Mēs atvērām durvis

Sazin cik reizes esmu klīdis pa Parīzi krustu šķērsu, bet nekad netiku redzējis Eifela torni - tā nodomāju, agrā rudens rītā izkāpjot no metro, lai dotos meklēt Montēņa avēniju, kur, kā runā, dzīvojot Žans Mišels Žārs. Plaša aleja, viesnīcas, bagātu modes namu biroju ēkas - Louis Vuitton, Chanel, Prada. Avēnija atduras pret Sēnu un uzreiz aiz tās - Eifela tornis. Zemāks un strupāks, nekā es iedomājos, saulaināks un laiskāks, nekā liktos no kartītēm. Ieejot ēkā, vien pateicu portjē, ka nāku pie mesjē Žāra. Trešais stāvs, viņš lietišķi atbildēja un norādīja uz liftu. Tā, pirms koncerta Arēnā Rīga, īsā starpbrīdī starp mēģinājumiem un koncertu sērijas sākumu es izmantoju iespēju parunāt ar franču elektroniskās mūzikas spožāko pārstāvi viņa plašajā un mājīgajā Parīzes dzīvoklī pie Eifela torņa.

Rīgas Laiks: Kā saprotu, jūs esat uzsācis koncertturneju. Cik garu to plānojat?

Žans Mišels Žārs: Patiesībā tā nav domāta kā turneja. Tie ir atsevišķi koncerti, kas vizuāli ļoti atšķirsies no tā, ko esmu darījis agrāk. Kad es pārrakstīju albumu “Oxygene”, es izmantoju oriģinālos instrumentus, ko biju lietojis tajos laikos - Moog sintezatoru, citus analogos sintezatorus. Un es sapratu, cik unikāli tie ir mūsdienās. Daudzu dīdžeju un jaunu mūziķu sapnis ir spēlēt uz šiem vecajiem sintezatoriem, bet tie ir praktiski pazuduši.

RL: Jūs esat ierakstījis arī DVD “Live in Your Living Room”. Vai šie koncerti būs kaut kas līdzīgs tam, kā tiek spēlēts šajā ierakstā?

Žārs: Jā, tas ir tas pats koncepts. Kad mēs to ierakstījām, man vēl nebija ienācis prātā rīkot koncertus. Taču, spēlējot uz vecajiem instrumentiem, es sapratu, ka tie ir praktiski nezināmi. Tiem nav bijusi tik krāšņa un bagāta dzīve kā slavenām ģitārām -Les Paul Gibson vai Fender Stratocaster, jo analogie sintezatori pazuda jau 80. gadu sākumā līdz ar digitālo datoru parādīšanos. Un šobrīd digitālie sintezatori sāk kopēt vecos, analogos - pat to izskatā, datorprogrammās tiek mēģināts atdarināt pogu izvietojumu un visu pārējo. Un jautājums ir - kāpēc gan neizmantot īstos? Esmu liels makintošu fans un man patīk visas virtuālo instrumentu iespējas, taču tās ir divas dažādas lietas - spēlēt oriģinālo Stratocaster ģitāru vai imitēt tās skanējumu uz datora. Tā ir pavisam cita pieeja - analogo sintezatoru tu spēlē jutekliski, organiski, tam iespējams regulēt visus parametrus intuitīvā ceļā, pieskaroties ar roku un kaut ko pārvietojot vai pagriežot. Tas ir daudz vairāk intuitīvs, nevis smadzeņu darbs. Un es nolēmu parādīt šos instrumentus uz skatuves. Es nekad arī neesmu koncertos spēlējis visu “Oxygene” albumu no sākuma līdz beigām, tas arī būs kaut kas jauns. Uz skatuves nebūs neviena datora, viss notiks dzīvajā un mēs būsim pakļauti visām iespējamām nejaušībām un kļūmēm, kas vien tādā situācijā var gadīties.

RL: Vai jums pieder arī kādi unikāli instrumenti, kas izgatavoti speciāli jums?

Žārs: Jā, man ir arī tādi, ko es pats esmu izdomājis - piemēram, sekvencers, ko es nodēvēju par Digi sekvenceru - tāda melna kaste, kas ļauj izveidot un mainīt sekvences atskaņošanas procesā, nospiežot attiecīgās pogas. Tas ir visai jautri - tu vari ieslēgt un atslēgt attiecīgo noti, mainīt to secību koncerta laikā, nevis iepriekš sagatavojot studijā.

RL: Cik droši uz tādiem sintezatoriem ir spēlēt koncertos? 30 gadus veci instrumenti nav bieži jāremontē?

Žārs: Lielākoties tie ir ļoti labā stāvoklī. Galvenā problēma ir temperatūra, jo pie temperatūras izmaiņām var gadīties, ka ir jāpārskaņo kaut kādi komponenti.

Taču tajos laikos instrumentu izgatavošanai izmantoja armijas vajadzībām ražotas detaļas un tās bija ļoti izturīgas. Patiesībā šie sintezatori lūst daudz retāk par mūsdienu datoriem. Mēs taču labi zinām, kādas problēmas rodas, salūztot kaut vai cietajam diskam. Bet ar analogajiem sintezatoriem svarīgākais ir panākt, lai tie ir stabili. Un pat tad, ja gadās kādas neparedzētas nobīdes vai traucējumi, ir tikai interesantāk. Mūsdienās, kad viss ir ieprogrammēts un datorizēts, mēs esam pazaudējuši spēju priecāties par nejaušībām un netīšām radītām lietām. Klausītāji to lieliski jūt koncertā, kurā var notikt negaidītas lietas. Daloties šajā sajūtā, veidojas pavisam citas attiecības ar klausītāju.

RL: Albums “Oxygene” joprojām ir viens no jūsu pazīstamākajiem darbiem. Kā jūs pats domājat, kāpēc tieši tas ir kļuvis populārāks par citiem?

Žārs: Tas bija pirmais mēģinājums uzbūvēt tiltu starp eksperimentālo mūziku un popmūziku. Tas popularizēja jaunu mūzikas radīšanas veidu un jaunas skaņas. No vienas puses, tajā bija dzirdamas izteiktas, spēcīgas melodijas, bet, no otras puses - tās bija skaņas, kas līdz šim nebija dzirdētas ne rokmūzikā, ne džezā, ne klasiskajā mūzikā.

RL: Tad jau jūs ar nolūku to rakstījāt mazliet “popsīgāku”?

Žārs: Nē, tā arī nevar teikt. Es tobrīd nācu no rokmūzikas vides, biju spēlējis vairākās rokgrupās. Vienlaikus es biju studējis eksperimentālo mūziku pie tādiem cilvēkiem kā Pjērs Šefērs un Karlhaincs Štokhauzens. Man gluži dabiski ienāca prātā doma savienot šīs pieredzes. Man iepatikās ideja, ka varētu mēģināt apvienot tradicionālu melodiju ar eksperimentālākiem tembriem.

RL: Pirms “Oxygene” jūs jau bijāt ierakstījis divus albumus.

Žārs: Jā, tas tiesa. Un man bija vēl arī citi ieraksti, kas tā arī nav izdoti, jo neviens tajos nebija ieinteresēts.

RL: Bet tie bija diezgan interesanti albumi!

Žārs: Jā, es daudz komponēju arī pirms tam, rakstīju dziesmas, tekstus, producēju dažādu savu draugu ierakstus. Taču man jau sen bija padomā, ka mūzika, ar ko es gribētu nodarboties, ir elektroniskā mūzika. Patiesībā es pirms tam tikai pētīju, kā to varētu darīt, es ieguvu pieredzi studijas darbā.

RL: Kāds no mūziķiem, kas piedalās jaunajā “Oxygene” ierakstā, teica, kad jūs mēģināt pastāstīt, kā būtu jāspēlē, par mūziku jūs runājat drīzāk kā dzejnieks. Ko tas nozīmē?

Žārs: Tas būtu jājautā viņam. Bet šis joks ir cēlies no tā, ka, ienākot studijā, es nesaku: tagad spēlēsim šo noti vai šo akordu. Es vienkārši saku: iedomājies, kā skan Mēness. Vai - iedomājies, kā tu to varētu izteikt bez notīm. Elektroniskā mūzika daudz vairāk sastāv no skaņām un tembriem nekā no notīm. Un tas, kā tu atrodi skaņu, ir daudz svarīgāk par notīm, kuras tu nospēlē. Es vienmēr izmantoju dažādas analoģijas - runāju par faktūrām, par tēliem no filmām. Un nesaku: tagad spēlēsim re minoru.

RL: Vai jūsu mūzika ir franciska? Un kas vispār ir raksturīgs franču mūzikai?

Žārs: Tas ir interesants jautājums. Es varētu teikt gan jā, gan nē. Nē - tāpēc, ka es nejūtu savu mūziku kā francisku, drīzāk - eiropeisku. Mana pieeja mūzikai ir universālāka. Es vairāk domāju planetāros terminos, nevis par kādu konkrētu reģionu. No otras puses, var teikt, ka elektroniskā mūzika ir žanrs, kas savā būtībā nav angloamerikānisks, kā, piemēram, rokenrols. Rokenrols ir tāda amerikāņu etniskā mūzika, kas kļuvusi starptautiska. Visi, kas mēģina spēlēt rokenrolu ārpus Amerikas vai Anglijas, vienmēr būs kaut kādā ziņā oriģinālu kopijas. Savukārt, elektroniskajai mūzikai ir tradīcijas, kas sakņojas mūsu valstu kultūrā - tā ir klasiskā mūzika, instrumentālā mūzika. Vācijā, Francijā, Itālijā, arī Krievijā bija radīts klasiskās mūzikas žanrs un noteikta stilistika. Elektroniskā mūzika nāk no klasiskās mūzikas tradīcijas. Tie garie skaņdarbi vairāk atgādina concerto formu, nevis popdziesmu. Viena no svarīgākajām figūrām elektroniskajā mūzikā, ja ne pati svarīgākā, ir francūzis Pjērs Šefērs ar savām idejām par konkrēto mūziku (musique concrète) un elektroakustisko mūziku. Tas bija cilvēks, kurš pirmais paziņoja: mūziku neveido tikai notis, bet arī skaņas. Tas nozīmē, ka es varu paņemt jebkuru troksni un transformēt to mūzikā. Es varu paņemt lietus troksni vai vilciena troksni un radīt no tiem mūziku. Tagad tas ir vispārpieņemts uzskats, bet pirms piecdesmit, sešdesmit gadiem viņš bija pirmais, kurš to apgalvoja. Un tas nāk no Francijas. Šajā ziņā tā ir franču mūzika.

RL: Sešdesmito gadu beigās jūs bijāt students. Jūs piedalījāties arī 68. gada revolūcijā?

Žārs: Protams. Es biju īstajā vecumā, kad to darīt. Un tas bija ļoti interesants laiks. Pirmo reizi mēs postulējām ideju, ka arī pusaudžiem ir balsstiesības. Pirmo reizi cilvēki, kam bija mazāk par divdesmit gadiem, uzdrīkstējās runāt un pieprasīt tiesības tikt uzklausītiem. Es domāju, ka tas ļoti daudz ko deva nākamajām paaudzēm. Turpmāk pusaudžiem jau daudz vieglāk bija runāt par savām tiesībām. Man personiski tas bija ļoti interesants laiks, jo tajā brīdī ļoti daudz kas sabruka. Un šādās situācijās tu vari daudz iegūt - no visdažādākajiem avotiem. Haotiski laiki māksliniekiem vienmēr ir radoši.

RL: Jūs vienmēr esat dzīvojis Parīzē?

Žārs: Jā, esmu mainījis dzīvesvietas, bet joprojām dzīvoju Parīzes centrā.

RL: Vai jūs jūtat, kā Parīze ir mainījusies?

Žārs: Nedomāju, ka tā ir daudz mainījusies. Cilvēki bieži saka: “O, pilsēta vairs nav tāda, kāda tā bija pirms desmit, divdesmit gadiem!” Ja mēs paskatāmies uz citām pilsētām - atgriežoties Šanhajā pēc sešiem mēnešiem, jūs to vairs nepazīstat, tik strauji mainās šī pilsēta. Un arī tas ir tikai ārējais iespaids. Būtībā, cilvēku uzvedībā un attiecībās tā paliek tāda pati. Es joprojām uzskatu, ka Parīze ir pati skaistākā pilsēta pasaulē. Tajā ir plašums. Arhitektūra nav mainījusies. Pat vecpilsētā jūs jūtat telpu, plašos laukumus un ielas. Runājot par cilvēkiem, jā, ir notikušas lielas izmaiņas. Aizvien vairāk ir iebraucēju no Āfrikas, no Austrumiem. Parīze ir kļuvusi par dažādu nāciju kausējamo katlu, un tas ir krietni vairāk jūtams, nekā pirms divdesmit gadiem. Taču šīs pārmaiņas ir tikai uzlabojušas franču identitāti. Tāds ir mans viedoklis, lai arī es zinu, ka daudzi tam nepiekritīs. Es uzskatu, ka tas ir progress, tā ir pozitīva evolūcija.

RL: Jūsu albums “Revolutions” bija par dažādām pārmaiņām pasaulē. Vai tas pauda jūsu skepsi par revolūcijas ideju?

Žārs: Kaut kādā ziņā, protams. Jau tas, ka nosaukumā ir burts “s”, norādīja uz sava veida skepticismu par revolūcijas iespējamību vispār. Varbūt neapzināti ar nosaukuma izvēli es jau pateicu daudz vairāk, nekā man pašam tas sākumā varētu būt šķitis. Taču es arī uzskatu, ka revolūcijas ir nepieciešamas cilvēka attīstībā. Mums katram dzīves laikā ir jāiziet cauri daudzām personiskajām revolūcijām. Kaut kādā ziņā, un jūs to labi zināt savā valstī, jo saskārāties ar to pavisam nesen, revolūcijas ir nepieciešamas it visā. Un es varu justies tikai laimīgs par to, ka esmu tās paaudzes daļa, kas radīja rokenrolu, kas radīja elektronisko mūziku, man tika dota iespēja būt klāt pie daudzu lielu kustību iesākumiem. Mēs atvērām durvis, kas pirms tam bija stāvējušas neskartas. Mūsdienu jauniešiem, kas sāk spēlēt, ir daudz grūtāk. Tie septiņpadsmit gadus vecie jaunieši nav septiņpadsmitgadīgi, bet sešdesmit septiņus gadus veci, jo viņiem aiz muguras stāv pus gadsimtu senas rokmūzikas tradīcijas. Bet revolūcijā interesants ir tieši nevainības brīdis - tas moments, kad tu atver kaut ko jaunu, kaut ko tādu, kas līdz šim vēl nav bijis.

RL: Jūsu albumi vienmēr ir bijuši konceptuāli. Vai tā jums ir nepieciešamība - piesaistīt mūziku noteiktām idejām, nevis radīt tīro mākslu?

Žārs: Patiesībā es savulaik esmu rakstījis diezgan daudz dziesmu. Vēlāk tas palika otrajā plānā, man vienkārši nebija laika, jo pievērsos instrumentālai mūzikai. Taču es neesmu pret dziesmām kā žanru. Dziesmu gadījumā ideja izpaužas tekstā, bet instrumentālai mūzikai šādas iespējas nav un bieži vien ideja pazūd. Man vienmēr ir šķitis interesanti radīt mūziku, ko saistītu noteiktas idejas. Tieši tāpēc vairākums skaņdarbu manos albumos ir ar nosaukumiem “Pirmā daļa”, “Otrā daļa” un tā tālāk. Es albumus uztveru kā kinofilmas vai kā romānus. Reti kuram romānam ir daļas ar patstāvīgiem nosaukumiem, tie tad drīzāk ir stāstu krājumi. Ja tu raksti dziesmas, tad albums ir kā stāstu krājums, bet es savos albumos pievēršos garākam, romāna žanram.

RL: Neesat vēlējies rakstīt akadēmiskas formas skaņdarbus, teiksim, simfonijas?

Žārs: Kaut kādā ziņā daži no maniem albumiem - “Oxygene”, “Equinoxe”, “Zoolook”, “Chronologie” var tikt uzskatīti par simfonijām. Taču es domāju, ka nākotnē varētu gaidīt kaut ko tādu - man gribētos radīt kādu traku simfonisku skaņdarbu sintezatoru orķestrim, kaut ko vāgnerisku mēroga ziņā. Domāju, ka šajā virzienā vēl ir nepietiekami daudz darīts. Elektroniskā mūzika kopš 90. gadiem daudzu izpratnē ir kļuvusi par deju mūziku. Protams, deju mūzika ir aizraujošs un radošs žanrs, taču tas ir tikai viens sektors. Ir ļoti daudz tādu sektoru, kas vēl joprojām ir nepietiekami izpētīti un izmantoti. Un simfoniskā pieeja elektroniskajai mūzika varētu būt ļoti interesanta. Tad jau vairāk šajā virzienā ir darīts hārdrokā. Piemēram, viena no manām mīļākajām grupām - Metallica spēlē ar izteikti simfonisku pieeju. Ja Vivaldi būtu dzīvs mūsu dienās, viņš spēlētu ģitāru grupā Metallica. Viņiem ir raksturīgas izsmalcinātas pārejas un garas starpspēles. Man viņi ļoti patīk.

RL: Bet ko jūs domājat par Tangerine Dream dibinātāju Edgaru Frēzi?

Žārs: Jā, jā - es ļoti cienu to, ko viņš izdarīja elektroniskās mūzikas laukā. Bet visiem šiem puišiem 80. gadu vidū uznāca neizprotama vēlme spēlēt aizvien akustiskāku mūziku - ar ģitārām un bungām. Un elektroniskās mūzikas attīstība praktiski apstājās. Es nezinu, kāpēc tā notika, man nekad nav bijusi iespēja viņam to pajautāt. Es zinu, ka viņš joprojām turpina radīt mūziku, taču tas ir jau pavisam kas cits. Iespējams, ka tas ir saistīts ar digitālo instrumentu ienākšanu mūzikā - sprādziens, saistīts ar samplēto skaņu izmantošanu, pavēra visplašākās iespējas, taču tajā pašā laikā ieveda mūziķus strupceļā. Elektroniskās mūzikas attīstība beidzās ar sintezatoru Yamaha DX7, kas bija pirmais plaši pieejamais digitālais sintezators. Mūziķi kļuva par skaņu arhivētājiem, nevis to radītājiem. Es ļoti cerēju, ka Tangerine Dream turpinās to, ko iesāka 70. gados, taču, gluži kā Kraftwerk,viņi apstājās savā attīstībā. Kraftwerk jau desmitiem gadu nodarbojas ar to, ka aizvien uzlabo savas vecās dziesmas, novedot tās līdz pilnībai. Tas pats par sevi ir ļoti interesants koncepts, taču tas ir pavisam kas cits.

RL: Ko tad jūs tagad klausāties?

Žārs: Es klausos, kas notiek franču elektroniskajā mūzikā - Air, Daft Punk, Justice, tā ir ļoti nozīmīga parādība ne tikai Francijā, bet elektroniskajā mūzikā vispār. Es klausos Chemical Brothers, man patīk tāda jauna kanādiešu grupa Crystal Palace, ļoti interesants ir meksikāņu mūziķis Murcof, ļoti interesants elektroniķis, kam patīk eksperimentēt. Bet es klausos arī džezu un roku, tas ir atkarīgs no noskaņojuma.

RL: Vai jums patīk izmēģināt jaunus mūzikas instrumentus?

Žārs: Jā, protams. Bet tās ir tādas kā lamatas - ikreiz, kad es tieku pie jauna instrumenta, man tas aizņem ļoti daudz laika. Elektroniskajiem instrumentiem ir kāda būtiska atšķirība no klasiskās mūzikas vai rokmūzikas instrumentiem - ģitāras, vijoles vai klavieres ir radītas kā instrumenti skatuvei. To primārais uzdevums ir bijis būt ērtiem un labi izskatīties. Tikai vēlāk tiem pielika mikrofonus, lai varētu izmantot studijās. Elektroniskie instrumenti ir radīti darbam studijās un laboratorijās, tie bieži vien izskatās nepievilcīgi un ir neērti izmantošanai uz skatuves. Tikai vēlāk tos sāka radīt ar tādu dizainu, kas būtu piemērots dzīvam izpildījumam, bet agrāk man nācās krietni piedomāt, kā visu to sintezatoru kaudzi padarīt vizuāli pievilcīgu. Tā vietā, lai laistu uz skatuves scenogrāfus, māksliniekus un galdniekus, es vienmēr esmu centies kaut ko izdarīt ar pašiem instrumentiem. Šajā ziņā es atšķīros no Tangerine Dream vai Kraftwerk, kas vienmēr ir centušies attaisnot mašīnu klātbūtni koncertā. Tā bija tāda kā mašīnu apoloģija, visai vāciska pieeja. Savos koncertos viņi centās maksimāli mazināt cilvēka klātbūtni, Kraftwerk pat mēdza koncerta beigās aiziet no skatuves, ļaujot instrumentiem turpināt spēlēt vieniem pašiem. Es rīkojos savādāk - parādot, kā manas darbības, manu roku kustības rezultātā rodas skaņa. Rodas tajā brīdī, kad es to daru.

Žans Mišels Žārs, biogrāfija

Dzimis 1948. gada 24. augustā Lionā, franču kinomūzikas komponista Morisa Žāra ģimenē. Viņa māte Frānsa Pežo bija franču Pretošanās kustības dalībniece, vectēvs Andrē Žārs izgudrojis pirmo audio miksēšanas pulti, kas tika izmantota radio studijās, un pārnēsājamo fonogrāfu.

Savā desmitajā dzimšanas dienā pirmo reizi aizgājis uz džeza klubu, kur tobrīd spēlēja Džons Koltreins, Ārčijs Šeps, Dons Čerijs un Čets Beikers. Šis vakars nopietni iespaidojis visu viņa turpmāko dzīvi.

Pusaudžu gados tik aizrautīgi spēlējis grupās Mystère IV un The Dustbins, ka māte bija spiesta konfiscēt mūzikas instrumentus.

20 gadu vecumā pievienojies “Mūzikas izpētes grupai” Pjēra Šefēra vadībā, kur pirmoreiz iepazinies ar Mūga modulāro sintezatoru un sintezatoru EMS VCS 3. Noīrē dzīvokli Parīzē pie Elizejas laukiem, kur virtuvē iekārto mājas studiju.

1971. gadā kļūst par jaunāko komponistu, kura skaņdarbs atskaņots Parīzes operā - tā ir elektroakustiskā opera “AOR”, kas līdz pat šim brīdim nav izdota ierakstā.

1972. un 1973. gadā izdod albumus “The Deserted Palace ”un “Les Granges Brûlées”, kas saturēja īsus eksperimentālus skaņdarbus, akadēmiskās mūzikas stilizācijas, izmantojot elektroniskos mūzikas instrumentus, taču tie paliek nepamanīti.

1976. gadā iznāk albums “Oxygene”,taču starptautisku ievērību un daudzmiljonu tirāžu tas iegūst tikai 1977. gadā. Satur sešdaļīgu elektronisku svītu, ko vieno Zemes ekoloģiskās krīzes tēma. Tiek uzskatīts par vienu no elektroniskās mūzikas skaņdarbiem, kam bijusi vislielākā ietekme.

1979. gadā pēc albuma “Equinoxe” iznākšanas spēlē koncertā Parīzē, Konkordijas laukumā, kas pirmo reizi populārās mūzikas vēsturē savāc vienu miljonu lielu klausītāju auditoriju.

1981. gadā kļūst par pirmo Rietumu mūziķi, kas koncertējis Ķīnas Tautas republikā. Šajā laikā sāk izmantot pirmo polifonisko digitālo mūzikas sampleru Fairlight CMI, kas dzirdamas arī albumā “Magnetic Fields’. Samplēšanas principu tālāka attīstība notiek 1984. gada albumā “Zoolook”, kas satur simtiem skaņu un cilvēka balss ierakstu dažādās pasaules valodās.

1983. gadā ieraksta mūziku mākslas izstādei “Supermarche” (lielveikals). Tā kā visi izstādes darbi tika izpārdoti, izdod šo albumu vienā eksemplārā un pārdod izsolē par 10 tūkstošiem britu mārciņu. Vienīgais ieraksts, kas pieejams vienkāršam klausītājam, ir radioieraksts, ko veikuši entuziasti.

1986. gadā iegādājas jauno Elka sintezatoru, tā iedvesmots, ieraksta albumu “Rendez-vous”. Albumā bija paredzēts iekļaut dzīvo ierakstu no koncerta par godu NASA 25. gadadienai, kurā astronauts Ronalds Makneirs spēlētu saksofonu no kosmiskā kuģa Challenger,taču kuģis un tā ekipāža gāja bojā starta brīdī 1986. gada 28. janvārī. Žārs tomēr iekļauj savā albumā skaņdarbu ar nosaukumu “Last rendez-vous (Ron’s Piece)”, to izpilda cits saksofonists. Šajā pašā gadā spēlē koncertu savā dzimtajā pilsētā Lionā, kur tobrīd viesojas Romas pāvests Jānis Pāvils II. Viņa svētība un labas nakts vēlējumi dzirdami koncertierakstā “Cities in Concert: Houston/Lyon”.

1988. gadā iznāk albums “Revolutions”.

1990. gada 14. jūlijā Žārs pārspēj pats savu rekordu un pulcē divarpus miljonus lielu klausītāju auditoriju koncertā Parīzē. Šajā pašā gadā viņš ieraksta ambientu albumu “Waiting for Cousteau”, kas veltīts franču zemūdens pētnieka Žaka Iva Kusto piemiņai. Gadu vēlāk paredzētais visu laiku lielākais koncerts Saules aptumsuma laikā pie Teotihuānas piramīdām Meksikā tiek atcelts organizatorisku nesaskaņu dēļ.

1993. gadā viņš atgriežas pie agrākā albumu veidošanas paņēmiena, ierakstot “Chronologie”- vienotu svītu ar ievadu, ritmisku vidusdaļu un nobeigumu. Šajā laikā Žārs kļūst populārs trance mūzikas vidē, viņa skaņdarbus mūsdienīgākos deju ritmos remiksē daudzi jaunās paaudzes mūziķi.

1996. gadā Žārs šķiras no savas sievas un triju bērnu mātes Šarlotes Remplingas, ar kuru bija laulībā 20 gadus, lauž līgumu ar ierakstu kompāniju Disques Dreyfus, gadu vēlāk nospēlē kārtējo visu laiku lielāko koncertu trīsarpus miljonu lielai auditorijai Maskavā un vēl pēc diviem gadiem ieraksta vokālās mūzikas albumu “Metamorphoses”. Tajā izmantoti mobilā telefona un kafijas automāta radītie trokšņi, kā arī programma Macintalk, kas ļauj Macintosh datoram izrunāt Žāra sarakstītos tekstus.

Nākamais studijas albums “Téo & Téa” iznāk tikai 2007. gadā un satur vieglus deju mūzikas skaņdarbus, kuru radīšanai izmantotas lētos komerciālos sintezatoros ieprogrammētās melodijas un ritmi. Šajā pašā gadā viņš ieraksta jaunu albuma “Oxygene” versiju, izmantojot vecos, oriģinālos sintezatorus. Dzīvais studijas ieraksts izdots DVD filmas versijā.