Pagātnes mierinājums

Es stāvu uz dzelzceļa perona, strauji tuvojas vilciens. Tikai viens solis mani šķir no ātras nāves. Kas mani attur? Manas eksistences nozīmīgums? Bet es to nesaskatu, dzīve patiešām drīzāk ir absurda, kā teiktu Albērs Kamī, mēs pastāvīgi apzināmies, ka mūsu pūliņiem nav nekādas jēgas, un nāve to visu atņems. Nē, nav tā, ka es būtu depresīvs. Mana veselība pagaidām ir apmierinoša. Varētu teikt, ka es esmu materiāli pavisam pieklājīgi nodrošināts, es ieņemu cienījamu sociālo stāvokli. Bet ja nu es tomēr spertu šo soli, tā būtu brīva izvēle. Mana nāve būtu apzināts akts, mors voluntaria, kā mēdza teikt romieši. Īsajos mirkļos, kad par to domāju, es sajūtu milzīgu prieku. Es esmu varens! Daži senie filozofi pareizi aizrādījuši, ka vienā ziņā mēs, cilvēki, esam varenāki par dieviem: viņi ir notiesāti uz mūžīgu dzīvi, kurpretim mūsu spēkos ir savu eksistenci izbeigt.

Vilciens ir apstājies. Esmu atkal palaidis garām savu izdevību. Kāpēc es to palaidu garām? Man, ateistam, pašnāvība nesaistās ne ar kādiem reliģiskiem aizliegumiem, kas kavētu atbrīvoties no paša dzīvības. Tiesa, pastāv kāds ne pārāk nozīmīgs apsvērums, saistīts ar gaumi – nāve zem vilciena riteņiem rada tādu netīrību! Taču kas gan ir estētiska klīrība salīdzinājumā ar brīvību? Galvenais, kas mani satrauc, ir tas, ka pēc tam dažiem cilvēkiem liktos, ka viņi mani “saprot”, viņi teiktu: “Kāds gan tur brīnums, ka van Hofs padarīja sev galu? Viņš taču visu laiku lasīja lekcijas un rakstīja par pašnāvībām! Viņš vienkārši gatavojās pēdējam cēlienam.” Mani šausmina doma, ka mani izmantos psihiatri un sociologi, šie modernās sabiedrības priesteri – viņi darīs visu, lai tikai neizskatītos, ka es esmu brīvi izvēlējies savu nāvi.

Vai mani pētījumi un publikācijas patiešām liecina par apsēstību ar nāvi? Man šķiet, ja nu es patiešām ciešu no kādas apsēstības, tad tā ir uzmācīga aizraušanās ar brīvības ideju. Savas dzīves izbeigšana ir brīvības augstākā pakāpe, to sasniedzis ir vienīgi cilvēks, dzīvnieki pašnāvības neizdara. Stāsts par lemingiem, kas metas zemē no klintīm, lai uz tām pietiktu vietas viņu sugas brāļiem, ir meli. Filmā Mežonīgais tuksnesis, ko Disneja studijā uzņēma 1958. gadā, redzami lemingi, kas šķietami rīkojas tieši tā, taču patiesībā dzīvniekus no augstuma nometa operatora asistents.

Šķiet, ka cilvēks ir vienīgais animal suicidale, dzīvnieks pašnāvnieks. Mēs esam vienīgā suga, kas spēj tīšuprāt pielikt punktu savai individuālajai eksistencei. Vai šī spēja ir balva vai cena par apziņu? Cilvēkiem jāsamierinās ar domu, ka viņiem kādudien nāksies mirt. Bērns, ko satriekusi kāda radinieka vai mājdzīvnieka nāve, uzdod vecākiem vienu un to pašu jautājumu: “Vai man arī būs jāmirst?” Šai brīdī šis jaunais homo sapiens sasniedzis tādu pašu apziņas līmeni kā cilvēki pirms desmitiem gadu tūkstošu, kad viņi sāka īpaši rūpēties par saviem mirušajiem.

Nav nekādu iespēju noskaidrot, vai pašnāvnieki ir arī starp akmens laikmetā apglabātajiem, taču antropologu pētījumi liecina, ka pašnāvības sastopamas visās kultūrās. Atteikšanās no ēdiena un mešanās zemē no augstuma ir metodes, kam nav nepieciešama nekāda tehniska sagatavotība. Visizplatītākais pašnāvības instruments, virve ar cilpu, bija pieejams jau kopš vēlīnā akmens laikmeta, kas sākās aptuveni pirms 10 tūkstošiem gadu, kad bija attīstījušās vīšanas un pīšanas tehnikas.

Cilpa, šķiet, ir galvenais pašnāvības instruments jebkurā pirmsindustriālajā sabiedrībā. Pat mūsdienās lauku rajonos pakāršanās notiek daudz biežāk nekā pilsētās. “Visizplatītākais pašnāvības veids Āfrikā neapšaubāmi ir pakāršanās,” šādu kopsavilkumu izdarījis ievērojamais antropologs Pols Bohannans savā 1960. gadā rediģētajā zinātnisko rakstu krājumā, kas veltīts pašnāvībai arhaiskajā Āfrikā. Viens no Bohannana izvaicātajiem cilvēkiem pat vārdus “pakāršanās” un “pašnāvība” lietoja kā sinonīmus. Starp šo “primitīvo” pašnāvību cēloņiem tiek minēts vecums, slikta veselība, tuvinieku vai goda zaudēšana – īsāk sakot, apstākļi, kad dzīvei ir zudusi jēga.Romieša nāve

Pirmās rakstu ziņas par pašnāvībām atstājušas grieķu un romiešu civilizācijas, taču tajās galvenokārt runāts par ieroču izmantošanu, brīvprātīgi beidzot dzīvi. Gandrīz 40% gadījumu no aptuveni 1300 pašnāvībām, ko apkopojis šo rindu autors, par ieročiem izmantoti zobeni, dunči, naži un skalpeļi. Izšķirošais motīvs, izvēloties pašnāvības ieroci antīkajā sabiedrībā, bija varonības un gribasspēka kults.

Jāņem vērā, ka antīkajā pasaulē pašnāvības metodes bija grūtas, un to priekšnoteikums bija stingra apņēmība. Nebija nekādu mūsdienu “rotaļu ar nāvi”, iedzerot sauju tablešu. Pašnāvība tika uztverta nevis kā sauciens pēc palīdzības, bet gan kā gribas akts. Šī ideja ietverta grieķu un latīņu valodas terminos – pašnāvība visbiežāk tiek dēvēta par “brīvprātīgu nāvi” (grieķu val. hekousios thanatos, latīņu val. mors voluntaria). Pašnāvnieka pirmtēls antīkajā pasaulē bija Ajakss. Trojas kara laikā viņu visi bija atzinuši par varoni, kas atpaliek tikai no Ahilleja. Pēc Ahilleja nāves grieķu varoņu vidū sākās domstarpības par to, kam būtu piešķiramas Ahilleja bruņas. Pateicoties savai viltīgajai runai, uzvarēja Odisejs. Pēc šī nāvējošā trieciena viņa godam Ajakss vairs nespēja paskatīties acīs cīņu biedriem un metās uz sava zobena. Ajakss ir labs piemērs kauna kultūras vērtību skalai; tajā cilvēki sevi galvenokārt redz citu acīm. To, cik svarīgs antīkajai pasaulei ir Ajaksa paraugs, uzskatāmi rāda viņa loma ne tikai eposos, drāmās un citu žanru literārajos darbos, bet arī mākslā – Ajaksam veltīta vairāk nekā puse no aptuveni 100 grieķu, etrusku un romiešu pašnāvību atainojumiem. Viņa paradigmatisko lomu īpaši labi ilustrē šīs pašnāvības specifiskais lietojums – ne vienam vien grieķu karotājam, dodoties kaujā, Ajakss bija acu priekšā vārda tiešā nozīmē – tas atradās uz bronzas plāksnītes, kas piestiprināta pie vairoga siksnas.

Pašnāvības sievišķais modelis bija Lukrēcija. Stāsts vēsta, ka Romas septītā valdnieka Tarkvīnija Lepnā dēls šo sievieti piespiedis ar viņu gulēt. Seksts Tarkvīnijs draudējis, ka nogalinās Lukrēciju un kādu vergu un pastāstīs viņas vīram, ka pieķēris viņus mīlas aktā, tālab atriebies vīra vietā. Lai glābtu savu labo slavu, Lukrēcija padevusies. Nākamajā dienā viņa sasaukusi savus ļaudis, pastāstījusi, kas noticis, un nodūrusies. Tas, ka Lukrēcija izmantoja vīriešu ieroci, vairoja viņas triumfu. Viņas varonības satriektie liecinieki paņēma asiņaino dunci un turpat uz vietas zvērēja darīt galu imperatoru varai. Tā Roma kļuva par republiku un Lukrēcijai bija lemts kļūt par sievišķā cildenuma paraugu.

Vēsturiskās liecības rāda, ka daudzi dižciltīgi vīri un augstdzimušas sievietes rīkojās atbilstoši abu dzimumu pašnāvības paradigmām. Krietni komplicētākā sabiedrībā, par kādu attīstījās grieķu pilsētvalstis un Romas republika, briesmas zaudēt labo slavu varēja izpausties dažādos veidos – savu apkaunojumu nespēja paciest sakauti ģenerāļi, vadoņi, kuru politika cietusi neveiksmi, un parādnieki, kas nespēja atdot naudu. Kad sīvais Cēzara ienaidnieks Katons 46. g. p.m.ē. cieta sakāvi Ziemeļāfrikā, viņš patvērās Utikā un izdarīja pašnāvību, kļūstot par stoiskās pašnāvības simbolu un iegūstot vārdu Cato Uticensis. Šis pašnāvības iemesls, apzīmēts ar latīņu vārdu pudor, minēts pirmajā vietā pašnāvības attaisnojumu sarakstā, kas atspoguļoja tā laika vispārpieņemots uzskatus un ko bija sastādījuši impērijas laika likumu pazinēji.

Apņēmība, filozofiska poza un teatralitāte, kas bija raksturīga šādām Katona un Senekas stila pašnāvībām, guva plašu atsaucību uz Eiropas teātru skatuvēm – “romieša nāve” kļuva par īpašu tēmu Šekspīra laika drāmā. Stoiķu filozofija, britu nesatricināmā gara (Stiff upper lip) antīkais paraugs, stiprināja valdošo vērtību sistēmu, kurā no katra cilvēka gaidīja viņa pienākuma pildīšanu. Seneka, kuru izdarīt pašnāvību piespieda Nerons, to uzveda kā īstu vieda vīra labprātīgās nāves ainu, sarīkojot filozofisku diskusiju ar draugiem un beigās iedzerot cikutu, kā to reiz bija darījis Sokrats. Ārsts viņam palīdzēja pārgriezt vēnas, jo morālu šķēršļu, kas mediķim liegtu asistēt eitanāzijas aktā, tolaik nebija. Hipokrata zvērests, kas līdz šai dienai tiek izmantots kā arguments pret šāda veida medicīnisko palīdzību, ārstiem aizliedz vienīgi nogalināt pacientu pēc kādas trešās personas vēlēšanās.

Tomēr, vai tiešām pašnāvība antīkajā pasaulē bija tik plaši izplatīta, kā mums liek domāt “romieša nāves” jēdziens? Līdz mums nonākušas ziņas par 1300 antīkajā pasaulē izdarītām pašnāvībām, kurās iesaistīti aptuveni 20 000 cilvēku – notika arī diezgan daudz grupveida pašnāvību. 20 tūkstoši šķiet visai iespaidīgs skaitlis, tomēr, ņemot vērā antīkās pasaules kopējo iedzīvotāju skaitu (Romas impērijā tas tiek lēsts ap 50 miljoniem) un attiecīgā laika posma ilgumu – aptuveni 2000 gadu, pašnāvību līmenis (to skaits, rēķinot uz 100 tūkstošiem cilvēku gadā) ir ļoti zems – 0,02. Šis rādītājs nekādā ziņā nav salīdzināms ar mūsdienu statistikas datiem, kas liecina, ka, piemēram, Latvijai ar rādītāju 36,5 ir viens no augstākajiem pašnāvību līmeņiem pasaulē (salīdzinājumam – ASV šis rādītājs ir 13,9).

Tātad “romieša nāves” ideja ir mīts, tiesa gan – visai iedarbīgs. Kā visi mīti, tas balstās uz neobjektīva pamata, proti, avotiem, kas vēsta par antīkās pasaules augstdzimušajiem un gara aristokrātiem. Ārpus elites atrodamas liecības par diezgan neviennozīmīgu izturēšanos, piemēram, īpašu attieksmi pret pašnāvnieku, sevišķi, pret pakārušos cilvēku, līķiem. Arī filozofi pa laikam šaubījušies, piemēram, Aristotelis, kurš pašnāvību uzskatīja par pretsabiedrisku aktu, kas nodara ļaunumu kopienai vai izrāda tai izvirtušu patmīlu.

Izmisuma nāves grēks (viduslaiki)

Romas impērijas krišanas laikā Rietumus (ap m.ē. 500. gadu) pārpludināja barbari, Eiropas civilizācija izdzīvoja heroisku laikmetu, kas daudzējādā ziņā atgādināja Homēra pasauli. Tika sacerēti eposi, kas slavināja viduslaiku varoņus, kuru galvenās rūpes bija viņu labā slava – tik lielā mērā, ka viņi labāk izvēlējās brīvprātīgu nāvi, nekā zaudēja godu.

Tomēr oficiāli viduslaiki turējās pie kristīgās doktrīnas, kas pašnāvību kategoriski noliedza. Šī stingrā pašnāvības nolieguma saknes meklējamas klasiskajā antīkajā pasaulē. Par spīti vispārējai pielaidībai attiecībā pret pašnāvībām, tajā vienmēr pastāvējuši arī slēpti šaubu un stingra nolieguma strāvojumi, īpaši starp tiem filozofiem, kuri uzskatīja, ka cilvēks sastāv no materiāla ķermeņa un nemirstīgas dvēseles. Šo duālistisko priekšstatu pārstāvēja jau Pitagors 6. gs. p.m.ē. Platonisms attīstīja uzskatu, ka cilvēkam nav tiesību ar varu padzīt dievišķo elementu no sava ķermeņa gūsta un tikai dievībai ir vara pār dzīvību un nāvi. Padarīt sev galu nozīmē rīkoties kā aizbēgušam vergam, kurš nozog sevi savam saimniekam. Vienīgi, ejot gudrības ceļu, filozofs var atbrīvot savu dvēseli no miesas.

Vēlīnajā antīkajā pasaulē būtisku vietu ieņēma neoplatonisms, to bija apguvuši visi baznīctēvi. Tieši Svētais Augustīns (354–430) lika pamatus kristīgajai doktrīnai pašnāvības jautājumā. Kā Hiponas bīskapam Ziemeļāfrikā viņam nācās mēroties spēkiem ar donātiešu baznīcu, herētisku kustību, kas kā svētos mocekļus godināja cilvēkus, kuri bija metušies zemē no liela augstuma, lai nokļūtu debesīs. Lai sekmīgi cīnītos ar donātiešiem, izmantojot viņu pašu līdzekļus, Svētais Augustīns apelēja pie kopīgās autoritātes – Bībeles. Viņš izskaidroja, ka bauslis “tev nebūs nokaut” jāsaprot ar nozīmi – “ne citu, ne sevi pašu”. Svētais Augustīns formulē attieksmi pret pašnāvību vārdiem: “Tas, kurš nogalina sevi, ir slepkava.” Saistībā ar šādu viedokli īpaši negatīvu nozīmi ieguva Jūdas Iskariota pašnāvība, kas bija galīgais pierādījums tam, ka viņš pilnīgi atraidījis Dieva žēlastību, kurpretim laupītājs, kurš tika piesists krustā līdzās Kristum, tika pestīts un nonāca paradīzē kopā ar pašu Pestītāju. Dieva žēlastība ir neizmērojama pret tiem, kuri to vēlas pieņemt, bet tie, kas to atraida, pastrādā šaušalīgo desperatio grēku. Pakāršanās tika uzskatīta par visnicināmāko aiziešanas veidu, jo nosmakšana liedza iespēju pēdējā brīdī izlūgties Dieva žēlastību.

Šis briesmīgais desperatio grēks ir tas, ko Jūdam pārmet Akvīnas Toms (ap 1225–1274): “Jūda tik tiešām juta bailes un bēdas, jo viņš apraudāja paša pastrādāto grēku, taču viņam nebija cerību.” “Pašnāvība,” teologs apgalvo, “ir vissmagākais no nāves grēkiem, jo to nav iespējams nožēlot.” Vēl vairāk, tas ir noziegums pret sevi pašu, “jo itin viss gluži dabiski mīl pats sevi, tālab no tā izriet, ka viss gluži dabiski pats sevi uztur esamībā,” Akvīnas Toms seko Aristotelim.

Atziņa, ka pašnāvība ir pašslepkavības nāves grēks, bija vispārpieņemta kopš Augustīna, taču kristīga atspēkojuma pagānu mors voluntaria vēl joprojām trūka. Par tā autoru kļuva Svētā Viktora klostera mūks Volters. 1178. gadā viņš uzbruka teologiem, kas par paraugu ņēma senos filozofus, tādus kā Seneka: “Vai jūs gribat zināt, cik mīkstčaulīgā kārtā viņš padarīja sev galu? [..] Kad šis vīrs, kurš bija vārgāks par kuru katru sievieti, bija spiests mirt, viņš meklēja patvērumu pirtī un tur kā mazs puišelis līdz pašam kaklam iegremdējās sasmaržinātos ūdeņos, kas bija sagatavoti remdeni, lai liktos kā mīkstākās dūnas. Pēc tam abu viņa roku vēnas tika liegi skartas, tā, lai no savas mīkstčaulīgās dvēseles viņš šķirtos vislielākajā greznībā, un tā, it kā tas būtu noticis miegā. Šādi gan pašu nāvi, gan nāves ciešanas viņš ar lielu izdomu padarīja sev par lielu baudu. Šis vīrs nav brāļa slepkava, bet gan kas ļaunāks – pašslepkava; būdams stoiķis pēc profesijas, savā nāvē viņš kļuva par epikūrieti; vai jūs domājat, ka viņam ir dāvāta vieta debesīs, tāpat arī Neronam, Sokratam un Katonam, kuri visi bija pašslepkavas?”

Uzskatot pašnāvību par īstu nāves grēku, baznīca pašnāvniekiem liedza cieņas pilnu apbedīšanu, proti, svētītajā kapsētas zemē. Viņiem tika sarīkotas vienīgi “suņa” bēres – viņu, tāpat kā citu noziedznieku līķi, tika izmesti. Laicīgā vara, saskatījusi iespēju iedzīvoties, konfiscējot šādu likumpārkāpēju īpašumu, sekoja baznīcas norādījumiem.

14. gadsimtā Anglijas likumdošana pasludināja pašnāvnieku (izņemot vājprāta gadījumus), par felo de se (proti, cilvēku, kurš pastrādājis noziegumu pret sevi), kas automātiski tiek pakļauts mantas konfiskācijai. Līdz 1961. gadam pašnāvības mēģinājumi, saskaņā ar Anglijas likumiem, bija oficiāli sodāmi. Manas zemes likumdošanā palīdzība pašnāvībā vēl joprojām ir kriminālnoziegums. Es runāju par Nīderlandi, kas ir slavena (vai varbūt bēdīgi slavena) ar savu liberālo attieksmi pret eitanāziju. Arī par pašnāvībām Viduslaikos ir zināms maz, galvenokārt tiek aprakstīti gadījumi, kas nonākuši tiesā. Tādējādi runa ir par turīgām personām, kurām bija iespējams konfiscēt īpašumu. 32 no 54 pašnāvības gadījumiem, kas tika izskatīti kādā Parīzes tiesā, tika izmantota cilpa. Arī dzimumu proporcijas šajā nelielajā pašnāvības gadījumu kopā saskan ar mums jau pazīstamo modeli – 41 vīrietis pret 13 sievietēm (8 no viņām ir pakārušās).Morāle un melanholija

Jauno laiku agrīnais periods, reformācijas, renesanses un baroka laikmets, pievērsa vairāk uzmanības cilvēka individualitātei. Klasiskās kultūras atdzimšana dažiem pat lika pieņemt neopagānisku attieksmi un sākt atbalstīt antīkās vērtības, apjūsmojot senos pašnāvību varoņus. Franču esejists Mišels Monteņs (1533–1592), kurš burtiski dzīvoja antīkās pasaules cilvēku vidū (savās grāmatās), nepārprotami izdarīja izvēli par labu cilvēka autonomijai. Savus uzskatus pašnāvības jautājumā viņš izteica šādi: “Visbrīvprātīgākā nāve ir pati labākā. Dzīve ir atkarīga no tā, kas labpatīk citiem, nāve – no tā, ko vēlamies mēs. Gudrais ir tas, kurš nedzīvo tik ilgi, cik varētu, bet gan tik ilgi, cik viņam to vajadzētu. Daba devusi mums tikai vienu ieeju dzīvē, bet simtiem tūkstošu veidu, kā no tās aiziet. Kad Dievs mūs noved līdz stāvoklim, kad dzīvot liekas daudz ļaunāk nekā mirt, Viņš dod mums atļauju mirt.”

Reformācija un pretreformācija vispārpieņemto baznīcas doktrīnu pašnāvības jautājumā neapstrīdēja, tieši otrādi, daudzējādā ziņā reliģijas atdzimšana izraisīja morālu ofensīvu, kas atkārtoja un vēl pastiprināja kristīgo pašnāvības aizliegumu. Mārtiņš Luters (1483–1546), kurš, kā bijušais augustīniešu mūks, bija smēlies no baznīctēvu striktās doktrīnas, aiz pašnāvības saskatīja sātana viltu. Taču, tā kā indivīda nolūks bija svarīgāks nekā ārējā uzvedība, gan laicīgie, gan reliģiskie domātāji sliecās pieļaut zināmus izņēmumus vai neizteikt spriedumu – tikai Dievam ir zināms, kādas bijušas dvēseles pēdējās tieksmes. Tāpat kā par pašnāvībām viduslaikos, sistemātiskas ziņas nav pieejamas arī par agrīnajiem jaunajiem laikiem. Dokumenti rāda, ka laikā starp 1510. un 1580. gadu karaļa tiesas izskatīto iespējamo pašnāvības gadījumu skaits pieaudzis vidēji no 6 līdz 94 gadā, taču tas nepārprotami ir saistīts ar likumu, kas nāves gadījuma pasludināšanu par pašnāvību padarīja par visai ienesīgu peļņas avotu. Kriminālmeklētājs tika atalgots ar 13 šiliņiem 4 pensiem par katru “veiksmīgu” lietu, bet konfiscētā manta nonāca pie karaļa kapelāna. Kāds gan tur brīnums, ka daudzi pašnāvības gadījumi atkal reģistrēti starp bagātiem tirgoņiem?

Šajā laikā pirmo reizi vēsturē cilvēki centās atrast racionālu izskaidrojumu intriģējošajam pašnāvības aktam – tika izvirzīta hipotēze, ka pašnāvību izraisa melanholija. Kā jau to izsaka pats grieķu vārds, tas tika uzskatīts par gara stāvokli, kura cēlonis ir pārmērīgs melnās žults daudzums. Roberts Bērtons (1577–1640) savā Melanholijas anatomija izklāsta, ka četru ķermeņa šķidrumu nevienmērība, ko izraisa pārmērīgs melnās žults daudzums, noved pie pašiznīcināšanās. Balstoties uz šo fizisko izskaidrojumu, viņš lūdza netiesāt pašnāvniekus: “No viņu ķermeņiem mēs varam atbrīvoties, bet kas notiks ar šīm dvēselēm, Dievs vien zina. [..] Dievs ir žēlīgs pret mums visiem.” Taču šie apsvērumi vēl nekādi nemainīja attieksmi pret pašnāvnieka līķi kā pret kaut ko svešu. Pašnāvnieka mirstīgās atliekas iznesa nevis pa durvīm, bet gan pa logu vai īpaši izlauztu caurumu, kas pēc tam tika aizmūrēts. Līķi apkaunojošā kārtā vilka pa ielām – reizēm veda kamanās – un iekāra karātavās vai divžuburu zarā.

Kad ķermenis bija jau ievērojami satrūdējis, to apglabāja ārpus kapsētas, bieži vien pilnīgi pretēji pierastajam rituālam – ar seju uz leju un ziemeļu-dienvidu, nevis rietumu-austrumu virzienā, kas, kā uzskatīja, garantēja vieglu augšāmcelšanos. Līķi caururba ar mietu, lai pašslepkavam nebūtu iespējams piecelties no kapa.Saprāts un splīns

Lai gan savas dzīves gadu ziņā dzejnieks un garīdznieks Džons Donns (1572–1631) pieder laikam, kas ir krietni pirms 18. gadsimta, viņa domāšana ir saprāta laikmeta priekšvēstnese. Vēl vairāk, viņa eseja Biathanatos kļuva sevišķi ietekmīga tikai 18. gadsimtā. Monogrāfijai, ko Donns sarakstīja jau 1607. gadā, bet viņa dēls publicēja tikai no 1644. līdz 1647. gadam, dots grieķisks nosaukums, biathanatos– saliktenis no grieķu vārdiem, kuri nozīmē “vardarbību” un “nāvi”. Antīkajā pasaulē par pašnāvību runāja kā par jebkuru citu nedabiskas un priekšlaicīgas nāves paveidu, to pielīdzināja bojāejai, ko izraisījis akmeņu nogruvums vai tamlīdzīgi nelaimes gadījumi. Donns, pamatojoties uz teoloģiskiem argumentiem, iebilst pret viennozīmīgu ikvienas pašnāvības nosodījumu. Viņam svarīgs šķiet nolūks. Pats Labais Gans sniedz neapgāžamu pierādījumu – vai gan Kristus brīvprātīgi neziedoja savu dzīvību paša labākā mērķa, cilvēces pestīšanas, vārdā?

Pat izcilākais angļu apgaismības pārstāvis Deivids Hjūms (1711–1776) neiztiek bez reliģiskiem argumentiem. Viņš pamatoti aizrāda, ka nekur visā Bībelē pašnāvība netiek nepārprotami nosodīta. Tomēr viņam bībeliskie argumenti ir tikai palīglīdzeklis, lai izpaustu esejas Par pašnāvību galveno domu. Hjūms vaicā, vai tiešām cilvēkiem jāpaliek pilnīgi pasīviem, sastopoties ar dabas parādībām (piemēram, laika apstākļiem), jo citādi viņi izjauktu dabiskos procesus? Vai nav pieļaujami pat pieliekt galvu, lai izvairītos no krītoša akmens? Bet, ja reiz ir morāli pieļaujami iztraucēt dažus no dabas procesiem, tad tikpat morāli pieļaujami ir arī izvairīties no pašas dzīves, novirzot asinis no to dabiskā rituma cilvēka dzīslās. Hjūms apelēja pie indivīda tiesībām uz autonomiju – iedzimto brīvību (native liberty) – un dažu pašizraisītas nāves gadījumu derīgajām sekām. Indivīdam kā galējais līdzeklis paliek tiesības izlemt, vai viņa dzīve sabiedrībai ir kaut cik noderīga. Tieši tāpat kā cilvēks nolemj aiziet no sabiedrības, kļūstot par pensionāru, tādējādi nenodarot kopienai nekādu ļaunumu, tā jebkuram indivīdam ir tiesības aiziet no dzīves, jo kam gan tiek nodarīts pāri ar šo soli?

Hjūma brīvdomīgā visatļautība saskan ar franču philosophes pausto viedokli. Jau Monteskjē (1689–1755) bija ielicis fiktīva Eiropu apciemojuša persieša mutē argumentu – dzīve man dāvāta kā labvēlības zīme. Tātad es varu to atdot atpakaļ, tiklīdz tā pārstāj būt man noderīga. Izdarot pašnāvību, es tikai izmantoju man dotās tiesības (Persieša vēstules,76).

Šādi un līdzīgi viedokļi, kas kļuva arvien izplatītāki, grāva baznīcas autoritāti un bruģēja ceļu principiālajam pašnāvības lomas pārvērtējumam, ko 1789. gadā atnesa Franču revolūcija.

Romantiskās pašnāvības prestižs krietni cēlās, kad klajā nāca Gētes romāns Jaunā Vertera ciešanas (1774). Šis darbs tiek uzlūkots par klasisku piemēru tam, kā grāmata var izraisīt veselu pašnāvību vilni sentimentālu pusaudžu vidū; jaunieši atstāja visdažādākos mājienus uz Verteru – apģērbā vai demonstrējot šo grāmatu kā savu pēdējo lasāmvielu. Pie varas nāk psihiatri

Soda atcelšana par pašnāvību bija viens no svarīgākajiem jaunieviesumiem, ko Rietumu pasaulei atnesa Franču revolūcija. Tās likumkodeksi ietekmēja visas Rietumu nācijas. Pat Anglijā 1824. gadā ar likumu tika atcelta tradīcija apglabāt pašnāvniekus krustcelēs, taču apbedīšana vēl joprojām notika naktī un bez reliģiskiem rituāliem. Sabiedrība pašnāvnieku uzskatīja vairs ne par grēcinieku, bet par cietēju. Ja kāds mēģināja padarīt sev galu, tika izsaukts vairs nevis garīdznieks, bet gan ārsts. 19. gadsimtā pašnāvība tika padarīta par medicīnisku parādību un eksperti sāka meklēt tai cēloņus. Sākotnēji diagnozēs mēdza atsaukties uz organiskiem simptomiem, piemēram, pārāk biezu galvaskausu. Vēlāk “dvēseles medicīna” psihiatrija pašiznīcināšanās tieksmei sāka meklēt garīgus cēloņus. Interese par dvēseli un sabiedrību izrietēja no raižpilnās apziņas, ka mūsdienu cilvēks mitinās sev nedabiskā vidē. Viņam vairs nebija stingri noteiktas vietas ciešā ģimenes, ciemata un baznīcas veidotā tīklā, viņš maldījās milzīgās pilsētās. Atsvešinātās metropoles – Londona, Parīze, Vīne un Sanktpēterburga – bija bēdīgi slavenas ar augsto pašnāvību līmeni. Bija sākta mirstības reģistrēšana, un tāpēc laikmetā, kura higiēnas ofensīva dramatiski palielināja paredzamo dzīves ilgumu, pašnāvība statistikā parādījās kā vērā ņemams nāves cēlonis. Tā fascinēja cilvēkus kā moderna pilsētas iedzīvotāju slimība.

Rakstnieki kā sava laika sensori romānos gari un plaši aprakstīja likstas, kas jaunām sievietēm lika slīcināties Sēnā vai Temzā. Šādas sievietes ieradās no laukiem kā nevainīgas meitenes, lai mēģinātu sameklēt darbu industriālajos centros, taču nonāca sliktā sabiedrībā, kur viņas paveda nelabojami nelieši, visbiežāk jauni augstāko aprindu kungi. Romānu uzplaukuma laikmeta dižākie autori lika lietā savu radošo ģēniju, lai risinātu aizraujošo pašnāvības tematu. Dostojevska Velnos jaunais Kirilovs uzskata sevi par cilvēku viņpus laba un ļauna, viņš ir pārliecināts, ka, izdarot pašnāvību kā absolūti brīvprātīgu aktu, viņš kļūs par dievu. 19. gadsimta statistikas dati, kas pirmo reizi sniedz vairāk vai mazāk ticamu ainu, liecina, ka būtiski pieaugusi nāvējošu medikamentu izmantošana. 1861. gadā Viktorijas laikmeta Anglijā 48% gadījumu pašnāvības tika veiktas pakaroties, bet jau 7% visu pašnāvību bija veiktas, izmantojot medikamentus. 1911. gadā šādu gadījumu īpatsvars bija jau divkāršojies līdz 14%, bet pakāršanās gadījumu skaits samazinājies līdz 29%. Uz skatuves bija uznākuši jauni pašnāvības līdzekļi – pistole, mešanās zem vilciena vai nolēkšana no kādas augstas būves, piemēram, Eifeļa torņa vai kāda no debesskrāpjiem, kas bija kļuvuši raksturīgi kosmopolītisko lielpilsētu siluetiem.

Tika uzskatīts, ka mūsdienu masu sabiedrība cilvēkus padara slimus, kā to jau savā nosaukumā pasludināja viens no tā laika slavenākajiem pētījumiem Pašnāvība kā sociāls masu fenomens modernajā civilizācijā. Tas tika izdots Vīnē 1881. gadā un to bija sarakstījis Tomāšs Masariks (1850–1937), kas vēlāk kļuva par Čehoslovākijas pirmo prezidentu (1918–1935).

Kamēr Masariks un citi mūsdienu pētījumu priekšteči jauca vienkopus visdažādākos rādītājus (klimatu, mēness fāzes), Emīls Dirkheims (1858–1917), empīriskās socioloģijas pamatlicējs, konsekventi turējās pie attiecībām starp sociālo struktūru un cilvēku. Sabiedrība, viņš apgalvoja, indivīdus iegrožo divējādi – tos integrējot un regulējot. Ja integrācija ir pārāk spēcīga, indivīdam var rasties tieksme upurēties vispārības labā. Šāda “altruistiskā” pašnāvība ir tiešs pretstats le suicide egoiste. Ja saikne ar sabiedrību ir pārāk vāja un dominē pārmērīgs individuālisms, indivīds cieš no disintegration. Ar savu integrācijas un disintegrācijas pretstata jēdzienu Dirkheims lika pamatus uzskatam, saskaņā ar kuru pašnāvība ir psihosociāla problēma. Tas vairs nav senais filozofs, ar ko potenciālais pašnāvnieks diskutē par brīvprātīgas nāves spožumu, nedz arī viduslaiku garīdznieks, kurš mēģina glābt dvēseli no nāves grēka. Mūsdienās pašnāvību savās sistēmās iekļāvis psihiatrs.Atsvabinošā pašnāvība

No socioloģijas tirānijas nepaglābjas pat dzejnieki. Nesen publicēts pētījums žurnālā Psychosomatic Medicine(2001, 63) analizē 156 dzejoļus, ko sarakstījuši dzejnieki, kas izdarījuši pašnāvību, un 135 citus, kuru deviņi autori to nav izdarījuši. Pētnieki atklājuši, ka pašnāvnieciski noskaņotajiem dzejniekiem bijusi tendence izmantot vārdus, kas norāda uz viņu atsvešinātību no citiem un nodošanos saviem pārdzīvojumiem. “Galvenais atklājums ir tas, ka mēs varējām izšķirt cilvēku garīgās veselības iezīmes, vadoties pēc viņu lietotās valodas,” rakstīja Džeimss Penbeikers, Teksasas universitātes psiholoģijas profesors. Starp dzejniekiem, kuru darbi tika pakļauti datora analīzei, bija pašnāvnieki Vladimirs Majakovskis (1893–1930) un Silvija Plāta (1932–1963). Pie izdzīvotājiem pieder Osips Mandelštams (1891–1938) un Boriss Pasternaks (1890–1960). “Izdzīvotāju” valodā amerikāņu pētnieki neatrada nekādas pazīmes, kas liecinātu par tieksmi uz pašnāvību. Kāds nožēlojams darbs – degradēt tādu dzejnieku kā Pasternaks līdz potenciālā garīgā slimnieka statusam! Viņš ticēja, ka dzejniekam ir būtiski pārvarēt kārdinājumu padarīt sev galu, tikt pāri bailēm no nākotnes un turpināt strādāt arī tad, ja māksla un pat garīgā eksistence vairs nav droša – šādu uzskatu Pasternaks ietvēra savā “otrās piedzimšanas” metaforā. Tomēr viņš nebūt nejuta triumfu par to, ka pats izdarījis izvēli par labu dzīvei. Savā darbā Ohrannaja gramota (1931) viņš lūdz mūs cienīt Majakovski, Jeseņinu un Cvetajevu ne tikai viņu talanta izpausmēs, bet arī viņu pašnāvībā. Mums nav ne jausmas, cik sirdi plosošas morālas sāpes mocīja Majakovski, raksta Pasternaks. Fiziskas spīdzināšanas gadījumā cilvēks paliek tas pats, kas bijis, jo savu pagātni saglabā līdz galam, atmiņas palīdz viņam sagatavoties nāvei. Bet cilvēks, kurš nolēmis aiziet no dzīves, ir novērsies no savas pagātnes. Viņš ir garīgi bankrotējis. Atmiņas vairs nepalīdz, jo tās viņu vairs neaizsniedz. Viņa iekšējās eksistences nepārtrauktība ir sarauta.

Pasternaks izsaka pieņēmumu, ka Majakovskis nošāvās tāpēc, ka nevarēja samierināties ar kaut ko sevī vai savā tuvumā – kaut ko tādu, ar ko viņa pašcieņa nespēja tikt galā. Jeseņins pakārās, nedomādams par sekām, dziļi sirdī būdams pārliecināts, ka tās nav beigas. Bet Cvetajeva no ikdienas rutīnas patvērās savā jaunradē. Tad viņa nolēma, ka šis darbs ir greznība, ko viņa sava dēla dēļ vairs nevar atļauties. Viņai nācās uz laiku ziedot savu radošo dzīvi. Tikai tad Cvetajeva atklāja ikdienas dzīves haosu. Viņu pārņēma šausmas – viņa atrāvās atpakaļ, nezināja, kur bēgt, un atrada patvērumu nāvē. Viņa ielika savu galvu cilpā tā, it kā pabāztu to zem spilvena. Pateicoties Pasternaka lūgumam neatņemt Majakovskim, Jeseņinam un Cvetajevai viņu pašu nāvi, manī, seno laiku vēsturniekā, pagātne atgūst dzīvību. Pasternaks iemieso īstu antīkās pasaules cieņu pret brīvprātīgu nāvi.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola

* Dr. Antons J. L. van Hofs (1943) ir vecākais seno laiku vēstures pasniedzējs Neimegenas universitātē Nīderlandē, kur viņš atbild arī par skolotāju apmācību klasiskajās valodās. Van Hofs bijis Nīderlandes klasisko filologu asociācijas prezidents un Euroclassica, Eiropas klasisko valodu skolotāju asociāciju federācijas prezidents. Publicējis grāmatas un rakstus par romiešu imperiālismu, Cēzaru, Polibiju, noziedzniekiem antīkajā pasaulē, vecumu, grieķu un romiešu pašnāvībām un Spartaka tradīciju. Pēdējo gadu laikā viņš bijis vieslektors Latvijas Universitātē. Viņa sieva Aija van Hofa ir krājuma Hipokratiskie raksti tulkojuma līdzautore (Rīga, Liepnieks&Rītups, 2003).