Sabiedrība

Netīrības prieks

Kādēļ tīrība drīz varētu iziet no modes

Sengrieķu mazgāšanās aina, vāzes gleznojums. Parīzes dekoratīvās mākslas bibliotēka. Foto: Rex Features
Sengrieķu mazgāšanās aina, vāzes gleznojums. Parīzes dekoratīvās mākslas bibliotēka. Foto: Rex Features

Dubļi, putekļi, kvēpi, sodrēji, draņķība, draza, šmuce, mēsli. Apvainotajiem, vajātajiem un nīstajiem netīrumiem mūsdienās vairs nav glābiņa. Nemitīga reklāmas saukļu un veselības brīdinājumu straume pavēl mums berzt, dezinficēt, tīrīt ķermeņus, birojus, mājas. Mikrobi uzglūn no katra stūra. Ādu, tāpat kā sadzīves virsmas, vajag noberzt, sterilizēt un apsmidzināt. Jaunākais bieds ir datora klaviatūra: tā saturot gandrīz 70 reizes vairāk mikrobu nekā tualetes poda mala.

Centieni atbrīvoties no netīrumiem un piešķirt ķermeņiem un vannasistabām mandarīnu, piparmētru vai mandeļu aromātu ir liels bizness. Pēc pētniecības firmas Euromonitor International datiem, pasaulē ik gadu par ziepēm un dušas želejām tiek tērēti 24 miljardi dolāru. Vēl 106 miljardi tiek izdoti veļas, trauku, tualetes podu un citu virsmu tīrīšanai, ieskaitot vannas un duškabīnes, kurās tiek berzti paši ķermeņi. Šokējoši pētījumi regulāri atklāj un nosoda nevīžīgus ieradumus. Veseli 76% trauku mazgājamo lupatiņu ir pilni baciļu. Katrs trešais amerikāņu vīrietis pēc sabiedriskās tualetes apmeklējuma nemazgā rokas. Satraukums par cūku gripas izplatību lieliski veicina kabatas izmēra antibakteriālo roku mazgājamo līdzekļu tirdzniecību.

Taču ne Rietumu apsēstība ar netīrumiem, ne to iedvestās šausmas nav nekas pastāvīgs. Vēl samērā nesen, 1965. gadā, tikai puse britu sieviešu lietoja padušu dezodorantu. 1940. gadā tikai nedaudz vairāk kā pusei ASV ģimeņu bija kārtīga vannasistaba. 1951. gadā gandrīz 40% Anglijas ģimeņu nebija vannas – un ne tikai pēckara nabadzības dēļ.

Senajā Grieķijā un Romā izkoptā un mūsdienu greznajās vannasistabās cildinātā ķermeņa vannošana aptuveni četrus gadsimtus no iepriekšējās tūkstošgades tika uzlūkota ar aizdomām. Tolaik uzskatīja, ka ūdens ādā iepludina slimības un ar netīrumiem labi aizbāztas poras palīdz no kaitēm izvairīties. 17. gadsimtā Eiropas aristokrāti, kuri mazgājās maz, netīrumus no ādas ļāva izvilkt linu krekliem, bet ūdens vietā lietoja daudz smaržu un eļļu, lai slēptu smakas.

Netīrumu nozīme ir slidena kā ziepju gabals. Rietumu attieksme pret higiēnu ir veidojusies ne tikai mūsdienu medicīnas un mikrobioloģijas iespaidā. Tīrības vēsture ir stāsts arī par sadzīves tehniku, mājas piederumiem, masveida mārketingu un zīmoliem ar pasaules slavu.

Pārāk smalks, lai mazgātos

Kā grāmatā “Tīrs: personīgās higiēnas un tīrības vēsture” skaidroja Virdžīnija Smita,[1. Virginia Smith. Clean: A History of Personal Hygiene and Purity, Oxford University Press, 2008.] ūdens paradoksālā kārtā zaudējis piekrišanu, tieši baidoties no slimībām, tostarp sifilisa un “melnās nāves”. Par īpaši bīstamām uzskatīja sabiedriskās pirtis, kuras, atgriezušies no Turcijas un arābu pasaules, Eiropā no jauna ieviesa krustneši un kuras bija kļuvušas īpaši iecienītas viduslaiku Vācijā, Šveicē, Florencē, Parīzē un mazākā mērā – Londonā. Mediķi uzskatīja, ka karstais ūdens saskarē ar ādu var atvērt poras, ielaižot ķermenī mēri vai citas kaites. Morālisti nosodīja arī pirtī notiekošās netiklības. Līdz 1538. gadam Fransuā I bija slēdzis visas sabiedriskās pirtis Francijā. 1546. gadā Henrijs VIII slēdza Satarkas “sutinātavas” Londonā.

Tā sākās ēra, kurā kā bagātie, tā nabagie tīri labi sadzīvoja ar netīrumiem. Pat privātās pirtis raisīja aizdomas. Saskaņā ar Francijas galma ārsta Žana Eroāra detalizētajām piezīmēm, 1601. gadā dzimušais Luijs XIII pirmo reizi tika vannots tikai nepilnu septiņu gadu vecumā. Žoržs Vigarelo grāmatā “Tīrais un netīrais”[2. Georges Vigarello. Le propre et le sale: L’hygiène du corps depuis le Moyen Age, Points, 2014.] apraksta 17. gadsimtā valdījušo uzskatu, ka liniem piemīt sevišķa spēja uzsūkt no ķermeņa sviedrus. Kungiem higiēnas augstumi bija pilns skapis smalku linu apakškreklu, kas ļāva tos mainīt ik dienas. Rasinam un Moljēram bijuši pa 30 apakškrekliem katram.

Vannošanās, sevišķi karstā ūdenī, patiesi tika uzskatīta par nopietnu veselības apdraudējumu. Francijas karaļa Anrī IV netīrība bija leģendāra – viņš “smirdēja pēc sviedriem, staļļiem, sasvīdušām pēdām un ķiplokiem”. Uzzinājis, ka viņa uzticības persona Silī hercogs bijis vannā, karalis lūdza padomu savam ārstam Andrē di Lorēnam. Ārsts atbildējis, ka nabaga vīra veselība būšot apdraudēta dienām ilgi, tāpēc hercogam tika nosūtīta vēsts ar rīkojumu neiziet no mājas. Tā vietā, kā uzzināja hercogs, karalis pats viņu apmeklēšot viņa Parīzes namā – “lai jūsu veselība neciestu nesenās vannošanās dēļ”.

Runājot par Angliju, Elizabete I vannojās tikai reizi mēnesī, bet viņas pēctecis Džeimss I, šķiet, mazgāja tikai roku pirkstus. Kādā medicīniskā pamfletā tā autors, teoloģijas doktors un dominikāņu mūks Tomass Multons, iesaka īpašu piesardzību mēra uzliesmojumu laikā: “nelietojiet karstas vannas, izvairieties no svīšanas, jo tas viss atver poras cilvēka miesā un ļauj indīgajam gaisam ienākt un sagandēt asinis”.

Mītam par ūdens bīstamību bija bijis garš mūžs, un tā sagraušana 18. un 19. gadsimta laikā ievilkās. Luijs XIV lika Versaļas pilī izbūvēt greznas vannasistabas, taču to mērķis, kā grāmatā “Luija XIV Versaļa” skaidro Matjē da Viņā,[3. Mathieu da Vinha. Le Versailles de Louis XIV, Perrin, 2009.] nebija ķermeņa mazgāšana. Tā vietā sulaiņi noberzēja karaļa rokas un seju ar alkoholu, bet terapeitiskās vannās viņš gāja tikai retumis. Taču gadsimtu vēlāk gan Napoleons, gan Žozefina baudīja karstas vannas, un viņiem piederēja vairāki grezni bidē. Grāmatā “Tīrs: neuzspodrināta mazgāšanās vēsture”[4. Katherine Ashenburg. Clean: An Unsanitised History of Washing”, Profile Books, 2008.] Katrina Ašenburga atzīmē, ka vannošanās bija saistīta ar diplomātiju: jo spraigāks brīdis, jo ilgāka mērcēšanās. Kad 1803. gadā briti lauza Amjēnas miera līgumu, Napoleons esot gulējis vannā sešas stundas.

Jaunu dziedniecisku līdzekļu meklējumi palīdzēja ūdenim atgriezties modē. Eiropas aristokrāti gremdējās minerālavotos, bieži vien vietās, kur agrāk bija atradušās romiešu pirtis, – tiesa, drīzāk tāpēc, lai ļautos ūdens dziednieciskajai iedarbībai, nevis lai nomazgātu netīrumus. 19. gadsimtā mikrobu teorija savienojumā ar pārrobežu tirdzniecību, koloniju pārvaldīšanu un ceļošanu ļāva izplatīties dažnedažādām jaunām idejām: tvaika pirtīm no Turcijas un Ziemeļāfrikas, “čampu” (šampūns) no Indijas, bidē un savon de Marseille (olīveļļas ziepes) no Francijas. Ūdens un higiēna piedzīvoja renesansi, un netīrumi kļuva par jauno sodību.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Augusts 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela