Londona ar cilvēka seju

“Kā tad ir būt atkal mājās?” Sešu mēnešu laikā, kopš pārcēlāmies no Rīgas uz Londonu, man bijis jāatbild uz šo jautājumu vismaz simt reižu. Draugi, ģimenes locekļi, kolēģi, pat gluži sveši cilvēki, kas par mani zina gaužām maz, uzdevuši man šo jautājumu dažādās variācijās. Ar pedantismu, kādu līdz šim nebiju apliecinājis pat sev, pirmo atbildi esmu sniedzis, pārformulējot jautājumu – jo Londona man nekad nav bijusi mājas. Tāpat kā vairums provinces britu, es uzskatīju Londonu par īsto nometni visiem tiem neuzticamajiem naudas rausējiem, kas laukiem bija nepieciešami, lai tie turpinātu pastāvēt. Tā bija vieta, no kuras, ja vien iespējams, labāk izvairīties vai varbūt tikai izmantot, lai iegrieztos kādā muzejā vai arhīvā, lai apmeklētu kādu priekšnesumu. Kad iepriekš dzīvoju Anglijā, doma, ka varētu dzīvot Londonā, šķita vienkārši neiespējama.

Un tomēr mēs esam šeit. Interesants darba piedāvājums, kā arī daudzie gadi, ko esmu pavadījis ārzemēs, mani pārliecināja, ka kaut kā jau tikšu galā ar šo lielpilsētu un spēšu baudīt visu, ko tā piedāvā. Pirms sešiem mēnešiem man šķita, ka, tā kā esmu pieaudzis un nobriedis cilvēks, spēšu laimīgi dzīvot Londonā, baudīt to un turēties prom no tā, kas man nepatīk. Bez tam pilsētā ar astoņiem miljoniem taču noteikti būs tādi paši kā es – ļaudis, kas tur strādā, lai veicinātu savu karjeru, un gaida nākamo pārcelšanos jau no ierašanās brīža.

Taču tas nebija gluži tik vienkārši. Nemaz nerunājot par kultūršoku, kas neizbēgami pavada ikvienu pārcelšanos uz citu valsti, vairākas nejauši noklausītas sarunas pastiprināja manu seno pārliecību, ka Londona – un varbūt jebkura lielpilsēta – pirmām kārtām ir naudas bīdīšanas instruments. Un ka līdz ar to ļaudis, kas izvēlējušies te dzīvot, ir – nu, nezinu – vienkārši citādi. Es, piemēram, dzirdēju lietojam terminu “iepirkšanās terapija” – turklāt bez jebkādas apzinātas ironijas (un tik tiešām, tā arī notiek – galu galā arī valdība mudina cilvēkus “izpirkties” no recesijas). Tomēr vēl dziļāk man iespiedies prātā, kā vilcienā kāds skaļš (un, godīgi sakot, nepatīkams) vīrs vairākiem draugiem klāsta, kā viņam izdevies depresijas lēkmi pārvērst ilgstošā slimības atvaļinājumā, vairākus gadus pārtiekot no sociālā pabalsta un iekrātās naudas. Piepeši es izjutu, ka ar manu konservatīvo tēvu man ir daudz vairāk kopīga, nekā man licies, kopš mēs pēdējo reizi kopā būvējām Lego modelīti pirms gadiem trīsdesmit. Šie nekam nederīgie ļautiņi, kas kā dēles izsūc valsti, būtu jākar pie lielā zvana vai vienkārši jākar, vai jāliek pie darba parku sakopšanā, vai... kā nu vien galēji konservatīvie uzskata par pareizu risināt bezdarba problēmu.

Pāris mēnešus pēc jaunās dzīves uzsākšanas, kad mana depresija bija visdziļākā un es pārdomāju, kāda vilka pēc man jelkad ienāca prātā atstāt Rīgu, kāda draudzene, kas dzīvo Londonā jau vairākus gadus, mēģināja mani mierināt, stāstot, ka Londonā “dzīves temps” vienkārši ir daudz straujāks nekā citur un ka es drīz pie tā pieradīšot. Acīmredzot ko tādu cilvēki paši sev iestāsta, kad pastumj piecgadnieku sāņus, lai tiktu pie sēdvietas metro vai kad paiet garām vecākam cilvēkam, kas sabrucis uz ielas un pastiepis roku, lūdzot palīdzību. Droši vien arī tai kundzei, kura vāca ziedojumus kādai labdarības organizācijai Oksfordielas tuvumā un kuras dēļ es apstājos un, kā pašam šķita, pieklājīgi viņu uzklausīju, kursos droši vien būs mācījuši par “dzīves tempu” – citādi grūti saprast, kāpēc viņa ietiepīgi atteicās atbrīvot man ceļu, uzstājot, lai aizpildu anketu, kas ļautu viņas organizācijai katru mēnesi saņemt naudu no mana konta. Tas viss, pieņemu, nozīmē, ka jāapgūst londoniešu apņēmīgā nevērība pret visu, kas notiek apkārt un ka pretējā gadījumā tas tiks uzskatīts par gribas trūkumu, ko nekavējoties izmantos gan labais (piemēram, labdarības dāma), bet varbūt arī sliktais. Laikrakstos, sevišķi vietējos, var atrast papilnam ilustrāciju bailēm no “sliktajiem”, kas mūs ielenc katru mīļu dzīves brīdi.

Var jau būt, ka Londona savu cilvēcību zaudējusi kaut kad uzplaukuma gados, taču es esmu cieši apņēmies to nezaudēt. Es gribu te dzīvot, pilnībā nezaudējot ticību vairuma cilvēku krietnumam: man nav ko iesākt ar visām šīm aizdomām un neuzticēšanos, tāpēc kaut kad Ziemsvētku un Jaungada periodā nolēmu, ka uzskatīšu šos divus trīs gadus pilsētā par cietumsodu – par kaut ko, kas jāizcieš karjeras labad, iekams pārcelties uz labāku vietu.

Šis lēmums (ja to var tā saukt) tikai vēl vairāk nostiprinājās janvāra otrajā pusē, kad lasīju par restorānu Little Bay, kas bija nolēmis februāra ēdienkartē neuzrādīt ēdienu cenas. Mana pirmā reakcija bija secināt, ka restorāna īpašnieks noteikti cietīs milzu zaudējumus. Es to norakstīju kā lētu un diezgan bezgaumīgu mārketinga paņēmienu, kura patiesais nolūks ir ievadīt restorāna nosaukumu ļaužu apziņā un piesaistīt klientus citām šī restorāna filiālēm (tādas Londonā ir četras). Biju pārliecināts, ka netrūks tādu, kas būs ar mieru doties uz Faringdonu, lai paēstu par brīvu – vai vismaz ļoti lēti – un ka ar laiku milzīgos zaudējumus šai filiālē kompensēs plašā, par brīvu iegūtā publicitāte.

Taču pāris nedēļas pirms piedāvājuma parādīšanās, man pa rokai gadījās raksts Guardian mājaslapā, kur restorāna īpašnieks ziņoja, ka viņš gūstot labu peļņu un restorānā esot gandrīz divkārt vairāk apmeklētāju nekā iepriekšējā mēnesī. Izrādās, pat londoniešiem piemīt kaut kāda sirdsapziņa – secinājums, pie kāda es nemūžam nebūtu nonācis no tā, ko biju pieredzējis līdz šim. Īpašnieks atzina, ka gadoties tādi, kas nemaksā, taču pārsvarā viņi tā darot, lai redzētu, kas notiks, kamēr vairums maksājot taisnīgu cenu.

Atbilde, kāpēc šis pasākums izrādījies sekmīgs, varbūt meklējama cilvēciskajā faktorā – un par to es, lolodams savas negatīvās jūtas pret Londonu, pat neiedomājos. Resotrāns negaida, ka tu maksāsi; atstāt restorānu, nesamaksājot ne penija, saskaņā ar šo piedāvājumu, nenozīmē rīkoties nepareizi. Taču Little Bay restorānā ir gan viesmīlis, kuram tev jāskatās acīs, šefpavārs, kas gatavojis tev ēdienu, un īpašnieks, kas atklāti paziņojis, ka grib radīt mazliet prieka šais grūtajos laikos. Pati ēšana ir savā ziņā intīma nodarbe, kas rada ciešu saikni starp tiem, kuri ēdienu gatavo un pasniedz, un tiem, kuri to notiesā. Restorāna viesim (pieņemot, ka viņam ēdiens garšo) ir zināma veida siltas jūtas pret tiem, kuri maltīti radījuši, un tās tiešā veidā izriet no labsajūtas, ko sagādājis ēdiens. Kad parādās rēķins ar aicinājumu maksāt tik, cik tavuprāt bijusi vērta maltīte, grūti iedomāties, ka varētu skatīties viesmīlim acīs un apgalvot, ka ēdiens, tava labsajūta un to cilvēku darbs, kuri tev tos sagādājuši, nav neko bijis vērts.

Tātad jā, varbūt tas ir nedaudz cinisks mārketinga triks, taču ne gluži tik bezgaumīgs, kā sākumā likās. Patiesībā to var uzskatīt par pretindi nesenajos uzplaukuma gados veicinātajam savtīgumam, pirkšanās drudzim un naudas raušanai un līdz ar to tam ir sava vērtība. Tas ir atgādinājums, ka esam cilvēki un ka vairums no mums konfrontācijā ar sirdsapziņu – vai nu vienkārši izjustu vai restorāna un tā personāla iemiesotu – rīkosies pareizi.

Un man tas savā ziņā atvēra acis. Saņēmis šo pozitīvo lādiņu, es labāk spēju saskatīt to, kas man apkārt – kaimiņu rūpes par mūsu dēlu un suni, vienkāršo prieku, ko sagādā simtiem zaļo papagailīšu, kas knābā sēklas mūsu vietējā parkā, atvieglojumu, ko sagādā dzīve pilsētā, kuras iedzīvotāji patiešām domā, kā dzīvot zaļi, kā arī visas šīs daudzās izstādes, muzejus un galerijas, ko piedāvā Londona. Varbūt ar laiku es iemācīšos, kā atbrīvoties no pārlieku dedzīgajiem un pat nogriezīšos pa Oksfordielu ar vieglu sirdi un gaišu vaigu. Lai kas arī notiktu, es zinu, ka būsim šeit tikai neilgu laiku un, ja neiemācīšos to izmantot, nebūšu ne par matu labāks par tiem noslēgtajiem, pusapziņas radījumiem, par kuriem tik daudz sūdzos.

No angļu valodas tulkojusi Rita Ruduša