Ilmārs Šlāpins

Kam pieder māksla?

"Amerikāņu dziedātājs Brūss Springstīns ir atzinis, ka noslēgtais darījums ar Wal-Mart veikalu tīklu par ekskluzīvām tiesībām izdot disku ar viņa grupas lielākajiem hitiem bijusi kļūda. "Brūss sadarbojas ar Wal-Mart? Vai tas nav pretrunā ar visu, kam viņš tic?" vēsta kāds komentārs dziedātāja fanu mājaslapā. Springstīns paskaidroja, ka lēmums tika pieņemts steigā. "Mēs bijām aizņemti ar daudzām lietām, un šī lieta aizgāja greizi. Mēs to arī sīki neapspriedām un neizrunājām, parasti mēs tā nedarām," atzinās dziedātājs."

LETA, 2009. gada 3. februārī

Populārās kultūras zvaigznēm ir jāpierod pie tā, ka publika un prese ātri vien ieliek viņus kādā no plauktiņiem - tā ir vieglāk mīlēt, tā ir vieglāk rakstīt, tā ir vieglāk pārdot. Brūss Springstīns savas karjeras četrdesmit gados ir apaudzis ar dažādām lipīgām uzlīmēm, kas veidojušas spilgtu un atmiņā paliekošu tēlu: viņš ir “patriots”, taču “politiski apzinīgs”, viņš ir “parastais cilvēks”, “savs puika no pilsētas nomales”, viņš aizstāv strādnieku tiesības, viņš augstu vērtē draudzību, godīgumu, vienmēr saka patiesību, viņš ir pret karu, taču arī pret teroristu uzbrukumiem. Šādu uzskaitījumu varētu turpināt, jo ar laiku tika pieņemts kā pats par sevi saprotams, ka Brūsam Springstīnam ir jābūt pozicionētam jebkurā jautājumā, turklāt šai pozīcijai ir jābūt viegli uzminamai. Lai arī vienkāršs un vīrišķīgs, viņš noteikti ir par sieviešu tiesībām, viņa draugu vidū noteikti jābūt arī kādam tumšādainam un gejam (1993. gadā viņš ierakstīja dziesmu “Streets of Philadelphia”, kas izskanēja filmā par AIDS un homofobiju).
Viņš noteikti labprāt dziedās bez maksas, ja pasākums būs veltīts kādam cēlam mērķim. Turklāt viņš nekad nav slēpis, ka atbalsta Demokrātu partiju. Ikviens amerikānis pamanīja Brūsa Springstīna ierašanos Baraka Obamas atbalsta mītiņā pagājušā gada oktobrī, izšķirošo reizi tiekoties ar vēlētājiem, skanēja Springstīna dziesma “The Rising”, kas saviļņoja un saraudināja, atgādinot par 11. septembra traģēdijas upuriem. Te jāatceras 1984. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa, kad Ronalds Reigans bez atļaujas sāka izmantot Springstīna dziesmu “Born in the USA” kā eksaltēta un pat karojoša patriotisma himnu, līdz autors pieprasīja to pārtraukt. Šo dziesmu, kas patiesībā bija iecerēta kā skumjš stāsts par Vjetnamas kara veterānu, turpmāk koncertos Springstīns izpildīja tikai akustiskā un klusinātā versijā, lai vēstījums būtu skaidrāk uztverams.
Pagājušā gada beigās presē parādījās ziņas, ka Brūss Springstīns dziedās amerikāņu futbola superkausa izcīņas finālspēles pārtraukumā 1. februārī - pasākumā, kas pulcina vislielāko televīzijas skatītāju auditoriju. Paredzot viņa popularitātes uzviļņojumu, šim datumam tika pieskaņota arī Springstīna jaunā albuma “Working on a dream” iznākšana, bet lielveikalu ķēde Wal-Mart piedāvāja uz žiglu roku izdot viņa lielāko hitu izlasi īpašā 10 dolāru vērtā kompaktdiskā, kas būtu nopērkams tikai šīs ķēdes veikalos. Vienkāršs un pieejams tautai - šķiet, ka tas neizklausās nemaz tik briesmīgi. Taču Springstīna menedžeri bija piemirsuši kādu sīkumu - lielveikalam Wal-Mart ir slikta slava, turklāt slikta nevis mazgātu salātu vai tārpainas gaļas dēļ, bet gan daudzu gadu garumā ilgušu strādnieku tiesību pārkāpumu dēļ.
Protams, Springstīna klausītāji neiepērkas dārgos bioproduktu veikaliņos, viņi iet uz lielveikaliem, taču šajos lielveikalos pārdevējiem maksā maz, viņi strādā virsstundas, netiek palaisti pusdienu pārtraukumos un (klīst pat baumas, ka) pagājušā gada pavasarī uzņēmuma valde negribēja pieņemt transseksuālu personu antidiskriminācijas noteikumus (vēlāk gan pieņēma, taču negribēja!). Mūzikas žurnāliste Liza Derika savu rakstiņu par šo šokējošo Brūsa Springstīna “pārdošanos” sāk ar abreviatūru “WTF?’, uzskaitot visus iespējamos un iedomājamos Wal-Mart pārkāpumus un to, kāpēc šāda uzņēmuma atbalstīšana būtu pretrunā ar visu, ko līdz šim ir aizstāvējis visu ekspluatēto un pazemoto aizstāvis Springstīns, kuram kopš pusaudža gadiem pielipusi iesauka Boss (starp citu, tāpēc, ka viņš esot bijis tas, kurš savācis un vēlāk dalījis grupas koncertos nopelnīto naudu).
Un te parādās vārds, ko bieži izmanto, runājot par šovbiznesa pārstāvju rīcības neatbilstību viņu radošajā darbībā paustajām idejām, šis vārds ir divkosība. Laimīgi ir tie, kas kopš agras jaunības apdomīgi sludinājuši vien alkoholismu un izvirtīgu dzīvesveidu, jo tādiem nav daudz, ko pārmest. Grūtāk klājas tiem, kas šīs idejas pārcēluši cēlākos terminos un runājuši par nonkonformismu, vienlīdzību, brīvību vai kādu vēl politizētāku koncepciju. Tiem vecumdienās nākas atbildēt par greznām automašīnām, buržuāzisku dzīvesveidu un bagātīgajām autoratlīdzībām. Brūss Springstīns reaģēja visai ātri un uz fanu sašutumu atbildēja ar godīgu taisnošanos, taču vēlāk esot parādījušies arī aicinājumi atteikties no Wal-Mart kompaktdiska pārdošanā nopelnītās naudas, ziedojot to darbaļaužu atbalsta fondam vai tiešā veidā - šo veikalu pārdevējiem un krāvējiem.
To, ka reizēm ir labāk atdot, nevis paturēt, saprata jau Džons Lenons, 1969. gadā atsakoties no Britu impērijas medaļas, ko bija saņēmis četrus gadus iepriekš. Viņš šo skandalozo rīcību pamatoja ar protestu pret Lielbritānijas iesaistīšanos Nigērijas pilsoņu karā, amerikāņu atbalstīšanu Vjetnamā un pret dziesmas “Cold Turkey” lejupslīdi dziesmu popularitātes sarakstos. Vēl viņš teica: “Šo medaļu pirms mums ir saņēmuši daudzi cilvēki, kas piedalījušies karos un nogalinājuši cilvēkus. Mums to piešķīra par to, ka nevienu neesam nogalinājuši. Tā bija kļūda.” Vēlāk šī rīcība kļuva par spilgtu tēla sastāvdaļu, kas raksturoja Džonu Lenonu kā noteiktu uzskatu un ideju pārstāvi, nevis tikai saldu dziesmiņu autoru. Mūsdienās, kad interneta iespēju izlutinātais klausītājs ir kļuvis īpaši jūtīgs attiecībā uz dažādiem mūzikas izplatīšanas veidiem, mūziķi bieži vien nonāk nepatīkamās situācijās, lai gan gribējuši “kā labāk”. Visnotaļ demokrātiskā un šovbiznesa likumiem nepakļāvīgā krievu dziedātāja Zemfira savu albumu “Spasibo” nolēma izdot kā bezmaksas dāvanu klausītājiem, noslēdzot līgumu ar jaunu dzīvesstila žurnālu, kas šo disku pievienoja savam pirmajam numuram. Rezultātā nācās saņemt sašutušu fanu pārmetumus par to, ka viņi ir piespiesti pirkt negribētu žurnālu, gluži tāpat kā Springstīna gadījumā nosaucot šo rīcību par “pārdošanos” un divkosību (Zemfira, kas līdz tam bija kļuvusi slavena ar savu noslēgtību, tumšām brillēm un vienkāršu, aseksuālu ģērbšanās stilu, šajā žurnālā bija atļāvusies sniegt interviju un puskaila pozēt atvēruma izmēra bildēm), bet daudzi mūzikas kritiķi atteicās recenzēt jauno albumu, apgalvojot, ka “tas jau pa īstam nemaz nav izdots”, tas ir, nav nopērkams mūzikas veikalos.
Brūsa Springstīna fani jau ir aicinājuši boikotēt Wal-Mart izdoto disku, tas ir, nepirkt to, bet, ja ļoti gribas, tad lejupielādēt no interneta pa vienai dziesmai un salikt kopā tādā secībā, kā piedāvā nīstamais lielveikals. Katrā ziņā tas ir daudz apzinīgāks rīcības modelis, ja salīdzina ar austrālietes Karenas Lī Kūperas rīcību - viņa pirms pāris gadiem alkohola reibumā nodūra savu dzīvesbiedru Kevinu Vilsonu, jo tas neesot ļāvis klausīties Brūsa Springstīna mūziku. “Kā var nepatikt Brūss Springstīns?” viņa esot vaicājusi policijas iecirknī. “Man ir
49 gadi, un es vēlos klausīties to, ko es vēlos.”

Raksts no Marts, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela