Kurš kuram ir parādā

Pauls Bankovskis

Kādreiz internets pārdroši solīja absolūtu informatīvo vienlīdzību; tas solīja, ka bērnam Čennajā būs pieejamas visas tās pašas zināšanas, kas kādam bērnam Klīvlendā. Taču tagad internets krietni vairāk atgādina reālo pasauli ar tās hierarhiju, kuras pamatā ir ienākumu nevienlīdzība, un šajā pasaulē viss, sākot ar ūdens tīrību un beidzot ar izglītības kvalitāti, ir atkarīgs no tā, cik varat par to samaksāt. Tas ir visai tālu no apsolītās kopīguma utopijas. Bet tas vēl nav viss, savā pašreizējā veidolā internets draud saasināt nevienlīdzību un paātrināt sabiedrības noslāņošanos. Uzņēmuma Accenture mākslīgā intelekta pētniece Rummāna Čoudhurija ir izteikusies nepārprotami: “Nav runas par to, kādu auto jūs stūrējat, bet gan par iespēju funkcionēt sabiedrībā fundamentālā līmenī – par to, cik brīvi jūsu bērniem ir pieejama informācija un pie kāda darba viņi tiks, kad izaugs. Vārdu sakot, runa ir par to, kādu jūs redzat pasauli.”

Kevins Rūzs un Romans Ševčuks. “Vienlīdzības gals internetā: drīz vien anonīmu piekļuvi internetam bez reklāmām un bez mēstulēm spēs atļauties vienīgi turīgie”, НОЖ, 5. janvārī

Mēs neesam jums parādā

Ne plika graša,

Jo reiz jau mēs samaksājām.

Par to, ka mēs esam,

Par to, ka mēs bijām

Šai cilvēku dziļā mežā.

Un, lai arī naudas mums

Nav tik, cik vajag,

Bet dūre mums vienmēr ķešā.

Jānis Peters. No teksta Raimonda Paula “Spoku dziesmai” Dailes teātra izrādei “Šerloks Holmss” (1979)

Nedomāju, ka esmu vienīgais savā paaudzē, kurš krietnu laiku savas dzīves aizvadījis ar pārliecību, ka izdevies izsprukt sveikā no lielām vēsturiski politisko apstākļu izraisītām nepatikšanām. Un ne jau tikai no tām. Manas piedzimšanas brīdī autoritārie laikmeta grieži, Latvijas neatkarības zaudēšana, Otrais pasaules karš un Staļina laika represijas jau bija kļuvušas par tālu pagātni, savukārt PSRS sabrukums man dāvāja iespēju izvairīties arī no dienesta Padomju armijā vai varbūtības nokļūt karadarbībā Afganistānā, kas pat vēl dažus gadus iepriekš bija itin reāla. Es biju uzaudzis brežņeviskās stagnācijas apstākļos, un bērnībā mani galvenokārt bija nodarbinājuši kodolkara draudi. Mūsu mājās sakarus ar ārpasauli nodrošināja centralizētajai radio translācijai pievienots un parasti tikai vakariņu laikā ieslēgts ebonīta “reproduktors” pie sienas un, kā tagad mēdz teikt, tiešie cilvēciskie kontakti. Televizora un tālruņa mums nebija. Drusku paaudzies, es jau zināju, ka telefona mums nav tāpēc, ka padomju valstī visiem tas nav gluži pieejams, tāpēc jāgaida rindā. Toties mamma bija grāmatvede un reizēm pat naktīs mēdza mājās uz paklājotās grīdas tupus rāpus šķirot un kaudzītēs kārtot kantora bilancēm nepieciešamās uzņēmuma parasto un tālsarunu atskaišu kartītes. 80. gadu beigās telefons mūsu mājās tomēr parādījās, taču ar tādu kā nepilnvērtības piegaršu: mūsu numurs ar kaimiņu dzīvokli bija savienots ar tā dēvēto blokatoru, un tas nozīmēja, ka vienlaikus abus tālruņus izmantot nevarēja. Toties laiku pa laikam varēja noklausīties kaimiņu sarunas. Nekā aizraujoša tajās gan nebija.

90. gadu sākumā blokatoriem pienāca gals, un es ar savu mīļoto meiteni, kas dzīvoja Jūrmalā, nobēdzinājies virtuvē, varēju pa tālruni murmulēt caurām naktīm. Neatkarīgi no sarunu ilguma jāmaksā bija tikai par tālruņa ikmēneša abonēšanu. Tad uz īsu brīdi kaut kur uz vēstures un manas biogrāfijas nogriežņa parādījās peidžeri, humanitārās palīdzības ceļā saņemtu mehānisko rakstāmmašīnu žigli vien pamanījos nomainīt ar bezdievīgi dārgu datoru. Šo brīdi es labi atceros, jo tas sakrita ne vien ar pārvākšanos no vienas dzīvesvietas uz nākamo, bet arī ar meitas piedzimšanu. Sagadīšanās pēc tas viss notika pirmajos interneta popularitātes uzplūdos, un arī man gan darba, gan nu jau arī gluži ikdienišķu vajadzību apmierināšanai bija nepieciešams interneta pieslēgums. Ieradās montieris, pāri visam Pārdaugavas kvartāla pagalmam vilka vadus, atnesa iezvanpieejas modemu un ar visvisādām programmām piepildītu CD-ROM disku, uz kura bija rakstīts “Delfi”. Kopš tā brīža ikreiz, kad vajadzēja pieslēgties “pie pasaules”, nācās veikt kaut kādas manipulācijas datorā, tad klausīties noslēpumainajos modema čirkstos un pēc tam – raizēties par nejaušiem datu pieslēguma pārtraukumiem un rēķiniem, kas tiks piesūtīti par globālajā tīmeklī aizvadīto laiku. Nekāda runāšanās visu cauru nakti piepeši vairs nenotika, katrs šurpu turpu pārsūtītais kilo- vai megabits šķita gatavā krāpšana. Šādos apstākļos nebija iespējams pat paskatīties normālu porno (ja jūs saprotat, ko tas nozīmē), un šādas tādas neķītras bildītes bija jālejupielādē darbavietas datorā, jāiekopē disketē un jānes uz mājām.

Tomēr viss ļaužu ieradumos un tehnoloģijās itin strauji mainījās. Modemi kļuva žiglāki, datu pārraides kabeļi resnāki, parastos kapara vadus nomainīja optiskās šķiedras, attēli kļuva aizvien dzidrāki un skaidrāk saskatāmi, un – voilà! –, sekojot progresam, interneta ideja šķietami kļuva arvien atbilstošāka visas šīs grandiozās ieceres sākotnējiem ideāliem. Ideāli bija visa pamatā, jo internets starptautiskā fiziķu projekta CERN paspārnē bija piedzimis kā ideālistiska Aukstā kara blakne: Tims Bērnerss-Lī to bija izsapņojis kā visas pasaules zinātniekiem bez maksas pieejamu informācijas apmaiņas sistēmu. Taču itin drīz par jauno izgudrojumu radās komerciāla interese: tajā ieplūda “netīro” bildīšu izplatītāji no pornoindustrijas, pirkšanas un pārdošanas meistari, spēļu veidotāji un tiešsaistes sarunu entuziasti. Arvien izsmalcinātākas kļuva reklamēšanās un naudas pelnīšanas iespējas internetā – kā reklāmas laukumi jeb tā dēvētie baneri, “uznirstošie” logi, mērķgrupām adresēts mārketings, maksas straumēšanas pakalpojumi, maksas saturs un kas tikai vēl ne. Interneta komercializācijas uzplaukuma brīdī sagadīšanās pēc strādāju laikraksta Diena interneta versijā. Sākumā tā avīzes lasītājiem bija pieejama bez maksas, jo tāda jau bija globālā tīmekļa ideja, taču drīz vien pasaule sāka mainīties. Bezmaksas mūzikas straumēšanas tīkls Napster pēc autortiesību aizstāvju sacelšanās tika slēgts, līdzīgs liktenis piemeklēja arī mūsu pašu entuziastu radīto elektronisko grāmatu bibliotēku (biju pieaicināts par liecinieku vietnes veidotāju kriminālprāvā). Pamazām vien interneta brīvības pārtapa maksas pakalpojumos, un iekšējās diskusijas par abonēšanas un maksas satura piedāvāšanu Dienā nenorima visu manas interneta izdevuma redaktora karjeras laiku. Tika kaldināti biznesa plāni un stratēģijas, taču necik tālāk par anahroniskai datubāzei līdzīgo Lursoft laikrakstu arhīvu netikām. Aptuveni tai pašā laikā izlasīju internetā bez maksas pieejamo amerikāņu zinātniskās fantastikas literatūras autora un mediju kritiķa Brūsa Stērlinga grāmatu “Uzbrukums hakeriem jeb Likums un nekārtības uz elektroniskās robežas”. 1992. gadā tapušajā darbā aplūkots laiks pirms mums pazīstamā interneta dzimšanas. Viena no tā iezīmēm bija samaksas iekasēšana par tālruņa sakariem, kas aprēķināta par norunātajām minūtēm. Stērlings grāmatu bija veltījis protohakeriem (jo nu jau kādu laiku ar “hakeriem” tiek saprasti interneta un datoru vidē rosīgi noziedznieki) jeb frīkeriem (phreakers), kas nodarbojās ar ASV tālruņu automātu uzlaušanu. Izmantojot noteiktas ciparu kombinācijas un specifisku aparatūru, viņi pamanījās runāt pa ielas telefoniem, nemaksājot noteikto minūšu tarifu. Stērlings jau tolaik prognozēja, ka interneta un brīvas informācijas aprites pieejamībai vajadzētu ieviest konstantu tālruņa sakaru maksu. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Optisko un visu pārējo tālruņa un interneta pieslēgumu maksa mājokļos ir fiksēta un arvien mazāka, savā ziņā radot bezmaksas pakalpojuma ilūziju. Tikmēr īstā nauda apgrozās tādās vietnēs kā Hulu, Amazon, Spotify, Netflix, Volt u.tml., kuru īpašnieki pārdod nevis vadus, bet saturu – mūziku, filmas, ziņas, pakalpojumus –, un to var pārdot daudz dārgāk.

Un tad arī es savā optimismā par “brīvo internetu” sāku sanīkt. Reiz pat apmeklēju CERN Lielo hadronu paātrinātāju Šveicē un Francijā – īsu brīdi pirms tam, kad milzīgais aparāts tika iedarbināts. Kā zināms, tieši šī un tam līdzīgo projektu tāmēs tika iekļautas daudzas ieceres, kas iesākumā bija paredzētas no valsts budžeta atkarīgiem un šķietami bezmaksas, bet pēc tam – ideālistiskiem un starptautiski nozīmīgiem labumiem. Voilà!, un dzima internets, bet pēc tam jau kā izlutināts ārlaulības bērns pasaulē nāca Facebook. Vai varbūt tas bija brīdis, kad internets nomira.