Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Man pašai par pārsteigumu izrādījās, ka tiešām lasu Rīgas Laiku no tā pirmsākumiem. Varu atsaukt atmiņā, kā mainījies žurnāla vizuālais tēls — pirms laba laika RL vāki bija koši un krāsaini. Vārdi “Rīgas Laiks” spilgti sarkanā lauciņā un fonā — spilgtas, krāsainas bildes. Vēlāk vāki kļūst melnbalti, burti paši — sarkani. Tēls uz vāka, kurš reprezentē numuru, nedaudz burtus aizsedz. Laikam mums pašiem jāsaprot, ka gribam atrast tieši Rīgas Laiku. Šogad vārds “laiks” gandrīz pavisam noslēpies — vispirms aiz Gorbačova iezīmētās pieres, vēlāk aiz citiem tēliem.
Atlasīt 10 man labākos, zīmīgākos rakstus sākumā liekas pavisam vienkārši, taču, jo vairāk cenšos, jo sliktāk padodas. Interesanti, ka izjūtas atsaukt atmiņā vieglāk nekā iegūto informāciju.1. Pagājušā, 2001. gada decembra numurā Ievas Lešinskas tēmas pieteikums Šausmu ģeogrāfija. Lielā fotogrāfija ar kārtīgās rindās sastādītajiem cilvēciņiem ir dīvainā saskaņā ar milzīgajiem lūžņiem un drupām. Man tas ir kā “sieviešu numurs”, jo Ieva Lešinska, Signe Baumane, Arundhati Roja pasaka manā vietā, ko jūtu. Nav norobežota terorisma, nav triecienu un atbildes triecienu, ir notikumi un šausmas, ko neviens nekad nav pelnījis. Vīrieši reaģē savādāk, tā laikam jābūt. Vairāk analīzes, sistematizācijas. Ak, nu nevispārināšu.
12/2001, 2/2002
2. Ulda Tīrona un Ilmāra Šlāpina intervija ar Gidonu Krēmeru. Interesanta, informatīvi bagāta intervija ar pašu Krēmeru un teicams fragments no Krēmera atmiņām par L. Bernsteinu. Lasot uzreiz top skaidrs, ka pārlasīšu otrreiz, jo kā jautājumi, tā atbildes ir tik piesātināti, ka uzreiz “neiekārtojas” manī.
5/2000
3. Intervija ar fiziķi, Nobela prēmijas laureātu Stīvenu Veinbergu. Uzvārdu gan biju jau aizmirsusi, tagad speciāli uzmeklēju. Šī intervija man zīmīga ar atziņu, ka ne reliģija ir tā, kas uzlabo mūsu morāli, bet morālā pārliecība, ka lietām jākļūst labākām, uzlabo reliģijas.
11/1999
4. Ineses Zanderes raksts par to, kā tika atrasti Viļņas katedrāles dārgumi. Atceros fotogrāfijas. Patiešām jābrīnās — gluži kā dēku romānā.
7/1999
5. Intervija ar Dalailamu. Pati intervija jau pārlieku savijusies ar Tīrona grāmatām, ar Jurgas Ivanauskaites Ceļojumu uz Šambalu, citām intervijām Dalailamas Rīgas apmeklējuma laikā. Tomēr Dalailama, viņa foto Rīgas Laikā iespiedies atmiņā, kaut vai tādēļ, ka man pašai ir visai neizprotamas daudzu cilvēku slāpes un ilgas pēc Indijas, pēc Tibetas. Tas liekas tik svarīgi un tiek realizēts tik samāksloti. It kā viņi gribētu ieiet kaut kur tur, kur nekā nav, kaut ko tur atrast un paņemt. Tikai laikam tur nav nekā tāda, ko var uzreiz paņemt rokā, ielikt somā un aiznest līdzi.
6/1999
6. Ulmaņa vizīte Ķīnā. Honkonga pirms pievienošanas lielajai Ķīnai. Neko nevaru darīt — prātīgos tā laika pārspriedumus par situatīvo līdzību ar 40. gadu Latvijā pilnībā aizēnojuši kolēģes Vaivas no Honkongas kinofestivāla atvestie pastāstiņi par to, kā kopā ar Tīronu ķēruši milzīgu, milzīgu prusaku un kādās bezgalgarās rindās nācies stāvēt, kārtojot dokumentus.
2/1995
7. Ineses Zanderes raksti no bijušās Dienvidslāvijas — Kosova, Maķedonija. Krietni sen — studēdama RTU, biju “praksē” Slovēnijā. Tas bija tipisks padomju laiku “pieredzes apmaiņas” brauciens, ar reālu mācību vai darba praksi tam nebija nekāda sakara. Jaunieši, kuri savukārt pēc tam brauca “praksē” uz Latviju, bija no dažādām Dienvidslāvijas republikām — Kosovas, Slovēnijas, Maķedonijas, Melnkalnes. Diez kā viņiem klājas?
8/1999, 7/2001
8. Intervija ar Ainaru Šleseru. Ne man Ainars Šlesers liekas tik interesants, ne žurnālistu uzdotie jautājumi. Atmiņā palicis izbrīns un neizpratne par to, ka žurnālisti tā — ņēma un iedrukāja tieši, kā cilvēks pateicis! “Sievietes smukumam ir jānāk no iekšām” un “Nauda man ir!”, liekas, ir vieni no biežāk citētajiem politiķu tekstiem Latvijā. Iznāca tāds žanru saplūdinājums –– intervija un parodija. Ak jā — atceros, ka pēc intervijas Rīgā čakli tika baumots par draudiem Rīgas Laika redakcijai kopumā un žurnālistiem atsevišķi. Diez vai bija ar?
1/1999
9. Tūrs Heijerdāls. Fantastiski — cilvēks, kurš kuģojis ar plostiem Kon Tiki un Ra pāri okeānam, cēlis kājās Lieldienu salas noslēpumainos lielausainos milžus, tagad ir Latvijā. Sajūta apmēram tāda, it kā viesos būtu ieradies kāds sengrieķu mītu varonis.
10/1998
10. Liekas, ka tieši Rīgas Laiks aizsāka publisko diskusiju par to, vai Rīgas 800 gadu jubilejas svinībām izvēlēts pareizais datums. Tomēr tas viss ātri norima, jo līdz svinībām vēl bija ilgi. Nu jau tās pagājušas –– pēcsvētku kašķis vēl nē. Jubilejas uguņošana man patika!
11/1994
Tas gan nav raksts, tāpēc numuru nelikšu, bet nevaru neminēt Kanta “reklāmas”! Tik daudz sašutuma, prieka, neizpratnes un sajūsmas melni/krāsainas, tīši provocējošas bildes sen nav raisījušas. Tīrais Latvijas Benetton’s!
6/1999 – 12/2000
Jaunnedēļ šis saraksts būtu citādāks…