Neviens negrib redzēt to, kas ir
Foto: AFP
Fotogrāfija

Ar fotogrāfu Zivu Korenu sarunājas Arnis Rītups

Neviens negrib redzēt to, kas ir

Reportāžu fotogrāfijai ir daudz kopīga ar dokumentālo kino – piemēram, kompozīcijas pakārtotība notiekošajam, autora nemanāmā klātbūtne un attiecības ar realitāti, attēla informatīvā funkcija utt. Taču, skatoties Izraēlas fotogrāfa Ziva Korena uzņemtos kadrus, ir diezgan viegli saprast, kas ir tas, kas šos šķietami radniecīgos īstenības dokumentēšanas veidus padara tik atšķirīgus: fotogrāfija vairumā gadījumu strādā bez vārdiem. Un, ja vien fotoattēlu nepasniedz komplektā ar paskaidrojošu tekstu, lielākā domāšanas daļa gribot vai negribot paliek skatītāja ziņā.

Zivs Korens ir kara fotogrāfs. Protams, tematiskais loks viņa darbos ir daudz plašāks – Korens ir dokumentējis 2010. gada Haiti zemestrīces sekas, Izraēlas transseksuāļu slēgto kopienu, pilsētas uzdzīvi iestādēs, kas strādā pēc pusnakts, prostitūciju, Gvantanamo cietuma ieslodzīto ikdienu, AIDS epidēmiju Dienvidāfrikā un citas tēmas, par kurām sabiedrībā daudzviet nav pieņemts runāt. Taču liela daļa Korena reportāžu ir saistīta ar Izraēlas bruņoto spēku vērienīgākajām militārajām operācijām un ieilgušo Izraēlas–Palestīnas konfliktu.

Korens ir dzimis 1970. gadā Telavivā, fotografēt sācis obligātā dienesta laikā. Pēdējos 25 gadus viņš ir strādājis gan kā neatkarīgs fotogrāfs, gan kā pasaules lielāko preses izdevumu pārstāvis, sadarbojoties gan ar Izraēlas dienas laikrakstu Israel Hayom,gan Rietumu žurnāliem Time Magazine, Newsweek, Stern, Le Figaro, Wired Magazine u.c. Korena fotogrāfijas, Sontāgas vārdiem izsakoties, “ir medijs, kurā (cita starpā) tiek radīti arī mākslas darbi”, un tās regulāri tiek izstādītas muzejos un galerijās visā pasaulē.

2006. gadā klajā nāca režisora Solo Avitala dokumentālā filma “Vairāk nekā 1000 vārdu”(More Than 1000 Words). Tā ir uzņemta divu gadu garumā, sekojot ZivaKorena fotogrāfa gaitām un kopīgi dokumentējot cīņas, nemierus, teroraktus un militāras operācijas līdz pat brīdim, kad Izraēla atkāpās no Gazas sektora. Vēlāk, jau pēc filmas pirmizrādes, tika izdots arī Korena darbu katalogs ar tādu pašu nosaukumu. Bet, kļūstot par vēstures liecinieku ar Korena fotogrāfiju starpniecību, rodas iespaids, ka “Vairāk nekā 1000 vārdu” nav tikai veiksmīgs nosaukums; līdzīgi varētu formulēt arī viņa paša galveno vadmotīvu – viena fotogrāfija var pavēstīt vairāk nekā vārdi, bet galvenais – tā var palīdzēt nonākt pie secinājumiem patstāvīgi.

Viens no plašāk pazīstamajiem un visvairāk godalgotajiem Korena kadriem, piemēram, ir uzņemts 1995. gadā, kad Telavivā tika uzspridzināts pasažieru autobuss. No medijos pieejamās informācijas var noskaidrot, ka sprādzienā bojā gāja 23 cilvēki, bet vēl 46 guva ievainojumus. Tāpat ir zināms, ka atbildību par šo teroraktu vēlāk uzņēmās radikālā islāma organizācija Hamas. Taču skatītāja pieredze var būt atdalīta no šiem faktiem, un tad tajā paliek vieta vien fotogrāfijā fiksētam vēstures mirklim.

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Kas ir kopīgs seksam un nāvei?

Zivs Korens: Viena kopīga iezīme, kas man šķiet īpaši izteikta, ir tāda, ka no vizuālā aspekta gan viens, gan otrs ļoti piesaista skatītāja uzmanību. Starp neizskaidrojami pievilcīgām lietām abas šīs tēmas atrastos pašā saraksta augšā. To pat nav iespējams kontrolēt. Seksuāli attēli piesaista cilvēku uzmanību, uz tiem nevar nepaskatīties. Tas pats ar nāvi un šaujamieročiem. Instrumenti un šaujamie vizuālā ziņā ir ļoti pievilcīgi.

RL: Kad ieraudzīju jūsu fotogrāfijas no Haiti zemestrīces, gandrīz apraudājos. Turpretī, ieraugot jūsu fotogrāfijas ar transseksuāļiem vai seksa ainām, manas emocijas bija pavisam atšķirīgas. Tas, ko es redzēju, bija savādi, bet ne pievilcīgi.

Korens: No fiziskā skatpunkta tam arī nav jābūt pievilcīgam. Seksuāla rakstura attēli iekrīt acīs tāpēc, ka jūs tos gribat redzēt, nevis tāpēc, ka tie šķistu fiziski pievilcīgi. Tās ir divas dažādas lietas.

RL: Tātad kaut kādā ziņā jūs par savām tēmām esat izvēlējies divas vizuāli saistošas lietas?

Korens: Es neteiktu, ka tikai divas, jo es strādāju ar daudz vairākām tēmām, ne tikai ar seksu un nāvi, bet saprotu, kāpēc jūs pieminējāt tieši šīs. Taču par tām nav runa. Tas, ka jūs manā fotogrāfijā redzat kailu sievieti, nenozīmē, ka galvenā tēma ir sekss.

RL: Bet, ja es redzu, kā divi čaļi viens otru drāž, kas tad ir tēma, ja ne sekss?

Korens: Runa nav par seksu. Runa ir par transformāciju no vīrieša par sievieti. Par transseksuāļiem tiek runāts ļoti reti, un man liekas ārkārtīgi interesanti, kā cilvēks nolemj mainīt dzimumu un no vīrieša pārvērsties par sievieti.

RL: Un kas tajā liekas interesants? Tieši jums.

Korens: Man? Pārvēršanās no vīrieša par sievieti man ir gandrīz neizprotama. Tas ir kaut kas, ko es labprāt saprastu – kas notiek tāda cilvēka prātā, kas piedzimis vīrieša ķermenī, bet ar sievietes dvēseli? Laikam jau tā man ir sava veida pētniecība.

RL: Vai jūs varētu teikt, ka ar fotogrāfijas palīdzību esat sapratis, kas notiek par sievieti pārtapuša vīrieša prātā?

Korens: Es zinu daudz vairāk nekā līdz šim. Veidojot dokumentālo reportāžu par šo meiteni jeb transseksuāli, es uzzināju daudz faktu. Ir interesanti fotografēt stāstus, kurus man pašam gribas izprast, izpētīt, bet es neesmu personiski ieinteresēts uzzināt vairāk. Es gribētu, lai cilvēki, kurus interesē fotogrāfija vai atšķirīgais, iespēju robežās gūtu labāku izpratni par lietām, kuras es fotografēju. Tam nav nekāda sakara ar mani. Es savos darbos nemēģinu likt jums just to pašu, ko jūtu es. Es nenodarbojos ar propagandu un nelieku cilvēkiem domāt to pašu, ko es. Es saku: šie ir fakti. Ceru, ka jums tie palīdzēs formulēt pašiem savu viedokli.

Zivs Korens. No fotosērijas “Izraēlas–Palestīnas konflikts”
Zivs Korens. No fotosērijas “Izraēlas–Palestīnas konflikts”

RL: Jūs, protams, izvairījāties no mana jautājuma par izpratni. Jūs teicāt, ka tas ir interesanti, ka šāda pārvērtība jums ir neizprotama un ka jūs labprāt gribētu to saprast. Tātad jums bija motivācija.

Korens: Jā, bet darba procesā tas, protams, kļūst ļoti personiski. Interesants ir ikviens projekts, kurā esmu iesaistīts, it sevišķi, ja tas prasa daudz laika. Šis ir tikai viens piemērs: tas ir stāsts, pie kura es strādāju apmēram gadu. Kameras klātbūtne bieži iespaido situāciju; daudzi cilvēki kameras klātbūtnē jūtas neērti.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Februāris 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela