Latviešu pīrāgs

Pirmie ceļveži nebija domāti cilvēkiem, kas varētu aprakstīto vietu apmeklēt paši. Ceļotāji brauca uz tālām un eksotiskām zemēm, aprakstīja, ko redzēja, bet lasītāji sēdēja savās apnikušajās un garlaicīgajās mājās, lasot šos aizraujošos sacerējumus kā fantastiku, tikai reizēm pieņemot, ka tajās aprakstītie fakti ir uztverami nopietni un satur zinātnisku precizitāti. Mūsdienās, kad ceļošana ir kļuvusi par vienu no banālākajām vidusšķiras izklaides jomām, radies īpašs ceļvežu žanrs, kas roku rokā ar tūrisma industriju cenšas pierunāt tūristus apmeklēt ikvienu, pat visbaisāko pasaules “caurumu”, apgalvojot, ka arī tur iespējams atrast ko “satriecošu”, “fantastisku” vai “ievērības cienīgu”. Latvija nav izņēmums. Lai kā mēs lamātu ārzemju tūristus vai sūrotos par valsts atbalsta trūkumu tūrisma nozares attīstībai, ārzemju viesi šurp brauc. Un lielākā daļa atlicina pārdesmit eiro, lai nopirktu kādu viņiem saprotamā valodā rakstītu ceļvedi par Rīgu, Latviju vai Baltijas valstīm (vairākas izdevniecības neuzskata Latviju vienu pašu par pietiekamu teritoriālu vienību, tāpēc izdod kopīgus Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ceļvežus).

Domāju, ka pieredzējis tūrists, kas jaunībā vai pensijas vecumā paspējis apciemot vismaz divas vai trīs tālākas zemes, būs ievērojis, ka ceļvežos aprakstītie fakti ir pakļaujami visai skeptiskam izvērtējumam. Taču joprojām nav pieejamāka un vienkāršāka veida, kā iegūt nelielu drošības sajūtu (to rada pilnīgi bezjēdzīgie viesnīcu un restorānu saraksti, kartes, tūrisma informācijas biroju telefonu numuri utt.) un uzkurināt sevī ne mazāk bezjēdzīgo iekāri. Tam kalpo jūsmīgie “brīnišķīgo”, “lielisko” un “fascinējošo” vietu apraksti. Var pamanīt, ka frāzes ceļo no viena teksta uz otru, piemēram, runājot par viesnīcām Rīgā, vairākās vietās lietota viena un tā pati frāze (“Vecpilsētā viesnīcu trūkums nav izjūtams, taču situācija mainās, ja dodaties ārpus…”). Brīžiem šķiet, ka pati valoda, pareizāk sakot, īpašais ceļvežu valodas stils sāk diktēt saturu. Lietojot emocionālas frāzes, kas bagātīgi apbārstītas pārākās pakāpes īpašības vārdiem, ir grūti saglabāt objektivitāti.

Viens no žanra meistariem – populārais ceļvedis “Lonely Planet” ievadā raksta: “Ja vēlaties izvilkt Eiropas neskartāko lielo laimestu, pērciet lozes Latvijā. Joprojām tūristu masu neatklāta, šī čurkstošā Baltijas seksbumba nešaubīgi būs kontinenta nākamā topzvaigzne. Valsts pārejas periodā, spītīgi apmāta ar ideju nomest tai pielipušo veco padomisko ādu – šodienas Latvija ir enerģiska, noslēpumaina un fascinējoša. Atsvaidzinoši nepretencioza, Latvija spēj savaldzināt pat visizvēlīgāko ceļotāju. Daudzi te ierodas, negaidot neko dižu, taču aizbrauc saviļņoti un pārliecināti, ka ir atklājuši kādu rūpīgi slēptu dārgumu. Trokšņainā Rīga ar tās pulsējošo naktsdzīvi, bruģētajām ieliņām un brīnišķīgo jūgendstila arhitektūru ir viena no Austrumeiropas priecīgākajām pilsētām. Jo tālāk no galvaspilsētas, jo dzīves ritms kļūst rāmāks. Senatnīgi ciemati, jūdzēm tālu no tuvākās apdzīvotās vietas, ir sastinguši laikā. Neskatoties uz pieaugošo popularitāti, Latvija joprojām ir viena no tām vietām, kur jūs varat izbaudīt neiemītas takas burvību un kļūt par bezbailīgu piedzīvojumu meklētāju, kas atklāj neskartu zemi. No brūkošajām Siguldas pilīm līdz Jūrmalai un tās valdzinošajiem kūrortiem leduszilās Baltijas jūras krastā, te ir tik viegli atrast, kur pavadīt atvaļinājumu. Vasara ir īpaši maģisks laiks – krēsla iestājas tikai ap pusnakti un jau četros no rīta ir atkal gaišs. Pēc garajām un tumšajām ziemām latvieši šķiet apņēmušies uztvert tik daudz gaismas, cik vien iespējams, un no visām šīs valsts porām spiežas ārā neprātīga, nevaldāma enerģija. Alusdārzi uzrodas ikvienā vismazākajā ciematā, un dzīrotāji cilā kausus līdz pat vēlai naktij. Arī pati daba sniedz bagātīgas dāvanas – tādas kā Gaujas Nacionālais parks Austrumlatvijā, šī priežu aromāta piepildītā paradīze. Grūti noticēt, ka šī mazā un dzīvespriecīgā nācija ir atbrīvojusies no Krievijas žņaugiem tikai pirms diviem gadu desmitiem, jo par spīti smagu ciešanu gadiem padomju un nacistu okupācijas laikā, Latvijai piemīt tāds miers un šarms, kādu citur Eiropā ir grūti atrast. Šis ir Latvijas laiks. Paviesojieties tajā, pirms to izdara visi pārējie.”

Jūsmīgās frāzes, kas veido ikviena parastajam tūristam adresētā ceļveža stilistiku, ir tuvas reklāmas tekstu vārdu krājumam. Šķiet, ka par labo toni tiek uzskatīts lietot vismazāk gaidīto sinonīmu no visiem iespējamajiem, tiesa, nepametot parasto vārdnīcu robežas. No iepriekš citētā teksta es neatradu interneta un drukātajās vārdnīcās tikai vienu terminu, taču pēc konteksta spriežot, tas bija aizgūts no kāršu spēles un latviski būtu tulkojams kā “meistarstiķis”. Par meistarstiķi bija nodēvēta Latvijas daba. “Vasaras mēnešos ogu lasīšana gandrīz kļūst par nacionālu apmātību, svaigu zemeņu letes jūs atradīsiet it visur, sākot no lielceļu malām un beidzot ar ieeju vecpilsētas krogā. Rudenī svaigi lasītas sēnes, dzērvenes un rieksti uz šīm letēm nomaina zemenes un avenes. Medus ir vēl viena iemīļota delikatese. Latvieši ir aizrautīgi biškopji un daudzās zemnieku saimniecībās ir bišu stropi.” Veiksmīga mārketinga mērķis ir pārdot, šajā gadījumā pārdošana ir sekundāra – ceļvežu autori negūst peļņu no tā, ka jūs nopirksiet viņu krāšņi aprakstītās zemenes vai dzintara krelles. Ceļveži pārdot kārdinājuma sajūtu, kas būtībā ir neapmierināma – potenciālais tūrists var vilties (un visbiežāk vilšanās ir neizbēgama jebkura ārzemju brauciena blakusprodukts), taču viņa uzbudinājums no tā tikai pieaugs un izpaudīsies vēlmē braukt uz nākamo vietu, kur viss noteikti būs pavisam citādi. Un tūristu ceļveži parazitē uz šīs nepiepildāmības sajūtas, piedāvājot aizvien jaunas un aizvien eksaltētākiem vārdiem aprakstītas “eksotiskās vietas”. Latvija nav izņēmums. Kas mums ir vienmuļa un bezcerīga ikdiena, tas tūristam var izrādīties pārsteidzošs piedzīvojums.

“Latvieši pielūdz dabu – viņu tradīcijas un ieradumi sakņojas pagāniskajā pagātnē. Daudzās lauku ģimenēs tiek uzskatīts, ka veiksmi nes tas, ja mājā mīt zaļā čūska (nav indīga). Latviešiem patīk ziedi. Ja jūs dodaties uz dzimšanas dienas ballīti vai kādu citu svinīgu pasākumu, ir pieņemts ierasties ar ziedu pušķi – tikai pārliecinieties, ka tajā ir nepāra ziedu skaits. Pāra skaits ir domāts bērēm un citiem skumjiem gadījumiem. Latviešu sievietes ir mazāk emancipētas nekā Rietumos, tāpēc sieviete pie stūres var izsaukt seksiskus, taču nekaitīgus komentārus. Bez tam latviešiem piemīt labāk attīstīta uzņēmējdarbības izjūta nekā pārējās Baltijas valstīs, iespējams, sekojot uzņēmīgākās krievu tautības populācijas piemēram.” Pēdējā teikumā jau var just, ka autors piedzīvojis Latvijā arī kādu nepatīkamu pārsteigumu.

Tūrisma brauciens šajos ceļvežos tiek pasniegts kā seksuāls piedzīvojums. Ja arī tiešā tekstā pieklājīgu izdevniecību autori neuzdrīkstas sniegt padomus prostitūtu vai vieglākas uzvedības partneru meklējumos, tad dažādiem mājieniem un emocionālā citu baudas jomu aprakstos ir jūtams aizvien pieaugošs uzbudinājuma solījums.

“Ieejiet jebkurā latviešu ēstuvē, un nāsīs jums iesitīsies smaržu kokteilis: cepta gaļa, sālīta zivs, vārīti zirņi cūkgaļas mērcē un sīpoli – tā ir tikai daļa no bagātīgā piedāvājuma. Latvieši patērē daudz piena produktu, biezpiens, siers un kefīrs ir daudzu ēdienu galvenās sastāvdaļas. Šprotes daudzviet ir populāra uzkoda. Dilles ir latviešu iemīļotākā garšviela, ar tām tiek bagātīgi pārkaisīts praktiski ikviens ēdiens.” “World Travel Guide” nosauc piecus latviešu nacionālos ēdienus: kotletes, skābu kāpostu zupu, Aleksandra torti, saldo maizes zupu ar žāvētiem augļiem un pīrāgus, kas pildīti ar cūkgaļu un sīpoliem. Kāds cits ceļvedis ir piezemētāks un tikai nīgri aizrāda, ka latviešu virtuve balstās trīs pamata sastāvdaļās – kartupeļos, kāpostos un gaļā. Runājot par pīrāgiem (šis vārds ir iecienīts un bieži tiek minēts kā apzīmējums, kas jāmeklē nesalasāmajās ēdienkartēs un cenrāžos), kādā citā vietā ir garāmejot norādīts, ka tie parasti ir pildīti ar kāpostiem un vārītu olu.

Obligāti apskatāmo un izbaudāmo lietu saraksti ir diezgan vienveidīgi – kā neaizmirstami, ne ar ko nesalīdzināmi un satriecoši piedzīvojumi tiek minēti: pastaiga pa bruģētajām viduslaiku ieliņām Rīgā, saullēkta vērošana no Vanšu tilta, lēkšana ar gumiju Siguldā, sauļošanās Jūrmalā, rokmūzikas baudīšana Liepājā un vēja brāzmu baudīšana mežonīgajā Kolkas ragā.

Aina kļūst pavisam cita, kad pie ceļveža rakstīšanas ķeras paši lietotāji. Entuziastu ierīkotā blogā ar skarbo nosaukumu “Fucking Latvia” tiek stāstīts par sliktāko, ko ārzemju tūristam nācies šeit piedzīvot. Pirmkārt, tas ir modernās kultūras trūkums. “Iespējams, Rīga var pārbarot tūristu ar jūgendstila arhitektūru uz visu atlikušo mūžu, taču ir daudz citu tūristu, kas Rīgu uzskata par nepievilcīgu modernās kultūras trūkuma dēļ. Cilvēki taču dodas uz Parīzi, Londonu un Ņujorku nevis aplūkot ēkas, bet gan lai ietu uz muzejiem un galerijām Luvrā, Pompidū centrā, Teita galerijā, MOMA. Latvijā nav ievērības cienīga mūsdienu mākslas muzeja. Vai tiešām latvieši domā, ka tūristus iespējams piesaistīt vienīgi ar jūgendstilu un tautas dziesmām? Nav nekāds brīnums, ka lielākā daļa tūristu ir vācu pensionāri, kam jūgendstils nozīmē sava veida koloniālu nostalģiju, vai arī vecpuišu grupas, kas šeit bauda relatīvi lētu šmigu un naivu meiteņu kompāniju.” Nākamais pārmetums ir Rīgas neizprotamā sabiedriskā transporta sistēma. “Jāpiekrīt tam, ka sabiedriskā transporta sistēma Rīgā nekam neder. Ja salīdzina to ar padomju laikiem, tad nekas, izņemot jaunus autobusus, nav mainījies. Gluži pretēji – daudzi maršruti ir slēgti, cenas augušas neadekvāti. Labi, Rīgā tagad ir e-talons, taču arī tas nekam neder, jo neeksistē “samaksā un brauc” sistēmas, to papildināt iespējams tikai ar “braucieniem”, nevis ar “naudu” un ir jāpērk krietns braucienu skaits (vairāk par 20), lai varētu ietaupīt. Vissliktākais ir pilnīgs informācijas trūkums par maršrutu – ne tikai angliski, bet pat latviešu valodā. Tas nozīmē, ka tad, ja jūs zināt pieturu, kurā vēlaties nokļūt, bet nezināt, kāds transporta veids tur pietur, jūs esat strupceļā! Jūs varat vienīgi izmēģināt laimi – iesēsties jebkurā transporta līdzeklī un cerēt, ka jūsu meklētās pieturas nosaukums kādā brīdī tiks nosaukts. Vēl kāda lieta – padomju laikos bija tikai viens autobuss, kas veda uz lidostu, apstājoties pa ceļam 20 pieturās un 10 kilometrus garo attālumu veicot 40 minūšu laikā. Šobrīd nekas nav mainījies, neskatoties uz faktu, ka pasažieru apgrozījums lidostā ir audzis vismaz desmitkārt. Rīgai pietrūkst normāla ekspreša, kas ik pēc pusstundas vestu pasažierus no lidostas uz centru ar vienu vai divām apstāšanās vietām pa ceļam. Nebūtu slikti, ja būtu vēl pāris autobusu maršrutu uz citām priekšpilsētām, lai cilvēkiem no Zolitūdes vai Ziepniekkalna nevajadzētu doties atpakaļ uz centru un pārsēsties tur citā autobusā, bet varētu braukt taisnā ceļā uz lidostu. Pilsēta varētu iegūt vairāk naudas, kas šobrīd aiziet taksometru kompānijām.” Īpatnējs novērojums ir par latviešu transporta lietošanas ieradumiem: “Sabiedriskajā transportā lielākā daļa veco cilvēku (pensionāri un smakojoši dzērāji) drūzmējas priekšgalā, tāpēc labāk ir stāvēt kaut kur vairāk uz vidu.”

Vēl kāda bieži minēta lieta ir pārāk dārgi ēdieni un dzērieni, kas ārzemju tūristus īpaši kaitina tad, ja tie ieradušies šeit, lai baudītu Eiropas nabadzīgākās valsts iedvesmojošo piemēru. “Ekonomiskā krīze ir panākusi cenu kritumu, un daudzos veikalos vērojamas 60–70 % atlaides apģērbiem un apaviem, taču kafejnīcas, bāri un restorāni šim piemēram nav sekojuši. Ir daudz viduvēju vietu, kurās cafe latte vai kapučīno joprojām maksā Ls 1.99, kas ir dārgāk nekā Berlīnē vai Londonā. Dažās vietās var atrast biznesa pusdienu piedāvājumu par saprātīgām cenām (pat Ls 2), taču ārpus pusdienu stundām dzērieni un ēdieni Rīgā ir diezgan dārgi. Pat padomju stila ēdnīcās cenas ir pārāk augstas. Iespējams, tas ir saistīts ar telpu īres cenām – īpašnieki nesteidzas sekot deflācijai un nepazemina īri. Arī lielveikali uztur augstas pārtikas cenas, izņemot maizi, kas tagad ir kļuvusi lētāka. Piemēram, vienkārša Cido apelsīnu sula maksā no Ls 0.79 līdz 1.19. Tas ir 1.10 – 1.50 eiro par litru. Berlīnē jūs varat nopirkt apelsīnu sulu par 0.60 eiro, Londonā – par 0.59 mārciņām. Pirms pāris mēnešiem mans draugs redzēja Cido sulu Lietuvā, un tur tā esot lētāka nekā valstī, kurā tiek ražota.”

Kāds autors, kas acīmredzami ir apvainojies par to, ka viņam netiek piedāvāts Latvijas reklamētāja darbs, pārmet vietējiem tūrisma industrijas pārstāvjiem neprofesionālu mārketingu: “Nav neviena nedēļas žurnāla vai laikraksta angļu valodā, kas informētu par jaunumiem un notikumiem galvaspilsētā un valstī. “In Your Pocket” un “Riga This Week” ir adrešu saraksti – tajos neparādās ziņas par to, kas notiek šobrīd. Visās lielākajās pasaules pilsētās ir šādi izdevumi, kuros tūristi var atrast informāciju par notiekošajām izstādēm, izrādēm, koncertiem un citām aktivitātēm. Meklējot informāciju internetā, lielākoties jūs atrodat sasodīti garlaicīgas lietas – vienus un tos pašus vēstures faktus un neiedvesmojošas fotogrāfijas. Pat oficiālais Latvijas tūrisma portāls no mārketinga viedokļa ir pilnīga katastrofa. Nodokļu maksātāju naudas un apmeklētāju laika izšķiešana.” Īstam ceļvežu autoram ir jābūt redzējušam vairāk par jebkuru iespējamo sekotāju. Vislabāk ir, ja viņš bijis vietās, kurās neviens, pat visapmātākais tūrists nekad nespers savu kāju. Šim nolūkam noder arī negatīvi apraksti, kas nerada ne mazāko vēlēšanos pārbaudīt tajos minēto informāciju: “Lielākā daļa tūristu, kas ierodas Rīgā, tā arī nepamet vecpilsētu. Iespējams, tāpēc, ka tas nav paredzēts viņu programmā, iespējams, viņiem ir bail, bet varbūt viņi gluži vienkārši nezina, kā to izdarīt (neizprotamās sabiedriskā transporta sistēmas dēļ). Taču tie daži, kas vēlas aplūkot ko citu un dodas uz Āgenskalnu, Maskavas priekšpilsētu, Bolderāju vai Juglu, ieraudzīs pavisam atšķirīgu pilsētu. Viņi atradīs mēslus un atkritumus uz ielām, nelielus zaļus skvēriņus, neglītas mājas un netīrus dzērājus.”

Kolektīvi rakstītajos ceļvežos, tādos kā “Wikitravel”, kur saplūst vienkopus dažādu autoru vērojumi un vērtējumi, dominē atturīgāki formulējumi, taču arī te atrodamas dažādas emocionālas izpausmes: “Labākais, kas var notikt ar ceļotāju Latvijā, ir ēdiens. Pasaulei būtu jāiepazīst šejienes piena produkti un maizes izstrādājumi, kas Latvijā atrodami bagātīgā klāstā. Vidusmēra lielveikalā ir atrodams lielāks šo produktu sortiments nekā visā pārējā Eiropā. Laipni lūdzam īstas maizes, piena produktu, saldējuma un konfekšu zemē! Atklātajos tirgos Rīgā, Liepājā un citās pilsētās ir lieliska vietējo augļu, dārzeņu un sēņu izvēle – svaigi lasītas meža zemenes vai mellenes, lielās dārza zemenes, āboli, rabarberu pīrāgi un zaļumu buntītes tieši no dārza. Protams, tas lielākoties ir pieejams vasaras un rudens sezonās. Latviešu virtuve ir cēlusies no zemnieku kultūras, un tās pamats ir ražā, ko var izaudzēt Latvijas mērenajā piejūras klimatā. Rudzi, kvieši, auzas, zirņi un kartupeļi ir pamatēdiens, žāvēts speķis, desa un citi cūkgaļas izstrādājumi šeit ir ļoti populāri. Latviju ieskauj jūra, tādēļ plašā klāstā ir pieejamas kūpinātas un jēlas zivis. Daudzu ēdienu garša tiek uzlabota ar ķimenēm, it īpaši siers un maize. No sieriem lētākais un garšīgākais, šķiet, ir kāds siers, kas līdzinās kūpinātam Gouda sieram, tikai ir mīkstāks. Latviešu rudzu maize ir smaga un ar izteiktu garšu, tā labi iet kopā ar sātīgu zirņu zupu, kartupeļiem un šniceli. Lielajās pilsētās restorānos nereti piedāvā sautējumus, kas tiek pasniegti māla podiņos. Latviešu virtuve ir raksturīga ziemeļu tautām, īpaši tuva tā ir somu virtuvei. Tajā tiek lietots daudz sviesta, tauku un graudaugu, maz garšvielu, ja neskaita ķimenes un melnos piparus. Ja jūs esat no Vidusjūras reģiona, jums šis ēdiens var šķist pliekans, taču, ja esat pieraduši pie angļu vai vidējo Rietumu ASV virtuves, jums nebūs problēmu pie tā pierast. Viens no eksotiskākajiem latviešu ēdieniem ir saldā zupa, kas pagatavota no rudzu maizes.” Tad piepeši latviešu tipisko ēdienu sarakstā līdzās kotletei, rosolam un frikadeļu zupai parādās pildītās pankūkas, nosauktas par “Commorgan-wieders” un aprakstītas kā sautēta teļa krūtiņa, kas apcepta ar selerijām un sīpoliem, ietīta pankūkā un vēlreiz uzsildīta.

Viens no ceļojošajiem mītiem, ko labprāt citē un pārstāsta praktiski visi ceļveži, ir latviešu melnais balzāms, dēvēts par “melno maģiju” un “slepeno recepti”, kas ir zināma tikai Latvijā un nekur citur pasaulē. Nepāra ziedu skaits puķu pušķos “Lonely planet” ceļvedī tiek pieminēts vismaz trijās vietās, bet melnais balzāms dažādā kontekstā parādās vismaz piecās, tam veltīts arī atsevišķs izcēlums pa puslappusi. Runājot par Rīgas krogu kultūru, tiek apgalvots, ka te plašā klāstā atrodami visdažādākie kokteiļi, kuru galvenā sastāvdaļa ir melnais balzāms – “stiprs alkoholisks dzēriens”, “letāli stiprs alkohols”, “dažādu zālīšu, sakņu un garšaugu uzlējums”. Tiek ieteikts to nobaudīt Lieldienās, kad Rīgā “visur notiek olu kaujas”. “Tas vienā acumirklī izārstēs jūs no gripas”, “pievienojiet pāris lāses pie tējas vai pāris karotes pie kafijas”, “tas izskatās pēc mašīneļļas”, “melns kā tinte”, “garšo pēc rūgtas koka mizas”, “sasodīti stiprs un veselīgs”, “netērējiet laiku alum, pērciet Latvijas balzāmu, aizmirstiet par vīnu, vienīgi ja nu jums salds gruzīnu sarkanvīns, kas garšo pēc siltām čurām ar cukuru”.

Runājot par dzeršanu, ārzemju novērotāji kļūst pavisam kritiski: “Lielākā daļa latviešu un krievu ir dzērāji. Gandrīz visi vīrieši vecumā virs 30 gadiem dzer, bet trīs no pieciem ir alkoholiķi. Lielākā daļa nabadzīgo iedzīvotāju dzer pašdarinātu vodku, dēvētu par kandžu, kas ne vienmēr ir droša – pirms kāda laika no tās nomira vesels ciemats Igaunijā un puspilsēta Austrumlatvijā. Tāpēc uzmanieties, dzerot kādu nepazīstamu sūdu. Padomju laikā cilvēki šeit dzēra pat lētas smaržas un mašīnu antifrīzu. Bet, ja prāts nesas uz nerātnībām un jūs vēlaties pamēģināt kaut ko tamlīdzīgu, uzmeklējiet kādu alkoholiķi pie Centrāltirgus. Viņus iespējams pazīt pēc apdegušajām sejām, kas ir no aizmigšanas saulē, vai arī pēc daudzajām rētām, jo viņus bieži piekauj kolēģi vai jaunieši. Bez tam viņi arī smird kā kaķa sūds uz pannas, taču patiesībā ir jauki cilvēki, kas gatavi jums pārdot dvēseli par pinti vodkas. Piedāvājiet vēl arī pāris cigaretes, un viņi būs jūsu labākie draugi Rīgā.”

Vēl viena smaga tēma, kurai ceļveži pieskaras garāmejot, taču nevar nepieminēt, ir latviešu “slēptā viesmīlība”, “ziemeļnieciskā atturība” un “siltā sirds”. “Latvijas iedzīvotāji temperamenta ziņā ievērojami atšķiras no kaimiņiem – ugunīgajiem lietuviešiem un mierīgajiem igauņiem. No pirmā acu uzmetiena šī tauta var šķist nedraudzīga. Uz ielām jūs nedzirdēsiet svešinieku sveicienus, pat veikalu īpašnieki jūs nesveicinās ar tādu entuziasmu, kā jūs būtu gribējuši. Latvieši ir atturīga tauta, kas ir jāpierunā uz draudzēšanos, taču tad, ja jums tas izdosies, aiz stoiskās ārienes jūs atklāsiet tērauda spēku.” Grūti pateikt, kas tieši bija domāts ar šo pēdējo apgalvojumu, taču zemteksts ir jūtams – latvieši nav tādi, kādi tie jums liekas pirmajā brīdī, un to, kādi tie ir patiesībā, viņi nemaz nevēlas atklāt. “Uzmanieties no krāpniekiem, kas ne no šā, ne no tā uzsāk sarunu un aicina jūs apmeklēt viņu iemīļoto klubu vai bāru; tas bieži vien ir paņēmiens, kā mafija aplaupa ārzemniekus, un policija diez vai jums palīdzēs.” Bez tam, “ir jāuzmanās sarunā ar etnisku latvieti pieminēt Latviju saistībā ar PSRS. Latvija kļuva par PSRS provinci pēc Otrā pasaules kara, un padomju režīma slavēšana nez vai tiks uztverta ar sapratni no latviešu, it īpaši, jauniešu puses.” Runājot par saskarsmes kultūru, tiek minēti diametrāli pretēji novērojumi, sākot no pārmetumiem par netīrību un slikto apkalpošanu un beidzot ar atzinīgu sadzīves kultūras vērtējumu: “Ielās un pie lielākajiem veikaliem ir daudz atkritumu urnu. Atkritumu mešana zemē tiek uzskatīta par ļoti sliktām manierēm, kā arī var tikt sodīta ar naudas sodu.” “Sabiedriskajā transportā Latvijā ir pieņemts dot vietu vecākiem pasažieriem. Tiek uzskatīts, ka ir pieklājīgi ļaut sievietēm pirmajām iekāpt vilcienā vai autobusā.” Tādu ārzemnieku rakstīti ceļveži, kas nav paredzēti vietējo iedzīvotāju acīm, redz dīvaino un pārsteidzošo zemi Latviju. Nevar īsti apgalvot, ka tie atspoguļo reālu ceļotāju pieredzi, ar ko tie steigtos dalīties. Ceļveži ir īpašs daiļliteratūras žanrs, kas apraksta iedomātu pasauli, pilnu vilinošu un neizprotamu “ceļojuma galamērķu”, kas ņudz no zaļām čūskām, kāpostu pīrāgiem un čurkstošām seksbumbām draudīgas mafijas paspārnē. Tā ir Latvija, kas ziemas laikā “uz jums var atstāt visai nomācošu iespaidu, taču jau aprīlī laukus piepildīs līksmas dziesmas un dejas”, liekot aizmirst par visu citu.