Ja mēs visu to pārcietīsim

Rakstā aplūkotas grāmatas

Just Kids.
Patti Smith. Harper Collins, 2010

Life.
Keith Richards. Little, Brown and Company, 2010

Pieņemts uzskatīt, ka bērniem un dzērājiem parasti veicas. Viņi var krist un nesasisties, aizmigt, kur pagadās, un allaž pamosties – vārdu sakot, abas šīs sabiedrības grupas ir tādi kā kaķi, kas alaž krīt uz kājām. Par kaķiem, protams, tā nav tiesa, un, kā liecina kriminālhronikas, arī priekšstats par bērniem un dzērājiem nav nekāds dabas likums. Var teikt, ka mums visiem veicas vien tikmēr, kamēr veicas, un izdzīvot izdodas vienīgi tiem... kas kādu brīdi paliek dzīvi.

Par šādām pliekanām patiesībām mudina domāt divas pagājušajā gadā iznākušas un plašu publicitāti guvušas atmiņu grāmatas – grupas The Rolling Stones ģitārista Kīta Ričardsa (“kopīgi” ar žurnālistu Džeimsu Foksu sarakstītā) „Dzīve” un Patijas Smitas „Vienkārši bērni”.

Abus autorus vieno ne vien tas, ka viņi ir populāri mūziķi, bet arī fakts, ka viņi vēl aizvien ir dzīvi, kas nebūt nav uzskatāms par pašsaprotamu, jo kā vienam, tā otram ir bijis daudz iespēju ne vien nekļūt par to, par ko viņi savas dzīves laikā ir kļuvuši, bet arī nenodzīvot līdz memuāru rakstīšanas vecumam. Liela daļa rokmūziķu savdabīgā veidā pamanās sevī apvienot gan dzērājus, gan bērnus.

Kīta Ričardsa izdzīvošanas spēja ir leģenda un nu jau ir grūti pateikt, kas viņa biogrāfijā ir ievērības cienīgāks – vai tas, ka viņš līdzās Mikam Džegeram ir viens no grupas The Rolling Stones dibinātājiem un dziesmu autoriem, vai tas, ka viņš vēl arvien nav miris un vēlas nodzīvot līdz pat 160 gadu vecumam.

Vēl 70. gados Ričardss bija iekļuvis savdabīgā žurnāla The Rolling Stone sarakstā – pēc tam, kad neveselīga dzīvesveida izraisītā nāvē bija aizgājuši Džimijs Hendrikss, Dženisa Džoplina, Džims Morisons un arī Braians Džonss no The Rolling Stones, žurnāls izvedoja ticamāko nākamo nāvinieku topu. Daudzus gadus Ričardss bija šī saraksta pirmajā vietā, taču kaut kādu iemeslu dēļ viņu nepiebeidza nedz heroīns, nedz viskijs, nedz cigaretes, visbeidzot žurnālisti zaudēja cerības sagaidīt Kīta bēres un no topa viņa vārdu paklusām aizvāca.

Ričardsa un viņa kolēģa Džegera dzīvesspars ir kļuvis par pamatu visdažādākajām baumām un dokumentāli neapstiprinātiem nostāstiem – piemēram, par to, ka abiem “Šveices klīnikās” tiekot regulāri pārlietas asinis. Paturot prātā, ka jau 1968. gadā The Rolling Stones ierakstīja dziesmu “Sympathy for the Devil”, kas rakstīta kā paša Lucifera pirmās personas vēstījums, protams, ir iespējama vēl kāda versija – Ričardsa (un Džegera) dzīvelīguma pamatā ir vecais labais triks ar dvēseles pārdošanu velnam.

Lasot Ričardsa dzīvesstāstu, grūti nepamanīt savdabīgu un neomulīgu vēsumu vai pat drēgnumu, kas vējo viņa attiecībās ar pārējiem cilvēkiem – pat ar Miku Džegeru. Kāds grāmatas recenzents izteicis pieņēmumu, ka par šķērsli Džegera un Ričardsa attiecībās, visticamāk, esot kļuvis nevis velns, bet heroīns – Ričardss tam bija pievērsies ar visu sirdi un dvēseli, savukārt Džegers bijis pārāk piesardzīgs un apdomīgs, lai kristu atkarībā. Heroīna teorija gan nekādi nepalīdz izskaidrot visus pārējos Ričardsa cilvēcisko attiecību samežģījumus.

No tēva Ričardss faktiski atteicās pēc tam, kad viņa vecāki izšķīrās; vēl viens no Rolling Stones dibinātājiem Ians Stjuarts “mārketinga apsvērumu”, bet būtībā sava izskata dēļ, tika nostumts no skatuves un padarīts par grupas palīgstrādnieku, šoferi un atbalsta mūziķi. Atkarībās ieslīgušais grupas dalībnieks Braians Džonss izrādījās pārāk smaga nasta pārējiem atkarībās slīgstošajiem grupas dalībniekiem, viņi žigli vien no Braiana atkratījās, un neilgi pēc tam viņš gāja bojā; pie aizmirstajiem un atstumtajiem pieskaitāms arī grupas sākotnējais menedžeris un bieži vien sieviešu drānās tērptais pusblēdis Endrjū Lugs Oldhams, producenti Glins Džonss un Džimijs Millers. Nekāda vieglā dzīve nebija arī rokzvaizgnes bērniem – dēls vārdā Teirs nomira trīs mēnešu vecumā, meita Andžela tika atstāta audzināšanai Ričardsa mātei, jo bērnu māte itāļu aktrise Anita Palenberga bija pārāk neuzticama narkomāne, bet vecāko dēlu Marlonu, kas šādi tika nosaukts par godu Marlonam Brando, Ričardss agrā vecumā sāka vazāt sev līdzi. “Tagad Marlons visu ir sapratis,” spriež Ričardss. “Tādi bija laiki, un tāda bija dzīve.”

Lasot Ričardsa un Smitas atmiņas, sāk šķist, ka šie laiki ir bijuši baisi, katrā ziņā krietni vien baisāki, nekā viss, kas noticis vēlāk, – un tiem, kas šos laikus laimīgi pārcietuši, ir pamatīgi paveicies.Smitas gadījumā mūžības dvesma un nāves tuvums samanāms jau pašās pirmajās, viņas bērnības atmiņās. Jāšaubās, ka tam ir kāda saistība ar viņas vēlāko aizraušanos ar Artura Rembo un Viljama Bleika dzeju (starp citu, 2007. gadā iznāca Smitas sakārtota Viljama Bleika dzeju izlase, kurā viņa bija atlasījusi savus mīļākos viņa dzejoļus), drīzāk aizraušanās ar Bleika dzeju saistīta, tā teikt, ar Smitas temperamentu, kas dažādiem “mūžības jautājumiem” esot mudinājis pievērsties jau kopš bērna kājas.

Tā, piemēram, Smita stāsta par mātes iemācītu vakara lūgšanu. Māte, smēķēdama cigareti, esot stāvējusi pie mazās Patijas gultiņas un sākumā lūgšanu teikusi priekšā. Tā bijusi pavisam parasta vakara lūgšana, kaut kas līdzīgs mūsu: “Nu es gribu gulēt iet, Dievs, slēdz manas acis ciet, Tava acs lai nomodā, stāv par mani miedziņā.”

Atšķirībā no latviešu versijas, angļu lūgšana noslēdzas ar rindām: “If I shoud die before I wake, I pray the Lord my soul to take” (burtiski – bet ja man jāmirst, iekams mostos, es lūdzu, Dievs, pieņem manu dvēseli). Saprotams, šāds iespējamais notikumu pavērsiens kairināja bērna iztēli, un turpat līdzās pīpējošā māte tika nomocīta ar visādiem jautājumiem: “Kas ir dvēsele?” “Vai aizmidzis var sajust, ka dvēsele tevi pamet?” un tādā garā.

Lai apmierinātu meitas ziņkārību, māte viņu bija sākusi sūtīt svētdienas skolā (Patijas vecāki, oficiante un fabrikas strādnieks, bija Jehovas liecinieki), kur par nozīmīgāko pieredzi kļuva medus karote ikkatru apmācību noslēgumā. Medus bērniem tika izsniegts no burkas ar vienu kopīgu karoti, un Patija allaž ar nepatiku bija vērojusi, kā viņai tuvojas klepojošu un puņķainu svētdienas skolas biedru mutēs pabijusī karote. Šādas ainas Smitas grāmatu padara atšķirīgu no Kīta Ričardsa memuāriem, un to dēļ autorei var piedot pat muļķīgus vispārinājumus un neizprotamus secinājumus – piemēram, par to, ka svētdienas skolā iepazītais Dieva vārds viņai palīdzējis nonākt līdz izpratnei par iespēju sarunāties ar Dievu klusējot, un grūti izprotamai saistībai starp šo spēju un mīlestību uz grāmatām.

Ričardsa memuāros, iespējams, pieaicinātā līdzautora rosības iespaidā, šādas sajūtas, ka darīšana ar dzīvu cilvēku un viņa pārdzīvojumiem, tikpat kā nav. Kaut jelkādu dzīvību viņa dzīves gājuma aprakstā spēj ienest vienīgi aktieris Džonijs Deps, un arī tikai, ja iznāk darīšana ar Ričardsa „Dzīves” izdevumu audiogrāmatā – Deps viens un divi pārmaina balsi un rada ilūziju, ka ar mums runā čunčursejainais, viskija izgarojumu un cigarešu dūmu mākonī mītošais Ričardss. Nelaime vienīgi tāda, ka nekā aizraujoša šim Ričardsam mums nav, ko vēstīt.

Smita, kā jau dzejniece (mūzikai viņa pievērsās vēlāk, bet sākumā loloja sapni kļūt ne ta par dzejnieci, ne ta par mākslinieci), savā grāmatiņā iztiek bez garas pļāpības un pa rindkopai vien izstāsta stāstus, kas vairs nav izdabūjami laukā no atmiņas pat tad, ja par pašu autori, viņas mūziku un visu pārējo grāmatā aprakstīto vairs nedomā.

Piemēram, stāsts par viņas bērnības draudzeni Stefāniju. Patija diezgan bieži mēdza viesoties pie Stefānijas. Tā nebija parasta meiteņu draudzība, jo Stefānija par Patiju bija vecāka, nekā daudz viņām nebija ko apspriest, turklāt bija zināms, ka Stefānijai ir kaut kāda briesmīga un neizprotama slimība. Viņai bija asins vēzis. Tagad Smita, atsaucot to visu atmiņā, ir nonākusi pie secinājuma, ka šīs “draudzības” pamatā, visticamāk, bijusi jūsma par visu, kas slimajai meitenei piederēja. Stefānijas vecākā māsa meitenes bija cienājusi ar kakao un cepumiem, Stefānija parasti gulējusi gultā ar daudziem spilveniem un lasījusi draudzenei priekšā savas komiksu grāmatas – to kolekcija bijusi patiešām iespaidīga. Taču īpaši vilinoša Patija bija šķitusi veca cigāru kaste ar dažādiem dārgumiem, kādi nu 1953. gadā bērniem varēja būt, un rozā “dārglietu” kastīte, kuru atverot, riņķa danci sāka maza fejai līdzīga balerīnas figūriņa. Tā esot bijusi barga ziema (Smita arī savas atmiņas sāk ar to, ka esot piedzimusi skarba puteņa laikā), un Patijai tā arī nebija iznācis pildīt savu solījumu draudzeni apmeklēt Svētā Valentīna dienā. Tomēr nākamajā dienā viņai izdevās līdz Stefānijai nokļūt. Draudzene todien bija šķitusi pagalam vārga, komiksus priekšā nebija lasījusi, bija licies, ka tūliņ tūliņ iemigs, tomēr viņa bija lūgusi, lai Patija vēl kādu brīdi pie viņas pakavējas. Taču Smita bija aizņemta ar dārgumu lādīti – īpaši iekārota tajā viņai bija šķitusi kāda piespraude, un viņa to bija paslēpusi savā dūrainī. Tomēr nekāda prieka par ieguvumu nebija. Sirdsapziņas pārmetumi esot bijuši tik lieli, ka nākamajā dienā Patija pat neaizgāja uz skolu un bija slima. Dienu vēlāk atklājās, ka Stefānijas stāvoklis pasliktinājies un viņa aizvesta uz slimnīcu. Patijas vecāki devās nodot asinis, taču pārbrauca ar sliktām ziņām – draudzene bija mirusi. Šis bija izrādījies viens no tiem gadījumiem, kad bērni neizdzīvo.Krietni laimīgāks liktenis bija kādam citam bērnam. 1966. gadā 19 gadu vecumā Patija pārgulēja ar kādu 17 gadus vecu čali – “vēl kārnāku, nekā es pati”, un ar šo vienu reizi bija diezgan, lai paliktu stāvoklī. Pretapaugļošanās tabletes vēl nebija parādījušās, sekss nebija nekāds padsmitgadnieku joks. Patija bija vecākā meita ģimenē, mātes un tēva lielā cerība (lai gan tēvs mēdza teikt, ka viņa neesot pietiekami pievilcīga, lai tiktu pie vīra). Atmiņu aina, kurā Smita apraksta, kā sēdējusi veļas istabā pie veļasmašīnas, raudzījusies uz neizmazgātās veļas kaudzi, klausījusies, kā mājā skan vecāku, brāļu un māsu balsis, un viņai šķiet, ka viņa kaut ko saprot, ir, iespējams, pati iespaidīgākā visā grāmatā. Taču, lai ko arī viņa būtu sapratusi, Smitu izslēdza no koledžas, bērns laimīgi piedzima, un krietni vien mazāk laimīgi tika atstāts. Patija bija nolēmusi ne vien tikt prom no ļaužu valodām, bet arī doties uz Ņujorku un kļūt par mākslinieci – labi apzinoties, ka viņai nekad nebūs tik daudz naudas, lai varētu atļauties iestāties kādā mākslas skolā.

Nauda bija arī pirmais šķērslis ceļā uz Ņujorku. 1967. gada 3. jūlijā viņa atvadījās no radiem un iekāpa autobusā uz Filadelfiju, taču tur izrādījās, ka biļetes cena uz Ņujorku kopš pēdējās reizes, kad viņa bija braukusi, ir gandrīz dubultojusies. Tādas naudas Patijai nebija. Mājās atgriezties viņai nebija dūšas – tas būtu bijis pārāk liels pazemojums, tomēr viņa devās uz tālruņa automāta būdiņu. Plauktā līdzās telefonu grāmatai bija aizmirsta sieviešu rokassomiņa, tajā bija 32 dolāri, un šai nezināmajai sievietei Patija Smita var būt pateicīga par to, ka ir kļuvusi par rokzvaigzni.

Ņujorkā viņai bija sarunāta palikšana pie paziņām, taču tur viņu gaidīja nākamā liktenīgā sagadīšanās. Paziņas no dzīvokļa bija izvākušies. Tomēr viens no jaunajiem īrniekiem ieteica aprunāties ar citu apakšīrnieku – tas varētu zināt Smitas paziņu jauno adresi. Istabas saimnieks, jauns cilvēks baltā kreklā un ar “dzejnieka cirtām” bija gultā aizmidzis. Tomēr ar Ņujorkā dzīvojošo paziņu atrašanu negāja gluži, kā cerēts, un kādu laiku Patija pavadīja “Džimijam Hendriksam līdzīga” klaidoņa sabiedrībā, nakšņoja Centrālparkā un pārtika no sabiedriskās ēdināšanas iestāžu atkritumu kastēs atrastām salātu lapām un maizes. Togad nomira Džons Koltreins, Ķīna sāka kodolieroču izmēģinājumus, Džimijs Hendrikss Moterejas festivālā aizdedzināja savu ģitāru, pa radio skanēja “Ode to Billie Joe”, Ņūarkā, Milvokos un Detroitā notika nemieri un kautiņi ar policiju, bija sācies puķu bērnu un šķietami lielu pārmaiņu laiks.

Ja neņem vērā Koltreina bēres, lielākā daļa šo notikumu Patijai gāja secen – viņa meklēja darbu,

strādāja bāros un kafejnīcās, visbeidzot dabūja darbu Brentano grāmatnīcu ķēdes veikalā. Kādudien grāmatnīcā ienāca tas pats mākslinieciskā paskata tipiņš no paziņu dzīvokļa. Šoreiz viņam ap kaklu bija pat kaklasaite, un viņš esot izskatījies pēc “katoļu privātskolas audzēkņa”. Savā ziņā šis vērojums nebija tālu no patiesības. Jaunais cilvēks bija uzaudzis katoļu ģimenē, baudījis atbilstošu audzināšanu, un kopš agras bērnības viņu bija aizgrābusi katoļu baznīcā valdošā greznība. Droši vien tāpēc viņš bija nonācis pie pārliecības, ka jākļūst par modes mākslinieku un jau kopš pusaudža gadiem bija aizrāvies ar pašdarinātu rotaslietu gatavošanu. Arī veikalā viņš pētīja suvenīru un rotu vitrīnu un visbeidzot norādīja uz persiešu kaklarotu:

“Es gribu šito.”

“Arī man tā ir vismīļākā,” bija teikusi Smita. “Man tā atgādina skapulāru.”

“Tu esi katoliete?” viņš bija vaicājis.

“Nē, man vienkārši patīk visādas katoļu lietiņas.”

“Es biju altārzēns,” viņš pasmaidīja. “Man patika vēzēt vīrāka kvēpināmo trauku.”

Viņa vārds bija Bobs jeb Roberts Mepltorps, un Patijai Smitai nebija ne jausmas, ka jauneklis tajā dienā ir lietojis LSD, jo par LSD tobrīd viņa bija lasījusi vienīgi Anaīsas Nīnas grāmatā “Kolāžas”. Patija viņam ieteica turpmāk vairs nekad sevi nesaukt par Bobu.

“Tā, it kā tas būtu pilnīgi pašsaprotami, mēs palikām kopā un viens otram līdzās, izņemot laikā, kad bijām prom darbā,” viņa rakstīja. Savos necilajos grāmatnīcu pārdevēju darbos sapelnījuši un sakrājuši kādu nebūt naudiņu, viņi noīrēja savu pirmo kopīgo dzīvokli un ar vienīgi jauniem cilvēkiem piemītošu entuziasmu ķērās pie tā tīrīšanas, remontēšanas un pielāgošanas savai gaumei.

Tas bija laiks, kad stilīgi skaitījās uzvilkt “bītnieku sandales”, apsiet bārkstainas šalles, ap kaklu apmest daudzas dažādas krelles (Mepltorpam, ne Smitai), uzvilkt aitādas vesti, doties uz Vašingtona laukumu ar kafijas termosu un vienkārši raudzīties garāmslīdošajos tūristos, narkomānos, šahistos, pretkara protestētājos un folkdziedātājos.

“Paskat, nofotografē šitos!” kāda sieviete bija teikusi savam vīram. “Viņi pilnīgi noteikti ir mākslinieki.” “Nu, beidz!” vīrs esot bijis krietni vien skeptiskāk noskaņots. “Tie taču vienkārši ir bērni.” Mepltorpam tobrīd bija 21 gads. Kādudien Brentano grāmatveikalā pārdošanai nonāca oroģinālnovilkums no Bleika grāmatas “America: A Prophecy” gravīrām. Papīrā bija Bleika monogramma. Mepltorps, nespēdams pretoties kārdinājumam, gravīru bija nozadzis un atnesis mājās. “Līdzīgi Žanam Ženē, Roberts bija nekam nederīgs zaglis,” rakstīja Smita. “Ženē tika noķerts un iebāzts cietumā par retu Prusta izdevumu un zīda audumu zagšanu pie kreklu skrodera.” Mepltors netika pieķerts. Sirdsapziņas mocīts, Bleika gravīru viņš saplucināja sīkās skrandās un azskaloja tualetes podā.

Šo to nozagt gadījās arī Smitai. Naudas abiem necik daudz nebija, un bieži vien bija jāizšķiras, vai atlikušos dažus dolārus tērēt pāris sviestmaizēm, vai dažiem zīmuļiem, otām un papīram.

Viss notika pārāk nepareizi un lēni ne tikai Ņujorkā dzīvojošo bērnu izpratnē – nekādu prieku, šķiet, par to neizjuta arī viņu vecāki. Pienāca diena, kad Roberts nolēma ar Patiju iepazīstināt savu ģimeni. Doma, ka varētu mājās vest meiteni, ar kuru neesi precējies, nebija pieļaujama, tāpēc tika izdomāta atbilstoša leģenda – viņi ir bijuši Arubas salā un tur salaulājušies. Laimīgā kārtā kāds Roberta draugs bija devies ceļojumā uz Karību salām, un viņam tika lūgts no turienes pārsūtīt Roberta mātei iepriekš sagatavotu vēstuli. Viss gan negāja gluži kā plānots. Roberta tēvs stāstam par salaulāšanos nebija bijis gatavs noticēt un, kā vēlāk bija atstāstījuši mājinieki, tūliņ pēc “jaunā pāra” aizbraukšanas bija noteicis: “Neticu, ka viņi vispār ir precējušies.” Vēl pēc kāda laika ģimeni gaidīja vēl lielāks satricinājums, jo Roberts saprata, ka ir gejs.

Kad pavisam drīz pēc tam Smita un Mepltorps uz brīdi pašķīrās, kādā no nejaušām satikšanās reizēm viņš bija draudējis: “Ja tu nenāksi man līdzi, es sākšu dzīvot ar džeku. Es kļūšu homoseksuāls.” Viņš aizbrauca uz Sanfrancisko, bet Patija ar māsu aizbrauca uz Parīzi. Visas Francijas avīzes ziņoja par Braiena Džonsa nāvi. Viņam bija bijuši tikai 24 gadi. Londonas Haidparkā notika viņam veltīts atlikušo The Rolling Stones biedru piemiņas koncerts. To apmeklēja kādi 250 000 skatītāju, un Miks Džegers Londonas debesīs palaida baltu baložu baru. Tādi bija laiki.

Un arī Robertam Mepltorpam nebūt neklājās viegli. Atgriezusies Amerikā, Smita viņu atrada pusdzīvu – viņu kratīja drudzis, mocīja šaušalīgs smaganu iekaisums, bet no bada bija zaudēts gan svars, gan spēja puslīdz sakarīgi pārvietoties. Pie mājas ārdurvīm tajā pašā dienā, kad atgriezās Smita, bija nogalināts kāds jauns vīrietis – uz asfalta vēl arvien bija redzama ar krītu apvilkta līķa kontūra.

Viņi pārvācās uz viesnīcu Allerton  – vietu, kas oda pēc čurām un dezinfekcijas līdzekļiem, un kur pat tapetes pa vasaru lobījās nost no sienām “kā atmirusi āda”. Izlietne bija sarūsējusi, un no krāna nenāca ūdens, bet laiku pa laikam tikai daži brūni rūsaina ūdens pilieni, bet Roberta spilvenā un “dzejnieka cirtās” bija iemetušās utis. Atkalsatikšanās priekā Smita no Mepltorpa kā dāvanu saņēma gonoreju.

Iespējams, viņi tur tā arī būtu palikuši, ja vien Smitai nebūtu pieticis uzņēmības bezspēcīgo Mepltorpu ar visām mantām un sevi pārvietot uz Chelsea Hotel. Saskaņā ar pilsētā klīstošu leģendu, dažkārt tev varēja rasties iespēja tikt pie istabas šajā viesnīcā nevis par naudu, bet apmaiņā pret taviem sasniegumiem kādā no mākslām. Tā  nu pie viesnīcas pārvaldnieka Stenlija Barda nonāca mape ar Roberta un Patijas darbiem. Kad beidzot pienāca brīdis, kad viņi varēja par savu istabu samaksāt un mapi atgūt, izrādījās, ka neviens to tā arī nav atvēris.

Abi bieži vien iztika no naudas, ko Smita nopelnīja, uzpirkdama un tālāk pārdodama retas lietotas grāmatas. Lai gan viņu dzīvi nekādā ziņā nevarēja uzskatīt par turīgu, tas nebija bijs šķērslis pie brokastu galda sastapt Džimiju Hendriksu vai kādudien nonākt Dženisas Džoplinas viesnīcas istabiņā (Patija Smita apgalvo, ka tieši viņa esot Dženisu nosaukusi par Pērli – vārdā, kas viņai pielipa kā iesauka un kurā tika nosaukts jau pēc Dženisas nāves 1971. gadā iznākušais hrestomātiskais albums). Lai vai kā, raksta Smita, šajā laikā vēl nebija izveidojušies mūsdienu popmūzikā valdošie priekšstati par zvaigznēm un šo priekšstatu noteiktās attiecības – tagad, ja kādam kaut kur pie brokastīm izdosies sastapt Lēdiju Gagu vai pat Kītu Ričardsu, to drīzāk nu jau var uzskatīt par vēsturisku sensāciju un unikālu izņēmumu.

Cita gaisotne valdījusi restorānā Max’s, kura melnajā dibenistabā pie apaļa galda mēdza pulcēties Endija Vorhola “loks”. Pats Vorhols tur gan šajā laikā mēdza parādīties ārkārtīgi reti, un pārsvarā ap galdu grozījās viņam vairāk vai mazāk pietuvināti personāži. Izpelnīties godu viņiem piebiedroties nebūt nebija viegli, taču atšķirībā no Patijas, kas to, šķiet, nemaz īpaši nekāroja, Mepltorpam labu laiku tas bijis ārkārtīgi svarīgs dzīves mērķis.

To, ka Mepltorps drīz vien kļūs par nozīmīgu 20. gadsimta modes un mākslas fotogrāfu, šī mērķa sasniegšana nekā īpaši neietekmēja. Smita ļauj noprast, ka viņai gan tajā bijusi visai nozīmīga loma – tieši viņa Robertu esot mēģinājusi pierunāt pārstāt taisīt kolāžas no homoerotisku žurnālu izgriezumiem un ķerties pie fotografēšanas. Var jau būt, ka viss patiešām arī bija tika vienkārši – tāpat kā Patijas atskārta The Doors koncertā, ka Džima Morisona vietā uz skatuves vienlīdz labi varētu būt arī viņa.

Kaut kā nebūt viņi abi šos pirmos gadus Ņujorkā bija izdzīvojuši, smaganas bija sadzijušas, gonoreja izārstēta, un katram no viņiem sākās sava dzīve. Par Mepltorpu gan jāsaka, ka beigu beigās izdzīvot viņam tomēr neizdevās – viņa nomira 1989. gadā no AIDS.

Nesen kādā esejā par rokmūziķu atainojumu daiļliteratūrā bija pieminēts, ka lielā mērā šādi apraksti  lemti neveiksmei, jo rokmūziķu dzīves jeb leģendas, par ko tiek pārvērstas viņu dzīves, pārsvarā ir pārspīlētas pārmērības. Jebkurš mēģinājums ko tādu aprakstīt vai atainot izrādās bālasinīgs atdarinājums. Gan Patijas Smitas, gan Kīta Ričardsa, gan Roberta Mepltorpa (lai arī viņš nebija nekāda rokzvaigzne) stāsti apliecina, ka tā varētu būt tiesa.

Ričardss no kokaīna spēja atteikties vienīgi 62 gadu vecumā, pēc tam, kad nogāzās no palmas, kur bija uzrāpies ķeksēt kokosriekstus, un pārsitis galvu. Tomēr palika dzīvs. Lielā mērā viņam tā visu mūžu esot laimējies tāpēc, viņš raksta, ka žigli nopelnītā lielā nauda ļāvusi iegādāties vislabākās kvalitātes narkotikas, nevis kaut kādus uz ielas nopērkamus draņķus. “Es vienmēr ļoti pedantiski raudzījos, kāda ir deva. Nekad to nepalielināju vēl mazdrusciņ, lai mazdrusciņ pastiprinātu arī kaifu.” Starp citu, to mums stāsta cilvēks, kas kopš bērnības mīl uzturēties bibliotēkās un ir kļuvis par aizrautīgu seno grāmatu kolekcionāru – savu kolekciju, kurā esot tūkstošiem sējumu, viņš esot centies sakārtot atbilstoši “īstajās” bibliotēkās izmantotajai Djūija decimālajai klasifikācijas sistēmai.

Ir patiešām grūti saprast, ko ar šādu informāciju lai iesāk vai ko gan no šādiem stāstiem “var mācīties”. Jo īpaši, ja arī tev pašam ir bērni, un raugoties uz viņiem, nav ne mazāko iespēju iztēloties, kas ar viņiem jau pēc brīža var notikt.