Jums manas skumjas nesaprast

Aiz loga šorīt jau otro reizi divi pūtēji pie Trīs brāļiem O, sole mia: tas nozīmē, ka tuvojas itāļu pensionāru bars – kāpēc viņi tikai nesēž uz vietas savā brīnišķīgajā Itālijā? Lūk, jau gaudo līdzi, aplaudē un aiziet. Latvijas radio 1 – raidījums ar reti oriģinālo nosaukumu “Kā labāk dzīvot”; slikti paliek jau no raidījuma vadītāja Haralda Burkovska intonācijas vien, bet var jau pagaidīt vēl līdz kādam jokam, kas liek nelabumā sažņaugties jebkam, kam ir jelkāds sakars ar gaumi vai asprātību. Kāds taču to izdomā, vai ne? “Īpašumu okeāns”, “Džinsu haoss”, “Biļešu paradīze”... Ūū, ienīstu... 12 veidos, Tatjanas Garmanes-Roffes vārdiem runājot.[1. 12 veidi, kā ienīst – uzraksts uz sludinājuma lapiņas Maskavas metro vagonā.] Un neviens nav vainīgs, kā teiktu karalis Līrs Veņičkas “Maskavā–Gailīšos” [2. Venedikta Jerofejeva grāmatas “Moskva–Petuški” nosaukuma latviskojums.], nē, tas ir, tieši otrādi, “visi vainīgi, visi,” citējot cilvēku ar spalvaino muti Maksima Gorkija “Kļima Samgina dzīvē”. Pjatigorskis Lehā, kur vietējie tirgotāji mēģina pārdot Austrumu garīgumu, teica apmēram tā (atsaukdamies uz Gurdžijevu), ka idioti paši rada sev idiotisku vidi... Prom, prom. Uz turieni, “kur putni necieš klusu ne dienu, ne nakti, kur ne ziemu, ne vasaru nenozied jasmīns. Pirmdzimtais grēks tur nevienu nenomāc. Tur pat tiem, kas nav sausānedēļām, skatiens tik bezdibenīgs un skaidrs…”[3. Šeit un tālāk atsaucos uz savu “Moskva–Petuški” tulkojumu – skat. “Maskava–Gailīši”. Rīga: Liepnieks&Rītups, 2007.] Uz Gailīšiem.

Jā, jā, jā, runa ir par tiem pašiem Gailīšiem, uz kuriem brauca un tā arī neaizbrauca Venedikta Jerofejeva poēmas neatmanīgais varonis. “Tur, aiz Gailīšiem, kur saplūst debesis un zeme un vilcene gaudo pret zvaigznēm, – tur ir pavisam kas cits, taču tas pats: tur piedūmotā un utainā vāgūzī, nepazīstams šai palsajai, plaukst mans mazulis, pats apaļākais un rāmākais no mazuļiem.” Jerofejeva intonācija ir pazīstama uzreiz. Tāpat, kā Vitgenšteina intonācija bija pazīstama vēl gadiem pēc viņa nāves skolniekos – tā bija pielipusi viņu runas veidam. Lūk, tāpat man ir pielipusi Veņas – visi viņu tā sauca, nevis Venedikts Vasiļjevičs, bet Veņa, Veņička – intonācija, un viņa citāti silda sirdi šajā nemājīgajā pasaulē. Tiesa gan, ar intonāciju vien nekas nav līdzēts – Vitgenšteina skolnieki bija viens par otru garlaicīgāki, bet daudzie mēģinājumi atdarināt Jerofejevu acīmredzami izgāzās, un, man šķiet, es zinu, kāpēc tie izgāzās. Es nerunāju pat par acīmredzamo izglītības trūkumu – izlasīt un zināt tik daudz, kā zināja Jerofejevs, nevarēja neviens no epigoņiem, bet rakstītājiem pietrūka Veņičkas askētiskās dzīves pieredzes; es gribu teikt, ka rakstīšana nav tikai iemaņu rezultāts, rakstītāja radīšana ir daudz lielāks darbs. Sarunā ar Sašu Sokolovu par mūsdienu literatūru Veņička noteica savā robota balsī – pēc kakla audzēja operācijas 1985. gadā Jerofejevs varēja runāt, vienīgi izmantojot speciālu mikrofonu: “Lai arī es pats mīlu patrīt mēli, taču rakstīt vajag ar trīcošām lūpām, bet viņiem tā nav.”

Un vēl viens literatūras bauslis: “Nevajag runāt par to, no kā nav ļoti smagi.”

Jūs, protams, jautāsit, bet kā tad Veņička nonāca pie savām trīcošajām lūpām? Kā 1938. gadā aiz Polārā loka dzimušais, bērnu namā augušais Vena, dzērājs un pārijs, nonāca pie saviem “Gailīšiem”, pie savas neparastās, izcilās prozas, viena no 20. gadsimta literatūras šedevriem?

Bet, lūk, kā.

“Netālu no Lobņas stacijas bija tukša māja, un tās istabās arī bija izvietota sakarnieku brigāde. “Lodētāji un simetrētāji,”[4. Спайщики и симметрировщики (krievu val.).] paskaidroja Tihonovs ar profesionālu lepnumu balsī. Ar viņa vieglu roku Veņa pēc Kolomnas Pedagoģiskā institūta gandrīz desmit gadus raka tranšejas kabeļiem. Tukšajā istabā uz gultas, ko sedza vienīgi matracis, gulēja Veņa, atbalstījis galvu ar roku. (Es atceros, kā Veņa gulēja Lobņā, tādēļ, ka viņš tāpat gulēja arī Vladimirā visās viesmīlīgajās mājās, kuru, gan, ak vai, nebija daudz; tā viņš gulēja Gailīšu rajona Mišlinas ciemā; Pjatņickas ielā Maskavā – pie Tihonova un pie manis; tā gulēja Orehovā-Zujevā pie Šuras tantes , kura tirgojās ar zagtām mantām; tā viņš gulēja ekspedīcijā Kolas pussalā un visur, kur vien palika vairāk par dienu; tieši tā Veņa gulēja Kaširkas onkoloģiskā centra divdesmit ceturtajā stāvā. Vai tad jūs paši neatceraties, kā gulēja jūsu mīļotā meitene? Bet Veņa mums bija dārgāks par visām jūsu mīļotajām meitenēm.)

Tātad, Veņa gulēja, atbalstījis savu izspūrušo galvu ar roku, un kaut ko rakstīja. Ieraudzījis mūs ar Vadju, viņš neierasti sarosījās, burtnīcu, kurā rakstīja, pagrūda zem spilvena [5. Burtnīciņa arī bija vēlāk pasaulslavenie “Maskava–Gailīši”, ko šo atmiņu autors vēlāk pa kluso izvilka no spilvenapakšas un kļuva par tobrīd nepabeigtā meistardarba pirmo lasītāju.] , un, mulsi smaidot, piecēlās. – Jūs ko, puikiņas? – Kā – ko? – brīnījās Tihonovs. – Kur tu esi pazudis?! Lūk, Avdjuša saņēmis stipendiju, bet tevis nav. Kur tad mums to likt pavēlēsi, Sorokinam ar Sedakovu māju nopirkt, vai? (Borju Sorokinu ap to laiku bija izdzinuši no Maskavas Valsts universitātes. Viņš meklēja sētnieka darbu ar dzīvojamo platību. Pastāvēja pat fantastiski plāni nopirkt Piemaskavā māju. Un visa šī kņada un niekošanās, lai varētu apprecēt savu mistisko iemīļoto – Borja citādāk neprata – dzejnieci Olgu Sedakovu.) – Tad tas parazīts Sorokins vēl joprojām turgeņevo, – iesmējās Veņa. – Bet vai jums bez smiekliem ir vēl kaut kas? Citādi es te esmu pārgājis uz trīs reižu barošanos: pirmdienās, trešdienās un piektdienās. – Vai tad mēs, Veņa, kāds Sorokins, vai? Tu domā, ka mēs pie tevis ar gladiolu portfeli esam atbraukuši? Veņa koķetēja. Viņa mūžā nebija nedēļas, kad viņš būtu ēdis trīs reizes. Un vispār, es neatceros viņa fizionomijā košļāšanas kustības. Veņam tās nebija raksturīgas. Bet Veņa bija ļoti konservatīvs. Es neatceros viņu raibā, svītrainā vai rūtotā kreklā. Krekli vienmēr bija balti vai gaišzili, un visas pogas bija aizpogātas. Un, ja arī augšējā poga bija atpogāta, tad Veņa apkaklīti pieturēja ar roku, lai tā nevērtos vaļā. Pat ja Veņa nedēļu, divas gulēja uz kādas tahtas, viņam pat prātā nenāca novilkt žaketi. Nav iespējams Veņu iedomāties bez žaketes pat neizturamā karstumā; tikpat grūti iedomāties viņu bargā salā ar cepuri. Matu cekuls, kuru, kā šķiet, neviens nekad nebija ķemmējis (lai gan ķemmi Veņa vienmēr nēsāja ārējā žaketes kabatā – pēc piecdesmito gadu modes), spurojās gan Bolševas lietū, gan Gailīšu sarmā, līdz Polomu varavīksnei, un pēc ziemeļblāzmas Karēlijas APSR Louhovas rajona Čupā – Baltās jūras  Čupas līča Kandalakšas piekrastē, kur Veņa bija dzimis.

Mēs ar Vadju izvilkām no portfeļa tā saturu. Es neatceros, ko tieši mēs izvilkām, un Vadja, visdrīzāk, arī neatceras. Bet, lūk, Veņa vienmēr precīzi atcerējās, cik, ko, kādā cenā, kādas kvalitātes un kā atjauktu. Viņš, piemēram, atcerējās, ka 1967. gada 14. maijā mēs ar viņu izdzērām 8 kočiņus (nez kādēļ topavasar Karavajevas veikalā šņabi pieveda tikai kočiņu veidā), 3 ugunsdzēšamos vermutus un divus flakonus kaut kāda vācu Odereksa. Un viņam to vajadzēja: atminēties kalendāra dienas nosaukumu cilvēces vēsturē un precīzu šīs dienas saturu, tas ir, ar ko Veņa šo dienu piepildīja. Un dzērām mēs tajā dienā nevis vienkārši tāpat, bet atzīmējot Izraēlas valsts dzimšanas dienu. Nākošajā dienā mokošas paģiras piespieda mūs izdzert 14 kočiņus, taču nevis bezjēdzīgi, bet atceroties, ka nākošajā dienā pēc Izraēlas dzimšanas dienas tai no rīta pieteica karu visi kaimiņi, bet pret vakaru, mazdrusciņ apsverot, roku rokā karā iesaistījās Saūda Arābija un Irāka. Un Veņam bija svarīgi atklāt slēpto loģiku, atrisināt uzdevumu: kādēļ par Izraēlas dzimšanas dienu vajadzēja kočiņiem pievienot vermutu un Odereksa flakonus, bet, lūk, arābu pārdzīvojumi atsaucās tikai ar šņabi kočiņos, pie tam vēl dubultā.

Mums ar Tihonovu bija nospļauties, ko dzert, – ideoloģisko pamatojumu vai sinhronizācijas tabulas Špenglera garā mēs uzticējām Veņam. Mēs vienkārši izvilkām no portfeļa tā saturu: pudeles un zaceni. Un nepaspējām mēs ieraut pa maziņam, kad mūsu istabā sāka spraukties iekšā Veņas kolēģi.

Viņi bija kaunīgi. Viņos nebija nekaunības un familiaritātes.
– Nu, nu, nāciet iekšā, sūdabrāļi, – negribot atļāva Veņa. – Ieliesim viņiem mazdrusciņ?
Istabā salīda kādi pieci seši. Kas tie bija par cilvēkiem? Es ar greizsirdīgu interesi viņus aplūkoju. Ar Tihonovu viņi bija kā savējie. Pret Veņu izturējās ar bijību. Viens no darbarūķiem, iedzēris, sāka jautāt Veņam kaut ko “gudru”.
– O, stulbenis! No kurienes tu to izrāvi? – atgaiņājās Veņa.
– Bet tu tak’ pats, Veņička, ieteici izlasīt... – vainīgi novilka padzīvojušais tēviņš. – Nu, es paņēmu bibliotēkā. Re, “Dāvids Celtnieks”... Kāds no darba cilvēkiem sabruka stūrī. (Veņa pats nekad nereiba. Viņš to neatļāvās. Uz apstulbšanu, vervelēšanu, piesiešanos viņš skatījās kā uz nekaunību, neaudzinātību. (..) Vienkāršus dzērājus Veņa neieredzēja. Neieredzēja apdzērušos lopiskumu: grīļošanos, pārmērīgu žestikulāciju, nespēku, kad tu kā trīs mēnešus vecs zīdainis nevari noturēt galvu – to vēl Veņa piedeva, bet neskaidru valodu, mēles pīšanos, domas juceklīgumu, stila neatbilstību, padomju idiolektus, loģikas trūkumu, banalitātes nedzīvumu...) (..)

Mēs iedzērām par Jeļizavetu Ivanovnu Čaikinu, Padomju Savienības varoni, kura nenodzīvoja līdz pensijai.[6. Jeļizaveta Čaikina (1918–1941), viena no Lielā Tēvijas kara leģendārajām varonēm, pagrīdniece. Kā rakstīts Padomju kara enciklopēdijā, “hitlerieši drosmīgo partizāni nežēlīgi spīdzināja un ņirgājās par viņu, cenšoties izdabūt ziņas par partizāņu nodaļu, tomēr Čaikina partizāņus nenodeva. Hitlerieši viņu nošāva.” Jerofejevs ar draugiem iedzer par viņu gan kā par padomju ideoloģijas varoni, gan kā par bibliotekāri, jo pirms kara Čaikina kādu brīdi bija vadījusi Peno ciema “māju-lasītavu”.]

– Tad jau arī par Zoju Anatoljevnu Kosmodemjansku, – es nedroši piebildu. – Viņa arī novembrī gāja bojā.
– Es varu iedomāties, kā vācieši bija neizpratnē, kādēļ viņa stallī zirgus sadedzināja, – uzbudinājās Tihonovs. – Kādēļ gan tā nemīlēt zirgus? Paklau, iedzersim par zirgiem.

Mēs nepaspējām iedzert, kad istabā sāka spraukties iekšā darbarūķi. Pēc vakardienas neviens uz darbu nebija gājis. Izdzirduši, ka mēs dzeram par zirgiem, viņi kļuva drošāki un sāka aizskart Tihonovu. Bet Tihonovs lepni purināja savas cirtas un kārtoja brilles – pašu gudrāko savas sejas daļu.

– Nu, labi, ieliesim arī viņiem, – nolēma Veņa – Tikai tā. Glāzē ir divsimt gramu. Es ikvienam no jums jautāšu vēsturisku datumu un, par cik gadiem jūs kļūdīsities, tik gramus mazāk jums ieliesim. Nu, Totoškin, kad bija Kuļikovas kauja? O! Bet Poltavas, Bļinģajev? O! Sūdabrāļi, tā mēs jums neieliesim ne pilītes. Nosmakt jums paģiru tvanā.
– Varbūt viņi no paģirām nevar, – es pažēloju trīcošās radības. – Ielej viņiem mazliet.
– Nu, labi. Pirms nedēļas jūs ielūkojāties Evaņģēlijā. Varbūt kāds kaut vai pirmo  nodaļu izlasīja. Ja atbildēsit, izliešu jums veselu pudeli. Hecrons dzemdināja Arāmu, Arāms dzemdināja Amīnādābu, bet Amīnādābs – kuru dzemdināja?”[7. Saīsināti no Jerofejeva drauga Igora Avdijeva atmiņām.]

Vai arī tāda mīkla: “Lords Čemberlens, Britu impērijas premjers, iedams ārā no Gailīšu stacijas restorāna, paslīdēja uz vēmekļiem un krītot apgāza blakus galdiņu. Uz galdiņa līdz krišanai atradās: divas kūciņas par 35 kap., divas porcijas befstroganova par 78 kap. katra, divas porcijas tesmeņa par 39 kap. un divas heresa karafes, pa 800 gramiem katra. Neviens šķīvis nesaplīsa. Neviens ēdiens vairs nebija lietojams. Bet ar heresu iznāca tā: viena karafe nesasitās, bet no tās izlija viss līdz pēdējai pilei; otra karafe saplīsa drumslās, bet no tās neiztecēja ne piles. Ja ņem vērā, ka tukšās karafes cena ir sešas reizes lielāka par tesmeņa porcijas cenu, un, cik maksā heress, zina katrs bērns, – noskaidro, kādu rēķinu atnesa lordam Čemberlenam, Britu impērijas premjeram, Kurskas stacijas restorānā?!”

Labi, bet vai tad tā ir literatūra? – tā, pieaugušu puiku aušības. Tiesa, “Maskavas–Gailīšu” panākumi bija graujoši – poēma tika pārrakstīta ar roku un rakstāmmašīnu neskaitāmās kopijās un bez kāda grāmatu izplatīšanas tīkla izplatījās visā Padomju Savienībā; drīz tika pārvesta pāri robežai, un trīs gadus pēc uzrakstīšanas, 1973. gadā iznāca Izraēlas žurnālā Ami, kam sekoja izdevumi dažādās pasaules vietās, vairāki angļu un amerikāņu tulkojumi, līdz 1988. gada beigās “Maskavu–Gailīšus” beidzot pirmo reizi iespieda arī Padomju Savienībā – žurnālā ar nosaukumu “Atturība un kultūra” – acīmredzami ar mērķi atturēt no dzeršanas posta –, un, sākot ar 1990. gadu, jau sekoja padomju tirāžas daudzu simtu tūkstošu eksemplāru kopskaitā. Kad 1989. gadā “Maskavu–Gailīšus” publicēja almanahs Весть, beidzot sāka birt publiskas atsauksmes, starp tām, avīzes Известия galvenais redaktors V. Kabanovs izteicās par “Gailīšiem” kā “pašu neparastāko” no prozas, ko avīze gatavojas publicēt: “Krituša cilvēka monologs, kas nespēj iekļauties sabiedrībā un savā laikā, nekustības un sastinguma laikā.” Rakstniece Tatjana Tolstoja ir daudz izšķērdīgāka vērtējumos: “Recenzijās galvenais uzsvars tiek likts uz alkoholismu un tiek mēģināts poēmu pasniegt kā lētu antialkoholisku rakstniecību. Es poēmu nosauktu par ģeniālu 20. gadsimta otrās puses krievu romānu. (..) Kaut kādā ziņā tā ir salīdzināma ar Gogoļa “Mirušajām dvēselēm”, lai arī laiks ir cits un arī mērogs – cits...

V. Jerofejevs uzrakstījis par Krieviju labāk, precīzāk, dziļāk, ar lielāku mīlestību, poēziju, līdzcietību nekā jebkurš no mūsu laika rakstniekiem. Nemirstīgs sacerējums!”

Ieklausieties: runa ir par sīkā rokrakstā pierakstītu skolnieku burtnīciņu, tekstu, kas bija rakstīts draugu uzjautrināšanai un aizkustināšanai! Burtnīciņu, kuru dzērāji Veņička un Vadja (Vadims Tihonovs, Jerofejeva draugs, kuram veltīta poēma) vairākkārt par trim rubļiem vai piecīti pārdeva kādam no paziņām, naudu nodzēra un tad atgriezās pie pircēja, viņu kauninot, ka tas gribot iedzīvoties uz kolēģu posta rēķina, līdz dabūja rokrakstu atpakaļ, Galu galā burtnīciņu noslēpa Olga Sedakova un atdeva to īpašniekam tikai pēc 18 gadiem. Taču Jerofejevs nebeidz vien brīnīties par “Gailīšu” panākumiem, un centās pārbaudīt savas poēmas iespaidu uz “neitrāliem” lasītājiem. Piemēram, 1976. gadā, tobrīd strādādams aeroloģiskajā ekspedīcijā Kolas pussalā, Jerofejevs deva lasīt “Gailīšus” saviem robustajiem darba biedriem. Veņam par lielu pārsteigumu nevienā no četriem, kas poēmu izlasīja, tā neizsauc ne smaida ēnu. Radists Saveļjevs neizpratnē jautā ģeologam Mincam, kas īsti lasītais ir – “sūds vai tā neko?” Un ģeologs Mincs smīnot atbild: “Drīzāk jau nu pirmais.” Patiešām, vairākkārt, mēģinot aprakstīt, par ko tad īsti ir “Maskavā–Gailīšos”, aprakstītāji atmet ar roku, sak’ – tur ir par vienu alkoholiķi, kas brauc un brauc vilcienā, un dzer. Iespējams, Veņičkas darba biedriem, kas pavadīja laiku, sitot domino, runājot par suņa gaļas konserviem un triperi, “Maskava–Gailīši”nelikās literatūra tādēļ, ka tajā nebija par mīlestību “kā Turgeņevam”, bet bija viss “kā dzīvē”.

Bet viegli pateikt – “kā dzīvē”. Parasti nemaz neiznāk līdzīgi, lai arī materiāla, kā teica  Lezdiņš kopmītnēs, atliku likām. Veņičkam iznāca ļoti līdzīgi, tik līdzīgi, ka viņa 50. dzimšanas dienā, 1988. gada 24. oktobrī, tika uzsaukts tosts, kurā, mēģinot uzburt nākotnes ainu, mūsu laiku nosauca par “Jerofejeva laiku”: “...par mūsdienu talantīgajiem rakstniekiem teiks, ka viņi dzīvoja viens otra laikā, bet Jerofejeva laikā dzīvoja visa valsts – Jerofejeva laikā dzīvoja VISI, kas dzīvoja viņa laikā. Visi mūsu laikabiedri, kas piedzima starp trīsdesmito un piecdesmito gadu, paliks – un nevis tikai literatūras vēsturē, bet arī visas Krievijas vēsturē – JEROFEJEVA paaudze.” [8. Skat. almanahu Живая Арктика: Хибины – Москва – Петушки,2005. Teksts pieejams internetā: www.arctic.org.ru]

Ak vai, Jerofejeva paaudze aiziet, un nevarētu teikt, ka tā ir atstājusi kādu pilnīgu laikmeta ainas pieminekli, arī literatūrā ne, nerunājot nemaz par vēsturiskiem darbiem – tie nodarbojās ar izdomātu vēsturi, notiekošo pieskaņojot ideoloģiskajai dogmātikai. Pamēģiniet tagad stādīties priekšā, teiksim, komunistiskā darba brigādi Padomju Savienībā 60. gados, pat atturoties no jautājuma, kas tā tāda. Lūdzu, no oficiāliem avotiem: “Savstarpēja palīdzība un atbalsts darbā, draudzība sevišķi izpaužas komunistiskā darba brigādēs. Pastāstīsim par kādu strādnieku – VEF lielās telefonijas ceha montētāju A. Grūbi. Viņš labi veic savu darbu ražošanā, vada rūpnīcas pašdarbības estrādes orķestri un divus vokālos kvartetus – vīru un sieviešu. Grūbem ir vidējā izglītība, viņš mācījies mūzikas skolā. Visu savu brīvo laiku viņš ziedo iemīļotajai mākslai – dzied kvartetā, apdarina tā vajadzībām dziesmas un reizēm pat tulko dziesmu tekstus no svešvalodām. Savā brīvajā laikā šis strādnieks veic aktīvu, saturīgu darbu. (..) Taču biedriskuma un savstarpējās palīdzības gars neaprobežojas tikai ar rūpnīcu un fabriku ietvariem, bet iziet ārpus to sienām, izplatīdamies arī sadzīves sfērā un visā dzīvē. Minēsim dažus piemērus. Kad Rajai Nazarovai, Rīgas Elektrisko mašīnu rūpnīcas otrā aparātu ceha strādniecei, bija radušās grūtības ģimenē, arī viņas brigāde nepalika vienaldzīga. Jaunietei visādi palīdzēja, par viņu gādāja un rūpējās. Zinādami, ka Raja, rūpju nomākta, skumji sagaidīs Jauno gadu, biedri nopirka visu, kas vajadzīgs svētku galdam, un aizgāja pie viņas.” [9. No žurnāla “Komunists” 1960. gada augusta numura.]

Un blakus – no “Maskavas–Gailīšiem”: “Pirms manis mūsu ražošanas process izskatījās šādi: no rīta mēs sēdāmies un spēlējām siku, uz naudu. Tā. Pēc tam cēlāmies, attinām spoli ar kabeli un kabeli ierakām zemē. Pēc tam – skaidra lieta: apsēdāmies un ikviens pēc saviem ieskatiem notriecām brīvo laiku, jo ikvienam taču ir savs sapnis un savs temperaments: viens – dzēra vermutu, cits, vienkāršāks, – odekolonu “Svaigums”, bet kurš ar pretenziju – dzēra konjaku starptautiskajā lidostā Šeremetjeva. Un likāmies gulēt. Bet no rīta tā: iesākumā sēdāmies un dzērām vermutu. Pēc tam cēlāmies un vakardienas kabeli izvilkām no zemes un izmetām, jo tas jau, protams, bija izmircis. Bet pēc tam – ko gan citu? – sēdāmies spēlēt siku, uz naudu. Tā arī likāmies gulēt, spēli nepabeiguši. Kādu laiku viss bija lieliski: reizi mēnesī mēs viņiem uz turieni sūtījām sociālistiskās saistības, bet viņi mums – algu divas reizes mēnesī. Mēs, piemēram, rakstām: sakarā ar tuvojošos simtgadi apņemamies izskaust traumatismu ražošanā. Vai arī tā: sakarā ar slaveno simtgadi (runa ir par V. Ļeņina simt gadu jubileju 1970. gadā – U. T.) panāksim, lai katrs sestais mācītos neklātienē augstākajā mācību iestādē. Bet kāds tur traumatisms vai iestādes, ja mēs pie sikas gaismu neredzam, un mūsu pavisam ir pieci!

Atmetuši kaunu un nākotnes rūpes, mēs dzīvojām tikai garīgu dzīvi. Savu spēku robežās es paplašināju viņu horizontu, un viņiem ļoti patika, kad es viņiem to paplašināju: īpaši visā, kas skāra Izraēlu un arābus. Te viņi bija pilnīgā sajūsmā – sajūsmā par Izraēlu, sajūsmā par arābiem un par Golānas augstienēm jo īpaši. Bet Aba Ebans un Moše Dajans viņiem tagad vienmēr bija mēles galā. No rīta atnāk viņi no pišas, piemēram, un viens otram jautā: “Nu kā? Ņinka no 13. istabas – ebans?” Bet tas atbild ar pašapmierinātu smīniņu: “Kur tad viņa, svilpaste, paliks? Protams, dajans.”

Venedikta Jerofejeva personā 60. gadu Krievija atrada savu hronistu, pie tam nevis rakstnieku vai vēsturnieku, bet “savējo”, no aprakstāmās dzīves iekšpuses, kurš rakstīja ar savu īsto vārdu – Veņička. Tomēr viņam nenoticēja – ja autors rakstīja ar savu vārdu, viņš, spriežot pēc “Gailīšu” Veņičkas, pēc definīcijas, nevarēja būt rakstnieks, vēl vairāk – viņam sen jau vajadzētu atrasties pažobelē vai būt pagalam. Un patiešām pažobelē: “Atkal no rīta sev saku gandrīz vai skaļi, zālītē pie Ašukin. perona: “Ak, Kungs, cik labi.” Cik tādu dienu gan salasīsies vienā manā gadā?” (No ieraksta piezīmju grāmatiņā 1977. gadā.) Un patiešām – miršana: “Miršana un pakāpeniska augšāmcelšanās. Mizantropijas rekords un rekorddaudzums vēmekļu.” (No ieraksta piezīmju grāmatiņā 1979. gadā.) Tā arī nosprieda, ka Jerofejevs ir fiktīvs, un, tā kā uzrakstīts bija tik labi, ārzemju izdevēji bija pārliecināti – “Maskavas–Gailīšu” autors ir kāds rakstnieks, kas nav atklājis savu īsto vārdu, bet vietējie interesenti KGB veltīgi mēģināja Jerofejevu “izķert”, jo tāds nekur nebija atrodams: Veņičkas pasē bija tikai 3 lappuses, viņam nebija dzīves vietas pieraksta, viņš nebija karaklausības uzskaitē, pastāvīgi mainīja uzturēšanās vietu, viņš, kā teikts “Gailīšos”, atsaucoties uz Imanuelu Kantu, pastāvēja tikai tā, noumenāli. Fū tu, tieši otrādi – vienīgi fenomenāli. Tiesa, vienu reizi viņu tomēr “notvēra” (un bija taču kāds nolāpīts parastais cilvēks – vīrietis vai sieviete, kas to izdarīja): 80. gadu vidū, kad Jerofejevs bija saņēmis uzaicinājumu no Parīzes ārstēties pie ievērojamā onkologa Alena Deloša, viņam nedeva izbraukšanas atļauju, pamatojoties uz to, ka viņa darba stāžā 1963. gadā bijis 4 mēnešu pārtraukums. (“Nomiršu, bet nesapratīšu šos lopus,” komentēja Jerofejevs.)

Kā rakstnieks Jerofejevs nepastāvēja, viņam nebija nepieciešama nekāda īpaša “rakstnieka dzīve” – tieši otrādi, šķiet, ka tajās reizēs, kad viņu kāda sieviete savāca pie sevis un mēģināja nokārtot viņa sadzīvi, nekāda rakstīšana neiznāca, bet jau drīz vien sekoja bēgšana uz kārtējo neiekārtotību. Jerofejevam bija vajadzīga dzīve, kurā viss notika kā “Gailīšos”. Vai pat tā: “Gailīši” vairāk bija Veņas un viņa draugu dzīves žanra nosaukums nekā literārs darbs: viss tā arī notika, kā rakstīts – “zvērkāvis un portvīns, svētlaimes un krampji, sajūsmas un šermuļi”. Daudzas no valodas apspēlēm, kas ir pierakstītas “Maskavā–Gailīšos”, jau gadiem pirms tam tika izspēlētas draugu lokā, un poēmas pirmie lasītāji (tie paši draugi) to pašsaprotami uztvēra par Jerofejeva dienasgrāmatu, neko vairāk.

Komunistiskā darba brigāde bija drīzāk nomināls veidojums, bet salīdzinoši grūti jau stādīties priekšā arī to, ko nozīmēja 60. – 70. gadu inteliģentās kompānijas, kur bija nojauktas sociālās robežas, kur runāja tikai par “augsto”, kur dedzīgi tika pārrunāts vai ikviens samizdatā sadabūtais literatūras jaunums, kur mainījās ar retām grāmatām, viens otram deva lasīt uz dažām dienām samizdata izdevumus, tūlīt tos pārfotografēja vai pārrakstīja ar roku – pat šīs aptuvenās rindas liek man atcerēties ne tik daudz Solžeņicina “Vēža korpusa” saturu, kā tās ar roku pārrakstītās burtnīcas un manu satraukumu tās lasot; pašu pārfotografētā “Doktora Živago” kopiju kaudzes un lasīšanu gultā starp izmētātajām fotokopijām; pa dzejolim vien savāktos krievu Sudraba laikmeta dzejniekus, kas glīti pārrakstīti ar roku, bet vēlāk – ar rakstāmmašīnu; laimīgo sajūtu, skrienot ar Kafkas sējumiņu portfelī uz kopmītnēm – grāmatiņa bija iedota tikai uz vienu dienu...

70. gadi Padomju Savienībā kļuva par “virtuves sarunu” ziedu laiku, kad kultūras tradīcijas pārrāvumu mēģināja aizvietot ar pašizglītošanos un haotisku visa, ko varēja dabūt, lasīšanu, kad par vērtību kļuva zināšanas literatūrā un vēsturē, un sarunas pievērsās visnotaļ ideālā sfērai.

Veņas draugu kompānija veidojās no viņa studiju laiku paziņām, pie tam augstskolu Veņam bija četras, tostarp filoloģijas fakultāte Maskavas Valsts universitātē (uzņemts bez eksāmeniem kā vidusskolas absolvents ar zelta medaļu) un Vladimiras Pedagoģiskajā institūtā, un nekur Veņička nenomācījās daudz vairāk par gadu, lai gan visu mūžu bija bijis apaļš teicamnieks.[10. "No pirmās līdz desmitajai klasei man nebija neviena četrinieka, bet kad vienu nopelnīju, mamma man sadeva pa dibentiņu.”] Galvenie personāži, kurus Jerofejevs iemūžināja “Gailīšos”, bija vladimirovieši – Boriss Sorokins (Borja), Igors Avdijevs (Melnūsainais), Vadims Tihonovs (Vadja), ar kuru kopā viņš strādāja sakarniekos, viņa pirmā sieva – Valentīna. Ja atmetam nepieciešamību mazliet nopelnīt, tad viņi patiešām dzīvoja dzerot, lasot un runājoties. “Šņabulis beidzās. Vajadzēja skriet vai nu uz Polomiem divus kilometrus, vai uz Karavajevu – trīs. Kuram skriet? Nolēmām lasīt dzejoļus – kurš kļūdīsies, tas skries. Vadja lasīja sevi – viņam tika piedots. Borja lasīja visu pēc kārtas, taču spieda uz poļiem: Galčinski, Kohanovski, Jasiņski, Zaleskovu, Slovacki. Pēc katra sava lasījuma kliedza: “Ješčo Polska ne sginnela!” un iedzēra pa malciņam, velkot garumā savu glāzi. Veņa lasīja Valēriju Brjusovu, “Zirgu Bledu”, improvizāciju no “Ēģiptes naktīm” par Kleopatru ar Brjusova papildinājumiem, vēl daudz ko. Neviens nepadevās. Tiesa, Borja mēģināja lasīt “Oļeņku Sedakovu”. Taču Veņa komiski dusmojās: “Kas tas vēl! Sorokins ir falsifikators un blēdis! Tūlīt viens iesi uz Karavajevu, un vilki apēdīs pirmo un vienīgo Sedakovas cienītāju.”

Nolēmām lasīt poēmas. Tihonovs pieteicās pirmais un nolasīja Brjusova: “Ak, apsedz savas bālās kājas...” – Nu, nu, Tihonov, – uzlielīja Veņa un sāka lasīt “Vara jātnieku”. – Nu, pietiks, uz veikalu nokavēsim...”[11. No Igora Avdijeva atmiņām.] Nezināšana bija sodāma; vēlākās piezīmēs Jerofejeva pēdējā pasija Nataļja Šmeļkova raksta par skandāliem, kas izvērsušies, kad izrādījies, ka viņa nav lasījusi Lotmanu vai nav pazinusi kādu Šnitkes gabalu. Visā neaptveramajā iespaidu klāstā pats Jerofejevs mēģināja noteikt savus pastāvīgākos: “Petrarka, Igors Severjaņins, Dante, Prutkovs, Fets.”

Runāt kaut ko tieši, apgalvojoši Veņičkas kompānijā tika uzskatīts par bezgaumību un runātāja muļķības apliecinājumu. Filoloģiskā dzīves forma, ko piekopa Jerofejevs un draugi, patiešām radīja īpašu estētisko gaumi attiecībā uz valodu, kurā zibenīgi uzķēra neīstumu, melus – tiesa gan, neko neliekot vietā: “Maskava–Gailīši” tāpat kā poēmas varoņu runas sastāv gandrīz tikai no tiešiem un literāri apstrādātiem citātiem: viņi dzīvoja valodas telpā, kas sastāvēja no padomju marasmātiskajiem tekstiem un literatūras vēstures.

Padomju ideoloģija ļāva pilnā mērā vingrināties, lietojot Mihaila Bahtina terminu, tautiskā karnevālisma kultūras izkopšanā. Jerofejevs ieraksta piezīmju grāmatiņā, teiksim, citātu no Dzeržinska: “Mīlestība šodien, tāpat kā iepriekš, tā man ir viss, es dzirdu un izjūtu dvēselē tās dziesmu. Šī dziesma sauc uz cīņu, uz nelokāmu gribu, uz nenogurstošu darbu.” Vai, teiksim, zvērinātās padomju rakstnieces Gaļinas Serebrjakovas rindas no Engelsa biogrāfijas – pa jaunekli Engelsu, kurš mīlējis zirgu izjādes un vairākas reizes iekļuvis lietū, taču “apģērbs uz viņa ātri izžuva no iekšējā karstuma pārpilnības”. No Ļeņina izteikumiem Jerofejevs sastādīja “Manu mazo ļeņiniānu” – tajā autors izpaužas vienīgi citātu atlasē, taču autora balss dzirdama ļoti labi, un tā saka: “Ļeņins ir mudaks. Pie tam – asiņains.” (No Jerofejeva uzstāšanās studentu auditorijai.)

Parodiju žanrā dzīvoja jautri, 60. gadu beigu tusiņus Maskavā atceras kāda Veņas paziņa: “Piemēram, tika izpildīta opera “Ļeņins un Dzeržinskis”. Tas bija lielisks ekspromts, kas sākās ar “r” skaņu raustošo ariozo: “Feliks – Edmundovič! – Kad – ceturtajā – KSDSP – kongresā – Jūs – runājāt – par – sociāl-demokrātiem, – Jūs – stipri – novirzījāties – labajā – oportūnismā!” Uzpūtīgais Dzeržinskis kā gailis iesaistījās ar vadoni politiskā diskusijā. Dialogu pavadīja improvizētas replikas no zāles, katru reizi jaunas. Mēs, “revolucionārās masas”, dziedājām “Naidīgās vētras pāri mums brāžas” vai ko tādā garā. Darbība, kur piedalījās gan Nadja (Nadežda Krupskaja – U.T.), gan meņševiki, gan matrozīši, noslēdzās ar operetisku kankanu ar kāju mētāšanu: “Pie eserēm, pie eserēm tūlīt mēs brauksim!” Un visa labā kompānija draudzīgi devās uz iedomātu bordeli. Mēs dzērām lētu portvīnu, kas mums bija lafita un kliko vietā, un konjaku Kamī-Krievzemē-dzīvot-grūti.”

60. gados veidojās tā “Jerofejeva paaudze”, kurai bija nospļauties uz to, ko savās piecgadēs domāja padomju vara. Un ko tad arī tā domāja... “Vairāk uzmanības jāveltī zirņu ieviešanai. Tas attiecas ne tikai uz Kaļinovku vien. Šādus apsvērumus es izteicu CK Pēnumā. Zirņi ir augstražīga kultūra, kas dod daudz kaloriju. Es nezinu, vai tagad kaļinovkieši cep zirņu pīrāgus, bet agrāk tādus pīrāgus uzskatīja par delikatesi. Tiesa, zirņus grūti novākt, jo tie ir klājeniska kultūra, taču grūtības var pārvarēt. Kāpēc jūs nevarētu pamēģināt sēt pupiņas? ... Nesaprotu, kāpēc jūs ignorējat pupiņas, vai tad tās pie jums neaug?”

Ņikita Hruščovs ieiet kukurūzas laukā. Viņa kājas iegrimst irdenajā zemē. Nezāļu nav. Ņ. Hruščovs saka, ka var novākt kukurūzas ražu un tūlīt bez aršanas sēt ziemājus.

“Novēlu jums, dārgie biedri, panākumus jūsu darbā. Strādāt, kā jūs redzat, vajag labi, šodien jāstrādā labāk nekā vakar, bet rīt – labāk nekā šodien, jo arī dzīvot jūs tā gribat – rīt jūs gribēsit dzīvot labāk nekā šodien. Un šo labāko dzīvi var radīt vienīgi ar savu darbu.” [12. Ņ. Hruščova saruna ar Kaļinovkas ciema kolhozniekiem. “Cīņa”, 1960. gada 4. septembris.]

Un lūk, kā Hruščova spārnotais teiciens iemūžināts “Gailīšos”: “Tu taču arī pats zini, ka otrā pēc kārtas rīta deva, ja to dzer no kakliņa, – aptumšo dvēseli, lai arī ne ilgi, tikai līdz trešajai devai, izdzertai no glāzes –, bet tomēr aptumšo. Vai gan tev to nezināt? – Bet lai. Lai gaiša šī tava diena. Lai tava rītdiena vēl gaišāka.”

Taču, kā piezīmē Josifs Brodskis Pola Pavļikovska (Paul Pavlikowski) filmā par Venediktu Jerofejevu, padomju vara bija kaut kas absurds, un to izsmiet bija visvieglāk. “Es domāju, ka tas bija kaut kas vairāk... Tā bija savas balss meklēšana.”

Pateicoties neparastajai literārajai apdāvinātībai un izglītībai, Jerofejeva proza ieguva gandrīz vai klasicisma iezīmes, taču pastāvīgā “bēdas” klātbūtne ļāva tai arī pacelties līdz kādam “niecīgam bezdibenim”, kā teiktu pats Veņa. Pie tam, tā pavisam noteikti nebija bēdāšanās par vienu vai otru dzīves notikumu, runa ir par kādām nepārtrauktām, metafiziskām skumjām, par attieksmi pret pasauli, kāda raksturīga Vecās derības Zālamanam, uz kuru vairākkārt “Gailīšos” atsaucas Jerofejevs. “Viss, par ko jūs runājat, viss, kas jūs nodarbina ik dienu, – man ir bezgalīgi svešs. Jā. Bet par to, kas nodarbina mani, – par to es nekad un nevienam neteikšu ne vārda. Varbūt aiz bailēm, ka mani varētu uzskatīt par tērētu, varbūt vēl aiz kaut kā cita, bet tomēr – ne vārda. – Atceros, vēl ļoti sen, kad manā klātbūtnē iesāka runāt vai strīdēties par kaut kādām blēņām, es teicu: “Ē! Un kā gan jūs varat ņemties ap šitādām blēņām!” Bet par mani brīnījās un teica: “Kas tad tās par blēņām? Ja jau arī tās ir blēņas, kas tad nav blēņas?” Bet es teicu: “O, es nezinu, nezinu! Bet ir.” Olga Sedakova uzskata, ka Veņičkam bija raksturīga ļoti krieviska ciešanu forma. Nezinu. Bet patiešām, to formula bija “jums manas skumjas nesaprast”. “Visu to kopā,” piezīmju grāmatiņā pieraksta Jerofejevs, “Aņenskis sauca par priekšvakara skumjām.”

Šī atgrūšanās nostāja Veņā apvienojās ar naidu pret visiem pašpārliecinātajiem un rosīgajiem un ar mīlestību pret visiem “pārāk cilvēciskajiem” – nodevējiem kā apustulis Pēteris, kura atteikšanos no Jēzus pie ugunskura vienmēr atcerējās Veņa, dažādiem vēstures nevaroņiem kā Faniju Kaplāni, eseri, kura šāva uz Ļeņinu un kuras vārdā bija nosaukta pēdējā, nepabeigtā Jerofejeva luga, pret savu “Gailīšu” kolhoza priekšsēdētāju, kurš spieda pumpas, stāvēja stūrī apčurājies un raudāja...

Pateicoties Pavļikovska filmai, iespējams ielūkoties Jerofejeva astoņdesmito gadu beigu kompānijās – ar dzeršanas pārmērībām, kaislībām un dziedāšanu; uzkrītoši, cik ļoti Jerofejevs izvairās piedalīties visā šajā jūklī, sēž, dzer un kaut ko domā pie sevis: “Vārdu sakot, sēžu es uz soliņa un skumstu kā Dievmāte” (ieraksts piezīmju grāmatiņā). Visi paziņas atceras, ka dzeršanām pieņemot apgriezienus, Jerofejevs kļuvis drūmāks un drūmāks.

Veņičkas “aizpasaulīgā” pozīcija ļauj Olgai Sedakovai runāt par viņa reliģisko potenciālu, pieļaujot, ka vienīgā iespēja bez sevis, gribētos teikt, plānveidīgas iznīcināšanas, viņam varēja būt reliģiskais askētisms, atteikšanās no pasaules, kuru šajā dzīvē Veņa realizēja pa savam. “Svētajiem tēviem ir tāds izteikums: kamēr cilvēks nav pateicis: mēs esam divi pasaulē – Dievs un es, tikmēr viņam vēl nekas nav sācies. Veņičkam bija sācies.” [13. Skat. interviju ar Olgu Sedakovu grāmatā “Maskava–Gailīši”.]

Taču šī saruna starp diviem beidzās Gailīšos. Pēc “Maskavas–Gailīšu” uzrakstīšanas Jerofejevs pazaudēja balsi – tiesa, Veņas ciešanas pēc kakla operācijas 1985. gadā un fiziskā balss zaudēšana padara šo metaforu bezgaumīgu. Tomēr, par spīti tam, ka Jerofejevs visu mūžu rakstīja savas piezīmju grāmatiņas, kā arī uzrakstīja pāris esejas un vēlīno lugu “Valpurģu nakts”, tas viss nekādi nav salīdzināmas ar “Gailīšiem” – vienkārši, lai uzrakstītu “Maskavu–Gailīšus”, kā teica Olga Sedakova, bija nepieciešama vesela dzīve, lai uzrakstītu vēl kaut ko citu – būtu bijusi nepieciešama cita dzīve.

Kāds no Jerofejeva piezīmju grāmatu aforismiem skan: “Un dzīvo apmēram tā, it kā tavu dzīvi būtu pārstāstījis Plutarhs.” Jerofejeva dzīve arī bija tāda, it kā to kāds visu laiku pierakstītu (tiesa gan, šis pierakstītājs bija galvenokārt pats Veņička) – un arī šīs pierakstīšanas dēļ tā bija tāda, kā bija, jo žanra tīrība necieta nepatiesību un nekonsekvenci. Ko teicu, to pateicu: manuprāt, Veņas nestāšanās pionieros, atteikšanās piedalīties jebkādās sabiedriskās aktivitātēs, riebums pret sadarbību ar režīmu, romantiskā jūtu dzīve, sevis attālināšana no pasaules var tikt aplūkota arī kā kāda ideāla prozas darba tropi. Tiesa gan, mūža pēdējā posmā viņa skaidrajā dzīves prozā arvien vairāk ielaužas svešķermeņi.

Vēl 1960. gada piezīmēs “No mana loga”, kas sākās: “Es reti skatos uz debesīm, es nemīlu debesis,” Veņas attieksme pret dzeršanu ir rotaļīga: “Par alkohola derīgumu var runāt bezgalīgi, un ne tikai politiskā plānā. Samazinot izelpojamās ogļskābās gāzes daudzumu, tādējādi palēninot organisko muskuļaudu sadegšanu, alkohols ļauj mums uzturēt savus spēkus ar minimālu barības daudzumu. Vēl vairāk, cilvēks skaidrā ir tiktāl garīgi nabadzīgs, ka nespēj izsaukt sevī pat pašus nozīmīgākos no afektiem; viņš kaunas no mimētiskā, vārdiskā un vienalga kāda patosa. Reizēm es sliecos domāt, ka seno grieķu vidējais psiholoģiskais līmenis bija līdzīgs mūsu pieklājīga reibuma “līmenim”; ka cilvēces vispārējam psiholoģiskajam stāvoklim piemīt tendence atskaidroties un ka jebkurš dumpis pret šo tendenci ir likumsakarīgs un taisnīgs. Skaidrību var atzīt par normālu parādību ja nu vienīgi bioloģiskā nozīmē; bet cilvēks taču vismazākajā mērā ir bioloģiska būtne. (..) Etilspirts tikumiskā plānā ir nomainījis kristiešu Dievu. Tas, kuram nav atbalsta punkta sevī, meklē to tagad virs sevis, bet ne pārdabiskajā. Viņa meklējumu objekts ir kļuvis tik “taustāms”, ka to izsaka vienkārša ķīmiska formula.”

Septiņdesmito gadu beigās sākas ārstēšanās no alkoholisma un baltās pelītes: “Pati satriecošākā no dienām. Sākas trīsreiz nolādētā dziedāšana sienā. Steidzami šņabi. Nepalīdz. Pelītes un vardītes. Steidzami izsauc Marku Fredkinu dežurēt. Visu nakti radio, lai noklusinātu dziedāšanu aiz sienas. Putenis – logā fizionomija. Cilvēki skapī, kurmis uz lustras. Panoptikums...” Piezīmju grāmatiņās parādās ieraksti: “Nāve bez augšāmcelšanās. (..) Nē, tomēr augšāmcelšanās. Katru dienu – viesi. (..) Divas diennaktis pirmsnāves, satricinājumu un neapturamas vemšanas.”

Astoņdesmito gadu vidū līdz ar slimības uzliesmojumu un operāciju sākas beigas: “24./X Visnemanīgākā no visām manām dzimš. dienām. Atceros tikai pirmos divus mēriņus, tālāk migla, atskaitot trešo kritienu virtuvē... Nākošajā dienā atklāju tikai kaudzi sadāvināto grāmatu. Un punu-pušumu uz paura-pakauša” (ieraksts 1989. gada piezīmju grāmatiņā).

Astoņdesmito gadu beigās parādās arvien vairāk Jerofejeva publikāciju, “Maskava–Gailīši” un “Valpurģu nakts” tiek iestudēta dažādos pasaules teātros; līdz ar slavu sākas nepārtraukta ciemiņu plūsma pie slavenības, intervijas, televīzijas un vajadzības. “Zāle pārpildīta. Vietu nav. Nevienu vairs nelaiž. Meserers zāles pārzinim stāsta par Jerofejevu kā labāko Krievijas rakstnieku. Uzreiz atbrīvojas galdiņš. Divas pudeles sausā vīna. Viegla uzkoda. Bella (Ahmaduļina – U.T.) blakus Veņičkam. Maigi glāsta roku: “Pats slaidākais... Pats, pats...” Ik pa brīdim pie mūsu galdiņa pienāk un fotogrāfē.” Saprotams arī, ka pēdējais Jerofejeva dzīves posms “dokumentēts” vislabāk, bet šajā dokumentācijā mēs redzam jau sabrukušu cilvēku, un tikai reizēm viņa asprātīgās replikas un pārmetošās zilās acis norāda uz kaut ko tādu, ko gribētos domāt par
“Maskavas–Gailīšu” autoru.

Ar 1975. gadu sākās arī Veņas “labiekārtošana dzīvē”: Gaļina Nosova savāc Jerofejevu pie sevis, nokārto viņam jaunus dokumentus, un kļūst par viņa otro sievu, pati lēnām jūkot prātā (divus gadus pēc Jerofejeva nāves izmetās pa sava dzīvokļa logu), izgriež no Veņas piezīmjugrāmatiņām, viņasprāt, kompromitējošas vietas, veido pēc teksta skaitļu rindas zīlēšanai un gaida Halleja komētas atnākšanu. Sieviešu sajūsma, kas Veņu bija pavadījusi visu mūžu, izpaužas “ģimenes draugos”, skandālos pielūdzēju starpā un kautiņos: “Beidzās ar to, ka 8. martā “uz visiem laikiem” aizgāja Jana Ščedrina un tikai par to, ka es vienu vienīgu diennakti pavadīju kopā ar Irinu Ļeontjevu un 3 dienas pirms tam paciemojos pie Jūlijas Nikolajevnas (arī uz diennakti). Kā jau visi sievieši pasaulē viņa nolēma 8. martā paflirtēt ar vienu no viesiem. Tika piekauta un izdzīta.” Viena no Veņičku plosošajām kaislībām bija greizsirdība; pirsmlaulību nodevību viņš nepiedeva savai pirmajai sievai, “mazuļa” mātei Valentīnai Zimakovai; greizsirdība kļūst par iemeslu skandāliem ar viņa mūža pēdējo sievieti Nataļju Šmeļkovu. Viņas 2002. gadā izdotās atmiņas kopā ar Jerofejeva pēdējo divu gadu piezīmju grāmatiņu publikāciju žurnālā Новое Литературное Обозрение (Nr. 18, 1996) ir dramatiska liecība par Jerofejeva dzīves pēdējiem gadiem, un man nākas vilcināties, pirms citēt divus ierakstus par 1990. gada 23. janvāri – viens ir no Jerofejeva piezīmju grāmatiņas, otrs – no Nataļjas Šmeļkovas dienasgrāmatas, pie tam iepriekšējās dienas viesību epizode fiksēta Pola Pavļikovska filmā.

“1990. g. 23. janv. – Maskava. Jau cita veida viesi: itālis intervētājs no av. “Messadžero” ar tulci. Kā teica Gaļ., viņš zvanījis un gribējis iebraukt “vienkārši uzmest aci un pārmīt kādu vārdu”, taču interv. iznāk pietiekoši gara, tā ka pa šo laiku paspēj pazust mamma un uzrasties Merī. Dzeru un ārdos: uzr. un paz. kam ienāk prātā, izņemot meitieti. Atsak. Braukt uz Abramc. ar pasūt. taksi – “man meitietis vairāk vajadzīgs” – Mur. un Gaļ. aizbrauc, atstājot mani Merī uzraudzībā. Sēž pie gultas, gaidot “meitieti” 8. Aizmiegu. Pamostos: kār. “meitietis”. Skandāla vakars. Nekad nav bijis tādas vēlēšanās “iznīdēt maitu”: ietr. kāju zemē guļ. fiz. Tomēr atceros pēdējo no viņas kliedzieniem, sak. ar sišanas iemesliem. Un pēc tā vēl apkampj un piekļ. Nospļauties.”

Par šo pašu dienu raksta Jerofejeva sieviete:
“23. janvāris. Atbraucu uz Flotes ielu 8 vakarā. Pa ceļam, pie Puškina stacijas izklaidībā gandrīz pakļūstu zem mašīnas, dungojot vakardienas Ļubčikovas: “Neaizej, paliec ar mani...” Durvis atver jaunais ģimenes draugs Merī. Vēsi: “Nemodiniet Veņu. Viņš nav gulējis visu nakti.” Uz grīdas divas glāzītes, pelnutrauks pilns ar izsmēķiem. Virtuvē – nemazgātu trauku kalns. Aiziet. Jerofejevs uzreiz pamostas: “Es ļauju tev skūpstīt tikai uz vaiga.” Saka, ka Gaļa ar Muravjovu aizbraukuši uz Abramcevu un ka viņš simt reizes jautājis Gaļai un Merī, vai es uz turieni braukšot. “Kādēļ tu viņus visus kaitini? Tu taču lieku reizi mani liec zem sitiena.” –

“Bet es to speciāli,” atbild Veņa. “Lai viņi visi zina, ka man pret tevi ir nopietnas jūtas.” Negaidīta agresija – apsūdz, ka vakar BBC filmēšanas laikā esot koķetējusi ar Polu (sajauc ar Ž.G.). Tik tikko salabstam.”

Veņička nomira 1990. gada 11. maija rītā, un pēdējais, ko viņš uzrakstīja uz papīra strēmelītes slimnīcā, bija: “Vakar pie manas gultiņas savācās vesela kaudze ar meitiešiem un visas apķērās ap manu vēža kakliņu.”

Reiz bija vesela paaudze, par kuras balsi kļuva Venedikts Jerofejevs. Bet nav jau ko sevi mānīt – drīz vairs nebūs visu to, kuri apgalvo, ka Jerofejevs pats bija daudz nozīmīgāks par saviem sacerējumiem; drīz nebūs to, kas mīlēja viņu nevis kā slavenu rakstnieku, bet gan kā brīnišķīgu (tieši tā!), valdzinošu, neparasti pievilcīgu cilvēku.” Nebūs to, kas sevi iznīcināja dzerot, un nebūs arī to, kas sevi saudzēja. Nav vairs Melnūsainā – Igora Avdijeva, nav Ļudas – Ludmilas Ļubčikovas, nav Veņičkas adjutanta – Vadima Tihonova. Nav ne pirmās, ne otrās sievas. Nav, nav. Ir Gailīši, un vilciens uz turieni, un, starp citu, ir saglabājies audio ieraksts, kurā Jerofejevs neparasti patīkamā balsī lasa “Maskavu–Gailīšus”: varbūt šis lasījums kādreiz palīdzēs kādam nākotnes lasītājam sadzirdēt to neatkārtojamo intonāciju, kuru Veņička bija ieguvis apmaiņā pret pasauli.