Mājās
Foto: Jūlija Timoškina
POLITIKA

Ar baltkrievu metodologu, filozofu un publicistu Vladimiru Mackeviču sarunājas Uldis Tīrons

Mājās

Vladimira Mackeviča profesionālā darbība gan kā filozofam, gan kā metodologam ir cieši saistīta ar valsts varu jeb, precīzāk, ar varas pretošanos attīstības kursam, kuru, no demokrātiskām pozīcijām raugoties, varētu uzskatīt par normālu un pašsaprotamu.

Mackevičs ir dzimis 1956. gadā Sibīrijā, Irkutskas apgabalā, represētā ģimenē, kura atgriezās Baltkrievijā līdz ar pirmo reabilitācijas vilni. Aizstāvējis disertāciju Ļeņingradā, viņš pieņēma LPSR Izglītības ministrijas piedāvājumu strādāt Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Te arī sākās Mackeviča līdzdalība postpadomju demokrātiskajos procesos. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas Mackevičs kopā ar Andri Piebalgu – tolaik Tautas frontes izvirzīto izglītības ministru – strādāja pie jaunās valsts izglītības reformas. Mackevičs rūpīgi analizēja jaunizveidotās Latvijas Republikas panākumus un kļūdas un 1993. gadā, atgriezies Minskā, kā eksperts tika piesaistīts izglītības reformas stratēģijas plānošanai arī tur. Tomēr Baltkrievijas nomenklatūra pierādīja, ka nav gatava demokrātiskām pārmaiņām, un Izglītības ministrija šos piedāvājumus noraidīja.

Mackeviča aktīvā sabiedriskā darbība turpinājās, par spīti varas pretestībai. Veidojās jauna Baltkrievija, un tajā viņš piedalījās vairāku opozicionāru struktūru tapšanā. 1994. gadā Mackevičs kopā ar Apvienoto demokrātisko partiju atbalstīja (bez panākumiem) Staņislava Šuškeviča kandidatūru prezidenta amatam, bet 1995. gadā no tās pašas partijas balotējās parlamenta vēlēšanās. Par deputātu viņš tā arī nekļuva, taču vara, šķiet, Mackeviču īpaši neinteresēja. Savas politiskās domāšanas rezultātus viņš apkopojis grāmatā “Baltkrievija: acīmredzamajam par spīti”.

Paralēli Mackevičs turpināja attīstīt Latvijā aizsākto izglītības reformas koncepciju, kura, viņa paša vārdiem izsakoties, “bija vienu soli priekšā Boloņas procesam”. Darbs pie šī projekta turpinājās līdz 2004. gadam, kad Mackevičs un viņa kolēģi tika atskaitīti no akadēmiskās struktūras un zaudēja tiesības pasniegt valsts izglītības iestādēs.

Šobrīd Baltkrievijā darbojas ar Mackeviča palīdzību izveidotā “Lidojošajā universitāte” – neatkarīga akadēmiska struktūra, kuras humanitāro zinātņu kursu mērķi ir “kultivēt domāšanu” un “veicināt organizētas domāšanas iespēju”. Mackevičs tajā vada pētniecības grupu, kura nodarbojas ar desovjetizācijas jautājumiem un problēmām, kas saistītas ar varas pretošanos demokrātiskām pārmaiņām.

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Mēs ar jums tikāmies 2012. gadā – laiks pagājis ātri. Pirmais jautājums, kuru jums toreiz uzdevām, bija: “Kas interesants notiek Baltkrievijā?” Pa šo laiku, galvenokārt saistībā ar notikumiem Ukrainā, situācija ir mainījusies, un cilvēku apziņa ir vairāk politizējusies, vismaz mana – noteikti. Un, ja vēl uztver nopietni tādu jēdzienu kā “krievu pasaule”, kurā par ukraiņiem un baltkrieviem mēdz teikt, ka tie ir neizdevušies krievi, tad viens no būtiskākajiem Baltkrievijas politikas aspektiem droši vien ir attiecības ar Krieviju. Bet pēkšņi Lukašenko uzsāk tik neviennozīmīgu spēli, reizēm ieņemot visai stingras pozīcijas. Es lasīju jūsu viedokli, ka tie vienkārši ir iekšpolitiski manevri pirms nākamajām prezidenta vēlēšanām.

Un tomēr es atkārtošu veco jautājumu: “Kas tad īsti šobrīd notiek Baltkrievijā?”

Vladimirs Mackevičs: Šeit ir vairāki aspekti, taču viena no galvenajām problēmām gan baltkrieviem, gan ukraiņiem ir spēja apzināties, ka mēs neesam krievi. Tas nemaz nav tik vienkārši... Baltkrievijai ir divsimt gadu gara pārkrievošanas vēsture. 18. gadsimta beigās Baltkrievija gandrīz pilnībā nokļuva Krievijas ietekmes sfērā un sākās rusifikācijas politika, proti, faktiska valodas iznīcināšana – tika dedzinātas grāmatas, pat kanoniskas pareizticīgo grāmatas valodā, kas radusies šeit. Tika aizliegta uniātu baznīca, lai gan liela daļa iedzīvotāju bija tieši uniāti.

Ukraiņiem šis periods bija vēl garāks, taču ukraiņiem šajā ziņā bija priekšrocība – daļa Ukrainas piederēja nevis Krievijas, bet Austroungārijas impērijai. Vēl ir jāsaprot, ka tas, ko mēs šodien saucam par krieviem un baltkrieviem, austrumslāvu tautām, sāka attīstīties tieši Ukrainas teritorijā, tāpēc ukraiņi kaut kādā ziņā ir vēl krieviskāki nekā paši krievi.

Vēsturē šāda vārdu maiņa nav retums. Piemēram, mūsu senči pēc valstiskās piederības sauca sevi par litviniem, lietuviešiem. Pēc tam vārds “Lietuva” tika piedēvēts tikai žemaišiem [liet. žemaičiai] un augštaišiem [liet. aukštaičiai]. Kaut kā vajadzēja saukt arī visus pārējos, bet kas bija pārējie? Pārsvarā – krievi. Spēcīgas polonizācijas rezultātā tie varēja kļūt, piemēram, par poļiem. Bet vārds “krievs” drīzāk nozīmēja piederību pareizticīgo pasaulei un dinastisko padotību kņaziem, kuri pārsvarā bija cēlušies no Kijevas. Tāpēc Lietuvas lielkņazistes Ģedimina dinastijai ir arī senākas kņazu saknes. Un tāpēc Lietuvas lielkņaziste vienmēr cīnījusies, lai apvienotu to, kas agrāk atradās Kijevas kņazu pēcteču ģimenes pārvaldībā. Tātad Tvera, Rjazaņa, Vladimira un Suzdaļa, un tā tālāk, proti, nav skaidrs, kurš ir lielākā mērā vainīgs pie šiem kariem, kas risinājās starp Maskavu un lietuviešu kņazistēm, – mēs vai viņi. (Smejas.) Nu, tā vai citādi, viņi, pateicoties saviem resursiem un valstiskumam, uzvarēja. Bet mēs pakļuvām zem kultūras spiediena.

RL: Kultūras?

Mackevičs: Protams! Ar kultūras spiedienu jāsaprot izglītības, stereotipu, reliģijas, sadzīves normu uzspiešana – jo, teiksim, tobrīd Krievijā nebija pilsētu. Bija dažādas apdzīvotas vietas – lielas, mazas, tirdznieciskas, rūpnieciskas, militāras –, bet pilsētu kultūra ar pašpārvaldēm, pilsonību un visu pārējo pastāvēja tikai Lietuvas lielkņazistē. 14. gadsimta beigās pirmās trīs pilsētas ieguva Magdeburgas tiesības, kļuva par pašpārvaldēm, un šāda pilsētu pārvalde darbojās līdz 19. gadsimtam – jo Lietuvas lielkņazistes statūti, kuros šīs lietas bija fiksētas, mūsu teritorijā tika likvidēti un aizliegti tikai 1839. gadā. Kopš tā laika tika iznīcināts praktiski viss – rātsnami, pašpārvaldes –, viss tika iekārtots pēc impērijas parauga. Un tālāk jau var filozofēt un vēsturiski spriest, cik paaudžu vajag, lai iznīcinātu tradīciju, lai tā tiktu aizmirsta.

RL: Bet jūs nerunājat tikai par pilsētu pašpārvaldes tradīcijām?

Mackevičs: Nē, protams. Runa ir gan par reliģiskajām tradīcijām, gan literatūru, gan mūziku, teātriem, kuri radās un pastāvēja mūsu teritorijā, par augstāko izglītību, piemēram, Vinnicas un Polockas akadēmijā, kuras tika likvidētas apmēram tajā pašā laikā. Kad Polockas akadēmiju slēdza, vesela karavāna ar pajūgiem veda ārā laboratoriju aprīkojumu, astronomijas ierīces, bibliotēku un tā tālāk.

RL: Uz kurieni?

Mackevičs: Uz Pēterburgu.

RL: Un tas viss tur atrodas joprojām?

Mackevičs: Jā, kaut kur Kunstkamerā...

RL: Es jūs pārtraucu brīdī, kad teicāt, ka nav skaidrs, cik paaudžu vajag, lai aizmirstu tradīcijas un iekļautos citā ietekmes laukā, citā dzīvē.

Mackevičs: Šajā ziņā Baltkrievijā bija vairāki адраджэнне, proti, atdzimšanas, viļņi, kas tika apspiesti ar varu. Piemēram, slavenā 1863. gada sacelšanās, kad apkāva pēdējās lietuviešu šļahtas paliekas, bet visus pārējos polonizēja. Un, kad tika veidota Baltkrievijas Tautas Republika, proti, pēc Pirmā pasaules kara, Krievijas revolūcijas rezultātā, katra mūsu nomale centās izveidot savu valsti. Arī Baltkrievijā to mēģināja darīt, taču tas neizdevās, un pēc Rīgas miera līguma parakstīšanas mūs sadalīja starp Padomju Krieviju un Poliju. Vēlāk, jau Padomju Baltkrievijā, sākās kārtējā atdzimšana, bet 1937. gadā faktiski iznīcināja visu baltkrievu Zinātņu akadēmiju, gandrīz visus Rakstnieku savienības biedrus represēja vai iznīcināja. Procentuāli Baltkrievija šajā ziņā, šķiet, piedzīvoja vislielāko triecienu. Pēc 1937. gada Baltkrievijā daudzus gadus literatūras nebija.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Aprīlis 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela