Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Nepatīkamie ļaudis
Mitoloģijas

Kirils Kobrins

Nepatīkamie ļaudis

Nesen es sniedzu interviju par Šerloku Holmsu kādam gandrīz vai hipsteru izdevumam Maskavā. Mēs runājām par dažādām man interesantām lietām – par to, kā Holmsu uztvēra vēlīnajā PSRS un pēcpadomju Krievijā, par to, kādi varētu būt bijuši detektīva politiskie uzskati, par nežēlīgo viktoriānisma pasauli – un par visnotaļ saprotamo optisko aberāciju, kuras dēļ šī pasaule retrospektīvā skatījumā tiek uztverta kā “mājīga”, “droša” un pat “patīkama”. Kādā brīdī intervētājs centās ievirzīt sarunu mūsdienu glamūra kontekstā un uzdeva jautājumu: kas būtu Šerloks Holmss, ja viņš dzīvotu tagad? Vai viņš piederētu pie “progresīvajiem” ar visām viņu stilīgajām manierēm un dzīvesveida iezīmēm, tādām kā veģetārisms? Mani nedaudz aizkaitināja šāda jautājuma nostādne: veģetārisms jau nu noteikti nav nekāds “modes kliedziens” – šim dzīvesveidam ir tūkstošiem gadus sena vēsture un dažādos gadījumos tam ir bijuši dažādi cēloņi. Un vispār, tā ir nopietna lieta – vismaz man. Bet, lai nesāktu par to visu burkšķēt intervijā, kurai, ņemot vērā izdevuma ievirzi, pieklājās būt jautrai un pat vaļīgai, es nolēmu viegli paironizēt. Es teicu, ka Holmss mūsdienās būtu pat ne veģetārietis, bet vegāns, to pamatojot gan ar detektīva “morālo stingrību” (šo īpašību bija pamanījis jau doktors Vatsons), gan arī ar viņa nesaudzīgo loģiku, pateicoties kurai, Holmss savos secinājumos parasti gāja līdz galam. Pajokoju, protams, tikai daļēji – lieta tāda, ka es tiešām tā arī domāju; ironijas plīvuru izvēlējos vien tāpēc, ka negribējās žļembāt man tik pašsaprotamas lietas modīga izdevuma lappusēs.

Kad intervija nonāca tīmeklī (vārdi par Holmsu, kurš mūsdienās būtu vegāns, nez kādēļ bija izcelti virsrakstā), es ieskatījos šīs vietnes komentāru sadaļā. Īsti pat nezinu, kāpēc. Parasti es to nedaru, jo man – tāpat kā mums visiem – nav sveša šļurīgās dostojevščinas niknā kvēle, kas valda visos, bet jo īpaši krievvalodīgajos interneta forumos. Taču šoreiz, it kā nelāgas priekšnojautas vadīts, es tomēr ieskatījos. Un tiku atalgots. Jau pirmajās replikās pār mani nogāzās dažnedažādas apsūdzības – no narcisma un snobisma līdz idiotismam un analfabētismam. Un tas viss tikai tāpēc, ka biju uzdrīkstējies pateikt kaut ko tādu par Holmsu; ka biju uzdrīkstējies vispār runāt par vegānismu normālā valodā, pirms tam neatvainojoties, neizpildot reveransus, nepasmejoties par sevi, citiem vārdiem – neizdarot visu to, ko postpadomju pasaulē parasti ir spiests darīt jebkurš tā saukto “minoritāšu” pārstāvis.

Jā, es esmu vegāns – un savus pieņēmumus par iedomāto Holmsa uzturu mūsdienās balstīju paša pieredzē, kuru, dabiski, paturēju pie sevis, izklāstot lasītājam tikai secinājumus. Jā, es tiešām uzskatu, ka vegānisms ir labs veids, kā izrādīt pieklājīgu attieksmi pret apkārtējo pasauli, dzīvniekiem un cilvēkiem. Bet pieklājīgu attieksmi es vērtēju gandrīz vai augstāk par visu. Jā, es tiešām uzskatu, ka vegānisms pašsaprotami un loģiski izriet no noteikta veida domāšanas par to, kā iekārtota mūsu pasaule, – ja tikai godīgi izdomājam šo domu līdz galam. Bet es to nekad nesludinu citiem, vienkārši turu pie sevis. Tas, ko es ēdu, ir mana privātā darīšana; vēl jo vairāk mana privātā darīšana ir tas, ko es domāju par apkārtējās pasaules iekārtojumu. Ja mani lūdz, es ar saviem apsvērumiem labprāt dalos, bet ne vairāk. Es, sekojot zināmajam Nikolaja Gumiļova izteikumam, “neganu tautas” – un arī netaisos to darīt. Lūk, to visu es savā hipotēzē pierakstīju arī Holmsam, saceļot negantu sašutuma vētru.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Janvāris 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela