Harijs Poters un saprotamas pasaules mierinājums

Daudzi šodienas divdesmitgadnieki apgalvo, ka izauguši kopā ar Hariju Poteru un ka pēdējās grāmatas ekranizācijas otrā daļa, kas iznāks jūlijā, pieliks skumju un ilgi atliktu punktu viņu bērnībai. Manas attiecības ar Hariju Poteru sakās tieši pirms desmit gadiem, kad pirmo romānu atradu savā vannas istabā uz plaukta, kur kādam labam cilvēkam bija gadījies to aizmirst. Tā sākās atkarība, ko literatūrkritiķis Rons Čārlzs, runājot par pieaugušajiem Potera lasītājiem, reiz nosauca par „kultūrinfantilismu”, bet kāds cits – par „tieksmi regresēt bērnības komfortā”. Manā gadījumā tā ir ne vien periodiska regresēšana svešā bērnībā, bet arī laikā – senili ideālā pasaulē, kurā labajam ir lielākas izredzes uzvarēt ļauno.Potera autore Dž. K. Roulinga bieži tiek cildināta par to, ka ar savu epopeju no jauna pievērsusi visas pasaules jauno paaudzi lasīšanai. Viņas smalki izstrādātā un detalizētā burvju pasaule ir visai burvīga, turklāt krietni stimulē iztēles darbu. Un, pat ja šis stāsts slēpj lielu morālu vēstījumu, viņa neatļaujas klaji didaktiskas pamācības. Autore ir teikusi, ka viņai pašai tīk lasīt grāmatas, kurās skaidri jūtams, ka rakstnieks, pat ja visu neatklāj, zina katru sīkumu par saviem varoņiem un viņu apdzīvoto pasauli. Man tuvas ir grāmatas, kurās ir nojaušama ārpus tām pastāvoša, izdomāta, bet skaidra sistēma un jebkura nenozīmīga detaļa vai personvārds tekstā ir šīs sistēmas sastāvdaļa. Šajā ziņa lasīt Poteru ir atbilstoši, ja ņem vērā, ka Roulinga ne tikai apraksta ēdienus un dzērienus galdā, bet ir zināms, ka viņai par katru piecpadsmitā plāna varoni, kura vārds labi ja tekstā vispār tiek vienreiz pieminēts, ir sakrāta milzīga mape ar biogrāfiskiem sīkumiem. Roulingas apjomīgie atsauču uzslāņojumi vai pat vienkāršas vārdu spēles Potera grāmatu apsēstos var novest tik tālu, lai tie sāktu pētīt, piemēram, ko aramiešu valodā nozīmē nogalināšanas lāsts „Avada Kedavra”, vai kāpēc „tīrasiņu” burvju Bleku dzimtas personvārdi ir ne vien autorei visai raksturīgie aizguvumi no grieķu un latīņu valodas, bet arī konkrētu zvaigžņu un zvaigznāju nosaukumi – Siriuss, Andromeda, Arkturs, Bellatrikse.

Bērni un jaunieši vienmēr bijuši amerikāņu kino industrijas lielā likme, tāpēc nav pārsteidzoši, ka Potera pirmā sērija jau tika filmēta, kamēr Roulinga tikai gatavojās izdot ceturto grāmatu savā septoloģijā. Tehnoloģiskā ziņā vairs nebija problēmu iedzīvināt gan kentaurus un milzu zirnekļus, gan likt lidot mašīnām un cilvēkiem uz slotaskātiem. Ar pārsteidzošu regularitāti filmas ir turpinājušas iznākt visus iepriekšējos gadus, tomēr tas, ko piedāvā režisors Deivids Jeitss jaunajā filmā „Harijs Poters un Nāves dāvesti: Pirmā daļa”, krietni atšķiras no 2001. gadā iznākušās pirmās sērijas „Harijs Poters un Filozofu akmens”. „Vecās labās Anglijas” pasaka ir pārvērtusies nomācošā piedzīvojumā visnotaļ mūsdienīgā realitātē, savukārt galvenie varoņi – Harijs Poters ar saviem draugiem Ronu un Hermioni – no maziem autsaideriem ar neparastām spējām izauguši par jauniešiem, kuriem uzkrauta pārāk liela atbildība. Pirmās divas filmas bija krāšņas ilustrācijas maģiskajai pasauli ar visām tās maģiskajām atrakcijām, bet trešā, ko režisēja Alfonso Kuarons, krasi pagriezās tajā virzienā, ko nu turpina Jeitss, – burvju pasaule kļuva skarbāka un pietuvinātāka, vizualitātē – daudz retušētāka un ēnaināka (to daudzi rūdīti poteristi uzskata par pļauku sejā). Ar ceturtās sērijas noslēgumu, kad starp dzīvajiem atgriežas ļaunais lords Voldemorts un lasītājs/skatītājs pirmo reizi tiek konfrontēts ar reālā laikā notikušu un bezjēdzīgu slepkavību, Roulinga būtībā pavilka svītru Harija Potera laimīgajiem skolas gadiem – tālāk būs tikai sūra cīņa par izdzīvošanu un tuvāko nāve. Jeitss, kurš ir visu nākamo filmu režisors, neielaižas nekādās sentimentalitātēs un prasmīgi ievelk burvju pasauli arvien lielākā nolemtībā, tumsā un bezkrāsainumā, līdz sestajā filmā bilde ir jau tik „desaturēta” krāsās, ka Cūkkārpas skolas reiz mājīgie gaiteņi sāk līdzināties murgainiem moku kambariem. Ceļš, kas filmās noiets no jautrās maģijas pasaules līdz psihosociālām šausmām, galu galā sāk atgādināt kopējo pesimismu par pasaules bojāejas tuvumu, ko visdrīzāk izraisīs globālais terorisms.

Pēdējās grāmatas ekranizācija tika sadalīta divās daļās, un tas, šķiet, bija veiksmīgs lēmums, jo vismaz „Nāves dāvestu” pirmā daļa, atšķirībā no iepriekšējām trim filmām, beidzot atkal „ieelpo”. Jeitss ir atradis laika pārpalikumu, lai filma nebūtu grāmatu atstāstošu epizožu virknējums, bet pārliecinošs darbs, kam netraucē pat pēdējā cēliena uvertīras statuss. Viņš nežēlīgi iznīcina šīs paralēlās pasaules burvības pārpalikumus, izmet varoņus no skolas sienām un padara par neaizsargātām cilvēciskām būtnēm, kuras spiestas bēguļot un slēpties. Vienīgais cilvēks, kas varētu palīdzēt un norādīt ceļu, ir miris, bet pats Poters ir pirmais nāvinieku sarakstā. Pat maģijai nav lielas nozīmes – viņa ļaunie pretinieki ir daudz pieredzējušāki burvji. Un, it kā ar to vēl būtu par maz, viņam ir arī misija, par kuru ne tikai neviens cits nedrīkst zināt, bet arī viņš pats neko daudz nezina, taču no tā, vai šis uzdevums tiks izpildīts, ir atkarīgs visas pasaules (vai vismaz Lielbritānijas) liktenis.

To, kas grāmatā šķita gluži vai idillisks ceļojums pa Anglijas skaistākajiem nostūriem ar nakšņošanu omulīgā teltī un ko brīžiem pabojāja vien pilnīgās izolācijas un bezmērķīgās pārvietošanās radīts aizkaitinājums, režisors pārvērš nolemtos klaiņojumos pa kaut kādu bezmaz postapokaliptisku Lielbritānijas nomaļu ainavu, kurā uzkrītoši neparādās neviens statists. Pat ciematā, kurā draugi ierodas Ziemassvētku vakarā, cilvēku balsis tikai dzirdamas no baznīcas un kroga, tā vēl uzkrītošāku padarot šo nošķirtību.

Vienu no skaudrākajām epizodēm režisoram izdevies radīt filmas pašā sākumā, kurā jaunieši, apzinoties draudus tuvinieku dzīvībām, katrs savā veidā no tiem „atvadās”. Hermione izdzēš sevi no savu vecāku atmiņas un liek viņiem doties uz Austrāliju; Harijs uz drošu slēptuvi pavada tantes nejauko ģimeni, pie kuras viņš nodzīvojis 16 gadus; savukārt Rons stāv viens tumsā, pagriezis muguru savas mājas omulīgajai rosībai (grāmatā viņš gan bija pārbūris bēniņu spoku pēc savas līdzības un apklājis ar augoņiem, lai gadījumā, ja viņu meklētu, varētu teikt, ka viņš saslimis ar ārkārtīgi lipīgu burvju slimību). Būtībā Jeitss pārvērš fantāziju par eksistenciālu drāmu, kas stāsta par to vientulību un smagumu, ko jānes „izredzētajam”. Galu galā Poteram nāksies labprātīgi upurēt pašam savu dzīvību, jo, izrādīsies, arī tāds ir nosacījums uzvaras iespējai.Noskatoties šo depresīvo kino darbu, pēc kura nepamet sajūta, ka aiz katra stūra slēpjas burvju pasaules „gestapovietis”, nācās domāt nevis par to, kāpēc man filma patika, bet gan kas tajā visā mani joprojām interesē. Visticamāk, ka atbilde nav jāmeklē pašā filmā, jo, neatkarīgi no tā, kādā žanrā vai tonalitātē katra no daļām ir uzfilmēta, tās savā ziņā ir kļuvušas par Harija Potera fenomena neatņemamu sastāvdaļu. Tās tiek uztvertas kā grāmatu ilustrācijas. Un manas intereses noturību acīmredzot nosaka fakts, ka Roulingas uzburtā Harija Potera pasaule tīksmi harmonizē gan ar manu pašradīto anglofilismu, gan visnotaļ reakcionāro nostāju pret mūsdienu pasauli.

Roulingas proza ir visai veiksmīgs žanru hibrīds, kas ļoti cieši saistīts ar angļu literārās vēstures tradīciju. Roulinga atzīst, ka ir ļoti brīvi izmantojusi britu folkloru un mitoloģiju, bet par to nekaunas, jo uzskata to par totāli bastardisku. „Mūs ir iekarojušas dažādas tautas, esam pieņēmuši viņu dievus un mītiskās būtnes, un esam to visu sakausējuši kopā, lai radītu to, ko es sauktu par vienu no pasaules bagātākajām folklorām. Tā ir tik daudzveidīga. Tāpēc man nav sirdsapziņas pārmetumu, ka esmu no tās brīvi aizņēmusies vai pievienojusi ko savu.” Mitoloģiskajiem elfiem, gobliniem un hipogrifiem seko Džefrija Čosera „Kenterberijas stāsti”, no kuriem „Indulgenču pārdevēja stāsts” ir sižetiski visai tuvs „Trīs brāļu stāstam” no Potera pēdējās grāmatas, tālāk ir pareģojuma tēma no „Makbeta” un 18./19. gadsimta mijas britu gotisko romānu uzstādījums ar pili, spokiem un baisiem mežiem. Daudzos aspektos Harija Potera grāmatas ir arī tā saucamie bildungsromans jeb „pieaugšanas romāni”, kas Anglijā 19.–20. gadsimtā izpaudās specifiskajā „internātskolas žanrā”. Tas aizsākās ar Tomasa Hjūza darbu „Toma Brauna skolas dienas”, kura struktūru vēlāk tika daudzkārt imitēta. Stīvens Frajs, kurš savulaik bija filmējies „Toma Brauna” ekranizācijā, daudzkārt norādījis uz Potera grāmatu līdzību ar Hjūza romānu, jo gan Toms, gan Harijs nonāk internātskolā, iegūst draugus un ienaidnieku, kas viņu pazemo, ir labāks sportā nekā mācībās, taču to visu pārdzīvo, pateicoties saviem vīrišķīgajiem tikumiem. Vēl, protams, nedrīkst aizmirst, ka katrs Roulingas romāns ir arī visai satraucoša un brīžiem pabaisa mistērija, kas jāatrisina labākajās Šerloka Holmsa tradīcijās.

Dž. R. R. Tolkīna pētnieks Toms Šipijs teicis, ka „nevienam mūslaiku episkās fantāzijas žanra autoram nav izdevies izvairīties no Tolkīna zīmoga, lai cik ļoti viņš arī censtos”. Daudzi Tolkīna fani pievērš uzmanību līdzībām ar „Gredzenu pavēlnieku” (piemēram, nodevīgie varoņi Tārpastis (HP) un Tārpmēlis (GP), milzu zirnekļi Aragogs (HP) un Šeloba (GP), Atprātotāji (HP) un Nazguli (GP), vai galu galā paši ļaunuma iemiesojumi – Saurons (GP) un Lords Voldemorts (HP) – abi bieži tiek dēvēti par Tumsas pavēlniekiem, un abi, sākoties stāstījumam, tiek uzskatīti par beigtiem vai nekaitīgiem, taču pamazām atgūst varu). Taču jāpiekrīt Roulingai, ka šīs „līdzības ir virspusējas” un ka „Tolkīns radīja veselu jaunu mitoloģiju, uz ko es nekad neesmu pretendējusi” (viņa gan piebilst, ka viņai esot labāki joki). Visnotaļ plašajā britu pēckara fantāzijas žanrā droši vien ir grūti saprast, kurš no kura un kādā veidā ir kaut ko paņēmis. Par spīti tam Roulingu citi šī žanra mūsdienu „klasiķi” vairāk vai mazāk atklāti uzskata par izveicīgu špikotāju. Daži mēģina tiesāties, citi izsakās visai neglaimojoši presē, piemēram, Ursula Legvina, viņas grāmata „Jūrzemes burvis” (1968) sākas ar to, kā zēns ar neparastām spējām tiek nosūtīts uz īpašu burvju skolu.

Tolkīns esejā „Par brīnumu stāstiem” raksta: „Folkloras pētnieki grib teikt, ka jebkuri divi stāsti, kas uzbūvēti uz viena un tā paša folkloras motīva vai arī veidoti no viscaur līdzīgām šādu motīvu kombinācijām, ir „viens un tas pats stāsts”. Tomēr tieši tonējums, atmosfēra, neklasificējamas individuālas detaļas un, galvenais, vispārējā jēga, kas piepilda ar dzīvību sižeta skeletu, ir būtiskais.” Varbūt arī Potera „vispārējā jēga” par pusaudžu identitātes meklējumiem un izvēli starp to, kas ir pareizi, un to, kas ir viegli, pasaulē, ko apdraud ļaunums, nav nekāda oriģinālā, bet pārējais Tolkīna minētais gan Roulingai ir izdevies ļoti „savs”. Turklāt viņa neizskaidrojami atraktīvā veidā ir sakombinējusi šos visdažādākos motīvus musturā, kura pamatā it kā nav kāda nebūt nekurzeme, bet mūsdienu Anglijas realitāte, taču vienlaicīgi tā ir, lietojot Tolkīna terminu,– „sekundāra” realitāte, par kuru kāda visai nešpetna britu kritiķe Sjūzena Mūra izteicās: „Kurš bērns gan mūsdienās ēd smilšu kūkas un runā par galošām? Nav brīnums, ka Štatos viņi tā mīl šo sāgu. Vecā, labā pasaku Anglija ar īstām Tjūdoru laika sijām un karalieni, kas braukā apkārt zirgu vilktā zelta karietē, – tieši tā mūs joprojām redz pārējā pasaule un tā poteristi gribētu, lai mēs redzam sevi.”Nezinu par to zelta karieti, bet Tjūdoru laika mājas man tiešām simpatizē un, šķiet, ka sarunas par galošām nav nemaz slikta izvēle. Skotu romānists un politiķis Džons Bjūkans savās jaunības atmiņās par 1899. gada Londonas sabiedrību rakstīja: „Tagad šis laiks man šķiet neticami drošs un pašapmierināts. Pasaule, kādu to atceros, bija draudzīga un labi audzināta, tajā nebija ne tās vulgaritātes, ne naudas pielūgsmes, kas parādījās līdz ar jauno gadsimtu.” Tas, ka Roulingas radītajai burvju sabiedrībai ir kāds sakars ar Anglijas pagātni, ir diezgan skaidrs, jo ideālajā variantā, kas ir brīžos, kad to neapdraud Voldemorts vai tamlīdzīgi tumšo zinšu adepti, tā diezgan tuvu atspoguļo Bjūkana aprakstīto. Par to liecina arī tas, ka „nomācošā nostalģija pēc aizgājušo laiku Britānijas” ir viens no Roulingas kritiķu pamatargumentiem. Viņai tiek pārmests, ka burvestības un zižļi ir tikai iegansts, lai gremdētos romantizētā 19. gadsimta utopijā, kur gandrīz visi ir mīļi, toleranti un apmierināti ar to, kā ir. Taču lielākajai daļai tas, gluži pretēji, šķiet vispievilcīgākais viņas romānos.

Lai gan šī pasaule pastāv 20. gadsimta beigās ar tam piedienošo dažāda veida emancipāciju, burvjiem nav nepieciešama ne zinātnes, ne tehnoloģiju attīstība, jo viņiem ir maģija. Viņu dzīvesveids ir savdabīgi iestrēdzis kaut kad 20. gadsimta pašā sākumā. Un lai gan viņi nelieto mūsdienīgas ierīces, savā burvestīgajā veidā viņi izmanto visdažādākos 19. gadsimta angļu izgudrojumus un sasniegumus – vilcienu, radio, fotogrāfijas, avīžu abonēšanu un regulāru pastu, klozetpodu, birokrātiju un brīvdienas Eiropā, taču viņiem nav ekvivalenta, piemēram, televizoram, nemaz nerunājot par datoru. Lai gan viņi cītīgi slēpjas no turpat blakus esošās neburvju kopienas un par to principā neinteresējas, tāpat kā briti 19. gadsimtā principā neinteresējās par pārējiem eiropiešiem, tikai par tautiešiem kolonijās, retajos saskarsmes gadījumos neburvji jeb „vientieši” viņus uzlūko kā sabiedrībai nepiederošus vai pat bīstamus ekscentriķus. Viņi ģērbjas dīvainās un diezgan arhaiskās drēbēs, raksta ar spalvu uz pergamenta, grāmatas meklē bibliotēkā un dzīvo smieklīgos nameļos mazpilsētu pievārtēs vai senās muižās kaut kur laukos. Par 20. gadsimta beigām liecina visai nedaudzi, toties politkorekti aspekti, piemēram, multinacionālisms starp Cūkkārpas skolas audzēkņiem un vismaz formāla sociālo slāņu, rasu un dzimumu vienlīdzība. Ir gan arī fanošana par sporta komandām un slavenībām.

Viktorijas laika viens no galvenajiem raksturlielumiem bija puritānisma ētikas atdzimšana. Uzplaukumu gan kultūrā, gan uzņēmējdarbībā lielā mērā noteica katra indivīda ētiski motivētā pašdisciplīna un pašpaļāvība. Par lielāko tikumu tika uzskatīts godīgums, bet par nācijas patiesajiem varoņiem – tādi misionāri kā Deivids Livingstons. Kā raksta sociālais vēsturnieks Džordžs Makolijs Treveljans: „Pat 20. gadsimta starpkaru periodā Viktorijas laikmeta reliģionistu emancipētie pēcteči joprojām uzskatīja, ka morāles idejai jānosaka valsts ārpolitika un atbruņošanās, neņemot vērā aktuālo stāvokli citās Eiropas valstīs, kas nekad nebija bijušas puritāniskas un nekad nebija uzskatījušas, ka ētikai ir kāds sakars ar politiku”. Roulinga savā modernizētajā Viktorijas laika tikumu kodeksa versijā piedāvā šīs puritāniskās vērtības, kas, sākot ar 19. gadsimta vidu, tika sludinātas tā saucamajās angļu „publiskajās zēnu skolās” (patiesībā privātajās) – raksturs ir svarīgāks par kreativitāti, uzticība saviem biedriem – par intelekta attīstīšanu. Vēl šajā kodeksā ietilpst ģimene kā vērtība, cieņa pret vecākiem cilvēkiem, pieklājība, drosme, nesavtība, godīgums un taisnīgums, taču, atšķirībā no viktoriāņiem, tiek pieļautas zināmas vaļības attiecībās ar pretējo dzimumu.

Britu nostalģija pēc Viktorijas laikmeta nav pārsteidzoša, jo, ja neņem vērā daudzos destruktīvos faktorus, kas atspēlējās vēlāk, tas savā ziņā bija „zelta laikmets” – stabilitāti un drošību vislielākajā mērā definēja simt miera gadi bez nevienas iesaistīšanās nopietnā karā, kas ļāva angļiem noticēt „progresam” kā vēstures likumam.

Lielbritānija bija attīstītākā un ietekmīgākā valsts pasaulē, ar impēriju, kurā ne vien „nenorietēja saule”, bet kura arī nodrošināja nelielās salas iedzīvotāju nepieredzētu pārticību un stimulējošu attīstību visdažādākajās jomās. Gan literatūrā un domāšanā, gan sabiedrībā un politikā tā bija pāreja no aristokrātijas uz demokrātiju, no autoritātes uz masu spriedumu. Literatūrai, mākslai un domas attīstībai tādi apstākļi bija labvēlīgi, uz laiku izveidojot augsti kulturālu sabiedrību. Attīstījās dabas zinātnes un rūpnieciskās tehnoloģijas, kā arī tika izgudroti arvien jauni veidi kā „atvieglot dzīvi”. Savukārt sadzīvē angļu „brīvais tirgus” ļāva daudzām lietām, kas vēl 1937. gadā bija skaitījušās luksuss, gadsimta beigās kļūt par ikdienas komfortu, un pat fermeri ēda no Vedžvuda servīzēm. Gāzes un petrolejas apgaismojumu aizstāja elektrība. Brīvdienas pie jūras bija kļuvušas par regulāru vidusšķiras dzīves daļu. Tāpēc karalienes slavenās jubilejas (1887, 1897) ar lielu lepnumu un pateicību svinēja visi sabiedrības slāņi. Salīdzinot ar viņas valdīšanas sākumu (1837), manieres bija smalkākas, ielas drošākas, dzīve cilvēciskāka, higiēnas apstākļi strauji progresēja, strādniekiem bija labāki mājokļi, algas lielākas un stundas īsākas. Taču tas, ko uzsver Treveljans savā grāmatā par Anglijas sociālo vēsturi (tā sarakstīta 20. gadsimta 30. gadu beigās), ir 1870. gada vispārējās pamatizglītības likuma negatīvās sekas. Tas radīja plašu slāni, kas mācēja lasīt, bet nemācēja atšķirt, ko ir vērts lasīt un ko ne. Viņi kļuva par sensāciju un lētuma auditoriju, un ar šo paaudzi gan literatūra, gan žurnālistika ļoti lielā mērā sāka pazemināties vērtībā, jo tai bija jāapkalpo miljoni pusizglītotu ļautiņu. Tā arī tad bija „zelta laikmeta” pašnāvība.Anglijā līdz pat 1888. gadam lauku draudzēs visas administratīvās un tiesu varas funkcijas bija uzticētas vienam cilvēkam – vietējam muižniekam, kas bija izvēlēts no lielāko zemes īpašnieku vidus, sauktam par Justice of the Peace jeb vienkārši JP. Tas bija amats, kas vairāku gadsimtu garumā bija ieguvis lielu prestižu un uzticību, tāpēc šie „miertiesneši” savos apgabalos darbojās ļoti uzcītīgi, ievērojot gan vispārējo likumdošanu, gan subjektivitāti, jo galu galā cilvēki viņu pakļautībā bija viņu kaimiņi, paziņas, rentnieki utt. Šāda draudze ar muižu un ciematu centrā un muižnieka aizbildnībā bija sava veida mikrokosms un drošs patvērums, kas pat vispārējās pārticības apstākļos varēja pastāvēt diezgan lielā nošķirtībā no apkārtējās pasaules. Nostalģija pēc tā, ko varētu saukt par šādu „saspiesto pasauli”, ir uzkrītoša arī Roulingas britu burvju pasaulē – šeit gandrīz nepastāv mūsdienu pasaules anonimitāte, burvju dzimtas ir savstarpēji pazīstamas un visbiežāk arī tālākā vai tuvākā radniecībā viena ar otru. Un, pat ja asiņu atsvaidzināšanas nolūkā šeit reizi pa reizei ienāk arī kāds no „vientiešu” puses, tad, pavadot septiņus gadus burvju skolā un sabiedrībā, viņš jau ir pilnībā adaptējies „lielajā ģimenē”. Burvju vienīgā ārstniecības iestāde ir Svētā Mango dziednīca, viņiem ir viena Gringotu banka un viena Cūkkārpas skola, burvju zižļus visi iegādājas Olivanda kunga veikaliņā, bet grāmatas – pie Flariša un Blota. Šādā skaidri definētā pasaulītē, kur tu zini, kā sauc miesnieku, pie kura pērc gaļu, vai krodzinieku, pie kura dzer alu, ir viegli orientēties un līdz ar to – viegli dzīvot. Izpaliek spriedze, cenšoties tikt pamanītam starp miljoniem un izcīnīt savu vietu zem saules. Šādā pasaulē nav, piemēram, jānīkst bezgala ilgos sastrēgumos, jūtot, kā ar katru sekundi aug naids pret līdzcilvēkiem, bet var uzkāpt uz slotas un laisties visiem tiem nabagiem pāri. Iespējams, ka tā manifestējas modernā cilvēka neapzinātākās un reizē visšaušalīgākās, jo absolūti nerealizējamas, ilgas pēc pasaules, kurā viņš skaidri zinātu savu vietu, tāpat kā pārējie – savējās, nejustos apdraudēts, un pats galvenais – justos piederīgs šādai „lielai ģimenei”. Nezinu, vai šāds piederības sajūtas trūkums moka latviešus, kuriem vienmēr bijis raksturīgs zināms „separātisms”, nolīšana savā kaktā vai viensētā, taču ilgas pēc pasaules, kurā būtu gan iespējams izārstēt tuberkulozi un nemazgāt veļu ar rokām, gan vienlaikus trūktu izplūdes gāzu un pārapdzīvotības, spriežot pēc Potera sāgas popularitātes pieaugušu cilvēku vidū, ir visai laikmetīga un izplatīta diagnoze visā „reālajā pasaulē”.