Ivars Ījabs

Slimie te un tur

Tramps šogad izteicis vairāk nekā 2700 nepatiesu apgalvojumu. Daži no tiem bija nejaušas pārteikšanās, daži – nelieli pārspīlējumi. Taču liels skaits bija klaji meli – apzināti un nepārprotami mēģinājumi krāpt un manipulēt.

CNN Politics, 2019. gada 31. decembrī


Lai 2700 reizes publiski samelotu viena gada laikā, cilvēkam pirmām kārtām ir daudz jārunā. ASV prezidenta postenis, bez šaubām, dod šādu iespēju. Taču ne mazāk svarīgs ir arī pats “melu skaitīšanas” fakts. Tas, ka pieredzes bagātais mediju gigants CNN gada beigās publicē šādu prezidenta “reitingu”, tikai lieku reizi apliecina, ka medijs jūt pret Trampu spēcīgas emocijas. Un kāds tur brīnums, ņemot vērā, ka ASV 45. prezidents ne reizi vien CNN ir pasludinājis par viltus ziņu kanālu.

Tomēr arī neitrālākam vērotājam nebūs paslīdējis garām, ka faktu precizitāte nav prezidenta Trampa spēcīgā puse. Ja palasa CNN sagatavoto Trampa top lies sarakstu, dažu gadījumu izvēli nepārprotami motivējusi dziļa nepatika pret Trampu kā personu. Piemēram, 2016. gadā savas kampaņas laikā godātais kandidāts publiski aicināja: “Krievija, ja tu klausies: cerams, ka tu atradīsi tās 30 000 [Hilarijas Klintones šķietami noplūdušās] e-vēstules; mūsu prese droši vien tev par tām bagātīgi atlīdzinās.” Savukārt 2019. gadā Tramps šo epizodi skaidroja kā joku: “Ar viltus ziņām ir šādi: ja tu joko, ja tu esi sarkastisks, ja tu plēs jokus ar publiku, ja tu esi TV tiešraidē ar miljoniem un klātienē stadionā ar 25 000 cilvēku un saki “Krievija, lūdzu, ja vari, dod mums šīs Hilarijas Klintones e-vēstules, lūdzu, lūdzu, dod mums tās”, tad visiem tas patīk un visi labi pavada laiku. Es smejos, mēs visi smejamies. Bet tad atnāk CNN un saka: viņš prasīja no Krievijas e-vēstules. Šausmīgi. Tie ir slimi cilvēki.” Tā nu trīs gadus vēlāk tas pats CNN arī šo atbildi ieraksta savā Trampa melu sarakstā – kas liekas, kā minimums, tendenciozi. Taču diemžēl pagājušogad ir pateiktas arī klajas aplamības, piemēram, apgalvojot, ka Ziemeļkoreja joprojām piegādā ASV Korejas karā kritušo amerikāņu mirstīgās atliekas vai ka Sīrijā vairs nav ASV karavīru. Īsi sakot, faktu precizitātes ziņā Donalds Džons nav gluži Encyclopaedia Britannica.

Taču šī ņemšanās ar īstiem un izdomātiem Trampa meliem ir interesanta citā aspektā. Kad ASV prezidents uzrunā savus vēlētājus, viņa galvenais uzdevums nav piegādāt šiem vēlētājiem precīzu informāciju. Viņa uzdevums ir šos vēlētājus retoriski aizraut – ar savu, īpatnu retorikas stilu. Šis stils var būt dažāds, un populistiem visā pasaulē tas ir tuvs tādam “alus bāra gudrinieka” vai “čaļa no garāžām” šarmam, kurā faktu precizitāte noteikti nav galvenais. Tas nenozīmē, ka sniegtās informācijas patiesumam nav nekādas nozīmes. Tāda ir, bet tikai tajā nozīmē, kāda patiesībai ir mūsu bērnībā spēlētajā kāršu spēlē “meļi”. Atgādināšu: šajā spēlē spēlētāji liek galdā prasītā masta kārti ar attēlu uz leju, savukārt tas, kuru pieķer melošanā, ir spiests celt augšā visas izspēlētās kārtis. Arī populistu retorikā “melo” tikai tas, kuru noķer aiz rokas, savukārt tas, kurš veiksmīgi izmelojas līdz galam, ir uzvarētājs un varonis. Trampa vēlētājiem nepiemīt vēlme viņu ķert aiz rokas: tieši viņš ir tas, kurš “saka, kā ir”. Savukārt kanāls CNN ar saviem šķietami stingrajiem objektīvās patiesības kritērijiem šajā “meļu spēlē” vispār nepiedalās.

Diemžēl politiskā retorika bieži vien nevis sniedz patiesu, pārbaudāmu un objektīvu informāciju, bet cenšas aizraut, mobilizēt un motivēt daudzus. Trampa gadījumā tas notiek, lai cīnītos ar globalizēto, snobisko un vienkāršās tautas interesēm tālo ASV piekrastes eliti, kas skatās CNN, MSNBC un reizēm ieskatās Encyclopaedia Britannica. Turklāt daudziem tiešām ir grūti atzīt, ka Trampā ir kaut kas dziļi, nacionāli amerikānisks – vispirms jau šis pats antiintelektuālisms, kur spīdēšana ar izglītību un pārbaudāmi precīzām zināšanām nav svarīgākais, kas “cilvēku no tautas” padara par iecienītu līderi.

Pašlaik nekas neliecina, ka CNN saskaitītās 2700 nepatiesības gadā būtu iemesls, lai Donalds Tramps netiktu pārvēlēts par prezidentu šā gada novembrī. Lai arī Trampa reālais reitings (arī šeit – pretēji viņa paša daudzinātajam) ir zemāks nekā vairumam iepriekšējo prezidentu, demokrātu nometne viņam nespēj piedāvāt jēdzīgu pretinieku. Jebkuram, kurš izcīnīs un uzņemsies šo lomu, nāksies smagi strādāt, lai ne tikai kārtējo reizi “atmaskotu” Trampu ar visām viņa ēnas pusēm, bet arī piedāvātu kādu pozitīvu stāstu par dzīvi nākotnes Amerikā. Tramps turpinās visiem piedāvāt pagātni – turklāt ar plašu vērienu un labām sekmēm. Nākotnei tikt sadzirdētai būs krietni grūtāk.


Raksts no Marts 2020 žurnāla