Dzīves ziņa

Envija

Kapūra melnā bļoda

Alkoholiķis lai paliek anonīms, tāpēc ka tikai palīdzēja ieliet ģipsi un ar savu viedokli nedalījās.

Visu laiku uzdodu sev ētiskas dabas jautājumu – cik tālu drīkst iet mākslas vārdā, lai neaizvainotu citus, nekaitētu sev un lieki netērētu dabas resursus.

Kādā gaiši zilā, saulainā sestdienā gāju uz akadēmiju. Pie vārtiem mētājās cimdiņš. Labs. Melna āda, Miss Sixty brends. Pacēlu to un domāju – nolikt kaut kur redzamā vietā, lai īpašnieks atrod, vai uztaisīt no tā kādu mazu konceptuālu darbiņu? Latvieši saka – atrasts nav zagts, tādēļ ieliku cimdiņu savā apaļajā lakādas somiņā blakus ķīļiem un krāsas tūbiņām.

Ienākot darbnīcā, mani pārņēma dusmas. Dusmas par to, ka krāsas par maz, otas nodilušas, par to, ka laika nepietiek, par to, ka jau tā saspringtajā darba grafikā uzņēmos papildu pienākumu, kas noēd ne tikai manu dārgo laiku, bet arī līdzekļus. Pirmajā mirklī gribējās spert pa krāsu koferi, taču pavisam nesen to biju sakārtojusi. Pavisam nesen to biju sakārtojusi tādēļ, ka karnevāla laikā tika izjaukts koka dēļu būris, kas darbnīcā manu privāto darba vietu nodala no pārējās telpas. Pēc pasākuma mēs ar Lauru ātri to būri sastutējām atpakaļ, tomēr ne pietiekami stabili. Tad kādā pēcpusdienā kaut kā neveikli pakustējos: uz dēļiem pakarinātā glezna uzgāzās virsū plauktam, kurā stāv darba rīki un tehniskajā terpentīnā mērcējas otas; plaukta apakšējā daļā mētājas humpalas no karnevāla, joprojām gaidot, kad tās pielaikošu, – tīri smuka kleita un džemperis –, kā arī fotoaparāts, Labietī aizlienēts Rīgas Laika numurs un vēl daži sīkumi; viena ota uztaisīja skaistu caurumu gleznā, terpentīns izšķīda uz visām pusēm, ogles samirka, žurnāls, drēbes pagalam, trāpīja arī kamerai. Sadusmojos, ka karnevālā manu būri tomēr izjauca, un spēru pa krāsu koferi. Tā, lai bardaks par visu naudu. Nomierinājos, izpūtu gaisu, sastutēju to pagaidu konstrukciju tā, lai vairs negāžas, un savācu visaptverošo postažu. (Tajā brīdī man radās ideja kādai darbu sērijai, kādai nelielai izstādei.)

Atšķirībā no tās reizes šoreiz spert negribējās, gribējās kliegt. Nokliedzos “Huļi bļoda netīra!” – un tūlīt pat sapratu, ka dusmas labāk būtu uzgleznot. Uzgleznoju šo tekstu un kārtējo reizi atklāju, ka pašā gleznas vidū nejauši iekomponējies aplis. Burts “O”. Planēta, melnais caurums, perfekta figūra. Iepriekšējā nedēļā ar kursabiedrenēm klačojāmies par Aniša Kapūra patentēto melno krāsu. Ja pavisam godīgi, šis “Melnā kvadrāta” variants bija paslīdējis garām manam mākslas vēstures zinību krājumam, turpretī sarkana sviesta piepildītu galeriju attēli mani bija uzrunājuši nekavējoties. Jā, aplis... Tam jābūt baltam. Nokrāsoju, nošpaktelēju, nesanāca. Skrēju lejā pie tēlniekiem. Prasu Rihardam:

– Tev garšo šokolāde?

– Garšo.

– Tev ir kāds folijas gabaliņš?

– Paskaties sev aiz muguras!

Man aiz muguras stāvēja dēlis, kas kādreiz laikam bijis mākslas darbs, aplipināts ar foliju. No-
knibināju gabaliņu nost, paldies, un nesos atpakaļ uz darbnīcu. Uzķibināju samīcītu folijas gabaliņu uz neveiklā baltā laukuma. Parakstīju “Kapūra baltais”. Kad būs laiks un iedvesma, mēģināšu šo darbu atrisināt gleznieciski. Ķēros klāt diplomdarba skicei un C daļas[1. LMA lietots šifrēts apzīmējums brīvās izvēles studiju priekšmetiem.] kompozīcijai “Akadēmijas šausmu stāsts”. Biju tā aizrāvusies, ka aizmirsu padzerties, aizmirsu uzvārīt kafiju, aizmirsu pačurāt, pat uzpīpēt atcerējos tikai kādas trīs reizes. Gleznojot puķes diplomdarba skices centrā un prātojot, vai es kādreiz pamēģināšu skābi vai sēnes tikai tādēļ, lai ieraudzītu jaunu formu ziediem, man pielēca, kā es izmantošu to cimdu. Bet labi, kafija tomēr jāiedzer, tikai čaiņiks melnajā caurumā iekritis. Gāju pie tēlniekiem. Rihards bija izgājis, bet Anonīmais Alkoholiķis bija darbnīcā. Trīs minūtes parunājām kā cilvēki, tad pastāstīju par “Huļi bļoda netīra” un palūdzu, lai palīdz ieliet ģipsi. Izrādījās, šī spārnotā teiciena autors bija viņa istabas biedrs kojās. Smieklīgi.

Sākām darboties – pareizāk sakot, viņš maisīja ģipsi, es centos atrast tējkannu. Tad salējām to masu cimdiņā. Gribēju ģipsī iespraust kādu estētisku nerūsējošā tērauda trubu, bet nekas negadījās pa rokai – Alkoholiķim negribēju prasīt, jo viņš dusmīgs, ka izniekoju viņa darba laiku. Trubu vajadzēja tādēļ, lai vēlāk smuki varētu cimdu pie sienas pielikt. Tad es iedomājos par otām – ja iespraustu ģipsī otu, tas iegūtu citu formu, tiktu uzsvērts darba koncepts. Atcerējos, ka manas lauku rezidences darbnīcā ir kaste ar kaltētām otām (nu, gadās, ka radošā procesa laikā otas aizlido kādā kaktā vai nav laika tās izmazgāt pirms došanās uz pilsētu, un tā tālāk). Tā kā man akadēmijā otas vairs nekalst, bet tiek ātri izmazgātas un ieliktas vāzē, nolēmu atkal iet zagt. Darbnīcas stūrī burkā marinējās anonīmas otas. Paņēmu vienu diezgan dārgu, vienu diezgan lētu, bet vērtība jau tikai tīrām, tāpēc lieki sev nepārmetu. Kad cimdiņš ar tajā ielieto ģipsi jau žāvējās uz naglas, atklāju, ka bļodā palicis vēl diezgan daudz ģipša. Negribas jau materiālu izniekot un dabu piecūkot, tāpēc izvēlējos kādu eksemplāru no tukšo pudeļu kolekcijas, un atlikumu salējām tajā. Pāri palika pavisam mazliet, tāpēc uz ceļiem izlūdzos Alkoholiķim, lai ļauj ziedot mākslai to mazo, smuko padomju laika krūzīti. Nu ģipša bļoda gandrīz tukša, pārpalikumi miskastē. Bļodu izmazgāju, lai nevienam nebūtu jākliedz “Huļi bļoda netīra”. Beidzot varēju uzvārīt to kafiju. Nācās arī atteikties no savas krūzes. Zobs pret zobu, krūze pret krūzi, vēl pa vidu viņam tur tabaku striļīju. Aiznesu savus veidojumus uz radiatora žāvēt un atgriezos pie diplomdarba skices.

Kad ap desmitiem vakarā naktssargs dzina mani prom, šo saspringto dienu, kuras sākums šeit nemaz nav aprakstīts, gāju aplaistīt ar alus pudeli. Līdzekļu pietika tikai vienai, atlikušais vakars tika skalots uz ūdens bāzes. Uz ballīti atnāca gandrīz visi – jauni paziņas, veci kolēģi un gadiem ilgi nesatikti draugi. Smieklu lēkmes un idejas jauniem darbiem krita kā klavieres uz galvas multenēs. Nakts pamazām pārvērtās par rītu, un, dzerot vēl vienu, mistiskā ceļā iegūtu aliņu, pļāpāju ar kādu puisi. Ilgi skatījos viņam acīs, līdz mani pārņēma bailes. Īsa paranojas lēkme, ka viņš izsūks visu man zināmo informāciju no acīm. Tajā brīdī man beidzot pielēca tas patents. Kapūra melnais kvadrāts un melnie apļi. Tik tālu skatītājs var viņa dvēselē līst, apbrīnojot viņa darbus muzejā, bet tieši patents ir tā robeža. STOP – te sākas autors un beidzas skatītājs. Tālāk dvēselē līst nevar, nedrīkst un nevajag (laikam). Ģeniāls koncepts.

Kad jaunās nedēļas sākumā sapratu, ka mani konceptuālie ģipša veidojumi labi iederēsies diplomdarba starpskatē, nolēmu tos ātri pabeigt. Cimdiņa oriģinālu norāvu nost (kaut kādas skrandas no oderes gan palika pie ģipša), nokrāsoju objektu melnu – jautājums par ētiku ir uzdots. Tad ar āmuru rokā skrēju atkal pie tēlniekiem prasīt, kādā tehnikā to stiklu dabūt nost. Cerēju, ka viņiem būs kāds ass kaltiņš, ar ko drošāk to izdarīt. Saņēmusi īsu lietošanas instrukciju (“Rēķinies ar sekām, var arī neizdoties”), ar to pašu āmuru gāju ārā pie miskastēm dauzīt stiklu. Nelielā izmisumā un apjukumā saņēmu drosmi un, dziedot “palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai, saved to mājās pie Daugavas krastiem, saved to mājās”, situ to stiklu no ģipša pudeles nost. Un, ziniet, izdevās – tikai pats galiņš noplīsa. Nu nekas, tur būs etiķete.

Skrēju atpakaļ uz darbnīcu. Pa ceļam pirmā stāva gaitenī satiku Anonīmo Alkoholiķi un prasīju: “KĀ?” Viņš atbildēja: “PVA.” Darbnīcā atradu smilšpapīra gabaliņu (etiķetei), uzspiedu līmi, mēģināju paturēt, lai nožūst. Bet nav taču laika – citas lietas arī jādara. Tad atnāca labā feja Kolēģe un apsēja to ar gumiju, kas nez no kurienes bija gadījusies pa rokai.

Uzraksts uz pudeles. PSEIDOZINĀTNISKĀ PRAKSE. Tikai tā dēļ es vispār šo lietu iesāku. Gribēju starpskatē pieķēdēt sev pie kājas bumbu ar šo uzrakstu. Kā vienmēr, tam nepietika laika, bet pudele arī der. Visi reiz uzdotie kompozīcijas uzdevumi mani turpina urdīt – kā es tos veiktu šodien, ar šodienas redzējumu? Uzraksts uz pudeles ir pirmā kursa kompozīcijas uzdevuma nosaukums. Hibrīds. Tika lozētas lapiņas ar pasniedzēja izdomātu vārdu savienojumu un kāda kursabiedra vārdu. Es lozēšanas brīdī nebiju klāt, taču man trāpījās lapiņas ar šiem vārdiem. Un tas vārdu savienojums turpina mani vajāt visus šos gadus.

Man kā māksliniecei, kas savas gleznas veido ar racionālu sapratni par stāstu (konceptu), krāsu, laukumu, līniju un triepienu izmantošanu kompozīciju veidošanā, šis vārdu savienojums šķiet diezgan atbilstošs. Māksla – tā ir mana pseidozinātniskā prakse. Pētot reiz spontāni gleznotus darbus, varu saskatīt, ko agrāk domājusi mana zemapziņa. Un krūzīte – tā ir bauda, dzīvesprieks un atelpa, lai ir spēks un iedvesma turpināt brist pa mākslas purviem, laukiem, mežiem, takām, ceļiem un ielām, jumtiem, kalniem un ielejām. Un ātrgaitas šosejām.

Līdz diplomdarba starpskatei paspēju gandrīz salēkties ar rektoru par to papildu pienākumu, kas minēts raksta sākumā. Paspēju arī salabt, bet vispārēja pārguruma dēļ izskatījos pēc psihiski nestabila briesmoņa. Nevarēju izlemt, kuru no uzrakstītajām runām lasīt starpskatē, lai neatklātu par daudz un nepateiktu par maz. Rezultāts sanāca briesmīgs, par spīti tam, ka iepriekš, lasot runu priekšā Ģertrūdes baznīcai, tā izklausījās sakarīgi. Šķiet, uz to īso brīdi, kamēr uzstājos (es to pasniedzu kā performanci), šīberis patiešām bija aizlidojis kaut kur citur: neeksistēja nekas cits kā tikai sakāmais teksts un spiediens, ka tas jānolasa ātri, lai pārējiem nepaliktu pārāk garlaicīgi. Nu, ar uzstāšanos publikas priekšā es vēl acīmredzot neprotu tikt galā.

Pēc starpskates skaļi nokliedzos: “Gribu mājās!”, bet kurš gan tev tā uzreiz dos. Bija jānokārto tā lieta, par kuru bija sanācis konflikts. Gliemeža gaitā to arī izdarīju, turklāt vēl apstaigāju dažas komerciestādes, iepērkot papīru un padzerot kafiju. Atpakaļceļā uz akadēmiju prātā iešāvās ideja vēl vienai burtu gleznai. To arī ātri uzgleznoju. Pabeigšu, kad būs laiks un iedvesma.

Starpskates diena (trešdiena) bija arī mana tēva dzimšanas diena. Sarunājām ar brāli, ka brauksim ciemos. Viņš ar savu mazo puiku atbrauca man pakaļ uz akadēmiju. Runādamies kārtojām manas mantas, man vajadzēja arī pierakstīt, ko mazais grib, lai viņam uzgleznoju. (“Transformeri bitīti”, proti, tēlu no kādas filmas, ko neesmu redzējusi; tas noteikti parādīsies kādā no maniem darbiem.) Kad teicu – nu viss, varam braukt, brālis man atgādināja: “Un otas?” Ak, jā, jāizslauka taču otas, citādi būs jauna kaltēto otu kolekcija. Man acīmredzami bija nepieciešama atpūta. Ģimene lika man palikt dažas dienas lauku mājās.

Kopā gatavojām halavu, taču nekas neizdevās, jo Kauguru rimčikā gī sviestu nevar dabūt. Kamēr mamma gatavoja svētku vakariņas, mēs ar brāli devāmies skriet gar jūru. Tēvs mums katram iedeva lukturīti, un spēlēšanās ar gaismiņām skriešanu padarīja mazāk garlaicīgu. Vēl interesanti ir skriet, grozot galvu 180 grādu leņķī, it kā žestikulējot vārdu “nē”. Jūras šalkoņa mijās ar kāpu klusumu, un tā skaņa, kas rodas! It kā jūra teiktu – NĒ, NĒ, NĒ, NĒ, NĒ, NĒ, NĒ, NĒ, NĒ. Ilgi tā, protams, nevar izturēt, sareibst galva. Kad mēs katrs savā gaitā distanci bijām noskrējuši un reizē atgriezāmies mājās, abi konstatējām, ka zvaigznes šovakar te izskatās tikpat skaisti kā parasti skaidrās naktīs. Apjukums mijās ar skaidrību. Apzinādamās, ka mans liktenis-sliktenis ir tāds, kāds ir, ka laiks ierobežo un pavērš situācijas tieši tādas, kādas tās ir, es tā arī pateicu: “Bļoda netīra.”

Raksts no Jūnijs 2016 žurnāla