SOS tīkli

1.

Ņujorka ir globuss. Vai peldošs šķirsts ar pāri no katras sugas. Lingvisti sen vairs nebraukā uz tālām zemēm. Valodas viņi studē Kvīnsas rajona plašumos, kur var sastapt vairāk tautību nekā Apvienoto Nāciju Organizācijā vai Starptautiskajā Futbola federācijā. Šis pievilcīgais apstāklis pētniekiem ļauj veikt sociāli psiholoģiskus eksperimentus, aplūkojot smeldzošāko šīsdienas problēmu: no kurienes rodas koviddisidenti, kam viņi tic, un ko ar viņiem iesākt?

Pilsētas galvas izveidojušas municipālo ekspertu komisiju, kas skeptiķus iedala grupās, lai zinātu, kā kuru pierunāt potēties. Šim nolūkam izstrādāts īpašs dezinformācijas katalogs, kurš palīdz atšķirt vienus baiļu avotus no citiem un saskatīt to saistību ar cilvēku etnisko un reliģisko pieredzi. No šeit apkopotajiem kovida mītiem veidojas vesels māņticību atlants, kas sniedz priekšstatu par kolektīvo bezapziņu un tās varenajiem, taču slēptajiem impulsiem – nereti tādiem, par kuriem cilvēki baidās atzīties arī paši sev.

Ņemsim par piemēru kaut vai reliģiskās ebreju kopienas, kuru ģērbšanās un sadzīves paradumi no malas var izskatīties diezgan savdabīgi. Es pats reiz tādā dzīvoju, nupat iebraucis valstī un atradis lētu dzīvokli plašā Bruklinas pagrabā. Triju kvartālu rādiusā darbojās 14 sinagogas, un daudzi no maniem kaimiņiem tālāk par tām negāja, uzskatīdami Manhatanu par grēcīgu kārdinājumu perēkli. Tagad šis ortodoksijas centrs ir izzudis, sinagogas pārtapušas par dažādu konfesiju baznīcām, bet ebreji pārvākušies uz citiem rajoniem tai pašā bezgala plašajā Bruklinā, kur tagad sadzīvo ar avangarda bohēmu. Taču viņu dzīve tikpat kā nav mainījusies. Šeit vairs neprot gatavot īstu pildītu zivi, toties vecāki joprojām slēpj no kaimiņiem televizoru, lai bērnus neizmestu no reliģiskās skolas, bet meitenes izvairās braukt ar velosipēdu, lai negadītos netīšām atkailināt celi.

Un pilsētas valdei par to nebūtu ne silts, ne auksts, ja vien uz katra ebreju nama lieveņa nemētātos brošūra ar deklarāciju, ka vakcīnas efektivitāte ir 0,5 procenti (decimāldaļa nepieciešama, lai uzsvērtu šī absolūti fantastiskā skaitļa precizitāti un objektivitāti). Bet ļaunākais, turpina brošūras anonīmie autori, ka vakcīna uz visiem laikiem izmaina saņēmēja DNS.

Aiz šiem apsvērumiem slēpjas dziļi, ebreju cilts saknēs ieauguši kompleksi. Neviens no viņiem nav redzējis DNS, taču šis drauds atgādina citu, kurš rēgojas pār ebreju galvām divus tūkstošus gadu, – piespiedu kristīšanu.

Apmēram tas pats notiek ar citām kopienām. Haitieši, kuri draudzīgi mīt tai pašā bezgalīgajā Bruklinā, no vakcinācijas atturas tādēļ, ka kopš neatminamiem laikiem neuzticas baltajiem. To sekmē baumas, ka vienīgais vakcīnas izgudrošanas iemesls ir samazināt Amerikas melnādaino iedzīvotāju skaitu, kas līdz šim ar citiem paņēmieniem nav izdevies.

Poļu rajonos izplata ziņas, ka vakcīna izgudrota, lai iznīcinātu katoļus, bet ne visus, tikai poļu izcelsmes. Droši vien jāpieņem, ka tam noticēt palīdz atmiņas par trim Polijas pārdales gadījumiem, kad to izsvītroja no pasaules kartes.

Vietējos koviddisidentus un viņu kolēģus dzimtenē vieno pārliecība, ka, ja reiz vara pat savās mājās vienmēr un visur melojusi, kāpēc gan lai tā uzvestos citādi Amerikā. It sevišķi kopš ienaidnieki izmetuši no Baltā nama prezidentu, kurš glāba cilvēkus no pandēmijas, paziņodams, ka tā neeksistē.

Katrā šajā gadījumā bailes uzspiež uz pareizajām pogām mūsu dvēseles tumšajos dziļumos, uzjundot atmiņas par senu, saknēs ieaugušu vēsturi. Tas ir varens katalizators procesiem, kuri pastāv jau sen. Pandēmija tos ir paātrinājusi, saasinājusi un izlikusi apskatei, nepaskaidrojot, kā ar tiem cīnīties.

2.

Neviens īsti nezina, no kurienes rodas baumas. Iespējams, tieši tādēļ Brodskis tās pielīdzināja metafizikai. Taču dažkārt izdodas sameklēt galus un atrast apzinātās krāpniecības avotu. Tā, piemēram, nesen amerikāņi uzgāja krievu dezinformatoru pēdas – kādu tīmekļa grupu no Sanktpēterburgas, kura ducī valodu, sākot ar spāņu un beidzot ar urdu, stāsta, ka vakcīna vienā gadījumā ir vainīga pie augoņiem, otrā izraisa “ķermeņa magnetizāciju”, bet trešajā kalpo slepenajai valdībai, kas kopā ar militāristiem cīnās par saviem ne mazāk slepenajiem, bet katrā ziņā nelietīgajiem mērķiem.

Taču svarīgi ir nevis tas, no kurienes nāk šie ārprātīgie murgi, bet uz kurieni un kā.

Visgrūtāk ir saprast tos, kuri tiem tic, it sevišķi pašus stūrgalvīgākos. Viņi atšķiras no bezatbildīgajiem prokrastinatoriem – tiem, kuri nesteidzas, uzskata, ka ir pārāk veseli, bet visas tās klapatas, pat visniecīgākās, ir pārāk smagas. Viņi nav bezcerīgi, jo ļaujas pierunāšanai un visādiem kārdinājumiem, piemēram, loterijām, cienastiem vai vienkārši liekiem 100 dolāriem. Daudz grūtāk ir ar pārliecinātiem koviddisidentiem, kas kategoriski atsakās potēties, kaut gan bieži dzīvo tieši tajās pavalstīs, kurās slimība ir visbīstamākā, lielākoties dienvidos. Saskaņā ar statistiku tie visbiežāk ir baltie, konservatīvie ASV lauku iedzīvotāji. Politikai šeit ir izšķiroša nozīme.

Mirstība no kovida republikāņu vidū ir trīsreiz augstāka nekā demokrātu vidū.

Galvenie iemesli atteikties no vakcīnas – bailes no sekām, pārliecība, ka Dievs pasargās no sērgas, vispārēja neuzticēšanās valdībai. Visspēcīgāk šos koviddisidentus vieno uzticība tā sauktajiem alternatīvajiem informācijas avotiem, kurus šarlatāni bagātīgos daudzumos piegādā sociālajos tīklos, galvenokārt lielākajā no tiem – feisbukā. Līdz ar to nav brīnums, ka platformas saimnieks un radītājs Marks Zakerbergs daudzu cilvēku acīs kļuvis par superļaundari, līdzīgu tiem, kādus var sastapt filmās par Džeimsu Bondu. Interesanti, ka Amerikā Zakerbergu par tādu uzskata visos pārējos jautājumos nevienprātīgie kreisie un labējie.

3.

Feisbuks, kā saka demokrāti, ir ekstrēmistu midzenis, naida rupors un neizsmeļama melu aka.

Sociālajā tīklā izplatītā dezinformācija par vakcīnām, apgalvo Baidens, burtiski nonāvē cilvēkus.

Feisbuks, kā saka republikāņi, ir nokļuvis nekrietnu liberāļu rokās, un tieši viņi ir atņēmuši opozīcijai balsi, traucējot Trampam runāt patiesību.

Zakerbergs, kā apgalvo Tramps, ir noziedznieks, kas apzināti sagrozījis vēlēšanu rezultātus un nozadzis viņam uzvaru.

Feisbuks, kā apgalvo Zakerbergs, ir vienojis milzīgu cilvēces daļu, radot unikālu divarpus miljardu dvēseļu kopienu, kas dzīvo brīvi un bez robežām.

Taisnību sakot, tieši šis hipiju ideāls arī nostādījis Zakerbergu konfliktā ar visiem, arī ar mani. Sākumā, pārguris no cenzūras, kā visi mani tautieši, es ar sajūsmu sekoju rozā sapnim par brīvo zonu, kur viss ir atļauts, visi ir vienlīdzīgi un anarhija ir kārtības māte. Agrīnā interneta utopija neizturēja nopietnos pārbaudījumus, kuriem to pakļāva Tramps, troļļu fabrika, QAnon, kretīni, kas melo par vakcīnām, un vājprātīgie, kas tic visam iepriekš uzskaitītajam.

Jautājums ir, kā lai attīra brīvību no māņiem, vienlaikus to neiznīcinot? Principā – nekā.

Šobrīd visa Amerika cenšas izgudrot feisbukam uzpurni. Platformas kritiķi uzskata, ka nevienam nav tiesību uz tik milzīgu varu. Tāpēc vajagot sadalīt šo monopolu reizinātājos un likt tiem konkurēt savā starpā. Citi piedāvā stingri ierobežot pieeju sprādzienbīstamai dezinformācijai, bet trešie cīnās par aizliegumu aizliegt – cerībā atkal ieraudzīt feisbukā Trampu. Tālredzīgākie uzskata, ka valdībai vajag ieviest vispārējas drošas tīmekļa lietošanas apmācības, turklāt jāsāk nevis ar skolēniem, bet ar pensionāriem: tieši viņi visbiežāk kļūst par sazvērestības ideju upuriem.

Man vistuvākā ir pesimistu pozīcija, ka nekas tur neiznāks, kā arī optimistu ticība, ka gan jau pats nokārtosies.

Katra informācijas revolūcija ir izraisījusi sabiedrisku sprādzienu neparedzamā virzienā – sākot ar Gūtenbergu, kas netiešā veidā bija vainīgs pie reformācijas kariem, beidzot ar radio, kura iespaidā izveidojās masu sabiedrība, un ar televīziju, kas iemācīja ar to manipulēt. Taču, runājot dzejnieka vārdiem, “kur briesmas, tur arī glābiņš”. Jo vairāk mūs smacē melu plūsma, jo ātrāk mēs mācāmies tai neticēt.

Vakar neviens nelasīja padomju avīžu virsrakstus. Šodien ir aizvien mazāk lētticīgo, kuri uzticas jebkuram ekrānam ar ziņām par izvarotiem puisīšiem. Turpmāk gaidāma universāla prasme apieties ar soctīkliem piesardzīgi. Agrāk vai vēlāk feisbuka vainas prezumpcija ļaus automātiski atšķirt pelnus no pelavām, vienkāršus melus no ļaunprātīgiem un riskantas muļķības no nekaitīgiem jokiem. Protams, tikai tad, ja sapotēsimies un līdz tam nodzīvosim.

© Новая газета, 19. novembrī