Personisks stāsts

Džons Rīds

Mana oma, indētāja

Foto: Rex Features/Vida Press Foto: Rex Features/Vida Press

Kad četru piecu gadu vecumā iegāju omas istabā, dažkārt sastapu viņu tur raudam. Viņa sēdēja uz gultas malas un tukšoja vienu papīra salvešu paciņu pēc otras. Nedomāju, ka tas bija kas tāds, ar ko viņa būtu vēlējusies dalīties ar citiem, lai gan viņai varēja būt iemesls uzskatīt, ka viņu ar mani vieno kāda īpaša kosmiska saikne: kā otrais vārds man ir ielikts viņas tēva vārds, un es esmu mantojis šo to no viņas pievilcīgā izskata. Viņa apraudāja savu meitu Martu, kas 28 gadu vecumā bija nomirusi no ādas vēža. Desmit gadus vēlāk, kad – arī 28 gadu vecumā – aizgāja viņas jaunākais bērns, mans onkulis Normans, viņa apraudāja viņu.

Omas tuvumā vienmēr kāds mira – viņas bērni, vīri, viņas dzīvesdraugs –, un tāpēc viņas sērošana visa mūža garumā bija labi saprotama. Bēniņu istabas pustumsā, redzot viņu iegrimušu augstajā un mīkstajā gultā un sajūtot veca cilvēka sausās ādas un krēpu smārdu, uzreiz bija skaidrs, ka mātēm nav lemts saņemt to, ko viņas būtu pelnījušas. Taču tagad, to visu atceroties, es vairs nelauzu galvu, vai oma saņēma, ko bija pelnījusi kā māte, jo man jādomā par to, vai viņa saņēma visu, ko bija pelnījusi kā slepkava.

Pirms dažiem mēnešiem es salādēju mašīnā sievu un bērnus, un mēs devāmies omu apciemot. Nebiju saticis viņu jau vairāk nekā pusotru gadu, un šajā laikā viņa bija paguvusi no savas mājas pārcelties uz vienu veco ļaužu aprūpes namu, bet pēc tam vēl uz citu. Manai nevērībai pret viņu nebija attaisnojuma – šķiet, es īsti nespēju samierināties ar to, kā mēs bijām pametuši viņas māju. Tā bija katastrofa. Māja bija pilna ar mantību. Mājas pircēji apgalvoja, ka par to parūpēsies. Un viņi parūpējās – vienkārši visu nojauca. Turpat kaimiņos Longailendā dzīvo kāds mana brāļa draugs, un viņš stāstīja, ka tas bijis gada lielākais apkaimes skandāls.

Nams, kurā, ciemojoties pie omas, es pavadīju tik daudz bērnības laika, bija atbaidošs. 90. gadu beigās mēs ar brāli veltījām trīs dienas tā sakopšanai. Bija nomiris vecāsmātes pēdējais dzīvesdraugs Džo, un mājā vēl glabājās viņa lietas. Viņš bija tikai viens no pieciem nelaiķiem, kuru mantas vēl arvien bija it visur mājā. Manas tantes lietas, tēvoča lietas, vectēva lietas, vecāsmātes otrā vīra lietas – tas viss, pēc maniem aprēķiniem, aizņēma aptuveni pusi no mājas kopapjoma. Autovadītāju apliecības un svarīgi dokumenti, iesākti projekti un piemiņas lietas – piemēram, sarūsējušas skrūves, ko mans tēvocis Normans bija izskrūvējis no nogrimušu kuģu vrakiem niršanas ekspedīcijās. Pagrabā mēs atradām pudelīti ar sarkanu viskozu šķidrumu. Pudelīte bija visai glīta – ar vasku vai plastmasu aizzīmogots roku darbs, ievietota rūpīgi nostrādātā cietkoksnes kārbiņā. Mums šķita, ka tā varētu būt kas vērtīgs. Par to gan nebija lielas pārliecības, taču tā varēja būt arī ļoti veca. Tā nu mēs mēģinājām to pārdot Īstvilidžas antikvariātam, kur saņēmām ieteikumu atbrīvoties no pudelītes, nododot to Toksisko vielu kontroles centram.

Pagraba galdniekdarbnīcā mēs atradām sauju pusizkusušu heroīna karošu (omai laiku pa laikam bija sakars arī ar pagalam apšaubāmiem personāžiem), bet aiz mājas uzgājām lielu melnu atkritumu maisu, pilnu ar beigtiem dzīvniekiem. To, ka tur iekšā ir dzīvnieki, varēja pateikt jau pēc maisa formas – bija iespējams saskatīt dažādu ķermeņu apveidus. Abi ielūkojāmies maisā, bet tikai uz tik īsu brīdi, lai pārliecinātos, ka tur patiesi ir mirušas radības, bet necenstos izdibināt – kādas. Brālis teica, ka esot saskatījis bruņrupučus, kas varētu būt ticami, jo mātei reiz bija kāds pusducis bruņrupuču, kas visi gāja bojā kaut kādā pēkšņā, neizskaidrojamā nelaimē. Es pamanīju pūci, kas ir mazāk ticami, tomēr arī iespējams, jo pūces Longailendā dzīvo. Mēs nospriedām, ka maiss, visticamāk, ir pilns ar jenotiem un kaķiem, jo tie allaž rakņājās pa omas atkritumiem. Viņa mēdza uz tiem klaigāt no pagalma lieveņa. Pēdējoreiz maisu redzēju tad, kad tas zālāja vidū gaidīja atkritumu vedēju ierašanos. Melnajā polietilēnā vēl arvien bija saskatāmi izspiedušies dzīvnieku pakaļkāju izliekumi.

Pat tās lietas, kuras būtu vērts saglabāt, šajā namā bija kļuvušas nomācošas. Kādreiz brīnišķīgs ozolkoka šūpuļkrēsls un ķirškoka rakstāmgaldiņi bija nomālēti ar baltu emaljas krāsu. Grāmatplaukti bija pilni ar peļu apgrauztiem bibliotēku izstumteņiem. Paklājos plauka un zēla pelējums. Šķīvjus klāja nenomazgājami ēdiena traipi. Tualešu podi bija pilni, nemazgāti un piebērti ar zīdaiņu pūderi. Oma mēdza sacīt, ka ūdens nenolaišana ietaupa naudu, taču patiesībā vēlējās atgādināt, ka dzī­vē pilnīgi viss grozās vienīgi ap naudas taupīšanu.

Viņas aizstāvībai gan jāsaka, ka oma bija uzaugusi Lielās depresijas laikā, un savā apziņā viņa šo laikmetu tā arī nekad nebija pametusi. Kad 20./21. gadsimta mijā ekonomika atkal sāka iet uz leju, viņai patika norādīt uz dažādām kultūras paralēlēm, visu saliekot pa plauktiņiem: grūtos laikos notiek pievēršanās mistikai, pašpalīdzībai un okultismam, viņa klāstīja. Nešaubos, ka viņai bija taisnība. Pat vecumdienās viņa saglabāja prāta asumu un interesi par notiekošo. Viņa klīda apkārt pa savu atbaidošo mājokli, un visās istabās skanēja sabiedriskais radio. Viņa zināja pilnīgi visu – arī to, ka, teiksim, žāvētas plūmes var izmantot matu krāsošanai (vēl šobaltdien viņas mati ir žāvētu plūmju brūnumā). Nacionālajā sabiedriskajā radio viņa bija dzirdējusi zobārsta ieteikumu skalot muti ar ūdeni un lietot zobu diegu pat tad, ja nav iespējams regulāri tīrīt zobus ar zobu suku. Šī raksta tapšanas brīdī viņai ir 94 gadi un mutē vēl arvien visi zobi. Tie gan kļuvuši vaļīgi, un vispār šķiet, ka vaļīgs ir viss viņas apakšžoklis.

Kad ieradāmies pie viņas aprūpes namā, es sakārtoju viņas dzirdes aparātu, bet mana sieva izgāja sagādāt pamperus. Mani oma pazina ar grūtībām, un, kad apvaicājos par viņas bērniem, Martu viņa pat neatcerējās. Nevarētu teikt, ka prombūtnes mēnešos man viņas būtu pietrūcis, un es negaidīju, ka šis apmeklējums mani tik ļoti satrieks. Oma, kas neatcerējās Martas vārdu, oma, kas guļ un pa muti valsta savu vaļīgo žokli, oma, kuras zobi kuru katru brīdi var izkrist, – to bija grūti izturēt. Līdzās ieplestām acīm un šausmās pavērtām mutēm sēdēja bērni. Viņiem pēdējais gads bija izvērties par ceļojumu no vienas mirstamgultas pie nākamās: vecpaps, vecmamma, omasvīrs. Nu bija skaidrs, ka oma būs nākamā.

Kad oma palūdza viņiem uzdziedāt, bērniem izdevās saņemties. Viņi skolā bija mācījušies dažas vācu dziesmas, un viņa dziedāja līdzi. Viņa teica, ka dziedot viņa atgriežoties bērnībā – itin kā to būtu iespējams atkal izdzīvot kā tagadnes mirkli. Var jau būt, ka dziedāšanas brīdī viņas apziņā bērnība patiesi atkal atgriezās tagadnē – taču neesmu pārliecināts, vai tur vēl atlicis daudz kas cits. Dažkārt viņa rāda uz savu galvu un joko par ìaizmāršībuî.

Ir savādi kādu no savas ģimenes redzēt šādā stāvoklī. Lai mani pārmērīgi jaunie vecāki varētu uzelpot, bērnībā es reizēm pie omas mēdzu nodzīvot nedēļām ilgi. Viņa mani mācīja, ka žīdi visu ko izgudrojuši, žīdi nedzerot, žīdi esot gudri, jo žīdu filozofijā liela nozīme tiekot piešķirta domāšanai, bet ka man tomēr nevajagot viņus dēvēt par žīdiem. Vēl viņa mēdza teikt, ka “pat strīdā jāpatur labs prāts”. Bet, kad es paziņoju par saderināšanos ar neebreju sievieti, oma nokrita ceļos un lūdzās, lai tikai nelaulājamies kristiešu baznīcā. Kāzas notika tenisa kortā, oma bija visu uzmanības centrā un flirtēja ar manas sievas tēvočiem, kas bija par viņu gadus 20 jaunāki. Oma vienmēr bija sabiedriska, taču brīžos, kad viņai nebija jāpilda namamātes pienākumi, jāgādā par ēdienu, šķita, ka viņai tiek noņemts kāds neredzams slogs un viņa kļūst patiesi brīva.

Omas interese par uzturzinātni sākās 60. gados. Jau 70. gadu vidū viņa bija sarakstījusi un pašrocīgi izdevusi vairākas ar mimeogrāfu pavairotas grāmatas par pārtikas produktiem un vitamīniem. Aptuveni tajā pašā laikā vai varbūt nedaudz agrāk viņa sāka arī cilvēku indēšanu.

Nav iespējams precīzi restaurēt, ko un ar kādām sastāvdaļām viņa bija darījusi. Es pat neesmu pilnīgi drošs, ka viņa patiesi ir darījusi to, par ko es viņu turu aizdomās. Manā rīcībā ir vienīgi netieši pierādījumi un nojausma, kas gadu gaitā kļuvusi arvien spēcīgāka. Saskaņā ar šo nojausmu viņa priekšroku deva A vitamīnam (tas līdzās daudziem citiem simptomiem var izraisīt miegainību, redzes miglošanos, nelabumu), viņa izmantoja arī caureju izraisošus līdzekļus, bet, kļūstot vecākai un palaižoties slinkumā, ķērās pie recepšu medikamentiem.

Oma nekad vienu ēdienu negatavoja vairākkārt, un viņas darinājumi parasti bija kaut kas patiesi dīvains un neaprakstāmi trekns. Piemēram, kopā ar aprikozēm un konservētiem tomātiem sautēts cālis vai dažādu malto gaļu sajaukums ar plūmēm un marinētiem dārzeņiem. Vietējā pārtikas veikalā viņa jau bija iemantojusi zināmu slavu. Tur viņai mēdza atlikt haizivju aknas.

Vēlākajos gados par viņas maltīšu pamatu kļuva jau iepriekš ēšanai sagatavoti produkti vai pusfabrikāti, un tā kļuva par viņas iecienītāko gatavošanas metodi. Viņa bija atradusi patiesi efektīvu stratēģiju – atrast to, kas tev garšo vislabāk, sapirkties to neticamos apjomos un tad neatlaidīgi tevi ar to barot. Un tev bija tas jāēd – teiksim, importētais Jarlsberg saldējums. Un tad tu vienkārši aizmigi vai nu dīvānā, vai vilcienā atpakaļceļā uz pilsētu. Protams, jo ilgāk tu paliki pie omas, jo lielāka bija iespēja, ka ar tevi atgadīsies kas nelabs. Padzīvojot pie viņas nedēļu, bija jāpārcieš gan caureja, gan spēku izsīkums, arī redze sāka migloties.

Pirmā, kas pilnībā atteicās ēst omas ēdienu, bija mana mamma, bet es uzskatīju, ka tā ir paranoja. Taču tad es sāku ievērot, ka dīvānā vai mājupceļā uz pilsētu mēdzu aizmigt katru reizi pēc ciemošanās pie omas. Kad pārstāju ēst omas ēdienu, arī mans brālis uzskatīja, ka tā ir paranoja. Taču tad es pārstāju pie omas pēkšņi aizmigt, un drīz vien arī viņš vairs neēda omas gatavoto.

Taču galvenais – ir grūti noticēt, ka tevi indē tava paša oma. Tu zini, ka viņa tevi mīl, un par to nešaubies, un viņa ir tik apburoša un aizkustinoša vecmāmiņa. Tāpat tu saproti, ka viņa nekad nevarētu vēlēties tevi noindēt. Un tāpēc pretēji veselajam saprātam tu turpini ēst viņas gatavoto, līdz atkal iekrīti nemaņā, un dari to tikmēr, līdz šaubas izklīst. Drīz vien mēs brīvdienās pie omas sākām ierasties paši ar saviem produktiem vai gatavām maltītēm, un šķita, ka viņa pat izjūt atvieglojumu, jo nav spiesta gādāt par šķīvju saturu. Ap to laiku viņai jau sāka pavājināties redze, un, iespējams, viņa pati nemaz nemanīja pulvera kristāliņus uz kūpinātā laša, ko viņa mēģināja mums piedāvāt. Taču tad radās jautājums: ko iesākt ar viesiem, jaunpienācējiem, un kā viņiem izskaidrot, ka omas gatavoto nebūtu vēlams ēst? Reiz, šķiet, Lieldienās, mans brālis ieradās kopā ar savu jauno draudzeni – aktrisi. Oma bija nosolījusies neko negatavot, šķita, ka viņa savu solījumu ir turējusi, un tāpēc mēs draudzenei neko par indēšanas tēmu nebijām minējuši. Taču pēc pusdienām oma no virtuves parādījās ar šaušalīga paskata auzu un rozīņu cepumiem. Tie bija tā piepūtušies, it kā to galvenā izejviela būtu satrakojusies cepamā soda. Iespējams, pieklājības pēc brāļa draudzene pārīti apēda. Mēs ar šausmām to vērojām. Vēlāk viņai pilsētā bija paredzēts mēģinājums, taču viņa atslēdzās uz dīvāna un mēģinājumu nokavēja.

Kāpēc gan omai būtu mūs jāindē? Jāteic, mamma kādu laiku uzskatīja, ka omai piemīt pret citiem vērsts Minhauzena sindroms – psihiska novirze, kas aprūpētājam liek indēt vai kā citādi fiziski kaitēt tiem, par kuriem viņam it kā būtu jārūpējas. Kāds ir mans viedoklis? Esmu pārliecināts, ka oma nevienam negribēja kaitēt. Un, ja arī viņa iemānīja tev ko iemidzinošu, tas tika darīts tāpēc, ka viņa nevēlējās, lai tu brauc prom, – viņai patika, ka viesi nokavē vilcienu. “Paliec pa nakti, paliec pa nakti,” viņa tādās reizēs dūdoja.

Citkārt, šķiet, viņu nodarbināja krietni vien praktiskākas raizes. Mammai, kad viņa uz īsu laiku atkal pārcēlās atpakaļ pie omas, bija daudz dažādu mājdzīvnieku – bruņrupuči, suņi, kāmīši, kaķi –, un tie visi cits pēc cita saslima un nobeidzās. Un tad vēl bijušais gaisa desantnieks Džo, kas kļuva par pēdējo omas dzīves draugu. Viņš bija pasācis savus pensijas čekus vienā paņēmienā notriekt Atlantiksitijā un tad līdz nākamajam čekam dzīvot omai uz kakla. Pēc tam viņš salauza kāju, un mums bijā jāuzklausa omas histēriskie tālruņa zvani par to, ka viņai tagad viņš jāaptekā visos iespējamos veidos. Bet tad viņš bija pagalam.

Kas par to varētu būt sakāms pašai omai? Pat ja viņa būtu tādā stāvoklī vai noskaņojumā, ka varētu man izstāstīt, kāpēc tā rīkojusies, es šaubos, vai viņa to spētu. Viņa vienmēr ir bijusi mīkla, tajā skaitā – arī pati sev. To ilustrē kāds viņas stāsts. Kad viņa vēl bijusi ļoti jauna, kāds puisis viņu pieliekamajā kambarī mēģinājis nobučot, bet viņa viņu atgrūdusi, aizskrējusi mājās un nespējusi rimties raudāt. “Omiņ, bet kāpēc gan?” mēs vaicājām. “Tāpēc,” viņa atbildēja, “ka es viņā biju iemīlējusies!”

Omas tēvs bija nācis no Krievijas – viņš bijis gara auguma un izskatīgs vecāks vīrs, jātnieks, atraitnis. Viņas mātei precību brīdī bija 17 gadu. Pārim bija četras meitas un dēls, kas nomira jau agrā bērnībā. Kad sākās Lielā depresija, viņu izsauca darbavietas priekšniecība – tolaik viņš bija fabrikas brigadieris Bruklinā – un paziņoja, ka viņš tiek atlaists. Viņš lūdzās pēc darba, kaut jelkāda darba, kas ļautu uzturēt ģimeni, un tā kļuva par “ugunsvīru” jeb kurinātāju, kas krāsnī šķipelēja ogles. Tad notika sprādziens, viņš guva smagus apdegumus un neatgriezās mājās. Vienkārši pazuda. Trīs nedēļas pēc nelaimes gadījuma mana vecvecmāte bija iznākusi no mājas un sākusi runāties ar vīru, kas bija apsēdies uz kāpnītēm ielas pretējā pusē. Viņa seju bija klājuši apsēji. Viņa vaicājusi, kāpēc viņš nav nācis mājās, un viņš atbildējis: “Es baidījos, ka tu mani vairs nemīlēsi.” Šīs bailes no viņa neatkāpās visu atlikušo mūžu. Savu vecvectēvu Bendžaminu, no kura esmu mantojis savu otro vārdu, es neesmu saticis.

Omas pirmo vīru Ērvingu, ar kuru viņa bija precējusies 50.–60. gados, dievināja visi, gluži kā reiz viņas tēvu. Viņam, ja vien tā var raksturot viņa nodarbošanos, bija savi veikali ar itāļiem. Pēc 20 gadu laulības viņi izšķīrās, un tikai labu laiku pēc tam pār mani nāca atskārta, ka tas noticis tāpēc, ka Ērvinga dzīvē bijuši arī pagalam tumši noslēpumi.

1982. gadā, kad Ērvingam bija 70gadu, viņš iekļuva autoavārijā. Viņa Cadillac automobilis bija noskrējis no šosejas. Iespējams, viņš bija iesnaudies, taču tikpat labi varēja būt, ka vainīgs bija stūres mehānismā kaut kā iegadījies skrūvgriezis. Viņa galva bija pamatīgi sašķaidīta, taču viņš, būdams sīksts vecs ebrejs, pēc četriem gadiem nāca pie samaņas un nākamos desmit gadus aizvadīja, cīnīdamies ar paralīzi, līdz nomira jau gandrīz 90 gadu vecumā. Tikmēr viņa nauda kļuva par sarežģītas tiesvedības objektu, un rezultātā lielākā daļa viņa rocības pārgāja Ērvinga biznesa partneru un otrās sievas īpašumā (viņa viņu kopa). Oma nožēloja, ka šķīrusies no Ērvinga, tomēr teica: “Ja tu pa dienu nodarbojies ar to, ko nu viņš tur darīja, tu nevari vakarā pārnākt mājās un pārvērsties par Misteru Jaukumiņu, tas vienkārši nav iespējams.”

Omas vecākā meita un mana tante Marta saslima ar vēzi, kad viņai bija pāri 20. Oma viņu aprūpēja. Var jau būt, ka Martu nogalināja slimība, es to vienkārši nezinu. No vēža 70. gados nomira arī omas otrais vīrs Ārons. Viņš bija kurls, neieredzēja televīziju un kliedza uz bērniem. Oma mēdza teikt, ka apprecējusi viņu tāpēc, ka “viņš bija vienīgais, kas mani tādu ņemtu”. Viņš smēķēja pīpi. Pēc pirmās rīkles vēža operācijas viņš ar mani spēlēja galda tenisu, izskatījās laimīgs un nešķita vairs nemaz tāds briesmonis. Viņš pievērsās dārzkopībai. Taču, lai kā viņš ēstu, viņš turpināja zaudēt svaru un savīta. Vai arī... Protams, tas varēja būt arī vienkārši vēzis.

Nākamais šajā bēru procesijā bija Normans, omas jaunākais bērns un vienīgais dēls. Te jāpaskaidro – Normans bija īsts sūdabrālis. Viņš bija tikai astoņus gadus vecāks par mani un mani bērnībā spīdzināja. Viņš smējās, iespējams, derdzīgākos smieklus pasaulē – tie atgādināja cūkas kviekšanu. Tie nebija priecīgi kviecieni. Tie atgādināja sāpju kviecienus. Viņš man draudēja ar nazi, kā arī mēdza nozagt vai salauzt manas mantas. Viņš man mēģināja iestāstīt, ka naktī mani nolaupīs un pārdos “arābiem”. Var jau būt, ka viņš mani vienkārši apskauda – viņš bija ebrejiska izskata un drukns, un oma ar savām zilajām acīm un blondajiem matiem viņu īsti nespēja pieņemt. Pretstatā miesās izplūdušajam Normanam es biju dzimis sportists ar gaišu ārieni un tāpēc kļuvu par viņas mīluli. Reiz redzēju, ka oma Normanu par kaut ko soda, liekot viņam stāvēt pie vaļējas un pilnā karstumā ieslēgtas cepeškrāsns un draudot, ka nosvilinās viņam diņķi. Tobrīd viņam varēja būt kādi 12 gadi. Viņa Normanam gatavoja milzīgas maltītes un pielūkoja, lai viņš tās notiesā. Viņš mēģināja iebilst, jo nevēlējās kļūt vēl resnāks, taču viņa tik turpināja celt viņam priekšā arvien jaunas porcijas, līdz viņš tās apēda, un pēc tam viņai bija iemesls pukoties par viņa resnumu.

Normanam gāja pie sirds ieroči. Viņš krāja visādas lietas, ar ko iespējams nogalināt, – lokus, cirvjus –, un visi no viņa baidījās. Dažkārt viņš brāzās cauri mājai, vēzējot vai nu medību dunci, vai mačeti, un mēs, pārējie, slēpāmies savās istabās. Man bija kādi gadi septiņi, kad viņš aplēja manu roku ar metānu un pielaida tam uguni, lai pierādītu, cik stipri tas deg un ka man nesāpēs. Tā ir tiesa, ka nekādas sāpes es nesajutu, lai gan visas spalvas no rokas nosvila. Citkārt, kad jau pusaudža gados aizbraucu uz Longailendu, mani sagrāba un sāka spārdīt nepazīstamu puiku bars. Mamma uzskatīja, ka viņus uzsūtījis Normans.

Vai man jāpiemin, ka viņš bija ģeniāls? Viņš bija, jo spēja pilnīgi visu. Kad man bija astoņi gadi, viņš mani paņēma līdzi uz Kanāla ielu, kas bija tikai dažu kvartālu attālumā no mūsu dzīvesvietas Traibekā, lai parādītu, ka viņš no nopirktām detaļām vienā pēcpusdienā pats spēj uzbūvēt datoru. Un viņš to izdarīja.

80. gadu beigās, kad viņam jau bija 28, Normans vēl arvien dzīvoja pie omas, taču šķita, ka beigu beigās ar viņu viss būs kārtībā: viņš bija kļuvis slaidāks, viņam bija draudzene, viņš prātoja par karjeru datoru jomā– par kaut ko saistībā ar “tīkla datoriem” jeb to, kas vēlāk kļuva par internetu. Tāpat viņš aizrāvās ar niršanu. Aplicis niršanas masku, viņš pat mēdza gulēt vannā, bet citkārt noīrēja laivu, nira pie nogrimušu kuģu vrakiem un fotografēja.

Tajā nelaimes dienā viņam bija jādodas jūrā noīrētā laivā, taču oma negribēja viņu laist – viņa allaž sūrojās, ka tas ir pārāk dārgs prieks. Un tā viņa viņam kaut ko iebaroja. Tā man šķiet. Tajā rītā viņš nejutās īsti lāgā, domāja, ka varbūt ir saslimis. Taču viņa līdzbiedrs pierunāja viņu tomēr braukt, un tad zem ūdens kaut kas atgadījās ar Normana niršanas aprīkojumu. Iespējams, tas bija tehnisks defekts, taču tiklab varēja būt, ka tā bija paša Normana vaina, jo visu aprīkojumu viņš pats sev bija īpaši pielāgojis (jo bija taču ģēnijs). Viņa biedrs virspusē iznira viens, nemēģinot dalīties ar viņu no sava skābekļa balona, kā tas niršanā mēdz būt pieņemts. Mums nav zināms, kāpēc Normans palika dzelmē. Varbūt viņam šķita, ka viņa balonā nav pietiekami daudz skābekļa, lai veiktu “kontrolēto ārkārtas” uzniršanu, kuras laikā visu augšupceļu ir tikai jāizelpo. Vai varbūt viņš bija aiz kaut kā aizķēries zemūdenes vrakā, ko viņi bija nolēmuši izpētīt. Vai varbūt viņš vienkārši nesaprata, kur atrodas un ko dara, lai sevi glābtu. Ir tādi īpaši karogi, kurus nirējs var uzsūtīt ūdens virspusē, lai brīdinātu laivā esošo glābējnirēju, ka ir nonācis briesmās, un Normans savu karogu bija licis lietā. Taču tā bija Longailenda, kur noteikumi par glābējnirējiem laivās netiek ņemti vērā pārāk nopietni, un Normans aizgāja bojā, virs sevis redzot viļņu šūpoto draņķa karogu.

Tad nāca manas sievas spontānais aborts. Smieklīgi, lai gan lietot vārdu “smieklīgi” šajā gadījumā nebūtu īsti piemēroti, ka līdz brīdim, kad ķēros pie šī raksta un pārlasīju šādas tādas piezīmes, es par to biju piemirsis. Kad paziņojām, ka mana sieva ir stāvoklī, oma satraucās, ka būs vēl viena mute, kas jābaro, un mēs to nespēsim atļauties. Mēs ciemojāmies pie viņas tieši pirms spontānā aborta, un, lai gan sieva zināja, ka jāturas pa gabalu no omas ēdiena, ikvienam laiku pa laikam gadās kļūdīties. Un vispār... viņas grūtniecība jau bija diezgan vēlā stadijā priekš spontānā aborta. Un viss it kā sakrīt. Lai gan varbūt tā vienkārši bija sagadīšanās.

Pēc kāda laika, kad mums bērns piedzima, oma ieradās mūs apsveikt un atveda bērnam dāvanu – asas un smailas medicīniskās šķēres. Citā apciemojuma reizē viņa atveda bietes, jo uzskatīja, ka man tās garšo. “Omiņ, kāpēc tu atvedi 15 biešu bundžas?” Viņai bija daudz dažādu recepšu – bietes ar to un bietes ar šito, un daudzās no tām tika izmantotas saulespuķu sēklas. Par vienu savu izgudrojumu viņa bija īpaši lepna – tas bija biešu un saulespuķu saldējums: “Uzturvielu ziņā tas ir nepārspējams.” To vajadzēja pārbaudīt. “Konservētas bietes un saulespuķu sēklas,” es ierakstīju datorā. “Nekavējoties no apgrozības izņemamie produkti,” Google atbildēja. Viss, ar ko viņa mūs apveltīja, bija no veikalu plauktiem izņemamas preces.

Dažkārt, kad es stāstu par omu, man ir sajūta, ka ļaudis uzskata – man būtu bijis kaut kā jāiejaucas. Taču saprotiet, savilkt kopā visus šos pavedienus ir bijis psiholoģiski diezgan grūti, un bērnībā es vēl nebiju apjēdzis, kas īsti notiek. Bērnībā, liekot mani gulēt, oma reizēm man pasniedza tasi karstas šokolādes, kas šķita eļļaina un bieza. Un es pamodos tikai pēc 24, bet dažkārt pat pēc 72 stundām. Trīs vai četras reizes nakts vidū mani aizrāva uz slimnīcu, jo es piepeši nespēju paelpot. Taču, tikai sasniedzot kādu 30 gadu vecumu, tas viss saslēdzās kopā un pār mani nāca atskārta, ka gulēt 72 stundas no vietas nav normāli un ka vienīgā vieta, kur nakts vidū es biju modies no tā, ka nespēju elpot, ir bijusi omas māja.

Taču pat tad, kad esmu to sapratis, ko man tas dod? Kad nomira omas pēdējais draugs Džo, es devos uz policiju un teicu, ka, manuprāt, tam ir kāda saistība ar omu. Bet viņi atbildēja: “Un ko jūs vēlaties, lai mēs iesākam?”

Un tomēr jau atkal man liekas, ka ir kaut kas jādara. It kā taču šim stāstam būtu nepieciešams kāds noslēgums. Vai nu es aizmirstu savu pagātni, piedodu viņai un nonāku kaut kādā augstākā garīgā stāvoklī, vai arī atrodu pierādījumus tam, ko viņa gadiem ir darījusi, un atmaskoju viņu uz visiem laikiem. Es vienmēr biju cerējis vēl pēdējoreiz pārmeklēt viņas māju, taču nu jau arī tās vairs nav. Neviens nerok laukā no kapiem mirušos, un pat pati oma vairs nezina, ko darījusi. Un nekāda lielā fināla nebūs. Un, klausoties, kā oma kopā ar bērniem dzied, – nē, es nesāku raudāt, man acīs nesariesās asaras – es tomēr atskārtu, ka man ir vienalga, kas noticis, visiem ir vienalga, kas noticis. Jo vienalga nav tikai filmās redzamiem policistiem un izmeklēšanas ekspertiem, ātrās medicīniskās palīdzības ārstiem un muskuļotiem desantniekiem filmās.

Bet tad, ne pārāk sen, es runājos ar draugu, kam biju izstāstījis par omu. Draugs cita starpā ieminējās, ka oma būtu varējusi nogalināt arī mani, un tas mani pārsteidza. Tā jau nu gluži nevarētu būt, es teicu. “Bet vai tad tev nebija grūti elpot? Vai tevi nakts vidū neaizrāva uz slimnīcu? Viņa jau nemēģināja tev nodarīt ļaunu, viņa mēģināja tevi kontrolēt, taču tikpat labi tas varēja beigties slikti.”

© John Reed. My Grandma the Poisoner. Vice, 2014. gada 6. oktobrī.

Raksts no Jūlijs 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela