Lasošais cilvēks

Kanādiešu rakstnieks Hauards Engels, kurš radījis romānu sēriju par detektīvu Beniju Kūpermanu, 2002. gada janvārī man atsūtīja dīvainu vēstuli. Dažus mēnešus iepriekš viņš kādu rītu pamodies un, juzdamies gluži normāli, saģērbies, pagatavojis brokastis un tad izgājis uz lieveņa pēc rīta avīzes. Taču ar avīzi, ko viņš pacēla no sava sliekšņa, šķietami bija notikušas pārmaiņas. Viņš to vēlāk aprakstīja šādi:

Ciktāl runa ir par kopējo dizainu, attēliem, virsrakstu izvietojumu un izcēlumiem, 2001. gada 31. jūlija The Globe & Mail izskatījās tieši tāpat, kā tā bija izskatījusies vienmēr. Vienīgā atšķirība bija tāda, ka es vairs nespēju izlasīt, kas tur bija rakstīts. Burti (tik daudz es sapratu) bija tie paši divdesmit seši burti, kas man bija pazīstami no mazotnes, vienīgi tagad, uz tiem skatoties, tie vienu brīdi izskatījās pēc kirilicas, nākamajā – pēc korejiešu alfabēta. Vai šī bija eksportam paredzēta Globe versija serbu–horvātu valodā? [..] Vai kāds gribēja mani izjokot? [..]

Man būtu vajadzējis krist panikā, taču, it kā nekas nebūtu noticis, manī ieplūda nosvērts miers. “Šādi neviens parasti nejoko; tātad mani ir ķērusi trieka.”

Līdz ar šo atskārtu viņš atcerējies rakstu, ko bija lasījis dažus mēnešus iepriekš, – manu “Mākslinieka daltoniķa gadījumu”. Jo sevišķi viņš atcerējies to, kā mans pacients A. kungs pēc galvas traumas atklājis, ka nespēj izlasīt policijas protokolu par notikušo – viņš redzējis dažādu formu un izmēru drukātas zīmes, taču neko tajās nav sapratis un teicis, ka tie izskatījušies pēc “grieķu vai ivrita burtiem”. Tāpat viņš atcerējies, ka A. kunga nespēja lasīt – aleksija – turpinājusies piecas dienas, bet tad pagaisusi.

Hauards turpināja sevi pārbaudīt, šķirstot lappuses, lai redzētu, vai viss piepeši atkal nenostāsies savās vietās. Tad viņš devās uz savu bibliotēku; varbūt, viņš nodomāja, “grāmatas uzvedīsies labāk nekā avīze”. Bibliotēkas telpa izskatījās kā parasti, un viņš ievēroja, ka joprojām spēj nolasīt pulksteņa rādītājus, taču grāmatas – kā franču un vācu, tā arī angļu valodā izdotās – bija nesaprotamas, pildītas ar to pašu “austrumnieciska” paskata rakstu.

Viņš pamodināja savu dēlu Džeikobu, un abi kopā ar taksi devās uz slimnīcu. Pa ceļam Hauardam šķita, ka viņš redz “pazīstamus objektus neierastās vietās”, un viņš nespēja izlasīt ne ielu nosaukumus, pa kurām viņi brauca, ne arī uzrakstu “Neatliekamās palīdzības nodaļa” slimnīcā – lai gan viņš uzreiz pazinis virs durvīm redzamo ātrās palīdzības mašīnas attēlu. Viņš izgāja vairākas pārbaudes, un tās apstiprināja viņa aizdomas: viņu patiešām bija ķērusi trieka. Viņam pavēstīja, ka tā skārusi smadzeņu redzes sektora nelielu daļu kreisajā pusē. Vēlāk viņš atcerējās, ka uzņemšanas nodaļā bijis visai apjucis: “Es nespēju precīzi nosaukt savu saistību ar Džeikobu... Es biju aizmirsis savu vārdu, vecumu, adresi un citas lietas.” Nākamo nedēļu Hauards pavadīja Toronto Sīnāja kalna slimnīcas Neiroloģijas nodaļā. Šajā laikā kļuva skaidrs, ka līdztekus nespējai lasīt viņam ir arī citas ar vizuālo uztveri saistītas problēmas: viņa redzes lauka augšējā labajā kvadrantā bija liels tukšs laukums, un viņam bija grūtības pazīt krāsas, sejas un ikdienišķus priekšmetus. Šīs grūtības, kā viņš piezīmēja, te parādījās, te pazuda:

Āboli, apelsīni un citi pazīstami priekšmeti piepeši izskatījās savādi, tikpat sveši kā kādi eksotiski Āzijas augļi. Kā rambutāni. Pašam par pārsteigumu, es nezināju, vai tas, ko turu rokā, ir apelsīns vai greipfrūts, tomāts vai ābols. Lielākoties es tos atšķīru paostot vai paspaidot.

Viņš bieži aizmirsa lietas, ko agrāk lieliski zināja, un sāka kautrēties no sarunām, jo varēja “aizmirst, kā sauc premjerministru vai kurš sarakstījis “Hamletu””.

Taču, medmāsas mudināts, viņš, sev par pārsteigumu, atklāja, ka ar visu savu lasītnespēju joprojām spēj rakstīt; medicīniskais termins tam, kā apgalvoja māsiņa, bija “aleksija bez agrāfijas”. Hauards nespēja tam noticēt: skaidrs taču, ka lasīšana ar rakstīšanu iet roku rokā; kā viņš varēja pazaudēt vienu, nepazaudējot otru? Māsa ierosināja viņam pamēģināt uzrakstīt savu vārdu. Viņš vilcinājās, taču, pieliekot roku pie papīra, rakstīšana šķita notiekam pati no sevis, un savu parakstu viņš papildināja ar vēl diviem vai trim teikumiem. Rakstīšanas darbība viņam šķita gluži normāla, tā nāca automātiski un bez piepūles – kā staigāšana vai runāšana. Māsa bez grūtībām izlasīja viņa rakstīto, taču viņš pats nespēja izlasīt ne vārda. Viņa acīs tas bija tas pats neatšifrējamais “serbu–horvātu” raksts, ko viņš bija redzējis avīzē.

Lasīšana mums liekas kā viengabalaina, nedalāma darbība, un lasot mēs pievēršam uzmanību vārdu nozīmei – un varbūt arī rakstītā vārda skaistumam –, neapzinoties daudzos procesus, kas padara lasīšanu iespējamu. Cilvēkam jāpiedzīvo tāds stāvoklis, kāds piemeklēja Hauardu Engelu, lai saprastu, ka lasīšana patiesībā ir atkarīga no veselas procesu ķēdes, kura var pārtrūkt jebkurā brīdī.

1890. gadā vācu neirologs Heinrihs Lisauers, aprakstot pacientus, kuri pēc triekas vairs nespēj pazīt zināmus objektus, lietoja izteicienu “psihiskais aklums”. Cilvēkiem šajā stāvoklī, kuru Freids nosauca par “vizuālo agnoziju”, var būt pilnīgi normāls redzes asums, krāsu uztvere, redzes lauks un tā tālāk, tomēr viņi absolūti nespēj identificēt to, ko viņi redz.

Aleksija ir specifiska vizuālās agnozijas forma – nespēja pazīt rakstīto valodu. Tā kā franču neirologs Pols Brokā 1861. gadā bija konstatējis, kā viņš to nosauca, vārdu motoro attēlu centru smadzenēs, savukārt viņa vācu kolēģis Karls Vernike identificēja vārdu audiālo attēlu centru, 19. gadsimta neirologiem šķita loģiski pieņemt, ka smadzenēs varētu būt arī vārdu vizuālajiem attēliem paredzēts sektors, kura bojājums izraisītu nespēju lasīt jeb “vārdu aklumu”.

1887. gadā oftalmologs Edmunds Landolts lūdza savu kolēģi franču neirologu Žozefu Žilu Dežerinu izmeklēt ļoti inteliģentu, skolotu vīru Oskaru K., kurš pēkšņi bija zaudējis spēju lasīt. Landolts uzrakstīja īsu, bet spilgtu pacienta portretu, un Dežerins savā aprakstā no tā iekļāva garu fragmentu.

Viņi aprakstīja, kā tā paša gada oktobrī Oskars K., pensionēts uzņēmējs, atklājis, ka nespēj lasīt. (Iepriekšējās dienās viņš bija manījis īsus nejutības uzplaiksnījumus labajā kājā, taču nepiegriezis tiem lielu vērību.) Lai gan lasīšana nebija iespējama, Oskars K. bez grūtībām pazina apkārtējos cilvēkus un objektus. Nospriedis, ka pie vainas ir acis, viņš griezās pie Landolta, kurš rakstīja:

Kad palūdzu K. nolasīt redzes pārbaudes tabulu, viņš nespēj nosaukt nevienu burtu. Tomēr viņš apgalvo, ka redz tos ļoti labi. Viņš instinktīvi atveido burtu formu ar roku, tomēr tāpat nav spējīgs tos nosaukt. Kad palūdzu viņam to, ko viņš redz, uzrakstīt uz papīra, K. spēj atdarināt burtus ar milzu grūtībām, velkot līniju pēc līnijas – it kā veiktu smalku rasējumu, kurā uzmanīgi pārbaudītu katru vilcienu, lai pārliecinātos, ka zīmējums ir precīzs. Neskatoties uz šiem pūliņiem, viņš joprojām nespēj burtus nosaukt. Viņš saka, ka A līdzinās molbertam, Z – čūskai, P – sprādzei. Viņa nespēja izpausties viņu biedē. Tā kā viņš skaidri zina, ka zīmes, kuras viņš nespēj nosaukt, ir burti, viņš domā, ka ir “sajucis prātā”.[1. Šeit un citur es citēju Izraēla Rozenfīlda tulkojumu, kuru viņš iekļāvis savā lieliskajā 1988. gada grāmatā “Atmiņas izgudrošana”. – Autora piezīme]

Tāpat kā Hauards Engels, Oskars K. nespēja izlasīt pat rīta avīzes virsrakstus, lai gan pēc formāta joprojām saprata, ka tā ir viņa parastā Le Matin. Un, tāpat kā Hauards, viņš bez grūtībām spēja rakstīt:

Lai gan lasīt viņš nespēj, pacients .. tekoši un bez kļūdām uzraksta visu, kas viņam tiek diktēts. Bet, ja viņu iztraucē rakstītās frāzes vidū, .. viņš saputrojas un nespēj atsākt. Tāpat, ja viņš pieļauj kādu kļūdu, viņš nevar to atrast. [..] Viņš nespēj pārlasīt to, ko pats ir uzrakstījis. Pat atsevišķi burti viņam neko nenozīmē. Viņš tos spēj pazīt, tikai .. izsekojot burta kontūrai ar roku. Tātad fiziskas kustības radītā jēga ir tā, kas ļauj atklāties burta nosaukumam. [..]

Tā kā viņš samērā viegli pazīst ciparus, viņš spēj veikt vienkāršu saskaitīšanu. Tomēr tas padodas ļoti lēni. Skaitļu nosaukšana rada grūtības, jo viņš uzreiz nepazīst daudzciparu skaitļu vērtību. Kad viņam parāda skaitli “112”, viņš saka: “Tas ir viens, viens un divi”, un tikai tad, kad viņš šo skaitli uzraksta, viņš spēj pateikt “simt divpadsmit”.

Pacientam bija vēl citas vizuālas problēmas – objekti izskatījās blāvāki un nedaudz izplūduši labajā pusē, un tiem bija pavisam zudušas krāsas. Šīs problēmas kopā ar Oskara K. aleksijas specifiku lika Landoltam domāt, ka problēma bija nevis acīs, bet gan smadzenēs, tādēļ viņš ar šo gadījumu griezās pie Dežerina.

Dežerins pieņēma Oskaru K. divreiz nedēļā savā Parīzes klīnikā. Savus neiroloģiskos atklājumus viņš kodolīgi apkopoja monumentālā 1892. gada ziņojumā un pēc tam jau krietni brīvākā stilā veica vispārīgu pacienta dzīves aprakstu:

 K. vada savas dienas, dodoties garās pastaigās kopā ar sievu. Staigāšana viņam nesagādā nekādas grūtības, un katru dienu viņš dodas savās gaitās no Monmartras bulvāra līdz Triumfa arkai un atpakaļ. Viņš pilnībā uztver visu, kas notiek apkārt, viņš piestāj pie veikaliem, aplūko gleznas galeriju logos utt. Vienīgi veikalu izkārtnes un afišas viņam joprojām ir bezjēdzīgi burtu salikumi. Viņu tas bieži nokaitina, un, lai arī viņš no tā cieš jau četrus gadus, viņš nekad nav pieņēmis domu, ka, spēdams rakstīt, ir zaudējis spēju lasīt. [..] Neskatoties uz pacietīgu vingrināšanos un lielām pūlēm, viņš tā arī nav no jauna apguvis burtu un rakstītu vārdu nozīmi, tāpat kā nav no jauna iemācījies lasīt notis.

Neraugoties uz to, Dežerins norādīja – Oskars K., kurš bija lielisks dziedātājs, joprojām spēja apgūt jaunus skaņdarbus pēc dzirdes un katru pēcpusdienu kopā ar sievu vingrinājās dziedāšanā.

Kad pēc otrās triekas Oskars K. nomira, Dežerins veica autopsiju un atrada smadzenēs divus bojājumus: jaunāku, kas droši vien bija izraisījis K. nāvi, un vecāku, kas bija izpostījis daļu no kreisās pakauša daivas un, kā viņš pieņēma, bija vainojams pie K. aleksijas. Dežerins juta, ka ir atradis to, ko nosauca par “burtu vizuālo centru” smadzenēs. Dežerina atklājumu nākamajos simt gados apstiprināja virkne līdzīgu gadījumu un aleksijas slimnieku autopsijas rezultāti.

80.gados datortomogrāfija un magnētiskās rezonanses izmeklējumi ļāva vizualizēt dzīvas smadzenes daudz tiešāk un precīzāk, nekā tas bija iespējams autopsijas laikā veiktos pētījumos (kuros dažādas sekundāras izmaiņas var padarīt ainu neskaidru). Ar šīs tehnoloģijas palīdzību Antonio un Hanna Damāzio un vēlāk arī citi pētnieki varēja no jauna apstiprināt Dežerina atklājumus un noteikt korelāciju starp aleksijas gadījumiem un ļoti konkrētiem smadzeņu bojājumiem.

(Dažkārt aleksija ir pārejoša – kad tā rodas no īslaicīgiem traucējumiem vārdu pazīšanas smadzeņu sistēmās. Man pašam bija šāda pieredze, kādu rītu braucot uz tikšanos, – pēkšņi es vairs nespēju izlasīt ielu nosaukumus, tie man šķita uzrakstīti kādā dīvainā arhaiskā rakstā – varbūt feniķiešu –, ko es nespēju nolasīt. Vispirms nodomāju, ka notikušas kādas ārējas izmaiņas. Ņujorka ir populāra filmu uzņemšanas vieta, un es nospriedu, ka ielu uzraksti ir mainīti filmēšanas vajadzībām. Pēc tam tāda kā mirgošana vai spīguļošana ap burtu kontūrām radīja manī aizdomas: es sapratu, ka migrēna man ir izraisījusi aleksiju.)

Attīstoties smadzeņu tomogrāfijai, ir kļuvis iespējams vizualizēt smadzeņu aktivitāti “tiešraidē”, kamēr subjekts veic dažādus uzdevumus. Viens no pirmajiem pētījumiem ar PET (pozitronu emisijas tomogrāfijas) skenera palīdzību, kuru veica Stīvens Pītersens, Markuss Raiklijs un viņu kolēģi, parādīja, kā tādas darbības kā vārdu lasīšana, klausīšanās vārdos, vārdu izrunāšana vai vārdu savienošana katra aktivizē citu smadzeņu sektoru. Kā savā grāmatā "Lasīšanas process smadzenēs"[2. Dehaene, Stanislas. Reading in the Brain: The New Science of How We Read. Penguin, 2010.] rakstīja Stanislass Deans, “Pirmo reizi vēsturē par valodu atbildīgie sektori tika fotografēti dzīvās cilvēka smadzenēs”.

Psihologs un neirozinātnieks Deans ir specializējies ar vizuālo uztveri saistītu procesu pētniecībā, jo sevišķi vārdu, burtu un skaitļu pazīšanā un attēlošanā. Izmantojot funkcionālās magnētiskās rezonanses attēlveidošanas tehnoloģiju, kas ir daudz ātrāka un jutīgāka nekā PET skeneri, viņš un viņa kolēģi ir spējuši vēl ciešāk ielūkoties tajā smadzeņu daļā, ko viņš dēvē par vārdu vizuālās formas sektoru jeb, vienkārši runājot, “smadzeņu pastkastīti”.

Deana pētījumi (kopā ar Lorānu Koenu un citiem) ir parādījuši, kā viens rakstīts vārds mazā sekundes daļā aktivizē vārdu vizuālās formas sektoru un kā šis sākotnējais tīri vizuālais impulss pēc tam iedarbina citas smadzeņu daļas – jo sevišķi deniņu un pieres daivas.

Lasīšana, protams, nebeidzas ar vārdu vizuālās formas pazīšanu – precīzāk būtu teikt, ka ar to tā sākas. Rakstītās valodas uzdevums ir nodot lasītājam ne tikai vārdu skanējumu, bet arī to nozīmi, un vārdu vizuālās formas sektoram ir ciešas saites ar smadzeņu audiālajiem un runas, kā arī domāšanas un rīcības sektoriem, tāpat – sektoriem, kas atbild par atmiņu un emocijām. Vārdu vizuālās formas sektors ir ļoti svarīgs mezgls sarežģītā smadzeņu tīklojumā, kurā dažādas daļas saistītas atgriezeniskām saitēm, – tīklojumā, kas, kā šķiet, ir unikāls cilvēka smadzenēm.

Pasaulē, kas pilna ar ceļu satiksmes zīmēm, drukātām etiķetēm un lietošanas pamācībām pilnīgi visam, sākot ar zāļu pudelīti un beidzot ar televizoru, cilvēkam ar aleksiju ikdienas dzīve ir pastāvīga, nebeidzama cīņa. Taču Hauardam kā rakstniekam šī situācija raisīja vēl lielāku izmisumu. Kā lai viņš atgriežas pie līdzšinējā darba – smalki savērptu detektīvstāstu rakstīšanas ar visu tam nepieciešamo pārskatīšanu, labošanu un pārstrādāšanu, bez kā neiztiek neviens rakstnieks? Viņam vajadzētu piesaistīt citus, kuri lasa viņam priekšā, vai arī izmantot kādu no jaunajām ģeniālajām datorprogrammām, kas ļauj ieskenēt uzrakstīto un tad liek datoram to skaļi nolasīt. Abi ceļi nozīmētu diezgan radikālu pāreju no vizuālās lasīšanas, no lappusē izklātiem vārdiem uz pilnībā audiālu uztveres veidu – tātad pāreju no lasīšanas uz klausīšanos un varbūt no rakstīšanas uz runu. Vai tas būtu kaut kas patīkams vai vispār iespējams?

Tieši ar šādu jautājumu bija nācies sastapties kādam citam rakstniekam, kurš vērsās pie manis jau desmit gadus pirms Hauarda. Arī Čārlzs Skribners Jaunākais bija lasošais cilvēks; viņš vadīja izdevniecību, kuru 19. gadsimta 40. gados bija dibinājis viņa vecvectēvs. Kad viņam bija pāri sešdesmit, viņam sākās vizuālā aleksija, ko, iespējams, bija izraisījuši deģeneratīvi procesi smadzeņu redzes sektorā. Vīram, kurš bija publicējis Hemingveja un citu autoru darbus un kura dzīve grozījās ap lasīšanu un rakstīšanu, tā bija graujoša problēma.

Tāpat kā Hauards, Skribners saglabāja spēju rakstīt. Lasītnespēju viņš kompensēja ar audiogrāmatām. Tomēr viņu tik ļoti nomocīja nespēja izlasīt paša uzrakstīto, ka viņš nolēma pievērsties diktēšanai, ko pirms tam nekad nebija darījis. Laimīgā kārtā tas nesa panākumus – diktēšana darbojās tik veiksmīgi, ka ļāva viņam uzrakstīt vairāk nekā 80 avīžsleju un divus grāmatas apjoma memuārus par savu dzīvi izdevējdarbībā. “Varbūt,” viņš rakstīja, “šis ir vēl viens piemērs tam, kā invalīds attīsta kādu īpašu prasmi.” Ja neskaita ģimeni un tuvākos draugus, neviens, šķiet, pat nenojauta, ka viņš to visu sasniedzis, pārslēdzoties uz absolūti citu darba režīmu.

Varētu domāt, ka arī Hauards mēģinās pārslēgties uz audiālo “lasīšanas” un rakstīšanas veidu, taču viņa ceļš bija pavisam citāds. Pēc Sīnāja kalna slimnīcā pavadītās nedēļas viņš tika pārvests uz rehabilitācijas slimnīcu, kur gandrīz trīs mēnešus pavadīja, pētot pats sevi – ko viņš var un ko nevar izdarīt. Atklājās, ka brīžos, kad viņš necentās izlasīt avīzi vai uzmundrinājuma kartīti, viņš spēja aizmirst par savu aleksiju:

Debesis rādījās zilas, saule spīdēja slimnīcas logos, un pasaule pēkšņi vairs nešķita nepazīstama. Mana aleksija pastāvēja vien tad, kad biju iegrimis grāmatā. Druka man allaž atgādināja, ka jā – man bija problēma. Tādējādi dzima kārdinājums vienkārši izvairīties no lasīšanas.

Taču drīz vien viņš saprata, ka viņam kā lasošam cilvēkam un rakstniekam tas nebija risinājums. Dažiem varbūt arī līdzēja audiogrāmatas, taču ne viņam.

Divus mēnešus pēc triekas, atrodoties rehabilitācijas klīnikā, Hauardam joprojām bija grūtības pazīt vietas; viņš apmaldījās klīnikā trīs vai četras reizes dienā, nespēdams atrast savu istabu, līdz beidzot ielāgoja īsto stāvu pēc tā, kā “gaisma piepildīja gaiteni tieši iepretim liftam”. Viņam turpinājās arī objektu agnozija. Vēl pēc trim mēnešiem, jau atgriezies mājās, viņš atzīmēja – “es laiku pa laikam atradu tunča konservus trauku mazgājamajā mašīnā un zīmuļu trauciņus saldētavā”. Toties lasīšanā Hauards ievēroja zināma progresa pazīmes – “vārdi vairs neizskatījās tā, it kā būtu rakstīti kādā nezināmā alfabētā”.

Pastāv divu veidu aleksija: smagākā forma, kad pacients nepazīst pat atsevišķus burtus, un maigākā, kurā burtus pa vienam iespējams pazīt, bet ne vārdus, ko tie veido. Šķita, ka Hauarda aleksija bija pārgājusi uz maigāko formu – varbūt bija atjaunojusies daļa triekas skarto audu vai arī smadzenes bija iemācījušās izmantot aplinku ceļus (vai pat tādus izveidojušas).

Pateicoties šim neiroloģiskajam progresam, viņš spēja kopā ar saviem terapeitiem izmēģināt jaunus veidus, kā mēģināt lasīt. Viņš lēni un ar lielām pūlēm atšifrēja vārdus, burtu pēc burta, piespiežot sevi izlasīt ielu nosaukumus un veikalu izkārtnes vai avīžu virsrakstus. Viņš rakstīja:

Pazīstami vārdi, tostarp manis paša vārds, ir svešādi drukātu burtu salikumi, un tos sanāk izteikt tikai ļoti lēnām. Katru reizi, kad rakstā vai recenzijā atkārtojas kāds vārds, tas man šķiet tikpat nepazīstams kā pirmoreiz.

Un tomēr viņš nepadevās:

Lai gan lasīšana bija lēna un grūta – un reizēm līdz nāvei ērcinoša –, es vienalga biju lasītājs. Viens trieciens smadzenēs to nespēja mainīt. Lasīšana bija manī ieēdusies līdz kaulam. Līdzīgi kā es nevaru apturēt savu sirdsdarbību, tāpat es nevarēju pārtraukt lasīt. [..] Doma par to, ka man tiktu liegts Šekspīrs un pārējie, bija neizturama. Mana dzīve sastāvēja no tā, ka es lasu visu, ko acis redz.

Vingrinoties Hauardam ar lasīšanu gāja arvien labāk, lai arī atsevišķu vārdu izburtošana varēja prasīt vairākas sekundes. “Dažāda garuma vārdi,” viņš novēroja, “kā “ola”, “krēsls” vai “žņaudzējčūska”, manā galvā tiek apstrādāti dažādā ātrumā. Katrs pievienotais burts padara smagāku vezumu, kuru mēģinu pacelt.” Skriešana ar acīm pāri lappusei – lasīšana ierastajā nozīmē – joprojām bija neiespējama, un “viss process,” Hauards rakstīja, “bija ārkārtīgi nogurdinošs.”

Tomēr reizēm, paveroties uz vārdu, pāris burtu tajā it kā izlēca un atklājās paši – piemēram, burti “bi”, kas atradās viņa redaktora vārda vidū, kaut gan pirms un pēc tam šie paši burti palika tikpat nesaprotami. Viņš prātoja, vai šāda burtu “čupošana” nav veids, kā viņš bērnībā iemācījies lasīt, varbūt mēs visi tā mācāmies lasīt, pirms sākam uztvert vārdus un pat teikumus kā vienotu veselumu. (Burtu pāri un varbūt nelielas grupas ir jo sevišķi svarīgi vārdu konstruēšanā un lasīšanā, un neatkarīgi no tā, vai cilvēks mācās lasīt pirmoreiz vai dara to no jauna pēc triekas pārciešanas, šķiet, ka pastāv dabisks progress, kas ved no atsevišķu burtu uz burtu pāru vai virkņu ieraudzīšanu. Deans un viņa kolēģi min, ka smadzenēs varētu būt speciāli “pārošanas” neironi, kas domāti tieši šim mērķim.)

“Man izdodas saskatīt, ka noteiktas burtu grupas patiešām ir pazīstami vārdi,” Hauards man rakstīja, “bet tikai pēc ilgākas blenšanas papīrā.”

Lasīšanas laikā neatkarīgi no tā, kādā valodā cilvēks lasa, aktivizējas viens un tas pats smadzeņu sektors – apakšējā deniņu kroka, vārdu vizuālās formas sektors. Tas, vai valodā tiek izmantots alfabēts, kā grieķu vai angļu, vai idiogrammas, kā ķīniešu, būtisku atšķirību nerada. To apstiprinājuši gan smadzeņu bojājumu pētījumi – tādi kā Dežerina –, gan smadzeņu fotografēšana darbības laikā. Tāpat šo ideju apstiprina “pozitīvie” traucējumi – pārmērības vai funkcionālas novirzes, ko rada tā paša sektora hiperaktivitāte. Šajā ziņā aleksijas pretstats ir leksiskā jeb teksta halucinācija jeb fantomburti. Cilvēkiem ar vizuālās uztveres ceļu traucējumiem (jebkurā vietā no tīklenes līdz redzes garozai) var biežāk rādīties halucinācijas; Dominiks Fičs (Dominic Ffytche) un viņa kolēģi lēš, ka apmēram ceturtā daļa pacientu, kuriem rādās halucinācijas, redz “teksta, atsevišķu vārdu, burtu, skaitļu vai nošu halucinācijas”. Šādas leksiskas halucinācijas, kā Fičs un citi ir konstatējuši, saistās ar uzkrītošu aktivitāti deniņu daivas kreisajā aizmugurējā daļā, jo sevišķi vārdu vizuālās formas sektorā – tajā pašā, kas bojājumu gadījumā izraisa aleksiju.

Tātad, neskatoties uz to, vai pārbaudām pacientus ar aleksiju, pacientus ar leksiskām halucinācijām vai normālus, mēs esam spiesti izdarīt vienu un to pašu secinājumu: katra lasītprotoša cilvēka dominējošajā smadzeņu puslodē (valodas puslodē) pastāv neironu sistēma, kas potenciāli pieejama burtu un vārdu pazīšanai. (Tā var apstrādāt arī citas vizuālo zīmju formas – piemēram, ciparus un notis.) Tas noved mūs pie jautājuma: kāpēc visiem cilvēkiem ir šī iebūvētā lasīšanas ierīce, ja rakstība ir relatīvi nesens kultūras produkts?

Visas pazīmes liecina, ka verbālā komunikācija (un līdz ar to – tās pamats nervu sistēmā) ir attīstījusies pakāpeniskā dabiskās atlases gaitā. Pirmsvēsturiskā cilvēka smadzeņu un tāpat arī balss trakta izmaiņas ir daļēji aprakstītas, pētot galvaskausu iekšsienu un citu fosilo atradumu uzbūvi. Ir skaidrs, ka runas aizsākumi sniedzas simtiem tūkstošu gadu senā pagātnē. Taču to pašu nevar apgalvot par lasīšanu, jo rakstība parādījās tikai nedaudz senāk kā pirms piectūkstoš gadiem – pārāk nesen, lai tā varētu būt radusies evolūcijas ceļā ar dabiskās atlases palīdzību. Lai arī vārdu vizuālās formas sektors cilvēka smadzenēs šķiet smalki pielāgots lasīšanai, tas nevarētu būt evolucionējis tieši šim mērķim.

Mēs to varētu nosaukt par Vollesa problēmu, jo Alfredu Raselu Vollesu, kurš atklāja dabisko atlasi neatkarīgi no Darvina, ļoti nodarbināja cilvēka smadzeņu daudzo potenciālo spēju paradokss: tām piemīt leksiskās, matemātiskās un citas spējas, kurām diez vai varēja atrast sevišķu pielietojumu pirmatnējā vai aizvēsturiskā sabiedrībā. Tā kā dabiskās atlases teorija varēja izskaidrot vien tādu spēju parādīšanos, kurām var atrast tūlītēju pielietojumu, Vollesam šķita, ka tikai dievišķa radītāja pirksts var izskaidrot tādu potenciālo spēju pastāvēšanu, kuras varētu izpausties attīstītā kultūrā simtiem tūkstošu gadu tālā nākotnē.

Saprotamā kārtā Darvinu šāda ideja šausmināja, un viņš rakstīja Vollesam: “Es ceru, ka tu neesi pārāk neatgriezeniski nonāvējis pats savu un manu bērnu.” Pašam Darvinam bija krietni atvērtāks skatījums uz dabiskās atlases un pielāgošanās procesiem, un viņš paredzēja, ka bioloģiskas struktūras var atrast sev pielietojumu, kas krietni atšķiras no tā, kam tās sākumā bija paredzētas. (Stīvens Džejs Gūlds un Elizabete Vrbā šādu pielietojuma maiņu dēvēja par eksaptāciju, kas atšķiras no tiešas adaptācijas.)

Tad kā radās vārdu vizuālās formas sektors cilvēka smadzenēs? Vai analfabētu smadzenēs tas ir atrodams? Vai citu primātu smadzenēs var atrast tā priekšteci?

Mēs visi esam iemesti skatu, skaņu un citu stimulu pasaulē, un mūsu izdzīvošana ir atkarīga no spējas tos ātri un precīzi izvērtēt. Apkārtējās pasaules saprašanai un sakārtošanai būtu jābalstās kaut kādā sistēmā, kādā ātrā un drošā veidā, kā analizēt vidi. Lai arī priekšmetu ieraudzīšana, to vizuāla definēšana šķiet tūlītēja un dabiska, tā patiesībā ir milzīgs uztveres sistēmas sasniegums, kam nepieciešama vesela funkciju hierarhija. Mēs neredzam priekšmetus kā tādus; mēs redzam formas, virsmas, kontūras un robežas, kuras parādās dažādos izgaismojumos un kontekstos un kuru perspektīva mainās atkarībā no to vai mūsu kustības. No šī sarežģītā, mainīgā vizuālā haosa mums ir jāatvedina kādi nemainīgie lielumi, kas ļauj mums izdarīt secinājumus vai izteikt hipotēzes par priekšmetu pasauli. Būtu neekonomiski, ja katram no miljardiem objektu mums apkārt būtu savs individuāls attēlojums vai anagramma mūsu galvās. Te jāņem palīgā spēja kombinēt; cilvēkam nepieciešams galīgs gatavu formu komplekts (vai vārdnīca), lai formas varētu kombinēt bezgalīgi daudzos veidos, līdzīgi kā divdesmit seši alfabēta burti (zināmu likumu un ierobežojumu ietvaros) var tikt savienoti tik daudzos vārdos vai teikumos, cik vien valodai vajadzīgs.

Iespējams, ka bērns jau piedzimstot vai uzreiz pēc piedzimšanas pazīst dažus priekšmetus – piemēram, sejas. Bet visi pārējie objekti viņam ir jāiepazīst pieredzes ceļā: skatoties, pieskaroties, turot rokā, taustes sajūtas sasaistot ar priekšmetu izskatu. Objektu vizuālā pazīšana ir atkarīga no miljoniem neironu darbības apakšējā deniņu krokā, un neironi šajā smadzeņu daļā ir ļoti plastiski un ārkārtīgi atsaucīgi pieredzes uzkrāšanas un mācīšanās procesam. Apakšējās deniņu krokas neironi evolūcijas gaitā “specializējušies” vizuālās pazīšanas funkciju veikšanai, bet tos var izmantot arī citiem mērķiem – pirmām kārtām lasīšanai.

Šādu neironu pārdislokāciju atvieglo fakts, ka visām (dabiskām) rakstības sistēmām, šķiet, piemīt zināmas topoloģiskas iezīmes, kas tām ir kopīgas ar apkārtējās vides objektiem un ko mūsu smadzenes ir iemācījušās atkodēt. Marks Čangizi un viņa kolēģi Kalifornijas Tehnoloģiju institūtā izpētījuši vairāk nekā simt rakstības sistēmu – kā seno, tā mūsdienu, ieskaitot alfabētiskās sistēmas un ķīniešu ideogrammas – no skaitļošanas viedokļa. Pētījumā atklājās, ka starp visām šīm sistēmām, lai arī ģeometriski tās ir ļoti atšķirīgas, pastāv zināmas topoloģiskas līdzības. (Šis vizuālais nospiedums neparādās mākslīgi izveidotajās rakstu sistēmās, piemēram, stenogrāfiskajā rakstībā, kurās uzsvars ir uz ātrumu, nevis vizuālu pazīšanu.) Čangizi un viņa kolēģi ir atraduši līdzīgus topoloģiskus invariantus daudzos dabiskās vides elementos, un tas viņus mudinājis izvirzīt hipotēzi, ka burtu veidoli “veidoti tā, lai tie atgādinātu kontūras, kas sastopamas dabiskajā vidē; tādējādi to pazīšanu atvieglo mūsos jau esošie objektu pazīšanas mehānismi”.

Rakstība kā kultūras instruments ir attīstījusies, izmantojot apakšējās deniņu krokas neironu īpašību dot priekšroku noteiktām formām. “Burtu veidols,” raksta Deans, “nav radies patvaļīgas izvēles rezultātā. Smadzenes uzliek ļoti striktus ierobežojumus efektīvas rakstības sistēmas izveidei, atstājot maz vietas kultūrā sakņotam relatīvismam. Mūsu primātu smadzenes pieņem tikai ierobežotu rakstzīmju formu klāstu.”

Šis ir elegants Vollesa problēmas atrisinājums – patiesi, tas rāda, ka nekādas problēmas vispār nav. Rakstības un lasīšanas izcelsmi nevar skaidrot kā tiešu adaptāciju evolūcijas ietvaros. Tā ir atkarīga no smadzeņu plastiskuma, kā arī no fakta, ka pat neilgajā cilvēka mūža laikā pieredze – pieredzes atlase – ir tikpat spēcīgs izmaiņas ģenerējošs faktors kā dabiskā atlase. Darvins neuzskatīja, ka dabiskā atlase noliedz kultūru un indivīdu attīstību, kas ir simtiem tūkstošu reižu ātrāka par attīstību evolūcijas ceļā. Tieši pretēji, tā sagatavojusi augsni šai iespējai. Par savu spēju apgūt lasītprasmi mums jāpateicas nevis dievišķajam pirkstam, bet kultūras atlasei, kas spoži un radoši atrod jaunu pielietojumu jau esošai neironu sliecībai.

Kad Hauards vēl atradās rehabilitācijas klīnikā, viens no terapeitiem ierosināja viņam iekārtot savu “atmiņas grāmatu”, kurā reģistrēt norunātās tikšanās un pierakstīt savas domas. Būdams ilggadējs dienasgrāmatas rakstītājs, Hauards šo ideju uzņēma ar prieku. Jaunā atmiņas grāmata izrādījās nenovērtējams palīgs ne tikai arvien vēl neuzticamās atmiņas stabilizēšanā, bet arī viņa rakstnieka identitātes nostiprināšanā:

Es zināju, ka uz savu atmiņu paļauties vairs nevaru. Es varēju aizmirst vārdu teikuma vidū, pat ja biju to lietojis pirms īsa brīža. [..] Es iemācījos pierakstīt lietas “atmiņas grāmatā”, tiklīdz par tām iedomājos. [..] Atmiņas grāmata stiprināja sajūtu, ka dzīves stūri joprojām turu savās rokās. Tā kļuva par manu pastāvīgo pavadoni: pa daļai dienasgrāmata, pa daļai norunāto tikšanos kalendārs, pa daļai pierakstu burtnīca. Slimnīcas zināmā mērā .. veicina gara pasivitāti; atmiņas grāmata atdeva man atpakaļ daļu manis paša.

Atmiņas grāmata aicināja viņu, spieda viņu rakstīt katru dienu – ne tikai veidot izlasāmus vārdus un teikumus, bet daudz dziļākā, radošā līmenī. Klīnikā iesāktā dienasgrāmata ar tajā aprakstīto slimnīcas ikdienu un cilvēkiem sāka rosināt viņa rakstnieka iztēli.

Reizēm Hauardam radās šaubas par kāda neparastāka vārda vai īpašvārda rakstību – viņš nespēja tos “ieraudzīt” iztēlē, tāpat kā nespēja tos pazīt, redzot sev priekšā nodrukātus uz papīra. Viņam vajadzēja izdomāt citas metodes rakstīšanai bez kļūdām. Viņš atklāja, ka vienkāršākā no tām bija uzrakstīt vārdu gaisā ar pirkstu, ļaujot motoriskam aktam ieņemt sensorā akta vietu.

Arvien biežāk un nereti neapzināti Hauards lasot sāka kustināt rokas, izzīmējot vārdus un teikumus, ko viņa acis joprojām nepazina. Vēl vairāk – sāka kustēties arī viņa mēle, izzīmējot burtu aprises uz zobiem vai mutes dobuma augšējās sieniņas. Tas ļāva viņam lasīt krietni ātrāk (lai arī viņam joprojām vajadzēja mēnesi vai divus, lai izlasītu grāmatu, ko kādreiz viņš būtu izlasījis vienā vakarā). Ar šādas neparastas metamodālas, sensormotoriskas alķīmijas palīdzību Hauards aizstāja lasīšanu ar sava veida rakstīšanu. Viņš vārda tiešā nozīmē lasīja ar mēli. (Nesen, ēšanas laikā sarunājoties, Hauards nejauši nokoda mēles galiņu, un pāris dienas tā bija piepampusi un sāpēja. Viņš teica: “Uz pāris dienām es atkal pārvērtos analfabētā.”)

Vairāk nekā trīs mēnešus pēc triekas Hauards atgriezās no rehabilitācijas klīnikas mājās.

Māja izskatījās vienlaikus sveša un pazīstama. [..] Bija sajūta, it kā es atrastos filmēšanas laukumā, kas iekārtots, izmantojot manas mājas priekšmetus un istabas. Visdīvainākais bija mans kabinets. Skatoties uz savu datoru, mani pārņēma savāda jutoņa. Visa šī istaba, kurā es biju sarakstījis vairākas grāmatas, atgādināja diorāmu muzejā. [..] Mans paša rokraksts uz apskricelētajām līmlapiņām izskatījās svešāds, nepazīstams.

Vai viņš kādreiz spēs vēl lietot šo svešo datoru – savu kādreizējo galveno darba rīku? Ar dēla palīdzību viņš sāka pārbaudīt savas kādreizējās datorprasmes un, sev pašam par brīnumu, drīz vien atklāja, ka tās sāk atgriezties. Bet uzrakstīt kaut ko radošu bija pavisam kas cits. Un lasīšana, pat sava paša ķeburainā rokraksta lasīšana, joprojām bija mokoši lēna un grūta. Turklāt, kā viņš vēlāk rakstīja:

Vairākus mēnešus es biju pavadījis ārpus savas ierastās pasaules. Galva man vairs nestrādāja kā nākas. Kā gan es varēju iedomāties, ka varēšu atgriezties pie sava vecā galda un sākt atkal rakstīt? Skaidrs taču, ka daiļliteratūrai es vairs nederu. Es izslēdzu datoru un izgāju garā pastaigā.

Taču Hauards pa šo laiku bija mēģinājis uzturēt sevi formā, katru dienu rakstījis, lai arī tikai atmiņas grāmatā. Viņš rakstīja:

Sākumā man nebija pat domas par grāmatas rakstīšanu. Tas bija ne tikai pāri maniem spēkiem, bet arī pāri manai iztēlei. Taču, man pašam to lāgā pat neapzinoties, kaut kāda cita manu smadzeņu daļa jau sāka būvēt stāstu. Galvā uzpeldēja dažādi tēli. Iztēlē plaiksnījās sižeti un sižeta pavērsieni. Guļot slimnīcas gultā, es jau biju līdz ausīm darbā, gudroju stāstu un varoņus, un situācijas grāmatai, kuru, pašam vēl nezinot, biju jau sācis rakstīt.

Viņš nolēma uzrakstīt – ja viņam tas izdosies – jaunu romānu, sekojot vecam mātes padomam:

Raksti par to, ko tu pazīsti. [..] Tas, ko es tagad pazinu, bija mana slimība. Es pazinu slimnīcas dzīvi un cilvēkus. Es varētu uzrakstīt grāmatu par to, kā tas ir – būt atrautam no visa, būt kādu laiku piesietam pie gultas un noraudzīties, kā tavas dienas gaitas šurpu turpu izkārto ārsti un māsiņas.

Viņš nolēma, ka arī šajā stāstā darbosies detektīvs Benijs Kūpermans, viņa alter ego, taču tas būs Kūpermans, ar kuru notikušas pārmaiņas: lielais detektīvs atmostas slimnīcā un saprot, ka viņam ir ne tikai aleksija, bet arī amnēzija. Taču viņa loģiskās dedukcijas spējas saglabājušās neskartas, un tas ļauj viņam sasiet kopā dažādus pavedienus, kuriem šķietami nav nekā kopīga citam ar citu, lai noskaidrotu, kā viņš nokļuvis slimnīcā un kas noticis tajās dažās mīklainajās dienās, kuras viņš nespēj vairs atcerēties.

Hauards ieslēdza pilnus apgriezienus, katru dienu stundām ilgi klabinot datora taustiņus. Iztēle un radošā iedvesma ļāva viņam pabeigt stāsta melnrakstu pāris nedēļu laikā. Ņemot vērā viņa īslaicīgās atmiņas traucējumus un nespēju normāli lasīt, radās jauna problēma: kā pārskatīt un izlabot melnrakstu. Viņš izmēģināja daudzus paņēmienus, izmantojot datora tekstapstrādes programmu – iezīmējot dažas rindkopas ar lielāku atkāpi vai piešķirot dažiem teikumiem lielāku fonta izmēru –, un, izdarījis to, kas bija viņa spēkos, viņš pierunāja savu kādreizējo redaktoru nolasīt visu grāmatu skaļā balsī, lai viņš varētu iekalt atmiņā tās vispārējo struktūru un tad prātā pārkārtot tās elementus. Šis mokošais process prasīja daudzus mēnešus smaga darba, tomēr viņa spējas atcerēties un prātā rediģēt paša uzrakstīto ar laiku kļuva arvien labākas.

Hauarda jaunais romāns, kuram viņš devis nosaukumu “Atmiņas grāmata”, iznāca 2005. gadā. Samērā drīz tam sekoja vēl viens romāns ar Beniju Kūpermanu un 2007. gadā – memuāru grāmata “Cilvēks, kurš aizmirsa lasītprasmi” (no kuras ņemti šeit izmantotie citāti). Hauardam Engelam joprojām ir aleksija, taču viņš ir atradis veidu, kā joprojām būt lasošam cilvēkam. “Problēma nekur nepazuda,” viņš raksta, “tikai es tās risināšanā kļuvu gudrāks.” Fakts, ka viņam tas izdevies, ir liecība cilvēka smadzeņu pielāgošanās spējai.

© Oliver Sacks. The Man of Letters. The New Yorker, 2010. gada 28. jūnijā.