Netīrības prieks

Dubļi, putekļi, kvēpi, sodrēji, draņķība, draza, šmuce, mēsli. Apvainotajiem, vajātajiem un nīstajiem netīrumiem mūsdienās vairs nav glābiņa. Nemitīga reklāmas saukļu un veselības brīdinājumu straume pavēl mums berzt, dezinficēt, tīrīt ķermeņus, birojus, mājas. Mikrobi uzglūn no katra stūra. Ādu, tāpat kā sadzīves virsmas, vajag noberzt, sterilizēt un apsmidzināt. Jaunākais bieds ir datora klaviatūra: tā saturot gandrīz 70 reizes vairāk mikrobu nekā tualetes poda mala.

Centieni atbrīvoties no netīrumiem un piešķirt ķermeņiem un vannasistabām mandarīnu, piparmētru vai mandeļu aromātu ir liels bizness. Pēc pētniecības firmas Euromonitor International datiem, pasaulē ik gadu par ziepēm un dušas želejām tiek tērēti 24 miljardi dolāru. Vēl 106 miljardi tiek izdoti veļas, trauku, tualetes podu un citu virsmu tīrīšanai, ieskaitot vannas un duškabīnes, kurās tiek berzti paši ķermeņi. Šokējoši pētījumi regulāri atklāj un nosoda nevīžīgus ieradumus. Veseli 76% trauku mazgājamo lupatiņu ir pilni baciļu. Katrs trešais amerikāņu vīrietis pēc sabiedriskās tualetes apmeklējuma nemazgā rokas. Satraukums par cūku gripas izplatību lieliski veicina kabatas izmēra antibakteriālo roku mazgājamo līdzekļu tirdzniecību.

Taču ne Rietumu apsēstība ar netīrumiem, ne to iedvestās šausmas nav nekas pastāvīgs. Vēl samērā nesen, 1965. gadā, tikai puse britu sieviešu lietoja padušu dezodorantu. 1940. gadā tikai nedaudz vairāk kā pusei ASV ģimeņu bija kārtīga vannasistaba. 1951. gadā gandrīz 40% Anglijas ģimeņu nebija vannas – un ne tikai pēckara nabadzības dēļ.

Senajā Grieķijā un Romā izkoptā un mūsdienu greznajās vannasistabās cildinātā ķermeņa vannošana aptuveni četrus gadsimtus no iepriekšējās tūkstošgades tika uzlūkota ar aizdomām. Tolaik uzskatīja, ka ūdens ādā iepludina slimības un ar netīrumiem labi aizbāztas poras palīdz no kaitēm izvairīties. 17. gadsimtā Eiropas aristokrāti, kuri mazgājās maz, netīrumus no ādas ļāva izvilkt linu krekliem, bet ūdens vietā lietoja daudz smaržu un eļļu, lai slēptu smakas.

Netīrumu nozīme ir slidena kā ziepju gabals. Rietumu attieksme pret higiēnu ir veidojusies ne tikai mūsdienu medicīnas un mikrobioloģijas iespaidā. Tīrības vēsture ir stāsts arī par sadzīves tehniku, mājas piederumiem, masveida mārketingu un zīmoliem ar pasaules slavu.

Pārāk smalks, lai mazgātos

Kā grāmatā “Tīrs: personīgās higiēnas un tīrības vēsture” skaidroja Virdžīnija Smita,[1. Virginia Smith. Clean: A History of Personal Hygiene and Purity, Oxford University Press, 2008.] ūdens paradoksālā kārtā zaudējis piekrišanu, tieši baidoties no slimībām, tostarp sifilisa un “melnās nāves”. Par īpaši bīstamām uzskatīja sabiedriskās pirtis, kuras, atgriezušies no Turcijas un arābu pasaules, Eiropā no jauna ieviesa krustneši un kuras bija kļuvušas īpaši iecienītas viduslaiku Vācijā, Šveicē, Florencē, Parīzē un mazākā mērā – Londonā. Mediķi uzskatīja, ka karstais ūdens saskarē ar ādu var atvērt poras, ielaižot ķermenī mēri vai citas kaites. Morālisti nosodīja arī pirtī notiekošās netiklības. Līdz 1538. gadam Fransuā I bija slēdzis visas sabiedriskās pirtis Francijā. 1546. gadā Henrijs VIII slēdza Satarkas “sutinātavas” Londonā.

Tā sākās ēra, kurā kā bagātie, tā nabagie tīri labi sadzīvoja ar netīrumiem. Pat privātās pirtis raisīja aizdomas. Saskaņā ar Francijas galma ārsta Žana Eroāra detalizētajām piezīmēm, 1601. gadā dzimušais Luijs XIII pirmo reizi tika vannots tikai nepilnu septiņu gadu vecumā. Žoržs Vigarelo grāmatā “Tīrais un netīrais”[2. Georges Vigarello. Le propre et le sale: L’hygiène du corps depuis le Moyen Age, Points, 2014.] apraksta 17. gadsimtā valdījušo uzskatu, ka liniem piemīt sevišķa spēja uzsūkt no ķermeņa sviedrus. Kungiem higiēnas augstumi bija pilns skapis smalku linu apakškreklu, kas ļāva tos mainīt ik dienas. Rasinam un Moljēram bijuši pa 30 apakškrekliem katram.

Vannošanās, sevišķi karstā ūdenī, patiesi tika uzskatīta par nopietnu veselības apdraudējumu. Francijas karaļa Anrī IV netīrība bija leģendāra – viņš “smirdēja pēc sviedriem, staļļiem, sasvīdušām pēdām un ķiplokiem”. Uzzinājis, ka viņa uzticības persona Silī hercogs bijis vannā, karalis lūdza padomu savam ārstam Andrē di Lorēnam. Ārsts atbildējis, ka nabaga vīra veselība būšot apdraudēta dienām ilgi, tāpēc hercogam tika nosūtīta vēsts ar rīkojumu neiziet no mājas. Tā vietā, kā uzzināja hercogs, karalis pats viņu apmeklēšot viņa Parīzes namā – “lai jūsu veselība neciestu nesenās vannošanās dēļ”.

Runājot par Angliju, Elizabete I vannojās tikai reizi mēnesī, bet viņas pēctecis Džeimss I, šķiet, mazgāja tikai roku pirkstus. Kādā medicīniskā pamfletā tā autors, teoloģijas doktors un dominikāņu mūks Tomass Multons, iesaka īpašu piesardzību mēra uzliesmojumu laikā: “nelietojiet karstas vannas, izvairieties no svīšanas, jo tas viss atver poras cilvēka miesā un ļauj indīgajam gaisam ienākt un sagandēt asinis”.

Mītam par ūdens bīstamību bija bijis garš mūžs, un tā sagraušana 18. un 19. gadsimta laikā ievilkās. Luijs XIV lika Versaļas pilī izbūvēt greznas vannasistabas, taču to mērķis, kā grāmatā “Luija XIV Versaļa” skaidro Matjē da Viņā,[3. Mathieu da Vinha. Le Versailles de Louis XIV, Perrin, 2009.] nebija ķermeņa mazgāšana. Tā vietā sulaiņi noberzēja karaļa rokas un seju ar alkoholu, bet terapeitiskās vannās viņš gāja tikai retumis. Taču gadsimtu vēlāk gan Napoleons, gan Žozefina baudīja karstas vannas, un viņiem piederēja vairāki grezni bidē. Grāmatā “Tīrs: neuzspodrināta mazgāšanās vēsture”[4. Katherine Ashenburg. Clean: An Unsanitised History of Washing”, Profile Books, 2008.] Katrina Ašenburga atzīmē, ka vannošanās bija saistīta ar diplomātiju: jo spraigāks brīdis, jo ilgāka mērcēšanās. Kad 1803. gadā briti lauza Amjēnas miera līgumu, Napoleons esot gulējis vannā sešas stundas.

Jaunu dziedniecisku līdzekļu meklējumi palīdzēja ūdenim atgriezties modē. Eiropas aristokrāti gremdējās minerālavotos, bieži vien vietās, kur agrāk bija atradušās romiešu pirtis, – tiesa, drīzāk tāpēc, lai ļautos ūdens dziednieciskajai iedarbībai, nevis lai nomazgātu netīrumus. 19. gadsimtā mikrobu teorija savienojumā ar pārrobežu tirdzniecību, koloniju pārvaldīšanu un ceļošanu ļāva izplatīties dažnedažādām jaunām idejām: tvaika pirtīm no Turcijas un Ziemeļāfrikas, “čampu” (šampūns) no Indijas, bidē un savon de Marseille (olīveļļas ziepes) no Francijas. Ūdens un higiēna piedzīvoja renesansi, un netīrumi kļuva par jauno sodību.

Patīkamās putas

Angļu valoda demonizē netīrumus. Tā ir pilna ar tādām frāzēm kā “to do the dirty” (darīt netīras lietas), “to dish the dirt” (pasniegt netīrumus), “dirty money” (netīrā nauda) vai “dirty word” (netīrs vārds). Anglijā policistus lamā par “netīreļiem” (“the filth”). Visi politiķi cenšas izvairīties no “netīrās veļas mazgāšanas”. Cilvēki, kas sākuši dzīvi pieticīgos apstākļos, ir dzimuši “netīrā nabadzībā” (“dirt poor”), un turīgie bieži ir “netīri bagāti” (“filthy rich”).

Tādējādi atbrīvošanās no netīrumiem vai vienkārši to neesamība ir laba lieta. Frāzes “a clean bill of health” (tīra veselības izziņa), “a clean record” (tīra pagātne), “clean sweep” (tīra uzvara), “good clean fun” (tīra, nevainīga izklaide) raisa asociācijas ar nevainojamu veselīgumu, atjaunotni vai kārtību. Mazgāšana – vai tā būtu līķa apmazgāšana ebreju kultūrā vai jaunlaulāto roku un kāju mazgāšana hinduistu kāzās – daudzās kultūrās un ticībās ir rituāli simboliska. Daudzas reliģijas apmazgāšanu saista ar attīrīšanu no grēka.

Šādas asociācijas šķiet dziļi iesēdušās Rietumu iztēlē. Mindija Lūisa, nesen klajā nākušā eseju krājuma “Netīrumi” redaktore,[5. DIRT: The Quirks, Habits, and Passions of Keeping House, edited by Mindy Lewis, Seal Press, 2009.] raksta: “Tīrot māju, mēs savai dzīvei piešķiram jēgu, sakārtojam savu haosu, atjaunojam kārtību dvēselē, pārvaram dusmas un neapmierinātību, no jauna atklājam skaisto dzīvē un izpaužam savu mīlestību (un aizvainojumu) pret citiem.” Netīrumu aizmēšana, kā norāda eseju autori, var dziedināt vai nomākt, tā var būt mierinājums vai apsēstība, vai arī viss iepriekšminētais, kā kuru reizi.

Viena no eseju autorēm apraksta, kā viņas neirotiskā vēlme uzturēt māju nevainojami tīru noveda pie laulības šķiršanas: “Mājas tīrīšanā izpaudās manas nebeidzamās alkas pēc kontroles pār dzīvi, kurā es gandrīz neko nespēju kontrolēt.” Cita autore skaidro, ka tīrīšana viņai kļuvusi par savas pašvērtības apliecināšanu. “Patiesībā uzkopšana dod man jēgas sajūtu brīžos, kad šķiet, ka man šajā pasaulē nav nekādas lomas,” viņa raksta. “Mājās vienmēr ir lietas, ko noslaucīt, satīrīt, izmest.”

Mūsdienu nepatikai pret netīrumiem ir savs zinātniskais pamats. Kopš 19. gadsimta 60.–70. gadiem, kad Luijs Pastērs Francijā un Roberts Kohs Vācijā izstrādāja teoriju par slimību saistību ar mikrobiem, pamata higiēnas ievērošana ir palīdzējusi ierobežot slimību izplatību. Šis atklājums piešķīra zinātnisku ticamību 19. gadsimta higiēnas aizstāvju darbam, kuru pirmie centieni vainagojās vien ar nosacītiem panākumiem. Tolaik vienaldzība pret netīrumiem bija plaši izplatīta. “No visām civilizētajām nācijām mūsējā ir starp tām, kam tīrība rūp vismazāk,” teikts Francijas Tautas izglītības ministrijas 1884. gadā apstiprinātajā ziņojumā. Un tālāk: “Pat turīgo kārtu ļaudīm ķermeņa tīrība ne vienmēr sniedzas tālāk par redzamajām miesas daļām.” Attiecībā uz trūcīgajiem lauku apvidos ziņojums piemin “šausmas, ko ieteikums vannoties izraisījis lielākajā daļā zemnieku”.

19. gadsimta beigās sabiedrības veselības reformas rezultātā atkal sāka celt sabiedriskās pirtis un mazgātavas, kādas reiz viduslaiku Eiropā bija plaši izplatītas. Ņujorkas pilsēta progresīvisma ērā – laikā, kad pilsētā ieradās nabadzīgu imigrantu viļņi no Eiropas, – uzcēla 25 sabiedriskās pirtis. Čikāgas Brīvo pirtu un sanitārā līga 1897. gadā paziņoja: “Lielākais civilizējošais spēks, kādu varam likt pretī šiem necivilizētajiem eiropiešiem, kas piepilda mūsu pilsētas, ir sabiedriskās pirtis.”

Ar publisko pirtu būvniecību vien nepietika, lai cilvēki sāktu tās izmantot. Džordžs Orvels, rakstot par strādnieku šķiras dzīvi Jorkšīras un Lankašīras rūpnieciskajās pilsētās, 1937. gadā grāmatā “Ceļš uz Viganas molu” apgalvoja, ka pamata higiēna starp šiem ļaudīm bijusi reti sastopama. Daži nami bijuši “tik šausmīgā stāvoklī, ka es pat cenzdamies nespētu tos atbilstoši aprakstīt. [..] Vienā vietā vanna pilna ar netīru ūdeni, citur izlietne pilna ar nemazgātiem traukiem (ja tie nebija nevīžīgi sakrauti kādā kaktā), uz grīdas sadriskātas avīzes, un istabas vidū visur tāds pats briesmīgs galds, klāts ar lipīgu vaskadrānu un nokrauts ar katliem, gludekļiem, puslāpītām zeķēm un daudziem sakaltušiem maizes un siera gabaliem, kas ievīstīti taukainās avīzēs”.

Grāmatas turpinājumā, pārcilājot jautājumu, vai “zemākās šķiras ož”, Orvels norāda: “Paradums katru dienu mazgāties Eiropā ir ļoti jauns, un strādnieku šķira kopumā ir konservatīvāka par buržuāziju. Tomēr angļi kļūst manāmi tīrīgāki, un varam cerēt, ka pēc kādiem simt gadiem mēs būsim gandrīz tikpat tīrīgi kā japāņi.”

Sabiedrības veselības reforma 19. gadsimta industriālajā Lielbritānijā un ASV koncentrējās uz pamata higiēnas normu ievērošanu ikdienā. Mūsdienās galvenais akcents tiek likts uz slimību apkarošanu nabadzīgajās pasaules valstīs. Tīra ūdens pieejamība ciematos un graustu rajonos un roku mazgāšana tiek uzskatīta par vienu no efektīvākajiem līdzekļiem jaundzimušo mirstības samazināšanai. Saskaņā ar UNICEF datiem no slimībām, kas saistītas ar caureju, ik gadu mirst trīsarpus miljoni bērnu, bet to viegli varētu novērst visvienkāršākās higiēnas ievērošana.

Tomēr Rietumu tīrīguma standarti nu jau šķiet izgājuši ārpus personīgās higiēnas orbītas un iesniegušies modes vai pat kulta teritorijā. Plašais aerosolu, želeju un losjonu klāsts, kas ik dienas tiek likts lietā par tīrības svētnīcām pārvērstajās vannās vai dušās ar augsta spiediena strūklām, vēl samērā nesen vairumā eiropiešu nebūtu izraisījis neko citu kā riebumu.

1879. gadā Džeimss Gambls, amerikāņu uzņēmējs no ASV vidienes, sāka ražot maigas, baltas tualetes ziepes. Hārlijs Prokters, Gambla kolēģa dēls, tās nosauca par Ivory, kas mūsdienās ir zīmola Procter & Gamble populārākais ziepju veids. Tā ASV tika pieteikts karš netīrumiem, kurā savu lomu spēlēja arī santehnikas uzlabojumi, dažādas inovācijas un imigrantu civilizēšanas misija. Kā raksta Ašenburga, 19. gadsimta nogalē “tīrīgums jau bija nesaraujami saistīts ne tikai ar dievbijību, bet arī ar amerikānisko dzīvesveidu”.

Somijā un citās Ziemeļvalstīs higiēnas latiņu augstu uzturēja tradicionālā saunas kultūra. Tomēr vairums eiropiešu ar savām primitīvi iekārtotajām vannasistabām un vienaldzību pret ķermeņa smakām tika uzskatīti par neglābjami atpalikušiem. Savukārt amerikāņu uzņēmēju izdoma arvien jaunu higiēnas normu ieviešanā, šķiet, nepazina robežu. Ķermeņa vannošana, dezodorantu lietošana, padušu skūšana, mutes skalošana – katrai sevi cienošai modernai amerikānietei šie ieradumi sāka kļūt par neatņemamu ikdienas rituālu.

“Bet man ir 31... Kas mani vairs precēs!” vaimanā Frānsisa – jauna dāma ar mirdzošiem matiem, bēdu sagrauzta, atspiedusies pret koku Lux ziepju reklāmā žurnāla Woman’s Home Companion 1936. gada izdevumā. Laimīgā kārtā viņas draudzenei ir padoms, kā atgūt zaudēto pielūdzēju: izmazgā savu veļu ar Lux ziepēm. “Izvairies aizvainot!” – reklāma pamāca. “Daudzas meitenes zaudē draudzību, mīlestību un laimi vienas šokējošas, nepiedodamas kļūdas dēļ – un šī kļūda ir apakšveļas sviedru smaka.” Pateicoties Lux, Frānsisa turpmāk mazgāja veļu smaržīgās ziepju putās un atguva sava sapņu vīrieša sirdi.

Amerikāņu ziepju ražotāji izgudroja ģeniālu veidu, kā reklamēt savu produkciju, – viņi sponsorēja radioteātra uzvedumus un vēlāk arī mājsaimnieču auditorijai paredzētus televīzijas seriālus, kurus sāka saukt par ziepju operām. Procter & Gamble sponsorēja radio seriālu “Vaduguns”, kas pirmoreiz izgāja ēterā 1937. gadā un kļuva par visgarāko ziepju operu pasaulē. Lever Brothers un Colgate-Palmolive arī bija visnotaļ naski seriālu sponsori.

Ķermeņa tīrība gāja roku rokā ar mājas tīrību. Pēckara laikā daudzi pārcēlās uz piepilsētas rajoniem, mājokļos parādījās modernas virtuves un vannasistabas iekārtas, un tas nozīmēja, ka beržamo virsmu kļuva arvien vairāk. Veļas mašīnu masveida ražošana atsvabināja sievietes (vai viņu mājkalpotājas) no stundām ilgas roku mērcēšanas veļas bļodā. Spodrības latiņu nemitīgi cēla reklāmas, kurās parasti bija redzama laimē mirdzoša mājsaimniece un vīrietis nevainojami baltā virsvalkā: drēbēm vajadzēja būt baltākām par baltu, audumam arvien mīkstākam, virsmām spodrām un mirdzošām.

Spriežot pēc tādiem realitātes šoviem kā britu “Cik tīra ir tava māja?”, netīrumu izskaušana ir kļuvusi pat par sava veida sportu. Šajā raidījumā spodrības karalienes Kima un Agija, bruņojušās ar slotām un beržamajiem sūkļiem, ierodas nevīžīgu cilvēku namos. Kad no virsmām paņemto paraugu analīzes atklāj kosmiski augstu baktēriju līmeni, atskan nosodoši brēcieni un darbā tiek laista industriāla tīrīšanas tehnika.

Kad patiesība nospodrināta

Mūsdienās reklāmas industrija mudina mūs atbrīvoties ne tikai no netīrumiem, bet arī no stresa. Vannasistabas ir kļuvušas par relaksācijas tempļiem. Mozaīkas flīzes un grīdā iegremdētas vannas norāda uz Senās Grieķijas un Romas tradīciju; dabiskas vannas esences sola ķermenim tādu pašu atjaunošanos kā kūrvietās. Amerikāņi joprojām pērk vairāk ziepju gabalu nekā eiropieši, bet, ja pieskaita arī šķidrās ziepes, eiropieši ziepju patēriņā uz cilvēku atpaliek no amerikāņiem tikai par mata tiesu.

Attieksme pret netīrumiem dažādās vietās vēl aizvien ir ļoti atšķirīga. Franči, radot neizpratni peldētgribētājos, higiēnisku apsvērumu dēļ aizlieguši peldēt šortos publiskos peldbaseinos, apgalvojot, ka piegulošas peldbikses ir tīrākas. Briti un argentīnieši ir īpaši uzcītīgi dezodoranta lietotāji (vismaz tā apgalvo Unilever, kas šo produktu ražo), turpretim Āzijā, ieskaitot Japānu, to patērē daudz mazāk. Kāds pētījums vēsta, ka 12 lielajās pasaules valstīs dezodorantu lieto vidēji 72% procenti vīriešu, savukārt Ķīnā – tikai 14%.

Tomēr tas varētu būt tikai laika un ienākumu jautājums. Saskaņā ar Euromonitor datiem laikā no 2007. līdz 2012. gadam Āzijā pārdoto mazgāšanās un ķermeņa kopšanas līdzekļu apjoms pieaugs par 21%, padarot to par lielāko tirgu pasaulē. Tā kā aizvien vairāk cilvēku pamet nabadzīgos rajonus un pārceļas uz pilsētām – uz mājokļiem ar cietām grīdām, tualetēm un sanitārajiem mezgliem –, karā pret netīrumiem iesaistās arvien jauni spēki. “Līdz 2015. gadam tiks uzbūvēti 400 miljoni jaunu tualešu,” sajūsmināti lēš Kīts Vīds, Unilever Mājsaimniecības un higiēnas nodaļas vadītājs. “Jo vairāk tualešu, jo vairāk virsmu, kuras jātīra!”

Jaunākā mārketinga vēsts ir ne vairs vienkārši dezinficēt virsmas, bet izvairīties tām pieskarties vispār. Parādījušās automātiskas tualetes, kas pašas nolaiž ūdeni, krāni, kurus var darbināt ar kāju, kā arī savāda paskata ierīces, kas ļauj atvērt durvis, pieskaroties rokturim ar apakšdelmu. “Ņemot vērā progresu, kas sasniegts vannasistabas higiēnas jomā, ir savādi, ka neviens līdz šim nebija iedomājies par durvju rokturiem,” saka ražotājs. Japāņu high-tech tualetes podos ir iebūvētas sprauslas, kas izšļāc siltu ūdeni, lai nomazgātu lietotāja pēcpusi, un tad nožāvē to ar fēnu, padarot tualetes apmeklējumu par “brīvroku” procesu.

Bet vai netīrības izskaušana nav aizgājusi par tālu? Daži imunologi uzskata, ka bērniem, kuri uzaug šādā supertīrā, sterilā vidē, slikti attīstās imūnsistēma, un cēlonis tam ir nepietiekamais kontakts ar baktērijām. Šis pieņēmums, kas pazīstams kā “higiēnas hipotēze”, ir viens no skaidrojumiem, kāpēc bagātajās valstīs arvien vairāk cilvēku cieš no ekzēmas un citām alerģiskām slimībām, kamēr nabadzīgajās tās ir reta parādība. Lai gan neapgāžami pierādīts tas vēl nav, virkne pētījumu liecina, ka bērniem, kas uzauguši kopā ar vecākiem brāļiem vai māsām, kuri ienes mājās baktērijas, vai bērniem, kas uzauguši lauku saimniecībās regulārā saskarsmē ar mājlopiem, kūtsmēsliem un nepasterizētu pienu, ir mazāka iespēja saslimt ar siena drudzi vai astmu.

Dermatologi no Kalifornijas Universitātes nesen veica eksperimentu, kura rezultāti vedina domāt, ka higiēnas hipotēzei ir molekulārs pamatojums. Viņi atklājuši, ka kāda parasta uz ādas virskārtas dzīvojoša baktērija izdala īpašu molekulu, kas novērš virsādas šūnu iekaišanu un palīdz brūcēm ātrāk sadzīt. Citiem vārdiem sakot, baktēriju trūkums uz ādas var izraisīt iekaisumus un lēnu dzīšanu.

Mērija Rubuša, amerikāņu imunoloģe un grāmatas “Kāpēc netīrumi ir labi” autore, saka, ka vecāki parasti izmisīgi cenšas savu pirmo bērnu pasargāt no netīrumiem. “Kad bērnam knupītis izkrīt no mutes, vecāki tūdaļ metas to pacelt, nomazgāt, mērcēt balinātājā, izlaist to caur trauku mazgāšanas mašīnu, caur mikroviļņu krāsni – visu, kas vien iespējams.” Taču, viņa piebilst, ir kāda problēma – šādā veidā bērns nekad nenonāks saskarē ar baktērijām, kas nepieciešamas spēcīgas imūnsistēmas izveidei. Bērnus drīzāk vajadzētu mudināt spēlēties netīrās vietās.

Šī ideja pamazām sāk gūt popularitāti. Unilever, piemēram, savu veļas mazgāšanas līdzekli OMO reklamē ar saukli “Kas vainas netīrumiem?”. Uzņēmuma veiktie tirgus pētījumi atklājuši, ka mātēm nepatīk līdz šim reklāmās izmantotā vēsts, ka netīras drēbes ir kaut kas slikts. “Mēs gribējām netīrumus pozicionēt kā brīvības izpausmi,” skaidro Vīda kungs. Lai bērni smērējas, reklāma vēsta, jo viņi var būt droši, ka par netīrajām drēbēm parūpēsies OMO.

Daži britu pētnieki pat ir atraduši netīrumos kaut ko tādu, kas, viņuprāt, var cilvēkos atraisīt prieka sajūtu. Eksperimentā ar pelēm tika atklāts, ka noteiktas zemes virskārtā sastopamas baktērijas stimulē tos smadzeņu neironus, kuri izstrādā serotonīnu – vielu, kas ietekmē garastāvokli. Kriss Laurijs no Bristoles Universitātes, komentējot eksperimenta rezultātus, sacīja, ka tie “liek aizdomāties, vai mums visiem nevajadzētu pavadīt vairāk laika, spēlējoties netīrumos”. No sodības un sērgas līdz laimes un veselības ķīlai. Nav slikta karjera vienkāršam mikrobam.

The Economist, 17. 12. 2009.

Tulkojuši Mārtiņš Sīlis un Oskars Jansons