Netīrais cilvēks

Rakstā aplūkotā grāmata:

Virginia Smith.
Clean. A History of Personal Hygiene and Purity.
Oxford University Press, 2007

Angļu vēsturnieces Virdžīnijas Smitas grāmatas "Tīrs. Peronīgās higiēnas un spodrības vēsture" viena no caurviju tēmām ir iemācīšanās, proti - ķermeņa fiziskā tīrība un tās nodrošināšanai nepieciešamās darbības un iemaņas ir kaut kas, ko mēs iemācāmies - vai nu evolūcijjas, vēstures, vai cilvēka mūža gaitā.Podiņa mācība

Nošķīrums starp to, kas ir vai nav ēdams, ir vai nav tīrs, cilvēkam nav pārāk būtisks un skaidrs līdz pat četru gadu vecumam. Vēlāk sāk veidoties zināma piesardzība, tomēr pieaugušajiem raksturīgās prasmes pretīgo atšķirt no patīkamā vēl nav, un tikai aptuveni astoņu gadu vecumā cilvēks šajā ziņā kļūst jau gandrīz pieaudzis. Protams, šie rādītāji var atšķirties, tas ir tā dēvētais “tīrības slieksnis”, kas dažādiem cilvēkiem var būt tikpat atšķirīgs kā vēlamā distance starp sarunas partneriem.

Tomēr viens no mūsu pasaulē būtiskiem priekšnoteikumiem, lai varētu teikt, ka vecāki ir tikuši galā ar saviem vecāku pienākumiem un bērns ir uzskatāms par pieaugušu, ir veiksmīgi apgūtas tīrības iemaņas – zobu tīrīšana, matu ķemmēšana un griešana, dabisko vajadzību kārtošana tualetē un noteiktu sanitāro rituālu ievērošana pēc tam, mazgāšanās un apģērba uzturēšana kārtībā u.tml.

Darbības, kas saistītas ar defekāciju un urinēšanu, ir uzskatāmākais tīrības zināšanu uzkrāšanas un tālāknodošanas piemērs ne vien no paaudzes paaudzē, bet arī visā cilvēces vēsturē – nu, kaut vai gadsimtiem saglabājot nošķīrumu starp “slaucītājiem” un “mazgātājiem”.

Taču tieši šajā higiēnas jomā 20. gadsimtā ir noticis tik daudz būtisku uzlabojumu un izmaiņu, cik nav pieredzēts visos iepriekšējos gadsimtos un gadu tūkstošos kopā, turklāt šīs pārmaiņas bieži vien notikušas pat vienas paaudzes dzīves laikā. Smitas grāmatas pamatā nav vienīgi arhīvu materiāli un sen mirušu autoru traktāti. Viņa ir nodarbojusies arī ar “lauka pētījumiem” un uzklausījusi teicējus, kas, piemēram, dažam grāmatas angļu recenzentam par šausmām stāstījuši, ka šur tur Īrijā vēl 20. gadsimta 60. gados nedz mājās, nedz pie mājām ārā tualešu nav bijis vispār, tāpēc ļaudis gāja “krūmos un slaucījās ar lapām”. Esmu pārliecināts, ka iešana krūmos daudzviet Latvijā ir izplatīta vēl šobaltdien, tāpat kā vairumam mums atmiņā vēl ir dzīvas dzelzceļa staciju un citu sabiedrisku vietu labierīcības ar kodīgu hlora smaku un caurumu grīdā virs vienkāršas bedres.

Pretstats mežonīgajiem īru ieradumiem un padomju laikā ierasti par “Āzijas tipa tualetēm” dēvētajām atejām varētu būt japāņu izgudrotās “viedās tualetes”, kas nodrošina ne vien atbrīvošanos no ķermenī pārstrādātajām pārtikas vielām un šķidruma, bet to visu arī rūpīgi izanalizē un dara zināmu, ka, piemēram, derētu ēst vairāk svaigus dārzeņus, mazāk dzert vai būtu nepieciešams kā nebūt citādi uzlabot diētu.

Attālums, kas šķir šos divus piemērus, iezīmē vēl kādu Smitas grāmatas tēmu, un būtībā tas arī ir galvenais secinājums pēc grāmatas izlasīšanas – visa šī “mācīšanās iet uz podiņa” jeb tieksme pēc tīrības pavisam viegli un bieži vien pat nemanāmi var pāraugt apsēstībā. Un runa nebūt nav par gadījumiem, kad cilvēki ar obsesīvi-kompulsīviem psihes traucējumiem vienā laidā mazgā rokas vai raizējas par līdzcilvēkiem neredzamu netīrību, bet par pavisam ikdienišķām norisēm un ieradumiem, sākot ar vecākiem, kas savam uz podiņa uzsēdinātajam mazulim neliek mieru ar pantiņu: “Maziņš maziņš Mikimauss sēž uz poda, kas’ aiz auss, atnāk lielais Mikimauss, prasa kāpēc podiņš sauss” un beidzot ar televīzijā redzamām spodrības līdzekļu reklāmām, kurās tiek solīta tūlītēja atbrīvošanās no pilnīgi visiem mikrobiem.

Tīrā vēsture

Tīrības apsēstības iespaidā ziepju un dušas želeju iegādei ik gadus pasaulē tiek iztērēti gandrīz 14 miljardi latu, 60 miljardi tiek iztērēti veļas un trauku mazgāšanai, tualešu tīrīšanai un telpu uzkopšanai. Tas gan nenozīmē, ka pasaule tāpēc kļūtu ievērojami tīrāka – 76 % trauku mazgājamo lupatiņu ir pilnas ar mikrobiem, katrs trešais amerikāņu vīrietis pēc tualetes apmeklēšanas nemazgā rokas, bet ikviena datora tastatūra ir 70 reižu netīrāka par kuru katru vidusmēra tualetes poda malu.

To, ka tīrība var kļūt par apsēstību, savā ziņā apliecina arī pašas Virdžīnijas Smitas biogrāfija – šī tēma vēsturnieci nodarbinājusi jau gadsimta ceturksni. Viņas maģistra darbs Edinburgas universitātē ir bijis par tīrības tēmu Viktorijas laikmeta daiļliteratūrā, viņa pētījusi 19. gadsimta publiskās pirtis un mazgātavas, doktora disertācija ir bijusi veltīta laika posmā no 1500. līdz 1850. gadam iznākušajām populārajām higiēnas grāmatām. Autore līdzdarbojas mutvārdu vēstures projektā “Uzskati par tīrību un veselību: mūsdienu personīgā higiēna no 1945. līdz 2007. gadam” un turpina pētīt kosmētikas, ķermeņa kopšanas un veselības aprūpes vēsturi.

Grāmatas priekšvārdā Londonas Higiēnas un tropiskās medicīnas skolas Sabiedrības veselības vēstures centra goda biedre Smita raksta, ka viņas darbības sākumā tīrības un higiēnas vēsture izrādījusies absolūti neizpētīts lauks un, lietojot tēmai, iespējams, piemērotu metaforu, bilst, ka jauni atklājumi viņu esot gaidījuši zem katra pacelta akmens. Iesākumā viņu esot nodarbinājuši tīrības ieradumi vienīgi 19. gadsimtā, taču maz pamazām Smita sākusi virzīties atpakaļ laikā, līdz attapusies neolīta laikmetā. Tad neesot atlicis nekas cits kā atgriezties mūsdienās.

Pēc šādas biogrāfiskas atkāpes izjutu nepieciešamību vienīgi tāpēc, lai Smitas grāmatu nošķirtu no tām “vēstures” grāmatām, kas lielā daudzumā mīkstvāku izdevumos parasti redzamas lidostu grāmatu kiosku “nopietnās literatūras” plauktos. Runa ir par literatūras žanru, ko komerciāli veiksmīgi iekopis lērums angloamerikāņu žurnālistu un rakstnieku – tās ir grāmatas, kuru autori “uzsēžas” vienai tēmai un, ja tā var sacīt, izspiež no tās visu, ko vien var izspiest. Spilgti un ārkārtīgi populāri šī žanra piemēri ir amerikāņu žurnālista Marka Kurlanska “Sāls: pasaules vēsture”, “Mencas biogrāfija: zivs, kas izmainīja pasaules vēsturi”, “Lielā austere: vēsture atvērtā gliemežnīcā”, Džeka Tērnera “Garšvielas: kārdinājuma vēsture”, Sofijas D. Ko “Šokolādes patiesā vēsture”, Lerija Cukermana “Kartupelis: kā necils bumbulis izglāba
Rietumu pasauli”. Interesanti, ka par šāda literatūras žanra dzimšanu atbildīgi vistiešākajā veidā laikam gan ir paši profesionālie vēsturnieki. “Annāļu” skola Francijā mainīja ne vien priekšstatus par to, kas ir aprakstīšanas un pierakstīšanas vērta vēsture, bet arī lielā mērā ir veicinājusi šādas pseidovēstures dzimšanu. Priekšstats, ka ikviens var būt vēsturnieks un ikvienā ikdienišķā lietā kā tādā burvju lādītē varētu būt apslēpts kāds pamācošs stāsts par to, kāpēc mēs esam tādi, kādi nu esam, ir interesants blakusprodukts “Annāļu” vēsturnieku izkoptajai pārliecībai, ka vēsture nav vienīgi valstu politiskās attiecības, karagājieni, valdnieki un nozīmīgi gadaskaitļi. Nenoliedzami, arī šīs grāmatas var būt aizraujoša vai izklaidējoša lasāmviela un tajās atrodams daudz interesanta, taču interesantums, ar to saprotot vēsturisku anekdošu pārstāstus vai avīžu rubrikām “Izlasi gan” noderīgus faktoīdus, diezin vai varētu būt vēstures kā pagātnes izpētes mērķis.Dabas vienaldzība

Aizraujošu faktu, protams, netrūkst arī Smitas grāmatā – teiksim, lasītājs var uzzināt, ka Eiropas mākslas vēsturē pirmais portrets ar smaidā atsegtiem zobiem (un vienu krūti piedevām) esot rokoko gleznotājas Elizabetes Luīzes Vižē-Lebrenas 1787. gadā tapusī ģīmetne, jo agrāk zobi pārsvarā visiem bijuši tik slikti, ka mākslinieki savus modeļus atainojuši cieši sakniebtām lūpām.

Tomēr Smita, būdama diplomēta vēsturniece, šādu faktu pieminēšanu ne mirkli neatļaujas padarīt par sava darba pašmērķi un, šķiet, pat rakstības stilā saglabā tādu pašu neitralitāti kā attieksmē pret viņu interesējošo tēmu: “Netīrība jeb netīrumi vienkārši ir matērija, kas neatrodas īstajā vietā – tā nav nedz “laba”, nedz “slikta”. Dabai ir vienalga, ko mēs domājam vai kā mēs reaģējam uz matēriju tādā vai citādā formā.” Arī tīrība, tāpat kā kārtība, ir ne tik daudz empīriski izmērāms rādītājs, bet gan sekas kaut kādai darbībai, kaut vai putekļu noslaucīšanai, tādējādi ar zināmu piepūli pretojoties visu savā varā pārņemt gatavajai, absolūti vienaldzīgajai entropijai. Smitu neinteresē “tualetes vēsture” (ar tualeti, kā jau tas daudzās valodās iegājies, saprotot ne vien noteiktu telpu, bet arī skaistumkopšanas rituālu vai pat šī rituāla rezultātu, piemēram, “vakara tualeti”), “ziepju vēsture” vai “dezodoranta vēsture”, lai gan tam visam grāmatā ir atvēlēta nozīmīga vieta. Visas šīs lietas, tāpat arī vēsturiskie piemēri, ir tikai pieturas punkti mēģinājumā vienā ne pārāk liela apjoma grāmatiņā aprakstīt netīrības un tīrības saspringto attiecību vēsturi.

Šajā “idejas vēsturē” ir virkne dotu lielumu – gan jau pieminētā “daba”, gan pats cilvēks ar savu fizioloģisko nepieciešamību pēc iekšējas tīrības – ar to nesaprotot nekādas vis garīgas prakses, bet gan faktu, ka: “mēs nometam vecās ādas šūnas, matus, apgriežam nagus un vispār nepārtraukti, ik minūti, dienu, un ik gadu atbrīvojamies no tāda atkritumu daudzuma, kas parastos apstākļos ik dienas sver 100–200 gramus, bet vidēji mūža garumā – 4 tonnas, 75 līdz 80 procenti putekļu sūcējos nonākošās netīrības ir cilvēku ādas šūnas.”

Protams, atšķiras grami, tonnas un procenti, taču citādi cilvēks šajā ziņā nav unikāls. No liekā visa mūža garumā ir spiestas atbrīvoties arī pārējās dzīvās būtnes, taču kaut kādā ziņā atbruņojoši ir izlasīt dabaszinātnisku atgādinājumu par to, ka arī savā tieksmē pēc tīrības cilvēkam nav liela iemesla sevi uzskatīt par radības kroni. Ritualizēta iešana uz tualeti, nevis dabisko vajadzību kārtošana, kur un kā pagadās, ir tikai maza daļiņa no darbību kopuma, ko evolūcijas gaitā iemanījusies veikt liela daļa dzīvu būtņu. Kasīšanās, sukāšanās, insektu izķeršana kažokā, mazgāšanās, masāža – vairumam šo šķietami higiēnisko pasākumu ir ne vien netīrības apkarošanas, bet arī sabiedriska nozīme. Vienalga, vai tā būtu kažoka laizīšana, vai sugasbrāļa ieskāšana, somu pirts vai SPA apmeklējums – šīs darbības var būt gan nomierinoša “atpūta” un atbrīvošanās no stresa, gan iespēja uzturēt kaut kādas attiecības ar sev līdzīgiem. Pērtiķi dažādām sevis sakopšanas darbībām veltī 10–20 % sava dzīves laika. Pusautomātiskās kustības, ar kādām kaķis palaiza savu kažoku vai primāti pabužina cits citu, nav izzudušas arī cilvēku sabiedrībā – jūtot līdzi vai izpaužot maigumu, arī mēs mēdzam apskaut, pabužināt vai glāstīt.Zvēra smaka

Taču ja priekšstats, ka tīrība ir kaut kas īpaši cilvēcisks iepretī dabiskajai netīrībai, – zvēra smakai, lopiskumam, cūcībai, – ir maldīgs, arī 20. gadsimta tīrības sasniegumus par civilizācijas triumfu diezin vai vajadzētu uzskatīt, un šajā ziņā cilvēciskuma jēdziena lietošana vispār šķiet vairāk nekā apšaubāma. Pagājušais gadsimts “attīstītajās valstīs” uzskatāms par vistīrāko visā cilvēces vēsturē. Veļas mazgājamās mašīnas un putekļu sūcēji, centralizētas dzeramā ūdens attīrīšanas un apgādes sistēmas, dezinfekcijas līdzekļi un pat tik ierasta lieta kā duša – tie visi ir izgudrojumi, kas dažu gadsimtu gaitā vai pat vēl īsākā laikā kļuvuši par neatņemamu cilvēka ikdienas daļu. Taču arī ar to nav bijis gana.

Atceros, vēl pirms gadiem piecpadsmit, pavisam īsu brīdi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas manā tā brīža darbavietā visi šausminājās par kādu kolēģi, kurš pauda neapmierinātību par daudzajām dezodorantu reklāmām televīzijā un preses izdevumos. “Man pietiek ar vienkāršām ziepēm un ūdeni,” viņš deklarēja, un, lai cik tas dīvaini būtu, mums visiem, kas vēl pirms gadiem desmit, iespējams, nebijām par tādiem dezodorantiem, higiēniskajiem biksīšu ieliktnīšiem vai mitrajām salvetēm ar citronu aromātu pat dzirdējuši, šāda nostāja šķita, es atvainojos, dzīvnieciska. Nebija nemaz tik viegli saskatīt saistību starp šo mūsu svēto sašutumu un tieši no dzīvniekiem mantoto tieksmi pēc tīrības.Populārā mazgāšanās

Galējībās, līdz kādām mēs šajā tieksmē esam nonākuši, nesaprātīguma, dažādu aizspriedumu, iedomu un instinktīvu lēmumu patiešām ir bijis vairāk nekā “tīri cilvēciski” gribētos atzīt.

Šajā ziņā pamācošs piemērs ir attieksme pret mazgāšanos. Mūsdienu SPA kultūras pirmsākumi datējami ar 4000. gadu pirms mūsu ēras, savukārt senajā Grieķijā un Romā līdz pilnībai novesta ķermeņa kopšanas un pirtīs iešanas kultūra varēja sadzīvot ar atbaidošu netīrību un antisanitāriem apstākļiem uz ielas, taču mūsu ēras otrajā gadu tūkstotī viss piepeši mainījās, un netīrība kļuva arī par paša cilvēka vēlamo stāvokli – gandrīz 400 gadus pret mazgāšanos bija pieņemts izturēties ar aizdomām, un teiciens, ka “mazgājas tikai tie, kam slinkums kasīties” bija vairāk nekā patiess. 17. gadsimtā par pilnīgi pietiekamu tīrības uzturēšanas paņēmienu Eiropas augstākajā sabiedrībā tika uzskatītas lina drānas, kas “uzsūc no ādas netīrumus”, un kārtīga sasmaržošanās. Gan Rasinam, gan Moljēram esot bijuši vairāki desmiti lina apakškreklu, un tīrībai ar to bijis diezgan. Iemesls nepatikai pret mazgāšanos nebija vienīgi kristietībā sakņota nevērība pret mirstīgo ķermeni vai pat apzināta miesas noniecināšana, bet arī tobrīd šķietami racionāli apsvērumi. Publiskās pirtis visai strauji izpelnījās slimību perēkļu slavu. Pēc tam, kad krusta karu dalībnieki no arābu zemēm un Turcijas atpakaļ uz Eiropu atveda zināšanas par pirtīm un šī no jauna izgudrotā vecā tradīcija tika iekopta Vācijā, Šveicē, Florencē, Parīzē un pat Londonā, drīz vien dzima pārliecība, ka tieši karstais ūdens, nomazgājot no ādas sargājošo netīrības kārtiņu, cilvēku padara uzņēmīgu pret visādām baisām sērgām – vispirms jau sifilisu un mēri. Šī iemesla dēļ 16. gadsimta pirmajā pusē pirtis tika slēgtas gan Francijā, gan Anglijā. Tā sākās nemazgāšanās vēsture, kas savā ziņā turpinājās līdz pat 20. gadsimta pirmajai pusei. 1601. gadā dzimušais Ludviķis XIII pirmoreiz nomazgāts tika septiņu gadu vecumā. Francijas karalis Indriķis IV gluži kā tāds vecs vīns “oda pēc sviedriem, staļļiem, nemazgātām kājām un ķiplokiem”, jo pastāvēja uzskats, ka pēc mazgāšanās cilvēks ir vājš un neaizsargāts pret slimībām vēl daudzas dienas. Piesardzība pret ūdens procedūrām sāka mazināties vienīgi 19. gadsimtā, līdz ar sanatoriju kultūras dzimšanu, mikrobu atklāšanu un aizraušanos ar putekļu apkarošanu. Taču vēl 20. gadsimta 40. gados vairāk nekā pusē ASV mājsaimniecību nebija vannas istabas. 50. gadu sākumā divas piektdaļas angļu mājsaimniecību bija bez vannas, un šim faktam, tāpat kā vēl šobaltdien dzīvajai angļu tradīcijai karsto un auksto ūdeni sajaukt ar aizbāzni aizdarītā izlietnē, nepavisam nebija saistības ar pēckara grūtajiem ekonomiskajiem apstākļiem. Kaut gan duša tika izgudrota jau 18. gadsimtā un, kā rakstīja kāds šīs ierīces lietošanas pionieris Amerikā: “Es to pārcietu labāk, nekā biju gaidījis, jo nebiju saslapinājies no galvas līdz kājām pēdējos 28 gadus,” plašu pielietojumu šis izgudrojums neguva vēl ilgi, un pat 20. gadsimta vidū, piemēram, sievietes Anglijā matus pārsvarā mazgāja reizi divās nedēļās.Tīrība kā diagnoze

Piecdesmitajos gados tīrības vēsturē notika sava veida apvērsums. ASV dzima “ķermeņa aromāta” (body odour jeb BO) jēdziens un ar reklāmas kampaņu palīdzību cilvēkus sāka mudināt lietot dezodorantus. Cilvēkam smaržot pēc cilvēka kļuva par apkaunojumu, tāpēc, liekot lietā visus iespējamos līdzekļus – mazgāšanos dušā pat vairākkārt dienā, pretsviedru aerosolu un smaržošanos, – ir jācenšas smaržot pēc kaut kā cita.

Pats tam nepievēršot pārāk lielu uzmanību, cilvēks savā dzīvnieciskajā jeb “dabiskajā” tīrības tieksmē bija nonācis tik tālu, ka sācis savu dzīvnieciskumu apkarot. Šai aizrautībai un apsēstībai vairs nav nekā kopīga ar 19. gadsimtā līdz ar Pastēra un Koha veiktajiem sīkbūtņu pētījumiem gūto zinātnisko pamatojumu tam, kāpēc būt tīram var būt veselīgi un tātad labi. Tolaik šī atskārsme kļuva par pamudinājumu sabiedriskās veselības un higiēnas uzlabojumiem daudzās zemēs, tika ierīkotas publiskās pirtis un rīkotas veselības veicināšanas kampaņas. Mūsdienās tāla šīs rosības atblāzma varbūt ir vienīgi rietumvalstu valdību un uzņēmumu centieni palīdzēt ar dzeramā ūdens apgādi, medikamentiem un tualešu būvniecību valstīs, kur valda trūkums un tātad arī netīrība.

Savukārt pašās “attīstītajās” valstīs šī nebeidzamā cīņa par tīrību jau sāk atgādināt sašķeltas apziņas murgus, kuros līdzās noraidošai attieksmei pret eigēnikas piekritēju centieniem pēc rases tīrības var mājot pilsētnieciska pārliecība, ka tīrāka dzīvošana ir apzaļumotā priekšpilsētā; fanātiska pretošanās ģenētiski modificētai pārtikai var iet roku rokā ar noraidošu attieksmi pret medicīniskajām potēm, tieksmi pēc ekoloģiski tīras pārtikas un apsēstību ar aizvien jauniem skaistumkopšanas līdzekļiem. Tīrības un netīrības pretstats ir kļuvis pat par neatņemamu valodas daļu. Latviešu valodnieki cīnās par pašas valodas tīrību, dzeltenā prese publiski mazgā netīro veļu, noziedzīgas struktūras atmazgā naudu, bet sabiedrībai kopumā, kā runā, esot nepieciešama pašattīrīšanās.

Nav brīnums, ka uz šo, bieži vien pretrunīgo tīrības ideju fona tad jau arvien pievilcīgāka sāk izskatīties “netīrības ideja” jeb tā dēvētā higiēnas hipotēze. Šīs hipotēzes piekritēji apgalvo, ka bērni, kuri mazā vecumā nav nonākuši saskarsmē ar infekcijas izraisošiem vīrusiem, dažādiem mikroorganismiem, mikrofloru un parazītiem, ir biežāk pakļauti alerģiskām un ar imūnsistēmu saistītām saslimšanām.

Var jau būt, ka tā būs nākamā vēstures gaitā gūtā mācība, jo būtu taču skumji kļūt par sugu, kas gājusi bojā tikai tāpēc, ka tai bijis slinkums kasīties.