Lielie noslēpumi
Kadrs no Džima Džārmuša filmas "Nakts uz zemes" (1991)
Dzīves ziņa

Svens Kuzmins

Lielie noslēpumi

Man patīk braukt ar taksometru. Ne tikai tāpēc, ka tas ir ērti, praktiski un zināmā mērā romantiski, bet arī tāpēc, ka cilvēka dzīves lielākā daļa paiet meklējumos, šaubās un neziņā, līdz atduras pret drūmu secinājumu, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir pārāk sarežģīta, lai to saprastu, un varbūt vispār nav paredzēta saprašanai, jo pat atsevišķās detaļās reti ļaujas vienpusējam skaidrojumam. Ja vien jūs nebraucat ar taksometru. Nez kāpēc tieši tajos man ir gadījies saņemt atbildes uz pašiem dziļākajiem, pašiem sarežģītākajiem jautājumiem, nereti pat tādiem, kurus nemaz nebiju uzdevis, tikai sasveicinājies un nosaucis galamērķa adresi.

Piemēram, reiz pa ceļam uz Rīgas autoostu kāds laipns taksists man detalizēti izskaidroja, kāpēc British Petroleum kontrolētas naftas platformas Baltijas jūrā izraisa toksiskus orkānus, bet tajā pašā dienā Tallinā pavisam cits zināja pastāstīt, ka Nikolajs II esot reinkarnējies par igauni.

Sākumā es pat nesaskatīju likumsakarību starp šiem diviem gadījumiem – mazums, kas var notikt. Taču gadu gaitā es iepazinu arvien plašāku taksistu loku, un ignorēt pārsteidzošās sakritības šo visādi citādi atšķirīgo vīru zināšanās un spriedumos kļuva gandrīz neiespējami.

Vēlāk izrādījās, ka neesmu vienīgais, kuram veicies ar šādiem novērojumiem. Arī draugiem un paziņām bija gadījies līdzīgi, un reiz mēs pat nonācām pie versijas, ka nepārtrauktā kustība un informācijas plūsma, ar kuru saistīta taksista profesija, cilvēkā attīsta smalkākas uztveres spējas un gandrīz universālu izpratni par to, kā un kāpēc pasaulē notiek tas, kas notiek.

Protams, es neko daudz nejēdzu no taksometru vadīšanas un pat no braukšanas kā tādas, tāpēc visi mani novērojumi šajā lauciņā ir drīzāk anekdotiski. Taču atļaušos minēt dažus interesantus piemērus, kas vismaz daļēji apliecina taksometru šoferu fenomenālo viedumu un kompetenci visās svarīgākajās dzīves jomās.

Reiz es izsaucu taksi ar kravas nodalījumu – no punkta A uz punktu B bija jānogādā diezgan liela glezna. Uz audekla ekspresīvā manierē bija attēlotas trīs jautras dzelzceļnieces uz Sakstagala stacijas fona. Jau iekraušanas brīdī šoferis to domīgi pētīja, braucīdams zodu ar pirkstiem kā mākslas zinātnieks izstādes atklāšanā, taču lielāko ceļa daļu atturējās no komentāriem. Tomēr mašīnā valdošais klusums liecināja, ka kuru katru brīdi izskanēs taksista viedoklis par kravas nodalījumā iestīvēto audeklu. Un tieši tajā brīdī, kad to vismazāk gaidīju, viņš norādīja ar īkšķi pār plecu un teica:

Tu to pats gleznoji?

Atbildēju, ka pats, kaut gan tas bija mazsvarīgi, – viņš uzreiz sāka stāstīt par savu māsīcas meitu, kura arī gājusi mākslas skolā. Meitenei esot piemitis izcilākais no talantiem: viņa esot varējusi “uzgleznot no fotogrāfijas tā, ka vispār nevar atšķirt”. Tolaik vēl biju naivs un uzskatīju par savu pienākumu pārliecināt šoferi, ka hiperreālisms nebūt nav augstākā glezniecības forma, tāpēc biju vēl vairāk sašutis, kad viņš aprāva diskusiju teikuma vidū un ambiciozi paziņoja:

Glezniecība ir mirusi.

Pajautāju, ko tas nozīmē. Vēl no rīta tā man bija likusies visai dzīva.

Nu kā, ļoti vienkārši, – viņš skaidroja, – man mājās ir digitālais fotoaparāts Canon EOS 300D. Es varu sasaukt pie sevis modeles, satīt viņas lupatās, salikt jebkādās pozās un bildēt no visām pusēm.

Centos iebilst, ka to sauc par fotogrāfiju, bet viņš turpināja aizrautīgi stāstīt par to, cik vienkārši mūsdienās ir gleznot:

Un tad tu ieej ss.lv, sameklē firmu, kura drukā uz audekla, nosūti viņiem bildes pa e-pastu, sapiķo par darbu, un gatavs. Nebūs pat pašam jāstiepj audekls uz rāmja. Tu redzēsi, pēc desmit gadiem neviens vairs negleznos ar eļļas krāsām. Visas tehnoloģijas agrāk vai vēlāk noveco.

Un ko darīt tiem, kuri strādā sirreālisma manierē? – es vaicāju.

Lai mācās fotošopu, – šoferis nokomandēja, it kā apliecinot, ka nekādi kompromisi te nav un nebūs iespējami.

Šovasar es iedzīvojos diezgan riebīgā mugurkaula traumā – tik riebīgā, ka aiziet uz poliklīniku saviem spēkiem nevarēju un biju spiests izsaukt taksi. Mašīnā ierāpos ar lielām grūtībām un pamanīju, ka šoferis mani vēro ar lietpratēja skatienu un saprotoši māj ar galvu.

Sāp, jā? – viņš konstatēja.

Nu, vispār nav diez ko patīkami, – es atbildēju.

Zinu, zinu. Man arī tā ir gadījies, – viņš teica, un kaut kas viņa intonācijā lika noprast, ka šis ir viens no tiem “man arī tā ir gadījies”, kuriem neizbēgami sekos “tikai daudz trakāk”.

Protams, man bija daudz trakāk nekā tev, – šoferis turpināja un gandrīz visu ceļu līdz poliklīnikai iepazīstināja ar savu slimības vēsturi. Nekas no viņa stāstītā nelikās pazīstams, taču aiz cieņas piekritu visām diagnozēm, kuras viņš man uzstādīja. Tad sekoja pauze – tieši tik gara, lai uzsvērtu, ka pienācis laiks jautāt, kā ārstēties tālāk.

Un ko tālāk? – es vaicāju.

Tālāk ir divi varianti. Vai nu tu lēnām nomirsti no sāpēm, vai vērsies pie smalkajām pasaulēm.

Painteresējos, ko viņš ar to domā, un viņš noslēpumaini iečukstēja man ausī:

Ir tādi cilvēki ar maģiskām rokām.

Pateicos par padomu un teicu, ka varbūt kādreiz aiziešu, bet šoferis nerimās un uzstāja, ka ne uz kādu poliklīniku mani nevedīšot. Viņš solīja nogādāt mani pie kāda pazīstama zintnieka Cēsīs un pat iedot atlaidi par garo ceļu.

Paldies, – es teicu, – bet es šoreiz uzticēšos Rietumu medicīnai.

Nu i muļķis, – atbildēja šoferis, – nestrādā tā tava medicīna.

Kāpjot ārā pie poliklīnikas, es atvadījos, un viņš norādīja, lai saudzēju sevi un vienmēr uzturu sakarus ar smalkajām pasaulēm.

Paldies, – es atteicu, – gan jau izveseļošos.

Es domāju, ka ne, – šoferis viszinīgi sacīja un aizcirta mašīnas durvis.

Tomēr mans apgaismojošākais taksometra brauciens droši vien bija uz Rīgas lidostu. Vēl pirms Vanšu tilta taksists pieklājīgi apvaicājās, uz kurieni dodos, un es, neko ļaunu nenojauzdams, atbildēju, ka uz Angliju. To izdzirdējis, šoferis manāmi aizsvilās. Viņš teica, ka braukt uz Angliju darba gaitās ir vēl divkosīgāk nekā dezertēt no armijas:

Un mēs visi zinām, ko armijā dara ar dezertieriem, – sekoja piebilde.

Visu ceļu līdz lidostai šoferis aizrautīgi pauda savu nepatiku pret darba gaitās aizbraukušiem latviešiem (ne krieviem – tie, pēc viņa domām, drīkstēja braukt, kur grib) un ik pa brīdim atlaida rokas no stūres, lai ar žestu palīdzību padarītu savu monologu izteiksmīgāku. Mēģināju iebilst, ka manai Lielbritānijas vizītei ir pavisam citi nolūki, taču šofera runa bija pārāk blīva, lai tajā atrastu vietu vēl vienam teikumam. Un tad viņš man visu izskaidroja.

Saskaņā ar šofera teoriju ekonomisko krīzi Latvijā bija sarīkojusi Lielbritānijas Konservatīvā partija. Šoreiz es jau zināju, ka censties kaut ko apstrīdēt ir bezjēdzīgi, – labākais, ko darīt šādā situācijā, ir ļauties informācijas plūsmai.

Jums vienkārši jāsaprot, – teica šoferis, – ka viņu galvenais mērķis ir destabilizēt Latvijas darba tirgu tiktāl, līdz no šejienes būs izbraukuši pilnīgi visi darbaspējīgie cilvēki.

Visi līdz pēdējam? – es precizēju.

Simtprocentīgi visi.

Un, ja nav noslēpums, priekš kam viņiem tas vajadzīgs?

O, tas ir ļoti liels noslēpums. Bet, par laimi, es to zinu! – šoferis iesaucās. – Pagaidiet kādus desmit gadus, un tad jūs redzēsiet: visi latvieši strādās tur, pie viņiem, bet vietā viņi mums atsūtīs visus savus čurkas. Indiešus, pakistāniešus – visus.

Tā vienkārši ņems un atsūtīs?

Nu protams! Pēc desmit gadiem te nebūs neviena baltā cilvēka, jo angļi viņus visus būs iesūkuši savā darba tirgū. Tā ir etniskā tīrīšana. Pilnīgi pašsaprotama lieta.

Bet jūs pats taču nebrauksiet? – es uzdevu pēdējo jautājumu, pirms piebraucām pie lidostas.

Nē, – teica šoferis, – tad jau labāk slīcināties.

Iztēlojos desmit gadus tālo nākotni, kur vairāki tūkstoši piespiedu kārtā izraidītu melno britu drukā uz audekliem Vecrīgas ainavas, un sapratu, ka kaut ko piebilst būtu lieki, tāpēc samaksāju par braucienu un grasījos kāpt ārā, bet šoferis satvēra manu roku, ieskatījās man acīs un teica:

Jūs domājat, ka tas ir kaut kāds joks. Bet pieminiet manus vārdus: taisiet bērnus dzimtenei! Un galvenais: ieaudziniet viņos patiesu cieņu un mīlestību pret naudu! Citādi visa šī valsts sabruks, un pēdējais aizlidojušais varēs izslēgt gaismu.

Un, it kā sapratis, ka pēc laba priekšnesuma no skatuves jānoiet svinīgi, šoferis pamirkšķināja man ar avārijas lukturiem un devās savākt nākamo pasažieri, lai aizvestu to uz Rīgu un, iespējams, pa ceļam atklātu vēl kādu no šīs sarežģītās pasaules lielajiem noslēpumiem.

Raksts no Decembris 2015 žurnāla