Bez tēva

Rīgas Laiks: “Rīgas sargos” tu tēloji tādu kā tautas nodevēju “Niedru”, tavu filmu par Gustavu Kluci sauc “Klucis – nepareizais latvietis” – varbūt tu arī pats jūties šāds “nepareizais latvietis”?

Pēteri Krilovs: Nē, es nejūtos nepareizs latvietis, vismaz tādā mērā, kā pastāvu savā sfērā – pedagoģijā. Taču, saskaroties ar daudzām parādībām latviešu dzīvē un vēsturē, gribas izcelt to nepareizību kā piemēru, izcelt, ka no tās var mācīties, var ņemt. Un tas jau nav tikai par latvietību; strādājot ar studentiem, esmu iemācījies, ka sliktais jeb negatīvais varonis vienmēr jāaplūko arī no pozitīvās puses, saprotot, kas viņā ir vērtīgs, kas no viņa ir paņemams. Kur ir bijusi tā kļūda, kur viņš, labu gribēdams, sācis darīt slikto.

RL: Tu runā par piemēriem kino un teātrī, bet labās un sliktās puses tur zināmā mērā ir autora piešķirtas. Vai tu to attiecinātu arī uz dzīvi?

Krilovs: Man nesen bija tāda ļoti interesanta impresija. Es braucu no vienas kino padarīšanas, un man bija pārsēšanās kādā lidostā, varbūt tā bija Prāga, īsi pirms Ziemassvētkiem. Un es ievēroju, ka tur ir ļoti daudz viesstrādnieku – gan latvieši, gan krievi –, kas brauc uz Rīgu. Un es tā sēdēju starp viņiem un domāju, kā es šajā atmosfērā jūtos. Un es atcerējos, ka kādreiz, kad es strādāju kinostudijā, daudzas filmēšanas bija naktīs un beidzās stipri vēlu – un tad bija dežūrtramvajs, ar to atmosfēru, kad cilvēki brauc no darba mājās vai brauc uz darbu... Man tā vide likās silta. Es sapratu, ko cilvēki dara, es sapratu dzīvi, kur kāds tikko ir gulējis saldi gultiņā un iedzēris kādu tēju vai kafiju, bet tagad skrien uz darbu, un kāds atkal ir nostrādājies, viņam ir grūti, slapjas kājas vai sasvīdušas drēbes. Tāda darba tramvaja atmosfēra. Un es to sajutu arī tai lidostā, un man palika tā forši, tā silti sajutos. Es domāju, ka viņi – kā lai pasaka –, es sapratu, ko viņi dara. Es negribu teikt, ka attaisnoju vai slavēju viņus – nē, ne tādās kategorijās. Es pēkšņi sapratu dzīvi, un es to tā pilnīgi akceptēju. Un viņi jau nav nekādi varoņi, viņi jau ir tie, kurus kritizē – aizbrauc prom no Latvijas, nemaksā nodokļus, un tā tālāk. Un tas arī ir par to nepareizību. Bet kas tur nepareizs, te viss ir forši, patiesību sakot. Viņi zina, ko viņi dara. Viņi brauc mājās, sapelnījuši naudu, kaut ko kārto savā dzīvē. Tur bija viena tāda kompānija, viņi dzēra šņabi ar sulu, kaut ko stāstīja par to, ka viņi esot uzstājuši uz savām tiesībām darba devējam – man vispār patīk klausīties svešas sarunas –, un es nodomāju, nu redz, viņi iemācījušies tos angļus čakarēt... Man tas likās kaut kā ārkārtīgi saprotami.

RL: Es atceros tādu Andreja Bitova stāstiņu, kur cilvēks skatās pa braucoša tramvaja logu un kādā apgaismotā mājas logā ierauga, ka vīrietis atvēzējies pret sievieti. Un viņš domā – kāpt ārā vai nekāpt, bet kā tad lai atrod tagad to dzīvokli, un varbūt vispār ir pārskatījies... Vai tev nav neērti tā vērot, nepiedaloties?

Krilovs: Nē, nu ja es redzu, ka manā acu priekšā notiek kaut kas nelietīgs un kādam dara pāri vai kāds manā acu priekšā tiek apčakarēts, tad, protams, it kā ir jāsaka. Un patiesību sakot, es arī diezgan daudz esmu sabojājis dzīvē ar to, ka esmu kaut ko muldējis vai izrādījis savu attieksmi. Bet ir tādas lietas, kuras dzīvē notiek, un tās notiek. Un ar gadiem – var jau būt, ka tā ir tāda kā novecošanas apātija, slinkums parādās, bet es esmu iemācījies, ka daudzas lietas notiek, un tām ir jānotiek, tur neko nevar izdarīt.

Man bija viens tāds smieklīgs gadījums. Mūsu rajonā viena tāda stipri iereibusi jauna krievu sieviete uz ielas mani uzrunāja un palūdza, lai es viņai izpalīdzu. Viņai vajagot izņemt bērnu no bērnudārza, bet šādā stāvoklī viņai neērti iet tur iekšā. Un es arī piekritu, iegāju tajā bērnudārzā. Un es pasaucu to Serjožu... un tai brīdī pie manis pienāk audzinātāja un saka: nu tā, es jau sen gribēju ar jums parunāt par Serjožu. Un es biju lielā dimbā. It kā es forši izdarīju, izdarīju labu darbu, paglābu vienu jaunu sievieti no nesmukuma, bet faktiski biju iejaucies, izjaucis situāciju.

RL: Es pievērsu uzmanību kādam tavam izteicienam, ka tavā darbā tu saskaries ar jauniešiem, kuriem ir pavisam cita attieksme pret melīgumu. Kāda tad ir šī attieksme, un kādu vietu vispār ieņem melīgums pašreizējā dzīvē?

Krilovs: Jā, melīguma loma pieaug, tas tiek akceptēts. Zini, kādreiz – varbūt arī tie nebija gluži labākie gadi teikt patiesību, bet varbūt arī tieši tāpēc –, kādreiz tiem cilvēkiem, kuri nemeloja, bija gandrīz vai tāds kā nimbs apkārt. Nu kaut vai Solžeņicins – “nedzīvot melos”. Tas bija skaidrs, un tas bija kritērijs. Bet tagad... Vakar es runāju ar vienu no studentēm, un runa bija par sižetu dokumentālajā kino, kur, teiksim, kādā svarīgā mirklī, gandrīz vai mirstamajā mirklī cilvēks pasaka kaut ko, un tas, kurš filmē, lūdz viņu atkārtot vēlreiz to, ko viņš teicis... Kādreiz tas nekādi nebija iespējams, ka dokumentālists liktu personāžam atkārtot kaut ko vēlreiz, mēs tad foršāk uzfilmēsim. Tagad tā ir norma. Cilvēkam var būt kāds dvēseles kliedziens, un filmētājs saka: ziniet ko, tagad apstājieties, mēs paņemsim no cita rakursa, bet jūs pasakiet to pašu. Un tas ir tā pilnīgi pieņemts. Bet tas jau ir visur dzīvē, ka sameloties nav nekāds grēks. Nu, samelojās...

RL: Tomēr mēs runājam par situāciju, kurā cilvēks zina, ka melo, taču iespējams, ka cilvēka situācija ir sarežģītāka, proti, viņš var arī nezināt to, kad ir vai kad nav patiess. Vai tu sev pašam neesi uzdevis jautājumu, kādā mērā tu esi bijis patiess pret sevi – būdams pedagogs, kinematogrāfists vai teātra režisors?

Krilovs: Par pedagogu runājot – varbūt tas, ka es to ar prieku daru, kaut ko tajā saprotu un protu arī iemācīt citiem, ir saistīts ar manu bērnību, kad es iemācījos daudz ko novērot, neuzdot jautājumus, pētīt, skatīties un analizēt, kas par ko liecina.

RL: Neuzdot jautājumus?

Krilovs: Jā. Manu tēvu nošāva un no manis to ilgi slēpa – arī to, ka viņš vispār ir bijis. Un tas jau ir labi saprotams, es biju maziņš, un mani gribēja pasargāt no ļaunā. Bet es ļoti ātri sapratu, ka tur kaut kas nav tīrs, un sapratu to no klusēšanas, no kaut kādām detaļām, sarunām. Kad es jau zināju, kāds mans tēvs izskatījās, vienreiz no kādas grāmatas izkrita fotogrāfija, un es ieraudzīju, ka uz tās ir mans tēvs. Un es jutu, ka vecmāmiņa uz mani skatās, lai saprastu, kā es uz to reaģēšu. Un es atceros, ka ar visiem saviem bērna spēkiem savaldījos, lai izliktos, ka es nesaprotu, kas ir uz tās fotogrāfijas.

RL: Nu redzi, tad jau tev ir zināmas iemaņas melošanā.

Krilovs: Jā, bet es tās analizēju. Es ļoti labi atceros to savu stāvokli, jo vajadzēja ļoti savaldīties, lai nereaģētu. Un es daudz domāju, ko nozīmē katra cilvēka darbība, ko tās apliecina, kas aiz tām stāv, kādi ir vadmotīvi. Un tur arī ir melošana, nemācēšana būt patiesam. Šovasar sakarā ar vēlēšanām iznāca sekot visiem tiem notikumiem, bija tās Šlesera milzīgās runāšanas un uzstāšanās kampaņas, un es atceros vienu tādu brīdi, kad es skatījos televizorā un nodomāju: ak, dies’, cilvēkam kaut kas nav labi bijis bērnībā, kaut kas viņam nodarīts pāri. Lai nebūtu tāda nepabeigta doma, es nodomāju – nu laikam kaut kas ar tēvu. Pagāja kāds mēnesis, un sākās visas tās raudāšanas un mutautiņu epizodes. Un es tā pilnīgi izdomāju – johaidī...

RL: Tiešām ar tēvu.

Krilovs: Jā, tiešām ar tēvu. Jā, un tas jau uz visiem attiecas, arī uz mani, patiesību sakot... Es biju vārgs cilvēks, vārgs bērns, arī slimīgs, un tāds ļoti savrups. Kad es iestājos VGIK, mani kursabiedri teica, ka Pēteris, viņš jau kā pa sienām staigā. Es biju tik savrups, ka es eju ne tā ka pa grīdu, bet eju garām... Un es nezinu, vai biju labs režisors, bet es izdarīju ar sevi kaut kādu darbu. Un tagad tu man uzdod jautājumu, vai es neesmu savās izpausmēs kaut ko sev samelojis, es varu atbildēt – varbūt ka jā. Bet es gandrīz simt punktu esmu pārliecināts, ka esmu tiesīgs būt par pedagogu, jo tur es kaut ko saprotu.

RL: Un kas tev liek domāt, ka tu esi labs pedagogs?

Krilovs: Tas ka es redzu rezultātus. Un tas, ka pēc statistikas tie ir labi.

RL: Tu runā par aktieriem?

Krilovs: Jā.

RL: Vai tu varētu pateikt, kas viņiem varētu visiem būt raksturīgs pēc mācīšanās pie tevis?

Krilovs: Iespējams, ka tā ir tieši šī attieksme pret patiesību, viņi cenšas pēc iespējas uzturēt to nemelošanu. Cenšas vienmēr atrast attaisnojumu tam, ko viņi dara, pat vistrakākajos, atraktīvākajos, pārspīlētākajos tēlos – attaisnot to un atrast, lai tas atslēdzas personīgi. Viņi nezombējas no režisora vai no lomas, vai no dramaturģijas, viņi nekļūst tādas pseidoatbrīvotas būtnes – “es varu dajebko, tikai pasakiet kurā virzienā un es peldēšu”. Viņiem ir liels personīgās piedalīšanās procents.

RL: Jā, vienīgi iedomājos, ka tie aktieri, ja viņi grib būt patiesi, viņiem taču šie personāži tad būtu labi jāpazīst, bet vienmēr taču cilvēkā ir kaut kas nepārskatāms, taču ļoti svarīgs. Tāda tumšā, neredzamā puse. Vai tev šķiet, ka tevī ir tāda sfēra, kuru tu vēl neesi izzinājis, bet varētu būt tuvojies?

Krilovs: Jā.

RL: Un kas tā varētu būt? Tu ieminējies par Šlesera attiecībām ar tēvu, tā tāda psihoanalīzes shēma... Domājot par sevi, es varētu teikt, ka iespējams, man tāda sfēra ir saistīta ar bailēm, ka es varētu būt gļēvs. Tas attiecas gan uz ikdienišķām situācijām, gan uz būtiskām lietām, attieksmi pret nāvi, patiesumu... Šī sajūta nav diez ko pacilājoša.

Krilovs: Es par gļēvumu esmu daudz domājis, Esmu pētījis tos čekas materiālus, par savu tēvu un arī citus, un man bija daudz par to jādomā. Par to, kāpēc cilvēki tik daudz muldēja tajā laikā.

Bet par to sfēru... man par to ne sevišķi patīk runāt. Man ir bijuši ļoti grūti dzīves periodi, tādi izmisīgi, un es jau ar tādu novēlošanos konstatēju, ka tādos brīžos esmu teicis sev tādu jocīgu teikumu: es viņiem nepadošos. Un es sāku analizēt to teikumu un domāju: nu kas ir tie “viņi”? Ilgi man tā bija mīkla. Un es būdams ne sevišķi... nu, es nevarētu atbildēt skaidri uz tādu jautājumu, vai esmu ticīgs cilvēks, lai gan ir daudz par to domāts, un katrā ziņā kad pēc visiem parametriem it kā neesmu, bet kad es izanalizēju to attieksmi pret to, tad es tā ļoti, gandrīz vai jutekliski un prasti kā veca tante apjēdzu, ka ir velni.

RL: Tev kā Ivanam Karamazovam.

Krilovs: Jā, un tas mani graujoši pārsteidza. Jo es to nevis izdomāju, tas nebija slēdziena rezultāts, tā bija kā tāda melna apjausma. No vienas puses, tas mani it kā sašāva, bet kaut kādā veidā arī palīdzēja. Vēl jau arī nebija tālā pagātnē “Velni” Daugavpilī uz skatuves, un es sapratu, ka tur ir... tas viss ir kaut kā strādājis kopā. Es pēkšņi apjautu, ka kaut kas tāds ir, un viņš tā kā kārdina. Un es sapratu tādu ļoti vienkāršu uzdevumu – nepadoties. Man jāsmejas par sevi, es drusku par sevi kā tāda vecene domāju...

RL: Re kā. Tas man nebija ienācis prātā. Kad Vitgenšteins mira, viņa pēdējie vārdi esot bijuši: “Pasakiet viņiem, ka man bija brīnišķīga dzīve.”

Krilovs: (Smejas.) Jauki.

RL: Un vēl es atceros, ka man bērnībā viens no baisākajiem sapņiem bija, ka mani velns kaut kur velk – kaut kādā tumšā pazemē. Tas gan, šķiet, bija tāds latviešu velns.

Krilovs: Ar asti, jā. Man jaunībā bija kādi desmit viedie sapņi. Viens bija saistīts ar racionālas izziņas spēju. Iespējams, ka tam bija kāda saistība ar samizdata literatūru, un es atceros, man sapnī kāds teica, ka mani aizvedīs uz tādu vietu, kur ir vissvarīgākā grāmata un svarīgākie teksti, kas jāzina, un tad tu visu sapratīsi. Un mēs gājām, un tur tiešām bija tāds bibliotēkas interjers, tāda padomiska bibliotēka. Un mēs gājām kaut kādā dziļā kaktā, un apakšējā plauktā bija viena paliela grāmata, tāds albumveidīgs izdevums, un tas cilvēks atvēra to grāmatu, un es pēkšņi konstatēju, ka es nevaru to izlasīt. Jo man kaut kas ir noticis ar acīm, es redzu, ka tur ir burti... Un es ar šausmām saprotu – ārprāts, tā vaina manī, esmu laikam stulbs, ka nevaru izlasīt. Visi, kas dabū to tekstu, var izlasīt, bet es nevaru izlasīt. Šoks. Bet tikai vēlāk es sapratu, ka tā ir tāda zināma līdzība par izziņu. Neko tādu jau nevar izlasīt.

RL: Nu, tie ir burti, kuriem ir jāpaliek neizlasītiem.

Krilovs: Mīklaini.

RL: Dīvaini, kam reizēm iznāk pievērst uzmanību kāda teiktajā – piemēram, es lasīju, ka tu esot bijis piesardzīgs pret Daugavpils gadiem – un “pareizi bija”, jo tu braukājot uz turieni un kratoties vilcienā, esot sabeidzis muguru. Cilvēkā dzīves laikā paliek tādas pēdas... Atceros vienā Oļešas stāstā varonis pēkšņi spogulī ievēro, ka viņa sejā ievilkušās līnijas, kas līdzīgas viņa tēvam, un viņš saprot, ka ir novecojis. Bet tev ar tēvu...

Krilovs: Līdzības nav. Man ar tēvu ir tas paradokss, ka visu mūžu esmu dzīvojis faktiski ar tēva līķi, un tas nav īpaši komfortabli, bet tas ir tā, ka visu laiku par to jādomā. Cilvēkiem, kas auguši bez tēva, viņiem ir tas, kas krievu teicienā “bez carja v golove”[2. Bez cara galvā.] , viņiem nav hierarhiskās augšas. Nav orientēšanās vērtībās. Un tas man arī droši vien piemīt. Bet par tēvu... Es zinu, ka manas rokas ir viņam līdzīgas, balss – bet tas drīzāk ir tāda ideāla līmenī. Bet es domāju, ka man ir viena īpašība, kas arī tēvam bijusi raksturīga – tā ir sūdīga īpašība. Tāda pārlieka izpalīdzība, mīksta izpalīdzība, nemācēšana pateikt “nē”. Tas ir gļēvums, tāda izdabāšana, bet nu, kaut kāds attaisnojums tam arī ir. Ja es to nedarītu, tad daudz kur neiekultos. Esmu iekūlies daudzās avantūrās, tieši piekrizdams.

RL: Kura ir tāda visuzskatāmākā avantūra, kurā tu esi iekūlies?

Krilovs: Tās ir pāris izrādes, kuras varēju mierīgi netaisīt, un taisīju. Kas vēl... Grūti pateikt. Nu, negribu tās nosaukt. Tu zini, tas var izklausīties paradoksāli, bet es nekad neesmu baigi mīlējis teātri, kā institūciju, un man vienmēr visdrūmākais priekšstats par cilvēkiem rodas, kad es kādas izrādes laikā ieeju foajē un redzu, ka tādi diezgan garlaikoti skatītāji staigā tādos pāros uz riņķi pa to telpu, starp vienu cēlienu un otru, un man uznāk tāds nelabums, es viņiem gribu prasīt, ko viņi te dara, ko viņi te gaida. No otras puses – teātrī ir arī tā darba puse, radīšana un tā aktieru darbošanās – to es saprotu un tur es sevi vēl redzu, bet tai skatītāju daļā – tur man uznāk pilnīgs dizasters.

Tā, protams, tāda latviešu tradicionālā teātra iešana. Man vienreiz padomju gados filmējās viens moldāvu aktieris, tāds ļoti foršs vecis bija, un viņš bija filmā pārī ar Guntu Virkavu, viņa tēloja tur latvieti, kas apprecējusies ar guculi, un es, labu gribēdams, viņus sapazīstināju, un sarunāju, ka viņš aizies apskatīties Guntu vienā izrādē Nacionālajā teātrī, kur viņa spēlēja labu lomu, un nākošā dienā es viņam prasu – kā viņam patika. Un viņš saka, ka izrāde bijusi ļoti laba un Gunta bijusi lieliska, bet ar viņu esot noticis kaut kas pilnīgi apbrīnojams. Jo viņš ir noskatījies pirmo cēlienu un izgājis ar publiku ārā, un tad, viņš saka, es nesapratu, kas notiek – visa publika sastājās pa divi un sāk iet uz riņķi, un neviens nevienam nesaka, ka tas būtu jādara, nav neviena, kas to būtu organizējis. Viņš esot kā apstulbis stāvējis, daži viņu esot tā kā grūstījuši, jo viņš traucējis, un viņš minūtes 10 esot pilnīgi bijis kolapsējies, jo, viņš saka, kā viņi to zina, ka viņiem tas ir jādara? Sastājas pa divi un tā rāmi iet uz riņķi, uz riņķi. Es šausmīgi smējos, bet es viņam dvēselē ļoti piekritu, ka tas ir kaut kas pilnīgi neizprotams. Es nezinu, vai citās Eiropas valstīs arī tā dara? Nē, Somijā es redzēju tieši to pašu.

RL: Tu savās intervijās esi diezgan daudz runājis par savu ģimeni, bet es pievērsu uzmanību tavam izteikumam, ka attiecībās ar māti tev ir notikusi tāda atsvešināšanās. Kā tev šķiet, kādu lomu tavas ģimenes vēsture spēlē tevī kā personībā?

Krilovs: Es uzaugu ļoti lielā ģimenē, mammai bija divi brāļi, jaunāki par viņu, mamma bija interesants cilvēks, viņa bija skaista, daudz jaunāka par manu tēvu, es piedzimu 24 gados – mums visi piedzimst 24 gados, man meita arī piedzima 24 gados. Tēvam bija tobrīd 39 laikam vai 38. Un ģimene bija baigi raibā. Es uzaugu tādā jūklī. Pie mums mājās bija tāds kā tranzīta punkts tiem, kas brauca no Sibīrijas un kuriem nebija kur palikt, un tad pie mums viņi kādu laiku dzīvoja, gan krievi, gan latvieši, tajā pašā dzīvoklī, kur es tagad dzīvoju.

Bet mamma apprecējās ar Valentīnu Krilovu, kad man bija seši vai septiņi gadi. Un es saprotu to mammas vēlmi veidot jaunu ģimeni, bet iepriekšējo aizmirst. Un viņa tā kā druscītiņ uzspieda, ka man jāmīl patēvs. Viņš ir foršs cilvēks, ļoti labs un ļoti sirsnīgs krievu cilvēks. Un es sapratu arī, kāpēc viņa viņu apprecēja, jo viņa stāstīja diezgan tēlaini, kā ar manu tēvu viss notika. Viņa bija filoloģijas studente universitātē, tāda diezgan veiksmīga un iemīļota starp pedagogiem un profesoriem, bet, kad notika ar tēvu, viņa automātiski sāka staigāt pa draugiem palīdzību meklēt – arī pie diezgan prominentām ģimenēm, un pēkšņi konstatēja, ka tie draugi visu laiku nav mājās, un pēc pāris mēnešu staigāšanas viņa saprata, ka viņi viņai nekad nebūs mājās. Domāju, ka tas viņai šausmīgi iesita pa ribām, un, protams, viņa bija represēta tādā ziņā, ka viņu aizsūtīja strādāt uz čuhņu par skolotāju. Mani brīžiem vadāja līdzi, brīžiem nevadāja, un tad parādījās Valentīns, bet es kļuvu ļoti jūtīgs pret melīgumu, pret uzspiestību. Es domāju, ko viņa tur mokās, ko viņa ņemas. Valentīns man likās vecis kā vecis, ok, nekādas vainas, bet kāpēc man kāds jāmīl, jāizliekas, jātaisa tur ģimenes rituāli. Mums vispār ģimene bija uz tādu rituālu taisīšanu, svētku svinēšanu. Un es pret to sāku klusībā būvēt tādu kā opozīciju. Es pat fiziski gāju prom no mājām. Bet vēlāk es vienkārši ļoti daudz ko darīju skolā, kaut ko ņēmos, un mājās tikai ieskrēju, izskrēju, ļoti ātri izpildīju stundas, un mamma, kas bija jocīgi, viņa to pieļāva. Viņa uztraucās par manu veselību, es biju slimīgs – 11 gados man bija baigā veselības krīze... Bet kāpēc es to stāstu – es ļoti agri iemācījos būt pilnīgi patstāvīgs un viens pats. Es it kā sevi izslēdzu no tā visa. Ģimene – nu tur tā forši, rituāli, traļi vaļi... Un es nevis ar naidu, vai kaut kādu pretošanos un cīņu, bet tiešām es sevi izstādīju ārpus. Un es domāju, ka tas man ļoti ir palīdzējis dzīvē izdarīt ar sevi to, ko es esmu izdarījis. Es to jau sākumā teicu par režiju – es iemācījos kaut kādā veidā veidot pats sevi, uzstādīt mērķi un pamazām to sasniegt. Bet, ja es to nebūtu izdarījis, es būtu pagalam. Tāds ļurļaks, latviešu ļurļaks ar krievu uzvārdu.

RL: Saki, vai tu esi sev atbildējis uz jautājumu par savu tēvu – kad tu lasīji viņa pratināšanas protokolus, vispirms viņš uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem atbildēja ar “nē, nē, nē”, bet pēc tam uz tiem pašiem jautājumiem ar “jā, jā, jā”. Kā tev liekas, kāpēc tā?

Krilovs: Tur jau ir tā tumšā lieta. Tā tumsa. Kā tas ir panākts – vai nu viņš ir sists un spīdzināts, vai kā savādāk. Bet tikpat labi var izrādīties, ka nekas tāds nebija, bet bija kaut kas pavisam cits. Bet visvairāk mani pārsteidza tas, ka pamazām viņš saprot, kurš viņu ir nodevis, kurš ir tas provokators, kurš viņu ir piečakarējis. Un tas bija tāds spožs cilvēks, Vidvuds Šveics.

RL: Vai tas ir tas, kurš bija pazīstams mežabrāļu provokators?

Krilovs: Par mežabrāļiem tur vairāk bija tāds Marģeris Vītoliņš, mākslinieks. Bet Vidvuds Šveics bija Latvijas Universitātes students no ļoti bagātas ģimenes, tēvs viņam bija tālbraucējs kapteinis, vēlāk cirka direktors, aizsūtīts uz Sibīriju un tur nomiris, un māte arī tur nomirusi, brālis apglabājis ar savām rociņām. Un Vidvuds bija bijis laikam kureliešos, no galvas neatceros, bet vācu laikā bijis saistīts ar vācu armiju, vai arī tur tehniski palīdzējis, ar kaut kādām mašīnām, par šoferi vācu armijā.

Un 45. gadā viņš vienkārši kļūst par dubultaģentu. Visi nacionālie cilvēki viņu uzskatīja par savējo. Cilvēki satiek viņu uz ielas un runā: jā, mēs par Latviju... Un tad mans tēvs arī saka, ka viņš viņu ir saticis netīšām, 2. tramvajā, ar kuru es arī braukāju no tā paša dzīvokļa. Un tas Vidis viņam: “O, Osīt, kā tev iet?” Un ievelk viņu visās avantūrās, un tad, kad tēvs saprot, ka tas viss nāk no Šveica, tad viņš tais pratināšanās saka, ka to man Šveics teica, to man lika Šveics darīt, un to es izdarīju. Un, lai sevi izpestītu kaut cik, tēvs saka: jūsējais to darīja, es to nedarīju. Bet tas neko daudz viņam nepalīdzēja, es domāju, ka viņš bija norakstīts stipri iepriekš. Viņš bija rakstījis vēstules uz Zviedriju, kaut ko sācis organizēt te Rīgā, vācis ziņas. Un tad, kad viņi saprot, ka ir izsmelta informācija, tad...

Jocīgākais, ka es nezinu, kur viņu nošāva. Varu tikai nojaust. Ir divas vietas Vecrīgā, kur es staigāju garām. Viņu varēja nošaut tajā mājā, kur atrodas Rīgas mērniecības un ģeodēzijas pārvalde. Tā bija čekas māja, vēlāk tur pagrabā bija bārs, un es tajā bārā esmu pat bijis. Un otra māja, kur iespējams tās eksekūcijas ir notikušas – Pētera Pirmā gaisa dārzi. Tur ir bijis kara tribunāls un garāžas – vēl tagad var sazīmēt tur tās arkādes, tur bija pietiekami liela telpa. Bet tie visi ir tikai mani minējumi – neviens to nav izpētījis.

RL: Un tāda pēkšņa detaļa – starp tava tēva lietām viņa blociņā bija adata ar diegu aiz vāciņa...

Krilovs: Jā, tā adata bija skaista. Bet es nepaņēmu. Es viņu varēju izņemt ārā, paturēt, bet man kaut kas uznāca... nevis bail no represijām, bet no tā priekšmeta. Jo zini, kas bija jocīgi – adata bija kļuvusi plakana no stāvēšanas, un es biju tik ļoti pārsteigts, tajā bija diegs pelēks ievērts, varbūt viņš nebija pelēks no dzimšanas, bet kļuvis pelēks, un es tā totēmiski nobijos, un aizšķīru to lapu ciet, es domāju nē, neņemšu.

RL: Saki, par ko būs tava filma “Lietus un vēji 2”?

Krilovs: Tā ļoti vispārinot – par latviešu lētticību, ka viņi iekuļas ne tur, kur vajag, pilnīgi nesaprotamu...

RL: Tu domā par to lētticību, ka viņi cerēja uz drīzu atbrīvošanu no komunistiem?

Krilovs: Tur bija viss kopā. Jā, pirmkārt viņi cerēja, ka kāds nāks pēc kara un viņus atbrīvos, un, otrkārt, visi tie, kas sapinās ar čeku un kļuva par nodevējiem, to ir šausmīgi daudz. Kurš tik nestučīja un kurš tik ko nedarīja. Nu varbūt tas ir saprotams kā merkantila vēlme izdzīvot un kaut kā tā.

RL: Cik konkrēti tu runā, to teikdams? Tu esi pētījis mežabrāļu lietas?

Krilovs: Mežabrāļi nav gluži mana tēma, man ir vairāk tā spiegošana, kas kļūst par starpvalstu, politisku pasākumu.

RL: Par kuru spiegošanu tu runā?

Krilovs: Nu kā, tie, kas aizbrauca uz Zviedriju. Ne tikai uz Zviedriju, mums ir arī viens interesants sievietes stāsts, kas aizbrauc uz Vāciju, caur dīpīšu nometnēm nokļūst Anglijā un tur tiek savervēta spiegošanai pret Padomju Savienību. Un arī no Zviedrijas viņi nokļūst izlūkdienesta apritē, un viņiem piedāvā kaut ko darīt par dzimteni, par Latviju – jūs taču nepieļausiet, ka tur viss iet postā... Un viņi ļoti vieglprātīgi uz to visu parakstās. Viņi nekam netiek apmācīti, izņemot to patriotisko pumpēšanu – jūs taču esat par brīvu Latviju – tālāk netiek. Un tā sieviete stāstīja, kā angļu izlūkdienesta skolā, kur mācīja trīs mēnešus – nu, ko tur mācīja – paņēmienus, kā iziet cauri dzeloņdrātīm vai slepenos rakstus? Nē, galveno, ko viņa tur apguvusi, ka tad, ja jūs iekrītat, izliecieties par muļķi, ka jūs neko nezināt un nesaprotat. Un tā bija visa sagatavotība. Un tas pats Rihards Zande, kas ir protagonists “Lietus un vēju” galvenajam varonim, viņš tiešām esot bijis diezgan avantūristisks cilvēks, ar specifisku zināšanu radio lietās. Un honorārs par to, ko viņam vajadzēja izdarīt, šķiet, bijis brīvās Latvijas Satiksmes ministra portfelis. Tu to izdarīsi, un kad Latvija būs brīva, tad tu būsi ministrs.

RL: Kas viņam bija jāizdara?

Krilovs: Viņam bija jānodibina šeit radiosakari un jānofotografē kaut kādi militāri objekti, lidostas, tilti. Un viņš tiešām tos tiltus fotografēja Rīgā. Tā ir viena, un tad ir otra puse – tā lētticība – nezinu, kā tos nosauc, – tie, kas Padomju Savienībā sadarbojās, gribas teikt, ka viņi ir ļaunāki, un tā arī ir, viņi diezgan daudz asiņu ir izlējuši. Man par to pašu Vidvudu Šveicu, kas iegāza ļoti daudzus cilvēkus un ļoti daudzus izprovocēja un nodeva, un ziņoja, viņa tuvākais draugs, tāds Andrejs Apsītis – ne tas, kas kinooperators, bet cits –, nu viņš svēti sita pie krūtīm, vecs onkulis būdams, ka Vidis bija tik gudrs un tik viltīgs, ka viņš apmuļķojis visus, arī čeku, ka viņš apmēram gājis tā svēti uz to lietu un viņš zinājis, ko dara. Nu tāds pārcilvēks. Bet tas Vidvuds tiešām bija blondā bestija – tāds blonds, zilacains, stalts, vingrs, gudrs, valodas zinošs. Es jautāju Apsītim, kur tad Vidis dzīvoja. Nu kā, viņš saka, viņš dzīvoja virs Lunas. Es saku – o, tāda zīmīga vieta. Viņš saka – nuja, es kādreiz aizeju ciemos un saku: “Vidi, izejam ārā pastaigāties, bet viņš saka: kur ta nu ies, tepat viss ir redzams.” Es saku: un jums, Andrej, tas teikums neko neizsaka? Nē, Vidis gudrs cilvēks esot bijis, baigi gudrs, viņš visu sapratis.

RL: Un tas būtu par to latviešu lētticību?

Krilovs: Un vēl mani pārsteidza, ka čeka tajos gados nemaz nebija tik maskaviska, nu, protams, tur bija visi tie Maskavas cilvēki, vadītāji un instruktori, taču tur strādāja ļoti daudzi latvieši. Un, patiesību sakot, tas ģenerālis Lukašēvičs – var teikt, ka viņš patiešām vinnēja izlūkdienestu maču ar angļiem, visus piečakarēja. Varbūt pateicoties tam, ka viņam bija labi kadri – daudz cilvēku, ko mest lietā, izmantojot tādus kā Šveics, kurš visus pazina un varēju identificēt.

RL: Kas tieši tur notika?

Krilovs: Angļi sūtīja šos pavirši sagatavotos letiņus uz Latviju, tā saucamos spiegus pēdiņās, lai viņi te kaut ko dara. Šeit viņus gaidīja čekas provokatori, kas sēdēja gadiem mežos – tās pīles sasēdināja mežos, bunkuros, un tie tur dzīvoja gadiem, cepuri kuldami. Gadiem spēlēja mežabrāļu lomu, un, kā atbrauca kāds no šiem aģentiem, tā teica – o, brālīt, mēs tevi tieši gaidām, palīdzēsi mums. Un, protams, visi tika pludināti pamazām uz Sibīriju. Un ne tikai tas. Cik un kāds tur tās Maskavas pirksts bija, man ir grūti pateikt, jo mēs netiekam pie čekas operatīvajiem arhīviem, ko viņi darīja, kā organizēja, kas un ko izpildīja, tas viss ir Maskavā. Cerams, ka varbūt tās filmas laikā mēs pie kaut kā tiksim klāt. Bet no tām apsūdzībām un pratināšanām, kas ir Latvijas arhīvos, var saprast apmēram, kas ir darīts un kā. Tā ka tie Latvijas čekisti operācijas taisījuši diezgan perfekti.

RL: Saki, vai visa šī sadarbošanās, būšana gudrākam – vai tas nav kaut kā saistīts ar to pašu nemelošanu pašam sev, par ko mēs jau runājām?

Krilovs: Tā ir tā pati nemelošanas un patiesības lieta. Patiesību sakot, ļoti daudziem cilvēkiem, kas iepinās gan tur, gan tur, bija kaut kāds diezgan latviski izplatīts sindroms – ai, es viņus piečakarēšu, es būšu gudrāks, kā ar to Šveicu. Tur slēpjas meli. Tur ir tas, ka cilvēks nav gudrs un nav patiess. Un abas šīs lietas kopā sataisa baigos sūdus.

RL: Man tā šķiet, ka es viņus piečakarēšu – tas nu gan ir jāsaka tai daudzskaitlī – par tiem “viņiem”, par kuriem tu jau ieminējies. Un tā cilvēki mierīgi kļūst par ziņotājiem vai neliešiem. Kā tevis pieminētais Lukašēvičs, Mazais Džons, kurš raksta pētījumu par zemeņu šķirnēm, bet citā laikā kļūst par galveno čekistu. Un tādi ir visapkārt...

Krilovs: Es domāju, ka jā. Kas tevi tur izbrīna? Tā ir kaut kāda tāda domāšanas – kā tu saki – slīpums – ja es visus piečakarēšu, tad es esmu baigi gudrs, bet visi pārējie ir muļķi. Un ja tu viņus uzskati par muļķiem, tad tu zini, ko tu liksi viņiem darīt. Tu viņiem radīsi likumus – jums būs darīt tā, kā es izdomāju; man šķiet, tas bija svarīgi Klucim un sarkanajiem strēlniekiem. Es domāju, ka tie Kluča cīņubiedri baigi kaifoja, ka var Krievijā ieviest kārtību, ka var tur apšaut baltos un ievest kārtību.

RL: Kas tad tur par kārtību?

Krilovs: Šī savas nozīmības apziņa – redz, kā es to izdarīju, visi man pakļāvās, baidījās no manis, un tā tālāk.

RL: Ko, saskaroties ar šīm lietam, tu vari nodomāt par latviešiem vispār?

Krilovs: Provokatīvs jautājums. Nē, es domāju to pašu, ko es domāju par sevi. Ja būtu bijis tēvs un kārtība galvā lielāka, tad būtu foršāk. Tas mūžīgais tēva trūkums.

RL: Bet tu noteikti esi domājis, kas ir tas, kas vēsturiski latviešus ir nostādījis šādā situācijā.

Krilovs: Ļoti sūdīgā dzīve, atkarīga dzīve.

RL: Vai tu domā periodu no 20. gadsimta sākuma līdz 30. gadiem? Lai gan tur jau bija dažādi periodi...

Krilovs: Par 30. gadiem man stāstīja mana vecāmamma – vectēvam bija ķīmijas fabrika, un viņi mazliet piederēja pie sabiedrības krējuma. Un 38. vai 39. gadā viņus uzaicināja uz Finanšu ministrijas korpusa atklāšanu – tā, kuru Ulmanis uzbūvēja, nojaucot pusi Vecrīgas –, un viņa stāstīja, kādi tur izskatījušies kabineti, un bronzas un misiņa rokturi un kādi polsterēti krēsli, katrā sūda kabinetā kāda oriģināla glezna, un viņa izgājusi visu to lērumu telpu un viņai kļuvis nelabi – viņa nodomājusi, ka ļoti slikti beigsies tā plātīšanās. Es domāju, ka tas ir tas pats, ko mēs tagad piedzīvojam. Tā ir tāda pārmērība, negudra plātīšanās. Kaut kāda sevis postulēšana caur priekšmetiem, caur varu, caur citu cilvēku atkarību, caur nerunāšanu, neinformēšanu, ziniet, es tagad tādu likumu izdomāju, kas jums tur darīs to un to, un jūs tur darīsiet to, un mēs darīsim to, – tas pats. Nekas jau nav mainījies.

RL: Bet vai tev liekas, ka ir kaut kas specifisks, ja mēs salīdzinātu latviešus, piemēram, ar krieviem?

Krilovs: Tu zini, es uzskatu, ka krievi, patiesību sakot, ir daudz – kā lai to pasaka –, ka viņi tēlo vairāk. Viņi izliekas, viņi ļoti labi imitē, dara to kvalitatīvi, un var būt ļoti nepatiesi. Viņi ir labi aktieri.

RL: Un latvieši?

Krilovs: Viņi ir vājāki aktieri, robustāki.

RL: Tad jau viņi iznāk godīgāki.

Krilovs: Jā, un drusku stulbāki.

RL: Nu tur viss ir kopā sanācis. Godīgs, bet stulbāks.

Krilovs: Tas godīgums reizēm ir tāds atbruņojošs. Es atceros, es šitāds te knauķis biju, kad mums mājās bija visi tie sibīrieši, un tur bija tāda Žilinska kundze, kas stāstīja, kā viņi lēģerī svinējuši Jāņus. Un nākošā dienā visus izsaukuši pratināt, un komandants prasījis: “Nu, Žilinska, ko vakar darījāt?” – “Nu, neko mēs nedarījām, mēs gulējām barakā.” Bet izsauc tur kādu citu ieslodzīto un prasa tai, un tā saka: “Kā, Žilinskas kundze, mēs taču vakar svinējām!” Tā šausmīgā vientiesība, lētticība, tāda it kā neprognozējamība – ja es to izdarīšu, kas ar to būs... Un arī uzticēšanās. Nu kā var uzticēties angļu izlūkdienesta virsniekam, ja viņš saka divdesmitgadīgai meitenei, ka mēs tevi sūtīsim uz Latviju, jo tur vajag tādus kā tu, patriotiskus, un trīs mēnešos viņai neko neiemāca... Tur ir jāsmejas un jāraud reizē. Tie cilvēki taču ir... Vallijai Krūmiņai tā dzīve bija šausmīga pēc tam – protams, Sibīrija, lēģeris. Un tādu stāstu ir čupām.

RL: Vai tu esi domājis par Latvijas vēsturi kaut kādā tās pēcnākamībā, kā vieni laiki, teiksim, jau sākot ar 19. gadsimta beigām, nomainās ar citiem, un kas cilvēkos saglabājas, kas mainās, atkal atdzimst – šī nodevība, šī lētticība?

Krilovs: Zini, Kluča dēļ man bija tāda nojausma – es ieraudzīju pilnīgi uzskatāmi, ka pašās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā –, tas talantu, prāta un vispār tādu potenču ziņā Latvijā bija zelta laikmets, tur sadzima tik daudz dižu cilvēku, ka burtiski tāda sajūta, ka Dievs būtu kaut ko sējis. Bet viņi jau visi tika apslaktēti.

Vēl 20. gados kultūras un ideju ziņā, mākslas ideju, mentalitātes ziņā bija spožs laiks, bet trīsdesmitajos iestājās pilnīgais pagrabs – sāka valdīt mietpilsonība, bagātība, materiālā vērtība un liekulība. Bet es nedomāju, ka Ulmanis viens pats būtu iepačkājis to visos iekšā. Bet tie gēni ir labvēlīgu vidi dabūjuši un sākuši izpausties. Un par to padomju laiku – no vienas puses, man šausmīgi nepatīk, ka glorificē kultūras sasniegumus, jo dzīve bija sūdīga un nebrīva, viennozīmīgi, un ļoti aprobežota, bet, protams, ka mākslas ziņā tur ir ļoti daudz interesantu lietu, un tas atkal nav novērtēts.

RL: Kas tev nāk prātā, kad tu saki „daudz interesantu lietu”.

Krilovs: Kas man nāk prātā? Tu zini, idejas, kas bija cilvēkiem galvās. Es beidzu vidusskolu 66. gadā, aizgāju uz kinostudiju, un tajā kinostudijā bija ārkārtīgi vērtīgs laiks, tur bija “Elpojiet dziļi”, “Es visu atceros, Ričard”, “Pie bagātās kundzes”, krutas filmas bija. Biruta Delle bija, tāpat Vācieša nepublicētās dzejas. Cilvēkiem bija idejas, ap ko koncentrēties, konsolidēties, par ko domāt, idejas baroja. Tās varbūt bija nedaudz bezcerīgas – jo nez, kā un kad mēs to realizēsim. Bet tas laiks jau nav tā īsti aptverts. Man ļoti nepatīk, ka to pārslavē – tāpēc, ka tie, kas pārslavē, tie aizmirst, ka patiesībā tā bija nebrīve. Bet kad aizmirst un kritizē Vācieti par viņa dzejoļiem, tas atkal ir muļķīgi... Bet bija daudz. Es pats redzēju, kad kā tāds puņķains jauneklis staigāju pa Vecrīgu un gāju uz aktieru studijām vai kur tur, un atceros, ka bariņš stāvēja uz stūra un klausījās, kā kāds trakais stāvēja krītošā sniegā un lasīja savus dzejoļus. Es nerunāju par kvalitāti, bet sniga, cilvēki stāvēja un klausījās dzeju.

RL: Un tagad tāds raksturīgs jautājums – kā tev šķiet, kāda ir inteliģences loma visos šajos laikos un šajās pārvērtībās?

Krilovs: Es domāju, ka inteliģencei ir jāmāk lietas nosaukt īstajos vārdos – tas ir galvenais, kas viņiem ir jādara. Viņi nedrīkst sameloties arī psiholoģiski, mentāli un pat estētiski. Ja tu redzi, ka tas ir sūds, tad tev jāsaka, ka tas ir sūds, ka tā nav laba māksla vai labs sasniegums, vai mums nepieciešams prezentēšanās pasākums. Vienkārši jāsaka – tas ir sūds, bet to ļoti labprāt redzētu Stokholmā vai Venēcijā, vai kur.

Reprezentēties vajag, mazām nācijām – es, starp citu, atceros, ka mēs ar “Meistaru un Margaritu” braucām uz studentu festivālu Francijā, un tur mūs pēc festivāla veda uz tādu kā pikniku, iedzert. Un mēs ar vienu francūzi dzērām vīnu, un toreiz es viņam noformulēju, ka mazai nācijai ir jābūt desmitreiz gudrākai par lielajām nācijām. Lielās nācijas var būt arī diezgan aprobežotas un stulbas. Vienalga, kā tās izpaudīsies, tās ievēros. Mazajiem ir jābūt gudriem. Un ļoti patiesiem. Citādi, ja tu samelosies, tevi vienmēr pieķers, agri vai vēlu.

RL: Bet tas nav pretrunā ar to, ko teici iepriekš – ka latviešu nodevēji ir tieši gribējuši izrādīties gudrāki, nekā ir?

Krilovs: Bet tu jau pats nosauci diagnozi: izrādīties. Bet tu nedrīksti izrādīties, tev ir jābūt īstam. Izrādīties nē. Esi tāds, kāds esi. Esi drusku naivs lauķis. Kā trakais Pankoks, kas brauca ar saviem koka gabaliem uz Eiropu. Viņš jau neizrādījās, viņš jau bija traks – iekāpa laivā un brauca, un viss.

RL: Kas, tavuprāt, ir galvenie bremzējošie faktori gan mākslā, gan sabiedrības dzīvē vispār, kas būtu jāpārvar, pret ko būtu jācīnās, lai kaut kas jēdzīgs notiktu?

Krilovs: Latvijā, manuprāt, ir viena galvenā diagnoze, vaina ir vēlmē izskatīties smukākiem un cēlākiem, sevi izskaistināt. Man liekas, ka latviešu tieksme uz tādu simbolu mīlēšanu ir ļoti kaitīga. Uz katru notikumu ir kāda dziesma vai teiciens vai kāda zīme, ar ko visu aizlāpa. Nenosauc lietas īstos vārdos. Visa tā smukumošana, skaistināšana...

RL: Balta nāca tautu meita, kā ar sniegu apsnigusi.

Krilovs: Nē, tautas dziesmām jau nav nekādas vainas. Bet viņu pielietošana, tur man tāda... Mūžam atcerēšos, tāds anekdotisks gadījums: padomju laikā bija tādas kino nedēļas, ko tas plātīgais Rudņevs rīkoja, un visi brauca ar filmām pa laukiem, un mēs aizbraucām uz Pļaviņām. Pļaviņās mūs sagaida Izpildkomitejas priekšsēdētāja, tā cēli, bezmaz izrotājusies, un saka: mēs te stāvam Daugavas krastā, tā ir upe, kas nāk pār mūsu sliekšņiem katru gadu iekšā! Un es domāju, ka viņa runā par tiem stulbajiem plūdiem, kas ir katru gadu, bet viņa to stāsta tā, it kā kādam mongolim vai zviedram, viņa stāsta par Daugavu kā par kaut ko kaut ko ārkārtīgi skaistu.

Par to latviskumu arī nesen vēl studentiem pieminēju. Šajā sakarā man patīk tāds stāsts par Jaunsudrabiņa dzīvi. Viņš apprecējās diezgan agri, ar kalpu meiteni, un viņa saslima ar kaut kādu meningīta formu un ilgi slimoja, un Jaunsudrabiņš bija, man liekas, tikko atgriezies no bēgļu gaitām, un visi literāti bija sanākuši, un “Vēja ziedi” un viss Kaukāza romānu cikls bija iznācis, un ir jāsvin, jo tāds talants. Un Latvijas biedrības nams uzsauca banketu, un tur tās svinības bija paredzētas, bet tā sieva nomirst burtiski divas dienas pirms banketa un svinēšanas. Un Jaunsudrabiņš noslēpj to, ka viņa ir nomirusi. Tikai tad, kad nosvinēja, tad pateica, ka sieva ir mirusi, un drīz apprecējās ar sievas kopēju, medmāsu. Tā man ir tāda latviskuma izpausmju zīme. Ļoti smieklīgi un ļoti bēdīgi reizē. Kad es to stāstu, es nekad nevaru neraudāt. Es saprotu to nožēlojamo cieņu pret galertu savārīto, pīrāgiem, naudu, Latviešu biedrību, Zelta zāli, bet tur – sieva, kas jau tāpat būtu nomirusi – slimoja ilgi, bezceris – tas ļoti izsaka to būtību. Tā lavierēšana.

RL: Bet ko tad tu domā – vajadzēja lauzīt rokas un plēst kreklu?

Krilovs: Nu, varēja atcelt banketu, mierīgi apglabāt, kas tad – nebūtu to pašu galertu savārījuši vēl vienreiz? Kā pie cilvēkiem. Tur ir kaut kas ļoti žēlīgs tajā. Un šo attieksmi – tādu merkantilu, trulu un žēlīgu izlikšanos es redzu gan pasaulē, gan Latvijā.

RL: Tu esi teicis, ka reizēm dzīvē tev ir vēlēšanās visu pārsvītrot un sākt no jauna. Vai tev ir šāda vēlēšanās un ko tu gribētu sākt no jauna?

Krilovs: Jā, es no šiem saviem vārdiem galīgi netaisos atteikties. Patiesību sakot, daudzus gadus, visu to teātra periodu, esmu uzstājis, ka man nepatīk veci cilvēki, un esmu par jauniešiem, un tagad es arī tā kā esmu vecs... Un es zinu, ka es gribētu tad, kad tas process ir sasniedzis savu kulmināciju, vienkārši aiziet mežā un neko nedarīt. Katrā ziņā neko nestrādāt, neizstādīt sevi kā vecu režisoru. Viss, basta un pietiek.

RL: Kā tev šķiet, vai tev ir dzīvē veicies?

Krilovs: Tu zini, ka šobrīd šķiet, ka jā. Jo man ir tāds jocīgs, tāds kā pareģojums... To man teica tēva māsa Anna, kas arī bija ļoti spilgts personāžs manā biogrāfijā – viņa bija divreiz izsūtīta, vienreiz bija lēģerī, otrreiz cietumā. Viņu izsūtīja 41. gadā, tad viņa atgriezās, izpestīja savu brāli – mans tēvs vienu brīdi bija filtrācijas nometnē, viņa dabūja viņu ārā, nezinu kādiem līdzekļiem, tā bija kaut kāda pilnīgi mistika – un 49. gadā viņu atkal izsūtīja, bet 56. viņa jau atgriezās. Tā tante izskatījās pēc Dzidras Ritenbergas, tāpēc man ar Dzidru vienmēr bija tādas attiecības, ka es viņu uzskatīju par Annas tanti, radinieci. Un tā Annas tante man vienreiz bērnībā teica: tevi nenovērtēs. No tā viedokļa es uzskatu, ka man ir paveicies. Ka es galīgi neesmu pīšļos. Tas arī viss, ko es varētu teikt.

RL: Tā kā novērtēja tomēr...

Krilovs: Es domāju, ka jā. Tā, kā es to arī būtu gribējis. Es domāju, ka esmu labs učuks.

RL: Saki, ko tev ir iemācījis tavs suns Duglass, kurš, kā saprotu, tev ir ļoti mīļš? Viņš gan ir laikam jau diezgan vecs.

Krilovs: Viņam diezgan smagi tagad. Divpadsmit gadu palika. Nē, nu tā ir kaut kāda piesaistīšanās kādam, un arī atbildība par to pašu suni vai par ko, ko tu nes, un tas ir tā, ka tu esi saistīts. Un tas ir diezgan briesmīgi, jo tu saproti, ka uz tavu paviršību, tavu nekrietnību var nākt kaut kādas atbildes, tu jūti to saikni, un tas dzīvniekā ir ārkārtīgi skaisti redzams. Es atceros, reiz es braucu ar Nacionālās operas izrādi uz Zviedriju uz festivālu, ar prāmi, un man bija vīzija. Esmu ārkārtīgi ironisks pret cilvēku spējām tās vīzijas redzēt, bet man tiešām bija vīzija, un es redzēju, ka kuģim pakaļ peld Duglass. Es nekad nedomāju, ka es kaut ko tādu varu ieraudzīt, ka tas ar mani var notikt. Es zinu, ka slimīgām, eksaltētām sievietēm tā gadās, no literatūras vai kā... Bet tad es pēkšņi redzēju, ka viņš peld pakaļ tam kuģim. Bet jā, ko darīt ar to?

RL: Vai tu domā, ka suns ir pārbaudes akmens attiecībā uz meliem?

Krilovs: Protams. Vispār suņi lasa domas, tas ir absolūti neapšaubāmi, turklāt tās patiesās domas, nevis tās, ko tu gribi, lai viņš lasa. Un tā ir tāda laba skola. Un otrs ir tas, ka es nezinu nevienu citu parādību pasaulē, kas ir balstīta uz tādu pārlaicīgu līgumu, kas ir starp cilvēku un suni.

RL: Paskaidro.

Krilovs: Nu, cilvēku attiecības ar suni ir it kā ar tādu līgumu noteiktas. Patiesību sakot, varētu Dievam prasīt: parādi papīru, kur tas ir, kā tas ir formulēts. Bet tas ir. Visi tie noklīdušie, bēdīgā liktenī eksistējošie suņi – viņi jau ir šī līguma upuri. Kāds cilvēks nav nesis atbildību, nav izpildījis savu līgumu pret viņiem.

RL: Tad, kad tev paspruka, ka gribētu iet mežā, kad beigsi nodarboties ar teātri – ko tu taisies tai mežā darīt?

Krilovs: Es nezinu. Būtu jau labi, ja man būtu kāds suns, tas pats Duglass, tad es zinātu... Jā, Duglass ir par vecu diemžēl. Nezinu, jādomā.