Nepatīkamie ļaudis

Nesen es sniedzu interviju par Šerloku Holmsu kādam gandrīz vai hipsteru izdevumam Maskavā. Mēs runājām par dažādām man interesantām lietām – par to, kā Holmsu uztvēra vēlīnajā PSRS un pēcpadomju Krievijā, par to, kādi varētu būt bijuši detektīva politiskie uzskati, par nežēlīgo viktoriānisma pasauli – un par visnotaļ saprotamo optisko aberāciju, kuras dēļ šī pasaule retrospektīvā skatījumā tiek uztverta kā “mājīga”, “droša” un pat “patīkama”. Kādā brīdī intervētājs centās ievirzīt sarunu mūsdienu glamūra kontekstā un uzdeva jautājumu: kas būtu Šerloks Holmss, ja viņš dzīvotu tagad? Vai viņš piederētu pie “progresīvajiem” ar visām viņu stilīgajām manierēm un dzīvesveida iezīmēm, tādām kā veģetārisms? Mani nedaudz aizkaitināja šāda jautājuma nostādne: veģetārisms jau nu noteikti nav nekāds “modes kliedziens” – šim dzīvesveidam ir tūkstošiem gadus sena vēsture un dažādos gadījumos tam ir bijuši dažādi cēloņi. Un vispār, tā ir nopietna lieta – vismaz man. Bet, lai nesāktu par to visu burkšķēt intervijā, kurai, ņemot vērā izdevuma ievirzi, pieklājās būt jautrai un pat vaļīgai, es nolēmu viegli paironizēt. Es teicu, ka Holmss mūsdienās būtu pat ne veģetārietis, bet vegāns, to pamatojot gan ar detektīva “morālo stingrību” (šo īpašību bija pamanījis jau doktors Vatsons), gan arī ar viņa nesaudzīgo loģiku, pateicoties kurai, Holmss savos secinājumos parasti gāja līdz galam. Pajokoju, protams, tikai daļēji – lieta tāda, ka es tiešām tā arī domāju; ironijas plīvuru izvēlējos vien tāpēc, ka negribējās žļembāt man tik pašsaprotamas lietas modīga izdevuma lappusēs.

Kad intervija nonāca tīmeklī (vārdi par Holmsu, kurš mūsdienās būtu vegāns, nez kādēļ bija izcelti virsrakstā), es ieskatījos šīs vietnes komentāru sadaļā. Īsti pat nezinu, kāpēc. Parasti es to nedaru, jo man – tāpat kā mums visiem – nav sveša šļurīgās dostojevščinas niknā kvēle, kas valda visos, bet jo īpaši krievvalodīgajos interneta forumos. Taču šoreiz, it kā nelāgas priekšnojautas vadīts, es tomēr ieskatījos. Un tiku atalgots. Jau pirmajās replikās pār mani nogāzās dažnedažādas apsūdzības – no narcisma un snobisma līdz idiotismam un analfabētismam. Un tas viss tikai tāpēc, ka biju uzdrīkstējies pateikt kaut ko tādu par Holmsu; ka biju uzdrīkstējies vispār runāt par vegānismu normālā valodā, pirms tam neatvainojoties, neizpildot reveransus, nepasmejoties par sevi, citiem vārdiem – neizdarot visu to, ko postpadomju pasaulē parasti ir spiests darīt jebkurš tā saukto “minoritāšu” pārstāvis.

Jā, es esmu vegāns – un savus pieņēmumus par iedomāto Holmsa uzturu mūsdienās balstīju paša pieredzē, kuru, dabiski, paturēju pie sevis, izklāstot lasītājam tikai secinājumus. Jā, es tiešām uzskatu, ka vegānisms ir labs veids, kā izrādīt pieklājīgu attieksmi pret apkārtējo pasauli, dzīvniekiem un cilvēkiem. Bet pieklājīgu attieksmi es vērtēju gandrīz vai augstāk par visu. Jā, es tiešām uzskatu, ka vegānisms pašsaprotami un loģiski izriet no noteikta veida domāšanas par to, kā iekārtota mūsu pasaule, – ja tikai godīgi izdomājam šo domu līdz galam. Bet es to nekad nesludinu citiem, vienkārši turu pie sevis. Tas, ko es ēdu, ir mana privātā darīšana; vēl jo vairāk mana privātā darīšana ir tas, ko es domāju par apkārtējās pasaules iekārtojumu. Ja mani lūdz, es ar saviem apsvērumiem labprāt dalos, bet ne vairāk. Es, sekojot zināmajam Nikolaja Gumiļova izteikumam, “neganu tautas” – un arī netaisos to darīt. Lūk, to visu es savā hipotēzē pierakstīju arī Holmsam, saceļot negantu sašutuma vētru.

Sašutums no izdevuma vietnes pārsviedās uz sociālajiem tīkliem. Es ievietoju saiti uz sarunu par Holmsu savā feisbuka profilā – un saņēmu desmitiem niknu komentāru, kuros vegāni (es tajā skaitā) tika apvainoti tajā pašā snobismā, “elitārismā”, necieņā pret nabagiem, kuriem neesot naudas vegāniskai diētai, vegānisma reklamēšanā, būtībā – tajā, ka esmu uzņēmies ganīt tautas, ņemot palīgā snobisku sarkankoka kūju ar ziloņkaula rokturi. Es centos klusināt sakarsētās kaislības. Atbildēju ar jokiem, pieklājīgi, ieturēti, bet tad arī mani sāka pārņemt sašutums. Kā paskaidrot šiem idiotiem, ka viņi ir idioti? Atbildes uz šo jautājumu nav, un arī paša jautājuma nostādne ir nepareiza – nevienam nekas nav jāpaskaidro. Tā nospriedis, es nomierinājos un pārstāju sekot līdzi notikumu attīstībai feisbuka komentāros. Tikmēr saimnieka prombūtnes laikā tur panesās īsts kariņš – tīmekļa gaisotni satricināja savstarpēji apvainojumi, cilvēki, kuri ne vienu vien gadu bija draudzējušies, lamājās, sarāva attiecības un tā tālāk. Tas viss atgādināja kādu agrīnu Sorokina stāstu, kurā banāla partijas sapulce neviļus pāraug kanibāliskā orģijā.

Dienu vēlāk es tomēr nolēmu paturpināt tēmu – vai nu aiz nelāgas vēlmes pakacināt publiku, vai arī tiešām gribējās noskaidrot, kāds iemesls ir tik dīvainai reakcijai uz manu necilo pārspriedumu par dažu cilvēku gastronomiskajām ieražām. Es feisbukā (kur gan citur?) uzrakstīju postu, kas saturēja šādu jautājumu – pat ne jautājumu, bet mulsu neizpratni: “Personiskās pieredzes ceļā un pilnīgi nejauši esmu atklājis postpadomju cilvēka dusmu galveno cēloni. Tas nav ne Putins, ne Maidans, ne migranti, pat ne geji un ebreji. Nē. Tas ir veģetārisms un jo īpaši vegānisms. Atliek tikai kādam to pieminēt – pat ja saruna ir pavisam par ko citu –, un postpadomju cilvēks tūdaļ sāk nervozi dīdīties, it kā viņš būtu pieķerts baznīcā zogam sveces. Viņš lepni paziņo apkārtējiem: “Bet es bez gaļas nevaru!” (it kā viņam kāds būtu jautājis), viņš apvaino gaļas neēdājus snobismā, nodevībā pret garīgumu, sirsnīgumu un strādnieku šķiru, pret Dzimteni un visu pārējo. Viņš nenovīdīgi norāda uz naidnieka sociālo statusu un ģeogrāfisko atrašanās vietu un metas prātojumos par tēmu “jūs tur dzīvojat kā nieres taukos, bet pie mums Tambovas apgabals aiz nabadzības no pelmeņiem un puvušas gaļas pārtiek!”. Šajā jautājumā nav ne konservatīvo, ne liberāļu, ne fašistu, ne komunistu, te valda pilnīga vienotība – ja ne uzskatu, tad reakciju vienotība. Domāju, ka šī vienotība arī ir tā noslēpumainā “krievu pasaule”.”

Mana replika bija nedaudz politizēta, jo es vērsos tieši pie krievu auditorijas. Bet es ne mazākajā mērā nepārspīlēju, runājot par vispārēju vienotību nemīlestībā pret vegāniem un veģetāriešiem, – vissakāpinātākie manai intervijai veltītie komentāri nāca no cilvēkiem, kurus pazinu jau sen, kā arī no draugiem ar manā skatījumā nevainojamu curriculum vitae ētisko uzskatu, rīcības un politisko simpātiju ziņā. Un, lūk, manā acu priekšā viņi, apvienojušies ar vīriešu šovinistiem, putinistiem, nacionālistiem un citiem apšaubāmiem tipiem, ņēmās sašust par manām garāmejot izteiktajām piezīmēm par vienu – viņiem neraksturīgu – dzīvesveida šķautni. Īpaši centīga bija kāda kreisā aktīviste, kura parasti mēdz aizstāvēt visu labo pret visu slikto; viņa apelēja pie manas sirdsapziņas un sociālās līdzcietības, apgalvojot, ka Sibīrijas sādžās (sic!) trūcīgie iedzīvotāji bez gaļas un piena neizdzīvošot. Un ka vegānismu izdomājuši “Londonas snobi”, kuriem vienkārši nav ar ko nodarboties, – snobiem parasti ir vairākas mašīnas, liels nekustamais īpašums un no ienākumiem uztūkuši bankas konti; lai kaut kā atvieglotu savu netīro sirdsapziņu, Londonas snobi atsakās no gaļas un piekopj “ētisku” dzīvesveidu. Ciktāl iztēlojos šo kreiso aktīvisti, viņa uz austrumiem tālāk par Ņižņijnovgorodu nekad dzīvē nav bijusi un par situāciju Sibīrijas sādžās spriež pēc bērnībā redzētiem padomju kinoseriāliem par Pilsoņu kara laikiem.

Mana jaunā replika izsauca vēl lielāku emociju izvirdumu, kuram man, godīgi sakot, vairs nepietika spēka sekot. Vispār visa šī ņemšanās man bija neizturami apnikusi, un es jau nožēloju, ka biju to iesācis. Galu galā, Šerloks Holmss, paldies Dievam, nenodzīvoja līdz Džastina Bībera, Vladimira Putina un Eiropas jaunās ksenofobiskās epilepsijas lēkmes laikiem, tā ka nav ko zīlēt – turētos viņš pie sava paraduma uzkost aukstu irbi mīklainu noziegumu izmeklēšanas starplaikā vai pārietu uz sparģeļiem un kinoju. Kas attiecas uz maniem paša uzskatiem par dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanu un patērēšanu, tad man tie ir skaidrāki par skaidru, citiem – nepiedodami radikāli, bet – vēl un vēlreiz – es netaisos ganīt tautas.

Taču šim sižetam ir vēl kāda dimensija, ja atliekam malā to, ko Pjatigorskis sauca par “psihisma sfēru”, – proti, ja neļaujamies krist sašutumā par apkārtējās pasaules muļķību. Patiešām, kas notiek? Kāpēc attieksme pret veģetārismu un vegānismu vieno tik dažādus cilvēkus? Vai šeit neslēpjas zelta dzīsla vēsturniekam, antropologam, sociologam? Man liekas, ka šim sižetam ir vairāki līmeņi, bet neviens no tiem nav galvenais, svarīgākais; tieši pretēji, dažādos apstākļos tas pavēršas pret novērotāju ar atšķirīgām šķautnēm.

Pirmais līmenis ir pats vienkāršākais; tas atrodas virspusē, un to parasti izmanto, lai skaidrotu dīvaino sašutumu, kas gandrīz vai vienprātīgi tiek vērsts pret vegāniem un veģetāriešiem. Parasti to definē kā “bailes no citādā”, “aizdomīgumu pret svešiniekiem”. Šeit viss ir skaidrs. Tas, kurš ēd gaļu, ar aizdomām skatās uz to, kurš to principiāli neēd, – tādēļ, ka otrais dara kaut ko tādu, kas principā ir iespējams arī pirmajam (un dažreiz, klusībā, pat vēlams), taču pirmais to tomēr nedara. Proti, viņš neatsakās no gaļas. Tieši tāpat mietpilsonis nemīl varoni, parasto cilvēku tracina askēti un tamlīdzīgi. Pat labdarība – lai gan, šķiet, kas gan būtu vēl vienkāršāks par labdarību mūsu pasaulē! – bieži vien sastopas ar aizdomīgumu, skaudību, slēptu, bet pastāvīgu nelabvēlību. “Viņš nav mūsējais!” – un ar to pirmajā acu uzmetienā tiek izskaidroti daudzi, gandrīz vai visi līdzīgi gadījumi. Taču ne viss ir tik vienkārši – universālais sižets sairst vairākos lokālos variantos.

Vispirms – Krievija. Neraugoties uz senu un krietnu gaļas neēšanas tradīciju, neraugoties uz Ļeva Tolstoja mācību (nemaz nerunājot par stingrajiem pareizticīgo gavēņiem), Krievijā pret veģetārismu attiecas diezgan nelāgi. Un šai nelabvēlībai, pat bailēm ir visnotaļ konkrēts cēlonis – baisā bada vēsture 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma periodā un, protams, lielumlielās iedzīvotāju daļas grūtā, trūkuma pilnā dzīve līdz pat diezgan nesenam laikam. Atmiņa par to (riskēšu izmantot banālu un ne visai saprotamu izteicienu) pastāv ģenētiskā līmenī. Tas viss ceļ ēdiena simbolisko vērtību vispār un trekno gaļas ēdienu vērtību jo īpaši – tā vērtību, kas daudzus gadu desmitus un simtus bijis grūti pieejams. Tādēļ tajā, ka kāds tā vienkārši ņem un atsakās no “garšīgiem”, barojošiem pārtikas produktiem, kuru tik ļoti pietrūka mūsu vecākiem, vecvecākiem un tā tālāk, ir kaut kas dīvains, naidīgs, cieņu aizskarošs. Šāda attieksme parasti netiek pakļauta refleksijai, taču tā veido emocionālo fonu, uz kura tiek izspēlētas drāmas jau citos līmeņos.

Pirmkārt, tas ir sociālās skaudības līmenis. Vegānisms un veģetārisms tiek uztverta kā bagātu, izlutinātu dīkdieņu aušība. Šo sižetu cita starpā apraksta arī maģiskā padomju un pēcpadomju laika formula “ek, būtu mums jūsu problēmas!”. “Mums”, lūk, ir smaga, grūtību pilna dzīve, cīņa par izdzīvošanu, darbs, sviedri, ciešanas un tā tālāk. “Viņiem” savukārt ir izdomātas, abstraktas problēmas, kurām nav nekā kopīga ar “mums”. “Mūsu” ciešanas ir īstākas par “viņējām”, mūsu dzīve ir grūtāka, tātad šajā dzīves smaguma sacensībā mēs esam čempioni. Tātad mēs piešķiram īstuma zīmes. Vegāniem un veģetāriešiem šādas zīmes nepienākas – ja nu vienīgi viņi kaut kā pamato (mūsu terminos) savas aušības nepieciešamību, iekļaujot to ciešanās. Teiksim, ja vegāns paziņo, ka izvairās no dzīvnieku izcelsmes produktiem veselības problēmu dēļ, neviens viņam pretī nerunās. Viņš cieš, viņš ir īsts, tātad viņš drīkst. Šāda pozīcija, protams, ir aizbildnieciska, tā nostāda dīvaino gaļas neēdāju “slimnieka”, “nabadziņa” lomā, kurš jāpažēlo. Īpašs ir gadījums, ja cilvēks atsakās no dzīvnieku valsts produktiem reliģisku apsvērumu dēļ. Tad nekādu jautājumu nav vispār – jo viņš taču tādējādi ieslēdz sevi lielajā ticīgo ļaužu kolektīvajā ķermenī. Taču vegāns individuālists ir aizdomīgs, jo viņš rīkojas pēc savas gribas, un viņa personiskajiem motīviem neviens netic, uzskatot tos par vistīrākajām blēņām.

Šajā dažādu cēloņu un dažādu līmeņu kombinācijā arī slēpjas atbilde uz manu jautājumu. Nepatika pret vegāniem un veģetāriešiem sakņojas visās postpadomju cilvēka dzīves šķautnēs – neskaidrās personiskās atmiņās, apzinoties sevi kā garas, ciešanu un bada pilnas vēstures rezultātu, mūsdienu izmisīgajā sociālajā situācijā, skaudībā pret tiem, kas ir bagātāki par tevi un dzīvo tev līdzās, kā arī pret tiem, kas vispār dzīvo kaut kur tur, “Rietumos”. Plus vispārējā neapmierinātībā ar personiskās izvēles aktiem – izvēles, kura pēc idejas ir atvērta arī “parastajam neveģetārietim”, bet, tā kā viņš šādu izvēli nav izdarījis, šis akts viņam kļūst ētiski neizturams. Tā nu mēs no pirmā līmeņa esam nonākušie pie pēdējā, visdziļākā līmeņa, kurš būtībā ir izrādījies pamats tam, kas notiek virspusē – pirmajā, šķietami “universālajā” līmenī.

Šie, protams, ir tikai pavirši domas uzmetumi, tikai prolegomeni nopietnai sarunai, nekas vairāk. Bet ir svarīgi fiksēt vienu lietu – mēs tiešām runājam par sentimentu, kas apvieno visu pēcpadomju sabiedrību neatkarīgi no tās locekļu politiskajiem uzskatiem, estētiskās izjūtas un pat sociālā statusa. Bet šī doma jau izved mūs citā sfērā, aiz sarunas par ēdienu robežām – tur, kur var mēģināt saprast, kā iekārtota šī pasaule, kas kādreiz saucās PSRS, un beidzot sākt arī apzināties, cik briesmīgu katastrofu paši sev sarīkojuši šo teritoriju apdzīvojušie ļaudis.