Ir ļoti maz tēvu
(Foto - Kaspars Goba)

“Rīgas Laiks” sarunājas ar dekānu Andreju Mediņu Bruknas Kalna svētību kopienā

Ir ļoti maz tēvu

Andrejs Mediņš: (Ieved Bruknas muižas telpās.) Kad te vēl bija pagasta māja, skola bija iekšā, klubs bija, tad šeit bija tualetes uzbūvētas. Ā, tā diršamā sistēma ir ļoti vienkārša – pagrabā, kamēr ir pilns. Krievu laikos viņš jau bija piedirsts. Tad ir jautājums pavisam vienkāršs tāds, mīkla: ārā viņi negāja to darīt. Kā viņi atrada risinājumu?

Rīgas Laiks: Nu, naktspodiņš, tas jau tāds labs risinājums.

Mediņš: Vai, cik jūs kulturāla esat. Aizsita pirmā stāva tualešu durvis ciet, uzreiz izgrieza divus caurumus un krāmēja no otrā uz pirmo stāvu.. Un mēs atnācām ar to visu zelta bagātību.

RL: Tātad šeit, kur mēs tagad stāvam, bija viss pilns, no zemes līdz griestiem.

Mediņš: Tāpēc mēs te mainām visus apmetumus, jo tās sienas jau te ir sasūkušās.

RL: Ja drīkst uzdot tehniskas dabas jautājumu, kā tad jūs tikāt vaļā no tiem sūdiem?

Mediņš: Vai! Svētais tēvs un vēl daži jaunieši no Rēzeknes augstskolas... Durvis uzlauzām vaļā. Nē, redzi, tā kā aiz durvīm tur bļāva cūkas vēl, tad tā smaka...

RL: Pagaidiet, tad cūkas vai kultūras nams, es īsti nesaprotu!

Mediņš: Skola jau bija likvidēta, pagasts jau bija likvidēts, kultūras nams jau bija likvidēts, te jau bija fermai pielāgota ēka. Un cūkas dzīvoja muižā iekšā. Tur nāca šķidrums vai šeit tecēja viss ar šķidrumiem, nevarēja jau saprast, no kurienes vairāk tas viss nāca. Tad ar studentiem mēs sākām. Lauzām tualeti ārā. Bet mums ir vēl viena tualete, tāda pati krimināla. Tāpēc vēl līdz šim gadam, tas ir jau cik – seši, septiņi gadi, es vispār par tualeti mājās nerunāju, jo man… jo, kamēr es visu šito izmēzis, iztīrījis… Mēs šobrīd esam iztīrījuši tikai trīs pagrabus. Vienu no viņiem es jums parādīšu.

RL: Kapela ir viens no tiem pagrabiem?

Mediņš: Jā. Bet darba vēl daudz, visi griesti tiks apgleznoti.

RL: Vai tas viss tiek darīts, ņemot vērā to, kā te baronu laikā ir bijis?

Mediņš: Mēs paši esam ieinteresēti, lai ēka sevī nestu šo senatnes gaisotni. Bet runa ir tikai par centrālajām goda zālēm, ne par tualetēm, guļamistabām.

RL: Vai jums ir informācija, uz kā balstīties?

Mediņš: Tikai telpu izvietojums. (Ved tālāk.) Visus šos gadus dzīvojām bez grīdām. Tagad tikai esam izdarījuši to grūdienu… (Rāda.) Tā būs ēdamzāle. Te būs garš galds.

RL: Cik daudz cilvēku jau izgājuši cauri šejienei?

Mediņš: Dzīvē reāli jau dzīvo astoņpadsmit cilvēki, kas strādā, dzīvo, mācās. Nevis šeit, bet, kas jau izgājuši un jau dzīvo dzīvē, ar viņiem mēs lepojamies. Neskatoties, ka vienam čalim pieder vairumtirdzniecības bāze alkoholam, bet viņš pats nelieto. Tie arī ir tie, kas palīdz, viņi ļoti labi zina, kas tas ir. (Rāda apgleznotas sienas.) Re, kur mākslinieks uzgleznojis pēc senas gravīras – tā, lūk, ir senā Brukna. Redzams, ka nav šo sānu jomu, ka pils veido iekšpagalmu. Tā ir vecā Brukna ar visiem purva akačiem un pilskalnu. Tās ir vecas gravīras no Lancmaņa. Mākslinieks – tas ir viens kopienas puisis, bija pilnīgi degradējies – bet kādas lietas viņš tagad taisa šeit! Jūs būsiet šokā, ko viņš tagad dara. Viņš tagad taisa skulptūras.

(Nokāpj pa kāpnēm un rāda pagrabtelpu.) 16. gadsimtā, pirmās pils laikā, šī bija virtuve ar visām palīgtelpām, bet vēsturiskie slāņi, mēsli un viss pārējais apsedz pavardus. Trauki, vara podi un katli, kas bija, tie ir aizgājuši Lancmanim. Mēs ļoti sadarbojamies. Mūsu jaunieši iztīrīja visus kūtsmēslus ārā, un tad tālāk visus tos pavardus pētīja Lancmaņa brandža. Un tas caurums, kas ir velvē, tā nav nekāda ielaušanās, tur kādreiz bija skapis ar liftu uz ēdamzāli. Un arī to Lancmanis paņēma projām. Tās šņores jau bija visas pagalam, skapis jau arī papuvis, bet bija ļoti interesants tas mehānisms, kā dzina uz augšu projām ēdienus. Pārējie pagrabi – tur ir aizmūrēts. Bet sajūta ir fantastiska, mēs zinām, ka viņi visi vēl ir pilni ar kūtsmēsliem. Un vēl plus tas, ka tur ir vācu karavīru apbedījumi. Vācu kapu fonds mums iztīrīja vienu pagrabu no saviem puišiem, viņu līķīšiem. Bet visas pārējās ejas, visas ir aizmūrētas ciet, jo vēl viss stāv pilns.

RL: Kauli pamīšus ar kūtsmēsliem?

Mediņš: Kā viņi sauc – šokolādes glazūrā. Tās velves ir lauztas, jo ferma laikam baidījās, lai tās negāžas, un tad nu piepludināja tos pagrabus ar kūtsmēsliem, pirmo gadu kūtsmēsli netika izvesti no mājas ārā, viņi tika pludināti pagrabā, lai tie pagrabi nofiksējas. Lancmanis vispār apbrīno, kas noticis šajā mājā.

RL: Imanta Lancmaņa vārda pieminēšana, saprotams, vieš uzticību, bet var jau viņu pieminēt kā emblēmu un īstenībā darīt, kā grib.

Mediņš: Nē, nē, nē. Viņš ir ļoti daudz konsultējis. Viņš regulāri iebrauc vasarās, paskatās, izstaigājam. Viņš jau mani gribēja piespiest pie vēlīnā baroka. Es teicu: “Lancman, tu mani pliku gribi pataisīt.”

RL: Kuram posmam atbilstu jūsu iecerētais rezultāts?

Mediņš: Jau klasicismam. Klasicisms agrīnais.

RL: Vai dzīve, ko dzīvo šāda kopiena, ir kaut kā salīdzināma ar klostera dzīvi?

Mediņš: Ļoti līdzīga. Ļoti tuva tam.

RL: Un kāda klostera regulai tā būtu tuvināta?

Mediņš: Benediktiešu dzīvesveids. Vai cisterciešiem, jo viņiem ir princips – lūdzies un strādā. Un tas pats šeit darbojas.

(Saruna atsākas pēc kopienas pusdienām.)

Mediņš: Atceries to epizodi Bez tabu, par mācītāju Babri, kurš iestūma, iespundēja tos Bez tabu darbiniekus?

RL: Nē, es neesmu redzējusi.

Mediņš: Viņš Baltinavā nozāģēja visus lielos dižkokus. Bet es arī esmu par to, ka jānozāģē visur tie koki.

RL: Kas tas par principu – jānozāģē visur?

Mediņš: Visur. Pirmkārt, tehnisku apsvērumu dēļ. Baznīca ir auksta, viņa ir mitra, viņa vienmēr ir vēsa. Es tādu baznīcu nevaru pieņemt. Un tad visi tie kovriki un visas tās altārsegas. Es nezinu, kā to pateikt, bet baznīca ir vieta, kur cilvēks saka: “Cik šeit ir mājīgi. Cik te ir silti. Cik te ir ļoti mīļi.” Tas ir tas. Tad cilvēks ir atradis savā dzīvē vietu, kur viņš jūtas vienkārši ļoti labi.

RL: Un koki būtu tie, kas traucē baznīcā justies labi?

Mediņš: Baznīcu nekad nevar redzēt cauri, mūri nedabū nekad sausumu un siltumu. Nu vot, tantes draudēja šitam čalītim, ka uzlaidīs Bez tabu virsū. Un viņš neticēja. Viņš runā no savas kanceles, un ienāk Bez tabu. Sāk filmēt visu. Viņš iet no rāmjiem, viņam visas etiķetes zūd, viņš bļauj: “Izslēdziet ārā! Ārā izslēdziet! Ar kādām tiesībām!” Un tie neslēdz. Ķer mirkļus, kā lai saka. Viņš ņem viņus un iespundē, ar noteikumu, kamēr neatdos lenti, ko viņi nofilmēs.

RL: Bet, Andrej, šis gadījums ir tāds anekdotisks. Vai tas, jūsuprāt, raksturo katoļu mācītāju vidi?

Mediņš: Neteikšu. Es pabeigšu to.

RL: Labi.

Mediņš: Tad viņš ir iespundējis, aizgājis noturēt dievkalpojumu. Tur jau baznīcas nav apsildāmas, šie pārsaluši. Viņš aiz durvīm bļaun: “Jūs zināt! Jūs viegli ārā netiksiet! Es tagad nometīšos ceļos, galvu sadauzīšu, pieri pret grīdu, pateikšu, ka jūs gribējāt mani izvarot!” A šie visu filmē, nu, raksta. Tin iekšā. (Smejas.) Dabiski, viņš izsauc savus draugus policistus, vietējos, Baltinavas. Bez tabu nobijušies, ka varētu vēl pa nakti sēdēt tā debilā mācītāja dēļ, tie atkal sazvana Rīgas policistus. Tāds superīgs hajs pie tās baznīcas notiek. Nu, beigās ņem un izlaiž ārā. To jau kruķīja ilgi. “Jūs man uzmācāties, izvarojāt seksuāli!” – šitie teksti visu laiku.

RL: Bet kāda ir mācība no tā visa? Gadījums ir jautrs, bez šaubām.

Mediņš: Nu jau ir pagājis laiks un man Kandavā vienam bērnam paņemti krustvecāki no Rīgas, kas laulājušies Baltinavā. Es kārtoju to metriku grāmatu, vārds, uzvārds. “Kāds tev uzvārds? Kā? Nu, jocīgi, ka jūs tā katris savā uzvārdā...” – “Nē, a bazņeickungs mumsim teica, ka valsts ir škirta nū bazņeicis un pietiks, ka jūs asat salauluoti. I vairāk navajag valstei ņikuo.” Bet es teicu: “Vai jums vismaz kaut kāds papīrs ir, apliecinot, ka jūs esat stājušies laulībā?” – Babris teica, ka nevajag, jo baznīca ir šķirta no valsts. Mācītājs, saproti, kā jau Latgalē – liela autoritāte.

RL: Bet tā nav nekāda mācība. Tas ir tikai turpinājums stāstam par mācītāja Babra personiskajām īpašībām.

Mediņš: Nē, es ar to gribu pateikt, ka, redzi, tā ir apbrīnojama vide priekš manis. Ziniet, mūsu Kurzemes baznīcas ir aizgājušas uz priekšu. Spēcīgi. Nu, divpadsmit, trīspadsmit gadus mēs īstenībā dzīvojam pa priekšu. Gan garīgajā, gan baznīcas izaugsmē, gan sadzīves lietās. Tās ir divas pilnīgi dažādas pasaules. Strādāt Kurzemē – nebūt tas nav viegli. Mācītājs nevar, es gribētu teikt, būt traktorists Kurzemē. Izbijušais traktorists, ja. Tas ir tā – lai cilvēks var iet baznīcā, viņam ir ļoti svarīgi, kas stāv viņa priekšā. Latgalē es pabiju divus gadus. Cik daudz inteliģences ir Latgales baznīcās? Cik tās rotā inteliģenti, tādi zinoši cilvēki, gaiši cilvēki? Cik tādu ir, kas padara to baznīcu skaistu? Tur gandrīz tādu nav. Iet jau tikai tie, kuri tā vienkārši pieņem, ka tā ir baznīca, ka mācītājs tā saka. Es pārstāvu tikai harismātisko pusi. Tātad – baznīca, kura ir ļoti dzīva, baznīca, kura neraksturojas tikai ar sienām un dievkalpojumu, bet baznīca, kurai ir ģimenes gaisotne, ir iekšējā dzīve. Darbība, dialogs, kontakti, svētki, skumjas. Man baznīca neko nenozīmē, ja šai baznīcai nav blakus telpas – vietas, kur cilvēks var tāpat būt. Nu, Kurzemē tas ir pamatīgi, katrai baznīcai ir milzīgas telpas, ir kafejnīcas. Es vienmēr brīnos par Rīgu, piemēram, kā ir kalpot Jēkaba katedrālē. Kā es varu apskaut šos cilvēkus, apņemt, ja es viņus nepazīstu un viņi mani nepazīst. Es nezinu neko par viņiem, un viņi savstarpēji cits par citu nezina. Viņi atnāk tur, pastāv, paklausās un aiziet. Tā nav draudze. Tā nav kopiena.

(Foto - Kaspars Goba)
Foto: Kaspars Goba

RL: Vai Aglona jums ir autoritāte?

Mediņš: Mēs Latvijā sevi mānām, ka viens priesteris vai priesteris ar vikāru var uzturēt sanktuāriju, svētvietu. Čenstohovā ir simt mūku, un tad viņiem ir visu laiku šī priesteriskā problēma, pietrūkst garīdzniecības, kas varētu uzturēt masas, uzturēt svētceļniekus, šos pasākumus, seminārus, visu, kas notiek. Svētvietās ir dzīvība visu gadu, no agra rīta līdz vakaram vēlam. Aglona visu laiku ir kā izmirusi, viņa tikai atmožas gadā uz tām dažām dienām, kad ir uzpūsti Dievmātes svētki.

RL: Ko jūs saprotat ar jēdzienu “aicinājums būt par priesteri”? Turklāt par katoļu priesteri, kura dzīve atšķiras ierobežojumu dēļ.

Mediņš: Es mēģināšu to pateikt ļoti vienkārši. Aicinājums, pirmkārt – tā ir atteikšanās. Mēs nevaram atrast pasaulē cilvēku, kurš ir ņēmis visu, ko dzīve dod, un teicis: es jūtos ļoti laimīgs. Atteikšanās, tātad – cik nopietni es kaut ko gribu sev. Ir arī katoļu mācītāji, kuri saka, ka viņu dzīve ir pustukša, kad viņiem ir celibāts, ka viņi ir gatavi būt ģimenes cilvēki. Es domāju, ka tā problēma jau nav sieviete. Es domāju, ka viņi jebkurā gadījumā to var izmantot un to darīt, bet tad viņiem ir jāpārliecinās, vai tas ir viņu aicinājums vispār – būt par mācītāju. Aicinājuma būtība ir tā, ka tu pats atbildi šim aicinājumam, nevis tev kaut kas tiek liegts. Ja arī atļautu precēties, es domāju, ka es to nedarītu. Es paliktu uzticīgs tam, kādu ceļu esmu izvēlējies. Ja tu esi patiesi atbildējis šim aicinājumam, tad tu vienmēr pasaulei paliksi kā liecība par šo celibātu. Bet pasaule nekad to nevar saprast un nevar pieņemt, un varbūt arī nesapratīs. Nu, jebkurā gadījumā kalpošanas visdziļākā būtība ir tā, ka es raugos uz Dievu, kuram es to daru, un realizēju šo kalpošanu caur cilvēkiem. Mācītājs, kuram ir ģimene, un mācītājs, kuram ir draudze, – tās ir nesavienojamas pasaules, tāpēc, ka gan viena, gan otra nes sevī dziļu atbildību. Draudze nevar neko pārmest mācītājam, kuram pirmajā vietā ir ģimene, sieva, bērni. Un tātad draudze nesaņem šo garīgo dziļo potenci, un tai pašā laikā viņiem grūti uzturēt mācītāja kundzi un visus pārējos. Lai gan nekas tur nav nosodāms.

RL: Kā jūs domājat, kāpēc maz jaunu cilvēku izvēlas priesterību?

Mediņš: Es domāju, pirmkārt, trūkst priesteriskā piemēra. Un varbūt tas liberālisms, ja tas vārds varētu atbilst šai situācijai. Daudzos jauniešos es redzu, viņos ir dzirksts, garīgums, no bērnības kaut kas ir. Kādā brīdī viņi sadeg. Tātad kaut kas ir šajā mācītājā, kas viņu ir aizrāvis, un kādā brīdī viņš ir vīlies.

RL: Kādā nozīmē te tiek lietots vārds “garīgums”? Vai jums šķiet, ka, piemēram, cilvēks, kurš nav bērnībā saskāries ne ar baznīcu, ne ar priesteriem, ir nolemts nebūt garīgs cilvēks? Vai garīgumu jūs identificējat ar baznīcu?

Mediņš: Nē. Garīgums man nekad nav saistījies tikai ar baznīcu. Es nevaru ciest, ja saka: tagad padziedāsim garīgās dziesmas. Jeb arī – šī ir sakrālā, garīgā māksla. Un kur ir robeža, kur sākas negarīgā māksla?

RL: Un kur tad ir šī robeža?

Mediņš: Man nav šīs robežas. Padziedāsim garīgās dziesmas... Tad man vienmēr pretjautājums: “Nu, kurā brīdī iesāksies tās negarīgās?”

RL: Varbūt tad, kad mēs tās dzērājdziesmas rausim vaļā, nu, piemēra pēc?

Mediņš: Arī tur ir savs garīgums iekšā.

RL: Atvainojiet, jūs tiešām ļoti nepiespiesti lietojat vārdu “garīgs”, es nespēju izsekot līdzi.

Mediņš: Ņemsim kaut vai reālu piemēru, šo kopienu. Ja es šeit noliktu kādu sociālo darbinieku, kurš strād... kurš runātu ar narkomānu, vai noliktu priesteri. Vai kādu no jauniešiem, kas izgājuši no šīs kopienas. Mēs redzētu divas dažādas pasaules. Divas dažādas pieejas. Tikai kura no šīm pieejām palīdz cilvēkam atgriezt potenci un ilgas kaut ko mainīt savā dzīvē?

RL: Tātad jūs uzskatāt, ka sociālā darbinieka algotajam darbam ir mazāks garīgais potenciāls?

Mediņš: Nenoliedzami. Kaut vai ņemsim to pašu psiholoģiju. Es viņus negribu nolikt.

RL: Kāpēc? Tā taču ir viltus zinātne.

Mediņš: Es tam piekrītu, bet es tā skaļi necenšos... viņi ir jāmīl un tā, bet, nu... dažreiz ļoti nožēlojami tad, kad... Tagad man te piesakās ļoti daudzi, raksta kursa darbus par Bruknu, gan Kristīgajā akadēmijā, gan universitātes sociologi, viņi pēta šo sistēmu. Es viņiem ļauju te padzīvot nedaudz, lai viņi redz. Viens tāds saka man – Andrej, man šeit ļoti patīk, es jau šeit varētu strādāt, jūs man varētu iedot kabinetu. Es saku: “Ko tad?” – “Nu, kabinetu, kur es varētu viņus visus tā pieņemt, ar viņiem parunāt.” Es teicu: “Nu, un kas viņu dzīvē no tā mainīsies?” Kas viņu dzīvē no tā mainīsies, ka ar viņu parunās! Ej labāk ar viņu kopā pamēzt sūdus! Viņi nesaprot to. Viņi domā, ka es esu nojūdzies.

RL: Vai jūs uzskatāt sevi par praktisku cilvēku? Mēģinot sadabūt jūsu teiktā galus kopā, iznāca, ka garīgums ir garīgums tad, ja tas ir praktisks.

Mediņš: Jā! Tieši tā! Mani vienmēr ir besījis tas, ļoti tiešā vārda nozīmē, ka mēs skaisti protam bla-bla-bla par vērtībām, par harismām, par eņģeļiem un par kaut kādām šitām te runām, tas viss man vienmēr ir bijis – ēēē (atdarina pirksta bāšanu rīklē). Kaut vai šitie visi teoloģijas fakultātes studenti. Vot, atbrauciet! Te jūs redzēsiet visu to garīgumu. Tas nav ieiet kapelā: “Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā!” (pārvērš balsi, atdarina ģitāras spēlēšanu). Šitos visus alleluja, alleluja – es to saucu par to aprobežoto garīgumu. Atnāc un izdzīvo kopā ar šo cilvēku, kurš ir tikai šīs pasaules sākumā un, ja tu nu esi garīgs, nu tad aizved līdz tam garīgumam, kuru tu jau pats esi sasniedzis. Tieši tā. Tāpēc man visi šitie gudreļi...

RL: Vai jūs izjūtat riebumu pret degradētiem cilvēkiem?

Mediņš: Nekad. Izņemot vienā gadījumā. Piemēram, mums no Rīgas, no sociālā centra atsūta vienu ubagotāju, kas ubago pie baznīcām. Dabiski, aputojies viss, apaudzis...

RL: Atvainojiet, es pārtraukšu, kā jūs atutojat?

Mediņš: Pirmā pirts uzreiz. Ienāk cilvēks, mēs pasūtām uzreiz, lai pirts tiek izkurināta. Turpat tiek viņš viss.. mati nofrizēti, viss līdz pēdējam...

RL: Pavisam nofrizēti?

Mediņš: Nē. Līdz galam ne. Ja nāk meitene, tad divas meitenes iet līdzi. Mazgā, šrubī, berž, atuto, visu, visu izdara. Ir pat tādi, kam, piemēram, caurumi, tur tādi ložņājoši kustonīši. Bet ne par to! Tas puisis atbrauc, mēs viņu pievedam pie cilvēciska izskata, otrās dienas vakarā mēs sēžam visi tā, kā jūs bijāt šovakar pie galda. Mums deva kartupeļus. Un viņš teica: “ Vi što, ahujeļi? Ja zdesj budu pahaķ? A ja tam prosto stoju i semnadcaķ, pjatnadcaķ lat za deņ polučaju. I ņičevo ņeģelaju.” Es biju pat apmulsis pirmajā brīdī. Un neviens neko nevar pateikt! Neviens! Un viss! Otrā rītā viņš ar visām labām drānām atkal pie Magdalēnas un pie Sāpju Dievmātes ubago. Šādās situācijās mani kaitina mācītāji. Uh... Priekš kam viņam darīt, ja viņš zina, ka mācītājs tāpat atmetīs. Viņš pastāvēs. Vot, tas ir tas brīdis, kad man šie cilvēki sāk dažreiz, neteiksim, kaitināt, riebties, bet uzdzīt tādu... nu, nekas viņiem dzīvē vairs nav vajadzīgs, mēs mākslīgi laužamies šo cilvēku iekšējā pasaulē, lai kaut ko tajā mainītu un padarītu labāku, bet lielākā daļa to nemaz nevēlas. Bet jebkurš cilvēks, kas izteicis vēlēšanos un vajadzību... es visiem esmu pasniedzis roku. Viņi paši izdara šo atlasi.

RL: Tie, kam te nav jēgas atrasties, aiziet prom?

Mediņš: Šeit nav sociālais centrs. Piemēram, atnāk tāds narkomāns ar astoņu gadu stāžu, izgājis jau detoksikācijas... Visi ar viņu ir strādājuši – kas mēģina skalot, veidot, mēģina ielikt visas tās ampulas un kodēšanas un tiri piri. Jebkurā gadījumā tajā galviņā jau nekas nav noticis, nav mainījies. Un tagad viņš ir padzirdējis, ka tāda Brukna ir. Nu, viņš atsperas šurp, mēs viņu pieņemam. No rīta, kā jūs dzirdējāt, ir darba sadale. Viņš teica: “Labi, es varu iet padarīt, a kurā brīdī kāds sāks ar mani strādāt?” – “Ko tu ar to gribēji teikt?” – “Nu, es jau esmu atbraucis rehabilitēties.” Rehabilitācija, kā viņš saprot, ir tāda: es sēžu vai eju kādā kabinetā, un tur ar mani kāds runā. Es teicu: “Nē, ar to tā rehabilitācija atšķiras, ka tur kāds ar tevi strādāja, a šeit tev būs pašam ar kādu jāstrādā. Tādā veidā tu pats rehabilitēsies un sapratīsi savu iekšējo problēmu.” Katram šim cilvēkam ir sargeņģelis. Par sargeņģeli kļūst tas, kurš kopienā nodzīvojis sešus mēnešus. Tātad tas, kurš ir pieņēmis, sapratis, kas jau ir izdzīvojis šo kopienu. Un līdz ar to mani neuztrauc un manī nerada bažas vai šaubas, kas notiek tad, kad manis šeit nav. Tas, kurš pēc sešiem mēnešiem kļūst par sargeņģeli, jau ir pats izbaudījis, kad viens cilvēks dēļ viņa prātā jucis. Dēļ viņa nav gulējis, dēļ viņa daudz norāvies ir, un tamlīdzīgi. Vienatnē viņi nevar aiziet ne uz tualetēm, ne uz pirti, nu, nekur viņi nevar aiziet. Tev ir visu laiku blakus. Latvijā viņus sauc par ēnām citos centros, pie mums viņi saucas sargeņģeļi. Nekur viņi nevar aiziet. Viens ir visu laiku astē.

RL: Vai tad cilvēki neienīst savus sargeņģeļus?

Mediņš: Ļoti, ļoti. Ir līdz brīdim, kad... šeit notiek vienmēr svētdienas vakaros apaļā galda sarunas. Katram ir jāizsakās, kā ir pagājusi tā nedēļa, kā viņi jūtas un tā. Un tad viņi neslēpj to, viņi saka... Vot, par to Lizeti, kuru es visu laiku par to mīlestību kaitinu, teica tā: “Es to Lizeti biju gatava nožņaugt vakar. Ko viņa var maukties! Ko es varu tualetē bez diršanas darīt vēl! Ko viņai man jālien līdzi tur tualetē!” Saproti, tas ir tas brīdis, kad mēs cilvēkus salaužam, mēs parādām: tu vairs nepiederi sev. Nu, nepiederi. Par visu, ko tu dari, kāds atbild, kāds par to zina, kāds seko līdzi. Un narkomānam vai alkoholiķim tā ir šausmīgi liela psiholoģiska krīze. Salauzt, lai tu saprastu, ka šeit neko nenozīmē tu un tas, ka tu vēlies būt viens. Neko nenozīmē! Tev visu laiku ir blakus cilvēks, kas par tevi lūdzas. Lūdzas – tas ir pats galvenais! Sargeņģelim pirmā misija ir ne tik daudz uzbāzt sevi tam jaunajam cilvēkam, cik sākumā vienkārši par viņu lūgties, ko sargājamie ļoti labi sajūt. Jo visu laiku par viņu lūdzas. Viņi atnāk pēc detoksikācijām, viņi neguļ, viņi staigā tādi mēnessērdzīgi, sargeņģelis dabū no tā ciest. Jāatnāk uz virtuvi, jāuztaisa tēja. Un tad līdz rītam jāpļāpā, jo tam otram nenāk miegs. Bet to mēs izdziedinām caur smagu darbu. Ienācējus vienkārši fiziski nokausējam.

RL: Lielākā daļa no viņiem taču nav bijuši praktizējoši kristieši, kas caur tradīciju jau būtu piesaistīti šim paradumam – lūgt?

Mediņš: Attiecībā par paradumiem, kristiešiem un tradīcijām – šeit tādu nav. Šeit ir ļoti harismātisks dzīvesveids. Mēs nepieskaramies nevienu konfesiju tradīcijām. Šeit ļoti brīva tā kapela. Viņi lūdzas viens par otru. Tāpat skaļi lūdzas. Viņi pat nekaunas lūgšanu laikā teikt: “Dievs, beidzot dod viņam prātu, lai viņš mani nekaitina, es jau eju no rāmjiem ārā. Es iešu, Dievs, prom, ja tu neizmainīsi to cilvēku!” Viņi neslēpj šīs jūtas, šo pārdzīvojumu, kas notiek iekšā. Šeit ir visu konfesiju cilvēki, daži nav kristīti, bet lūgšanas, kas notiek no rītiem, pusdienā un vakarā kopā kapelā, tās ir visiem bez izņēmuma. Ar viņiem tiek runāts par to, kas ir euharistija. Katoļiem nav nekā svarīgāka par sakramentu. Viņiem var palīdzēt tikai tad, kad viņi gūst spēju noticēt, ka šī pārvērstā maize, tā nav vairs vienkārši maize, bet tas ir tas, ko mēs lasām Svētajos rakstos: “Es esmu dzīvības maize, kas nāk no debesīm. Un, kas to ēdīs, tas nemirs nemūžam.” Un, ja viņi iegūst šo vērtības atziņu par euharistiju, tad viņi nenoliedz vajadzību, ko sauc par grēksūdzi. Grēksūdzi viņi praktizē katru nedēļu. Kad es redzu, ka cilvēkā notiek šī kustība, dinamika, tad viņš arī tiek laists pie sakramentiem. Ja viņš atzīst to, ja viņš tic, ka tā ir dzīvā euharistija, ka tas ir baznīcas vislielākais noslēpums, bagātība, viņiem visiem ir dota iespēja iet pie dievgalda. Vienreiz nedēļā naktī noskan lielais zvans, kas grib, tie ceļas, un lūdzas par tiem cilvēkiem, kuri vēl nav sapratuši, ka viņu atkarība ir viņu pašu smagākā problēma.

RL: Vai jūs esat skarbs, bargs?

Mediņš: Soda mērs ir ļoti vienkāršs. Kopiena pieņem lēmumu: ja kaut kas nav izdarīts, viņš to dara tad, kad visi iet gulēt. Kas dežurēs, pienākumi, kas mainās, viss par pirtīm, par apkārtni, to visu viņi paši. Es tur nekad nejaucos. Es tikai paskatos, pievēršu uzmanību tad, ja redzu, ka kaut kas neiet, tad es pieprasu tam, kas ir atbildīgs. Nu, tad ir ļoti skaistas tēvišķas sarunas. Ļoti tēvišķas, garīgas sarunas. Tādas, tādas spēcīgas. Nu, viņi ļoti baidās no šīm... viņus iekšēji... viņi pilnīgi prātā jūk pēc tam... Es varu uzlikt sodu – pēc naktsmiera iestāšanās kaut kas jāizdara.

RL: Kāpēc cilvēki pakļaujas? Kā to var panākt, ka viņi reāli pakļaujas visām šīm prasībām? Vai niknums pret sargeņģeļiem, pret jūsu sodiem, tēvišķajām sarunām vai vēl kaut ko tamlīdzīgu, izlaužas uz āru?

Mediņš: Nu, spēcīgi nav, bet dažreiz ir burbuļošana. Un tad es vienmēr tajā laikā kaut ko viņam uzdziedu. Viens ir ģitārists, čalis. A viņam patīk dziesma Mans taurenīt, bet tagad viņš aiz principa viņu nedzied, jo kā es viņu ieraugu, tā es uzreiz (dzied): “Taurenīt, mans taurenīt...” Es saprotu, ka viņš ir gatavs mani tajā brīdī nožņaugt, viņš arī nebija slēpis vienā intervijā. Viņš pateica tā: “Bija brīdis, kad es biju gatavs uzdurt Mediņu uz sūdu dakšas.”

RL: Bet kas atturēja, es nesaprotu?

Mediņš: Nu vot, es arī nezinu, kas viņu atturēja.

RL: Ko jums nozīmē tēvs?

Mediņš: Tēvs ir figūra, pie kuras vai aiz kuras ikviens var justies drošībā, mīlēts un pasargāts. Latvijā ir ļoti maz tēvu un ļoti daudz tēviņu. Mans tēvs – sestdien mēs svinēsim vecākiem zelta kāzu jubileju, mēs esam astoņi bērni, un visus viņi ir spējuši izaudzināt un izglītot. Bija viens fantastisks priesteris, kas ļoti ietekmēja arī manu izvēli, viņš tagad strādā Krievijā – lai kāda bija padomju konstitūcija un padomju laiks, mēs aiz viņa varējām patverties.

RL: Vai pāvests ir jūsu tēvs?

Mediņš: Jā. Es dzīvoju labā laikā, tā ir liela žēlastība – būt kopā ar šādu tēvu kā tagadējais.

RL: No kā viņš spēj pasargāt?

Mediņš: Viņš ir pratis dažādās situācijās nostāties kā figūra. Viņš prot ne tikai pasauli aicināt, viņš ir spējis nomesties ceļos pasaules priekšā un lūgt piedošanu par to, ko nodarījuši kristieši, ko nodarījusi inkvizīcija. Šādu tēvu pasaulei trūkst.

RL: Vai valstij arī ir vajadzīgs tēvs?

Mediņš: Es domāju, ka jā, tikai valstij ir grūti iedomāties pareizo tēva modeli. Lai par tādu kļūtu, no kaut kā tas ir jāsaņem. Par tādu nepiedzimst. To var saņemt tikai savā ģimenē, politiķim arī tas ir jāsaņem savā ģimenē.

RL: Tas ir, ģimenes vērtību sistēmu varētu attiecināt arī uz valsti, un būtu tādas ģimenes, kas spēj radīt tēvu valstij?

Mediņš: Tieši tā. Nevis tēviņu, kas vienmēr gatavs visu paņemt sev.

RL: Andrej, vai par citiem atbildēt nav vieglāk, nekā atbildēt par sevi?

Mediņš: Nē, es nezinu. Man nepatīk runāt par sevi.

RL: Nu, labi. Vai jūs paļaujaties uz sevi? Nu, tādā nozīmē, ka jūs pats sev varat līdz galam uzticēties.

Mediņš: Jā.

RL: Kas ir pamats tādai paļāvībai?

Mediņš: Mērķis, ko es gribu izdarīt.

RL: Kādi notikumi jūsu dzīvē jums ir likuši domāt, ka varat būt drošs par sevi, prognozēt sevi visās situācijās?

Mediņš: Es domāju, ka varu, bet, nu, cilvēkiem no malas būtu to vieglāk pateikt.

RL: Diez vai. Cilvēki no malas nevar zināt jūsu šaubas un bailes, vai kaut ko tamlīdzīgu.

Mediņš: Es domāju tos cilvēkus, ar kuriem es dzīvoju kopā. Varbūt tas arī ir tas, kas cilvēkus vienmēr kaitina – mana drausmīgā neatlaidība. Mana pārliecība un tas mans virziens. Kā cirvis, kā viņi saka.

RL: Vai jūs uzskatāt sevi par drosmīgu cilvēku?

Mediņš: Es domāju, ka jā. Jo es nebaidos zaudēt.

RL: Vai jūs esat katoļu baznīcas disidents?

Mediņš: Nē, nē. Mani laukos nosauca savādāk. Separātists. Nu, viens bīskaps atļāvās teikt tā: “Mediņš jau tāds fains ir, jā. Jebkurā gadījumā viņš dara to, ko neviens nevarētu izdarīt, bet – Mediņš ir kā tāda laika bumba. Nevar saprast, kurā brīdī viņš sprāgs”. Citi mani vērtē kā tādu drausmīgu vēju, saproti, kuru grūti apstādināt, lai kaut kur viņš pret kaut ko atdurtos.

RL: Kas jūs varētu apstādināt?

Mediņš: Es domāju, cilvēki. Vienkārši mīlestības trūkums. Cilvēki, kas mani nesaprastu, nepieņemtu, nemīlētu. Es neesmu vienpatis, es esmu bara cilvēks, es strādāju tikai barā. Un es varu pateikties Lembergam – savā laikā, kad es strādāju pilsētas domē...

RL: Kas jūs tur bijāt?

Mediņš: Es darbojos Ventspils domes kultūras un vides plānošanas komitejā. Tas bija laiks, kad es biju nozīmēts Ventspilī par prāvestu. Man patika, ka Lembergam ir šī dāvana no Dieva, viņš prot atrast cilvēkus, sajust cilvēkus, kas var palīdzēt, kas var veidot, radīt. Kad es stādījos priekšā kā viņa pilsētas katoļu mācītājs, viņš uzreiz izdomāja: “Andrej, es tevi gribētu lūgt atrast iespēju strādāt pie manis pilsētas domē.” Tur bija noteiktas dienas mēnesī, kad visi nāk. Nu, visa tā ēra Ventspilī ar strūklakām, visi tie puķupodi, milzīgie, lielie, kas ir pa pilsētu.

RL: Jums patīk strūklakas un puķupodi, vai ne?

Mediņš: Nu, es esmu daiļdārznieks. Līdz armijai es vēl strādāju Bauskā komunālajā uzņēmumā par apzaļumotāju. Nu, šeit to nevar tā redzēt, te ir ļoti maz arku, bet aizbrauc Talsos, tur ir ļoti daudz – tas ir mans, man apļa ideja patīk. Bauskā, kad brauc augšā – visas tās arkas, visi tie akmens krāvumi, tas ir mans laiks. Ventspils izkopa tādas ļoti labas lietas – kā strādāt komandā. Es nevaru strādāt viens.

RL: Kas jūs bijāt padomju karaspēkā?

Mediņš: Sākumā es biju desantā, bet tad, kad guvu ļoti smagus ievainojumus, es vairs desantā nevarēju atgriezties, un tad mani pārcēla uz artilēriju. Es biju uz katjušas navodčiks, tēmētājs. Kara beigas bija tuvu, bet – tā saucamā Salangas kauja, tā bija tāda smaga situācija... Nu, bet es jau vienmēr visos karstākajos punktos atrados tanī aizsardzības joslā. Kā tēmētājs. Desantā biju ļoti maz, tikai trīs mēnešus.

RL: Kas bija tie ievainojumi, kas ar jums notika?

Mediņš: Viens bija paša nolaidības dēļ. Nebiju uzlicis to broņžiļet, nezinu, kā to sauc. Tad pamatīgi savainoja. Bet uz šo brīdi man visas lodes ir izņemtas, tikai stāv trīs šķembas. Metāla atlūzas. Bet mans organisms svešķermeņus ļoti labi pieņem un es ar viņiem ļoti labi sadzīvoju. Izņemot laika maiņas.

RL: Jums ir reāla kara pieredze, vai tas nozīmē arī reālu nogalināšanas pieredzi? Vai arī jūs to neapzināties tieši?

Mediņš: Es to neapzinos tieši. Bet tā ir. Īstenībā bija tāda situācija – es vēlējos tikt seminārā un kļūt par mācītāju, bet tas būtu bijis smags jautājums un nepiepildāms, ja pirms manis nebūtu uzradušies divi ukraiņu puiši, kas arī dienēja Afganistānā. Viņi arī bija atnākuši mājās un arī ar tādām īpašām fiziskām traumām, ievainoti. Seminārs tajā laikā izvairījās no viņu uzņemšanas, un tad Latvijas baznīca īpaši kārtoja šīs attiecības ar Vatikānu, lai saņemtu atļauju, ka šādi cilvēki var mācīties par priesteriem. Tas bija šis pats apsvērums – ka viņi varētu būt nogalinājuši. Kad es nācu, šis jautājums vairs netika pacelts.

RL: Par ko īsti jūs, Latgalē strādājot, izpelnījāties visus šos apzīmējumus – separātists, bumba ar laika degli utt.?

Mediņš: Doma bija tāda, ka es kā diakons ceļotu prom uz paulīniešu klosteri Čenstohovā kopā ar pavisam jauniem puišiem – mēs apgūtu tur kopienas dzīves pamatus, lai atgrieztos Latvijā un dibinātu paulīniešu klosteri Latvijā. Līdz braukšanai uz Poliju vēl bija laiks, tad jau sākās šī dzīvība un akcijas šeit pa Bruknu, es zāģēju parku nost, un beigās viens koks uzgāzās man virsū, kāja bija salauzta. Un tad bija tādi nelabvēļi un nedraugi, kas mēģināja šeit visu procesu apstādināt, un man piesēja, ka es peldos ar meitenēm pa upi – kā tad es ar saģipsētu kāju būtu varējis peldēt? Es jau būtu kā tāds enkurs, kas grimst dibenā. Bīskaps pieņēma lēmumu – tu uz Poliju nebrauksi, tev jāpaliek Latvijā. Un mani nozīmēja uz Rēzekni, kas jebkurā gadījumā manā dzīvē bija ļoti skaists laiks, bet es tur biju pārāk dzīvs un pārāk apdraudošs.

RL: Ko gan jūs tādu Rēzeknē varējāt apdraudēt?

Mediņš: Mieru. Nu, piemēram, nāca Aizgavēņa diena, pankūku balle, tā ir diena, kad kristīgā tauta, arī garīdzniecība klosteros, izklaidējas. Un es augstskolā piedāvāju nosvinēt Aizgavēņa dienu, un lai tā nebūtu tikai vienkārša diskotēka un tusiņš jauniešiem, bet lai arī kaut kas tāds garīgs paliktu. Es strādāju arī Bērzgales amatniecības skolā, tur es pasūtīju zārku, ne visu zārku, bet tikai apakšējo daļu. Skaitļošanas centra zālē notika tā balle, un pie ieejas bija nolikts zārks ar svecēm un uzraksts: “Atceries, ka tu mirsi!” Ballē varēja ieiet tikai tad, kad tu biji iegūlies zārkā. Bet neviens nezināja, ka pretējā pusē aiz aizkariem ir fotogrāfs, zārkā viņi visi tika nofotografēti. Un tās būtu arī kā biļetes nākamajai studentu ballei, ko mēs būtu taisījuši Aglonā. Nu, bet tas aizgāja tantu valodās, un aizgāja līdz kardinālam, bet neviens jau neuzsvēra to būtību, tikai to formu.

RL: Vai jums ir zināms kāds gadījums, kad cilvēks, kas nolēmis kristīties, būtu pārdomājis?

Mediņš: Nē. Bet ir bijis tāds puika, kādus septiņus gadus vecs, kuru nu nekā nevar ģimene savākt, viņš negrib kristīties neparko, viņš man spirinās, spļaudās virsū, sper. Un es saprotu, ka te būs drausmīgs risinājums. Mēs paņēmām krēslu, likām viņam uzkāpt uz krēsla, krusttēvam liku, lai paņem aiz kājām, tēvam – lai paņem aiz ausīm, mātei un krustmātei – lai tur aiz rokām. Un tad es to ūdeni nežēloju. Dzīvē viss kas notiek. Es ceru, ka neviens neapvainosies, bet man patīk, ka laulībās ģībst vīrieši, mani tas uzjautrina, bet tas man prasa lielāku iekšēju potenci izklaidēt kāzu viesus, lai viņi to neuztver kā šausmas. Ka tas ir kaut kas skaists. Es saku, patiesībā jūs varētu tagad aplaudēt. Ir taču vajadzīgs kaut kāds laiks, lai viņš atnāktu atpakaļ pie samaņas. Viens bija tāds garš, garš puisis – un meitene arī neteiksim, ka būtu īsāka, un cilvēku pilna baznīca. Viņš ne tā saļimst čupā, bet tā taisni, kā ir, tā nogāžas. Es saku – o, mīļā draudze, aplausus nedzirdu! Nu man vajadzētu to puisi celt augšā, bet tai brīdī tā garā līgava pagriežas un skrien mudīgi no baznīcas ārā. Bet ne tā – tidi didi di, bet kādiem pieciem soļiem, tā – bam, bam, bam... Un to pušķi tā pa gaisu – fffjjj! Es domāju – nu, tagad man nav jēgas vairs celt veci augšā, te jau viss ir sabrucis, vairs neko nevar darīt... Ziniet, priesteriskais dzīvesveids ir ļoti skaists – un vispār jebkurš dzīvesveids, kur ir visu laiku saskarsme ar cilvēkiem. Viņi ir ļoti interesanti

Sarunā piedalījās Inese Zandere, Margita Zālīte, Kaspars Goba

Raksts no Marts, 2005 žurnāla

Līdzīga lasāmviela