Mauku vērotāji
Savojas princis Eižens vēro Amsterdamas prostitūtas. Kornelisa Trosta gravīra
Grāmata

Pauls Bankovskis

Mauku vērotāji

Rakstā aplūkota grāmata

Lotte Van de Pol The Burgher and the Whore.

Prostitution in Early Modern Amsterdam.

Oxford University Press, 2011

Marokāņu izcelsmes iekšālaidējs, kura seja aiz mazā durvīs ierīkotā lodziņa bija tik tikko saskatāma, teica: “Entrance is serious,” (Ieeja ir nopietna). Mēs bijām atbraukuši uz Amsterdamas seksa klubu, lai ko tas arī nozīmētu. Seksa kluba nosaukums bija Same place, un mēs par to bijām izlasījuši “neformālā” The Another Travel Guide stila ceļvedī. Kluba aprakstā tika izmantoti tādi epiteti kā “leģendārs”, “visvecākais” u.tml. Taksometra šoferis mūsu, kā pašiem šķita, lielisko joku: “To the Same place!” (Uz to pašu vietu!), šķiet, bija dzirdējis jau tikpat daudz reižu, cik caurmērā Rīgas taksometra šoferis varētu būt dzirdējis britu vecpuišu ballītes viesu aurošanu. Pagāja labs brīdis, iekams mēs sapratām, ka patiesībā mums tiek teikts: “Entrance is three Euros” (Ieejas maksa ir trīs eiro). Par šo nopietno ieejas maksu mūs sagaidīja vilšanās. Sarkanajās telpās mēs bijām bezmaz vai vienīgie viesi, jo uz mazas skatuvītes vai paaugstinājuma gorījās tikai pāris tādā kā pašizgudrotā apakšveļā tērpti sirmgalvji. Nebija tur nekāda seksa, mēs izdzērām pa dārgam dzērienam un devāmies prom, lai vai nu tajā pašā vakarā, vai nākamajā dienā ietu paskatīties uz skatlogos sēdošajām īstajām prostitūtām.

Kultūras, ekonomikas un Eiropas agrīno moderno laiku sieviešu tiesību vēstures pētnieces Lotes van de Polas grāmatā “Birģeris un mauka. Prostitūcija agrīno moderno laiku Amsterdamā” apkopotas daudzas Amsterdamas tiesu Atzīšanās grāmatās pierakstītas un, no laika attāluma raugoties, eksotiskas 17. gadsimta pilsētnieku attiecību ainas. “Lamas un apvainojumus bieži vien papildināja sitieni un žesti,” raksta van de Pola, stāstot par saziņas formām, kādas tolaik zemāko sabiedrības slāņu pārstāvji izmantojuši domstarpību risināšanai. “Sievietes savu nicinājumu mēdza izrādīt, paceļot svārkus un rādot savus plikos dibenus – tajā laikā netika valkāta apakšveļa – pliķējot pa saviem plikumiem un pat čurājot. 1655. gadā, kad tika arestēta prostitūta un krāpniece Sārtje Kristofelsa, viņa “parāva augšā svārkus un nolaida uz grīdas savu ūdeni”.

Grāmatā “Het Amsterdansch Hoerdom” (1681) kāda prostitūta citai piedraud gluži vai interneta kometāru garā: “Es uzdiršu tev... un noslauku ar tavu ģīmi pakaļu.” Lai arī “Het Amsterdansch Hoerdom” jeb “Amsterdamas maucība” nav vēsturisks apcerējums, bet gan beletrizēts notikumu pārstāsts, tas, kā min van de Pola, ir nozīmīgs attiecīgā laika avots par prostitūciju. Ja ar publisku urinēšanu vai defekācijas piesaukšanu vien nav bijis gana, lietā tikuši likti krietni nopietnāki argumenti, no kuriem izplatītākais ir bijis kaut kas, ko latviešu valodā varētu tulkot kā draudus “izraut žaunas”. Šos draudus parasti papildināja izteiksmīgs žests, imitējot kustību ar nazi no mutes kaktiņa līdz ausij. Dažkārt tas nebija tikai žests, un atlikušo mūžu upuris bija spiests pavadīt ar vārda tiešā nozīmē pārgrieztu ģīmi.

Ja nu pat ar šādiem žestiem nebija līdzēts, reizēm varēja ķerties arī pie burvju līdzekļiem. 1701. gadā (tas gan noticis Hamburgā, bet tas nu tā) publiskā atejā tika atrasts kailas noslepkavotas sievietes līķis bez galvas. Arestēts tika pāris – vīrietis un sieviete –, kas bija nogalinājuši tikai tāpēc, ka burvju dziras pagatavošanai bija ievajadzējusies sievietes galva. Papildus slepkavībai arestētā dāma Anna Izabe Bunke tika apsūdzēta arī ilgstošā dzīvošanā vīrieša kārtā, kas bija nopietns likumpārkāpums. Kā Bunke bija liecinājusi tiesā, norādītajā laika periodā viņa patiesi arī vēl bija bijusi vīrietis, jo reiz paviesojusies pie Amsterdamas maukām, kas, kā zināms, spējot ne vien netīkamiem vīriešiem atņemt viņu membrum virile, bet arī vajadzības gadījumā pārāk mazus locekļus palielināt vai pat apveltīt ar locekli kādu, kam tā nemaz nav bijis. Ar Bunki esot noticis tieši tas. Kāpēc viņai bija vajadzīga tā galva, tā arī netop skaidrs.

“Garī nekādā gadījumā nebija apbrīnojams,” arī Latvijā populārā franču rakstnieka Romēna Garī jeb Romana Kačeva nesen iznākušā dzīves aprakstā secina viņa biogrāfs Deivids Belloss “Savā ziņā viņš bija pat atbaidošs briesmonis.” Šādu spriedumu autoram ļāvusi izdarīt zināšana, ka Garī esot katru dienu apmeklējis prostitūtas un, kā apgalvo Belloss, viņam bijušas “pedofilijai tuvas tieksmes”. Un tas vēl nav viss – tikai viņa ģenerālkonsula diplomātiskā imunitāte (viņš strādāja Francijas diplomātiskajā dienestā Bulgārijā un Šveicē) esot Garī paglābusi no aresta par izvarošanu.

Savā ziņā šis pierakstītais Garī stāsts ir tipisks. Prostitūtu pakalpojumu izmantošana nav vaļasprieks, kas tiktu plaši apspriests, un viena no retajām reizēm, kad mēs par to tomēr uzzinām, ir lasot ievērojamu cilvēku biogrāfijas. Vai nosodot pie maukām gājušus politiķus.

Visiem pārējiem, pat ja kādreiz viņi ko tādu darījuši, šo informāciju vairāk vai mazāk gribas un izdodas paturēt pie sevis. Atsauciet atmiņā draugus un paziņas, kas ir devušies uz Amsterdamu, un pamēģiniet atcerēties, cik no viņiem pirms došanās ceļā jums stāstījuši par nodomu iet uz bordeli, bet pēc atgriešanās plātījušies ar tur pieredzēto. Domāju, ka šādu paziņu nebūs pārāk daudz, bet, ja būs, tas droši vien nojausmu līmenī kaut ko liecinās arī par jums pašu kā ne visai “apbrīnojamu” personu. Pavisam cita lieta ir visas tās narkotikas, kas nu jau krietni sen ir otrs Amsterdamas pievilcības iemesls. Par nodomiem Amsterdamā “pamatīgi sapīpēties” bez lielas slapstīšanās un publiski mēdz stāstīt pat sabiedrībā pazīstami cilvēki, tāpat par ierastu lietu kļuvuši dažādi sapīpēšanās un halucinogēno sēņu ēšanas stāsti jau pēc atgriešanās. Tāpat kā stāsti par to, kā pilsētas viesi ir devušies “skatīties maukas” – tas gan parasti neizslēdz sapīpēšanos pirms tam.

Van de Polas grāmata ir pārsteidzoša ne tik daudz ar šādām krāšņām ainām, cik ar visu to, kas Amsterdamā un mūsu attiecībās ar prostitūtām kopš 16.–17. gadsimta nav īpaši mainījies. “Mauku vērošana” un to pavadoša šausmināšanās, tīksmināšanās un nervu kutināšana kā izprieca pat tiem, kas prostitūtu pakalpojumus nekad mūžā nav izmantojuši, ir viena no šādām visos laikos pazīstamām un noturīgām ieražām. Protams, dažkārt skatīšanās būs varējusi novest arī pie “darīšanās”, taču tieši ziņkārības apmierināšana un vērošana ir izpriecas, par kurām vēlāk mēdz runāt un pat iemūžināt literāros vai vizuālos mākslas darbos. Grāmatā publicēta Kornelisa Trosta gravīra, kurā redzams brīdis no Savojas prinča Eižena vizītes Amsterdamā. Lieki laiku netērēdams, princis bija apmeklējis madāmas Terēzes bordeli. Vēstures annālēs ierakstīts, ka princis “ar lielāko prieku izmeklējis viņas (t.i. – prostitūtas) gan no priekšas, gan aizmugures”, un gravīrā šī izmeklēšana atainota visai burtiski – princis pavadoņa sabiedrībā sēž, un viņam garām, pacēlušas svārkus un demonstrēdamas savas pēcpuses, maršē sešas septiņas prostitūtas.

Vēl drošāka prostitūtu vērošana bija iespējama daudzus gadsimtus bēdīgi slavenajā Amsterdamas Vērptuvē. Vērptuve bija darba nams, kur tika ieslodzītas tās prostitūtas, kas apstākļu sagadīšanās pēc tika arestētas, notiesātas un pakļautas pāraudzināšanas programmai, kuras pamatā bija priekšstats, ka darbs ar vērpjamo ratiņu ir viens no atbalstāmākajiem sieviešu tikumiem. Vērptuvē apmeklētāji no koka spraišļiem aizrestotas galerijas varēja nolūkoties notiesāto prostitūtu gaitās līdzīgi, kā tas iekārtots pie zooloģiskā dārza zvēriem. Apmeklējumu varēja uzskatīt par īpaši izdevušos, ja gadījās redzēt prostitūtu kautiņu vai ķildu, vai arī kāda no ieslodzītajām izpelnījās uzraudžu kāvienu.

Grāmatas pamatā ir van de Polas doktora disertācija Roterdamas Erasma universitātē, un sākotnēji darba apjoms ir bijis divtik liels, nekā tas, kas vēlāk nodrukāts grāmatā nēderlandiešu valodā, bet tagad arī angļu tulkojumā. Lai gan pēc atsevišķām nodaļām, kurās autore aizrāvusies ar statistikas datu analīzi un interpretāciju, aptuveni nojaušams, kādas ievirzes materiāls varētu būt ticis īsināts, galu galā līdz grāmatai nonākušās 200 lappuses (papildinātas ar pielikumiem, ilustrācijām un vērēm) var uzlūkot par bezmaz vai enciklopēdisku un saturiski blīvu pārskatu par Amsterdamas maucības vēsturi, kurā atrodami šķirkļi gan par dažādu prostitūtu kategoriju atšķirībām, gan par tikuma un goda izpratni, gan prostitūcijas un varas iestāžu attiecībām.

Tomēr ir viens jautājums, uz kuru grāmatā atbildi meklēt izrādās veltas pūles, proti – kāpēc tieši Amsterdama, nevis, piemēram, Hamburga vai kāda cita pēc dažādām pazīmēm, vēsturiskiem un sociāliem nosacījumiem radniecīga pilsēta?

17. gadsimtā Amsterdama bija liela pilsēta, taču Eiropā tikai trešā lielākā – pirmās divas bija Parīze un Londona. Gadsimta sākumā pilsētā bija tikai 54 000 iedzīvotāju, taču straujās imigrācijas iespaidā jau 1700. gadā iedzīvotāju skaits bija sasniedzis 220 000, drīz tas jau bija 240 000, līdz 1800. gadā iedzīvotāju skaits atkrita atpakaļ līdz 210 000, trešās lielākās Eiropas pilsētas vietu atdodot Neapolei. Arī prostitūtu skaita ziņā Amsterdama aplūkojamajā periodā nav bijusi nekāda izcilniece. Laikā no 1650. līdz 1800. gadam, protams, pēc visai aptuveniem aprēķiniem un minējumiem, tās ir bijušas 800–1000 personas. Parīzē jau 18. gadsimta otrajā pusē bija 600 000 tūkstoši iedzīvotāju un prostitūtu skaits bija starp 10 un 15 tūkstošiem. Pēc pirmās prostitūtu reģistrēšanas 1810. gadā izrādījās, ka Parīzē darbojas 19 000 mauku. Lai cik tas būtu pārsteidzoši, Amsterdamu sit pušu pat Londona. Pēc 1758. gadā izdarītām policijas priekšnieka Saundersa Velča aplēsēm 675 000 iedzīvotāju pilsētā ir bijis ap 3000 prostitūtu. Tomēr vērot maukas mēs vēl aizvien kaut kādu iemeslu dēļ braucam vispirms tieši uz Amsterdamu.

Straujais iedzīvotāju skaita pieaugums 17. gadsimtā, protams, bija saistīts ar strauju imigrāciju. Liela daļa imigrantu bija ģimenes, kuras septiņu Nēderlandes provinču republikā –, kas plaši izplatītos un vismaz Latvijā līdz pat šai baltai dienai dzīvos priekšstatos bieži tika dēvēta vienkārši par Holandi, – meklēja glābiņu no citviet izjustiem politiskiem vai reliģiskiem spaidiem. Daudzi ieceļotāji bija arī neprecēti un no nabadzīgām zemēm nākuši ļaudis. Lai gan pasu, vīzu, lidostu drošības pārbaužu, personas kodu un citu ceļošanas apgrūtinājumu tolaik vēl nebija, ieceļotāju likteni tas tomēr vieglāku nepadarīja – un visādā ziņā tas īpaši neatšķīrās no apstākļiem, ar kādiem tagad iznāk darīšana Londonā iebraukušam viesstrādniekam no Latvijas. Iespēja dabūt darbu, pieklājīgu dzīvesvietu un sirdsmieru bija atkarīga ne tik daudz no nejaušas veiksmes, cik no pareizu nosacījumu sakritības – tev bija jābūt piederīgam tai vai citai ticībai, dzimumam, apveltītam vai apveltītai ar vērā ņemamām radniecības saitēm u.tml. Tikai tad varēja rasties cerība nopirkt pilsonību un pievienoties pilsētniekiem jeb tai priviliģēto ļaužu kārtai, kas paši tā vai citādi turpmāk jau noteica jauno imigrantu likteni. Vairākumam nekāda īpaša veiksme un apstākļu sakritības nespīdēja, tāpēc šie ļaudis nonāca paša zemākā līmeņa darbos – sievietes varēja uzskatīt, ka tām paveicies, ja izdevās dabūt kalpones vietu, vīri centās tikt uz kuģiem. Kad kuģi aizgāja jūrā, izrādījās, ka sieviešu un vīriešu proporcija pilsētā ir 3 pret 2.

“Sieviešu pārsvars nozīmēja, ka zemākās kārtas sievietēm bija grūtības atrast preciniekus,” raksta van de Pola. “Tas īpaši attiecās uz sievietēm, kas bija no ārpilsētas, jo vīrieši, vienalga, vai amsterdamieši vai iebraucēji, priekšroku deva vietējām Amsterdamas sievietēm. Amsterdamas pilsoņu meitām pilsētas valde piešķīra tādu kā pūru, kas izpaudās kā pilsonības piešķiršana viņu līgavaiņiem, ja tie nebija bijuši pilsoņi pirms tam. Tā biji privilēģija, kas maksāja 50 guldeņus, un tā bija vidējā divu mēnešu darba alga strādājošam vīrietim.” Tā nu pilsētā bija liels neprecētu nabadzīgu sieviešu pārsvars, kam bija maz cerību tikt pie sociālas un finansiālas drošības precību ceļā, taču neko labāks nebija jūrnieku sievu liktenis, jo, kā raksta van de Pola, viņu vīru ekonomiskais pienesums pārsvarā bija ilgstoša prombūtne. Līdz ar to daudzi nabadzīgo ļaužu kvartāli būtībā pārtapa par savdabīgām sieviešu komūnām, kurās sieviešu rokās bija gandrīz visi uzņēmējdarbības veidi, sākot ar veikaliem un iebraucamajām vietām, un beidzot ar krogiem, jūrnieku darbā pieņemšanas kantoriem un mauku mājām. Amsterdamā bija pārsteidzoši augsts sieviešu noziedzības līmenis, un 17. gadsimta otrajā pusē pusi no zādzībām bija izdarījušas sievietes, tāpat gandrīz tikai sievietes nodarbojās ar zagtas mantas uzpirkšanu.

Plaši izplatīts imigrācijas un līdz ar to arī prostitūcijas veicināšanas mehānisms bija tā dēvētie savedēju pakalpojumi. Savedējas jeb savedēji, kuru viltīgā un savtīgā darbošanās kļuva par iecienītu motīvu holandiešu glezniecībā, nodarbojās ne vien ar mēģinājumiem jaunas meitenes un precētas sievas pierunāt atsaukties uz “specifisku vīriešu” tuvošanās mēģinājumiem, bet arī piegādāja bordeļiem “godīgas meitenes”, kam pirms tam bija tikušas piesolītas kalpoņu vietas godīgu ļaužu mājās.

Prostitūcijai un pieprasījumam pēc tās, protams, bija saistība arī ar tāljūru jūrniekiem, jo īpaši aplam nešpetnajiem uzdzīvotājiem un nopelnītās naudas notriecējiem no Austrumindijas kompānijas, kas regulāri pilsētā pārradās no kuģojumiem uz Indiju, un no Rietumindijas kompānijas, kas bija bijuši Amerikā. Bernards Mandevils darbā “Fabula par bitēm” (1714) rakstīja: “Kad seši vai septiņi tūkstoši jūrnieku, kā tas mēdz notikt Amsterdamā, kas daudzu mēnešu garumā nav redzējuši neko citu, kā vien savu dzimumu, ierodas visi reizē, – kā gan godīga sieviete varētu staigāt pa ielām neaizskarta, ja nebūtu ielasmeitu, kuras gatavas par saprātīgu cenu piedāvāt savas cisas?”

Tomēr šis “jūrnieku arguments”, kas nekā neizskaidro vienas pilsētas kļūšanu par leģendu, tika apšaubīts jau gandrīz tā dzimšanas brīdī. Vācietis Johanns Grimms 1775. gadā to nodēvēja par nožēlojamu attaisnošanos un bija pārliecināts, ka galvenais iemesls ir lielais tā dēvēto mūzikas namu skaits pilsētā. Savā ziņā mūzikas nami bija mūslaiku naktsklubu priekšteči, jo tajos allaž skanēja mūzika, bija iespējams ēst un dzert un tur uzturējās “baudkāras” sievietes. “Mūzikas, deju un seksuālu kārdinājumu savienojums nebija nekas jauns,” raksta van de Pola. Dažādi danči bija populāri pie dažādām sabiedrības kārtām un vienīgie, kurus ar dejošanu saistītās vaļības satrauca, bija reformātu baznīcas pārstāvji.

Lai cik uzskatāma varētu būt naktsklubu jeb mūzikas namu saistība ar viegli pieejamu seksu, arī šis arguments Amsterdamas pārtapšanai par prostitūcijas pasaules galvaspilsētu pats par sevi nešķiet īpaši pārliecinošs. Taču tas tomēr nav tik absurds, kā pieņēmums, ka viens no iemesliem varētu būt bijusi ielu apgaismojuma ieviešana. 1668. gadā pilsētas valde nolēma īstenot Jana van der Heidena plānu, un jau pēc diviem gadiem janvarī pilsēta bija uzstādīti 1800 stabi ar eļļas laternām. Turpmāko desmit gadu laikā tām tika pievienotas vēl 600. Šis izgudrojums visiem šķita tik lielisks, ka ātri vien guva piekrišanu un izplatību ne vien visā Nēderlandes republikā, bet arī citās valstīs. Viens no pirmajiem aculieciniekiem, kas rakstos atstājis savus iespaidus par šo sasniegumu, ir vācietis Jērgs Francs Millers, kurš 1669. gada augustā bija rakstījis, ka reizēm stundām klīdis pa pilsētu naktī, savu ceļu itin viegli saskatīdams no vienas laternas līdz nākamajai. Sajūsma bija liela, un dažs pat rakstija, ka “tu vari staigāt pa ielām kā gaišā dienas laikā”. Van de Pola ironizē, ka drīzāk tā būs bijusi gan “gaiša mēnesnīca”, jo taupības nolūkos pilnmēness laikā laternas nemaz nebija tikušas iedegtas, jo viss bijis saskatāms tāpat. Ar visu, protams, saprotot arī uz ielas sastaptas prostitūtas seju, kuru varēja būt izkropļojis gan sifiliss, gan kāds nelabvēlis, vēzējoties ar nazi.

Maldīgi būtu iedomāties, ka prostitūcija Amsterdamā vienmēr būtu bijusi likumīgs un pilsētas varas iestāžu veicināts un atbalstīts iztikas pelnīšanas avots. Prostitūcijas apkarošanas un bordeļu iztrenkāšanas pasākumi nekad nebija pārāk veiksmīgi – tā, piemēram, jau pieminētā madāma Terēze ne reizi savā darbības laikā nebija tikusi nedz arestēta, nedz tiesāta. Varas bardzība jau 18. gadsimtā vērsās ne tik daudz pret pārdevējām, cik pret pircējiem, un tā tiesu papīros līdz mūsdienām nonākuši arī prostitūtu klientu stāsti. Kāds apgalvojis, ka doties pie maukas, viņu piespiedis trūkums – viņš esot bijis pārāk nabadzīgs, lai precētos; savukārt kāds precēts vīrs stāstījis, ka sieva ir bērnaukle kādā ģimenē, kas devusies uz laukiem, tāpec viņš, “kolīdz apprecējies, vairs nespēj iztikt bez sievietes.” Ideja par to, ka prostitūcija būtu jāapkaro, bargi sodot prostitūtu klientus, ir populāra vēl šobaltdien, dažās pasaules valstīs šāda kārtība ir spēkā, un laiku pa laikam tiek apsvērta doma, ka tā būtu jārīkojas arī Latvijā. Van de Polas grāmatā aprakstītie gadījumi šādu ierosmi gan mudina nopietni apšaubīt. Ideja par prostitūtu klientu sodīšanu 18. gadsimta Holandē, protams, nebija saistīta ar sieviešu tiesību aizstāvēšanu, cilvēku tirdzniecības apkarošanu un tamlīdzīgām tobrīd nezināmām lietām. Nozieguma būtība bija vīrieša nonākšana gultā un seksuālas attiecības ar sievieti, kas nav viņa sieva. Otrs nozieguma paveids bija ebreju vīrieša (te jau bija vienalga – precēta vai neprecēta) sekss ar kristīgu sievieti. Par abiem nodarījumiem pienācās ļoti bargi sodi, taču uzņēmīgi ļaudis šajā kārtībā drīz vien saskatīja arī izdevīgumu un iespēju.

Skaļākais un vērienīgākais rakstiskos avotos iemūžinātais un ar prostitūtu klientu sodīšanu saistītais skandāls ir stāsts par vecāko tiesu izpildītāju Šravenvārdu. Šravenvārds bija izveidojis prostitūtu un līdzzinātāju tīklu, kurā darbojās tādi krāšņi personāži kā, piemēram, mauka ar iesauku Sifilītiķe Anna. Šajā tīklā mērķtiecīgi tika ievilināti pietiekami turīgi vīri – vienalga, vai tie būtu pilsētnieki, vai no laukiem tirgoties iebraukuši pārtikuši zemnieki. Prostitūtu uzdevums bija klientus iedabūt gultā, un brīdī, kad tas bija noticis, pa durvīm ienāca vai nu pats Šravenvārds vai viņa līdzzinātāji. Kutelīgo lietu tika piedāvāts nokārtot turpat uz vietas, jo uz spēles kā nekā bija likts pieķertā gods un labais vārds. Maksa par šādu pakalpojumu bija 3000 guldeņu – salīdzinot ar pilsonības iegūšanas cenu, astronomiska summa. Iedabūšana gultā šajā gadījumā nebija tikai eifēmisms, bet drīzāk juridisks termins, jo ar likuma bardzību pret prostitūtas klientu varēja vērsties vien tad, ja tas tika pieķerts guļam ar sievieti vienā guļvietā. Šī iemesla dēļ piesardzīgāki klienti bieži vien mēdza likties gar zemi uz grīdas, un uzņēmīgajām dāmām vajadzēja likt lietā papildus viltu, lai nereti dzēruma nemaņā ieslīgušos vīrus tomēr iedabūtu arī gultā.

Tiesu izpildītāja Šravenvārda gadījums mums ir zināms tāpēc, ka šis organizētās noziedzības pasākums tomēr nāca gaismā, iesaistītās personas tika arestētas un tiesātas. Sifilītiķe Anna un viņas biedrene Gliemene tika notiesātas publiskā vietā stāvēt ar piespraustām kauna zīmēm, bet pēc tam uz divpadsmit gadiem labošanas darbos Vērptuvē. Pilsētā viņām tika aizliegts atgriezties 25 gadus, un viņas visticamāk arī neatgriezās. Publiska kaunināšana bija neatņemama tā laika sodu sistēmas daļa, tomēr Amsterdamā tā nekad nesasniedza tādu izsmalcinātības pakāpi kā, piemēram, Roterdamā – tur prostitūta tika ielikta gaisā pakārtā būrī, un būris tika griests tikmēr, kamēr notiesātā apvēmās, tādējādi sevi “apkaunojot”. Tiesāts tika arī pats Šravenvārds – viņam tika atņemts amats, viņš tika pasludināts par “nevēlamu bezgodi” un uz 12 gadiem izraidīts no pilsētas.

Ja šis gadījums nebūtu nonācis līdz tiesai, visticamāk, mēs par to tā arī nekad neuzzinātu, līdzīgi kā nu jau vairs nekā nav iespējams līdz galam izprast Amsterdamas prostitūcijas sistēmas –, jo muzikas nami un bordeļi tomēr bija pēc noteiktiem ieradumiem un noteikumiem organizēti pasākumi, – finansiālās attiecības ar varas iestādēm. Van de Pola raksta, ka avotos atrodama informācija vienīgi par iegrāmatotām summām, ko mūzikas namu turētaji un bordeļu īpašnieki maksājuši kā “sodus”. Savukārt aculiecinieku, īpaši pilsētā iebraukušu ārzemnieku, atmiņās bieži tiek runāts par “nodokļiem” un “atļauju” pirkšanu. Kāds krievu augstmanis no Pētera I svītas pēc viesošanās Amsterdamā 1698. gadā rakstīja, ka mūzikas namus var apmeklēt “bez mazāko baiļu, jo tie pastāv ar municipālās pārvaldes atļauju un nomaksā nodokļus.” Šādi nodokļi un atļaujas neesot minētas nevienā nēderlandiešu rakstu avotā, savukārt ārzemju autori savos ceļojumu iespaidos un vērojumos nekad nepiemin soda naudas un summas, kas varas vīru kasē ienāca no tiem, kas vēlējās atpirkties no krietni vien lielākām nepatikšanām – parasti šādi mēdza atpirkties precēti vīri, ebreji, kas tika pieķerti ar kristīgām prostitūtām, seksa praktizētāji uz ielas vai netradicionālu seksuālo attiecību, piemēram, šaustīšanas ar pletni, piekritēji. Saprotams, šāda informācija neparādās tiesu Atzīšanās grāmatās, toties tā atrodama tiesu izpildītāju grāmatvedības papīros, kas gan līdz mūsdienām saglabājušies tikai no 1723. un 1732.–95. gadiem. Cik nu no šīm atskaitēm noprotams, nauda tikusi iekasēta no bordeļu īpašniecēm vai “par bordeļa turēšanu” un tas noticis kādas astoņas reizes gadā. Summas nekad nav bijušas tik lielas, kā tās, ko soda naudās piespriedusi tiesa un kas iegrāmatotas Atzīšanās grāmatās.

Tomēr to visu nekādi nevar uzskatīt par organizētu atļauju un nodokļu sistēmu. “Šķiet, ka ārzemju ceļotāji neizprata pašu redzēto un dzirdēto un šādā izkropļotā versijā to pavēstīja tālāk,” raksta van de Pola. “Visticamāk, paši nēderlandieši bija krietni vien labāk informēti. Lai vai kā, tā arī īsti nav skaidrs, kas un kā īsti notika.” Licencēta kopš 1710. gada tika vienīgi mūzikas namu darbība, taču šī sistēma drīzāk bija kas līdzīgs mūsdienās vispārpieņemtajai autoratlīdzību iekasēšanas praksei, jo sniedza atļauju atskaņot muzikālus priekšnesumus. Trīs dienas nedēļā, parasti sestdienās, svētdienās un pirmdienās mūziķiem bija atļauts spēlēt, un par to bija jāmaksā policijai, kurai tas bija vēl viens ienākumu avots. Tomēr “mūzikas naktīs”, kā vismaz apgalvots likumos, mūzikas namos nedrīkstēja atrasties prostitūtas.  rzemju turistu atmiņās gan stāstīts kas cits.

“Publiskā maucība ir mazāk noziedzīga un sabiedrību samaitājoša kā privāta maucība,” 1724. gadā rakstīja Bernards Mandevils, un šāds uzskats, kā noprotams, bija visai izplatīts. Durvju ailā stāvoša meiča, kas taisa actiņas uz Norvēģu jūrnieku, tika uzskatīta par krietni vien mazāku sabiedriskās kārtības apdraudējumu, nekā “snaudošā” mauka, kas klientus pieņem slepenībā savā mājasvietā, neuzticīgs vīrs, kas sievai pārnes sifilisu, ebrejs, kas guļ ar kristieti, vai nesaprotamas un tātad perversas seksuālas darbības, kas apdraud pašus sabiedriskās kārtības pamatus. Starp citu, lai ko mēs arī domātu vai iztēlotos par “izlaidīgu” dzīvesveidu, vairāku gadsimtu garumā Amsterdamas prostitūtas, kā raksta van de Pola, par vienīgo pieņemamo seksuālo attiecību veidu tika uzskatījušas pozu “vīrietis virsū, sieviete apakšā”, turklāt abām pusēm tikpat kā neizģērbjoties. Rakstiskajos avotos atrodamas gaužām retas atsauces uz orālo seksu, masturbāciju vai, diespas’, kāda uzstājīga klienta vēlmi tikt pērtam ar pletni, un parasti šie gadījumi tiek pieminēti kā kaut kas iepriekš nepieredzēts, ārkārtējs un grūti izskaidrojams. Pēc 1800. gada, kad Amsterdamu iedzīvotāja skaita ziņā jau bija apsteigusi Neapole, tā tomēr vēl vienmēr palika pati bagātākā pilsēta Eiropā. Taču arī par naudu acīmredzot tolaik pilnīgi visu nopirkt nav bijis nemaz tik viegli, un līdz ar to arī tas diezin vai varētu būt Amsterdamas prostitūcijas labi zināmā noslēpuma izskaidrojums.

Raksts no Jūlijs, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela