Ilmārs Šlāpins

Ko mēs zinām, ja domājam, ka zinām visu

“Dievs (ja viņš ir) mums noteikti grib kaut ko pateikt, taču mēs viņu nedzirdam. Vai – dzirdam, bet nesaprotam. Vai arī savā vieglprātībā (vai augstprātībā) tīši ignorējam. Vai citādi aculiecinieku tūkstošu priekšā tik īsā laika sprīdī nodegtu Parīzes Dievmātes katedrāle?”

Marija Anmane, Neatkarīgās Tukuma Ziņas


“Ko Dievs grib, to Dievs arī dabū.”

Rodžers Voterss, no albuma “Amused to Death”


Pārlapojot reģionālās preses ziņu virsrakstus, var manīt kādu izteiktu likumsakarību: jo lokālāks ir plašsaziņas līdzeklis, jo nesvarīgāki notikumi gūst iespēju nonākt uzmanības centrā. Tas arī saprotams, mazāks iedzīvotāju daudzums savāra mazāk ziepju, un nākas izlīdzēties ar to, kas pa rokai. Tur, pasaulē, tur gan notiek šausmu lietas. Kas tad te, pie mums? “Birzgales pagastā pazuduši četri tītari un četri augļu koki,” informē Ogres Vēstis Visiem. “Šķēdes pagasta rokdarbnieki pašuvuši 50 sēžamspilvenus Lutriņu baznīcas soliem,” uzskata par svarīgu Saldus Zeme. Turpat atrodama šokējoša ziņa: “Nikns kaķis terorizē suņus.” Liepājā, kas parasti izceļas ar amizantām kriminālziņām, “Notiks 5. ātrnaglošanas čempionāts,” atviegloti paziņo Kursas Laiks. Žurnālisti, kuru dienišķā maize ir kliedzoši (mūsdienās – klikšķoši) izcēlumi, savā profesionālajā vienmuļībā kļūst pielīdzināmi zeltračiem, kas spiesti izsijāt centneriem smilšu, lai ikdienas notikumu plūsmā atrastu kādu vērā ņemamu zelta graudiņu.

Kolektīvās apziņas sfērā, kurā lielākā vērtība tiek piešķirta fakta, personas vai notikuma unikalitātei, par normu kļūst savdabīga kognitīvā disonanse: no vienas puses, mēs itin visā cenšamies saskatīt neparasto, pirmreizīgo, fatālo, neatkārtojamo, taču, no otras – joprojām darbojas abstrahējošās domāšanas klišejas, kas mūs padarījušas par sarunāties un sevi apzināties spējīgām būtnēm. Citiem vārdiem sakot, mēs spējam domāt un runāt tikai par to, kas ir piederīgs pie noteiktas parādību grupas, nosaucams vārdā, apjēdzams noteiktā pasaules uztveres sistēmā. Tiklīdz mēs saskaramies ar kaut ko neizskaidrojamu, mēs tam izdomājam jaunu apzīmējumu un, re, jau esam gandrīz vai izskaidrojuši. Kopš brīža, kad tika radīts apzīmējums “neidentificēts lidojošs objekts”, tos sāka ievērot aizvien vairāk cilvēku. Nosaucot vienkāršāk – par “lidojošajiem šķīvīšiem” –, to klātbūtne mūsu dzīvē jau kļuva neizbēgama.

Tiklīdz tika atrasts vārds, kas apzīmē Dievu (bet atcerēsimies, ka daudzas senās reliģijas ilgstoši pretojās Vārda nosaukšanai un centās runāt par Viņu, par To, par ne-to-un-ne-to), mēs sākām aktīvi censties šo jēdzienu paskaidrot un piemērot savām vajadzībām. Bez jebkādas ironijas jāatzīst, ka Dieva definīcijā nepieciešami ietilpst “visa esošā izskaidrojums”, un jebkuras loģiskās pretrunas vai neizskaidrojamās kopsakarības ir tikai mūsu ierobežoto prāta spēju sekas. Īpaši labi šī shēma darbojas lielu traģēdiju vai katastrofu gadījumos. Mazus notikumus reti skaidro kā Dieva gribu: ātrnaglošanas čempionāts vai neizskaidrojami pazudušie augļu koki taču nevarētu būt Viņa iejaukšanās rezultāts. Un te jau ir būtisks klupšanas akmens, ko viegli pamanīt, ja vien uzmanīgi skatāmies, kur speram soli. Dievam (pēc definīcijas) nevar būt mazsvarīgu faktu. Nevar par nopietnu uzskatīt teoloģisku ieskatu, ka “tikai daļa notiekošā pasaulē ir Dieva gribas rezultāts, bet viss pārējais notiek pats par sevi vai ir cilvēka iejaukšanās rezultāts”. Dievs savā būtībā ir visvarošs (omnipotents), viszinošs (omniscients) un visuresošs (omniprezents). Par pēdējo gan dažiem teologiem ir šaubas, taču gan jau viņi kļūdās. Noņemot kādu no šīm dievišķajām īpašībām, sabrūk absolūtā ideālisma stiprā pils (izvairīšos lietot mēles galā pavīdējušo “kāršu namiņu”). Mēs gan zinām daudzas (pārsvarā) politeistiskas reliģijas, kurās dievi cieš, niķojas, kļūdās un pat iet bojā, taču tādas reliģijas visā savā krāšņumā īpaši neatšķiras no Marvel komiksu supervaroņu universa.

Ja Dievs ir (runājot Neatkarīgo Tukuma Ziņu redaktores vārdiem), Viņš visu zina, visu var un visur ir klātesošs, bet tas neizbēgami liks secināt, ka visu, kas pasaulē notiek, Viņš grib (ir omnivolents). Arī tos sēžamspilvenus Lutriņu baznīcā, un tur mums pat īpaši nebūtu ko Viņam pārmest, sēžamspilveni ir svētīga lieta bez jebkādas ironijas. Grūtāk ar loģisko domāšanu nabaga cilvēkam sokas, kad nākas izskaidrot pasaulē notiekošo ļaunumu, bet tas ir sens stāsts. Dieva omnivolenci ir nolieguši daudzi, tā vietā liekot Voltēra izsmieto, bet Leibnica izskaidroto Dieva teodiceju, kas paredz Viņa omnibenevolenci – to, ka Dievs grib tikai labu. Un viss, kas notiek slikti, patiesībā arī notiek uz labu, tikai mēs to nesaprotam. Vai negribam pieņemt (savā vieglprātībā vai augstprātībā). Par šo teoriju strīdas, šaubās un ierēc jau gadsimtus trīs vai četrus, taču zīmīga ir atgriešanās jaunā formā pie senākas “Dieva zīmju” teorijas. Parīzes Dievmātes katedrāles ugunsgrēks nav pirmais gadījums, kad tiek runāts par to, ka “Dievs mums kaut ko grib pateikt”. Gan jau Viņš kaut ko gribēja pateikt arī ar Titānika nogrimšanu, Jēzus attēla parādīšanos tostermaizes grauzdējumā vai Trampa ievēlēšanu. Visā nopietnībā ir tikusi izvirzīta tēze (un es atkal neironizēju, runa ir par nopietniem mesiāniskajiem cionistiem un ortodoksālajiem jūdaisma teologiem), ka arī holokausts ir bijis veids, kā jūdaistu Dievs cenšas pateikt saviem sekotājiem kaut ko būtisku. Jo cilvēks taču citādi nedzird kā tikai tad, ja viņam izdara sāpīgi, vai ne?

Tēze, ka Dievs būtu varējis nodedzināt Parīzes Dievmātes katedrāli, jo gribējis mums kaut ko pateikt, ir amizanta kā klišeja. Pirmais, kas nāk prātā, ir ķecerīgā doma, ka Viņa vēstījums ir: “Šī baznīca nav tas, ko es jums esmu licis darīt.” Pareizāk sakot – vairs nav tas, jo citādi tā būtu nodegusi jau sen. Meklējot citus skaidrojumus (ko gan mēs tādu pēdējā laikā esam sliktu izdarījuši un neesam pamanījuši, ka Viņam nākas tik spilgtā veidā norādīt?), tiek piesaukts gan vispārējs homoseksuālisms, gan atteikšanās no “tradicionālajām vērtībām”, gan vides piesārņošana un klimata pārmaiņas. Protams, tikpat labi var skaidrot arī citādi: varbūt katedrāles jumta nonešana ir Dieva zīme mums, ka esam atkāpušies no cilvēkmīlestības un neļaujam gejiem laulāties baznīcās? Varbūt globālā sasilšana beidzot liks mums pārdomāt “jaunā konservatīvisma” vērtības un atgriezties pie senākām un Dievam tīkamākām? Mēs labi zinām, ka teoloģiskā diskursa līmenī nekad nevarēsim drošticami atbildēt uz šiem jautājumiem – cilvēka prāta spējas jebkurā gadījumā ir nabadzīgākas par dievišķajām.

Un, ja godīgi, pašu šo jautājumu uzdošana ir grēcīga, jo apšauba iepriekš minēto un neapstrīdamo Dieva omnipotenci. Dievs nevar “kaut ko gribēt un nespēt izdarīt”. Ja Dievs gribētu mums kaut ko pateikt tā, lai mēs saprotam, Viņš to būtu izdarījis, ticiet man. Vai arī viss ir pavisam citādi: Dievs ir neizdibināms, jo viss, ko Viņš dara, ir šifrēts. Un mums nav kodu, lai to uzlauztu. Un nekad nebūs, neskatoties uz satriecošajiem panākumiem mākslīgā intelekta jomā. Gan jau arī tāda kriptoteoloģija kaut kad kaut kur jau ir tikusi uzrakstīta, tikai slinkums ieguglēt.

Raksts no Jūnijs 2019 žurnāla