Pēc alus

Kad sāku interesēties par sapņu tulkošanu, atklājums, ka ik reizi, kad es sapņoju par krogu vai dzertuvi, sapnis patiesībā ir par sievu, nāca kā liels atvieglojums. Šaubos, vai atturības biedrības sapņu valodai pievērš īpašu uzmanību, taču tām būtu lietderīgi atcerēties, ka krogi un alus vīrieša pasaulē iesakņojušies tikpat dziļi kā laulība. Pirmsākumi tam meklējami vēl tajos laikos, kad zemes virsu klāja meži, ceļi bija tikai šauras takas, bet krogus namiņš ar gaišajiem logiem šķita pašas Dzīvības iemiesojums. Visas lielās abatijas tolaik bija arī iebraucamās vietas, un, ja jums kādreiz gadās braukt pa ceļu, kas ved no Sauthemptonas uz Londonu, piestājiet Svētā Krusta hospitālī, kur vēl aizvien ievēro rituālu, kas saglabājies no Dievs vien zina kura gadsimta: tur sagaida, ka jūs palūgsiet ceļinieka žēlastības cienastu. Mūsdienās tas ir vairs tikai simbolisks maizes gabaliņš un simbolisks alus malks, turklāt dzēriens brūvēts nevis turpat hospitālī, bet gan vietējā alus darītavā, taču tas atgādina, ka bija tādi laiki, kad šī paraža kādam varēja nozīmēt starpību starp dzīvību un nāvi.

Tagad laikam būtu vietā atzīties, ka es no dabas neesmu nekāds grādīgo dzērienu lietotājs. Tas ir daļēji tāpēc, ka tāds bija mans tēvs. Esmu aprakstījis viņu zem dažādu tēlu maskām, taču neviens no tiem nav bijis atturībnieks. Viņš dzēra, kā man vienmēr licies, tieši īriem raksturīgā garā – lēkmjveidīgi. Starp šīm dzeršanas lēkmēm tēva uzvedība bija apbrīnojama – tik apbrīnojama, ka to apbrīnoja arī viņš pats, un, jo vairāk viņš to apbrīnoja, jo lielāks auga nabaga cilvēka lepnums pašam par sevi, līdz beidzot viņš jutās spiests to nosvinēt. Svinēšanas iznākums bija tāds, ka nepagāja pat nedēļa, un tēvs jau atkal bija pilnīgi sabrucis – morāli, fiziski un finansiāli. Atceros, kā reiz kāda nenozīmīga kašķa laikā viņš pārsita manam tēvocim seju ar krāsns kruķi. Es dziļi pārdzīvoju šīs dzeršanas lēkmes, visvairāk tāpēc, ka man bieži lika vilkties tēvam visur līdzi – kā bremzei. Tas noveda vienīgi pie tā, ka es visu dienu nokvernēju aiz dažādu krogu durvīm, ik pēc dažām stundām mierinājumam saņemot limonādi vai kādu peniju. Tikai divas reizes man tiešām izdevās izpildīt bremzes lomu. Viena no tām bija kādā vēlā vakarā, kad es, stāvot aukstumā pie kāda kroga daudzas jūdzes no mājām, ieraudzīju veikala skatlogā pinkainu suni. Rotaļlieta maksāja sešus pensus, un tieši seši pensi bija tā summa, ko es todien biju savācis. Tā nu es drošībai nopirku suni un devos mājās viens. Tas gandrīz izdziedēja tēvu no dzeršanas. Otrā reize bija pēc kādām bērēm, kad es, izmantojot brīdi, kad tēvs bija pagriezis muguru, izdzēru viņa pinti un viņam pilnīgi skaidrā prātā nācās vest mani mājās – piedzērušos un ar pārsistu uzaci; mana rēta bija skats, kas vēl mēnešiem ilgi neļāva viņam pieskarties nekam grādīgam.

Tas viss noveda pie tā, ka līdz pat trīsdesmit gadu vecumam man riebās uz krogiem pat paskatīties, un ir daži, kas spēj man uzdzīt drebuļus vēl šobaltdien.

Kad īrs dodas uz krogu, viņa nolūks parasti ir aizbēgt no sievietēm. Alkohols ir viņa glābiņš no emocionālajām problēmām, no kurām, ja varam ticēt autoritatīviem avotiem, viņš mūsdienās izvairās veiksmīgāk par jebkuru citu vīrieti Eiropā. Viņš negrib neko, kas atgādinātu par mīlestību, ģimeni un mājām. Aizliegts ir viss, kas kaut kā saistīts ar seksu, un pikantie jociņi, kas angļu dzertuvē kalpotu par līksmības avotu veselas stundas garumā, īru krogā, visticamāk, izpelnītos bargus skatienus. Sarunas lielākoties ir nopietnas; tās var grozīties ap sportu, politiku un iespējamiem kara draudiem. Inteliģentākie apmeklētāji var spriest par to, kas nav kārtībā ar valsti, baznīcu un valdību. Tie ir jautājumi, par kuriem nav iespējams runāt ar sievieti, jo no viņas var sagaidīt, ka viņa a) nepiekritīs, bet b) atkārtos izteikto kritiku vietās, kur tā var jums kaitēt.

Tajā pašā laikā jāsaprot, ka īru dzeršanas maniere ir šizoīda un kā tāda noved pie strīdiem. Gadījums ar tēvu un krāsns kruķi nebija nekas ārkārtējs. Skotu dramaturgs Džeimss Braidijs nebeidza jūsmot par faktu, ka īru dzejnieks F. R. Higinss reiz nokautēts kādā Dublinas bārā, kad izcēlies strīds par dzeju. Ja neskaita dažus tuvus draugus, es nepazīstu nevienu īru, kurš zināmā kopīgas iedzeršanas stadijā nejustu nepārvaramu vēlēšanos sīki izklāstīt, ko viņš par mani domā, un es nebeidzu par to brīnīties. Un daļēji jāpateicas nacionālā rakstura dabiskajai sirsnībai, bet daļēji – sabiedrības iegrožojošajai ietekmei, ka vajadzīgi tādi alkohola daudzumi, lai īru novestu līdz dzēruma agresīvajai stadijai.

Nepārprotiet, es neturu ļaunu prātu. Vienīgais īru paveids, uz kuriem es turu ļaunu prātu, ir tie, kuri pastāsta, ko par mani domā, jau pēc nepilnas puspudeles, bet šie cilvēki parasti ir drīzāk paranoiķi nekā šizoīdi, un viņus droši var vest taisnā ceļā pie psihiatra, taču problēmas tas tik un tā sagādā. Man reiz bija draugs, ļoti galants karavīrs, kuram bija skaista un talantīga sieva, un mēs bieži ciemojāmies viens otra mājās. Kādu vakaru, kad mēs visi sēdējām manā dzīvoklī, pie manis iegriezās kāds amatiermūziķis; mēs klausījāmies skaņuplates un spriedām par mūziku līdz vēlai nakts stundai. Izskatījās, ka mans draugs virsnieks lieliski izklaidējas. Taču pēc dažām dienām mēs satikāmies pilsētā un iegriezāmies manā iecienītajā krodziņā mazliet iedzert. Tikai tad es ievēroju, ka mans draugs ir nedaudz uzņēmis uz krūts – un arī tad vienīgi pateicoties viņa netipiskajai atklātībai.

Tas, ko viņš teica, nebija aizvainojoši, un es neņēmu ļaunā; tieši otrādi, man vienmēr prieks ieraudzīt, kas īsti notiek zem šīs neizteiksmīgās un lēnprātīgās īru maskas. Viņš vienkārši palūdza, lai es atzīstu, ka atšķirībā no viņa, kurš esot lielisks mūziķis un, ja vien savulaik nebūtu pametis mācības, tagad būtu ievērojams vijolnieks, es par mūziku nezinot pilnīgi neko; vēl vairāk, es vispār mūžam uzprasoties uz nepatikšanām, spriedelējot par lietām, no kurām neko nejēdzot. Būtībā, viņš piemetināja, veltot man sirsnīgu smaidu, es esot vienkārši šarlatāns – gluži simpātisks, tomēr šarlatāns. Es piekritu katram viņa apgalvojumam, iespējams, tāpēc, ka neapzināti atminos, kā tēvs toreiz lika lietā krāsns kruķi, bet, lai nu kā tas būtu, – es vienmēr visam piekrītu. Un reizēm šī piekrišana ir nodarbība, kas ievelkas stipri ilgi, jo pats dzērājs nekad nav tiktāl pilnā, lai nesajustu savā uzvedībā kaut ko mazliet neparastu, tāpēc turpina atkārtot jau pateikto, parasti arvien spēcīgākiem un spēcīgākiem vārdiem – cerībā, ka šie apgalvojumi sāks izklausīties dabiski un pazīstami viņa paša ausīm.

Bet tas, protams, nekad nenotiek. Pēc dažām dienām mēs atkal satikāmies un atkal mazliet iedzērām, un mans draugs visu šo laiku ar mani sarunājās tā, it kā justos nedaudz vainīgs, taču viņam pašam nebija ne jausmas, par ko. Viņš neatcerējās, un, lai gan es uzreiz pateicu, ka nav jau arī vērts, draugs neatlaidās un lūdza, lai es atklāti pasaku, ko viņš man teicis. “Es esmu drošs, ka biju pret tevi rupjš,” viņš sacīja, bet, kad mēģināju viņu pārliecināt, ka uz to nu viņš pie labākās gribas nemaz nebūtu spējīgs, mans draugs tik un tā nelikās mierā. Viņš vēlējās zināt vārds vārdā, ko tieši man teicis, bet es nespēju to atkārtot, labi zinādams, ka pats aiz kauna nomirtu, ja man kāds atstāstītu lietas, ko es šādā stāvoklī būtu sarunājis. Man, protams, ienāca prātā arī iespēja, ka patiesais iemesls, kāpēc viņš tik ļoti vēlas to zināt, ir cits – viņš būtu varējis pateikt par mani pārāk daudz dažādu nejauku lietu. Lai nu kā, kopš tās reizes viņš vairs nekad manā sabiedrībā nav izturējies gluži brīvi. Atkal un atkal viņš man pārmetis, ka esmu tik noslēgts; mūsu draudzība ir pairusi, un tas ir tikai tāpēc, ka sīka daļiņa no viņa personības atšķēlusies un lidinās kaut kur pa pasauli, saucoties viņa vārdā, bet nepakļaujoties viņa gribai. Pazīstami psihologi šo stāstu uzklausa ar drūmu seju un liek noprast, ka manis dēļ draugs, iespējams, piedzīvojis smagu traumu. Es personīgi nebrīnītos, ja viņš atmestu dzeršanu.

No otras puses, šāda šizoīda attieksme pret alkoholu rada gandrīz patoloģisku vajadzību piedzerties. Neapmierinātība ar klimatu, valdību, baznīcu, bet visvairāk – ar sievietēm, kuras nespēj saprast, ar ko mēs vispār varam būt neapmierināti, mūsos briest tik ilgi, līdz beidzot izlaužas uz āru kā pērkona negaiss. Man ir sens draugs, kura neapmierinātībai bija muzikāls raksturs. Viņš reiz sprediķoja kādam ielu muzikantam, kurš spēlēja īru stabuli; lekcijas tēma bija itāļu mūzika. “Vai jūs tiešām nevarat ļauties līksmei?” viņš rēca. “Kāda jēga spēlēt tādu sēru mūziku? Dodiet mums itāļu mūziku – tajā ir saule! Es esmu saules bērns.” Saules bērns bija viens no populārākajiem cilvēkiem mūsu pilsētā.

Galu galā, nopietna dzeršana nav nekāds noziegums, tā ir liga, tā ir “krietna cilvēka vājība”. Mēs neesam tādi kā angļi. Mēs nedzeram, lai baudītu dzīvi. Mēs dzeram, lai aizmirstu, un daudzums, kādu mēs izdzeram, aptuveni atbilst daudzumam, kas mums jāaizmirst, tālab jābūt pilnīgam bezsirdim, lai gaidītu, ka mēs uzņemsimies atbildību par to, ko izdarām skurbumā. “Nabaga cilvēks, nabaga cilvēks! Viņam bijis tik daudz nepatikšanu. Tas brālis, un tad vēl sieva... Jūs taču zināt par viņa sievu?” Dzērājs ir kā aklais vai kā vecs cilvēks, kuram jāpalīdz tikt pāri ielai.

Līdz ar to nav nekādas saskaņas starp sabiedrībā izplatīto attieksmi pret dzeršanu un alkohola tirdzniecības likumiem, bet tie jau vispār ir mantojums no angļiem, kuri allaž mēģina piedabūt cilvēkus labi uzvesties ar disciplīnas palīdzību. Jā, mēs tos esam padarījuši vēl sliktākus, ieviešot obligāto stundas pārtraukumu pēcpusdienā, bet arī tam ir savs iemesls. Pēcpusdienas pārtraukums, pazīstams kā “Kevina stunda”, nosaukts tā autora, tieslietu ministra Kevina O’Higinsa, vārdā. O’Higinss jaunībā bijis pamatīgs žūpa pat pēc īru mērauklas. Vēlāk, uzsācis jaunu dzīvi, viņš atskārta, ka, ja vien tolaik būtu atradies kāds labs draugs, kurš viņu ik dienu pustrijos pēcpusdienā pārvestu mājās, diez vai viņam būtu pieticis spara atgriezties krogā, līdz ar to problēma uz pusi mazinātos. O’Higinsu vēlāk nogalināja atentātā, taču to neizdarīja dzērāji. Par viņu nedzird neviena slikta vārda. “Nabaga Kevins!” mēs sakām. “Viņš jau tikai domāja par sevi.” Mēs esam iecietīga, lēnprātīga nācija. Vai gan citādi mēs iemūžinātu paša Atturības apustuļa piemiņu, [1. Teobalds Metjū (1790–1856), tautā saukts par tēvu Metjū, īru garīdznieks, atturības kustības aktīvists.] nosaucot viņa vārdā kādu Limerikas krogu? Kur gan vēl citur, ja ne Īrijā, cilvēks varētu sirsnīgi piepļauties bārā “Pie tēva Metjū”?

Pateicoties Kevinam tur, debesīs, un angļu nonkonformistiem, alkohola tirdzniecības jomā mums tagad spēkā likumu kodekss, kam ir tikpat maz sakara ar realitāti kā savulaik amerikāņu “sausajam likumam”. Taču, atšķirībā no “sausā likuma”, šim kodeksam ir maz ienaidnieku. Uz to raugās drīzāk kā uz Dieva pirkstu nekā uz parlamenta pieņemtu likumu. Pēdējais policijas reids, kam es kļuvu par liecinieku, notika kādā svētdienas rītā Klonmelā. Mēs ar kādu Limerikas draugu un Hārvardas profesoru braukājām pa pilsētiņu ar divriteņiem, un mums nācās pamatīgi nomocīties, čukstus skaidrojot kādam pusducim aizdomīgu vietējo iedzīvotāju, ka tik tiešām esam svešinieki, kuri meklē iespēju mazliet iedzert, nevis maskējušies policisti. Beidzot mums norādīja ceļu pa šauru sānieliņu līdz kaut kādam pagalmam, kur, sastājušies mazās grupiņās pa trim vai četriem, gaidīja ducis citu nelaimīgo. No viena pulciņa uz nākamo zīmīgos čukstos tika nodota kāda ziņa, un nabaga cietēju sejas izstiepās vēl garākas. Izrādās, nebija zināms, vai krogu torīt vispār atvērs. Mēs tur bijām nogaidījuši minūtes desmit, kad kāds vietējais čukstus ieteica doties prom un tad steigšus pārveda mūs pāri ielai, līdz durvīm, kas atvērās un aizvērās kā kādas elektriskas acs darbinātas. Mēs vēl nebijām īsti sākuši dzert – bijām nonākuši krodziņā Pie Mērfija –, kad istabu pāršalca vārds “reids”; daži apmeklētāji izgaisa, taču Mērfijs ar sievu stāvēja un raudzījās, kā policija iztukšo kaimiņu krogu – to pašu, no kura mūs aizvilināja. Viņi nelikās sašutuši, tikai apstulbuši.

Es vēl joprojām šo incidentu līdz galam nesaprotu. Kāpēc reids nenotika Pie Mērfija? Kurš atsūtīja vietējo, kurš savukārt mūs atsūtīja Pie Mērfija? Šādu reidu iniciatori ir jauni policijas priekšnieki, kas sēž kaut kur tālu citās pilsētās, cilvēki, kuriem nav jārēķinās ar sekām. Vecāki policisti, kuriem pensija vairs nav aiz kalniem, nemīl ar tādām lietām ķēpāties; tās parasti atstāj iesācējiem. Taču pat iesācējs negrib iepīties lietā, kurā jāsaņem ciet amerikānis, kurš tikpat labi var izrādīties miesīgā brāļa Bruklinas bosa radinieks. Ja tiešām būtu zināms, ka viņš ir Hārvardas profesors, pat apgabala tiesnesis negribētu teikt viņam nevienu stingrāku vārdu, jo šāda incidenta sekas var vajāt apgabala tiesnesi līdz pat mūža galam. Es sliecos domāt, ka pirms reida sākuma mūsu vietējais aiznesa informāciju uz kazarmām un tur gvardi nobālēja un teica: “Nevar taču pieļaut, ka kaut ko tādu redz amerikānis! Dieva dēļ, dabū viņu pāri ielai, uz Mērfija krodziņu, un mēs tur nebāzīsim degunu līdz pat vēlam vakaram.”

Kad krogā notiek īsts reids, tajā valda tieši tāda pati civilizēta attieksme, un abas puses pieklājīgi piever acis uz juridiskiem vai morāliem iebildumiem pret nepatiesām liecībām. Allaž izrādās, ka šajā apkaimē svinētas kādas bēres vai noticis futbola mačs un policists vienkārši cienājis veselu pulku radu un viņu draugu; kas attiecas uz vīru, kuru atrada āra mazmājiņā, un to, kurš tupējis uz staļļa jumta (pirmais – apskāvis pustukšu viskija pudeli, otrais – necenzēti lamājoties), ne krodzinieks, ne viņa sieva nekad mūžā nav viņus redzējuši un neatceras, ka būtu ielaiduši krogā – un tiesnesis izsaka viņiem stingru brīdinājumu un piespriež pavisam niecīgu naudas sodu.

Īru krodzinieks mēdz būt cilvēks ar visai augstsirdīgiem uzskatiem. To viņš, protams, var atļauties tāpēc, ka atšķirībā no sava angļu kolēģa, kurš ir tikai algots alus darītavas darbinieks, parasti ir sava kroga īpašnieks. Turklāt viņš, visticamāk, pirms tam bijis pārtikas tirgotāja māceklis. Šis māceklis jau pats par sevi ir visai neparasts tips. Provinces pilsētās viņš nāk no ietekmīgas ģimenes un atnes līdzi daudz ienesīgu kontaktu. Dublinā viņš gandrīz vienmēr ir no Tiperāri grāfistes. Viņš nekad nav atkarīgs no nopelnītajiem grašiem, kā vērojams citās zemēs, drīzāk gan ir daudzsološs jauns biznesmenis. Man ir aizdomas, ka Tiperāri laikam katram zēnam, no kura varētu iznākt labs krodzinieks, pirms gulētiešanas dzied šūpuļdziesmiņu, kas mudina izvairīties no alkohola posta. Bet, tā kā šis kārdinājums kā zobens mūžam karājas virs jauno cilvēku galvām, viņi ar vēl jo lielāku sparu nododas citām lietām. Līdz laikam, kad iekrāts pietiekami, lai nopirktu pašam savu krodziņu, viņi parasti jau ir nobrieduši par vīriem ar skaidru saprātu un laipnu sirdi.

Un tomēr, lai gan es labi zinu, ka īstie krodzinieki nāk no Īrijas, mana vājība tomēr ir angļu dzertuve. Es zinu visu, ko šim iestādījumam var pārmest. Tas pieder alus darītavai, totalitārai organizācijai, kura vēlas izskaust no pasaules visu, kas neparasts un dīvains, un ražo alu, ko nav iespējams atšķirt no jebkuras citas markas. Lai Dievs stāv klāt tām nedaudzajām mazajām īru alus darītavām, kuras brūvē tik mežonīgi pirmatnēju alu un publicē tik dīvainus reklāmas sludinājumus: “Ak, kas gan kaiš tev, bruņiniek, – ko nespēs dziedēt pinte Sweeney’s XX? vai arī: “– Ak, nenāk viņš, – tā teica viņa, – nav šaubu, iegriezies uz pinti Sweeney’s XX.” [2. Reklāmas apspēlē Kītsa balādi “La Belle Dame sans Merci” (“O what can ail thee, knight-at-arms”) un Tenisona poēmu “Mariana” (““He cometh not,” she said”).]

Angļi atšķirībā no īriem ir līdzsvaroti dzērāji, teiksim, kā mans draugs Franklina kungs, kurš ik svētdienas rītu izdzer divas pintes. Un, ja nu tā gadītos, ka reiz krodziņā iegrieztos pati karaliene (lai Dievs viņu svētī) un uzsauktu visiem pa kausam, Franklina kungs tikai veltītu viņai starojošu smaidu, aizklātu glāzi ar plaukstu un sacītu: “Paldies, Jūsu Majestāte, es savu tiesu jau esmu izdzēris.”

Reiz kādā angļu krodziņā es dzirdēju traģisku stāstu par vecu pastāvīgo apmeklētāju, kurš tikko bija nomiris, būdams pilnīgi paralizēts; sieva un meita, abas – atturībnieces, viņam bija liegušas iespēju baudīt dienišķo alus kausu. Tās dienas varonis bija kāds cits krodziņa apmeklētājs, kurš vakarā pirms slimā vīra nāves drošsirdīgi izlauzies garām abām sievietēm un ienesis mirēja istabā zem mēteļa paslēptu kvartu rūgtalus. [3. Divas pintes jeb 1,137 litri.] Es vēl aizvien spilgti atceros emociju vilni, kas pāršalca krogu, kad viņš savā pieticīgajā, vīrišķīgajā angļu manierē aprakstīja šo ainu: “Tiklīdz es izvilku pudeli, nabadziņam iemirdzējās acis. Ne viņš varēja pakustēties, ne pateikt kādu vārdu, bet es nemūžam neaizmirsīšu, kā viņš skatījās. Man vajadzēja paplest viņam vaļā muti un ļaut, lai alus strūkliņā tek viņam rīklē. Nākamajā dienā viņš bija pagalam, bet pirms tam vismaz dabūja savu alu.”

Angļiem patīk dzert patīkamā vidē, un, pateicoties angļu krodziņu tradīcijām, to saimnieki bieži ir dzimuši muzeja direktori ar īstu māniju uz senlaicīgiem priekšmetiem, alvu, varu un misiņu. “Nezinu, kā tas tā gadījies,” stāstīja viena šāda krodziņa saimnieks. “Skaidrs, ka es mīlu misiņu, bet man tomēr pret to nav tādu jūtu kā pret varu. Kad redzu varu, man iekšā kaut kas atsaucas, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju.” Es sapratu gan. Man patīk ienākt no lietus un tumsas telpā ar zemiem griestiem, kuru melnās sijas izrotātas ar zirglietu misiņu, taču nekas manās acīs nelīdzinās ugunīgi mirdzošam varam. Es diemžēl esmu slikts īrs, jo manī mājo apspiesta kāre pastāstīt draugiem ne jau to, ka viņi ir draņķi, bet gan to, cik gudri, iejūtīgi un uzticīgi viņi ir, un vienīgi angļu krogā es varu atrast piemērotu fonu tik mīkstmiesīgai jūtelībai. “Augstā debess!” mans ilggadējākais pudeles brālis izsaucās tovakar, kad viņu iepazīstināju ar angļu krogu. “Trīs stundas kārtīgas dzeršanas, un neviena dusmīga vārda!”

Un tā nu šai svētdienas rītā, kad ļauju savai iztēlei brīvi klaiņot, tā mani aizved ne jau uz kādu īru krogu, bet gan uz mazu ciematiņu Bakingemšīrā. Mana sieva ir pārnākusi no baznīcas, un es izslīdu pa durvīm pavisam klusi, lai viņa nepamanītu, cikos. Krodziņš ir turpat kaimiņos – vienkārša kastei līdzīga sarkanu ķieģeļu ēka ar soliņiem pie ieejas durvīm. Pie tām stāvošā kokerspanielu kuce Vendija mani sagaida, paluncinot asti. Viņa mani pazīst. Es ienāku priekšnamā, paeju garām diviem vai trim galdiņiem un nonāku pie šauras letes; tas arī ir viss bārs – turklāt, par spīti elektriskajam sildītājam, te ir pamatīgs caurvējš. Pa labi ir istaba, kur mētā šautriņas, bet pa kreisi – salons, kur acis apstājas pie krāsaina karalienes Elizabetes portreta; tur iet sēdēt svešinieki, kad viņi ieradušies kopā ar sievieti. Krodziņa saimnieks Džeks nav tā īpašnieks, lai gan viņa tēvs un vectēvs te bijuši krodzinieki vēl pirms viņa. Džeks jau vispār te saimnieko tikai tādēļ, lai uzturētu tradīciju, jo iztiku viņš pelna kādā autodarbnīcā grāfistes otrā galā.

Lankašīriete Hilda tradīciju netur nekādā vērtē, taču gādā par to, lai krogs allaž būtu izberzts tīrs kā karakuģis un lai uz bāra letes vāzē vienmēr būtu ziedi. Hilda ir bezcerīga rēķinātāja un spiesta visu saskaitīt uz papīra, pierakstot un skandējot līdzi kā dziesmiņu. Bet Gordons, viens no pastāvīgajiem apmeklētājiem, zina, ko šis skaitāmpantiņš nozīmē, un, lai kurā krodziņa galā viņš tobrīd atrastos, Hildas saraksta galā (“Sešas pintes labākā rūgtalus, divas paciņas Woodbines, divas paciņas Players, šokolādes tāfelīte un paciņa kartupeļu čipsu”) jūs dzirdēsiet viņa spēcīgo balsi nodimdinām: “Astoņi šiliņi un divarpus pensi!”

Hilda sapņo par dienu, kad beidzot varēs pavadīt visu laiku, arī vakarus un darbdienas, savās mājās netālu no autodarbnīcas kopā ar vīru Redžiju. Taču Redžijs labi zina, cik tukši ir šādi sapņi, jo viņš, vēl viens lielisks mehāniķis, pats savulaik bijis krodziņa saimnieks – un vēl joprojām tāds būtu, ja varētu ar to nopelnīt iztiku. Redžijs man stāsta, ka laba krodzinieka noslēpums ir vienkāršs – “vajag tikai vienmēr uzvarēt šautriņās” –, taču sirds dziļumos labi zina, ka šis amats, tāpat kā mūzika, kurā viņš ir īsts meistars, patiesībā ir māksla.

“Debestiņ,” viņš saka, “kas tik viss krogā nav jāredz! Atceros, viendien piebrauc zirgs ar ratiem un izkāpj divi vīri ar vecu suni. Vecais suns apguļas uz soliņa, un tie abi pasūta pa kausam rūgtalus. Es viņus apkalpoju, un tad vecais suns paceļ galvu un ierejas. “Piedošanu, vecīt,” viens no viņiem saka. “Par tevi pavisam aizmirsu. Lūdzu, vēl vienu pinti – sunim.” “Sunim?” es prasu. “Nuja,” viņš saka. “Viņam jau patīk iedzert, tāpat kā mums visiem.” “Atvainojiet,” es viņam saku, “bet ko viņam ieliet? Rūgtalu vai vieglo?” “Rūgto, protams,” viņš atbild ar tādu kā izbrīnu. Tā nu es atnesu vecajam sunim pinti alvas kausā, un šis to visu arī izlok. Un ticiet man, Frank, tas suns visu vakaru tā arī turēja šiem abiem līdzi – pinte pintē. Tā bilde man vēl šodien ir acu priekšā. Nogāzās zem ratiem, starp riteņiem, un vārtījās – pilns kā mārks. Jā, krogā gadās redzēt jokainas lietas!”

Un nu jau pulkstenis ir divi – slēgšanas laiks –, un mana sieva jau piezvanījusi Hildai, lai pateiktu, ka cepetis ir sabojāts, bet mums mājās ir vēl viens, un es atceros sava īru drauga izmisuma saucienu: “Trīs stundas kārtīgas dzeršanas, un neviena dusmīga vārda!”

© Holiday, 1957. gada janvārī

Tulkojusi Sabīne Ozola