Juris Kaža

Libertāriešu vērtējums: sadzīvosim bez represijām un verdzināšanas

"Ņemot vērā, ka atkarībā nonākušais lēmumus par ārstēšanos pieņem lēni, Saeimas veselības apakškomisija pieprasījusi Veselības ministrijai izvērtēt narkomānu piespiedu ārstēšanas plusus un mīnusus. Ministrijā drīzumā tiks izveidota speciāla darba grupa, kas nodarbosies ar šo jautājumu pētīšanu. [..] Rīgas atkarību un profilakses centra vadītājs Andris Andersons šo ideju atbalsta. [..] Pēc viņa teiktā, lielākais klupšanas akmens idejai par piespiedu ārstēšanu varētu būt nepieciešamais finansējums."

Diena, 2008. gada 7. maijā

Libertārieši uzskata, ka katra persona pieder pati sev un neviens nav tiesīgs ar spēku ietekmēt jebkura indivīda rīcību, kurš, neķeroties pie spēka vai viltus, nepārkāpj citu indivīdu pašīpašumu un no tā izrietošās tiesības un brīvību.

No tā jāsecina, ka katrs indivīds ir tiesīgs darīt ar savu ķermeni un apziņu ko vēlas, atbildot tikai par šādas rīcības vai apziņas maiņas tiešām sekām citiem indivīdiem. Valsts nav tiesīga pirmā lietot spēku pret indivīdu tikai tādēļ, ka tas izvēlas savā ķermenī ievadīt apreibinošas vai citādi apziņu mainošas vielas, šo vielu ietekmē citiem nedarot tiešu kaitējumu (dzērumā iesākot kautiņu) vai apdraudējumu (vadot automašīnu halucinogēnu vielu ietekmē).

Ja valsts cenšas piespiest indivīdu piekopt noteiktu dzīves stilu vai sekot normām, kas pārsniedz brīvas sabiedrības pamatpostulātu - spēka pirmās lietošanas aizliegumu - tad valsts rīkojas, it kā tās iedzīvotāji būtu valsts varas īpašums. Tādējādi piespiedu ārstēšana no t.s. narkotiku atkarības ir sava veida šo indivīdu padarīšana par valsts vergiem, vienalga, cik “cēlu mērķu” dēļ.

Tomēr t.s. narkotiku (īstas narkotikas ir centrālās nervu sistēmas depresanti, galvenokārt opija derivāti, kuru iedarbība ir savādāka nekā, piemēram, marihuānai vai LSD) problēma nav risināma tikai uzskaitot kādas politiskās ideoloģijas principus. Faktiski narkotiku problēma, sērga, nelaime, sauc kā gribi, lielā mērā ir valstu represīvās politikas rezultāts. Līdz 19. gadsimta beigām ASV un Eiropā nebija gandrīz nekādu likumu, kas regulēja narkotiku tirdzniecību, nemaz nerunājot par narkotisku vielu glabāšanu un lietošanu. Narkotiskas un apziņu mainošas vielas, kaut vai kā stādi un to novārījumi u.tml., ir bijušas pazīstamas gadu simtus, ja ne tūkstošus. Zināma daļa cilvēces vienmēr bijusi, pēc mūsdienu definīcijas, atkarīga, bet ar daudz mazāk problēmām nekā 2008. gada atkarīgie. Atkarīgie 19. gadsimtā savu devu varēja vienkārši nopirkt aptiekā vai no “brīnumzāļu” tirgotājiem, vēl agrākos laikos to varēja atrast magoņu laukā, mežā (psihodēliskas sēnes) vai sabrūvēt paši. Gandrīz neviens nezaga, lai nopirktu opija pilienus, un nav dzirdēts, ka tā laika farmaceiti (un pat kaktu farmaceiti) būtu karojuši savā starpā ar treicienšautenēm un uzpirkuši veselas valstis, lai nodrošinātu savu biznesu.

Vienīgais, pret ko var nopietni iebilst “pirmsaizlieguma” kārtībā, bija dažādu preparātu ražotāju maldinošā informācija, kas nebrīdināja par brīnumeliksīros iemaisītām atkarību izraisošām vielām. Tādēļ arī ievērojama daļa 19. gadsimta “narkomānu” bija vidusšķiras cilvēki, kas kļuva atkarīgi neapzināti. Ja brīva narkotiku tirdzniecība būtu tik kaitīga, kā to daži mālē, cilvēce nebūtu pārdzīvojusi pārdesmit tūkstošu gadu ilgu neierobežotu (vai tikai indivīdu veselā saprāta ierobežotu) sadzīvošanu ar kaņepēm, magonēm, sēnēm un - to nevar aizmirst - ar alu, vīnu un degvīnu. Tieši pēdējais tīri farmakoloģiski noārda cilvēkiem “bremzes” un ir nepārprotami saistīts ar vardarbību (opija un marihuānas pīpētāji reti skurbulī kaujas vai ārdās). Tāpat kā totālais alkohola aizliegums ASV no 1919. līdz 1933. gada deva “biznesa iespējas “ Alam Kaponem un (ne tikvien) viņa bandai, narkotiku tirdzniecības un lietošanas aizliegums arī radīja ārpuslikuma melno tirgu šīm vielām un nodrošināja to kā ienesīgu biznesu bandītiem. Pēc t.s. prohibīcijas atcelšanas krasi mazinājās ar alkohola kontrabandu un nelegālo ražošanu saistīta noziedzība. Mafija pārsviedās uz 20. un 30. gadu marihuānas un citu t.s. narkotiku aizliegšanas rezultātā radušos jauno melnā biznesa iespēju.

Tā sekas ir redzamas vēl šodien visās valstīs, kas ar pilnu likuma un represīvo līdzekļu bardzību cenšas apkarot savu iedzīvotāju dabisko tendenci palaikam apreibināties. Zālītes pīpētāji Zviedrijā vai vietām ASV var saņemt pat bargāku sodu nekā bruņoti laupītāji un slepkavas. Savukārt globālie narkokarteļi sevi aizsargā vietām ar valsts nozagšanu, citviet ar milzu naudas līdzekļiem (no uzskrūvētās savas preces cenas), lai algotu advokātus, ko nevar atļauties studentiņš, kas koju kaimiņam pārdevis vienu kāsi.

Globālais “karš pret narkotikām” par varas upuriem un cietumniekiem ir padarījis daudzus pret saviem līdzcilvēkiem nevardarbīgus cilvēkus (ar iespēju vardarbību pamācīties cietumos). Tas ir cēlis un nostiprinājis, nevis grāvis narkodīleru varu (kas lielā mērā izplēnētu ar legālu pieeju šīm vielām par saprātīgu cenu). Pat respektējamais žurnāls The Economist pirms vairākiem gadiem atzina, ka pienācis laiks atmest šo bezjēdzīgo “karu” un pievērsties kaitējuma mazināšanai ar legālas, drošas “preces” un atkarības brīvprātīgas ārstēšanas piedāvājumu.

Libertārieši arī uzskata, ka pakāpeniski ir jālegalizē, vai vismaz jādekriminalizē visu veidu narkotiku lietošana. Sākums varētu būt Nīderlandes modelis, kur marihuānu, hašišu un halucinogēnas sēnes var tirgot bez represīvo iestāžu iejaukšanās. Par sēņu aizliegšanu tagad debatē, jo bijuši pāris nāves gadījumi, sēņu skurbulī nolecot no jumtiem u.tml., bet to skaits ir daudz mazāks, nekā Nīderlandē apsitas pilnīgi legāla Heineken alus vai Genever šņabja dzērāji. Heroīna gadījumā var ievērojami mazināt lietošanas kaitējumu ar adatu apmaiņu (novērst HIV inficēšanos), drošām injicēšanas vietām, un aptiekās pret recepti un aptiekāru atzītas lietotāju licences izsniegtām drošām un farmakoloģiski tīrām devām (mazinot pārdozēšanu un saindēšanos).

Vienlaikus vajadzīga ļoti plaša un bezkaislīga informācija par dažādu “izklaides vielu” ietekmi uz cilvēka apziņu un organismu, iespējas nezināmu “preci” testēt aptiekās vai medicīnas iestādēs, ar attiecīgiem brīdinājumiem, ka zināmas vielas (atšķirībā no nediferencētās vispārējās histērijas pret t.s. narkotikām), piemēram benzīna un aerosolu propelantu ostīšana, tik tiešam cilvēku var pārvērst par bezsmadzeņu dārzeni pēc vienas, divām reizēm.

Libertārieši, protams, neiesaka nevienam lietot apreibinošas vielas, tātad mēs nekādā gadījumā tās neslavējam un neesam par narkotikām. Mēs tikai nenosodām tos, kas, citus neapdraudot un neapdraudot to pienākumu pildīšanu, kurus labprātīgi uzņēmušies pret citiem (uzturēt ģimeni, nevis nodzerties), vēlas rīkoties ar sevi pēc saviem ieskatiem un vēlmēm. Mēs nosodām varu, kas šiem cilvēkiem uzbrūk un tos apcietina, lai gan nav cietušā, nav kaitējuma trešajai pusei. Tas tā, lai izvairītos no Latvijā patoloģiskās domāšanas - ja tu aizstāvi tiesības darīt X, tad esi par X darīšanu.

Raksts no Jūnijs, 2008 žurnāla

Līdzīga lasāmviela