Vietējais skaņu celiņš

Krievu fotogrāfam Jegoram Zaikam ir tāda 2014. gadā Osvencimas pilsētā uzņemta fotogrāfija: silta, saulaina diena, privātmājas pagalmā suns izbāzis galvu cauri saules raksta rotātiem vārtiem. Jautrie vārtiņi un suns sargā māju, kurā savulaik dzīvoja Aušvicas koncentrācijas nometnes komandants Rūdolfs Hess ar sievu Hedvigu un bērniem, apkalpojošo personālu, diviem bruņurupučiem Džumbo un Dillu un diviem dalmāciešiem.

Arī es 2014. gada vasarā bija Osvencimā. Mums no Vācijas bija jānonāk Krakovā, un Osvencima bija pa ceļam; kaučsērfings mūs aizveda pie kādas jaukas poļu ģimenes. Jauniešu, kuri atbildēja mūsu lūgumam pēc naktsmājām, nebija mājās, bet mūs izmitināja viņu vecāki. Izrādījās, ka Osvencima ir pilnīgi parasta pilsētiņa. No rīta saimniece pieklauvēja pie mūsu guļamistabas durvīm un, kaut ko poliski sacīdama, deva ābolus. Pēc tam atbrauca viņas māsa, kas strādāja par gidi Birkenavas memoriālā. Viņa mūs aizveda līdz Aušvicas nometnei, un es ieraudzīju, kā tur izskatās milzīga kaudze ar ebrejiem atņemtām roku un kāju protēzēm.

Aušvicā ieslodzīto vidū bija arī džeza ģitārists Koko Šūmanis. Iepriekš viņš atradās Terēzienštates nometnē, kur spēlēja ansamblī Ghetto Swingers, bet vēlāk jau vaigā skatīja Jozefu Mengeli. “Ā, es zinu Koko Šūmani un esmu viņu saticis,” nesen bārā iesaucās kāds no Berlīnes atbraucis paziņa. “Koko nomira pirms sešiem gadiem. Daudzi Berlīnes mūziķi viņu pazina.” Tā tas notiek: tu varbūt pazīsti kādu, kam tuvinieks gājis bojā Ukrainā, es pazīstu kādu, kurš dzēris kafiju ar Aušvicā izdzīvojušo.

Nesen ar draugiem satikāmies, lai mājās noskatītos Džonatana Gleizera filmu “Interešu zona”, par kuru man jau vairākas nedēļas kladzināja bārā. Bija vēls, nāca miegs, bet mēs jau zinājām, ka filma, visticamāk, ir pārāk svarīga, lai pusceļā atslēgtos. “Nevar būt, ka Hesa māja bija tik tuvu nometnei,” es filmas laikā teicu māsai, kas toreiz ar mani bija Aušvicā. “Jā, tas droši vien ir simboliski,” viņa noteica. Mums nebija taisnība.

Gleizers mēģinājis Hesu ģimenes sadzīvi attēlot maksimāli atbilstoši realitātei, un nometnes tuvums nav pārspīlējums. Poļu pretestības kustības dalībnieces tēls ir balstīts Aleksandras Bistroņas-Kolodzejčikas dzīvesstāstā. Gleizers viņu satika neilgi pirms viņas nāves. Filmā redzamais velosipēds un kleita bija viņas. Hesa meita Brigita, kas Aušvicas pievārtē nodzīvoja no 7 līdz 11 gadu vecumam, nomira pērnā gada oktobrī. “Es joprojām neticu, ka tēvs bija atbildīgs,” Brigita vēlāk atzinās Tomasam Hārdingam, vienīgajam žurnālistam, ar kuru viņa jebkad runājusi. Hārdinga radinieks bija izdzīvojis Aušvicā, bet vēlāk notvēra Brigitas tēvu. “Viņš bija pakļauts augstākstāvošām personām, kas viņam lika to visu darīt,” Brigita taisnojās. “Tētis vienmēr mūs mēdza apskaut. Naktī viņš mūs sabučoja un teica: dusiet saldi, mani bērni.”

Gleizers vēlējās, lai nometnē notiekošo nevar redzēt, bet var dzirdēt. Skaņu inženieris veltīja gadu, lai sagatavotu skaņu krātuvi, kurā būtu dzirdamas ražošanas iekārtas, krematorija, krāsnis, zābaki, šāvieni, vaidi. Iereibušo Aušvicas sargu bļāvieni tika ierakstīti Hamburgas Rēperbāņa rajonā. Pats Gleizers filmas skaņu celiņu nosaucis par “otro filmu”, iespējams, svarīgāku par “pirmo”.

Miegs pārgāja uzreiz un neatgriezās arī pēc filmas beigām. Savācu suni, un devāmies klīst pa Pārdaugavu. Ielas bija tukšas, mierīgas. Es nodomāju, ka tā tomēr ir liela laime – iet naktī pa tukšu galvaspilsētu, bez karavīriem, bez komandantstundas. Atcerējos, kā Harkivā pirms pusotra gada nebija iespējams naktī sarunāt tikšanos. Ar kādu karavīru jokojām, ka mēs tāpat viens otru tumsā neredzētu.

Es biju nonākusi uz Nomales ielas, kad vairākas minūtes no austrumu puses garām brauca vilciena sastāvs ar uzrakstiem “RUSAGROTRANS”. Kā tonakt izlasīju presē, šādos vagonos pārvadā “graudaugu un līdzīgas kravas, eļļas augu sēklas, jēlcukuru, eļļas raušus, minerālmēslus, alumīnija oksīdu, cementu un citas beramkravas”. Ja Gleizera filma būtu par Krievijas vardarbību Ukrainā, skaņu celiņā būtu jāskan šo monstrozo vagonu klaboņai Āgenskalnā. Vēl tur būtu troksnis, ar kādu “no robežpārkāpšanas attur” cilvēkus, kuri mēģina pie mums nonākt no Baltkrievijas. Un skaņa, ar kādu saulainās debesīs pār pilsētu lido NATO iznīcinātāji. Un varbūt kaut kur visā šajā ciniskajā sistēmā, vienkārši darot savu darbu dzelzceļa būvprojektā, nemanot atrastos vieta arī man.