Pauls Bankovskis

Modernā cilvēka komēdija

"Par interneta mistērijām un izaicinājumiem, ko tie raisa, šonedēļ tiks debatēts forumā, uz kuru Vatikānā pulcēsies Eiropas katoļu bīskapi un mediju jomas eksperti, pirmdien pavēstīja Svētā Krēsla runasvīrs Federiko Lombardi."

LETA-AFP, 2009. gada 9. novembrī

"Jau labu laiku Latvijā darbojas gan virtuālā e-baznīca, gan katoļu un luterāņu baznīcu mājaslapas, bet pirms mēneša Latvijā parādījusies arī virtuālo grēksūdžu mājaslapa, kurā ikviens pavisam anonīmi var izstāstīt savus visslēptākos grēkus. Tiesa, izrādās, ka šos grēkus neviens mācītājs nepārlasa un neatlaiž, jo portāla veidotāji šo lappusi iecerējuši vairāk kā atpūtu un izklaidi."

nra.lv, 2009. gada 6. novembrī

"Pēdējā laikā kriminālā situācija Latvijā ir strauji pasliktinājusies un cilvēki savstarpējo attiecību risināšanā kļuvuši arvien zvērīgāki. Šajā sakarā izklaides portāls Mango sazinājās ar Romas katoļu baznīcas kardinālu Jāni Pujatu, lai noskaidrotu, kas īsti ir iemesls notiekošajam. [..] "Cilvēki savā izvirtībā ir aizgājuši līdz ellei," situāciju gan Latvijā, gan visā pasaulē raksturo kardināls."

Mango.lv, 2009. gada 9. novembrī

Būdams Latvijas vidusmēra iedzīvotājs, svētdienā devos nevis uz baznīcu, bet uz lielveikalu. Man nebija ne jausmas, ka veikalā sākušās kārtējās “trakās”, “neprāta”, “vājprāta” vai “plānprāta” dienas, ar to saprotot iepirkšanos veicinošu akciju, kuras laikā tiek nocenotas daudzas līdz šim nenopirktas preces un ievērojami pagarināts veikala darba laiks. Nepatikšanas sākās vēl pirms pagrieziena uz veikalu - pie luksofora stāvēja gara un gandrīz nekustīga automašīnu rinda.

Krustojumu tās spēja šķērsot tādā ātrumā, kādā jau iepirkties paguvušo ļaužu mašīnas brauca laukā no veikala stāvvietas. Un necik daudz to ārā braucēju nebija. Nolēmu braukt aplinkus un, apmetis krietnu loku pa tuvējām šķērsielām, piebraucu pie veikala no otras puses. Tiktāl viss gāja gludi, taču tad es sapratu, ka priecāties bijis pāragri. Tāpat kā citi veikala apmeklētāji, es savā mašīnā lēnā garā līku loču turpu šurpu ripinājos pa autostāvvietu, nespēdams atrast sev vietu. Laiks ritēja, garastāvoklis sabojājās, nepacietība auga augumā, bet citādi nekas nemainījās. Sajūta bija līdzīga tiem sapņiem, kad kaut ko gribi vai grasies darīt, bet esi kā sapīts un nespēj izkustēt no vietas. Šķita, ka tā tas varētu turpināties mūžīgi kā sods par alkatības grēku.

Nonācis beidzot veikalā, biju jau tiktāl iznīcis un izbadējies, ka laikam īsti vairs nesapratu, ko daru. Pārtikas nodaļā itin viss šķita iekārojams un garšīgs, iepirkumu rati pildījās, un es nelauzīju galvu par to, ko no tā visa ēdīšu vakarā, ko - no rīta, ko baudīšu rīt, bet ko - aizparīt. Nopirkts bija tik daudz, ka ar grūtībām satilpa ledusskapī. Taču jau pēc dažām dienām izrādījās, ka daļa no sapirktā sākusi bojāties, kaut kas aizkritis ledusskapja dziļumā un aizmirsts, viens iepirkumu maisiņš, iespējams, pa burzmu atstāts veikalā, bet naudas bankas kontā vispār vairs tikpat kā nav. Un tā mūžīgi sanāk maksāt par savu rijību.

Kaut gan labi apzinājos, ka ir pēdējais brīdis pabeigt vairākus iesāktus darbus, pēc atgriešanās no veikala ielūkojos elektroniskā pasta kastītē un ar nepatiktu konstatēju, ka nav pienākušas atbildes uz vairākām jau pirms laba laika izsūtītām vēstulēm. Tas pamatīgi sabojāja omu, un par darbu pabeigšanu vairs nevarēja būt ne runas - tad jau labāk ar ļaunu prieku nolēmu palasīt, ko vēsta interneta ziņu portāli. Izlasīju, ka Vatikānā notikšot konference “Kristīgā vēstījuma tulkošana mūsdienu interaktīvajā kultūrā?”, kurā “pārstāvji no sociālā tīkla Facebook, meklēšanas servera Google, videoklipu krātuves YouTube un interneta enciklopēdijas Wikipedia skaidros, kā cilvēki - it īpaši jauni cilvēki - lieto šīs vietnes”. Pēc tam izlasīju, ka Latvijā darbojoties grēku izsūdzēšanas lappuse Greksudze.lv. Pie abiem rakstiem ar dažādiem segvārdiem ierakstīju vairākus pretrunīgus komentārus - es paudu pret reliģiju un īpaši katoļu baznīcu vērstus naidīgus uzskatus, bet turpat līdzās dedzīgi uzstājos pret neticīgajiem un piesaucu “kristīgas vērtības”. Gan vieni, gan otri komentāri drīz vien izpelnījās citu komentētāju ievērību, sākās pamatīgs kašķis, brīdi vēl mēģināju tajā piedalīties, izgāžot niknumu pret visiem, taču tad sanīku un ieslīgu tādā kā ērcīgā nespēkā, kas allaž ir dusmu cena.

Lai nomierinātos, palūkojos portālā Draugiem.lv un ar lepnumu secināju, ka man, atšķirībā no dažiem bijušajiem skolasbiedriem, ir vairāki simti draugu.

Nu ne jau tādā nozīmē, kā draugi pa īstam, bet tajā Draugiem.lv nozīmē.

Pie šīs domas mans lepnums pārauga nīgrumā un ar prieku ļāvos nākamajam nāves grēkam - skaudībai. Prātā pārcilāju visus paziņas, kuriem, kā šķiet, ir pat pa vairākiem īstiem draugiem, un visiem šiem paziņām (un viņu draugiem) piemeklēju kādu trūkumu, kas tad arī varētu būt iemesls tam, ka man šādus draugus nemaz nevajag.

Tā arī diena nemanot pagāja, visbeidzot posos pie miera. Kā jau tas bieži mēdz gadīties, brīdī, kad jau taisījos laisties miegā, vēlreiz atcerējos visus nepadarītos un gan sev, gan citiem apsolītos darbus. Protams, es mēģināju sev iestāstīt, ka neesmu tos paveicis aizņemtības un dažādu citu svarīgu iemeslu dēļ, cenšoties izlikties, ka grozīšanās pa gultu un nespēja aizmigt nav likumsakarīgs sods par slinkuma grēku.

Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats būs kļūdījies, norādīdams, ka “zvērīgums” savstarpējo attiecību risināšanā izskaidrojams ar to, ka “cilvēki savā izvirtībā ir aizgājuši līdz ellei”. Elle ar tās mūžīgajām mokām visticamāk ir nevis cēlonis, bet gan sekas jeb maksa par zvērībām, kārībām un visiem pārējiem grēkiem. Grēki jau laika gaitā neko daudz nemainās, mainās tikai elles interjers. Alkohola izgudrošanas brīdī elle būs iemantojusi paģiru krāsu. Līdz ar algota darba dzimšanu ellē sākās algas dienas gaidīšana. Padomju laikā elle droši vien varēja izskatīties pēc nebeidzamas rindas pie veikala, kurā “izmestas” deficīta preces. Pasažieru starptautisko aviopārvadājumu rašanās iespaidā ellē noteikti parādījās telpa, kas līdzinās uzgaidāmajai zālei lidostas tranzīta sektorā. Par kādu no nāves grēkiem - es gan nezinu, par kuru tieši, - noteikti nonāk vietā, kur pa televizoru rāda vienīgi seriālus un B kategorijas filmas. Tāpat noteikti ellē ir vieta, kur skan vienīgi šlāgeri, pie sienām ir laikmetīgā māksla, bet vienīgā izprieca ir internetā bez maksas pieejamas datorspēles. Kopš datoru parādīšanās viens no elles lokiem droši vien izskatās pēc datora ekrāna, kurā šķietami uz priekšu virzās datorprogrammas uzstādīšanas progresu ilustrējošais krāsainais stabiņš. Par saviem politiskajiem un ekonomiskajiem grēkiem latvieši ir iemesti vadonim veltītu tukšu salmu kulšanas ellē. Bet visi darbaholiķi ir nolemti mūžīgām mocībām, meklējot dažādus aktīvās un visādas citādākas “atpūtas” veidus. Ziņā par Vatikānā gaidāmajiem datorlietošanas kursiem bija teikts: “Internetā eksistē cita, paralēlā kultūra. Baznīcai tā ir tikpat kā nezināma, bet ne jau informācijas fanātiķiem. Tā ir hakeru pasaule.” Es jau nu ar šīs pasaules mistēriju iepazīšanu uzmanītos. Ienirstot vilinošajā, zibenīgi ātrajā un nenormāli aizraujošajā paralēlajā kultūrā, sāks arī dzīvē iet kā pa mazo ellīti - pietiks ar tādiem šķietami nenozīmīgiem sīkumiem kā uz brīdi pazudis bezvadu tīkla pieslēgums, pārslodzes dēļ uzkāries Twitter.com vai sabojājies datora cietais disks.

Raksts no Decembris, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela