Operators un Lācis

Rīgas Laiks:Vai tu atceries laiku, kad sāki strādāt kinostudijā?

Andrejs Apsītis: Jā, to gan es atceros, man bija 19 gadi, 1965. gadā es atnācu un pusgadu strādāju par brīvu, jo toreiz tā bija ļoti prestiža vieta un sākumā man nemaksāja. Tādus sauca par “ķīniešu brīvprātīgajiem”. Un tad tos, kuri izturēja, ņēma štatā. Man nebija nekādas saprašanas, cik tad tur maksā, es domāju – kinostudija, tur taču maksā bargo naudu, parēķināju – kādi 180 rubļi būs. Pusgadu nostrādāju par brīvu, tad mani pieņēma par operatorapalīgu – par 50 rubļiem mēnesī. Pēc tam mani pieņēma par operatora asistentu par 70 rubļiem mēnesī.

RL:Un ko tu to pirmo pusgadu darīji – mācījies filmēt?

Apsītis: Nē, par filmēšanu nav runa. Man bija šefs – operators Jānis Celms, viņam jau bija asistents un es tā kā pakāpeniski pārņēmu visu, kas tad man būtu jādara – lādēt kasetes, mērīt ekspozīciju. Kad mani pieņēma oficiāli, es paliku pie viņa jau par asistentu.

RL:Bet kas tas bija par laiku kinostudijā, kas tad notika?

Apsītis: Tas bija tas laiks, kad Uldis Brauns tikko uztaisīja savas triloģijas sākumu – “Strādnieks”, Aivars Freimanis ar Hercu Franku bija sākuši filmēt “Gada reportāžu”, visi spicākie veči tur visu laiku grozījās; hronikas gaitenis bija labs ar to, ka tur koncentrētā veidā bija sastopams praktiski viss kino dokumentālistikas zieds. Vēl Aļiks Brenčs taisīja savus žurnālus un tieši tajā brīdī gatavojās savai pirmajai filmai “Līdz rudenim vēl tālu”. Pats Rīgas poētiskās kinoskolas sākums un arī dažu režisoru ceļa sākums. Pēc tam es strādāju grupā ar Dunkeru. Hronika bija tā vieta, kur mācījās strādāt. Atnāk cilvēks ar diplomu no Maskavas, viņam pirmais darbs – lai uztaisa kinožurnālu. Tas ir lēti un piezemēti. Bet, protams, bija liels pluss, ka strādājot kinohronikā, mēs apbraukājām visu Latviju, mēs zinājām, no kā tad dzīve sastāv. Tas nav tā, ka režisors, spēlfilmu režisors saņem kaut kādu scenāriju un sāk kadrēt un filmēt. Hronikām nebija scenārija. Bet spēfilmu režisoriem, vismaz Brenčam noteikti, tā pieredze hronikā palīdzēja, jo detektīviem varbūt kādreiz nav nekā kopēja ar dzīvi, tajos viss ir tā speciāli saskrūvēts tā, lai būtu interesantāk, bet viņam viss bija ielikts reālā dzīves atmosfērā, ko viņš bija iepazinis un iemācījies filmēt tieši hronikā. Faktiski visi spēlfilmu režisori vismaz pa vienam žurnālam bija uzfilmējuši. Lieliem režisoriem parasti bija starp filmām pārtraukums – gads vai divi, vai pat vairāk un, lai elementāri sapelnītu naudu, viņi strādāja hronikā; un tā notika difūzija starp diviem stāviem – otrajā stāvā dzīvoja tie spicākie veči un pirmajā stāvā bija hronika. Arī operatori auga līdz otram stāvam – un kādreiz otrādi; Dāvis Sīmanis – arī viņš bija sācis hronikā strādāt.

RL:Vai tu atceries, kas bija pirmais stāsts, kura uzņemšanā tev bija jābrauc līdzi?

Apsītis: Jā, kad es atnācu, Varis Krūmiņš filmēja pasūtījuma filmu par sadzīves pakalpojumiem Latvijā, tas bija Latvijas Komunālsaimniecības ministrijas pasūtījums, reklāmas filma, nezinu, kādām vajadzībām – un tā bija mana pirmā pieredze. Tā pat nebija nekāda hronika, tīrais uzstādījums – mēs filmējām veļas mazgātavas, apavu ateljē utt., utjpr., bet vismaz es pamazām apguvu, kā tas viss notiek. Es jaunības degsmē gribēju visiem palīdzēt, bet man teica – sēdi klusu, tava kārta pienāks. Kad tā no malas paskatās, kā strādā lielāka filmas uzņemšanas grupa, liekas, ka neviens neko nedara, bet īstenībā tas bija atstrādāts mehānisms, katram ir savi uzdevumi, viss ir saplānots. No malas tas izskatās ne īpaši interesanti.

RL:Kāpēc tagad, skatoties padomju laiku hronikas, tās šķiet smieklīgas?

Apsītis: Es pat domāju, ka padomju laika hronikas arī toreiz bija smieklīgas... Vienalga ko no pagātnes skatoties, nāk smiekli. Paņem materiālu no 20. gadiem un tās modes vien jau izsauc baigos smieklus. Staigā dāmas milzīgās cepurēs, nu, par kungiem smejas mazāk, viņi nemainās. Smieklīgi varbūt ir tāpēc, ka cilvēkam patīkami sajust savu pārākumu. Es atceros vecās grāmatās teikumu: “Šai trauksmainajā 19. gadsimtā...” – un mēs par to šodien smejamies, jo, lūk, 21. gadsimts – tas ir gadsimts! Jā, es domāju, smieklīgi ir tieši tāpēc. Lai gan, runājot konkrēti par padomju laiku tekstiem, nu, viņi jau toreiz, jau oriģināli nebija riktīgi, un to visi ļoti labi apzinājās.

RL:Jā, vissmieklīgākie laikam tagad šķiet teksti, jo bilde ir sarežģītāks mehānisms. Es atceros krievu režisora Kalatozova filmu “Es – Kuba”, ģeniāli uzfilmēta, samontēta, bet pilnīgi stulbs Jevtušenko teksts, kas sabojā filmu, pazūd mākslinieciskā vērtība.

Apsītis: Tieši teksti bija pakļauti cenzūrai, jo priekšniecība bildi neuztver. Pēdējais mums bija Īverts, kuru iecēla uz kādu laiciņu par kino komitejas priekšsēdētāju, un viņš žurnālu vispār neskatījās, teica, lai dod tekstu. Un viņš to tekstu rediģēja kādas divas nedēļas. Žurnāls sen jau iznāca uz ekrāniem, nevarēja gaidīt – bet viņš nebija sapratis to, ka diktora teksts jāskatās kopā ar bildi, ja lasa atsevišķi, tas ir ļoti nepilnīgs un nesaprotams. Viņš to rediģēja kā avīžrakstu. Es nezinu, varbūt šie rediģētie teksti kaut kur palikuši, bet ne uz ekrāna. Tomēr pie tiem, kas klausās tikai tekstu, lai viss būtu pareizi, kādreiz arī kaut kādu apšaubāmu lietu varēja dabūt cauri, pieliekot attiecīgu birku, kā ārzemju popsingerus, ko Maskava sāka rādīt televīzijā – viņi visi bija miera cīnītāji, ka tik dabūt viņus uz ekrāna. Tā jau bija tāda laime nelaimē vai otrādi, ka kinožurnāls bija ideoloģijas ierocis un to taisīja kā klaju propagandu.

RL:Vai šis pasūtījums un uzstādījums vienmēr bija formulēts ļoti konkrēti?

Apsītis: Nē, tur bija vairāki redaktori, kas salasīja kaut kādas tēmas, ko var ielikt žurnālā, kurš iznāks pēc diviem mēnešiem, un izvēle bija. Konkrēti uzspieda tikai kaut kādas partijas konferenču filmēšanas, zvana no cekas, saka – mums būs tāds un tāds pasākums, tas jāuzfilmē. Visu pārējo redaktori paši ļoti labi saprata – ka vajag kaut kādu ražošanu, kaut kādu lauksaimniecību, beigās var pielikt kaut ko no kultūras vai sporta. Attiecīgi kārtējo plēnuma lēmumu – ja pret dzeršanu, tātad jābūt sižetam pret dzeršanu. To redaktori ļoti labi saprata un arī plānoja. Tā bija ārējā puse. Iekšpuse bija tā, ka režisori un operatori nebija klaji haltūristi, kuriem viss vienalga. Protams, ko tad var izdomāt partijas konferencē, neko neizdomāsi – jāuzfilmē kaut kāds galvenais referāts un aplaudējošie skatītāji. Bet visu pārējo, protams, nebija interesanti kaut kā ar kreiso kāju veidot. Radošais potenciāls bija ļoti augsts, daudz bija to radošo cilvēku, un hronikā iekšā pastāvēja tāda atmosfēra, ka bija pieņemts aicināt uz materiālu skati savus kolēģus – ienāc, paskaties, kas mums te sanācis! Nevis tā, ka – izpildām tik katrs savu darbu un nav tava daļa! Viens pamet padomu, otrs kaut ko pasaka. Es atceros, kad pats jau filmēju sižetus kā operators, arī man pirmā doma vienmēr bija par saviem kolēģiem, es nevaru uzņemt slikti, jo tad to redzēs kolēģi, pateiks – nu, Apsīti, kas tā filmē! Visi centās padarīt to hroniku kaut cik ēdamu, izskatīgu, elegantu un estētiski apstrādātu.

RL:Bet kinohronikas žanrs jau Padomju Savienībā bija samērā tipiska un aprobēta parādība?

Apsītis: Žanrs bija, blakus visu laiku gāja “Novostji dņa”, kur viss bija atstrādāts – blam, blam, blam, teiksim, atklāj kaut kādu kombinātu, izlaiž kaut kādus čuguna balonus, viss baigi forši, skan Čaikovska mūzika aiz kadra un diktors saka: “Kārtējā uzvara.” Pie mums tā nebija. Kāds mums varētu pārmest, ka mēs, lūk, nevis pagrīdē cīnījāmies pret padomju varu, bet, gluži otrādi, to izskaistinājām, centāmies kaut cik smuki to dzīvi parādīt.

RL:Vai tu domā, ka paņemot šīs hronikas un parādot tīrā veidā bez ideoloģizētajiem komentāriem, būtu iespējams restaurēt realitāti, kāda tā bija pirms divdesmit trīsdesmit gadiem?

Apsītis: Tas ir pilnīgi izslēgts. Nevienā režīmā un nevienā valstī tas nav iespējams. Arī par Ulmaņa laikiem mums nav nekādas hronikas – par to, kā tauta dzīvoja Ulmaņa laikos, nav. Visi sižeti ir – Ulmanis šur, Ulmanis tur... Tie gan ir smieklīgi.

RL:Tā ir šī tagadnes augstprātība pret pagātni, ko tu jau pieminēji; 20.–30. gadu teātrī mums liktos smieklīgi, kā runā aktieris, bet tajā laikā, kad cilvēki skatījās, viņiem tas nelikās smieklīgi. Tā ir ar Hitlera runām. Tā ir mode, kura katram laikam pašam šķitusi pieņemama.

Apsītis: Protams, protams. Tā ir mana paša teorija, ka kinodokumentam ir divi dokumentēšanas slāņi; pirmais ir tas faktoloģiskais – kaut kas ir uzņemts; var atkal domāt, cik tas atbilst īstenībai, bet ir skaidrs, ja uzņemta iela, pa kuru brauc Ulmanis vai Hruščovs, tā iela ir objektīva realitāte, mēs skaidri zinām, ka tā tas arī bija – iela toreiz izskatījās tā. Tas, vai viņi patiešām audzēja kukurūzu vai tikai rakstīja atskaites, jau ir tāds pakārtots jautājums. Vai tiešām tauta mīlēja Ulmani, vai tauta mīlēja Hruščovu? Bet otrs slānis ir paša hronista attieksme pret faktu, un tas arī ir laikmeta dokuments, arī pati faktu izvēle jau kaut ko liecināja par laiku. Tieši no tā mēs redzam – aha, tas bija autoritārais laiks, kad žurnālos nebija nekā cita, kā tikai Vadonis, un visu pārējo vienkārši elementāri noklusēja. Vai arī tas bija Staļina laiks, kad drīkstēja rādīt tikai darba pirmrindniekus. Tā bija uzspiesta ideoloģija, kad mēs nerādījām vienkāršo cilvēku dzīvi – lai gan, kaut kur var šo to atrast.

Es gribu oponēt tiem cilvēkiem, kuri saka, ka, lūk, kamēr tika filmētas hronikas, kas bija tiešām ļoti labi atstrādāta sistēma – četri žurnāli mēnesī, gadā 48, it kā tika fiksēta mūsu dzīve. Bet nekā tamlīdzīga, trīs ceturtdaļas ir pilnīgs bleķis. Pirmkārt – uzstādīts, otrkārt – nevienu taču neinteresē, cik viņi tur slauca no govs. Šo hroniku informatīvā vērtība ir samērā niecīga. Vienīgi, ja ilgi rakņātos, varētu atrast tagadējos sabiedriskos darbiniekus bērna vecumā, jo ir arhīvos, piemēram, Balderis, kad viņš nodarbojās ar daiļslidošanu. Toreiz taču neviens neiedomājās, kas viņš būs.

Kad mainījās hronikas vieta? – Tad, kad parādījās televīzija un pārņēma sabiedrības informēšanas funkciju. Tas bija tieši tad, kad es atnācu, 70. gados, tad žurnāls jau kļuva par anahronismu, viņu filmēja tāpēc, ka tā bija pieņemts. Bet sistēma darbojās, un tā tas žurnāls tika pavairots, 25 kopijas, man liekas, subtitrētas krievu mēlē, tika sūtītas pa kinoteātriem un jebkurš seanss sastāvēja no divām daļām: hronikas un spēlfilmas. Labākais kompliments, ko man gadījies dzirdēt, kad daži paziņas bija aizgājuši uz kaut kādu filmu, kur sākumā rādīja kādu žurnālu “Padomju Latvija” vai “Māksla” – viņi teica, ka žurnāls esot bijis daudz interesantāks, nekā tā filma. Tur tradicionāli gāja ne tikai “Padomju Latvija”, bija arī “Novostji dņa”, “Sovetskij Sport”. Kinoteātris saņēma komplektu, katrai filmai bija pielikta virsū bundžiņa ar attiecīgo kinožurnālu un bija jārāda viss komplektiņš vienā laidā. Tas bija palicis no laikiem, kad kinohronika bija vienīgā iespēja valsts pilsonim ieraudzīt savu vadoni vai svarīgos notikumus, jo televīzijas nebija. Un tad viņi bija spiesti skatīties to, kas noticis pirms pāris mēnešiem: vasaras vidū rāda ziemu – kā Latgalē uz ezera velk zivis no āliņģiem, tas bija tā ļoti atspirdzinoši. Bet citas iespējas vienkārši nebija. Bet nu hronika zaudēja šo savu pirmatnējo jēgu – sabiedrības informēšanu, atkrita aktuālās lietas – ka tur atklāj kādu jaunu veikalu vai ko tamlīdzīgu, to jau visi redzēja pirms diviem mēnešiem televīzijā un zināja. Tā kā vairs nebija jāsteidzas, lai būtu pēc iespējas ātrāk, veidotāji sāka meklēt citus ceļus, žurnālu dažreiz filmēja gada garumā, pakāpeniski pielasot materiālus, un tie jau bija tādi tematiskie žurnāli – žurnāls veltīts vienai tēmai, vienam māksliniekam vai kādam sporta veidam.

Toreiz ar hroniku, ar kinožurnāliem nebija apmierināts neviens. Augšām nepatika, ka tā nav tāda vienkārša hronika, nepatika, ka ir tematiski, ka viss pakāpeniski aizgāja uz mākslas pusi, ka tur mazāk parādījās strādnieki.

RL:Par ko nedrīkstēja taisīt kinožurnālus?

Apsītis: Starp citu, kritizēt ne tikai drīkstēja, bet kādam procentam bija noteikti jābūt kritikai.

RL:Sociālai kritikai?

Apsītis: Drīzāk tāda sadzīviski saimnieciska, teiksim, ka uz Jūrmalu atiet maz elektrovilcienu, kritisks sižets par pārpildītiem vilcieniem, vai pret dzeršanu, miliču darbs. Nebija daudz, bet bija, jo vajadzēja saglabāt ilūziju par ainas objektivitāti. Bet bija viena graujoša epizode Freimaņa žurnālā, divas rindas – viena pēc šņabja un otra, tikpat gara, pēc grāmatas “Vējiem līdzi”. Tas ir laikmets! Rinda pēc šņabja – it kā negatīva parādība, bet, ja tur pieliek Podnieka balsi, var kaut kā pasniegt. Te mēs atgriežamies pie tā, ka dokumentālo materiālu uz ekrāna var apgriezt pilnīgi otrādi.

RL:Bet varēja par tiem kritiskajiem sižetiem arī...

Apsītis: ...varēja arī norauties, es zinu vienu gadījumu, kad žurnālu cenzēja jau pēc iznākšanas uz ekrāniem. Tur bija sižets par Murjāņu sporta skolas būvi. Kaut kā viņu ļoti ilgi vai nekvalitatīvi būvēja, kaut kas tāds. Un bija pat viens aizkadra zvans – Ministru padomes atbildīgajam darbiniekam, kuram par to skolu būtu jāzina, jo viņš atbild par sportu. Viņš kaut ko ļoti prasti atbildēja, un tas iegāja žurnālā. Un, lai cik tas nebūtu dīvaini, žurnāls iznāca, pieņēma studijas direktors, pēc tam – kino komiteja, abas pakāpes, abas instances, tālāk jau vairs nebija kur. Bet tad, es nezinu, vai tas vaininieks apvainojās un nostučīja, bet kinoteātros attiecīgo gabalu rupji izgrieza ar šķērēm ārā. Atbildīgais darbinieks parādīts kā muļķis – nav smuki. Ka tur celtnieki nebūvē, kā nākas, ir fakts, tur neko nepadarīsi, bet – vienkārši visam bija savas robežas. Robežas apzinājās visi, sākot ar operatoru. Operators arī zināja, kā jābūt... ā, es tam nebiju liecinieks, bet, man šķiet, tas notika ar mūsu bosu Gaili, Vladimiru Gaili – viņš joprojām ir dzīvs, viņam ir 90 gadu, pats vecākais operators. Es ar viņu kādu laiciņu strādāju, mums bieži nācās filmēt visādus prezidijus un galvassāpes sagādāja tas, ka Kalnbērziņš [1. Jānis Kalnbērziņš (1893–1986) – Padomju Latvijas Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs 1959–70 gadā.] jau cienījamā vecumā nepārtraukti gremoja, vai no nerviem vai kā, žokļi kustējās, viņu tuvplānā nevarēja filmēt. Es varēju viņu filmēt, bet tad viņu neieliks – cilvēcisku apsvērumu dēļ. Ja mums vajadzētu filmēt par gerontokrātiju – ka viņi visi izkūkojuši prātu, tad tas derētu, bet tādu koncepciju jau nevarēja pat iedomāties.

RL:Tad jūs Kalnbērziņu filmējāt tikai tālā plānā?

Apsītis: Jā, kopskatā, uz tribīnes, jā. Bet tas gadījums bija ar Vili Lāci. [2. Vilis Lācis (1904–66) – rakstnieks, Padomju Latvijas Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs 1940–46, Ministru padomes priekšsēdētājs 1946–50. ] Lācis uzstājies no tribīnes un Gailis filmējis ar rokas kameru. Viņam vajag uzfilmēt portretu, kā Lācis kaut ko runā. Un viņš pamana, ka Lācim frizūra nav kārtībā. Un boss Gailis ar vienu roku tur kameru, ar otru – pieglauž Lācim matus.

RL:Runas laikā?

Apsītis: Runas laikā. Ko citu darīt, Lācis nevar izskatīties nesmuks! Par to Gailim nebija nekādu pārmetumu, jo visi saprata, ka tas bija vajadzīgs. Ir tāda ļoti ticama anekdote par Staļinu, ka Staļins no Mauzoleja turējis runu, laikam pēckara gados, un ievērojis, ka ar to kameru, kas nostādīta tieši uz viņu, kas filmē tieši viņu, kaut kas nav kārtībā, ka operators kaut kā tur grābstās apkārt. Staļins pēc tam prasījis, lai uzzina, kas tur bija, un operators atzinies, ka kamera sačakarējās un Staļinu neuzfilmēja. Un tad pa nakti paviljonā uzbūvēja daļu no Mauzoleja, Staļins atbrauca, norunāja un aizbrauca. Pie tam bez represijām, jo viņš zināja, ka tas ir vajadzīgs.

RL:Bet Rīgā jau arī notika inscenējumi. Piemēram, leģendārais stāsts par padomju Latvijas dibināšanu, par deputātu sagaidīšanu vasaras sākumā ar gladiolām rokās, jo notikums filmēšanai tika inscenēts vēlreiz.

Apsītis: Inscenēšana bija pieņemta no pašiem hronikas pirmsākumu gadiem, šķiet, kāda angļu karaļa kronēšana iznāca uz ekrāniem, pirms tā bija notikusi. Jo ir sarežģīti uzņemt tādu ceremoniju, un, nešauboties ne mirkli, viņi to vienkārši inscenēja ar aktieriem – bet sanāca tā, ka īsto ceremoniju atlika, kāds bija saslimis, varbūt pati kronējamā persona, bet hronika jau bija iznākusi uz ekrāniem... Latvijā tā speciāli diez vai kaut ko restaurēja, bet 50. gados gandrīz viss bija uzstādīts. Ne tikai ideoloģijas dēļ, bija arī tehniski sarežģīti tvert dzīvi tādu, kāda tā ir. Kad es jau strādāju par asistentu, redzēju, kā filmēja Maskavas režisors Katanjans, kurš bija cilvēks ar ļoti lielu kultūras bagāžu, pazina Majakovski, visu zināja un saprata – tā galvenā atšķirība starp viņu hroniku un mūsu hroniku bija tāda, ka, būdams ļoti izglītots cilvēks, viņš vienlaikus šos žurnālus cepa kā klaju haltūru. Viņš brauca pie mums filmēt sižetu ar vietējiem spēkiem, bija toreiz kaut kāds žurnāls speciāli eksportam. Tas bija sižets par zvejnieku ģimeni kolhozā, abi divi pensionāri. Un viņš visu izmēģināja, lika viņiem, lai vīrs ir saģērbies ar kaklasaiti, tur rokā vēstuli no dēla, dēls ir kaut kur armijā, un tad tālāk visu pa kadriem, kā spēlfilmā. Pie tam tas zvejnieks slikti saprata krievu valodu, bet režisors liek: “Vot, vhoģi, davai, iģi i govori: “Alma, prišlo pismo ot sina.”” Nu, uz ekrāna redzams, ka tas viss ir ļipo, falšs. Bet viņa vajadzībām tas bija pilnīgi apmierinoši, un tā tas skaitījās normāli. Padomju Latvijā 50. gados arī tā darīja, bet kad atnāca jauna paaudze, jau sāka drusku kautrēties. Lai gan – inscenējumi ir arī Jura Podnieka filmās. Dokumentālais žanrs vispār tāds ļoti plašs... Neētiski ir inscenēt un uzdot par svēto patiesību, bet, ja tas ir atklāts paņēmiens, tur nekā slikta nav. Tas vairāk attiecas tieši uz dokumentālajām filmām, nevis uz sižetiem. Turklāt – jebkurš dokumentāls kadrs, arī hronikāls kadrs nav patiesība, cilvēks jau zina, ka viņu filmē, un viņš tēlo pats sevi. Un tas ir trešais slānis vēl bez tiem diviem, ko es jau pieminēju – mēs redzam, kā cilvēks sevi iztēlojas, jo viņš tēlo tā, kā viņš gribētu izskatīties. Un tas arī ir dokuments, cits dokuments. Nu, piemēram, filmēšana dzīvoklī – piebāž pilnu istabu ar gaismām, aiz loga rūts ir elektrostacija, mēbeles pārkārtotas, jo operatoriem nav kur palikt, viss ir uzstādīts, vēl mikrofons, nu tā – jūtieties kā mājās, mūsu te nav! Tolaik filmēšana vēl bija reta parādība, kad es tikko atnācu strādāt, tas vēl bija liels notikums – kinohronika atbraukusi. Protams, līdz ar to grūtākais bija dabūt dabisku cilvēku uz ekrāna. Kad jau paralēli darbojās televīzija, kad filmēja pa labi un pa kreisi, kad laikam katrs Latvijas iedzīvotājs jau bija vismaz vienreiz filmēts, tad vairs nebija problēmu, cilvēki jau uzvedās daudz dabiskāk un īpaši nepārdzīvoja.

RL:Es universitātē savulaik pārliecinājos, ka studenti, lasot Ojāra Vācieša – un ne jau tikai Vācieša – dzejoļus, vairs nesaprot zemtekstus. Varbūt paaudze, kas nav dzīvojusi PSRS, arī skatoties padomju laika kinožurnālus, tos uztver kā tīru mantu? Cik saprotamas šodien var būt šīs hronikas?

Apsītis: Man bija divi gadījumi, kad es taisīju televīzijas raidījumu ar hroniku. Pirmajā gadījumā es tieši gribēju pasmieties, parādīt kādu vecu dokumentālu filmu, lai mēs šodien varētu pasmieties, cik stulbi bija tas viss, ko no mums toreiz prasīja. Es paņēmu filmu, kuru Oļģerts Dunkers veidoja speciāli, lai viņam atļautu uzbūvēt vasarnīcu Limbažu rajonā – citādi tas nebija iespējams, un tad viņš uzņēmās uztaisīt pareizo darbu par kaut ko. Lai piekļūtu klāt, jo, protams, viņš, rādot to filmu augstākajiem bosiem, pie reizes ieminējās, ka režisoram nav kur atpūsties, un vajag te kaut kādu parakstiņu. Viņš uztaisīja kaut kādu mahrovuju filmu par piecgadi, un es tieši to izvēlējos, jo tā bija klaja propaganda. Citās filmās no tās propagandas autori centās izlocīties, visi smējās par Laimoni Gaigalu, ka viņš katrā kadrā gribēja iepīt prievīti – lai pašiem neriebtos, bija tieksme taisīt tā drusku latviskāk, tā drusku smuki. Mums bija termins “Gaigala mākoņi”. Viņam katrā ainavā bija tādi gubu mākoņi, kā firmas zīme. Rezultātā mēs dabūjām to, ka hronika, neatkarīgi no satura, vizuāli izskatījās ļoti pieņemami. Un, lūk, es paskatījos Dunkera filmu, un man nebija, par ko smieties. Tur viss izskatās tik eleganti un labi, pat Voss [3. Augusts Voss (1916-84) – Latvijas komunistiskās partijas centrālās komitejas 1. sekretārs 1966–84. ] izskatās pēc cilvēka, ļoti simpātiski, Dunkers bija pacenties. Biedrs Voss sarunājas ar tautu, visi smaida, un nav pat īpaši jūtams, ka tas ir uzspēlēts. Zināt, mums ar Vosu un Epneru arī bija viens gadījums... Ansim Epneram piedzima dēls Kristaps, mēs dzīvojām toreiz blakus viens otram – es Kronvalda parka vienā galā, viņš – pretējā, Epners man zvana un saka: “Nobildē mani ar dēlu, es iziešu ar ratiņiem, man ir fotoaparāts, tur filma iekšā, tev tikai pāris reizes jānoknipsē.” Labi, mēs parkā satikāmies un redzam, ka no cekas viena kompānija aiziet uz Armijas sporta namu. Tur stāv arhitekts ar plāniem – tad bija plāns uzcelt Politiskās izglītības namu [4. Tagad Rīgas Kongresu nams. ], visa augša atnākusi pateikt savu jāvārdu.

Un Epners saka: “Davai, nobildēsimies ar Vosu, es gribu nobildēties ar Vosu!” Sagaidām, kad viņi nāk atpakaļ, un Epners latviski saka – Voss, starp citu, runāja latviski – lūk, biedri Vos, es esmu tāds un tāds Epners no Rīgas kinostudijas un te ir mans dēls, es gribētu nobildēties ar jums. Otrie sekretāri saka: “Ņe stoit, ņe stoit.” [5. Nav vērts, nav vērts. (krievu val.)]  Bet Voss atbild: “A što, davai.” [6. Kāpēc ne, lai notiek. (krievu val.) ]Viņš stāv pie ratiņiem – bet Epners tā pazuda, maliņā stāv, it kā ņe pri čom. Stāv viss sekretariāts ar Epnera dēlu ratiņos.

Un vēl var tagad mēģināt paskatīties Franka filmu ”Tava algas diena”. Es toreiz mācījos VGIK, tur notika Latvijas dokumentālo filmu vakars, un, protams, “Algas dienu” uztvēra ar lieliem aplausiem, baigi drosmīga filma. Un viss tas drosmīgums bija – toreizējais VEF direktors Birkenfelds, kad viņam filmā pajautāja – jo toreiz bija kārtējā reforma –, vai tā reforma deva kaut ko jūsu rūpnīcai, viņš atbildēja, ka neko nedeva. Nu visi stāvā sajūsmā, to Maskavā pat nevarētu iedomāties. Un kad es tagad to filmu noskatījos, gatavojot televīzijas raidījumu, es vairs nesapratu – kur ir problēma? Tur ir problēma, kura mums šobrīd absolūti nav saprotama – jauniem strādniekiem trūkst atpūtas iespēju, un cilvēki aiziet no rūpnīcas, jo viņus neapmierina ēdnīca vai ilgi jāgaida dzīvoklis. Cita pasaule. Tas, protams, kā dokuments der, bet mūsdienu cilvēkam ļoti ilgi jāskaidro, kas un kā. Tāpat kā cilvēki no Rietumiem arī nesaprot vienu otru filmu.

RL:Esmu dzirdējis, ka, piemēram, Streiča filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” nesaprot cilvēki, kuri nezina to kontekstu, nesaprot tos jokus, par ko šeit visi smējās.

Apsītis: To var attiecināt ne tikai uz pagātni, bet arī uz mūsdienu dzīvi, jo katrai nācijai ir savs konteksts un diskurss. To apstiprina statistika. Katras valsts Top 10, starp desmit filmām, kuras atnesušas visvairāk naudas, pirmajā vai otrajā vietā ir vietējā filma, kura absolūti nav zināma ārpus tās valsts robežām, bet tā skar vietējo jūtas, ir saprotama un populāra. Tālāk atkal viss jeņķu komplekts, kas ir visās valstīs vienāds.

RL: Kā tad padomju laikā hronikā izpaudās operatoru vai režisoru subjektīvisms, centieni parādīt to, ko viņi domā?

Apsītis: Es jau minēju Gaigala latvisko kadru, Gaigalam patika braukāt pa laukiem, tur viņš meklēja īstenos Latvijas zemniekus ar kaut kādām tradīcijām. Viņam bija žurnāls par lauku bodīti, pārdevējs no veciem laikiem, varbūt tur var just to viņa uzstādījumu, tas ir bagātīgs materiāls. Visi jau gribēja filmēt kaut ko par māksliniekiem, taisīt žurnālu “Māksla”, jo tas bija interesantāk nekā par strādniekiem. Atceros, kā ar Vari Krūmiņu taisījām stāstu par darba varoni no rūpnīcas “Sarkanais kvadrāts”, deputāti, brigadieri. Viņa sēž arī pie šujmašīnas. Ko viņa dara katru dienu? – Gumijas zābakam iekšā ir tāda oderīte no trikotāžas, sākumā izskatās kā neliela zeķīte, kas jāielīmē, nāk tāda truba, viņai jāielīmē un jānogriež nost. Astoņas stundas, katru dienu, vairākus gadus pēc kārtas. Tas ir viss, par to viņai iedeva to Sociālistiskā darba varoni. Kaut ko uzfilmējām mājās ar bērniem, bet nav par ko parunāt, robots. Bet tas bija pasūtījums, tā ir pamatšķira, tā ir zemes sāls, bet pārējais ir sūds, tie inteliģenti varēja arī nebūt. Pilnīgi tukši sižeti, vismaz toreiz tā likās. Bet varbūt arī nē… Bet katrā ziņā viss kinožurnāla “Māksla” kopums, es pat teiktu, tuvināja Atmodu, jo saglabāja ziņas, informāciju par latviešu kultūru, un to kultūras izcilību apzinoties, nevar iestāstīt, ka mēs esam maziņi un melni.

RL:Vai tas būtu tāpat, kā visi padomju laikā mīlēja dzeju?

Apsītis: Jā, mīlēja dzeju un mīlēja dokumentālo kino. Dēļ viena kadra, kurš ar grūtībām izdabūts cauri, cilvēks skatās un saka: “Patiesības gabaliņš!” Jo attēla iedarbība bija daudz spēcīgāka. Avīzē uzrakstīts – uz ceļa bedre, bet, ja to bedri rāda uz ekrāna, tas iespaido daudz vairāk. Un daļa no tās produkcijas, varbūt atsevišķi kadri, epizodes, varbūt kāds montāžas paņēmiens, citas nianses – bija domāta Latvijas skatītājiem ar domu, ka savējie sapratīs.

RL: Bet bija arī priekšraksti operatoriem, ko vispār nedrīkstēja filmēt, televīzija nedrīkstēja filmēt tiltu galus vai Brīvības pieminekli.

Apsītis: To, ko Latvijā nedrīkstēja, maskavieši filmēja krustām šķērsām. Tas ir latviešu piesardzīgums. Oficiālajai cenzūrai, tā saucamajam Glavļitam, mērķis bija saglabāt valsts noslēpumu, viņiem diezgan precīzi bija zināms, kādus tematus nedrīkst rādīt, pieņemsim, karavīrus uz ielām. Aizliegums parasti bija attiecināms uz zinātniskiem darbiem ar “slēgtajām tēmām”, ko nedrīkstēja publicēt, jo tad ārzemēs pārtvertu ideju. Diezgan konkrētas lietas, jā – arī, lai tiltam nebūtu redzami abi gali. Katru žurnālu skatījās Glavļits, lika savu zīmogu, parakstu, šad tad teica, ka tas kadrs nav publicējams, arī tekstā kādreiz kaut ko neatļāva. Mana personīgā pieredze ar vienu tādu ļoti pareizu žurnālu par politizglītības nama atklāšanu bija tāda – to uzticēja man, tāpēc, ka viens, lūk, ir žīds, un mūsu ceka teica, lai žīdi tur nemaisītos, un otrs bija ar bārdu, bet ceka teica, ka bārdainie arī pie mums lai nemaisās. Komplicēts gadījums bija ar žurnālu par kārtējo Rīgas atbrīvošanas gadadienu. Man pat patika tas sižets, nekā īpaši slikta tur nebija, rakstnieks Jūlijs Vanags. Es sapulcināju tos atlikušos notikumu dalībniekus, frontiniekus vienā istabā un tad viņi gremdējās atmiņās, Vanags izstāstīja neko citu, kā to, ko Marģeris Zariņš aprakstījis “Kapelmeistara Kociņa kalendārā”. Žurnāla tekstā tas nav, bet viņi tiešām to Rīgu neatbrīvoja, jo Rīga jau bija tukša. Ivars Seleckis toreiz taisīja baigo epopeju par Rīgas atbrīvošanu, viņš pamatīgi bija pastrādājis Maskavas Krasnogorskas arhīvā, bija izkopējis materiālu un teica, žēl – paliek vēl pāri foršais materiāls, vajag uztaisīt žurnālu, un man iedeva tos atlikumus, kuri patiešām bija neredzēti un ļoti interesanti, hronika, kura nekad nebija izmantota. Es piefilmēju dzīvus cilvēkus, to, ko viņi stāstīja, arī aizkadrā. Divi frontinieki bija atnesuši karti no kara laikiem, un braukāja ar pirkstu: “Lūk, mēs te virzījāmies no šejienes uz šejieni.” Viņi patiešām virzījās pa Vidzemes šoseju uz Rīgu līdz Ķīšezeram, bet vācieši bija atstājuši Rīgu un viņi peldēja pāri Ķīšezeram faktiski tukšā pilsētā. Tad viņiem bija pavēle iziet pa kaut kādu ceļu, aiziet uz Kundziņsalu, tad ziņoja biedram Staļinam, ka Rīga ir atbrīvota, ka tajā krastā vācieši stāvēja un apšaudīja krievus. Bet man saka, šito kadru, kur viņi rāda ar pirkstu kartē, nedrīkst rādīt. Tā esot slepena karte.

Bet es saku – tur jau neko nevar redzēt. Tad ejiet vēl uz kaut kādu institūciju – šķiet, Kartogrāfijas komiteju, tur divi letiņi sēž, es viņiem parādīju, un viņi saka: “Nē, uz ekrāna nē. Uz galda skatīsimies, kur var apstādināt kadru.” Bet mīlīši, nu, kinoteātrī neviens neapstādinās kadru. Skatās, skatās, apstādina – o, te ir dzelzceļš! Bet tajā vietā nevar būt dzelzceļš! – Ā, tas ir kartes locījums! Bet viņi pilnīgi nelegāli glabā to karti, kas viņi ir? Kartes vajadzēja pēc kara nodot, viņi pārkāpuši likumu. Es saku, nē, dariet, ko gribiet, es neteikšu, kas viņi ir. Pēc ilgas mocīšanās uzlika to zīmogu. Es saku: “Ko jūs mokaties gar tām kartēm? Tagad taču no satelītiem visu var safilmēt.” Viņi saka: “Jā, bet kartē ir koordināšu sistēma, līdz ar to var izskaitļot, ja jūs te uzliksiet lielgabalu, uz kurieni jāšauj, lai trāpītu.” Bet es saku – satelītu kartēm arī var uzlikt koordinātes...

RL:Kurā gadā tas bija?

Apsītis: Laikam septiņdesmit ceturtajā.

RL:Tajā laikā vēl bija aktuāli tas, ka ar lielgabalu vajag kaut kur trāpīt?

Apsītis: Viss, tāpat kā mūsu žurnāli, bija aizkavējies par 20 gadiem un turpinājās. Es saku – satelītu kartēs visu var izskaitļot. – Nu jā, bet tur jāstrādā būs! A te ir gatavs. Pilnīgs blefs.

RL:Vai ģenerālsekretāra bēres jums nebija jāfilmē?

Apsītis: Kura? Bet tas jau bija Maskavā.

RL: Latvijā tautas atmosfēra nebija jāfiksē?

Apsītis: Bija! Es tobrīd biju Kiprā, filmēju deju kolektīva viesizrādes. Es divas reizes biju oficiālā komandējumā. Pirmā reize bija netipiska, Kobē ir vispasaules izstāde, tur ir Rīgas paviljons, visu PSRS pārstāvēja vienīgi Rīga. Tas bija japāņu izgudrojums, jo viņiem bija tie paviljoni no sadraudzības pilsētām – Rīga, Sanfrancisko. Nekāda PSRS paviljona nebija. Nolēma sūtīt mani – ne es partijas biedrs, nekas, bija jākārto dokumenti, bildes 14 eksemplāros. Parasti Seleckis braukāja, viņš bija vienīgais, ko sūtīja, bet viņi teica, kāpēc tikai Seleckis, nolēmām jaunus kadrus virzīt. Pēc tam rādu materiālu un patiešām pārbijos – baigās krāsas! Prasa, uz kādas filmas filmēju. Saku, ka uz krievu, bet tur taču Japānā krāsas ir tādas, kuras pat ar krievu filmu redzamas. Redaktore Aina Adermane visu noskatās, un saka: “Nu, un kur ir darbaļaužu bēdīgais stāvoklis?” Tādā svētā nopietnībā, man iekšā viss notrīc. Man neviens nebija teicis, ka jāfilmē darbaļaudis. Bet viņa teica: “Joks, joks...” Bet, lūk, Brežņevs nomira, kad mēs bijām Kiprā, braukāja pa kaut kādām sādžām deju kolektīvs “Liesma” – sākumā referāts par Oktobra revolūciju, tad uzstājās biedrs no padomju vēstniecības, tad bija koncerts no Latvijas spēkiem. Mums tajā dienā no rīta bija paredzēts apmeklēt Kipras–PSRS draudzības biedrību, piesēdina mūs pie galda, un vadītājs pārgrieztām acīm saka: “Dārgie biedri, bla, bla, bla, man jums jāpaziņo bēdīga vēsts – miris liels Kipras tautas draugs un jūsu ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs.” Pats gandrīz raud. Bet mēs visi sēžam, mums no tā ne silts, ne auksts. Koncerta nebūs, sēras, visu dienu staigājām brīvi. Atbraucu es mājās, aizgāju uz kinohroniku, tur pa televizoru paskatījos bēres ar slaveno zārka kritienu, bet visi operatori skraidīja pa pilsētu, filmēja tautas sēras. Kad visu to salasīja kopā un noskatījās, tad nolēma žurnālu netaisīt, jo žurnāls tur nesanāk. Reāli eksistē žurnāls par Staļina bērēm, kur visās rūpnīcās sēru mītiņi. Bet nu vairs laiki nebija tie, un Brežņevs nebija Staļins. Man liekas, tā arī nav iznācis tas žurnāls.

RL: Igauņiem bija pētījums par cilvēku biogrāfijām un viņi konstatēja, ka igauņi, atceroties savu dzīvi, mēģina padomju laika periodam pārlēkt pāri, par to periodu savā biogrāfijā stāsta ļoti īsi, it kā nebūtu dzīvojuši.

Apsītis: Man lasot reizēm rodas iespaids, ka 80.-90. gados visi, izņemot mani, bija pagrīdē un aktīvi cīnījās pret padomju varu.

RL:Vai tev ir kauns par kādu no tiem darbiem, kur tavs vārds ir apakšā?Apsītis: Vienīgais drusku neērti par to Politiskās izglītības namu, tas bija tāds oficiozs. Pārējais – ja es pareizi atceros, nekur nemeloju. Protams, kā saka, atļautajās robežās.

RL:Kā tev šķiet, kā šīs padomju laika hronikas tiks uztvertas pēc vēl piecdesmit gadiem? Apsītis: Kalvis Zalcmanis rādīja savam operatoru kursam 70. gadu dokumentālās filmas. Un tas nāca viņiem kā pārsteigums – kā, kā to varēja? Jo, lasot mūsdienu avīzes, rodas priekšstats, ka vispār nekā nebija, ka viss bija aizliegts. Un tad viņi redz tādu operatoru darbu, kādu paši nevarētu uztaisīt, redz, ka tajos laikos tā filmēja. Bet saturiski katram laikam ir sava uztvere, un katrs meklē to, kas viņam ir saprotams, kas viņu interesē.

RL:Vai tev liekas, ka to pašu, ko darīja kinohronika, tagad dara dokumentālais kino un televīzija?

Apsītis: Nē, neviens tieši to pašu nedara. Daļēji – dokumentālās filmas, bet tā nav periodika, dokumentālu filmu var piecus gadus domāt, vienu gadu taisīt. Savukārt televīzija atbrauc uz notikumu, īsi uzfilmē, protams, saglabā, es zinu, ka LNT arī glabā, nerunājot par valsts televīziju – bet televīzija neiet dziļumā. Katru gadu vismaz viena vēstule tiek rakstīta valdībai vai ministrijai ar priekšlikumu atjaunot kino žurnālu uzņemšanu, jo tā ir vizuālā vēsture un tādā garā.

RL:Vēl aizvien kāds tādas vēstules raksta?

Apsītis: Jā, katru gadu. Ir modernās tehnoloģijas, digitālais attēls, var diskā saglabāt, ir kvalitatīvāk, bet vajag atsevišķu divīziju, kura filmē tieši to hroniku. Viņi rakstīja, ka hronikas vairs nav, jo neviens vairs nefilmē Latvijas vēsturi, baigais krahs, un tā tālāk. Es rakstīju komentāru: nav vis, hronika ir pieaugusi pieckārt, ja ne desmitkārt, jo tagad katru notikumu filmē piecas televīzijas un trīs no tām materiālu saglabā. Lieta ir citur – pārsvarā tas materiāls ir debates Saeimā, prezidentes izbraukums, un tā dzīve paiet garām.

Lai to parādītu, ir vajadzīga māksla, tur nepietiek ar vienkāršu žurnālismu. Mūsu hronika bija spēcīga, jo tajā bija tāda ļoti tēlaina domāšana, kadrs nebija tikai informatīvs. Kā dzejolī, četrās rindiņās vesela pasaule ielikta, tu skaties, kas tur ir – 20 vārdi, bet tieši tas salikums pēkšņi izraisa veselu asociāciju virkni, veselu informācijas blāķi tevī pašā, emociju blāķi.

RL:Bet ja šodien strādātu ar to materiālu, kas ir apkārt, tajā tēlainajā dokumentālistikā, tas būtu smieklīgi...

Apsītis: Ja šodien taisītu to poētisko kino… Tas nomira dabiskā nāvē, noturējās 20 gadus – kā koks, aug, aug, aug un nomirst.