MĀKSLA

Uldis Tīrons

Ne es ko zinu, ne kas būs

Pļāpīgā kapsēta Rumānijas laukos

Foto - Uldis Tīrons Foto - Uldis Tīrons

Gadījās, ka, braucot pa Maramurešu, es mašīnā paņēmu četrus rumāņu zemniekus – viņi stāvēja pie ceļa, kas veda augšup kalnos. Valodas nezināšana neļāva sarunāties, bet es sapratu, ka mums ir pa ceļam. Likās, ka sētā, pie kuras es viņus izlaidu, gatavojas svētkiem, bet, tā kā es visnotaļ interesējos par autentisku dzīvi – lai ko es arī ar to saprotu, mani labprāt – gandrīz vai aiz rokas – ieveda mājā, bet pēc tam – vienā no divām istabā, kuras vidū uz galda gulēja zārks, bet tajā zem tilla pārsega vīdēja nelaiķis cepurē ar malām. Bija karsts, pa laikam vajadzēja atgaiņāties no mušām, pēc tam virtuvē nācās ēst kāpostu tīteņus un klausīties, ko man stāsta nepazīstamā valodā. Galu galā mani palūdza nofotografēt aizgājēju kopā ar piederīgajiem, bet, braucot prom, rokās tika iespiests liels kūkas gabals, kas vēl nedēļu vāļājās uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa.

Kad atstāstīju notikumu mūsu “rumānim” Leonam Briedim, viņš atcerējās par kādu rumāņu grāmatiņu, ko reiz bija tulkojis, to sauca “Es tevi tā mīlēju.”[1. Stanku, Zaharija. Konstandīna. Es tevi tā mīlēju. Rīga: Liesma, 1978.] Leons apgalvoja, ka tai stāstā visi visu laiku ēdot, un – es izlasīju – tur ir par mātes nāvi kādā mazā rumāņu ciemā, un patiešām visi visu laiku ēd. (“Mājas priekšā, kur vakar uzklāts galds, ļaudis ēd un dzer, vairāk gan dzer nekā ēd un ar katru brīdi kļūst arvien trokšņaināki un jautrāki.”) Un, lasot, par dēlu vaimanām, ka nav nevienas mātes fotogrāfijas – jo, ja būtu, aizmirstu lēnāk –, atcerējos arī par savu nejaušo “bēru fotogrāfa” lomu Maramurešā. Stāsts izvēršas visai skarbs un pat naturālistisks, stāstītāju neliek mierā doma, kā līdz ar māti zārkā mirst skudras un bites, kas tur, pazemē, iekļuvušas bēru laikā; rokot kapu izraktie radinieku kauli uz laiku tiek nolikti turpat blakus “saulītē sildīties”; tēvs nebeidz vien skūpstīt mātes melnās lūpas un čukstēt “kā es tevi mīlēju, Marija”; ik ēdienu, kas tiek pasniegts bēru mielastā, pavada līķa smaka; nu un, protams, vairākas dienas visi radinieki un cieminieki negausīgi ēd un dzer – spaiņiem vīnu un cuiku, vietējo plūmju kandžu. (Ak jā, neliela sižeta blakus līnija ir otra nāve, kad kāds cieminieks, nevarēdams vairs izciest vectēva negausīgo rīšanu, tik ilgi sit viņam pa galvu, kamēr nosit.) Ārpus raupjām ciema dzīves ainām stāstam ir savs vēstījums par nāvi, un tas ir šāds: “Mēs nezinām, kāpēc dzīvojam, un nezinām, kāpēc mirstam.”

Joans Stans Petrašs pie savas mājas Sepincā, 60.gadi (Foto - Jons Miklea-Mihale) Joans Stans Petrašs pie savas mājas Sepincā, 60.gadi (Foto - Jons Miklea-Mihale)

Zaharijas Stanku grāmatiņa varētu mierīgi tikt ilustrēta ar zīmējumiem no cita rumāņu ciemata – Sepincas – kapsētiņas krustiem, lai arī šie zīmējumi attēlo tieši sava ciemata mirušo dzīves. Grebt krustos zīmējumus un tos izkrāsot 1935. gadā iesāka vietējais galdnieks Joans Stans Petrašs, pēc kāda laika pasākdams zīmējumiem pievienot arī nelielu epitāfiju. 70. gadu sākumā par nevienam nezināmo, tā saukto “Jautro kapsētu” uzrakstīja kāds franču žurnālists, bet jau 1974. gadā kapsētu apmeklēja Rumānijas diktatoru Čaušesku pāris – iespējams, tam par godu Petrašs izgatavoja un novietoja savā mājā blakus vienīgajai grāmatai, ko bija atsūtījis kāds tūrists (Šagāla albums), Čaušesku ģīmetnes, kas tur stāv vēl šobaltdien. Jau 70. gados Petrašs žēlojās, ka apmeklētāji viņu ir nogurdinājuši. “Viņi visu laiku kaut ko jautā (lai gan tur nav ko jautāt), viņi rādās ar pirkstiem, skraida apkārt, pļāpā, viņi daudz un nevietā smejas, viņi negrib redzēt, kā es strādāju. Un es vairs neesmu tik jauns kā kādreiz, manai sirdij jau ir kļuvis smagi ar tik daudz dzīvēm, kurām esmu gājis cauri, kulstot tās un mirstot tāpat kā viņi, un atdzīvojoties tik daudz reižu. Tas ir nogurdinoši, ticiet man, tāda sajūta, it kā šeit, krūtīs, man būtu puds svina.”[2. Skat. Simion, Pop. The Merry Cemetery. Bucharest: The Publishing House of Tourism, 1972. Grāmatai autors ir izvēlējies vienu no dīvainākajiem veltījumiem, kādu esmu sastapis: “Savai dvēselei.”]

Pēdējos gados Sepincas kapsēta kļuvusi par vienu no galvenajām Rumānijas tūrisma atrakcijām. Es nezinu, kā ar “jautrību”, taču pļāpības gan Sepincā pietiek. Pašreiz kapsētā ir apmēram 800 apbedījumi, no tiem liela daļa – ar grebtajiem ozolkoka krustiem un epitāfijām. 1977. gadā pēc kapu mākslinieka nāves amatu pārņēma viņa māceklis Dumitru Pops, bet meistars pirms nāves izgatavoja sev krustu un sacerēja šādu pantiņu:

“Mani nosauca Stans Jons Petrašs.
Kad biju vēl puika mazs.
Es gribu ko teikt jums, draugi,
Tagad jums jāklausās.
Netiku vēlējis ļauna,
Nav uz sirds tāda grēka,
Bet labu katram, kas lūdza,
Darīju, cik bija spēka.
Vai, manu nabaga pasaulīt,
Cik grūti bij dzīvi aizvadīt!”[3. Kapu pantiņus atdzejojuši Inese Zandere un Leons Briedis.]

Foto - Uldis Tīrons Foto - Uldis Tīrons

Rumāniski es neprotu, tādēļ, staigājot, pa Sepincas kapiem, priecājos par naivajām bildītēm, kuras vēsta gan par aizgājēju nodarbošanos, gan par viņu nāves cēloņiem, un stāsta kādus cieminiekiem vien zināmus pastāstus: mani, teiksim tā, saintriģēja kāds zīmējums, kur gar abām tā pusēm novietotas vīriešu galvas profilā, bet pa vidu – jauna meitene ar spārniem un biksītēs, viņas plaukstas krūšu augstumā savienotas jumtiņā; zīmējuma apakšdaļu aizņem tādi kā kaislību mutuļi ar sarkanu sirdi pa vidu. Taču epitāfija, kuru man iztulkoja tikai tagad, stāsta nepavisam ne to stāstu:

“Tik vien man bij no tās bērnības,
Kā šīs dažas dzīves dieniņas,
Bet mani vecāki ij tās
Man neļāva nodzīvot, kā pienākas.
Bij man lemts priekš laika prom doties,
No mīļās māsiņas pat neatvadoties.
Mīļo māsiņ, lai tur vai kā! –
Nāc manu kapiņu apraudāt!
Ar puķītēm steidzies to izpušķot,
Un neaizmirsti, lūdzamis, to,
Ka tev bijusi māsiņa laba,
Kas par tevi aizvien vēl atmiņas glabā.”

Skaidrs, ka zīmējumi un epitāfijas iekļaujas vietējā ciemata dzīvē, kur viss par visiem bija zināms; cita lieta, ka tik saudzējošā žanrā kā mirušā piemiņa kapu mākslinieks atļaujas izvēlēties aizgājēja tēlu, un tas bieži vien nepavisam nebija politkorektais “par mirušajiem tikai labu vai neko”. Protams, ka māte iebilda pret šādu dēla epitāfiju, kura tomēr, pateicoties sievas, bērnu un cieminieku atbalstam, nokļuva uz krusta:

“Cuika, tā ir dāsna balva,
Kurā sāpes tevi rod,
Tā tev atnes lielu prieku,
Tā tev arī nāvi dod.
Arī tu reiz tumšā naktī
Nāvi sastapsi kā es –
Mutē paliks malciņš pēdējs
Vēl no cuikas pudeles.”

Foto - Uldis Tīrons Foto - Uldis Tīrons

Savā ziņā “nepareizie” nāves cēloņi – īpaši vēlākās epitāfijās – izmantoti, lai pamacītu pakaļpalicējus, apmēram tā: “Še dus jaunais Mihajs, Mihaja Nekaza (tulkojot “Năcaz”iznāk “bēda” – U.T.) dēls. Kādu dienu viņš atkal brauca ar savu jauno auto. Savu vecāku padomu braukt piesardzīgi un ne par ātru viņš tomēr neielāgoja, tā nu notika, kam jānotiek, un 1993. gadā satiksmes negadījumā pie Sereseu viņa dzīve pāragri aprāvās. Mihajs nomira 20 gadu vecumā un nu iesaka cilvēkiem vairāk klausīt vecākus.” Kā redzams, šī epitāfija vairs nav sacerēta pirmajā personā, tādējādi aizgājēja vērtētājs iznāk kāds cits šejienietis, kamēr senākos pantos Petrašs it kā vairāk deva vārdu mirušajiem, kas uzrunā kapu apmeklētāju, un, ja padomā, tā paverot dzīvē kādu iespējamu mirušo skatienu, apmēram tādu, par kādu runā Stanko grāmatas varoņi: “Mirušie par mums zina visu, vienīgi mēs par mirušajiem neko nezinām.”

Tiesa, epitāfiju tekstos pirmās personas vēstījums ir vairāk stilistisks paņēmiens, nekādas “aizkapa zināšanas” tajos neizpaužas, tāpat kā tas nenotiek arī zīmējumos, un teksts bieži vien dublē jau redzamo. Tā kādā zīmējumā redzama sieviete, pret kuru atsities automobilis, un epitāfija vēstī:

“Lai sadeg elles liesmās taksis tas,
Kurš no Sibiu reiz ieradās.
Varen plaša rumāņu zeme šķietas,
Tik tam, kur apstāties, neatradās citas vietas,
Kā šeit – tieši manai mājai blaku –
Ņemt un mani nobraukt, ejam pa taku...”

Reizēm teicēja loma tiek atvēlēta kādam no tuviniekiem – īpaši tur, kur tas kopā ar aizgājēju veido “pāri”: tāds, teiksim, ir znota ieteikums garāmgājējam netraucēt sievasmātes mieru, jo, tikusi virszemē, tā nekavējoties savam meitas vīram “noraus galvu”. Kāda Pirsoaije, kura visu dzīvi mīlējusi “iedzert, labi izdzīvoties” un kurai “patikuši skaisti vīrieši” , uzrunā palicējus ar pašpārliecinātajām rindiņām: “Kamēr vien jūs dzīvi būsiet,/ par mani labāku jūs neuziesiet.” Šis ironiski rotaļīgais tonis varētu būt atskaņas no kādas ciešas dzīvo un mirušo tuvības, kura rituālā forma ir upurēšana – šeit galvenokārt kā mirušo aicinājumi kopā ar viņiem iedzert un ieēst, teiksim, ciema krodzinieks no krusta māj ar cepuri “uz redzēšanos” un jau pilda alus kausu.

“Te guļu es apglabāts,
Stefans ir mans vārds.
Kamēr vien biju starp dzīviem,
Man patika iemest sīvo.
Kad sieva pie cita gāja,
Savas bēdas es slīcināju.
Tad ņēmu vēl vairāk uz krūti,
Jo gribēju laimīgs kļūti.
Nav slikti bez sievas ar,
Ar draugiem ja iedzert var.
Par daudz es dzēru nudien,
Bet slāpes vēl zārkā lien.
Pie mana kapa tev, draugs,
Ir jānes mazs vīna trauks.”

Sapinca ar saviem aptuveni 5000 iedzīvotājiem ir mazs ciems pašā Rumānijas nomalē, tādēļ aizgājējiem lielākoties bijusi tradicionāla nodarbošanās; vēstures klātbūtne ielaužas atsevišķos karavīru kapos (viens no tiem ataino nāvi vēl Pirmā pasaules kara laikā), vēlāk – satiksmes negadījumos, un pa reizei arī ideoloģiskajos motīvos, piemēram, kādam komunistiskās partijas darbonim ticis šāds visnotaļ pozitīvs uzraksts:

“Še nu dusu zem velēnes,
Holdišs Jons – tā saucos es.
Tikām, kamēr dzīvoju,
Partiju es mīlēju.
Cīnījos es, cik tik spēju,
Tautas labā sviedrus lēju.
Bērnu nebij man – vai zināt!
Četrus sērdieņus man nācās uzaudzināt.
Un lai ciemā plauktu viss,
Daudz jo daudz pūliņu tiku pielicis.”

Lai gan krustu zīmējumos mākslinieks parasti izvēlas kādu būtisku nelaiķa nodarbošanos, vardarbīga nāve vai nelaimes gadījums vienmēr “aizēno” visu citu cilvēka mūžā: tādēļ starp ganiem, audējām, frizieriem, veikalniekiem, mācītājiem ik pa brīdim gadās kāds slīcējs, kāds zem vilciena pakļuvējs, kāds nošautais, kāds nodurtais (pavisam īsi: “A murit moarte de cutit”– “Viņš gāja nāvē no naža”), kāds zem mašīnas pakļuvušais: “No šīs manas bērnības,/ Tik vien man, kā ērmības./ Pirmdien pametu es mājas,/ Otrdien klāt nāve, kā jau klājas,/ Kalnos tur pie Brašovas,/ apakš preču vilciena...” Tādā epitāfijā dzīve iegūst kaut kādas aprises vienīgi attieksmē pret savu nāvi, līdz Petroša iegrebtajam kāda cilvēka dzīvei it kā trūkst noteiktības, konkrētības attiecībā uz tieši šo vai citu cilvēku – lūk, kā minētajā Stanku stāstā, kur tēvs dzīves laikā tā arī nav skūpstījis savas sievas lūpas vai rokas vai teicis “es tevi mīlu”, un dara to jau tagad, kad viņa sieva ir mirusi.

Protams, Sepincas kapsētas krustus mēdz aplūkot saistībā ar tradicionālo koktēlniecību un tautas mākslu, tikai tas nav diez ko interesanti, kā nav interesanti uzskaitīt, ka “dzeltenā krāsa simbolizē ražību, sarkanā – jūtas, zaļā – dzīvi, melnā – priekšlaicīgu nāvi”, pat ja arī mākslinieks krāsas pēc šādas shēmas izmanto (piemēram, ja aizgājējam bijis daudz bērnu, tad gleznojumā esot pārsvarā dzeltenā krāsa). Ak jā, aizmirsu – zilā esot no Sepincas debesīm, cerību un miera krāsa. Dažiem krustiem augšdaļā uzgleznoti balti baloži – tie simbolizējot dvēseli; melns putns nozīmējot traģisku nāvi. Šāda krustu “lasīšana” atgaiņā to “citas kapsētas” sajūtu, kas, manuprāt, Sepincā pārsteidz vai varbūt varētu teikt: liek to atcerēties – tāpat no visurienes plūstošā siena talkas un lopu smarža šeit, Rumānijā, lika atcerēties par savu Latvijas bērnību, kura iesniedzas vēl tradicionālajos laukos. Uzlūkojot Sepincas krustus, kādam gribas uzskatīt, ka “dzīve uzvar nāvi” vai ka to ironiskais tonis izsaka “bezbailīgu nāves pieņemšanu”, bet tā ir niekošanās ar vārdiem; laucinieki neko ne taisās uzvarēt, ne ir uzvarējuši, un arī zināt par nāvi viņi neko vairāk nezina. To, ko viņi zina, pasaka Pituliča, Vititiva atraitne Stanku stāstā: “Mirušajam vairs nav vajadzīgs nekāds krekls, bet kapiņš gan, tāpēc es arī, kopš Vititivs ir miris, rūpējos par viņa kapu.” Ja šķiet, ka nāvei Pituličas izteikumā atvēlēts par maz goda, var mēģināt no citas puses. Krustu meistars Joans Stans Petrašs stāstījis kādu vietējo līdzību par tēvu un dēlu: atšķirībā no citiem tēviem, kas dēlus par palaidnībām mizojuši, šis tēvs nekad nav dēlam neko pārmetis, tikai uz katru nedarbu iesitis durvīs pa naglai. Un kādu dienu viņš pievedis dēlu pie durvīm, kas no vienas vietas bijušas noklātas naglām. Dēls izmisis jautājis, vai var tur vēl ko labot – tēvs atbildējis, ka viņš varbūt var censties naglas izvilkt ar labiem darbiem. Un pēc daudziem, daudziem gadiem dēls aizgājis pie tēva un teicis, ka durvīs vairs nav nevienas naglas.

“Bet ko darīt ar caurumiem?” pajautājis tēvs un nomiris.

Raksts no Janvāris, 2008 žurnāla

Līdzīga lasāmviela