Jānis Ošlejs

Gudrības upuris

“Svarīgākais nav ideja. Svarīgākais ir cilvēki. Drīzāk izskatu sliktu biznesa ideju, ko radījuši labi cilvēki, nekā labu biznesa ideju, kuru grib īstenot slikti cilvēki. [..] Protams, ir svarīgi arī tas, vai viņi ir gudri, bet ne tik svarīgi.”

Mats Gabrielsons, zviedru riska kapitālists un uzņēmējs, nozare.lv, 25. maijā

Pieredzējušais uzņēmējs Mats Gabrielsons uzdod vairākus būtiskus jautājumus. Kas svarīgāks: prāts vai degsme, teicami izdomāta ideja vai ētiska tās realizācija? Pārsteidzošs šķiet pieredzējušā riska investora uzstādījums, ka idejai, kuru radījuši gudrinieki, ir mazākas izredzes uz veiksmi nekā pieredzējušu un uzticamu, bet ne tik “gudru” cilvēku vienkārši darīšanai. Mēs taču it kā zinām, ka svarīgākais ekonomikas attīstības priekšnosacījums ir izglītība, kurai tērējam daudz līdzekļu un laika, lai izskolotu gudrus cilvēkus, kuri spētu radīt labas idejas, kas nodrošinātu pārticību un izaugsmi. Taču riska kapitālista teiktais drīzāk vedina mūs jautāt: kas ir gudrība un vai mūsdienās pieņemtā gudrības definīcija nav pārāk šaura? Skolu mācību kursā lielākā daļa laika ir veltīta zināšanu apguvei, mazākā mērā tiek izkoptas spējas zināšanas pielietot un vēl mazāka vieta tiek atvēlēta mākslām un reliģijai. Par gudru tiek uzskatīts pirmām kārtām tāds, kurš zina daudz objektīvā, zinātniskā veidā iegūtus un kategorizētus faktus. Tā tas nav bijis vienmēr. Britu izglītības pētnieks Kens Robinsons uzsver, ka viduslaikos izglītības un zināšanu centrā bija nevis objektīvi, zinātniski iegūti fakti, bet acīmredzamā uztvere. Saule uzlec un noriet, acīmredzami riņķojot ap Zemi. Reliģiskais piedzīvojums vēsta, ka Dievs pastāv. Subjektīvajai uztverei un reliģiskajam piedzīvojumam saplūstot, radās zināšanu sistēma, kas ietvēra dažādas, indivīda pieredzē balstītas, tādēļ bieži krasā pretstatā esošas ideju skolas. Tā kā nebija vienas, drošticamas zinību sistēmas, tad izvēlējās mācīt nevis zināšanas, bet domāšanu. Tāpēc klasiskas viduslaiku skolas mācību sistēmas pamatā bija valodas un domāšanas attīstības priekšmetu kopa jeb tā sauktais triviums. Tajā ietilpa latīņu valoda, lai apgūtu valodas struktūru, retorika – mācība par argumenta izveidi un pasniegšanu, kā arī dialektika jeb formālā loģika. Pēc domāšanas pamatu apgūšanas tālākizglītībā, t.i., universitātē, mācības veidoja kvadriviums – aritmētika, ģeometrija, mūzika un astronomija. Renesansē Eiropa izglītības centrā novietoja zinātni un objektīvo domāšanas veidu. Zinātniskās pieejas priekšrocība bija drošticama skaidrība par pasaules uzbūvi, izveidojot vienotu viedokli par ikvienu realitātes aspektu, kas ļāva zinātniekiem sadarboties vienas problēmas risināšanai. Renesansē uzsāktajai domas attīstībai turpinoties, esam nonākuši pie izglītības sistēmas, kurā argumentācijas un domāšanas tehnika tieši netiek pasniegta, reliģijas vairs nav, mākslas un citu subjektīvu izziņas metožu nozīme ir samazināta, turklāt pat tajos gadījumos, kad māca mākslu, to apgūst drīzāk kā zinātni. Mūsdienās var saņemt doktora grādu, analizējot Pikaso gleznas, bet neesot Pikaso. Pat vēl paradoksālāk – noteikti ir iespējams saņemt filozofijas doktora (PhD) grādu, piemēram, ekonomikā, neko nezinot par filozofiju, bet labi pārzinot šauri pielietojamu matemātisko metodi. Situāciju vēl vairāk sarežģī mūsdienu zinātnes attīstība. Tās temps mūsdienās arvien paātrinās, un paradigmas tiek nomainītas arvien straujāk, tādējādi liekot apšaubīt zinātnes nemaldību. No otras puses, iegrimstot arvien šaurākās pētījumu un pierādījumu nišās, kurās nu jau pat nozares zinātniekiem ir grūti saprast kolēģu darbu, zinātne kļūst elitārāka. Mūsdienu matemātikas zinātniskajā konferencē tās dalībnieki pilnībā saprot varbūt 15 procentus prezentēto darbu. Turklāt zināšanu apjoms šobrīd aug ar ģeometrisku ātrumu – to aptvert vienam cilvēkam vairs nebūs iespējams nekad. 19. gadsimtā zinātnes sistēma bija skaidra, drošticama, aptverama un iemācāma, turklāt cilvēki ticēja, ka reiz iemācītais derēs visu mūžu. Tāpēc izglītības reformētāji atmeta domāšanas trenēšanas priekšmetus un uzsvaru lika uz zināšanu apguvi. Mūsdienās, kad zināšanas ir kļuvušas neaptverami plašas un ātri mainīgas, vide līdzinās viduslaiku nenoteiktībai. Mūsdienu uzņēmumā strādājošs cilvēks nepārtraukti spiests izdomāt un argumentēt arvien jaunas idejas, tāpēc tradicionālu skolas izglītību un zinātnisko metodi apguvis cilvēks tajā nav īsti konkurētspējīgs. Zināms, ka īpašas grūtības sniegt objektīvus pierādījumus ir sociālajās zinātnēs, tajā skaitā, ekonomikā. Leģendārais General Electric vadītājs Džeks Velšs teica, ka pie viņa ik dienas ierodas cilvēki ar līdz pilnībai izstrādātām PowerPoint prezentācijām par perfekti sagatavotiem investīciju plāniem. Tajos visi skaitļi ir pārliecinoši pamatoti un sola teicamu kapitāla atdevi. Kam viņš piešķir naudu projekta realizācijai? “To es sajūtu instinktīvi,” atbildēja Džeks Velšs. Tātad viņš balstās nevis uz objektīvu, ekselī izskaitļotu informāciju, bet intuīciju. Šāda intuīcija jeb vārdos neizsakāmas zināšanas rodas cilvēkiem, kas veltījuši ilgu laiku problēmas izzināšanai un darbam ar to. Bērklija universitātes profesors Mīhajs Čīksentmīhajs (Mihaly Csikszentmihalyi) ir izpētījis, ka kvalitatīvas, radošas intuitīvās jeb, Čīksentmīhaja vārdiem, “plūsmas” domāšanas priekšnoteikums ir vismaz 10 000 stundas, kas veltītas problēmas izpētei. Tāpēc raksta sākumā intervētais Gabrielsona kungs uzsver, ka cilvēkam ir “jābūt pagātnei” un “jādzīvo” biznesā. Gudrība, ko sniedz pieredze, ir svarīgāka par gudrību, kuru var iegūt, saņemot akadēmisko grādu. Turklāt cilvēks tikai tad var ilgi strādāt biznesā, ja viņš ir godīgs, jo pretējā gadījumā ar viņu nesadarbosies, bet bez sadarbības nav iespējama lielizmēra uzņēmuma izveide un investīciju saņemšana. Lai veidotu domājošu cilvēku, būtu vairāk jāveicina subjektīvo priekšmetu pasniegšana skolās. Johens Ceics, vācu sporta firmas Puma vadītājs, saka: “Mums jādomā holistiski. Viss ir saistīts. Par biznesu vislabāk spriest, apvienojot filozofijas, psiholoģijas, reliģijas un savu biznesa redzējumu.” Savukārt latviešu uzņēmējs Ernests Štāls, kurš šogad saņēma Britu Padomes Starptautisko jaunā interaktīvā uzņēmēja balvu, uzsver, ka no skolā apgūtajām prasmēm patlaban viņam visnoderīgākā ir retorika, kas tika izslīpēta parlamenta debašu atveidojumos, jo tā ļauj ātri un precīzi formulēt domu, kas ir ļoti noderīgi, domājot un runājot arī par biznesa problēmām. Uzcītīgs darbs un degsme ir vērtības, kuras sabiedrībai nav viegli mainīt. Mūsu rokās ir skolu sistēmas maiņa. Gabrielsona, Velša, Ceica, Štāla un daudzu citu biznesa līderu teiktais liek arī mums aizdomāties, vai nevajadzētu koriģēt skolas programmas, jaunā līmenī atgriežoties pie klasiskās sistēmas, proti, mācīt gan loģiku un retoriku, gan uz rezultātu vērstu radošu domāšanu, gan priekšmetus, kas attīsta subjektīvu uztveri, piemēram, mākslas; protams, neaizmirstot arī par tehniskajām zināšanām, kurām jābūt tādā līmenī, lai varētu iestāties labākajās pasaules tehniskajās augstskolās. Tas sniegtu instrumentus patstāvīgai un radošai domai, un padarītu to gudru, bet droši vien nedaudz mazāk zinošu, jo laiks domāšanas trenēšanai būtu jāatņem no zināšanu apguves. Taču laikmetā, kad informācija un fakti ir vien klikšķa attālumā, tas nebūtu pārāk liels upuris. Tad, jācer, riska kapitālisti sāktu atkal teikt, ka viņi meklē gudrus cilvēkus. 

Raksts no Jūlijs, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela