Hameleons

2005. gada 3. maijā Francijā uz palīdzības telefona līniju pazudušiem un izmantotiem bērniem piezvanīja kāds vīrietis. Viņš satraukts paskaidroja, ka esot tūrists, kurš, braucot cauri Ortēzai netālu no rietumu Pirenejiem, dzelzceļa stacijā saticis piecpadsmitgadīgu zēnu - vienu un pārbijušos. Līdzīgu zvanu saņēma vēl kāda cita palīdzības telefona līnija. Nedaudz vēlāk valsts bērnu aizsardzības dienesta vietējā birojā pieteicās pats zēns. Slaidais neliela auguma pusaudzis ar bālu ādu un trīcošām rokām bija paslēpis lielāko sejas daļu aiz šalles, bet zemu uz acīm uzvilcis beisbola cepurīti. Naudas zēnam nebija, bet no mantām - nekā daudz vairāk par mobilo telefonu un identifikācijas karti, kurā bija sacīts, ka viņa vārds ir Fransisko Ernandess Fernandess un ka viņš dzimis 1989. gada 13. decembrī Spānijas pilsētā Kaseresā. Sākumā viņš nerunāja tikpat kā ne vārda, taču pēc skubināšanas pastāstīja, ka viņa vecāki un jaunākais brālis gājuši bojā autokatastrofā. Viņš pats pēc avārijas vairākas nedēļas nogulējis komā, bet, kad izveseļojies, aizsūtīts dzīvot pie tēvoča, kurš zēnam darījis pāri. Tad viņš aizbēdzis uz Franciju, kur uzaugusi viņa māte.

Fransisko iekārtoja Svētā Vinsenta Pola patversmē netālajā Po. Šis valsts uzturētais bērnu nams, kurā pajumti bija atraduši aptuveni trīsdesmit pieci zēni un meitenes, vairākums - vai nu atņemti nelabvēlīgām ģimenēm, vai arī pamesti, atradās vecā mūra ēkā ar nolupušiem baltiem koka slēģiem; uz jumta Svētā Vinsenta statuja sava tērpa krokās sargājot slēpa bērnu. Fransisko ierādīja atsevišķu istabu, un zēns likās atvieglots, ka var mazgāties un pārģērbties vienatnē, paskaidrojot, ka viņam galvu un ķermeni klāj avārijā iegūtie apdegumi un rētas. Viņu pieteica Žana Monnē koledžā, vietējā vidusskolā, kur mācījās kādi četrsimt skolnieki, lielākoties no paskarbiem kvartāliem; skolai bija nelāga slava. Lai gan audzēkņiem bija aizliegts nēsāt cepures, tā laika direktore Klēra Šadūrna Fransisko gadījumā pieļāva izņēmumu: zēns baidoties, ka viņu ķircinās par rētām. Tāpat kā daudzi sociālie darbinieki un skolotāji, kuri strādāja ar Fransisko, Šadūrna, pedagoģe ar vairāk nekā trīsdesmit gadu stāžu, juta vēlēšanos ņemt viņu savā paspārnē. Maisveidīgās biksēs ģērbtais zēns, kurš mobilo telefonu nēsāja aukliņā ap kaklu, izskatījās pēc tipiska tīņa, taču atstāja dziļi traumēta bērna iespaidu. Vingrošanas stundās viņš nekad nepārģērbās savu klasesbiedru priekšā un pretojās jebkādai medicīniskai apskatei. Fransisko runāja klusi, galvu noliecis, un vairījās, ja kāds mēģināja viņam pieskarties.

Ar laiku Fransisko sāka starpbrīžus pavadīt citu bērnu pulkā un piedalīties sarunās klasē. Kad zēns ieradās skolā, no mācību gada sākuma jau bija pagājis krietns laiks, tāpēc literatūras skolotājs palūdza citu skolnieku, Rafaelu Pesoa de Almeidu, palīdzēt Fransisko tikt galā ar semestra darbu. Nepagāja ilgs laiks, un Fransisko jau palīdzēja Rafaelam. Rafaels atceras, ka toreiz nodomājis: “Tas čalis nu gan mācās zibens ātrumā.”

Kādu dienu pēc stundām Rafaels uzaicināja Fransisko uz slidotavu, un abi kļuva par draugiem - kopā spēlēja video spēles un trina mēli par skolas lietām. Rafaels palaikam mēdza zoboties par savu jaunāko brāli, un Fransisko, atceroties, kā pats ne pārāk jauki izturējies pret savējo, deva viņam padomu: “Lai ko tu darītu, mīli savu brāli. Neatsvešinies.”

Reiz Rafaels aizņēmās no Fransisko mobilo telefonu. Viņam par lielu pārsteigumu, izrādījās, ka aparāta telefonu grāmata un zvanu arhīvs ir bloķēti. Kad Rafaels telefonu atdeva, Fransisko viņam ekrānā parādīja fotogrāfiju, kurā redzamais zēns ļoti atgādināja viņu pašu. “Tas ir mans brālis,” viņš teica. Fransisko ātri vien kļuva par vienu no populārākajiem bērniem skolā, apžilbinot klasesbiedrus ar savām zināšanām par mūziku, retajam saprotamu slenga leksiku (viņš pat zināja dažādas amerikāņu idiomas) un spēju bez mazākās piepūles apgrozīties vairākās konkurējošās kliķēs uzreiz. “Skolnieki viņam pieķērās,” atceras kāds skolotājs. “Viņam bija tāda īpaša valdzinājuma aura.” Kad skolā izsludināja talantu šova atlases kārtu, mūzikas skolotāja Fransisko apvaicājās, vai arī viņš nevēlētos uzstāties. Zēns pasniedza viņai kompaktdisku, tad devās uz otru telpas galu un, piešķiebis cepuri ekstravagantā leņķī, sāka gaidīt, kad atskanēs mūzika. Tiklīdz istabu piepildīja Maikla Džeksona dziesmas Unbreakable skaņas, Fransisko sāka dejot pašas popzvaigznes manierē un, imitējot dziedāšanu, bez skaņas izrunāja dziesmas tekstu: “You can’t believe it, you can’t conceive it / And you can’t touch me, ’causeI’m untouchable." [1. “Jūs nevarat tam noticēt/Jūs nevarat to aptvert/ Un jūs nevarat man pat pieskarties/ Es esmu neaizskarams” (angļu val.).] Visi klātesošie viņā noraudzījās ar dziļu godbijību. Mūzikas skolotāja vēlāk atcerējās: “Viņš nevis izskatījās pēc Maikla Džeksona, bet bija Maikls Džeksons.”

Vēlāk datoru klasē Fransisko Rafaelam parādīja interneta attēlu: mazu rāpuli ar šaudīgu garu mēli.

“Kas tad tas?” Rafaels jautāja.

“Hameleons,” Fransisko atbildēja.

8. jūnijā direktores kabinetā iebrāzās viena no skolas administratorēm. Viņa sacīja, ka iepriekšējā vakarā noskatījusies televīzijas raidījumu par vienu no pasaules slavenākajiem viltvāržiem - Frederiku Burdēnu, trīsdesmit gadus vecu francūzi, kurš regulāri uzdodas par bērnu. “Dieva vārds, tas Burdēns izskatās uz mata kā Fransisko Ernandess Fernandess,” administratore apgalvoja. Šadūrna tam lāgā negribēja ticēt: ja Fransisko patiesībā būtu trīsdesmit gadu, iznāktu, ka viņš ir vecāks par dažu labu no saviem skolotājiem. Viņa tūlīt pat ierakstīja interneta meklētājā “Frederiks Burdēns”. Starp rezultātiem bija simtiem ziņu aģentūru rakstu par “viltvāržu karali” un “jaunu identitāšu meistaru”, kurš, gluži kā Pīters Pens, “nevēlējās kļūt pieaudzis”. Burdēna fotogrāfija tiešām stipri atgādināja Fransisko - tas pats iespaidīgais zods, tā pati sprauga starp priekšzobiem. Šadūrna piezvanīja uz policiju.

“Jūs esat droša, ka tas ir viņš?” viņai jautāja.

“Nē, bet man ir tāda dīvaina sajūta.”

Kad ieradās policija, Šadūrna palūdza savu palīgu atvest no klases Fransisko. Tiklīdz viņš ienāca direktores kabinetā, policisti viņu sagrāba un piespieda pie sienas; Šadūrnu pārņēma panika: ja nu tas patiesi ir daudz izcietis bārenis? Tad, uzlikuši Burdēnam roku dzelžus, policisti norāva viņa beisbola cepurīti. Uz galvas virsas nebija nekādu rētu, tikai jau pareti mati. “Es gribu advokātu,” viņš teica, piepeši ierunājoties pieauguša vīrieša balsī. Policijas iecirknī viņš atzinās, ka tiešām esot Frederiks Burdēns un ka pēdējo piecpadsmit gadu laikā viņš izgudrojis milzumu visdažādāko identitāšu vairāk nekā piecpadsmit valstīs un piecās valodās. Viņa pieņemto vārdu vidū bija Bendžamins Kents, Džimijs Morinss, Alekss Douls, Sladjans Raskovičs, Arno Orions, Džovanni Petrullo un Mikelandželo Martīni. Mediji ziņoja, ka viņš esot pat uzdevies par tīģeru dresētāju un garīdznieku, taču patiesībā viņš gandrīz vienmēr spēlējis vienu un to pašu tēlu - izmantotu vai pamestu bērnu. Viņš neparasti veikli pārveidoja savu ārieni - sejas apmatojumu, svaru, gaitu, mīmikas īpatnības. “Es varu kļūt, par ko vien vēlos,” viņš mīlēja atkārtot. 2004. gadā, kad viņš Grenoblē uzdevās par četrpadsmit gadus vecu franču zēnu, mediķis, kurš pēc varasiestāžu prasības viņu izmeklēja, atzina, ka tas tik tiešām esot pusaudzis. Po policijas kapteinis par Burdēnu izteicās tā: “Kad viņš runāja spāniski, tad kļuva par spāni. Kad viņš runāja angliski, tad bija anglis.” Šadūrna notikušo komentēja šādi: “Protams, viņš meloja - bet kāds aktieris!”

Gadu gaitā Burdēnam bija izdevies iefiltrēties jauniešu patversmēs, bāreņu namos, audžuģimenēs, skolās un bērnu slimnīcās. Viņa krāpšanas pēdas ved uz Spāniju, Vāciju, Beļģiju, Angliju, Īriju, Itāliju, Luksemburgu, Šveici, Bosniju, Portugāli, Austriju, Slovākiju, Franciju, Zviedriju, Dāniju un Ameriku, kā arī vairākām citām zemēm. ASV Valsts Departaments brīdināja, ka viņš ir “ārkārtīgi viltīgs” cilvēks, kurš uzdodas par izmisušu bērnu, lai “izpelnītos līdzjūtību”, savukārt kāds franču prokurors izteicās, ka Burdēns ir “neticami spožs iluzionists, kura samaitātībai līdzvērtīgs ir vienīgi viņa intelekts.” Viņš pats par sevi sacījis šādi: “Es esmu manipulators. Mans darbs ir manipulēt ar cilvēkiem.”

Po varasiestādes sāka izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kāpēc trīsdesmit gadus vecs vīrietis uzdodas par pusaugu bāreni. Tām neizdevās atrast pierādījumus kādām seksuālām perversijām vai pedofilijai; neatklājās arī nekādi iespējami finansiāli motīvi. “Es šo darbu daru divdesmit divus gadus. Neko tamlīdzīgu es nekad neesmu redzējis,” man sacīja prokurors Eriks Morels. “Cilvēki parasti krāpj citus naudas dēļ. Šķiet, ka viņa ieguvums no tā bijis tīri emocionāls.”

Uz Burdēna dilba policija atklāja tetovējumu. Tas bija uzraksts: “caméléon nantais”- “Nantes hameleons”."Granna kungs,” Burdēns sacīja, pieklājīgi pasniedzot man roku. Mēs atradāmies uz vienas no Po centra ielām, kur kādā pērnā rudens rītā bijām norunājuši tikšanos. Šoreiz nu viņš izskatījās nepārprotami pieaudzis - vīrietis ar tikko manāmiem bārdas rugājiem. Burdēns bija ģērbies teatrālā stilā - baltās biksēs, baltā kreklā, rūtainā vestē, baltās kurpēs, ar zilu atlasa tauriņu ap kaklu un stilīgu cepuri galvā. Tikai sprauga starp priekšzobiem atgādināja par Fransisko Ernandesu Fernandesu.

Kad viņa blēdība Po tika atklāta, Burdēns pārcēlās uz dzīvi kādā Pireneju ciematā. “Gribēju paglābties no tiem prožektoriem,” viņš paskaidroja. Tāpat kā daudzos citos gadījumos, varasiestādēm nebija skaidrības, kā viņu sodīt. Psihiatri apliecināja, ka viņš ir pie pilna prāta. (“Vai viņš ir psihopāts?” tiesā pārvaicāja kāds ārsts. “Nekādā gadījumā.”) Neizdevās atrast nevienu likuma punktu, kas atbilstu viņa nodarījumam. Burdēnam izvirzīja apsūdzību viltotas identifikācijas kartes iegādē un izmantošanā, un viņu notiesāja uz sešiem mēnešiem nosacīti.

Kāds vietējais reportieris vārdā Ksavjē Sota man pastāstīja, ka Burdēns periodiski parādoties Po, katru reizi kādā citā veidolā. Reizēm viņam esot ūsas vai bārda. Reizēm mati esot īsi apcirpti, citreiz - vienās pinkās. Reizēm viņš ģērbies repera drēbēs, citreiz - kā īsts biznesmenis. “Gandrīz tāda sajūta, ka viņš meklē jaunu tēlu, kurā iemiesoties,” Sota sacīja. Mēs ar Burdēnu apsēdāmies uz soliņa netālu no dzelzceļa stacijas; sāka līņāt smalks lietutiņš. Mūsu priekšā ielas malā nobremzēja kāds auto. Tajā sēdošais pāris atvēra mašīnas logu, palūrēja pa to un sacīja viens otram: “Le Caméléon. ”

“Es pēdējā laikā Francijā esmu diezgan slavens,” Burdēns noteica. “Pārāk slavens.”

Mūsu sarunas laikā viņa lielās brūnās acis slīdēja pāri manai sejai, šķiet, pūloties visu iegaumēt un izprast. Man par pārsteigumu, Burdēns zināja, kur agrāk esmu strādājis, kur esmu dzimis, kā sauc manu sievu, pat ar ko nodarbojas mana māsa un brālis. “Man patīk zināt, ar ko es satiekos,” viņš paskaidroja.

Labi zinot, cik viegli krāpt cilvēkus, viņš slimīgi baidījās kļūt par citu negodīguma upuri. “Es neuzticos nevienam,” Burdēns teica. Turklāt, ja ņem vērā, ka šis cilvēks pats sevi aprakstījis kā “profesionālu meli”, pedantisms, ar kādu viņš precizēja katru savas dzīves detaļu, likās dīvains. “Es negribu, ka jūs mani pataisāt par to, kas es neesmu,” viņš sacīja. “Stāsts ir pietiekoši labs bez kādiem izskaistinājumiem.”

Es zināju, ka Burdēns uzaudzis Nantē un tās apkaimē, un apvaicājos par viņa tetovējumu. Kā izskaidrot to, ka cilvēks, kurš mēģinājis izdzēst savu identitāti, apzināti iemūžinājis pavedienu, kas līdz tai var aizvest? Burdēns paberzēja roku vietā, kur ādā bija iekodināti šie vārdi, un tad sacīja: “Es pastāstīšu jums patiesību par saviem meliem.”

Pirms šis cilvēks kļuva par Bendžaminu Kentu vai Mikelandželo Martīni - pirms viņš uzdevās par britu tiesneša vai itāļu diplomāta dēlu -, viņš bija Frederiks Pjērs Burdēns, trūcīgas astoņpadsmit gadus vecas francūzietes Gislēnas Burdēnas ārlaulības dēls, nācis pasaulē 1974. gada 13. jūnijā kādā Parīzes priekšpilsētā. Oficiālajos dzimšanas reģistrācijas dokumentos Frederika tēvs bieži apzīmēts ar X, kas norāda uz to, ka viņa identitāte nav zināma. Taču sarunā ar mani savā mazajā Rietumfrancijas lauku namiņā Gislēna paskaidroja, ka šis X bijis divdesmit piecus gadus vecs alžīriešu imigrants vārdā Kasi; viņa ar šo vīrieti bija iepazinusies margarīna fabrikā, kur abi strādāja. (Uzvārdu gan viņa vairs neatceroties.) Kad izrādījās, ka Gislēna ir stāvoklī, viņa atklāja, ka Kasi jau ir precējies. Tā nu viņa aizgājusi no darba, pat nepasakot sava bērna tēvam, ka ir stāvoklī.

Gislēna Frederiku audzināja līdz divarpus gadu vecumam. “Viņš bija uz mata tāds pats kā visi citi bērni, pilnīgi normāls,” viņa saka. Tad, pēc viņas vecāku prasības, iejaucās bērnu tiesību aizsardzības dienests. Kāds radinieks stāsta: “Viņai patika iedzert, iet uz dejām un ballēties līdz rītam. Ar to bērnu viņa negribēja ņemties.” Gislēna apgalvo, ka toreiz esot atradusi citu darbu un bijusi pilnīgi spējīga pati audzināt savu bērnu, tomēr tiesa rūpes par Frederiku uzticēja vecvecākiem. Pēc daudziem gadiem Gislēna uzrakstīja Frederikam vēstuli, kurā bija sacīts: “Tu esi mans dēls. Man tevi nozaga, kad tev bija divi gadi. Viņi darīja visu, lai mūs izšķirtu, un tā nu mēs esam kļuvuši par diviem svešiniekiem.” Frederiks stāsta, ka viņa māte izjutusi slimīgu vajadzību pēc uzmanības, un tajās retajās reizēs, kad viņi tikušies, tēlojusi, ka ir smagi slima, un likusi dēlam skriet pēc palīdzības. “Mans izbīlis viņai sagādāja baudu,” viņš saka. Lai gan Gislēna to noliedz, viņa atzīst, ka reiz esot mēģinājusi izdarīt pašnāvību, un tad gan dēlam vajadzējis saukt kādu palīgā.

Kad Frederikam bija pieci gadi, viņš ar vecvecākiem pārcēlās uz Mušānu, ciemu, kas atrodas netālu no Nantes. Frederiks - pusalžīrietis, turklāt vientuļās mātes dēls, ģērbies katoļu labdarības organizāciju izsniegtās lietotās drēbēs - ciemā bija autsaiders; viņš sāka par sevi skolā sacerēt visfantastiskākos stāstus. Piemēram, viņa tēvs nekad nerādoties tāpēc, ka esot “britu slepenais aģents”. Viens no Burdēna pamatskolas skolotājiem, Ivons Burgejs, atceras viņu kā pārgudru un apburošu bērnu ar neparastu iztēli un vizuālo izjūtu; zēns esot zīmējis dīvainus un skaistus komiksus. “Viņš zināja, kā likt sev pieķerties,” Burgejs saka. Skolotājs novēroja arī zināmas garīgo traucējumu pazīmes. Reiz Frederiks vecvecākiem pateica, ka viņam uzmācies kāds kaimiņš, tomēr ciemā, kura iedzīvotājus vienoja ciešas un senas saites, šo apsūdzību neviens tā arī necentās pārbaudīt. Kādā no saviem komiksiem Frederiks attēloja sevi slīkstam upē. Viņš kļuva arvien nepaklausīgāks, klasē citu priekšā izrādījās un zaga no kaimiņiem. Divpadsmit gadu vecumā viņu nosūtīja dzīvot uz Nantes Les Grezillieres, privātu audzināšanas iestādi grūti audzināmiem pusaudžiem.

Šeit viņa “mazās drāmas”, kā to nosauca kāds no Frederika skolotājiem, kļuva vēl dīvainākas. Burdēns bieži simulēja amnēziju un tīšuprāt apmaldījās pilsētas ielās. 1990. gadā, kad Frederikam palika sešpadsmit, viņš bija spiests pārcelties uz citu bērnu namu; no tās viņš drīz vien aizbēga. Ar autostopiem nokļuvis līdz Parīzei, viņš, pārbijies un izbadējies, izgudroja savu pirmo viltus identitāti: piegājis pie kāda policista, Frederiks pateica, ka esot apmaldījies britu pusaudzis vārdā Džimijs Seils. “Es ļoti vēlējos, kaut mani aizsūtītu uz Angliju. Man vienmēr bija licies, ka tur dzīve ir daudz skaistāka,” Burdēns atceras. Kad policija atklāja, ka zēns tikpat kā nerunā angliski, viņš atzinās krāpšanā un tika nogādāts atpakaļ bērnu namā. Taču Burdēns bija atklājis savu - kā viņš pats to dēvē - “tehniku”, un drīz vien sāka šādā stilā klejot pa visu Eiropu, apmetoties bāreņu patversmēs un audžuģimenēs un atkal aizbēgot no tām, meklējot “ideālo patvērumu”. 1991. gadā viņu atrada Langras dzelzceļa stacijā Francijā; Frederiks izlikās slims, un viņu ievietoja Sendizjē bērnu slimnīcā. Slimības vēsturē rakstīts, ka neviens nezina, “kas viņš ir vai no kurienes ieradies”. Atbildot uz jautājumiem tikai rakstiski, Burdēns, apspēlējot sava īstā tēva vārdu - Kasi -, darīja zināmu, ka viņu saucot Frederiks Kasī. Frederika ārsts Žans Pols Milanēzs bāriņu tiesai rakstīja: “Mūsu priekšā ir jauns bēglis - mēms pusaudzis, kurš sarāvis saites ar savu līdzšinējo dzīvi.”

Burdēns uzrakstīja uz papīra lapiņas lietas, ko visvairāk vēloties: “Mājas un skolu. Tas arī viss.” Pēc dažiem mēnešiem, kad ārsti sāka pamazām atšķetināt viņa pagātni, Burdēns atzinās, kas viņš ir patiesībā, un devās tālāk. “Es labāk gribēju aiziet pats, nekā gaidīt, kamēr mani aizved,” viņš sacīja. Savas viltvārža karjeras laikā Burdēns bieži pilnīgi brīvprātīgi atklāja patiesību, ka uzmanība, kas viņam tika veltīta pēc atzīšanās, bijusi tikpat satraucoši kārdinoša kā pati krāpšana.

1992. 13. jūnijā Burdēnam, kurš jau bija paguvis izlikties par vairāk nekā duci fiktīvu bērnu, palika astoņpadsmit, un viņš kļuva pilngadīgs. “Lielāko sava mūža daļu es biju pavadījis bērnu namos un audžuģimenēs, un nu piepeši man paziņoja - viss, vari iet,” viņš atceras. “Kā es varēju kļūt par kaut ko tādu, ko nespēju pat iztēloties?” 1993. gada novembrī, izliekoties par mēmu zēnu, viņš Francijas pilsētā Ošā apgūlās ielas vidū. Ugunsdzēsēji aizveda viņu uz slimnīcu. Vietējais laikraksts La Dépêche du Midi veltīja viņam rakstu, vaicājot: “No kurienes ieradies šis mēmais pusaudzis?” Nākamajā dienā sekoja vēl viena publikācija ar virsrakstu “Mēmais pusaudzis vēl joprojām nav atklājis savu noslēpumu.” Burdēns aizbēga, taču tuvējā pilsētā tika pieķerts līdzīgā krāpšanas mēģinājumā un atzina, ka viņa īstais vārds ir Frederiks Burdēns. “Ošas mēmais runā četrās valodās,” La Dépêche du Midi paziņoja.

Piesavinoties arvien jaunas identitātes, Burdēns mēģināja pilnīgi atbrīvoties no īstās. Kādu dienu Mušānas mēram piezvanīja “vācu policija”, informējot, ka Burdēna līķis atrasts Minhenē. Burdēna māte atceras brīdi, kad tas viņai pavēstīts: “Mana sirds apstājās.” Burdēna tuvinieki gaidīja, kad viņiem atvedīs zārku, taču tas tomēr nenotika.

“Frederiks vienkārši bija izspēlējis savu kārtējo cietsirdīgo jociņu,” saka viņa māte.

Deviņdesmito gadu vidū Burdēns jau bija sapelnījis virkni apsūdzību nepatiesu ziņu sniegšanā policijai un miertiesai; Interpols un citas varasiestādes sāka arvien aktīvāk dzīt viņam pēdas. Frederika izdarības piesaistīja arī mediju uzmanību. 1995. gadā populārā franču televīzijas šova “Viss ir iespējams” producenti uzaicināja Burdēnu piedalīties raidījumā. Viņš uznāca uz skatuves, izskatoties pēc bāla pirmspubertātes vecuma zēna. Raidījuma vadītājs zobgalīgi vērsās pie publikas: “Kā šo zēnu sauc? Maikls, Jirgens, Kevins vai Pedro? Cik viņam patiesībā gadu? Trīspadsmit, četrpadsmit, piecpadsmit?” Uzstājīgi izvaicāts par to, kādi ir viņa motīvi, Burdēns no jauna palika pie sava, ka vēloties atrast tikai mīlestību un ģimeni. Tas bija tas pats pamatojums, ko viņš piesaucis vienmēr. Rezultātā Frederiks bija kļuvis par vienu no tiem retajiem viltvāržiem, kuri pašu piekrāptajos cilvēkos spējuši izsaukt ne tikai niknumu, bet arī līdzcietību. (Viņa māte dēla minēto motīvu skaidro ne gluži tik augstsirdīgi: “Viņš meklē attaisnojumu tam, par ko ir kļuvis.”)

Raidījuma “Viss ir iespējams” veidotājus šis stāsts tik ļoti satrieca, ka viņi Burdēnam piedāvāja darbu savas televīzijas kompānijas ziņu dienestā, taču Frederiks drīz aizbēga, lai radītu jaunas fantāzijas, kā vēlāk kādam reportierim sacīja viens no producentiem. Palaikam Burdēna meli tika uzlūkoti eksistenciāli. Francijā kāds viņa sekotājs izveidoja īpašu interneta lapu, kurā slavināja sava elka metamorfozes, apdziedot Burdēnu kā “dzīves aktieri un jaunas cilvēka identitātes filozofijas apustuli.”

Kādudien, kad es viesojos pie Burdēna, viņš man pastāstīja, ko darījis, lai pārveidotu sevi par bērnu. Gluži kā viltvārži, kurus Frederiks bija redzējis kino, piemēram, filmā “Noķer mani, ja vari”, viņš savu noziegumu mēģināja pacelt līdz mākslas līmenim. Vispirms Burdēns esot iztēlojies bērnu, par kuru vēlējies uzdoties. Tad viņš pamazām izplānoja šī tēla biogrāfiju, sākot no senčiem un ģimenes un beidzot ar fiziskām īpatnībām, teiksim, tiku. “Galvenais ir nemelot par pilnīgi visu,” Burdēns skaidroja. “Citādi tu neizbēgami agri vai vēlu sapīsies.” Viņš esot stingri ievērojis tādus baušļus kā “Visam jābūt vienkārši” un “Labs melis izmanto patiesību”. Izvēloties vārdu, Burdēns devis priekšroku tādam, kam viņa paša prātā ir dziļas asociācijas, piemēram, Kasī. “Viena lieta, ko nekad nedrīkst aizmirst, ir vārds,” viņš teica.

Savu nodarbošanos viņš salīdzina ar spiega dzīvesveidu: abos gadījumos tiek mainītas virspusējas detaļas, bet dziļākā būtība paliek neskarta. Šāda pieeja ne tikai palīdzēja pārliecināt cilvēkus, bet ļāva arī nosargāt kādu daļiņu sevis paša, noturēt kaut kādu personības morālo kodolu. “Es zinu, ka reizēm varu būt cietsirdīgs, taču nevēlos kļūt par briesmoni,” viņš sacīja.

Kad tēls bija radīts, Burdēns izstrādāja atbilstošu ārieni, pedantiski noskujoties, izplūkājot uzacis, liekot lietā epilācijas krēmus. Viņš bieži valkāja maisveidīgas bikses un kreklu ar garām piedurknēm, zem kurām pazuda plaukstas locītavas, tā uzsverot nelielo un trauslo augumu. Ieskatoties spogulī, Burdēns sev jautāja, vai visi citi redzēs to, ko vēlas viņš. “Pats ļaunākais būtu maldināt pašam sevi,” viņš teica.

Noslīpējot kārtējo jaunradīto identitāti, bija būtiski atrast kādu rakstura īpašību, kas izdomātajam tēlam būtu kopīga ar pašu Burdēnu - tā ir tehnika, ko izmanto daudzi profesionāli aktieri. “Cilvēki man allaž jautā: “Kāpēc tad tu nekļuvi par aktieri?”,” viņš man stāstīja. “Domāju, ka es tiešām būtu labs aktieris, tāds kā Arnolds Švarcenegers vai Silvestrs Stallone. Tomēr es negribu nevienu tēlot. Es gribu būt šis cilvēks, par kuru uzdodos.”

Lai palīdzētu jaunajam tēlam atrast vietu reālajā pasaulē, Burdēns centās radīt vietējām iestādēm iespaidu, ka šāds cilvēks patiešām eksistē. Tāpat kā savulaik Ortēzā, viņš zvanīja uz palīdzības telefona līnijām, apgalvojot, ka redzējis izdomāto personu kādā bīstamā situācijā. Iespēja, ka varasiestādes sāks nopietni izvaicāt acīmredzami traumētu bērnu, bija krietni mazāka. Ja nu kāds tomēr pamanīja, ka Burdēns izskatās neparasti nobriedis savam uzdotajam vecumam, viņš neprotestēja. “Pusaudzis vienmēr grib izskatīties vecāks,” viņš paskaidroja. “es to uztveru kā komplimentu.”

Lai gan Burdēns uzsvēra paša viltību, viņš atzina arī to, ko zina (bet reti pasaka skaļi) jebkurš krāpnieks: cilvēkus piemuļķot nav grūti. Mums visiem ir zināmi elementāri priekšstati par to, ko var sagaidīt no pārējiem, un parasti mēs nebūt modri nevērojam, vai kāds netaisās tos apgāzt. Spēlējot uz kādas no cilvēka pamatvajadzību stīgām - izmantojot citu lepnību, alkatību vai vientulību -, Burdēns un viņam līdzīgie liek saviem upuriem nepievērst uzmanību pašu šaubām. Rezultātā vairumā šādas krāpšanas gadījumu ir papilnam loģisku pretrunu, pat pilnīgu ačgārnību, kas vēlāk, kad viltus jau nācis gaismā, šķiet tik apkaunojoši acīmredzamas. Burdēns, kurš lielākoties mēdza izmantot upura labdabību, nevis kādas tumšākas dziņas, saka: “Neviens neiedomājas, ka tāds šķietami neaizsargāts bērns varētu melot.” Burdēns pastāstīja, ka 1997. gada oktobrī Spānijas pilsētā Linaresā esot nonācis jauniešu patversmē. Bāriņtiesas tiesnese devusi divdesmit četras stundas laika pierādīt, ka viņš patiešām ir pusaudzis. Pretējā gadījumā Burdēnam tiktu noņemti pirkstu nospiedumi, kas jau bija Interpola rīcībā. Burdēns zināja, ka viņam - pieaugušam vīrietim, kuram izvirzītas vairākas kriminālapsūdzības - visticamāk draud cietums. Viņš jau reiz bija mēģinājis aizbēgt, un tagad personāls pastāvīgi sekoja tam, kur viņš atrodas. Un tā nu Burdēns spēra soli, kas draudēja vienlaikus pārsniegt jebkādas iespējamas lētticības robežas un pārvērst viņu par tieši tādu “briesmoni”, par kādu viņš tik ļoti baidījies kļūt. Šoreiz Burdēns sev jaunu vārdu nevis izgudroja, bet nozaga. Identitāte, kuru viņš piesavinājās, piederēja kādam bez vēsts pazudušam sešpadsmitgadīgam jaunietim no Teksasas. Burdēnam, kuram nu jau bija divdesmit trīs gadi, vajadzēja ne tikai pārliecināt vietējās varasiestādes, ka viņš ir amerikāņu zēns, bet iestāstīt to arī pazudušā zēna ģimenei.

Burdēns stāsta, ka plāns esot dzimis nakts vidū: ja izdotos tiesnesi piemuļķot, iestāstot, ka viņš ir amerikānis, varbūt viņam ļautu aizbraukt. Viņš palūdza atļauju izmantot patversmes biroja telefonu un piezvanīja uz Nacionālo pazudušo un izmantoto bērnu centru ASV Virdžīnijas štata Aleksandrijā, izmetot tīklus, lai noķertu kādu īstu identitāti. Burdēns angliski (savos klejojumos viņš bija apguvis valodas) stādījās priekšā kā Honatans Dureans, Linaresas patversmes direktors. Viņš sacīja, ka patversmē ieradies pārbiedēts zēns, kurš atsakās nosaukt savu vārdu, bet runā angliski ar amerikāņu akcentu. Burdēns sniedza zēna ārienes aprakstu, kas atbilda viņam pašam - neliels augums, trausla miesas būve, spēcīgs zods, brūni mati, spraudziņa starp zobiem -, un jautāja, vai centra datu bāzē nav atrodams līdzīgs raksturojums. Burdēns atceras, ka centra darbiniece pēc neilgiem meklējumiem atbildējusi, ka zēns varētu būt Nikolass Bārklijs, kurš bez vēsts pazudis Sanantonio 1994. gada 13. jūnijā, trīspadsmit gadu vecumā. Bārklija dosjē bija teikts, ka viņš pēdējo reizi redzēts, ģērbies “baltā tēkrekliņā, violetās biksēs, melnās teniskurpēs un ar rozā mugursomu plecos”.

Burdēns saka, ka tālāk, jau krietni skeptiskākā tonī, esot lūdzis, vai centrs nenosūtītu viņam visu pieejamo informāciju par Bārkliju. Sieviete atbildējusi, ka nosūtīšot ar eksprespastu apkārtrakstu ar zēna fotogrāfiju un datiem, bet vienu kopiju Burdēns varot saņemt tūlīt, pa faksu. Viņš nosaucis biroja faksa numuru, nolicis klausuli un gaidījis, pa brīdim palūrot pa durvju spraudziņu, lai redzētu, vai kāds nenāk. Gaitenis bija tumšs un kluss, taču kaut kur tālumā skanēja soļi. Beidzot faksa aparātā parādījās kopija. Druka bija tik bāla, ka lielāko daļu nemaz nevarēja izlasīt, taču fotogrāfijā redzamais zēns Burdēnam tobrīd likās gluži līdzīgs viņam pašam. “To es varu,” viņš esot nodomājis un ātri piezvanījis uz centru, sakot sievietei: “Man ir laba ziņa. Nikolass Bārklijs šobrīd stāv man līdzās.” Pacilātā centra darbiniece iedevusi viņam Sanantonio policijas departamenta telefona numuru, nosaucot izmeklētāju, kurš nodarbojās ar Bārklija lietu. Burdēns viņam piezvanīja, šoreiz izliekoties par spāņu policistu, un, atsaucoties uz detaļām, ko bija uzzinājis no centra darbinieces - piemēram, rozā mugursomu -, paziņoja, ka pazudušais bērns esot atrasts. Policists sacīja, ka sazināšoties ar FIB un ASV vēstniecību Madridē. Nākamajā dienā Burdēns Linaresas patversmē pārtvēra Nacionālā pazudušo un izmantoto bērnu centra sūtījumu, kas bija adresēts Honatanam Dureanam. Viņš atplēsa aploksni. Tajā atradās skaidrs Nikolasa Bārklija foto. Krāsainā attēlā bija redzams sīks zēns ar gaišu ādu, zilām acīm un tik gaiši brūniem matiem, ka tie likās gandrīz blondi. Bija uzskaitītas vairākas sevišķās pazīmes, ieskaitot krustu, kas ietetovēts starp Bārklija labās rokas rādītājpirkstu un īkšķi. Nenolaižot acis no fotogrāfijas, Burdēns pie sevis noteica: “Es esmu pagalam.” Nepietika ar to, ka viņam nebija šāda tetovējuma - Frederika acis un mati bija tumši brūni. Viņš steigšus sadedzināja lapu patversmes pagalmā, tad devās uz vannas istabu un izbalināja matus. Pēdīgi Burdēns lika kādam draugam ar adatu un pildspalvas tinti iekodināt viņam starp pirkstiem improvizētu tetovējumu, kas atgādinātu Bārklija krustu.

Problēma ar acīm palika neatrisināta. Viņš pūlējās sacerēt kādu stāstu, kas izskaidrotu viņa ārieni. Un ja nu viņu būtu nolaupījuši bērnu tirgoņi, aizveduši uz Eiropu un tur spīdzinājuši, seksuāli izmantojuši un pat izmantojuši eksperimentiem? Jā, tas varētu izskaidrot acu krāsu. Viņa nolaupītāji bija iešļircinājuši acu zīlītēs kaut kādas ķīmiskas vielas. Bet Teksasas akcentu viņš bija zaudējis tāpēc, ka šajos vairāk nekā trīs nebrīvē pavadītajos gados viņam bija aizliegts runāt angliski. Nikolasam bija izdevies izbēgt no istabas kaut kur Spānijā, kad sargs neuzmanīgi atstājis vaļā durvis. Tā bija traka pasaciņa, kas pārkāpa Burdēna bausli par vienkāršību - taču vajadzēja vien iztikt ar to pašu.

Drīz vien iezvanījās telefons. Burdēns pacēla klausuli. Zvanīja Nikolasa Bārklija trīsdesmit vienu gadu vecā pusmāsa Kerija Gibsone. ‘Ak Dievs, Nikij, vai tas esi tu?” viņa jautāja.

Burdēns nezināja, ko atbildēt. Viņš slāpētā balsī atbildēja: “Jā, tas esmu es.”

Tad pie telefona pienāca Nikolasa māte Beverlija. Tā bija paskarba, drukna sieviete ar platu seju un krāsotiem brūniem matiem; viņa septiņas dienas nedēļā strādāja nakts maiņā kādā Sanantonio virtuļu ēstuvē. Ar Nikolasa tēvu viņa nebija precējusies un audzināja zēnu ar abu vecāko bērnu, Kerijas un Džeisona palīdzību. (Beverlija bija šķīrusies no Kerijas un Džeisona tēva, tomēr vēl joprojām lietoja vīra uzvārdu - Dolarhaida.) Nikolasa bērnībā viņa mēģināja uzveikt savu atkarību no heroīna, bet pēc zēna pazušanas bija atkal ķērusies pie narkotikām. Tagad Beverlijai bija radusies atkarība no metadona. Varbūt lai kaut kā kompensētu nestabilitāti savā dzīvē, Beverlija fanātiski turējās pie vienas un tās pašas ikdienas rutīnas: darbs virtuļu veikalā no desmitiem vakarā līdz pieciem rītā, tad, pirms atgriešanās mājās un miega, kāda stundiņa bārā Make My Day - pāris aliņi un biljarda mačs. Šai sievietē ar piesmakušo smēķētājas balsi jautās zināms skarbums, taču cilvēki, kas Beverliju labi pazīst, man stāstīja arī par viņas labo sirdi. Pēc savas nakts maiņas viņa visus pārpalikušos virtuļus aiznesa uz tuvējo klaidoņu patversmi. Beverlija cieši piespieda klausuli pie auss. Vēlāk viņa man stāstīja, kā jutusies, kad bērnišķīgā balss otrā galā pateikusi, ka vēlas atgriezties mājās: “Es biju pilnīgi apstulbusi un satriekta.”

Kerija, precēta divu bērnu māte, bija tā, kas saturēja ģimeni kopā laikā, kad Beverlija cīnījās ar atkarību no narkotikām. Pēc Nikolasa pazušanas viņas māte un brālis, šķiet, tā arī nebija atguvušies, tāpēc Kerijas vienīgā vēlēšanās bija no jauna savest visu ģimeni kopā. Viņa pieteicās braukt uz Spāniju un pārvest Nikolasu mājās; pārvadājumu firma, kurā Kerija strādāja, piedāvājās samaksāt viņas ceļanaudu.

Pēc dažām dienām, kad Kerija ASV vēstniecības darbinieka pavadībā ieradās patversmē, Burdēns bija nolīdis savā istabā. Viņš atzīst, ka toreiz rīkojies ļauni. Taču, ja Burdēnu arī mocīja kādi sirdsapziņas pārmetumi, tie viņu neapturēja. Ietinis pusi sejas šallē, uzlicis cepuri un saulesbrilles, viņš iznāca no istabas. Burdēns nešaubījās - Kerija uzreiz sapratīs, ka viņš nav viņas brālis. Taču Nikolasa māsa piesteidzās klāt un apskāva viņu.

Kerija daudzējādā ziņā bija ideāls krāpšanas upuris. “Manai meitai ir zelta sirds, un tāpēc ar viņu viegli manipulēt,” saka Beverlija. Kerija nekad mūžā nebija izbraukusi ārpus Savienotajām Valstīm, ja neskaita uzdzīves braucienus uz Tihuanu Meksikā, un nepazina ne eiropiešu akcentus, ne Spāniju. Pēc Nikolasa pazušanas viņa bieži skatījās televīzijas raidījumus par šausmīgiem bērnu nolaupīšanas gadījumiem. Fakts, ka naudu braucienam viņa bija saņēmusi no darbavietas, radīja zināmu spiedienu, turklāt tam pievienojās vēl cita atbildības nasta - Kerijai vajadzēja pārstāvēt visu ģimeni, izlemjot, vai šis tiešām ir viņas ilgi meklētais brālis.

Lai gan Burdēns viņu uzrunāja par Keriju, nevis “māsiņu”, kā to allaž bija darījis Nikolass, un neraugoties uz viņa vieglo franču akcentu, Kerijai neesot radušās īpašas šaubas par to, vai puisis tiešām ir viņas brālis. Viņš taču spēja izskaidrot visas nesakritības ar šausmām, ko viņam bija nācies izturēt! Viņam taču tagad bija uz mata tāds pats deguns kā tēvocim Petam! Viņam taču bija tieši tāds pats tetovējums kā Nikolasam un viņš, šķita, zināja tik daudz dažādu sīkumu par viņas ģimeni un par katru apvaicājās, saucot vārdā! “Sirds ņem virsroku, un tu vienkārši gribi noticēt, “ saka Kerija.

Viņa rādīja Burdēnam ģimenes fotogrāfijas, un viņš tās rūpīgi izpētīja: šī ir mana māte, šis ir mans pusbrālis, šis ir mans vectētiņš.

Kad nu Kerija bija par viņu galvojusi, ne amerikāņu, ne spāņu iestādēm nekādi jautājumi neradās. Nikolass bija pazudis tikai pirms trim gadiem, un FIB nebija noskaņots izturēties ar aizdomām pret cilvēku, kurš uzdodas par pazudušu bērnu. Attiecīgās Madrides iestādes apgalvo, ka Kerija ar zvērestu apliecinājusi, ka Burdēns ir viņas brālis un ASV pilsonis. Viņam izsniedza amerikāņu pasi, un nākamajā dienā Frederiks jau sēdēja lidmašīnā uz Sanantonio.

Kādu mirkli Burdēns ļāvās fantāzijām par to, ka jau pavisam drīz viņam būs īsta ģimene, taču pusceļā uz Ameriku viņš sāka, Kerijas vārdiem runājot, “psihot” - trīcēt un svīst. Kerija mēģināja viņu nomierināt, un Burdēns paskaidroja: viņam liekoties, ka lidmašīna kuru katru brīdi avarēs. Vēlāk viņš sacīja, ka patiesībā tieši pēc tā esot ilgojies - kā gan savādāk viņš varēja izkulties no šīs situācijas, ko pats bija radījis?

1997. gada 18. oktobrī, kad lidmašīna nolaidās Sanantonio, lidostā viņu sagaidīja Nikolasa ģimene. Burdēns viņus pazina pēc Kerijas fotogrāfijām: Beverlija - Nikolasa māte, Kerijas toreizējais vīrs Braiens Gibsons, Braiena un Kerijas četrpadsmitgadīgais dēls Kodijs un viņu desmitgadīgā meita Šantela. Trūka vienīgi Nikolasa brāļa Džeisona, cilvēka ar narkomāna pagātni. Ģimenes atkalapvienošanos ar video kameru uzņēma kāds viņu draugs, un šajos kadros Burdēns redzams, satuntulējies šallē, ar zemu uz pieres novilktu cepuri; brūnās acis aizsedza saulesbrilles, bet jau pabalējušo tetovējumu - cimdi. Lai gan Burdēns pirms tam baidījās, ka pazudušā zēna tuvinieki viņu “nolinčos”, šie cilvēki metās viņam klāt, lai apskautu, atkārtojot, cik ļoti viņiem Nikolasa pietrūcis. “Mēs visi bijām emocionāli nojūgušies,” Kerija atceras. Tikai Nikolasa māte turējās maliņā. “Viņa neizrādīja tādu sajūsmu, kādu varētu gaidīt no sievietes, kura atkal ieraudzījusi savu dēlu,” sacīja Šantela.

Burdēns iedomājās, ka Beverlija varbūt šaubās, vai viņš tiešām ir Nikolass, taču pēc brīža arī viņa pienāca tuvāk un sasveicinājās. Tad visi iesēdās Kerijas auto un mājupceļā iegriezās McDonald’s ēstuvē, lai iestiprinātos ar čīzburgeriem un frī kartupeļiem. Kerija atceras: “Viņš sēdēja līdzās mammai un tērzēja ar manu dēlu,” stāstot, cik ļoti “viņš ilgojies pēc skolas” un prašņājot, kad viņš satiks Džeisonu.

Burdēns apmetās pie Kerijas un Braiena, nevis pie Beverlijas. “Es naktīs strādāju, un man likās, ka nebūtu pareizi pamest viņu vienu,” saka Beverlija. Kerijai un Braienam piederēja treileris nomaļā un mežainā apvidū aptuveni 60 kilometrus uz ziemeļiem no Sanantonio. Kerijas auto līkumoja pa zemesceļu garām sarūsējušiem kravas auto uz betona klučiem un rejošiem suņiem; Burdēns visu ceļu skatījās pa mašīnas logu. Kodijs paskaidro: “Mums nebija ne interneta, ne kā tamlīdzīga. Lai tiktu pie kādām komunikācijas iespējām, vajadzēja mērot ceļu līdz pat Sanantonio.”

Gibsonu treilera mājiņa īsti neatbilda tam priekšstatam, kāds Burdēnam par Ameriku bija radies no filmām. Viņš dzīvoja vienā istabā ar Kodiju un gulēja uz grīdas, uz matrača. Burdēns zināja, ka, lai kļūtu par Nikolasu un turpinātu vazāt aiz deguna pat zēna ģimeni, viņam par šo cilvēku jāuzzina pilnīgi viss. Tā nu viņš sāka vākt informāciju, slepus rakņājoties pa atvilktnēm, šķirstot foto albumus un skatoties mājas video. Tiklīdz Burdēns no kāda ģimenes locekļa uzzināja kaut ko par Nikolasa dzīvi, viņš šo detaļu atkārtoja citiem - piemēram, atgādināja viņiem, kā Braiens savulaik noskaities uz Nikolasu par to, ka tas nogrūdis Kodiju no koka. “Viņš zināja šo stāstu,” Kodijs atceras, vēl joprojām pārsteigts par to informācijas daudzumu, kādu Burdēnam bija izdevies savākt par viņa ģimeni. Beverlija pamanīja, ka Burdēns pie televizora mēdz tupēt uz ceļiem, kā to bija darījis Nikolass. Vairāki ģimenes locekļi man teica, ka vienmēr, kad Burdēns licies savrupāks nekā Nikolass vai runājis ar dīvainu akcentu, viņi uzskatījuši, ka tas ir saistīts ar briesmīgajiem pārdzīvojumiem, ko zēns izcietis prombūtnes laikā.

Pamazām iekārtojoties Nikolasa dzīvē, Burdēns ar pārsteigumu atklāja, kā viņam likās, neticamas sakritības ar savu paša dzīvi. Nikolass pazudis Burdēna dzimšanas dienā. Abi nāca no trūcīgām un izjukušām ģimenēm. Nikolasam nebija tikpat kā nekādu attiecību ar tēvu, kurš ilgu laiku pat nezināja, ka viņam ir dēls. Nikolass bija jauks, vientuļš un viegli aizkaitināms puišelis, kurš bija izslāpis pēc uzmanības un skolā bieži iekūlās nepatikšanās. Viņš reiz bija pieķerts, mēģinot nozagt teniskurpju pāri, un māte toreiz gribējusi ievietot viņu labošanas iestādē. Agrākā bērnībā Nikolass bija zvērināts Maikla Džeksona fans; viņam bija visi dziedātāja albumi un pat sarkana ādas jaka, ļoti līdzīga tai, kas Džeksonam mugurā dziesmas Thriller video.

Beverlija stāsta, ka Burdēns aši vien iejuties. Viņš sāka mācīties vidusskolā un katru vakaru sēdēja pie mājasdarbiem, pat sarājot Kodiju, kad tas pietiekami cītīgi nemācījās. Viņš spēlēja Nintendo video spēles ar Kodiju un kopā ar ģimeni skatījās filmas satelīttelevīzijā. Satiekoties ar Beverliju, viņš sievieti allaž apskāva un sacīja: “Čau, mammu!” Svētdienās Burdēns reizēm gāja uz baznīcu kopā ar visu pārējo ģimeni. “Viņš bija jauks,” atceras Šantela. “Ļoti draudzīgs.” Reiz, kad Kerija filmēja Burdēnu ar video kameru, viņa pajautāja, par ko viņš tajā brīdī domājot. “Par to, cik labi, ka man ir ģimene un es atkal esmu mājās,” viņš atbildēja. 1. novembrī, neilgi pēc Burdēna iekārtošanās jaunajā dzīvesvietā, kaut kur Sanantonio savā birojā sēdēja privātdetektīvs Čārlijs Pārkers. Telpa bija pilna ar miniatūrām slepenajām kamerām, ko viņš mēdza izmantot izmeklēšanā: viena bija iestrādāta briļļu rāmī, cita - pildspalvā, bet trešā - paslēpta divriteņa stūrē. Pie sienas Pārkers bija pielicis fotogrāfiju, ko savulaik bija uzņēmis kādas novērošanas laikā; tajā pa dzīvokļa logu paslepšus lūkojās precēta sieviete un viņas mīļākais. Pārkers, kuru toreiz bija nolīdzis sievietes vīrs, to sauca par “naudas kadru”.

Iezvanījās Pārkera telefons. Zvanītājs bija televīzijas sensāciju šova Hard Copy producents, kurš bija padzirdējis par sešpadsmitgadīgā Nikolasa Bārklija neparasto atgriešanos un vēlējās uzticēt Pārkeram zēna nolaupīšanas izmeklēšanu. Pārkers piedāvājumu pieņēma.

Pārkers, tolaik gandrīz sešdesmit gadus vecs vīrietis, ar saviem sirmajiem matiem un čerkstošo balsi likās kā izkāpis no lēta detektīvromāna papīra vākos. Iegādājies ugunīgi sarkanu Toyota kabrioletu, viņš saviem draugiem noprasīja: “Nu, vai nav labs ķēriens tādam vecam vīram kā es?” Lai gan Pārkers visu mūžu bija sapņojis par privātdetektīva karjeru, patiesībā viņš to bija uzsācis pavisam nesen, pēc trīsdesmit gadiem kokmateriālu biznesā. 1994. gadā Pārkers iepazinās ar kādu pāri, kuru divdesmit deviņus gadus vecā meita bija izvarota un nodurta. Lieta tā arī nebija atrisināta, un Pārkers sāka vakarus pēc darba veltīt tās izmeklēšanai. Noskaidrojis, ka upurim kaimiņos dzīvojis nesen pirms termiņa atbrīvots slepkava, viņš sāka novērot šī cilvēka māju, cauriem vakariem dirnot baltā pikapā ar infrasarkano staru brillēm uz deguna. Aizdomās turamo drīz vien apcietināja un vēlāk arī notiesāja par šo slepkavību. Paša panākumu sajūsmināts, Pārkers nodibināja “slepkavību klubu”, kas nodarbojās ar neatrisinātām krimināllietām. (Kluba biedru vidū bija koledžas psiholoģijas pasniedzējs, advokāts un pavārs.) Nepagāja ne daži mēneši, un klubs jau bija savācis pierādījumus, uz kuru pamata tiesa atzina par vainīgu kādu gaisa kara flotes pilotu, kurš bija nožņaudzis četrpadsmit gadus vecu meiteni. 1995. gadā Pārkers saņēma privātdetektīva licenci un pameta savu līdzšinējo nodarbošanos pavisam.

Pēc sarunas ar Hard Copy producentu Pārkers bez grūtībām atrada Nikolasu Bārkliju Kerijas un Braiena treilerī. 6. novembrī Pārkers ar visu producentu un filmēšanas grupu jau bija klāt. Ģimene negribēja, ka Burdēns runā ar reportieriem. “Es esmu ļoti noslēgts cilvēks,” saka Kerija. Tomēr Burdēns, kurš Savienotajās Valstīs bija pavadījis nu jau gandrīz trīs nedēļas, intervijai piekrita. “Man tobrīd gribējās uzmanību,” viņš tagad saka. “Tā bija tīri psiholoģiska nepieciešamība. Šodien es tam nepiekristu.”

Pārkers stāvēja malā, uzmanīgi ieklausoties, kā jaunais cilvēks atstāsta savus šausmīgos piedzīvojumus. “Viņš bija nesatricināmi mierīgs,” Pārkers sacīja. “Nekādu nodurtu acu, nekādu neveiklu žestu. Nekā.” Tomēr privātdetektīvu mulsināja jaunekļa dīvainais akcents.

Viņš ieraudzīja uz plaukta Nikolasa Bārklija bērnības fotogrāfiju un turpināja to pētīt pārmaiņus ar cilvēku, kurš stāvēja viņa priekšā. Pārkeram uzmācās doma, ka šai lietā kaut kas nav kārtībā. Viņš reiz bija lasījis, ka ikviena cilvēka ausis ir tikpat unikālas kā pirkstu nospiedumi. Detektīvs piegāja pie operatora un pačukstēja: “Pievelciet tuvāk viņa ausis - cik vien tuvu iespējams.”

Slepus iebāzis kabatā Nikolasa Bārklija foto, Pārkers tūlīt pēc intervijas aizsteidzās atpakaļ uz savu biroju un ieskenēja attēlu savā datorā; tad viņš pamatīgi izpētīja Hard Copy intervijas video. Salīdzinājis ausis abos attēlos, Pārkers secināja, ka tās ir līdzīgas, tomēr ne pilnīgi identiskas.

Detektīvs piezvanīja vairākiem oftalmologiem un pajautāja, vai iespējams ar ķimikālijām mainīt acu krāsu no zilas uz brūnu. Visi mediķi atbildēja noliedzoši. Pārkers uzmeklēja arī dialektu ekspertu no Sanantonio Trīsvienības Universitātes; šis cilvēks viņam paskaidroja, ka arī pēc trim gūstā pavadītiem gadiem jebkurš ātri vien atgūtu savu dzimto akcentu.

Savas aizdomas Pārkers darīja zināmas varasiestādēm, lai gan Sanantonio policija jau bija oficiāli atzinusi, ka “zēns, kurš atgriezies, uzdodoties par Nikolasu Bārkliju, patiešām ir Nikolass Bārklijs”. Nobažījies, ka Nikolasa ģimenē tagad, iespējams, dzīvo pilnīgs svešinieks, detektīvs piezvanīja Beverlijai un pastāstīja par saviem atklājumiem. Viņš atceras, ka esot pateicis: “Tas nav viņš, kundze. Tas nav viņš.”

“Kā tas būtu jāsaprot - tas nav viņš?” Beverlija pārvaicāja.

Pārkers paskaidroja par ausīm, acīm un akcentu. Lietas dokumentos viņš ierakstīja: “Ģimene ir noraizējusies, taču apgalvo, ka vēl joprojām uzskatot viņu par savu dēlu.”

Pēc dažām dienām privātdetektīvam dusmīgs piezvanījis pats Burdēns. Pēdējais gan noliedz, ka būtu zvanījis, bet Pārkers savos pierakstos atzīmējis, ka Burdēns viņam teicis: “Ko jūs atļaujaties?” Kad Pārkers atbildējis, ka netic tam, ka runātājs ir Nikolass, Burdēns atcirtis: “Imigrācijas dienests domā, ka tas esmu es. Ģimene domā, ka tas esmu es.”

Pārkers apsvēris iespēju likties mierā. Varasiestādēm viņš bija paziņojis, un līgums par izmeklēšanu arī jau bija izpildīts. Viņu gaidīja citas neatklātas lietas. Un varētu gan domāt, ka māte pazīst savu miesīgo dēlu. Tomēr zēna akcents izklausījās francisks - vai varbūt franciski marokānisks? Un ja tā - kāpēc šādam ārzemniekam gribētos iefiltrēties ģimenē, kas dzīvo treilera namiņā dziļi Teksasas provincē? “Dieva vārds, man sāka likties, ka viņš ir terorists,” saka Pārkers. Beverlija īrēja istabiņu nolaistā daudzdzīvokļu namā Sanantonio; Pārkers sāka izsekot Burdēnu, kad viņš ieradās apciemot Nikolasa māti. “Es mēdzu iekārtoties mājas priekšā un gaidīt, kamēr viņš no tās iznāks,” Pārkers stāsta. “Visu ceļu līdz autobusa pieturai viņš parasti klausījās savu pleijeri un pārvietojās Maikla Džeksona dejas solī.”

Burdēnam bija grūti neizkrist no tēla. Dzīve pie Kerijas vai Beverlijas likās “klaustrofobiska”; vislabāk viņš jutās ārpus mājām, vienkārši klaiņojot pa ielām. “Es nebiju pieradis dzīvot kāda cita ģimenē - dzīvot tā, it kā būtu viens no viņiem,” viņš saka. “Es nebiju tam gatavs.” Kādudien Kerija ar ģimeni pasniedza viņam kartona kārbu. Tajā atradās Nikolasa beisbola kartītes, ieraksti un dažādas piemiņas lietiņas. Tur bija arī vēstule no kādas Nikolasa draudzenes. To izlasījis, viņš pats sev sacīja: “Es neesmu šis zēns.” Pēc diviem mēnešiem Savienotajās Valstīs Burdēns bija tuvu sabrukumam. Viņš kļuva drūms un noslēgts - jeb, runājot Kodija vārdiem, “sāka galīgi ērmoties”. Viņš pārstāja iet uz skolu (kāds klasesbiedrs ķircinot sacījīs, ka Nikolass izklausoties “pēc kaut kāda norvēģa”) un drīz vien tika izslēgts. Decembrī Burdēns paņēma Braiena un Kerijas mašīnu un aizbrauca līdz pašai Oklahomai, līdz galam atvēris logus un pilnā skaļumā uzgriezis Maikla Džeksona Scream: “Tired of the schemes/ The lies are disgusting.../Somebody please have mercy/ ’Cause I just can’t take it." [2. "Apnikušas šīs intrigas/ Šie meli ir pretīgi.../ Apžēlojieties par mani/ Es nespēju ilgāk izturēt” (angļu val.).] Policija viņu apturēja un arestēja par ātruma pārsniegšanu. Burdēna īstā māte Gislēna apgalvo, ka dēls piezvanījis viņai uz Eiropu. Šķiet, ka neraugoties uz visām domstarpībām ar māti, Frederikam viņas vēl joprojām pietrūka. (Reiz viņš uzrakstīja mātei vēstuli: “Es negribu tevi pazaudēt. Ja tu pazudīsi, tad pazudīšu arī es.”) Burdēns esot Gislēnai atzinies, ka dzīvo Teksasā pie kādas sievietes, kura uzskata viņu par savu pazudušo dēlu. Tas Gislēnu tā satriecis, ka viņa nometusi klausuli.

Neilgi pirms Ziemassvētkiem Burdēns iegāja vannas istabā un paskatījās uz sevi spogulī - uz savām brūnajām acīm un balinātajiem matiem. Pakampis žileti, viņš sāka graizīt sev seju. Pēc šī incidenta Burdēnu vairākas dienas paturēja vietējās slimnīcas psihiatriskajā nodaļā, lai novērotu. Vēlāk viņš ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā: “Cīnoties ar briesmoņiem, jāuzmanās, lai pats par tādu nekļūtu.” Burdēns uz ātru roku sacerēja arī dzejoli: “Manas dienas ir rēgu dienas - katra kā cerības ēna./ Mana īstā dzīve tā arī nav sākusies,/ Nav izdarīts neviens īsts darbs.”

Ārsti atzina, ka Burdēns ir pietiekami līdzsvarots, lai atgrieztos Kerijas treilerī. Tomēr Frederiku turpināja mocīt nemiers, un viņš arvien biežāk prātoja, kas gan varētu būtu noticis ar īsto Nikolasu Bārkliju. Par to lauzīja galvu arī Pārkers, kurš, cenšoties noskaidrot Burdēna identitāti, paralēli bija sācis vākt informāciju un iztaujāt Nikolasa kaimiņus. Laikā, kad zēns pazuda, viņš kopā ar Beverliju mitinājās nelielā privātmājā Sanantonio. Kādu laiku padzīvojis pie brālēna Jūtā, pie viņiem ievācās arī Nikolasa pusbrālis Džeisons, kuram tolaik bija divdesmit četri gadi. Džeisons bija stiegrains un spēcīgs puisis ar cirtainiem brūniem matiem; viņš bieži bikšu kabatā nēsāja līdzi ķemmīti. Uz sejas un ķermeņa viņam bija apdeguma rētas - trīspadsmit gadu vecumā Džeisons, tikko uzpildījis zāles pļāvējā benzīnu, aizdedzināja cigareti un nejauši aizdegās. Kerija saka, ka rētu dēļ “Džeisons bažījās, ka nekad nevienu nesatiks un visu mūžu paliks viens.” Viņš mēdza strinkšķināt uz savas ģitāras Lynyrd Skynyrd dziesmas un, būdams apveltīts ar mākslinieka talantu, bieži zīmēja draugu portretus. Kaut arī Džeisons bija beidzis tikai vidusskolu, viņš bija apķērīgs un prata skaidri formulēt savas domas. Puisim, tāpat kā viņa mātei, bija arī tieksme uz dažādām atkarībām - viņš daudz dzēra un lietoja kokaīnu. Viņam bija savi “dēmoni”, kā izsakās Kerija. 1994. gada 13. jūnijā Beverlija un Džeisons ziņoja policijai, ka pirms trim dienām Nikolass spēlējis basketbolu un vēlāk piezvanījis no ielas, lūdzot, lai viņam kāds aizbrauc pakaļ. Beverlija tobrīd bija aizmigusi, tāpēc pie telefona pienāca Džeisons. Viņš Nikolasam atbildējis, lai nākot vien mājās kājām. Nikolass tā arī nepārnāca. Ņemot vērā to, ka zēns nesen bija sastrīdējies ar māti par nozagtajām teniskurpēm un par iespējamo ievietošanu grūti audzināmo internātā, policija sākumā pieņēma, ka viņš ir aizbēdzis, lai gan Nikolass nebija paņēmis līdzi ne naudu, ne mantas.

Pārkeru pārsteidza policijas ziņojumi, kas liecināja, ka pēc Nikolasa pazušanas Beverlijas mājā atkārtoti notikušas nekārtības. 12. jūlijā viņa izsaukusi policiju, tomēr, kad policists pie viņas ieradies, apgalvojusi, ka viss ir kārtībā. Džeisons policistam pastāstījis, ka māte “dzērusi un kliegusi uz viņu, jo otrs dēls nesen aizbēdzis no mājām”. Vēl pēc dažām nedēļām Beverlija atkal izsaukusi policiju un sūdzējusies - citējot oficiālo ziņojumu - par “vardarbību ģimenē”. Notikuma vietā bijušais policists ziņoja, ka Beverlijas un Džeisona starpā notikusi “vārdu apmaiņa”. Džeisonu lūdza uz vienu dienu atstāt māju, un viņš paklausījis. 25. septembrī policija izsaukta vēlreiz; šoreiz zvanītājs bijis Džeisons. Viņš apgalvojis, ka jaunākais brālis esot atgriezies un mēģinājis uzlauzt garāžu; kad Džeisons viņu pamanījis, Nikolass esot aizbēdzis. Dežurējošais policists savā atskaitē raksta, ka esot izbraukājis apkārtni, meklējot Nikolasu, taču viņam neesot izdevies zēnu atrast.

Džeisona uzvedība kļuva arvien dīvaināka. Viņu apcietināja par “spēka pielietošanu pret policistu”, un Beverlija viņu padzina no mājām. Kodijs pastāstīja, ka Nikolasa pazušana “pamatīgi sačakarēja Džeisonam galvu. Viņš sāka pamatīgās devās lietot narkotikas un ilgu laiku aizrāvās ar kokaīnu”. 1996. gada beigās Džeisons brīvprātīgi pieteicās rehabilitācijas centrā un atradinājās no narkotikām. Viņš palika centrā vēl gadu pēc ārstēšanās programmas pabeigšanas, palīdzot pacientiem kā padomdevējs un strādājot centram piederošajā ainavu dārzniecības firmā. Kad ieradās Burdēns, uzdodoties par viņa pazudušo brāli, Džeisons vēl joprojām dzīvoja rehabilitācijas centrā. Burdēns lauzīja galvu par to, kāpēc Džeisons viņu nesagaidīja lidostā un sākumā pat nemēģināja satikt pie Kerijas. Burdēns un ģimenes locekļi stāsta, ka aptuveni pēc pusotra mēneša Džeisons beidzot viņus apciemojis. Tomēr, kā atceras Kodijs, arī tad Džeisons izturējies ļoti atturīgi. Lai gan viņš citu klātbūtnē Burdēnu apskāvis, tomēr vērojis ļoti aizdomīgi. Pēc dažām minūtēm Džeisons paaicinājis Burdēnu ārā un tur pastiepis viņam roku. Plaukstā mirguļojusi ķēdīte ar zelta krustiņu. Džeisons teicis, ka tas esot viņam. Džeisons aplika viņam ķēdīti, tad atvadījās un vairs neatgriezās.

Burdēns man sacīja: “Kļuva pilnīgi skaidrs, ka Džeisons zina, kas noticis ar Nikolasu.” Viņš pirmo reizi sāka domāt par to, kurš tad kuru šajā situācijā īsti krāpj.

Tikmēr šaubas par Burdēna versiju bija radušās arī varasiestādēm. Nensija Fišere, tolaik pieredzējusi FIB aģente, bija izvaicājusi Burdēnu dažas nedēļas pēc ierašanās Savienotajās Valstīs, lai oficiāli dokumentētu viņa stāstu par nolaupīšanu Amerikas teritorijā. Viņa saka, ka esot uzreiz “saodusi ko nelāgu”: “Viņam bija tumši, bet izbalināti blondi mati; tumšās saknes bija skaidri saredzamas.” Pārkers bija pazīstams ar Fišeri un pastāstīja viņai par savām aizdomām. Fišere brīdināja, lai Pārkers nejaucoties federālo dienestu darīšanās, taču paralēlās izmeklēšanas gaitā abi sāka viens otram uzticēties, un Pārkers viņai ziņoja par katru uzieto informāciju. Kad Fišere mēģināja noskaidrot, kas būtu varējis nolaupīt un seksuāli izmantot Nikolasu, Beverlija viņai šķitusi dīvaini “sabozusies un nepretimnākoša”.

Fišerei ienāca prātā - vai tikai nav tā, ka Beverlija un viņas ģimene vienkārši ļoti vēlas ticēt, ka Burdēns ir viņu Nikolass? Tomēr, lai kādi būtu šīs ģimenes motīvi, visvairāk Fišeri interesēja šī noslēpumainā persona, kas bija ieradusies Savienotajās Valstīs. Viņa zināja, ka tādā veidā mainīt acu krāsu nav iespējams. Novembrī, aizbildinoties ar to, ka Burdēnam, kurš, pēc paša teiktā, esot vardarbības upuris, nepieciešama palīdzība, Fišere aizveda viņu uz Hjūstonu pie tiesu psihiatra. Izanalizējis Burdēna sintaksi un gramatiku, psihiatrs secināja, ka viņš nevar būt amerikānis un, visticamāk, ir vai nu francūzis vai spānis. Fišere stāsta, ka FIB ar šiem rezultātiem iepazīstinājis arī Beverliju un Keriju, taču abas sievietes palikušas pie sava, apgalvojot, ka tas ir Nikolass.

Nu jau pārliecināta, ka Burdēns ir spiegs, Fišere sazinājusies ar CIP paskaidrojot par iespējamiem draudiem un lūdzot palīdzību viņa patiesās identitātes noskaidrošanā. “CIP atteicās man palīdzēt,” viņa saka. “Kāds CIP aģents man skaidri un gaiši pateica: “Kamēr jūs nevarat pierādīt, ka viņš ir eiropietis, mēs jums nevaram palīdzēt.”” Tad Fišere mēģināja pierunāt Beverliju un Burdēnu nodot asins paraugus DNS analīzei. Abi atteicās. “Beverlija man sacīja: “Kā jūs uzdrošināties teikt, ka viņš nav mans dēls!”” Fišere atceras. Februāra vidū, četrus mēnešus pēc Burdēna ierašanās Amerikā, Fišere saņēma tiesas atļauju pieprasīt DNS paraugus. “Es aizeju pie viņas uz mājām, lai paņemtu asins paraugu, bet viņa noguļas zemē un saka, ka necelsies,” Fišere stāsta. “Es viņai saku: “Celsies gan!””

“Beverlija mani aizstāvēja,” saka Burdēns. “Viņa darīja, ko varēja, lai to nepieļautu.”

Līdz ar asins paraugiem Fišere tika arī pie Burdēna pirkstu nospiedumiem, ko nosūtīja uz Valsts departamentu, lai salīdzinātu ar Interpola datu bāzi. Kerija, noraizējusies par sava šķietamā brāļa tieksmi uz pašsakropļošanos un garīgo nelīdzsvarotību, vairs nebija ar mieru paturēt viņu pie sevis, Burdēns pārcēlās uz dzīvi pie Beverlijas. Viņš apgalvo, ka tolaik jau sācis uz ģimeni skatīties ar citām acīm. Viņam prātā pamazām veidojās vesela dīvainu reakciju un incidentu ķēdīte: Beverlijas vēsā sasveicināšanās lidostā, Džeisona vilcināšanās brāli apciemot un citas lietas. Burdēns saka, ka Kerija un Braiens, šķiet, bija cieši apņēmušies ticēt, ka viņš ir Nikolass, pat ignorējot acīmredzamus pierādījumus pretējam, bet Beverlija pret viņu izturējusies drīzāk kā pret “rēgu” nekā pret dēlu. Reiz, kad Burdēns jau dzīvojis pie Beverlijas, viņa esot piedzērusies un sākusi kliegt: “Es zinu, ka Dievs mani sodījis, atsūtot tevi. Man nav ne jausmas, kas tu ellē tāds vispār esi! Kāda velna pēc tu to visu dari?”

1998. gada 5. martā, kad pret Burdēnu jau bija savākts diezgan daudz pierādījumu, Beverlija piezvanīja Pārkeram un paziņoja, ka, viņasprāt, šis jauneklis esot viltvārdis. Nākamajā rītā Pārkers uzaicināja Burdēnu satikties kādā restorāniņā. “Es pavilku uz augšu bikšu staru, lai viņš redz, ka man pie potītes nav piesprādzēts ierocis,” Pārkers stāsta. “Gribēju, lai viņš jūtas brīvi un mierīgi.”

Viņi pasūtīja pankūkas. Burdēns saka, ka pēc pieciem mēnešiem Nikolasa Bārklija ādā viņš esot bijis tuvu nervu sabrukumam. Pārkers stāsta, ka viņš esot “Nikolasam” aizrādījis, ka tas sarūgtinājis savu “māti”, un jaunais vīrietis izgrūdis: “Viņa nav mana māte, un jūs to labi zināt!”

“Vai pateiksi, kas tu esi patiesībā?”

“Es esmu Frederiks Burdēns, un mani meklē Interpols.”

Pēc dažām minūtēm Pārkers devās uz vīriešu tualeti un no turienes piezvanīja Nensijai Fišerei, lai pavēstītu jaunumus. Viņa tikko bija saņēmusi šo pašu informāciju no Interpola. “Mēs patlaban kārtojam aresta orderi,” viņa Pārkeram sacīja. “Mēģiniet viņu aizkavēt.”

Pārkers atgriezās pie galdiņa un turpināja sarunu ar Burdēnu. Klausoties, kā Frederiks stāsta par savām klejotāja gaitām Eiropā, Pārkers esot sajutis vainas apziņu. Burdēns, kurš Pārkeru nicina un apstrīd dažas šīs sarunas detaļas, detektīvam pārmet, ka tas “izlicies”, ka ir lietu atrisinājis. Viņam esot tāda sajūta, ka Pārkers ielauzies viņa fantāzijā un piesavinājies tajā galveno lomu. Aptuveni pēc stundas privātdetektīvs aizveda Burdēnu atpakaļ uz Beverlijas dzīvokli. Pārkeram piebraucot, klāt bija arī Fišere ar saviem aģentiem. Burdēns padevās bez pretošanās. “Es zināju, ka atkal esmu kļuvis par Frederiku Burdēnu,” viņš saka. Beverlija reaģēja vētraināk. Viņa pagriezās pret Fišeri un uzkliedza: “Kur jūs bijāt agrāk?”

Nopratināšanā Burdēna stāsts likās tikpat fantastisks kā pasaciņa par to, ka viņš ir Nikolass Bārklijs. Viņš apgalvoja, ka Beverlija un Džeisons, iespējams, kaut kā iejaukti Nikolasa pazušanā un ka viņi jau no paša sākuma zinājuši, ka Burdēns melo, paskaidrojot, ka lieliski prot izlikties par to, kas viņš nav, bet tik liela talanta tomēr viņam neesot.

Protams, varasiestādes nevarēja paļauties uz to, ko stāsta plaši pazīstams patoloģisks melis. “Viņš pastāsta deviņdesmit deviņus melus, un tad simtā varbūt ir patiesība - bet to nevar zināt,” saka Fišere. Neraugoties uz to, zināmas aizdomas bija arī pašiem izmeklētājiem. Burdēna lietu uzticēja Džekam Stikam, tolaik - prokuroram, vēlāk - Teksasas Pārstāvju palātas deputātam. Viņiem ar Fišeri likās savādi, ka Beverlija tā pretojusies FIB mēģinājumiem izmeklēt Burdēna “nolaupīšanu” un vēlāk - atmaskot viņa melus. Dīvaini bija arī tas, ka viņa Burdēnu sākumā neņēma dzīvot pie sevis. Kerija esot Fišerei sacījusi, ka Beverlijai tas būtu sagādājis pārāk lielus pārdzīvojumus; Fišerei un Stikam tas šķita savādi. “Jebkura māte taču priecātos, ka viņas bērns ir atgriezies,” saka Fišere.

Fišere un Stiks ņēma vērā arī nekārtības Beverlijas mājās pēc Nikolasa pazušanas, kā arī policijas ziņojumu, kurā teikts, ka Beverlija kliegusi uz Džeisonu par Nikolasa pazušanu. Un tad vēl Džeisona apgalvojums, ka viņš redzējis, kā Nikolass mēģina uzlauzt durvis. Šo pārsteidzošo stāstu neapstiprināja nekādi pierādījumi, un Džeisons to paziņoja laikā, kad policija jau bija sākusi “ošņāt pēdas”, kā izteicās Stiks. Viņiem ar Fišeri bija aizdomas, ka šis stāsts ir izdomāts, lai apstiprinātu pieņēmumu, ka Nikolass aizbēdzis no mājām.

Stiks un Fišere pamazām nonāca pie domas, ka jāsāk izmeklēt slepkavība. “Es gribēju noskaidrot, kas īsti ar to puišeli noticis,” atceras Stiks. Viņi atrada jaunus pierādījumus tam, ka Beverlijas mājās notikuši vardarbības incidenti. Nikolasa skolas darbiniekiem bijušas aizdomas, ka zēns tiek fiziski ietekmēts un neilgi pirms viņa pazušanas informējuši par to bērnu tiesību aizsardzības dienestu. Savukārt kaimiņi reizēm redzējuši, ka Nikolass iesit Beverlijai.

Tad Fišere lūdza Beverliju piekrist melu detektora ekspertīzei. Kerija atceras, ka mudinājusi māti darīt visu, ko no viņas prasa: “Es teicu: “Uztaisi to melu detektora testu. Tu taču nenogalināji Nikolasu.” Un tā nu viņa piekrita.”

Kamēr Beverlija atbildēja uz jautājumiem, Fišere notiekošo vēroja video monitorā. Būtiskākais bija jautājums, vai Beverlija zina, kur patlaban atrodas Nikolass. Viņa divas reizes atbildēja noliedzoši. Poligrāfa operators Fišerei sacīja, ka, pēc visa spriežot, Beverlijas atbildes bijušas patiesas. Kad FIB izmeklētāja izteica neticību, operators sacījis, ka, lai melotu tik pārliecinoši, Beverlijai vajadzētu lietot narkotikas. Pēc zināma laika, kad iespējamās narkotikas vairs nebūtu varējušas iedarboties, tests tika atkārots. Šoreiz, kad operators jautāja, vai Beverlijai ir zināma Nikolasa atrašanās vieta, aparāts esot reaģējis tik vētraini, ka gandrīz nolidojis no galda.

Kad operators Beverliju informējis, ka viņa pārbaudi nav izturējusi, un sācis uzdot jaunus jautājumus, Beverlija sākusi kliegt: “Man nekas tāds nav jāpacieš!”, tad pietrūkusies kājās un izskrējusi pa durvīm. “Es viņu noķēru,” atceras Fišere, “un jautāju: “Kāpēc jūs skrienat prom?” Viņa bija pārskaitusies: “Ko citu no Nikolasa var sagaidīt? Redzat, kāda elle man viņa dēļ jāpacieš?”

Pēc tam Fišere gribēja izjautāt Džeisonu, taču viņš nebija ar mieru. Kad vairākas nedēļas pēc Burdēna aresta Nikolasa pusbrālis beidzot piekritis satikties, Fišerei esot nācies “visu vilkt no viņa ārā kā ar stangām”. Viņi esot parunājuši par to, ka Džeisons pēc tā saucamās brāļa atrašanās gandrīz divus mēnešus neesot viņu apciemojis. “Es teicu: “Atrodas jūsu brālis, kurš ilgu laiku bijis bez vēsts pazudis, un jūs tiešām negribat viņu satikt?” Viņš atbildēja: “Vispār jau nē.” Es jautāju: “Vai viņš izskatījās pēc jūsu brāļa?” - “Nu, laikam jau izskatījās.”” Fišerei Džeisona atbildes šķita pārāk negribīgas, un viņai radās “spēcīgas aizdomas, ka Džeisons ir iejaukts brāļa pazušanā”. Arī Stiks bija pārliecināts, ka Džeisons vai nu “iejaukts Nikolasa pazušanā, vai arī viņa rīcībā ir informācija, kas ļautu saprast, kas noticis”. Fišerei pat bija aizdomas, ka Beverlija skaidri zina, kas noticis, un, iespējams, palīdzējusi slēpt noziegumu, lai pasargātu Džeisonu.

Stiks un Fišere saka, ka pēc šīs sarunas Džeisons atteicies atbildēt uz tālākiem jautājumiem, ja vien klāt nebūšot viņa advokāts vai arī viņš netikšot arestēts. Taču Pārkers, kuram, kā jau privātdetektīvam, netraucēja tādi juridiski ierobežojumi kā Stikam un Fišerei, turpināja izdarīt uz viņu spiedienu. Reiz viņš pat apsūdzējis Džeisonu slepkavībā. “Es domāju, ka to izdarījāt jūs,” Pārkers esot teicis. “Nedomāju, ka tas bija ar iepriekšēju nodomu, bet, manuprāt, to izdarījāt jūs.” Detektīvs stāsta, ka atbildes vietā Džeisons esot veltījis viņam tikai vienu skatienu.

Vairākas nedēļas pēc Fišeres un Pārkera sarunām ar Džeisonu, detektīvs, braucot cauri Sanantonio priekšpilsētai, ieraudzījis uz ietves Beverliju. Viņš pajautājis, vai sievieti nevajag kaut kur aizvest. Iekāpusi mašīnā, Beverlija pastāstīja, ka Džeisons nomiris pēc kokaīna pārdozēšanas. Pārkers, zinādams, ka Džeisons vairāk nekā gadu narkotikas nebija lietojis, jautāja, vai Beverlija domā, ka viņas dēls izdarījis pašnāvību. Viņa atbildējusi, ka nezina. Stikam, Fišerei un Pārkeram ir aizdomas, ka tā tiešām bijusi pašnāvība.

Zaudējusi abus dēlus, Beverlija narkotikas vairs nelieto un pārcēlusies uz dzīvi Springbrānčā, kur apmetusies treilerī un palīdz kādai sievietei kopt meitu invalīdi. Nesen viņa beidzot piekrita sarunai par varasiestāžu aizdomām. Beverlija vispirms teica, ka es varot aizbraukt pie viņas, bet vēlāk aizbildinājās, ka sieviete, pie kuras viņa strādā, nevēlas viesus. Tā nu mēs runājām pa telefonu. Pārkers, kurš agrāk bieži tērzēja ar Beverliju virtuļu veikalā, man reiz teica: “Nezinu, kāpēc viņa man likās simpātiska, bet tā nu tas bija. Viņai bija tāds noguruša karavīra skatiens. Viņa izskatījās pēc cilvēka, no kura dzīve izsūkusi visus spēkus.”

Uz maniem jautājumiem Beverlija atbildēja bez izvairīšanās. Viņa paskaidroja, ka lidostā turējusies maliņā tāpēc, ka Burdēns “izskatījies dīvaini”. “Ja es būtu klausījusi savai intuīcijai, tad viss uzreiz būtu kļuvis skaidrs,” viņa piemetināja. Beverlija atzina, ka pirms poligrāfa ekspertīzes lietojusi narkotikas - “iespējams”, heroīnu, metadonu un alkoholu. “Kad viņi mani sāka apsūdzēt, es zaudēju savaldību. Es esmu strādājusi melnās miesās, lai uzaudzinātu savus bērnus. Kāpēc lai es kādam no viņiem kaut ko nodarītu?” Viņa turpināja: “Man nav noslieces uz vardarbību. Neviens jau nav pajautājis maniem draugiem vai kolēģiem. Tas bija tikai tāds šāviens uz labu laimi. Ja nu es pēkšņi ņemu un atzīstos?” Sevi viņa raksturoja tā: “Es esmu pasaules sliktākā mele. Ne sūda es nevienam nevaru samelot!”

Es pajautāju, vai Džeisons varētu būt nodarījis pāri Nikolasam. Viņa brīdi vilcinājās, tad atbildēja, ka tā nedomājot, tomēr atzina, ka reizēs, kad Džeisons lietoja kokaīnu, viņš “galīgi nojūdzās - kļuva par pilnīgi citu cilvēku, un tas bija baigi”. Viņš reiz pat esot piekāvis paša tēvu. Tomēr Džeisons neesot nopietni aizrāvies ar narkotikām līdz Nikolasa pazušanai.

Sarunas laikā es vairākas reizes jautāju, kā viņa varēja gandrīz piecus mēnešus ticēt, ka divdesmit trīs gadus vecs francūzis ar balinātiem matiem, brūnām acīm un eiropieša akcentu patiešām ir viņas dēls. “Mēs visu laiku meklējām kaut kādus aizbildinājumus - iestāstījām sev, ka viņš ir savādāks tāpēc, ka ar viņu notikušas tādas briesmīgas lietas.” Viņas ar Keriju tik ļoti vēlējušās, lai tas tiešām būtu Nikolass. Tikai, kad Burdēns pārcēlies uz dzīvi pie viņas, Beverlijai radušās aizdomas. “Viņš neizturējās kā mans dēls. Es nespēju atrast ar viņu tādu kontaktu. Man vienkārši nebija tādu jūtu. Es no sirds jutu viņam līdzi, bet ne jau kā māte. Ar to puiku ir pavisam traki, un tas ir ļoti skumji. Es to nenovēlētu nevienam.”Lai cik tas būtu neticami, Beverlijas stāstam ir precedents - incidents, kas aprakstīts kā “viens no dīvainākajiem gadījumiem policijas vēstures annālēs.” Šis notikums ņemts par pamatu Klinta Īstvuda 2008. gada filmai “Samainītais (Changeling). 1928. gada 10. martā Losandželosā pazuda deviņus gadus vecs zēns vārdā Valters Kolinss. Pēc sešiem mēnešiem, kuru laikā zēns tika nesekmīgi meklēts visā valstī, uzradās kāds puisēns, kurš uzdevās par Valteru un paziņoja, ka esot ticis nolaupīts. Policija bija pilnīgi pārliecināta, ka tas patiešām ir īstais Valters, un arī ģimene apliecināja, ka “viss, ko zēns saka un dara, jebkuru pārliecinātu”, ka tas ir pazudušais bērns. Tomēr Valtera māte Kristīne, ieradusies policijā pēc sava dēla, nebija pārliecināta, ka tas patiešām ir viņš. Policija un draugi viņu pierunāja vest zēnu mājās, tomēr Kristīne pēc dažām dienām atveda viņu atpakaļ, paliekot pie sava: “Tas nav mans dēls.” Vēlāk viņa liecināja: “Viņam bija savādāki zobi, savādāka balss. Viņam bija mazākas ausis.” Policija uzskatīja, ka māte pēc smagajiem pārdzīvojumiem cieš no emocionāliem traucējumiem un ievietoja viņu psihiatriskajā klīnikā. Kristīne tik un tā nepiekāpās. Viņa sacīja kādam policijas kapteinim: “Lai nu ko, bet savu dēlu vajadzētu pazīt jebkurai mātei.” Pēc astoņām dienām viņu no klīnikas izrakstīja. Drīz vien atradās pierādījumi, ka viņas dēlu, visticamāk, nogalinājis sērijslepkava, un zēns, kurš uzdevās par Valteru, atzinās, ka patiesībā esot vienpadsmit gadus vecs un aizbēdzis no mājām Aiovā. Viņam licies, ka būtu aizraujoši izlikties par kādu citu.

Runājot par Burdēna lietu, Fišere izteicās, ka viens nu gan esot pilnīgi skaidrs: “Beverlija nevarēja nezināt, ka tas nav viņas dēls.”

Pēc vairākus mēnešus ilgušas izmeklēšanas Stiks atzina, ka Nikolasa pazušanas lietā neesot pamata izvirzīt kādam apsūdzību. Nebija ne liecinieku, ne DNS pēdu. Varasiestādes pat nevarēja pilnīgi droši atzīt viņu par mirušu. Stiks secināja, ka Džeisona nāve “praktiski izslēgusi iespēju” noskaidrot, kas noticis ar Nikolasu.

1998. gada 9. septembrī Frederiks Burdēns stāvēja Sanantonio tiesas zālē un atzina savu vainu nepatiesu liecību sniegšanā un viltotu dokumentu iegūšanā un izmantošanā. Šoreiz Burdēna apgalvojums, ka viņš meklējot tikai mīlestību, tika uzņemts ar sašutumu. Kerija, kura pēc Burdēna aresta bija piedzīvojusi nervu sabrukumu, pirms sprieduma pasludināšanas sniedza liecību, sakot: “Viņš ir melojis, melojis un vēlreiz melojis. Un viņš turpina melot līdz šai dienai. Viņš nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus.” Tiesnesis Burdēna nodarījumu pielīdzināja slepkavībai - viņš esot devis ģimenei cerības, ka viņu pazudušais bērns ir dzīvs, un tad tās sabradājis.

Vienīgais cilvēks, kurš, šķiet, kaut mazliet juta līdzi Burdēnam, bija Beverlija. Viņa tiesā sacīja: “Man viņa žēl. Ziniet, mēs viņu iepazinām, un šis zēns patiešām ir izgājis caur īstu elli.” Sarunā ar mani viņa vēlāk piebilda: “Ja tā padomā, viņš izdarījis daudz ko tādu, kam vajag lielu dūšu.”

Tiesnesis Burdēnam piesprieda sešus gadus - vairāk nekā trīs reizes smagāku sodu. nekā tas šādos gadījumos rekomendēts. Burdēns vērsās pie tiesas zāles ar šādiem vārdiem: “Es atvainojos visiem pagātnē sastaptajiem cilvēkiem par to, ko esmu izdarījis. Es ļoti vēlētos, kaut jūs man spētu noticēt, taču zinu, ka tas nav iespējams.” Tad Burdēns piemetināja, ka, vai nu cietumā vai ārpus tā, viņš tik un tā esot ieslodzīts pats savā cietumā.

Šopavasar, kad pēdējo reizi satiku Burdēnu, viņa dzīvē bija notikušas, iespējamas, pašas dramatiskākās pārvērtības. Viņš bija apprecējies ar Izabellu - francūzieti, ar kuru bija iepazinies pirms diviem gadiem. Izabella bija smalki veidota, piemīlīga un klusa. Viņa studēja jurisprudenci. Pati savulaik kļuvusi par tuvinieka vardarbības upuri, Izabella reiz televīzijā bija noklausījusies Burdēna stāstu par bērnībā piedzīvotajiem pāridarījumiem un mūžīgajiem mīlestības meklējumiem. Dzirdētais jauno sievieti tik ļoti aizkustināja, ka viņa Burdēnu uzmeklēja. “Es pateicu, ka viņa dzīvē man interesants liekas ne jau tas, kā viņš sagrozījis patiesību, bet tas, kāpēc viņš tā rīkojies un ko viņš meklē,” viņa teica.

Burdēns saka, ka iesākumā Izabellas tuvošanās mēģinājumus uztvēris kā joku, taču vēlāk viņi satikušies Parīzē un pamazām vien iemīlējušies. Pirms tam viņam attiecību neesot bijis. “Es vienmēr esmu bijis kā mūris,” viņš teica. “Kā auksts mūris.”

2007. gada 8. augustā, pēc gadu ilgām attiecībām, viņi apprecējās kāda Po apkārtnes ciema pašvaldībā. Burdēna māte saka, ka Frederiks uz kāzām aicinājis arī viņu un vectēvu, taču viņi neesot ieradušies. “Neviens viņam neticēja,” viņa saka.

Kad es satiku Izabellu, viņa bija grūtniecības jau gandrīz devītajā mēnesī. Cerībā izvairīties no sabiedrības uzmanības, viņi ar Frederiku bija pārcēlušies uz Lemānu, kur dzīvoja mazā divistabu dzīvoklītī, vecā mūra mājā ar koka grīdām un logu, kas iziet uz cietumu. “Tas man atgādina, kur es esmu bijis,” sacīja Burdēns. Uz skopi iekārtotās dzīvojamās istabas grīdas stāvēja kaste ar mazuļa gultiņas detaļām. Burdēna mati tagad bija īsi apcirpti; viņš bija ģērbies bez kādas ekstravagances - džīnās un sporta kreklā. Viņš pastāstīja, ka esot dabūjis darbu televīzijas mārketinga jomā. Zinot viņa pārliecināšanas spējas, nav jābrīnās, ka šis amats Frederikam padodas. “Sacīsim vienkārši, ka man ir iedzimts talants,” viņš teica.

Lielākā daļa no Burdēna tuviniekiem uzskata, ka visas šīs pārmaiņas ir tikai kārtējā loma - turklāt tā beigsies nelaimīgi viņa sievai un bērnam. “Nav taču iespējams piepeši sākt jaunu dzīvi tēva lomā,” teica viņa tēvocis Žans Liks Druārs. “Cilvēks taču nekļūst par tēvu uz sešām dienām vai sešiem mēnešiem. Tas nav tēls, tā ir realitāte.”

Burdēna māte Gislēna apgalvo, ka viņas dēls “ir melis un vienmēr tāds paliks”.

Pēc tik daudziem gadiem viltvārža lomā Burdēns panācis, ka viņa ģimene un daudzas oficiālas institūcijas palikušas pārliecībā, ka zina, kas patiesībā ir Frederiks Pjērs Burdēns - viņš ir hameleons. Jau 2003. gada oktobrī, tikai dažus mēnešus pēc atbrīvošanas no cietuma Amerikas Savienotajās Valstīs un deportēšanas uz Franciju, viņš atkal atgriezās pie bērna lomas. Viņš pat nozaga pirms astoņiem gadiem pazuduša četrpadsmit gadus veca franču zēna Leo Balī identitāti. Šoreiz gan policija pārbaudīja Burdēna DNS, un viņa meli nāca gaismā. Psihiatrs, kurš pārbaudīja Burdēna garīgās veselības stāvokli, secināja: “Prognozes raisa nopietnas bažas. Mēs ārkārtīgi pesimistiski raugāmies uz izredzēm mainīt šādas personības īpatnības.”

Izabella ir pārliecināta, ka Burdēns “var laboties”. Viņa sacīja: “Es vēroju viņu nu jau divus gadus, un viņš vairs nav tas, kas bija.”

Mūsu sarunas laikā Burdēns pieskārās Izabellas vēderam. “Mans bērns var piedzimt ar trim rokām un trim kājām,” viņš teica. “Tam nav nozīmes. Manam bērnam nav jābūt ideālam. Es gribu tikai vienu - lai šis bērns jūt mīlestību.” Burdēnam bija vienalga, ko domā viņa ģimene. “Viņi ir mans patvērums,” viņš sacīja par sievu un bērnu, kuram pavisam drīz bija jānāk pasaulē. “To man neviens nevarēs atņemt.”

Pēc mēneša Burdēns man piezvanīja un pateica, ka viņa sieva ir dzemdējusi. “Tā ir meitenīte,” viņš sacīja. Viņi ar Izabellu nosauca meitu par Atēnu, par godu grieķu dievietei. “Es patiešām esmu kļuvis par tēvu,” viņš teica.

Es jautāju, vai viņš tagad kļuvis par citu cilvēku. Burdēns uz mirkli apklusa. Tad viņš atbildēja: “Nē. Tas esmu īstais es.”

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
Publicēts žurnāla The New Yorker
2008. gada 11. augusta numurā