Gudrāki, laimīgāki, ražīgāki
Foto: morgueFile
Sabiedrība

Džims Holts

Gudrāki, laimīgāki, ražīgāki

Ko ar mums dara dators un internets

Nesen kādā intervijā Vudijs Allens izteicās: “Man nav datora un nav ne jausmas, kā ar to rīkoties.” Daudziem no mums dators kļuvis neaizvietojams, bet viņš bez tā pamanās dzīvot visnotaļ produktīvu dzīvi. Vai mēs, datoru īpašnieki, tiešām esam ieguvēji?

Mūsu labklājību datori var veicināt divējādi. Pirmkārt, netieši, vairojot mūsu spēju ražot citas preces un piedāvāt pakalpojumus. Tieši šajā ziņā tie sagādājuši zināmu vilšanos. 70. gadu sākumā ASV kompānijas sāka ieguldīt nopietnus līdzekļus datoru aparatūrā un programmās, taču vairākus gadu desmitus šīs nopietnās investīcijas, šķiet, nenesa nekādu īpašu peļņu. Ekonomists Roberts Solovs 1978. gadā rakstīja: “Datoru laikmets savas pēdas atstājis visur, izņemot darba ražīguma statistiku.” Varbūt pārāk daudz laika tērēts, lai iemācītu darbiniekiem ar tiem rīkoties? Vai varbūt tieši tās darbības, ko datori tiešām padara efektīvākas, piemēram, tekstapstrāde, nemaz nedod īpašu ieguldījumu produktivitātes kāpināšanā? Bet varbūt, jo pieejamāka informācija, jo nevērtīgāka tā kļūst. Lai nu kā, taču tikai 90. gadu beigās daļēji sāka kļūt redzams datorizētās “jaunās ekonomikas” solītais ražīguma kāpums – vismaz ASV. Eiropai šāds ieguvums pagaidām, šķiet, gājis secen.

Otrs veids, kādā datori var būt mums noderīgi, izpaužas tiešāk. Tie var padarīt mūs gudrākus, varbūt pat laimīgākus. Tie sola sagādāt mums tādus fundamentālus labumus kā prieks, draudzība, sekss un zināšanas. Ja varam ticēt dažiem sapņotājiem no lotosu ēdāju “sugas”, datoriem piemīt arī garīga dimensija: tie, kļūstot arvien jaudīgāki, potenciāli var kļūt par mūsu “prāta bērniem”. Kaut kad ne tik tālā nākotnē mēs, cilvēki, saplūdīsim ar šiem silīcija radījumiem, izejot ārpus savām bioloģiskajām robežām un iemantojot nemirstību. Bet Vudijam Allenam tas viss aizies gar degunu.

Taču ir arī skeptiķi, kuri apgalvo, ka datori uz mums atstāj tieši pretēju iespaidu: tie padara mūs nelaimīgākus un varbūt pat stulbākus. Viens no pirmajiem, kurš izteica šādu pieņēmumu, bija amerikāņu literatūras kritiķis Svens Birkerts. Savās “Gūtenberga elēģijās” (1994) Birkerts apgalvoja, ka datori un pārējie elektroniskie mediji iznīcina mūsu “dziļās lasīšanas” prasmi. Viņa rakstniecības studenti ar savām digitālajām ierīcēm bija kļuvuši par visparastākajiem krējuma nosmalstītājiem, skenētājiem un pa diagonāli lasītājiem. Viņi nebija spējīgi iegremdēties romānā, kā to varēja viņu pasniedzējs. Birkerts sprieda, ka tas nesola neko labu mūsu literārās kultūras nākotnei.

Pieņemsim, mēs secinām, ka datori tiešām mazina mūsu spēju gūt zināma veida baudu vai nāk mums par sliktu kā citādi. Kāpēc tad mēs nevarētu vienkārši pavadīt mazāk laika pie monitoriem, vairāk uzmanības veltot visām tām lietām, ar ko mēs nodarbojāmies pirms datoru uzrašanās – teiksim, “ieurbties” kādā grāmatā? Šķiet, ka datori mūs iespaido daudz viltīgāk, nekā mēs domājam. Varbūt tie pārveido mūsu smadzenes – un ne jau uz labo pusi. Apmēram šāda doma izteikta Nikolasa Karra rakstā “Vai Google padara mūs dumjākus?”, kas 2008. gadā publicēts žurnālā Atlantic. Karrs, tehnoloģiju žurnālists, bijušais žurnāla Harvard Business Review galvenais redaktors, šo apsūdzības rakstu digitālajai kultūrai tagad iztirzājis sīkāk grāmatā “Sēklis” (Nicholas Carr. The Shallows: How the Internet Is Changing the Way We Think, Read and Remember). Žurnālists uzskata, ka viņš pats pret savu gribu kļuvis par upuri datora spējai transformēt domāšanu. Karrs, kuram tagad ir nedaudz pāri piecdesmit, apraksta savu dzīvi kā “lugu divos cēlienos” ar nosacītiem nosaukumiem “Analogā jaunība” un “Digitālie brieduma gadi”. 1986. gadā, piecus gadus pēc koledžas absolvēšanas, viņš šokēja savu sievu, iztērējot gandrīz visus ģimenes ietaupījumus, lai nopirktu agrīnu Apple Mac modeli. Drīz vien, Karrs raksta, viņš vairs nebija spējīgs kaut ko izrediģēt vai izlabot uz papīra. Ap 1990. gadu viņš iegādājās modemu un AOL (American Online) abonementu, kas deva iespēju piecas stundas nedēļā pavadīt tiešsaistē, lietojot e-pastu, apmeklējot “tērzētavas” un lasot vecus avīžrakstus. Aptuveni ap šo laiku Tims Bernerss-Lī izstrādāja vispasaules tīmekļa kodu; drīz vien Karrs ar jaunās pārlūkprogrammas Netscape palīdzību varēja visu savu laiku veltīt klejojumiem pa internetu. “Stāsta turpinājums jums jau ir zināms, jo droši vien tas viss ir noticis arī ar jums,” viņš raksta.

“Arvien ātrākas mikroshēmas. Arvien ātrāki modemi. DVD un DVD rakstītāji. Gigabaita izmēra cietie diski. Yahoo, Amazon un eBay. MP3. Video straumēšana. Platjoslas datu pārraide. Napster un Google. BlackBerry un iPod. Wi-Fi tīkli. YouTube un Vikipēdija. Blogošana un mikroblogošana. Viedtelefoni, zibatmiņas, tīmekļdatori. Kurš gan spēj tam pretoties? Visādā ziņā – ne jau es.”

Karrs raksta, ka tikai 2007. gadā viņu piemeklējusi atklāsme, kas likusi sarakstīt šo grāmatu: “Likās, ka sācis mainīties pats veids, kā darbojas manas smadzenes.”

Lai mēs nenodomātu, ka viņš runā tīri metaforiski, Karrs piedāvā īsu cilvēka smadzeņu izpētes vēstures pārskatu, kas sasniedz savu kulmināciju tā saucamās neiroplastikas iztirzājumā; tai pamatā ir ideja, ka pieredze ietekmē smadzeņu struktūru. Ortodoksālā neirozinātne uzskatīja, ka pieauguša cilvēka smadzenes ir “pabeigtas” un nemainīgas; bija pieņemts domāt, ka pieredze gan var mainīt to, cik spēcīgi savā starpā saistīti atsevišķi neironi, taču ne jau nu visu kopējo smadzeņu arhitektūru. Taču 60. gadu beigās sāka parādīties pārsteidzoši novērojumi, kas liecināja par smadzeņu plastiskumu. Kādā eksperimentu sērijā pētnieki, pārgriezuši pērtiķiem roku nervus, ar mikroelektrodu zondes palīdzību konstatēja, ka dzīvnieku smadzenes sāka pārkārtoties, lai kompensētu šos perifēros bojājumus. Vēlāk, izmeklējot cilvēkus, kuri zaudējuši vienu roku vai kāju, tika novērota līdzīga parādība: smadzeņu apvidus, kas agrāk saņēma maņu datus no tagad zaudētajiem locekļiem, pārņēma nervu ķēdes, kas reģistrē citu ķermeņa daļu sajūtas; tas varētu izskaidrot “fantomlocekļu” fenomenu. Smadzeņu plastikas pazīmes novērotas arī veseliem cilvēkiem. Piemēram, vijolniekiem, salīdzinot ar cilvēkiem, kuri šo instrumentu nespēlē, mēdz būt attīstītāki smadzeņu garozas apvidi, kas apstrādā signālus no aplikatūrā nodarbinātās rokas. Un 90. gados, skenējot Londonas taksistu smadzenes, atklājās, ka viņiem ir īpaši attīstīta hipokampa aizmugurējā daļa, smadzeņu apgabals, kas uzkrāj telpisku attēlu datus – turklāt tā palielinājums bija proporcionāls šajā darbā nostrādāto gadu skaitam.

Smadzeņu spēja mainīt pašām savu struktūru Karra izpratnē ir ne vairāk, ne mazāk kā atvērtas durvis domāšanas un gribas brīvībai. Taču viņš steidzas piemetināt: “Slikti paradumi mūsu neironos var ieēsties tikpat viegli kā labie.” Neiroplastiku tik tiešām reizēm piesauc, mēģinot izskaidrot tādas parādības kā depresija, tinnīts jeb džinkstēšana ausīs, atkarība no pornogrāfijas un mazohistiska pašsakropļošanās dziņa (pēdējo it kā izraisot tas, ka nervu ceļi tiek pārslēgti uz smadzeņu baudas centriem). Kad mūsu smadzenēs izveidojušās šādas jaunas nervu ķēdes, tās pieprasa barību un var sagrābt kontroli pār smadzeņu apvidiem, kas veltīti svarīgām prāta spējām. Karrs raksta: “Fakts, ka mūsu smadzenes tik viegli pielāgojas, jau pašos pamatos paredz arī intelektuālā pagrimuma iespēju.” Un internets “piedāvā tieši tādus sajūtu un izziņas stimulus – monotoni atkārtotus, intensīvus, interaktīvus, atkarību veicinošus –, kādi, kā liecina novērojumi, izraisa spēcīgas un straujas izmaiņas neironu ķēdēs un smadzeņu funkcijās.” Viņš citē smadzeņu ekspertu Maiklu Merzeniku, neiroplastikas pionieri un zinātnieku, kurš vadīja minētos 60. gadu eksperimentus ar pērtiķiem; Merzeniks apgalvo, ka regulāras internetu un tiešsaistes rīku, piemēram, Google, iespaidā, smadzenes var “būtiski pārkārtoties”. “PĀRMĒRĪGAI LIETOŠANAI IR NEIROLOĢISKAS SEKAS,” Merzeniks brīdina, lietojot lielos burtus – un zīmīgi, ka viņš to dara savā blogā.

Par šādiem apgalvojumiem neirozinātnieku aprindās daudzi vīpsnā. Smadzenes nav “māla pika, kurai apveidus piešķir pieredze,” protestē Stīvens Pinkers. Mums apgūstot kādu jaunu faktu vai iemaņu, var nedaudz mainīties neironu saslēgumi, taču smadzeņu kognitīvās arhitektūras pamati paliek nemainīgi. Un kur ir pierādījumi, ka interneta lietošana var “būtiski pārkārtot” smadzenes? Karrs var atsaukties tikai uz vienu pētījumu, kas tiešām attiecas uz šo jautājumu, un to 2008. gadā veicis Kalifornijas Universitātes Losandželosā (UCLA) psihiatrijas profesors Garijs Smols. Viņš sameklēja 12 interneta veterānus un 12 iesācējus un skenēja šo cilvēku smadzenes, kamēr viņi ar Google palīdzību internetā meklēja datus. Protams, abas grupas uzrādīja atšķirīgu neironu aktivitāti. Pieredzējušajiem interneta sērfotājiem tā bija plašāka; konkrētāk – viņi intensīvi izmantoja dorsolaterālo prefrontālo garozu, kas tiek saistīta ar lēmumu pieņemšanu un problēmu risināšanu. Turpretim iesācējiem šis smadzeņu apvidus lielākoties bija mierīgs.

Vai “plašāka” nozīmē to pašu, ko “sliktāka”? Varētu domāt, ka tieši otrādi. Karrs atzīst: “Labā ziņa ir tāda, ka, pateicoties tik daudzu smadzeņu funkciju iesaistīšanai, interneta sērfošana var palīdzēt vecākiem cilvēkiem saglabāt asu prātu.” Nav arī pamata domāt, ka interneta sērfošanas izraisītās izmaiņas smadzenēs traucē lasīt. Kad zinātnieki lika pētījuma dalībniekiem lasīt drukātu tekstu, smadzeņu aktivitātes ziņā nebija īpašas atšķirības starp datoru pasaules veterāniem un iesācējiem. Turklāt – cik plaša tad īsti bija šī it kā notikusī pārkārtošanās? Kad UCLA zinātnieki iesācējiem lika veltīt interneta sērfošanai vienu stundu dienā, vajadzēja tikai piecas dienas, lai viņu smadzeņu aktivitāte izskatītos tieši tāda pati kā veterāniem. “Piecas stundas internetā, un “naivo” pētījuma dalībnieku smadzenes jau bija pārkārtojušās,” secināja Smols. Tomēr parasti smadzeņu izmaiņas, kas panākamas tik viegli, tikpat vienkārši var tikt arī pavērstas atpakaļgaitā. Piemēram, ja cilvēkam ar normālu redzi liek staigāt ar aizsietām acīm, pēc nedēļas viņu smadzeņu redzes centrus jau lielā mērā būs pārņēmuši savā ziņā taustes centri. (Tas tika pierādīts eksperimentos, kuri bija saistīti ar Braila sistēmas apguvi.) Taču, kad apsēju noņem, vajag tikai vienu dienu, lai smadzeņu funkcijas atgrieztos normālajos rāmjos.

Ja interneta sērfošana stimulē smadzeņu zonas, kas nodarbojas ar problēmu risināšanu un lēmumu pieņemšanu, kā liek domāt šis UCLA pētījums, vai būtu pamats secināt – lai nu Karrs mums piedod –, ka Google mūs padara gudrākus? Tas atkarīgs no tā, ko jūs saprotat ar vārdu “gudrāks”. Psihologi izšķir divus plašākus intelekta paveidus. “Plūstošais” intelekts ir cilvēka spēja risināt abstraktus uzdevumus, teiksim, loģiskās ķēdītes. “Kristāliskais” intelekts ir krājums, kurā cilvēks uzglabā informāciju par pasauli, tajā skaitā pieredzes ceļā izstrādātas “ātrās” metodes, kas ļauj strauji izdarīt par to dažādus secinājumus. (Kā jau varētu uzminēt, plūstošajam intelektam ir tendence ar gadiem mazināties, turpretim kristāliskais ar gadiem tikai aug (līdz zināmai pakāpei). Ir pietiekami daudz pierādījumu, ka datori var veicināt plūstošo intelektu. Vai esat kādreiz spēlējuši video spēles? Varbūt vērts pamēģināt. Video spēļu cienītāji daudz labāk prot pievērst uzmanību vairākām lietām vienlaicīgi; viņiem arī labāk padodas ignorēt katra uzdevuma mazāk būtiskās detaļas. Pierādījies, ka bērni, kuri jau ļoti agri mācījušies spēlēt video spēles, attīsta lieliskas uzmanības sadalīšanas spējas, dažos IQ testos gūstot ievērojami vairāk punktu nekā viņu šajā ziņā nepieredzējušie vienaudži. Tamlīdzīgu spēju attīstību pat iespējams novērtēt ar elektroencefalogrammas palīdzību: četrgadīgiem bērniem, kuri mācījušies spēlēt video spēles, vērojama tāda aktivitāte smadzeņu apvidos, kas nodarbojas ar uzmanības kontroli, kāda parasti raksturīga sešgadniekiem. Karrs atzīst, ka video spēles var veicināt zināmas kognitīvās iemaņas. Taču viņš apgalvo, ka šīs iemaņas “parasti saistītas ar zemākā līmeņa jeb primitīvākajām prāta funkcijām”. Cilvēkiem, kuri nav pazīstami ar video spēļu pasauli, tas var šķist ticami, taču pilnīgi cita aina paveras Stīvena Džonsona grāmatā “Viss, kas kaitīgs, nāk par labu” (2005). Džonsons raksta, ka mūsdienu sarežģītajās video spēlēs (atšķirībā no agrīnajām, tādām kā Pac-Man) attēlotas smalkās detaļās izstrādātas pasaules ar pašas saviem slēptajiem likumiem. Lai tādās neapmaldītos, spēlētājam pastāvīgi jāformulē jaunas hipotēzes un jāpārbauda tām pamatā liktā loģika. Nevarētu gan teikt, ka tas ir vaļasprieks, kas veicinātu intelektuālu mētāšanos. “Caurmēra videospēli iespējams izspēlēt aptuveni 40 stundās,” raksta Džonsons, “un uzdevumu un mērķu sarežģītība spēles gaitā arvien pieaug.”

Tomēr pat, ja datori var attīstīt mūsu plūstošo intelektu, tas nenozīmē, ka tie nav nelabvēlīgi kristāliskajam – proti, spējai uzkrāt zināšanas. Cik noprotams, tāda ir Karra rezerves pozīcija. Viņš raksta: “Internets padara mūs gudrākus vienīgi tādā gadījumā, ja mēs definējam intelektu pēc paša interneta standartiem. Ja mēs uz intelektu paraugāmies plašāk un tradicionālāk (ja mēs ņemam vērā ne tikai domāšanas ātrumu, bet arī tās dziļumu), esam spiesti nonākt pie cita, krietni drūmāka secinājuma.” Kāpēc datora lietotāja “kūsājošās” smadzenes ir mazāk vērtas nekā grāmatu lasītāja “rāmais prāts”? Tāpēc, uzskata Karrs, ka kūsājošas smadzenes ir pārslogotas. Mūsu spēja uzkrāt zināšanas atkarīga no procesa, kurā informācija no mūsu “darba atmiņas” – prāta pagaidu piezīmju blociņa – nonāk mūsu ilgtermiņa atmiņā. Darba atmiņa satur visu, ko mēs katrā konkrētajā momentā apzināmies; tiek lēsts, ka tā spējīga vienlaicīgi uzglabāt ne vairāk kā četrus informācijas punktus, kuri strauji izgaisīs, ja netiks atsvaidzināti. Tā nu varētu teikt, ka darba atmiņa ir mācību procesa vājā vieta – vai, ja lietojam Karra līdzību, “uzpirkstenis”, ar kuru mums jāpiepilda savas ilgtermiņa atmiņas “vanna”. Grāmata piedāvā tievu, bet pastāvīgu informācijas strūkliņu, kuru, pienācīgi koncentrējoties, mēs ar šī uzpirksteņa palīdzību varam saliet vannā, pa ceļam izšļakstot pavisam nedaudz. Taču internetā “mēs vienlaicīgi saskaramies ar veselu rindu informācijas krānu”, un no visiem informācija gāžas straumēm vien. “Kamēr mēs skraidelējam no viena krāna pie nākamā, mūsu mazais uzpirkstenis ir pārpildīts, un mūsu ieguvums ir juku jukām sajaukti pilieni no dažādiem krāniem, nevis viena pastāvīga, nepārtraukta straume no viena avota.”

Tas ir pavedinošs modelis, tomēr Karra secinājuma empīriskais pamatojums ir vienlīdz trūcīgs un apšaubāms. Pirmkārt, nav nekādu pierādījumu, ka interneta sērfošana var palielināt mūsu darba atmiņas tilpumu. Lai gan daži pētījumi tik tiešām parādījuši, ka “hiperteksti” kavē informācijas uzglabāšanu (piemēram, 2001. gadā veiktā kanādiešu zinātnieku pētījumā izrādījās, ka cilvēki, kuri Elizabetes Bovenas stāstu “Dēmoniskais mīlētājs” lasīja, “izgreznotu” ar klikšķināmām saitēm, darīja to krietni lēnāk un biežāk sūdzējās par neskaidrībām sižeta līnijā nekā tie, kuri šo darbu saņēma kā vecmodīgu “lineāru” tekstu), citi šo apgalvojumu nav apstiprinājuši. Neviens pētījums neliecina, ka interneta izmantošana mazina spēju mācīties no grāmatām; tas gan cilvēkiem netraucē būt pārliecinātiem, ka tā tiešām ir – kāds Karra citēts medicīnas bloga autors žēlojas: “Es vairs nespēju palasīt “Karu un mieru”.” Digitālās pasaules eliti šādas atzīšanās nepārliecina. “”Karu un mieru” vispār neviens nelasa,” komentē Klejs Šērkijs, digitālo mediju eksperts no Ņujorkas Universitātes. “Arvien vairāk lasītāju atzīst, ka svētais Tolstoja darbs nav tā lasīšanai iztērētā laika vērts.” (Vudijs Allens šo problēmu atrisināja, pabeidzot ātrlasīšanas kursus un tad pieveicot “Karu un mieru” vienā paņēmienā. “Tur bija par Krieviju,” viņš pēc tam teica.) Vienīgais iemesls, kāpēc mēs pirms interneta ēras lasījām lielus, garus romānus, bija tas, ka mēs dzīvojām informācijas bada apstākļos. Mūsu “baudas cikli” tagad saistīti ar internetu – tā 2009. gadā rakstā “Izklaides aizstāvībai” žurnālā New Yorker apgalvoja literatūrkritiķis Sems Andersons. Viņš paziņoja: “Ir par vēlu vienkārši atgriezties lēnīgākos laikos.”

Karram kremt šāda ekscentriska intelektuāļu pozēšana; viņš uzskata, ka tā palīdz vienkāršajiem cilvēkiem “sev iestāstīt, ka interneta sērfošana ir adekvāts, pat pārāks aizvietojums nopietnai lasīšanai un citām mierīgas un uzmanīgas domāšanas formām”. Tomēr Karrs nepiedāvā pietiekamus argumentus, lai mūs pārliecinātu par pretējo. Viņam neizdodas pierādīt, ka dators mūs tiešām padara dumjākus. Vai viņš spēj mūs pārliecināt, ka tas liek mums kļūt nelaimīgākiem? Pieņemsim, ka mēs kā krietni aristotelieši novelkam vienādības zīmi starp laimi un cilvēka labklājību. Viens šādas labklājības modelis ir pastorālais rāmas kontemplācijas ideāls. Karrs uzskata, ka tieši šo ideālu iemieso “nopietnās lasīšanas dziļdomīgais miers”. Viņš piedāvā īsu lasīšanas vēstures izklāstu, no seno rokrakstu laikiem līdz Gūtenberga apvērsumam un tālāk, aprakstot, kā šīs prasmes evolūcija radījusi “intelektuālo ētiku” – normatīvu pieņēmumu kopumu, kas veltīti tam, kā darbojas cilvēka prāts. “Lasīt grāmatu nozīmēja piekopt nedabisku domāšanas procesu, kas prasīja veltīt atsevišķam statiskam objektam nepārtrauktu un nedalītu uzmanību,” viņš raksta. Rakstītajai kultūrai aizstājot mutisko, loģiskās ķēdītes kļuva garākas un sarežģītākas, taču vienlaikus arī skaidrākas. Bibliotēku arhitektūra pielāgojās jaunajam paradumam lasīt klusu, bez skaņas; atsevišķo kabīņu sienas tika izgāztas, bet to vietā nāca milzīgas publiskās lasītavas. Un grāmatas miniaturizēšanās, ko pasteidzināja itāļu iespiedējs Aldo Manucio, 1501. gadā ieviešot kabatas izmēra oktāva formātu, lasīšanu no bibliotēkām ieveda ikdienas dzīvē. “Mūsu senči, pakļaujot savu prātu disciplīnai, kas ļāva sekot vienam argumenta vai naratīva pavedienam cauri iespiestu lappušu secībai, izkopa prasmi kontemplēt, pārdomāt un iztēloties,” raksta Karrs. Digitālā pasaule, tieši otrādi, veicina ļoti atšķirīgu cilvēka labklājības modeli – industriālu hedoniskas efektivitātes modeli, kurā ātrums pārspēj pamatīgumu, bet dziļdomīgs miers atkāpjas sensāciju ūdenskrituma priekšā. “Interneta interaktivitāte dod mums jaunus iedarbīgus rīkus informācijas meklēšanai, sevis izpaušanai un saziņai ar citiem, taču tā tikpat lielā mērā “pārvērš mūs par laboratorijas žurkām, kas nemitīgi spaida slēdžus, lai balvā saņemtu sīkas sociālās vai intelektuālās pārtikas granulas.”

Un tā – kas labāk atbilst jūsu endemonijas ideālam, “dziļā” lasīšana vai jaudīga sērfošana? Vai jūs savu māju celtu Miegainajā ielejā vai Informācijas ātrgaitas šosejas malā? Varētu domāt, ka prātīgi būtu izvēlēties pa druskai no katra. Taču Karrs, šķiet, uzskata, ka nav iespējams panākt veselīgu samēru. Stabils līdzsvars starp analogo un digitālo nav iespējams. “Internets pieprasa mūsu uzmanību daudz uzstājīgāk nekā to jebkad darījusi televīzija, radio vai rīta laikraksts,” viņš raksta. Ja nu reiz tas pārkārtojis mūsu smadzenes un pārvērtis mūsu prātus, var teikt, ka ar mums ir cauri. Runājot par šo zaudēto autonomiju, Karrs citē rakstnieku Bendžaminu Kankelu: “Mums nav tādas sajūtas, ka savus tiešsaistes paradumus esam izvēlējušies paši. Mēs jūtam, ka savu uzmanību nesadalām tā, kā esam nodomājuši vai pat vēlētos to darīt.”

Grāmatas beigu daļā Karrs apraksta pats savu mēģinājumu izrauties no nervozās digitālās pasaules un atgriezties Vudija Allena kontemplatīvā miera stāvoklī. Viņi ar sievu no Bostonas priekšpilsētas pārceļas uz Kolorado kalniem, kur nedarbojas pat mobilie telefoni. Viņš izdzēš savu Twitter kontu, atsakās no Facebook lapas, slēdz savu blogu, ierobežo savas aktivitātes Skype un – “pats galvenais” – nomaina e-pasta iestatījumus tā, ka dators tikai reizi stundā (nevis reizi minūtē kā agrāk) pārbauda, vai nav pienācis kāds jauns ziņojums. Viņš atzīst, ka tomēr esot jau sācis mazliet atkāpties no saviem stingrajiem principiem. Par spīti visam digitālā pasaule Karru tomēr vilinot; viņš piebilst: “Neesmu drošs, ka spētu bez tās dzīvot.”

Varbūt viņam vienkārši vajadzētu izstrādāt labāku paškontroles stratēģiju. Vai viņam nav ienācis prātā ik vakaru atvienot savu modemu un nosūtīt to sev pašam pa eksprespastu, kā rīkojoties daži cilvēki, kas cīnās ar savu atkarību no digitālās pasaules? Galu galā, kā Stīvens Pinkers pirms dažiem mēnešiem aizrādīja laikrakstā New York Times, “uzmanības novēršana nav nekas jauns”. Pinkers visai nievājoši izturas pret domu, ka digitālās tehnoloģijas kaut kā apdraud mūsu intelektu vai labklājību. Vai gan zinātnes nav guvušas lielus panākumus tieši digitālajā ērā? Vai tad uzplaukumu nav piedzīvojušas arī filozofija, vēsture un kultūras kritika? Pinkers aizrāda, ka ir zināms iemesls, kāpēc jaunie mediji paguvuši tā iesakņoties: “Zināšanas aug eksponenciāli, bet cilvēka smadzeņu jauda un nomoda stundas gan ne.” Kā gan mēs bez interneta palīdzības spētu izsekot cilvēces strauji augošajai intelektuālajai produkcijai?

Tas vedina uz domām, kas iejūsmina lielu daļu digitālās elites. Varbūt internets var kalpot nevis kā vienkāršs atmiņas papildinājums, bet gan kā tās aizstājējs? “Es jau gandrīz esmu pārstājis mēģināt kaut ko iegaumēt,” saka Klaivs Tompsons no žurnāla Wired. “Es šo informāciju varu vienā mirklī uzmeklēt internetā.” New York Times komentētājs Deivids Bruks raksta: “Es biju domājis, ka informācijas laikmeta burvība slēpjas tajā, ka tas mums ļauj uzzināt vairāk. Bet tad es sapratu – tā izpaužas tādējādi, ka mēs varam atļauties zināt mazāk. Tas mums piedāvā ārējus izziņas instrumentus – silīcija atmiņas sistēmas, interaktīvus tiešsaistes filtrus, patērētāja izvēles algoritmus un tīklā saslēgtas zināšanas. Mēs varam visu uzkraut šiem “kalpiem”, paši kļūstot arvien brīvāki.”

Arī grāmatas var kalpot par ārējo informācijas krātuvi; tieši tāpēc Sokrats dialogā “Fedrs” brīdina, ka šis jaunievedums, ko sauc par rakstīšanu, var novest pie cilvēka atmiņas atrofēšanās. Taču grāmatas ir paplašinājušas informāciju un ideju rezervuāru un ar uzmanīgas lasīšanas palīdzību atmiņu bagātinājušas, nevis aizstājušas. Internets ir savādāks. Pateicoties algoritmiskiem meklēšanas līdzekļiem, tādiem kā Google, visu šo tiešsaistes informācijas universu iespējams pārlūkot vienā acumirklī. Mums ne tikai vairs nav jāiegaumē neviens fakts, bet nav jāatceras pat, kur to meklēt. Ar laiku var kļūt nevajadzīga pat datora ekrāna starpniecība: kāpēc gan neimplantēt bezvadu Google pieslēgumu sev tieši galvā? “Protams,” saka Sergejs Brins, viens no Google dibinātājiem, “ja jūsu smadzenes būtu pa taisno pieslēgtas visai pasaules informācijai vai mākslīgām smadzenēm, kuras ir daudzkārt gudrākas par jūsējām, tas būtu liels ieguvums.”

Doma, ka Mnemozīnu varētu aizstāt mašīna Karram ir pretīga, un savas grāmatas interesantāko daļu viņš veltī tās atspēkošanai. Viņš piedāvā ļoti skaidri formulētu atmiņas molekulārā pamata izklāstu, aprakstot arī mehānismu, ar kādu smadzenes nostiprina īstermiņa atmiņas, pārvēršot tās par ilgtermiņa atmiņām. Bioloģiskā atmiņa, kas neizbēgami vienmēr atrodas “nebeidzamas atjaunošanās stāvoklī”, nekādā ziņā nelīdzinās tam, kā atsevišķi dati tiek noglabāti statiskā dislokācijā datora cietajā diskā – to Karrs pasaka ļoti skaidri. Taču viņš neatbild uz jautājumu, kurš mūs šobrīd nodarbina visvairāk: kāpēc iedzīt informāciju galvā ir labāk nekā uzmeklēt to internetā?

Veids, kādā smadzenes uzglabā un uzmeklē atmiņas, lai arī brīnišķīgi sarežģīts, tomēr ir diezgan juceklīgs. Tas jau arī ir saprotams: šī sistēma ir aklas evolūcijas, nevis racionālas konstruēšanas produkts. Atšķirībā no datora, kurš katrai informācijas druskai savā datu bankā uzdod precīzu adresi, cilvēka atmiņa ir iekārtota kontekstuāli. Atsevišķas vienības savā starpā saista sarežģīti asociāciju tīkli, un tās tiek uzmeklētas, vadoties pēc pavedieniem, nevis dodoties uz kādu konkrētu atrašanās vietu. Ideālajā gadījumā meklētais vienkārši iešaujas prātā, it kā pats no sevis (“Fenomenoloģijas pamatlicējs? Huserls!”). Ja tā nenotiek, mēs mēģinām sekot dažādiem pavedieniem, kas var mūs aizvest vai neaizvest pie meklētās informācijas (“Fenomenoloģijas pamatlicējs? Tā, padomāsim, sākās ar H... Heidegers!”) salīdzinājumā ar datora atmiņu, cilvēka smadzenēm ir zināmas priekšrocības; piemēram, tās mēdz automātiski dot priekšroku lietām, kas nepieciešamas visbiežāk. Taču cilvēka atmiņa ir trausla un nedroša. Neizmantotas atmiņas drīz vien nogrimst nebūtībā. Un atsevišķu informācijas drusku izraisītie traucējumi asociatīvajā tīklā rada sajukumu un bieži noved pie viltus atmiņu izveidošanās.

Pēc pasta indeksa principa veidotajai datora atmiņas sistēmai tādu vājo vietu nav. Vēl vairāk, kā norādījis kognitīvās psiholoģijas speciālists Garijs Markuss, ir pilnīgi iespējams baudīt kontekstuālas atmiņas priekšrocības, vienlaikus izvairoties no tās trūkumiem. “Pierādījums tam ir Google,” raksta Markuss. “Meklēšanas ierīces sāk ar “pasta indeksa atmiņas” pamata substrātu (precīzi izvietotu un uzskaitītu informāciju, no kuras tās var smelties), tai pa virsu uzbūvējot kontekstuāla tipa atmiņu. Indeksētais pamats garantē drošumu, bet konteksts palīdz ar mājieniem, kādas atmiņas būs nepieciešamas kādā konkrētā brīdī. Tiešām žēl, ka arī evolūcija vispirms neizveidoja sistēmu, kas būtu līdzīga datora atmiņai.”

Ņemot vērā šīs priekšrocības, kāpēc gan neuzticēt Google pēc iespējas vairāk no savām atmiņām? Uz šo jautājumu Karrs atbild ar retorikas izvirdumu: “Kad mēs uzticam savas atmiņas pienākumus mašīnai, tad atsakāmies arī no svarīgas sava intelekta un pat identitātes daļas.” Tālāk viņš citē Viljamu Džeimsu, kurš 1892. gadā kādā lekcijā par atmiņu paziņoja: “Veidot sakarības nozīmē domāt.” Džeimss runāja par būtisku lietu – atmiņas lomu domāšanā un jaunradē. Ko īsti mēs zinām par jaunradi? Ļoti maz. Mēs zinām, ka radošais gars nav tas pats, kas intelekts. Vēl vairāk, aiz zināma minimālā IQ sliekšņa (apmēram 115 IQ punktiem) starp intelektu un radošajām spējām vispār nav novērojama nekāda sakarība. Mēs zinām, ka pastāv kāda empīriska sakarība starp radošajām spējām un psihiskās veselības traucējumiem, kas saistīti ar krasām garastāvokļa svārstībām. Pirms pārdesmit gadiem Hārvardas zinātnieki konstatēja, ka starp cilvēkiem, kas demonstrē “īpašas radošās spējas” (pēc viņu aplēsēm, mazāk nekā 1% iedzīvotāju), ir ievērojami lielāks skaits maniakālās depresijas slimnieku un cilvēku, kuri ar tādiem saistīti tuvas radniecības saitēm. Kas attiecas uz jaunrades psiholoģiskajiem mehānismiem, tie lielā mērā tā arī palikuši noslēpumā tīti. Vienīgais punkts, kurā valda zināma vienprātība, ir atziņa, ka ģēniji strādā patiešām smagi – viņi burtiski iegrimst katrs savā žanrā.

Vai tam varētu būt kāds sakars ar atmiņas uzpildīšanu? Kā ģeniāla cilvēka piemēram varam pievērsties franču matemātiķim Anrī Puankarē, kurš miris 1912. gadā. Puankarē ģenialitāte bija īpaša ar to, ka aptvēra praktiski visu matemātiku, sākot ar teorētisko (skaitļu teorija) un beidzot ar praktisko (debess mehānika). Līdzās savam vācu laikabiedram Dāvidam Hilbertam, Puankarē bija pēdējais universālists. Viņa minējumi ļāva saskatīt dziļas sakarības starp šķietami attālām matemātikas nozarēm. Puankarē būtībā radīja mūsdienīgo topoloģijas lauku, atstājot nākamajām paaudzēm tā saucamo Puankarē hipotēzi, un apsteidza Einšteinu, ķeroties pie speciālās relativitātes teorijas. Atšķirībā no daudziem citiem ģēnijiem, Puankarē bija visai izveicīgs cilvēks arī praktiskās lietās, turklāt sarakstīja vairākus ārkārtīgi populārus darbus par zinātnes filozofiju – viņš ir vienīgais matemātiķis, kurš jebkad uzņemts Francijas institūta Literatūras sekcijā. Puankarē gadījums ir īpaši interesants tāpēc, ka viņa spožākās idejas mēdza dzimt piepešas apgaismības mirkļos. Viens no tiem aprakstīts zinātnieka esejā “Matemātiskā jaunrade”. Kad Puankarē jau vairākas nedēļas bija cīnījies ar kādu sarežģītu teorētiskās matemātikas problēmu, viņam, tolaik – raktuvju inspektoram, nācās doties ģeoloģiskā ekskursijā. “Ceļojuma pārmaiņas man lika aizmirst savu matemātiķa darbu,” zinātnieks rakstīja.

“Nonākuši Kutansā, mēs iekāpām omnibusā, lai dotos tālāk. Tajā mirklī, kad es jau uzliku vienu kāju uz pakāpiena, man prātā iešāvās ideja, ka transformācijas, ko es biju izmantojis, lai definētu Fuksa funkcijas, ir identiskas tām, kas sastopamas neeiklīda ģeometrijā; nekas no mana iepriekšējā domu gājiena it kā nebūtu varējis nobruģēt šai domai ceļu. Pierādījumu es neizstrādāju – tam man nebija laika, jo, iekārtojies omnibusā, es turpināju jau pirms tam iesākto sarunu; tomēr es jutos pilnīgi drošs. Pēc atgriešanās Kanā es, lai nomierinātu savu sirdsapziņu, rezultātu kādā brīvā brīdī tomēr pārbaudīju.”

Kā izskaidrot šādu atklāsmi, kas Puankarē piemeklēja mirklī, kad viņš uzlika kāju uz pakāpiena? Zinātnieks pats uzskatīja, ka domu radījusi kāda neapzināta rosība atmiņā. “Nozīme, kāda matemātisku jaunatklājumu sfērā ir šādam neapzinātam darbam, man šķiet neapstrīdama,” viņš rakstīja. “Šādi piepešas iedvesmas brīži notiek vienīgi pēc apzinātiem vairāku dienu pūliņiem, kas likušies pilnīgi neauglīgi.” Šie šķietami neauglīgie pūliņi piepilda atmiņas banku ar matemātiskām idejām; tās tālāk kaut kur zemapziņā kļūst par “mobilizētiem atomiem”, kas sakārtojas un atkal pārkārtojas nebeidzamās kombinācijās, līdz beidzot “pati skaistākā” no tām izlaužas cauri “smalkajam sietam”, nonākot apziņā, kur tiek izstrādāta un pierādīta.

Puankarē bija pieticīgs cilvēks, arī runājot par savu atmiņu, kuru viņš minētajā esejā nodēvēja par “nesliktu”. Patiesībā tā bija brīnumaina. “Faktu uzkrāšanas un aktualizēšanas ziņā viņš pārspēja pat fantastisko Eileru,” paziņoja kāds viņa biogrāfs. (Runā, ka Eilers, visu laiku ražīgākais matemātiķis, esot zinājis no galvas visu “Eneīdu”.) Puankarē lasīja neticamā ātrumā, un zinātnieka telpiskā atmiņa bija tik laba, ka viņš allaž varēja nosaukt precīzu lappusi un rindiņu, kurā izteikts kāds konkrēts apgalvojums. Puankarē dzirdes atmiņa bija tikpat lieliski attīstīta – iespējams, vājās redzes dēļ. Skolas gados topošais matemātiķis varēja mierīgi sēdēt un uzsūkt izklāstīto mācību vielu, netērējot laiku pierakstiem – par spīti tam, ka uz tāfeles rakstīto viņš nevarēja izlasīt.

Tieši šī saistība starp atmiņu un radošajām spējām ir tas apstāklis, kuram vajadzētu viest mūsos zināmas bažas attiecībā uz interneta ietekmi. “Intensīvi lietojot internetu, mums kļūst arvien grūtāk noglabāt informāciju savā bioloģiskajā atmiņā; mēs esam spiesti arvien vairāk paļauties uz interneta ietilpīgo un viegli pārmeklējamo mākslīgo atmiņu,” raksta Karrs. Taču, lai pavērtu ceļu spožākajām radošajām atklāsmēm, nepietiek, ka mēs veicam apzinātas manipulācijas ar ārējā krātuvē noglabātu informāciju – uz šādām domām vedina Puankarē piemērs. Cilvēka smadzenes, atšķirībā no mašīnas atmiņas, ir dinamiskas. Lai gan dažus no šiem procesiem mēs saprotam tikai pašos vispārīgākajos vilcienos (Puankarē pats par to domāja kā par ideju saskriešanos un savienošanos stabilās kombinācijās), jaunas sakarības tiek pamanītas un jaunas līdzības atklātas neapzināti. Un tieši šo procesu Google draud iznīcināt, pavedinot mūs izmantot to par savas atmiņas protēzi.

Nav taisnība, ka internets mūs padara dumjākus. Drīzāk otrādi: viss liecina par to, ka tas mūsu kognitīvās spējas nevis notrulina, bet padara asākas. Tāpat nav tiesa, ka internets mūs padara nelaimīgākus, lai gan ir cilvēki, kuri, tāpat kā Karrs, jūtas tā ritmu paverdzināti un tā baudu kvalitātes pievilti. Taču iespējams, ka internets ir jaunrades ienaidnieks. Un tāpēc Vudijs Allens darītu prātīgi, ja izvairītos no tā pavisam.

Starp citu, šādos rakstos pieņemts puspajokam piemetināt, ka to autori vairākas reizes pārtraukuši savus literāros pūliņus, lai atjauninātu savu Facebook lapu, aizsūtītu veselu lavīnu īsziņu, pārbaudītu e-pastu, tvītotu, blogotu un izklaidētos, meklējot internetā kaķus, kuri atgādina Hitleru. Nu tad tā – Facebook es nelietoju un tvītot neprotu. Man ir e-pasta konts AOL, bet tā iesūtne gan pārsvarā ir tukša. Man nekad mūžā nav piederējis ne iPod atskaņotājs, ne BlackBerry viedtelefons. Man vispār nekad nav bijis mobilā telefona. Es, tāpat kā Vudijs Allens, esmu izvairījies no digitālā laikmeta lamatām. Un tik un tā netieku galā ar saviem darbiem.

Tulkojusi Sabīne Ozola

London Review of Books, 2011. gada 3. martā

Raksts no Jūnijs, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela