No teātra uz krogu

Kādā 1598. gada jūnija pēcpusdienā ap pulksten trijiem teātrī Priekškars Londonas nomalē pie Šordičroudas ierodas teju trīs tūkstoši apmeklētāju. Viņi gaida uz skatuves uznākam aktierus no trupas “Kambarkunga vīri”, kuri spēlēs jauno, ilgi gaidīto Viljama Šekspīra lugu, slavenā “Henrija IV” turpinājumu. “Henrija IV” pirmā daļa, kas 1596. gadā uzreiz kļuva par hitu, bet nākamajos četrsimt gados – par visbiežāk iestudēto autora darbu, atspoguļo Anglijas vēsturi pirms Rožu kara. Karalim Henrijam IV jācīnās, lai saglabātu sev troni, – daļēji politisko nemieru dēļ, bet daļēji aiz satraukuma par savu nebēdnīgo dēlu un mantinieku princi Helu. Un, lai gan nav šaubu, ka Šekspīra auditoriju šie vēsturiskie apstākļi uzrunāja, lugas panākumu patiesais cēlonis tomēr ir sers Džons Falstafs, “ļaunais, nekrietnais jaunatnes pavedinātājs” un Šekspīra iecienītākais komiskais tēls. Korpulentais dzērājs, bruņinieks Falstafs, noved jauno princi Helu neceļos un ir lugā attēloto tumšo tavernu varonis.

Laika gaitā Falstafs ar savām dzēruma izdarībām piesaistījis tikpat lielu zinātnieku uzmanību kā dziļdomīgais un traģiskais Hamlets. Taču 16. gadsimta 90. gados viņa humors izpelnījās drīzāk karalisku nekā akadēmisku ievērību: cik zināms, karaliene Elizabete, kuru tik ļoti bija savaldzinājis bruņinieka tēls “Henrija IV” pirmajā daļā, pieprasīja izrādi, kurā Falstafs būtu iemīlējies. Nākamos divus gadus Šekspīrs pavadīja, Viņas Augstībai par prieku rakstot un iestudējot “Jautrās vindzorietes”, tādējādi atliekot “Henrija IV” turpinājumu uz vēlāku laiku. Šī gaidīšana ir padarījusi 1598. gada vasaras pēcpusdienu vēl tīkamāku. Izrādei sākoties, publiku atkal iepriecina Falstafs un troņmantnieks, kuri, šķiet, no karalauka ir patvērušies krogā. Abās izrādēs Hels izvairās no saviem prinča pienākumiem, lai kopā ar Falstafu iedzertu Pie meža kuiļa galvas, savā iecienītajā tavernā. Publika uzgavilē šim jautrajam un nekaunīgajam dumpim, vienoti paceļot kausus.

Sera Džona Falstafa tēls ir grādīgā iedvesmotas asprātības gars. Ilgi gaidītās lugas noslēgumā dumpinieki aplenc karaļa karaspēku, un Falstafs izvairās no cīņas kaujas laukā, bet iedzer tik no savas blašķes. Vienā no lugas beigu ainām apzinīgais atturībnieks princis Džons pārmet Falstafam dzeršanu, un bruņinieks atbild, ar sev raksturīgo domas lidojumu slavinot sauso baltvīnu, sauktu arī par sektu:

Labs sekts iedarbojas divējādi: vispirms tas sakāpj man smadzenēs un izkliedē tur sakrājušos muļķības, grūtsirdības un rupjības tvaikus, padara prātu apķērīgu, asu, izdomas bagātu, uzbur tajā vieglus, ugunīgus un tīkamus tēlus. Nonākuši līdz mēlei, kas dzemdē valodu, tie rada lieliskas asprātības.[1. Tulkojis Aivars Jansons-Saiva]

Citiem vārdiem sakot, vīns rada asprātību un, kā apgalvo Falstafs, arī drošsirdību:

Tas liek kvēlot sejai, kas gluži kā signāluguns aicina pie ieročiem.

Falstafa argumenti par labu dzeršanai ir tik spēcīgi, ka savu runu viņš noslēdz ar paziņojumu:

Ja man būtu kaut vai tūkstoš dēlu, kā pirmo dzīves gudrību es viņiem mācītu – atteikties no viegliem dzērieniem un pieradināt sevi pie sekta.

Publika ar kausiem rokās vēro Falstafu. Pārpildītajā brīvdabas teātrī viņu uzmanību vienlaikus aizgrābj Šekspīra asprātība un novērš piedāvātie dzērieni un uzkodas. Kamēr Falstafs ļaujas savai krogu programmai – viņa slavenajā bāra rēķinā “Henrija IV” 1. daļā ietilpa maize, anšovi un Elizabetes laikā iecienītais ceptais kastrētais gailis –, tikmēr publika bauda austeres, krabjus, mīdijas un vīngliemežus; daži uzkož valriekstus, lazdu riekstus, plūmes, ķiršus, persikus, rozīnes vai vīģes.

Taču smagajā dzeršanā publika atdarina Falstafu vēl vairāk nekā ēšanā, pasūtot alu un vīnu izrādes laikā un starpbrīžos. Visos teātros ir pieejams alkohols, un Priekškars nav izņēmums. Kā savā dienasgrāmatā 1599. gadā minēja šveicietis Tomass Platers, kurš viesojās Londonā, “Priekšnesuma laikā ēdieni un dzērieni tiek iznēsāti pa skatītāju rindām, lai tie, kuri ir gatavi maksāt, varētu tikt pie atspirdzinājumiem”. Traucēkļu bija daudz, uzmanību novērsa ne tikai iedzēruši skatītāji: alus šņāca, kad tam izvilka tapu, un apkārtējie aizkaitināti kliedza uz tiem, kuri taisīja vaļā alu.

Uzreiz pēc izrādes, sekojot Falstafa padomam “pievērsties vīnam”, skatītāji, aktieri un dramaturgi dodas uz kādu no tavernām un krogiem, kas izkaisīti pa Šordiču vai sarindoti gar Londonas Benksaidu. Pat ja 1598. gadā aktieri jau var lielīties, ka darbojas pastāvīgā teātrī, tādā kā Priekškars, viņi joprojām atceras krogu iekšpagalmus, kur spēlējuši savas pirmās lomas, – alus un teātris Anglijas aktierspēles vēsturē vienmēr ir bijuši nedalāmi saistīti. Ar līkumu apiedami puritāņus, kuri protestē pret viņu mākslu, aktieri un viņu uzticīgā publika piepilda Nāru, Velnu, Piekūnu vai pat pašu Meža kuiļa galvu, gluži īstu iestādi Īstčīpā netālu no teātra ēkas, kurā pēc Šekspīra ieceres uzdzīvoja Falstafs un saņēma jau minēto rēķinu.

Iekārtojušies ar glāzi vīna vai kausu alus, turīgie un vidēji turīgie apmeklētāji bauda tavernas sabiedrību un poētisko iedvesmu. Sliktāk situētie apmeklētāji – ieskaitot šveicarus, mācekļus, viesmīļus un prostitūtas, kuras cenšas tos iekarot, – dodas uz nelicencētu dzertuvi, kuru var pazīt nevis pēc izkārtnes, bet pēc slotas pie durvīm vai uz sienas uzkrāsota sarkana režģa. Šeit bieži izsmietā alus sieva – profesija, kuru dzejnieki raksturoja kā “zemisku”, “nožēlojamu”, slimu un utainu, – reizēm pasniedz novadējušos pašdarinātu alu vai ielej nepilnu mēru. Taču, par spīti nelāgajai slavai, šajā iestādē ir pieejami lēti dzērieni, un tas nav piebāzts ar elitārajiem heresa vai sekta dzērājiem, kas pārpilda tavernas un krogus. Dzēriena izvēle liecināja par piederību pie noteiktas šķiras: elitārie dzejnieki visi kā viens dzēra sektu, bet teātra stāvbiļešu publika baudīja samērā lēto tumšo vai gaišo alu. Atšķirībā no Falstafa, kurš Pie mežakuiļa galvas par diviem galoniem sekta samaksāja piecus šiliņus un astoņus pensus – vairāk nekā 140 mūsdienu dolāru –, aktieris, kurš viņu tēloja, pelnīdams šiliņu (25 dolārus) dienā, drīzāk tuvākajā krogā izvēlētos divas trešdaļas galona alus par peniju (2 dolāriem).

Sapulcējušies ap kausiem un krūzēm, arvien vairāk apreibušie teātra apmeklētāji līdz vēlai naktij apspriež divas stundas garo skatuves priekšnesumu. Kārtības sargiem bija uzdevums ierobežot “skaļu un pārmērīgu uzdzīvi” krogos un tavernās, un tie varēja piespriest naudassodus apmeklētājiem, kuri aizsēdējās pārāk ilgi: trīs četrus šiliņus (75–100 dolārus) par pirmo pārkāpumu (aktierim tā bija gandrīz nedēļas alga, un vairumam šāda naudas summa bija diezgan liela). Maksātnespējīgos pārkāpējus varēja ieslēgt soda siekstā. Taču dedzīgākie apmeklētāji, visticamāk, neņēma vērā šīs normas un maģistrātu draudus – turklāt pēdējie tikpat labi paši mēdza dzerdami sēdēt krogā. Galu galā, ir taču daudz patīkamāk sekot Falstafa piemēram, kurš slaistījās savā mīļākajā tavernā, kad vien bija tāda izdevība.

Pacilāti un iedvesmoti, šie vīri dzīvo karnevālam līdzīgā pasaulē, apgāžot pastāvošo kārtību kājām gaisā, – trūkuma māktie dzērāji uz brīdi kļūst par karaļiem. Tavernas apmeklētāji paceļ glāzes par klaidonīgo, pasaulīgo un baudkāro seru Džonu Falstafu, viņu varoni un mūzu, “jo atstumt tuklo Džeku nozīmē atstumt visu pasauli”.

Tavernas prieki bija labi pazīstami arī pašam Viljamam Šekspīram. Bena Džonsona brālīgās sanākšanas Nārā nozīmēja dzeršanu, baudu un dzīvespriecīgas sarunas; taverna bija vieta, kur Šekspīrs un Džonsons varēja dzīt jokus un apmainīties dzēlībām, uzturot savu draudzību un skatuves sacensību. Šeit bardi pilnveidoja savas prasmes, vīna uzburtas fantāzijas pārtapa par mākslu, dzēruma delīrijs sniedza Elisiju, bet ilūzijas kļuva par Illīriju, kurā risinājās “Divpadsmitā nakts”, viena no slavenākajām Šekspīra komēdijām.

Šekspīrs ne tikai izbaudīja saspēli starp dzeršanu, fantāziju un teātri savās iecienītajās tavernās, bet arī atainoja šīs produktīvās attiecības uz skatuves. Labi zināmo komēdiju “Spītnieces savaldīšana” Šekspīrs sāk ar īpatnēju ekspozīciju, kurai nav nekā kopīga ar slavenā mīlas stāsta sižeta līkločiem. Luga sākas ar ainu, kurā piedzēries skārdnieks Kristofers Slajs strīdas ar krodzinieci. Viņš ir saplēsis alus glāzes un atsakās maksāt. Bet tieši tad, kad viņa dodas izsaukt konsteblu, Slajam “pārtrūkst filma”; atmostoties viņš ierauga, ka ir apģērbts un uzpucēts kā augstdzimis kungs. Šo pārvērtību iemesls ir bijis kāds lords, kurš garāmbraucot apstājies tavernā iestiprināties, ieraudzījis piedzērušos Slaju un izklaides pēc izdomājis šādu plānu: aizgādāt skārdnieku uz saviem “smalkākajiem apartamentiem” un palutināt ar “jautrām gleznām” un “rožūdeni”. Slajs komiski cenšas pielāgoties straujajai apstākļu maiņai. Prologs beidzas ar to, ka lords uzstāj, lai Slajs atslābst un bauda izrādi.

Sākumā Slaja pārvērtības ir biedējošas, bet beigu beigās tās iedzīvina trūcīga Elizabetes laika angļa sapni. Pirmo reizi saskaroties ar aristokrātisko vidi, Slajs prasa: “Dieva dēļ, man krūzi plānalus!” – bet sulainis iesaka šķirai piemērotāku dzērienu: “Vai nedzers kausu sekta gaišība?” Dramatisko pārvērtību satracināts, skārdnieks atbild:

Esmu Kristofers Slajs, lūdzu, negodājiet mani ne par “milordu”, ne par “gaišību”. Vēl savu mūžu neesmu sekta dzēris.[2. Tulkojuši Kārlis Egle un Rūdolfs Egle]

Kalpi tomēr uzstāj, ka viņš ir aristokrāts, liekot Slajam jautāt:

Ko, jūs gribat mani traku pataisīt? Vai neesmu es Kristofers Slajs, vecā Slaja dēls no Bertonkalna, pa dzimšanai pauninieks, pa skolai vilnas kārsējs, pa maiņām lāču vadītājs un skārdnieks pa tagadējam amatam? Jūs varat prasīt Marianai Hekitai, ziniet, resnajai krodziniecei Vinketā, vai viņa mani nepazīst; ja viņa teiks, ka viņas birkā man nav iezīmēti četrpadsmit pensi par nodzerto gaišalu, tad sauciet mani par lielāko meli pasaulē.

Slaja runa lieliski atspoguļo Elizabetes laika dzeršanas rituālus. Cenšoties šajā nabadzības, bada un mēra laikā savilkt galus kopā, trūkumā dzimušais Slajs maina vienu profesiju pēc otras: viņš izgatavo metāla ķemmes, dresē lāčus un labo katlus. To nelielo naudu, ko izdodas nopelnīt, viņš tērē tavernā, mēģinot aizmirsties. Grūtākos laikos viņš liek savas cerības uz alus sievu, kura apgādā viņu ar alu uz kredīta; parādus viņa ar krītu atzīmē birkā, sauktā par uzskaiti, un reizēm viņai, gluži kā krodziniecei izrādes sākumā, nākas izsaukt konsteblu, lai piespiestu Slaju maksāt.

Šekspīra lugās alkohols ir ne tikai mierinājums trūcīgajiem; tas arī liek viņiem pārvērsties, un nekur šis alkohola pārvērtības spēks nav tik uzskatāms kā Kristofera Slaja gadījumā. Viņš atklāj lugu dzēlīgā prozā, pieprasot alu un izvairoties no likuma, bet, apradis ar jauniegūto aristokrāta statusu, sāk runāt liriskās vārsmās. Noticējis trim sulaiņiem, kuri stāsta par viņa cēlo muižu un skaisto sievu, viņš jautā:

Es tiešām – lords? Man sieva skaistule?

Vai sapņoju? Vai sapnis bij līdz šim?

Nē, nē, es neguļu – es redzu, dzirdu,

Es runāju un ožu, visu jūtu;

Pie dzīvības, nudien es būšu lords,

Nevis kāds skārdnieks, kura vārds ir Slajs.

Lai iet – tad dodiet šurp man manu sievu,

Un vēlreiz saku: krūzi plānalus!

Šī greznības aina vainagojas brīdī, kad ienāk aktieru trupa un piedāvā “jautru komēdiju”, kuru ārsts izrakstījis melanholijas ārstēšanai:

Jums, saka, jānoskatās tāda luga,

Kas uzjautrina, garu pacilā,

Dzen bēdas prom un paildzina dzīvi.

Uzteikdams ne tikai alkohola, bet arī teātra ārstnieciskās īpašības, Šekspīrs dod mājienu, ka skatītāji par samērā niecīgu samaksu gūs tieši tādu pašu pārvērtības pieredzi kā Slajs; pat tie, kuri ir samaksājuši peniju par stāvbiļeti, piedzīvos “uzjautrinājumu un pacilātu garu”, to “bēdas tiks dzītas prom” apmaiņā pret garāku dzīvi. Dzīves apstākļu uzlabošana vairumam teātra apmeklētāju visdrīzāk nav iespējama, bet tavernā un uz skatuves bēdas kaut uz brīdi var nolikt pie malas un ļauties iztēlei. Kā saka Kristofers Slajs, kad iekārtojas, lai skatītos izrādi izrādē:

Nu labi, redzēsim. Nāc, sievas madam, apsēdies man līdzās;

lai trako pasaule – vairs jaunāki mēs nepaliksim.

Beigās Slaja dzēruma sapnis izplēn. Jau kopš brīža, kad Slajs tiek uzrunāts par aristokrātu, skatītāji saprot, ka viņš nav nekas vairāk kā vien lorda izspēlētā joka objekts. Ieraugot Slaju guļam dzērumā, lords viņu nosoda:

Cik riebīgs lops! Guļ, izstiepies kā cūka! O, nāve, cik tavs tēls ir baigs un nejauks!

Lords uzlūko Slaju kā visparastāko dzīvnieku, ar kura palīdzību var “pavingrināties” un izspēlēt joku, un šāds joks, kā viņš paziņo, būs “sapnis jauks un māņi”. Šīm metamorfozēm lugā nav nekādas nozīmes; gluži kā Prospera greznās svinības, tās pārvērtīsies par tukšu gaisu. Kad sākas īstā “Spītnieces savaldīšana”, Kristofers Slajs parādās tikai uz vienu īsu brīdi: 1. ainas beigās viņš saka:

Tas traki patīkams gabals, vai ne, sievas madam? Kaut tikai ātrāk beigtos.

Šī divdomīgā frāze no viņa puses ir arī pēdējā, un publika viņu vairs ne redz, ne dzird; par aristokrātu pārvērstais skārdnieks ieslīgst atpakaļ anonīmo dzērāju masā, kas spokojas Londonas sabiedrībā. Kaut arī iedarbība bija īslaicīga, dzeršana sniedza tik ļoti nepieciešamo iespēju izbēgt no grūtībām, ar kurām saskārās jaunāko laiku sākuma publika, kad nabadzība, slimība, katastrofas un pēkšņa nāve bija ierastas dzīves sastāvdaļas. Mēra epidēmija Londonā 1592. gadā noveda pie teātru slēgšanas un gandrīz 17 tūkstošiem mirušo. Vidējais dzīves ilgums 17. gadsimta sākumā bija trīsdesmit seši gadi, un apmēram 10% jaundzimušo mira pirmajā dzīves gadā. Dzemdības bija cēlonis apmēram 20% sieviešu nāves gadījumu vecumā no 25 līdz 34 gadiem. Bakas un tīfs bija īpaši nāvīgas slimības; netīrs ūdens un antisanitāri pārtikas pagatavošanas apstākļi bija cēlonis dizentērijai un salmonelozei. Labības trūkums un nevienlīdzīga pārtikas sadale izraisīja badu. Un, visbeidzot, sifiliss un citas veneriskās slimības izsauca akūtas sāpes (“kaulu sāpes”), kroplības un nereti arī nāvi. Kad bija jātiek galā ar slimību un epidēmiju izraisītajām emocionālajām un fiziskajām sāpēm, alkohols kalpoja par narkozi. Tā bija ikvienam pieejama anestēzija, kuru īpaši augstu vērtēja trūcīgie.

Lai atvieglotu “kaulu sāpes” un citas kaites, saslimušie varēja vērsties pie aptiekāriem: Šekspīra laikā Londonā bija vismaz 150 aptiekāru, kas līdztekus dārgākiem, universitātes izglītību guvušiem ārstiem piedāvāja diagnozes uzstādīšanu un zāles. Ārsta apmeklējums varēja izmaksāt no 10 šiliņiem (250 dolāru) līdz mārciņai (500 dolāru), turpretī aptiekāra apmeklējams bija ievērojami lētāks, līdzīgi kā farmaceita pakalpojumi šodien. Aptiekāri strādāja pie letes, līdzīgi kā mūsdienu aptiekās, un to apmeklētāji varēja noskatīties, kā tiek pagatavoti medikamenti. Šie jaunāko laiku sākuma farmaceiti piedāvāja izstrādājumus no zālītēm, augiem un saknēm, kā arī no eksotiskām sastāvdaļām, sākot ar zeltu un beidzot ar opiju. Mārciņu opija varēja nopirkt par 12 šiliņiem (300 dolāru); rožūdens maksāja 16 pensus (32 dolāri) pintē; minerālus un akmeņus, tostarp topāzu un safīru, varēja nopirkt par aptuveni 12 šiliņiem (300 dolāru) mārciņā. Starp ārstniecības līdzekļiem bija arī sūnas, žāvēti zirga sēklinieki, maija rasa un driģenes.

Taču šie medikamenti bija neuzticami un bīstami, kā to apstiprina Romeo, dodoties pie kāda nabadzīga aptiekāra ar žūksni naudas, lai samaksātu par nāvīgo indi, ar kuru viņš padarīs sev galu:

Nāc, cilvēks, šurp. Es redzu, esi nabags;

Te būs tev četrdesmit dukātu,

Dod drahmu indes man; bet dod tik stipru,

Ka malks uzreiz pa dzīslām izstrāvo

Un dzīves izmocītais nedzīvs krīt,

Tam elpu pēdējo no krūtīm triec.[3. Tulkojis Kārlis Egle]

Aptiekārs atbild:

Man tāda inde ir; bet Mantujā

draud nāves sods ikvienam, kas to pārdos.

Protams, vajadzība pēc naudas kliedē aptiekāra šaubas, un viņš pārdod Romeo nāvējošo mikstūru.

Londonas tumšajās un pārpildītajās ielās jebkura mikstūra varēja būt nāvējoša. Ja Čīpsaidā kāds alus mīļotājs netīšām paskrēja zem ratiem, tas devās taisnā ceļā sātana azotē – ja vien ticam dievbijīgajiem, aizkaitinājumā kliedzošajiem puritāņiem, kuri, gar ielu malām sastājušies, aģitēja pret izvirtību, lamāšanos un dzeršanu; viņi nosodīja arī teātri un alus krogu kā antikrista perēkli. Pateicoties puritāņiem, apreibināšanās it kā ieguva divus apveidus: pacilājums, ko sniedza Dieva gars un žēlastība, bija pieņemams un nereti tuvs ekstāzei; pacilājums, ko sniedza cita veida garaiņi, bija apšaubāms un, visticamāk, ļauns. Puritāņi uzņēmās to, ko vēsturnieki mēdz saukt par ieradumu pārveidi: viņi centās padzīt nepaklausīgo teātra publiku, tavernu apmeklētājus un citu sabiedrību pēc iespējas tālāk no izvirtības perēkļiem un tuvāk svētdienas dievkalpojumu priekiem. (Puritāņu pareģotie elles uguņu un iznīcības draudi likās piepildāmies 1613. gada 29. jūnijā: kad “Henrija VIII” izrādes laikā teātrī Globe no lielgabala izšauta papīra lode trāpīja pa teātra salmu jumtu, izcēlās briesmīgs ugunsgrēks. Droši vien dievbijīgajiem par vilšanos, pudele izglāba vienu no apmeklētājiem, kurš apdzēsa savas bikses, aplejot tās ar alu.)

Mierinājuma meklēšana dzeršanā puritāņus ļoti uztrauca. Teātra un alkohola sniegtā aizgrābtība varēja vest pretējā virzienā: uz elli un pie dēmoniem. “Dieva sods pār tiem, kuri dzer, lamājas un neievēro sabatu” (1659) bija 47 lappuses bieza grāmata par alkohola izraisītajām šausmām ar daudziem konkrētiem piemēriem par to, kā dzērāji paši sevi nodūruši, nokrituši no zirga, noslīkuši vai paklupuši un nomiruši grāvī. “Pārmērīga dzeršana,” Tomass Bīrds savā “Dieva tiesas zālē” (1597) brīdina, “ir galvenais cēlonis tam, kāpēc mūsdienu vīrieši dzīvo tik īsu mūžu.” Dzeršanas reibinošais spēks darbojas līdzīgi kā burvju dzira vai vārdojums:

Dzērāji, kuriem velns devis uzdevumu padarīt citus par lopiem, paši kļūs par velniem, uz to viņi ir ļoti veikli, krogu vai tavernu padarot par savu darbnīcu, pavardu par velna riņķi, cits citu par vārdotājiem, labo draugu slavu par burvestību, tēlus par labas veselības paraugiem.

Līdzīgi kā lords, kurš nosauc Slaju par riebīgu lopu, grāmata “Dzērāja pretīgais, nožēlojamais un briesmīgais stāvoklis” (1649) dzērāju apraksta šādi – “pa pusei cilvēks, pa pusei lops; vai tāds, kurš ir dzimis kā cilvēks, bet dzīvo kā lops; vai tāds, kam cilvēka miesas apvalkā ir dzīvnieka sirds”. Bet teātris sniedzot pārāk daudz “baudas, slinkuma, miega, grēka, turklāt bez bailēm no nāves un nelabā”. Moralizējošā nostāja pret teātri 16. gadsimtā, tāpat kā uzbrukumi valsts mākslas dotācijām 20. gadsimta beigās, izgaismo konservatīvas bailes mākslas spēka priekšā. Londonā pastāvīgs teātris bija jauns fenomens, kuru kultūra vēl nebija līdz galam sagremojusi, un tā izrādes joprojām spēja izbrīnīt un šokēt. Vai tad, kad Kristofera Mārlova doktors Fausts, maģijas apburts, izsauc velnu uz skatuves, viņš māca skatītājus darīt to pašu? Pirms doties uz elli lugas pēdējā cēlienā, Fausts 24 gadus pavada bagātībā un greznībā; kādam no skatītājiem šāds piedāvājums varētu likties izdevīgs. Kad teātra apmeklētāji dzird Falstafu slavinām sekta dzeršanas priekus, vai viņi pacels glāzes vienprātībā un svētdienā skries uz krogu, nevis uz baznīcu?

Tātad briesmas ir nevis tajā, ka publika skatās apreibinošu izrādi; briesmas ir tajā, ka publika pati apreibst. Tādējādi teātra priekšnesums darbojas gandrīz kā narkotika, kas skatītājus gan garīgi, gan fiziski pārvērš – teātris tos uzņem kā daļu no notikuma, pārvēršot uz visiem laikiem.

“Henrija IV” 2. daļā, kad Falstafs, izvairīdamies no kaujas lauka, saviem iedomu dēliem dod padomu “pieradināt sevi pie sekta”, publika skaidri redz, ka divu lugu laikā viņa veselība ir pasliktinājusies un ka sekts tiek piedāvāts kā pēdējā cerība uz labāku dzīvi, patīkams dzēriens, kas varētu izārstēt visas kaites.

“Henrijā IV” Falstafs komiskās, taču izsmeļošās frāzēs ir raksturots kā “bezkaunības strops”, “piepampusī tūskas soma”, “piebāztais desu maiss” un “resnā vīna vāts”; viņa likstas ir “taukas nieres”, “aizdusa”, “reimatisms”, “svīšana līdz nāvei”, viņš cieš no “slimībām” un neārstējama “naudasmaka patēriņa”. Pirmās daļas beigās Falstafs zvēr, ka nekad vairs nedzers sektu: “Es šķīstīšos, atteikšos no sekta un sākšu kārtīgu dzīvi, kā goda vīram klājas,” taču viņa centieniem ir īss mūžs. Kā vēsta aina ar ārstu 2. daļas sākumā, Falstafa “ūdens pats par sevi esot labs, veselīgs, bet tā īpašniekam ne prātā nenākot, cik daudz tajā visādu slimību”. Falstafa “piepampusī tūskas soma”, iespējams, izraisīja auditorijā jautrus smieklus, taču jaunāko laiku sākuma medicīnas brošūru autori bija dokumentējuši tiešu saistību starp dzeršanu un veselības problēmām. Grāmatas “Patiesi par dzērājiem” (1627) autors apraksta, kā dzeršana izraisa “lielu daudzumu slimību cilvēka ķermenī, tādas kā apopleksija, krītamā kaite, paralīze, tūska, ķermeņa sarukšana, reiboņi, aknu un asiņu iekaisums”. No šīm slimībām cieš Falstafs. “Henrijs IV” beidzas nevis ar Falstafa pievēršanos atturībai, bet gan ar atkarības slavinājumu. Pirmā daļa beidzas ar cerību, otrā – ar izmisumu un hronisku dzērumu.

“Henrija IV” beidzamajā ainā princis Hels ir kļuvis par karali Henriju V. Uzzinājis par viņa kāpšanu tronī, Falstafs līksmo, iztēlojoties, ka tagad Anglija būs vieni vienīgi svētki bez likumiem un ierobežojumiem. Viņš steidzas uz Londonu un gavilē, kad garām paiet jaunā karaļa kronēšanas maršs. Taču Henrijs V pagriežas pret Falstafu un velta savam senajam draugam asinis stindzinošu runu:

Tu svešs man, vecais. Lūdzies piedošanu!

Cik slikti ākstam piestāv balti mati!

Man sapņos tāds ir daudzreiz rādījies.

No vīna uzburbis, vecs, rupjš un stulbs,

Nu nomodā šis sapnis pretīgs kļūst.

Kop mazāk miesu, vairāk dvēseli,

Pie malas rijību, jo veras kaps

Tev trīstik platāks nekā pārējiem.

Henrijs izslēdz Falstafu no sava loka, vairs neuzskatīdams viņa atkarību no sekta ne par komisku, ne iedvesmojošu; viņu bijusī draudzība ir saindēta.

Ar intoksikāciju saistītās cerības un bailes, kas iestudētas “Henrijā IV”, labi attēlo šī vārda divējādo dabu: sākotnēji intoksikācija (in-toxicare) nozīmē toksiskas, fiziskas pārvērtības raisošas vielas iekšķīgu lietošanu. Šekspīrs savās lugās bieži uzrāda intoksikācijas dubultnozīmi – kā indi un pretindi, kā toksīnu un baudu. Intoksikācija, kā var saprast no “Spītnieces savaldīšanas” un “Henrija IV”, patiešām var izraisīt teatrālu iedvesmu. Taču daudz biežāk intoksikācija ir saistīta ar indi, slimību un nodevību.

Viens no “Otello” galvenajiem sižeta pavērsieniem ir saistīts ar kareivja Kasio intoksikāciju: pateicoties leitnanta dzērumam, Jago var netraucēti ievilināt lugas galveno varoni savu indīgo melu lamatās. Kasio nolād sevi par to, ka ticis atstādināts no dienesta par dzeršanu, taču atsakās uzrunāt Otello:

Ja es lūgšu, lai mani atstāj manā amatā,

Viņš pateiks, ka esmu žūpa. Un, kaut man būtu

tik daudz mutes kā hidrai, šāda atbilde

tomēr liktu tām visām apklust. Cik dīvaini!

Te tu esi prātīgs cilvēks, tad pēkšņi kļūsti dulns

un visbeidzot gluži kā zvērs! Katra tukšota glāzīte

ir no ļauna, un tajā iekšā tup pats velns.”[4. Tulkojis Kārlis Egle]

Kasio saka to pašu, ko puritāņu brošūru autori: dzērājs ir zvērs, bet alkohols ir velns. Jago sauc Kasio dzeršanu par “vājību”, un Montago tam piekrīt:

Ir ļoti žēl, ka cienījamais moris

Tik atbildīgu vietu uzticējis

Šim cilvēkam, kam tādas vājības.

Un, lai gan Jago tīši piemāna Kasio un apmelo, nosaucot par hronisku dzērāju, luga tomēr balstās uz leitnanta iedzeršanas vājību, tādējādi brīdinot skatītājus par saindēšanās bīstamību. Tā noved Kasio no jautrības līdz notiesāšanai; atskurbinoša aina stipri iedzērušai publikai.

Arī “Hamletā” Klaudijs izmanto alkoholu par ieroci: luga beidzas ar saindētu vīna kausu, kas sagatavots Hamletam, bet ko kļūdas dēļ izdzer karaliene Ģertrūde. Ja “Hamletā” ar dzeršanas palīdzību varoņi tiek nonāvēti, pat viskomiskākajās ainās “Makbetā” un “Vētrā” tā pievērš personāžus nodevībai un nāvei: Vārtnieks slavē apreibināšanās priekus, kamēr Makbeti mazgā no rokām karaļa asinis; Stefans un Trinkuls tukšo alus mucu un plāno Prospera slepkavību. Mīlas dzēriens “Romeo un Džuljetā” nogalina, nevis ārstē. Kleopatra noslēpj savu īpašo brūvējumu, lai vēlāk izdarītu pašnāvību; Antonijs piedzeras uz baržas. Dziras un brūvējumi – šīs vielas izraisa tumšu fantāziju un nāves draudu caurvītas reibuma ainas. Pat tad, kad Šekspīrs attēloja “jestro” dzērāju, tikpat lielā mērā viņš atspoguļoja to, kas bija skaidrs arī puritāņiem: atkarība bija aizvien lielāka problēma tālaika Anglijā.

Atkarība zinātniski netika pētīta līdz pat 19. gadsimta sākumam, kad divi medicīnas pionieri – viens no ASV dibinātājiem Bendžamins Rašs un Tomass Troters Skotijā – veica pirmos ar alkoholismu saistītos pētījumus. Taču atkarības problēma jau bija sākusi izpausties 17. gadsimta sākumā, ko Šekspīra publika, skatoties “Henriju IV”, bez šaubām, varēja noprast. Ar dzeršanu saistītās briesmas, kas jau 1598. gadā bija acīmredzamas, nākamo divsimt gadu laikā tikai pieauga. Alus un vīna reibums, lai cik spēcīgs, tomēr nobālēja salīdzinājumā ar citu, stiprāku vielu izraisīto saindēšanos.

Džina dzeršanas bums izvērsās 17. gadsimta beigās, kad politiski motivētā franču brendija embargo rezultātā Orānijas Vilhelms sāka atbalstīt spirta rūpniecību. Ievērojami augstākais alkohola saturs, kāds piemita džinam, sauktam arī par “mātes postu”, radīja pārmērīgas dzeršanas epidēmiju, tādēļ parlaments saistībā ar 1720.–1730. gada džina apmātību bija spiests izdot trīs jaunus likumus. Viljama Hogārta “Džina gatvē” attēlotie džina dzērāji salīdzinājumā ar mākslinieka “Alus ielas” jautrajiem pļēguriem šķiet apdullis un nožēlojams bars.

Sākot ar 1830. gadu, pateicoties tirdzniecībai ar Indiju, Anglijā pieejamāks kļuva opijs, un to sāka patērēt arvien lielākās un spēcīgākās devās. Daudzi mediķi slavēja vielas ārstniecisko spēku, taču drīz vien tiem nācās saskarties ar opija izraisīto atkarību. Laudāna veidā opijs bija pieejams arī viduslaikos un jaunāko laiku sākumā, taču, kad 19. gadsimta 60. gados, attīstoties tirdzniecībai ar Ķīnu, tika apgūta opija smēķēšana, tā kļuva par Anglijā iecienītāko opija lietošanas veidu. Džina un opija apreibinātie dzērāji un smēķētāji vairs nebija pacilāti un asprātīgi, tie attālinājās no sabiedrības. Džina dzērājus apsūdzēja ģimeņu pamešanā un ielu kautiņos; no graudiem iegūtais dzēriens izraisīja vardarbību. Opija ēdāji patvērās savos midzeņos miegainā vienaldzībā pret apkārtējo pasauli. Reibums pārvērtās par atkarību.

Starp 16. un 19. gadsimtu jautrais dzērājs pārcēlās no Elizabetes laika kroga uz Viktorijas laika opija midzeni; no tūkstošu pulcēšanās brīvdabas teātrī un uzgavilēšanas iemīļoto aktieru asprātībām uz vientuļu kambari nakts melnumā. Šekspīra pasakainās fantāzijas par bagātību, mīlu un laimi pārvērtās par drudža murgiem, kurus savā “Hubilajs” (Kubla Khan) aprakstījis Semjuels Teilors Kolridžs. Poēmas priekšvārdā Kolridžs atceras, kā iedzēris opija pretsāpju līdzekli un iegrimis murgainā halucinācijā; atmodies no sapņa, viņš miglaini atcerējās dzejoli, kuru sapnī bija sacerējis, taču to pazaudēja, tiklīdz tika iztraucēts: “Viss pārējais izgaisa kā atspulgs strautā, kurā kāds iemetis akmeni.” Rakstnieks vairs neslaistās Benksaidas tavernās starp aktieriem, kuri atveido viņa tēlus, un publiku, kas tos iemīļojusi. Šekspīra alus dzērājs ir pārvērties par Kolridža opija ēdāju, reibums pārtapis par atkarību. Falstafa padoms saviem iedomu bērniem – “pieradināt sevi pie sekta” – ir apburoša palieka no jautrāka, teatrālāka laika un tālredzīgs brīdinājums par nākotnē gaidāmajām vientulības briesmām.

© Lapham’s Quarterly