Pauls Ritums

Necivilizāciju sadursme

Tas nav aizvainojumā balstīts konflikts. Tā ir civilizāciju sadursme, jo viņi mūs neienīst mūsu militārās klātbūtnes dēļ Tuvajos Austrumos. Viņi mūs ienīst mūsu vērtību dēļ. Šajā civilizāciju sadursmē uzvarēs vai nu viņi, vai mēs.

Marko Rubio, ASV senators, 14.novembrī

Francija ir karā. Mēs neesam iesaistīti civilizāciju karā, jo šie slepkavas nepārstāv nevienu no tām. Mēs esam karā pret džihādistu terorismu, kurš apdraud visu pasauli.

Francijas prezidents Fransuā Olands, runa Francijas Parlamentā 16.novembrī

Slaktiņš Parīzē ir uzjundījis kara sajūtas un kara runas. Pirmā reakcija daudziem ir “civilizāciju kara” piesaukšana: islāms pret judeokristietisko pasauli, arābi pret eiropiešiem, tumsonība pret apgaismību. Vārdu sakot, Samjuela Hantingtona prognozētā un daudz citētā “civilizāciju sadursme”. Politiķi, profesori un priesteri daudzina šo tēzi, kura, paradoksāli, ir viena no svarīgākajām arī radikālo islāmistu propagandā. Pasauļu cīņa, islāma pasaules atbrīvošana no Rietumu “krustnešiem” ir džihādistu stratēģiskās komunikācijas vadlīnija jau vismaz kopš Al Qaeda dibināšanas 1988. gadā. Tā palīdz viņiem saņemt finansējumu un piesaistīt kareivjus un “mocekļus”. Profesors Leons Taivāns saka, ka civilizāciju karu ar islāmu nav iespējams uzvarēt un Eiropa tajā ir bezspēcīga (apollo.lv, 14. novembrī). Tas tiesa – Eiropas sabiedrības, radikāli neatsakoties no savām pamatvērtībām, nevar ne īstenot etniskas vai reliģiskas “tīrīšanas” (piemēram, izraidīt, konvertēt vai asimilēt islāmticīgos eiropiešus, kā to vairāku gadsimtu garumā pēc uzvaras pār mauriem darīja spāņi), ne izbūvēt un nosargāt hermētiskas ārējās robežas, ne divreiz ātrāk vairoties, ne atgriezties pie vispārējas kristīgās ticības mācības pamatskolās. Karu pret civilizāciju vai ticību uzvarēt nevar. Bet var uzvarēt karu pret konkrētiem Rietumu sabiedrības ienaidniekiem – vai vismaz nejusties bezspēcīgiem to priekšā. Lai karotu, ir puslīdz jāsaprot, kas tad īsti ir ienaidnieki un kādi ir viņu mērķi, kā arī – kādi ir mūsu mērķi un sabiedrotie. Piemēram, vai pēdējo nedēļu laikā notikušie sprādzieni Krievijas lidmašīnā un Beirūtas šiītu kvartālā un slepkavības Parīzē ir vienots Dāiš “vēstījums” tā ienaidniekiem, un kāds ir šī “vēstījuma” mērķis? Iebiedēt šīs valstis un atturēt tās no kara pret Dāiš tā kontrolētajā teritorijā vai arī, gluži otrādi, izprovocēt vērienīgu militāru uzbrukumu, masīvu bombardēšanu (kurā ciestu civiliedzīvotāji) un rietumvalstu sauszemes spēku karavīru nosūtīšanu uz Sīriju, kas savukārt tikai vairotu atbalstu džihādistiem to “svētajā karā” pret “okupantiem”? Al Qaeda 11. septembra uzbrukuma ASV stratēģiskais mērķis, kā noskaidrojās tikai daudz vēlāk, bija izraisīt “krustnešu” militāru invāziju islāma valstīs un plašu mobilizāciju pret to, ASV iestigšanu neuzvaramā karā, kurā novājinātā Amerika tad sairtu, līdzīgi kā PSRS. Amerikas impēriju Alkaidai sagraut nav izdevies, bet iespējams, ka tās ievilināšana Irākā ir bijis pats lielākais Alkaidas stratēģijas panākums. Irākas “atbrīvošana” ir prasījusi simtiem tūkstošu cilvēku dzīvību, izmaksājusi divus triljonus dolāru un ievērojami paplašinājusi Irānas un radikālo islāmistu ietekmi reģionā. ASV aizejot no Irākas, tika atstāts drošības vakuums, kurā turpinās valstu, sektu, cilšu, klanu, grupējumu savstarpējā izrēķināšanās, un Lielbritānijas lieluma teritoriju ar vairākiem miljoniem iedzīvotāju tagad kontrolē pārdesmit tūkstošus vīru (ne)liela džihādistu grupa.

Tomēr nav izslēgts, ka nesenie terora akti ir Dāiš vājuma, nevis spēka apliecinājums. Šogad Dāiš cīņā ar citiem grupējumiem jau zaudējis ceturto daļu no tā kontrolētajām teritorijām. Un tā nesenie uzbrukumi “tālajiem ienaidniekiem” Francijai un Krievijai varētu būt vērsti uz to, lai izveidotos, piemēram, Rietumu, Krievijas un Irānas koalīcija ar visu sunnītu nīstā Sīrijas prezidenta Bašāra Asada režīmu. Cīņai pret šādu koalīciju tad visi līdz šim konkurējošie sunnītu grupējumi apvienotos ar Dāiš. Tāpēc Rietumu militārie un pretterorisma stratēģi cenšas skaidrot saviem politiķiem un sabiedrībām, ka Rietumu rīcībai būtu jābūt racionālai un reālpolitiskai, īpaši neļaujoties ne pirmajām instinktīvajām reakcijām, ne histērijai par pasauļu karu, kurā nu jāmetas kopā ar Putinu, Asadu un Irānas ājatollām. Šādas stratēģijas meti jau ir redzami – tās pamatā ir pamiers un ietekmes sfēru sadalīšana Sīrijā. Tieši nākamajā dienā pēc Parīzes slaktiņa 20 valstu diplomāti Vīnē panāca visai nopietnu progresu sarunās par Sīrijas nākotni. Ja izdosies vienoties, piemēram, par tādas kā “Tuvo Austrumu Bosnijas” izveidošanu Sīrijā, kurā sava vieta būtu gan šiītiem, gan sunnītiem, gan kurdiem, tad būs iespējams arī vienoties par Dāiš likvidēšanu. Ne mazāk svarīga kauja pret dāišiem un alkaidām notiks rietumvalstu sabiedrībās. Tajās iekšējo ekstrēmistu neitralizācijas nolūkā būs jāpārskata dažu cilvēktiesību un pilsoņu brīvību apjoms. Šī ir īpaši jutīga tēma, jo daudzi Eiropā pat mazāko atteikšanos no tām uzskata par faktisku teroristu uzvaru pār Eiropas vērtībām. Citiem gan iespējamo teroristu tiesības plānot uzbrukumus, sazinoties caur tīklotām PlayStation datorspēļu konsolēm vai ar neatšifrējamām mirkļziņām, neliekas absolūtas, un viņi ir gatavi ar likumu piespiest tehnoloģiju kompānijas sadarboties ar policistiem un izlūkiem. Un par policistu, izlūku, robežsargu, kiberkareivju un stratēģiskās komunikācijas lietpratēju apmācīšanu un algošanu tuvākajos gados un gadu desmitos Rietumu sabiedrībām nāksies maksāt arvien vairāk. Un ne tikai džihādistu dēļ – pasaule globalizācijas, tehnoloģiju attīstības, ekonomiskā un militārā potenciāla pārdales rezultātā ir kļuvusi daudz trauksmaināka, nekā varēja likties gadsimtu mijā. Bet intelektuālais un tehnoloģiskais potenciāls Rietumu sabiedrībās joprojām ir pietiekami liels, lai organizētu saprātīgu aizsardzību pret visu veidu jaunajiem draudiem, nevis ļautos panikai par Rietumu bojāeju.

Raksts no Decembris 2015 žurnāla