Gogli es zinu
Foto: Imageforum/LETA
Teritorija

Pauls Bankovskis

Gogli es zinu

Google stāsti jeb Kā 15 gados sagrābt savā varā visu pasauli

No pilsētas atbraukušie mārketinga speciālisti Kurzemes mazpilsētas uzņēmējiem klāstīja jaunākās tirgzinības un interneta reklāmas tendences. Kokapstrādes vīri klausījās un uzmanīgi vēroja uz ekrāna demonstrēto PowerPoint prezentāciju, tomēr sociālo tīklu Facebook un Twitter pieminēšana netika uztverta ar lielu entuziasmu. “Nu jā,” beidzot viens no viņiem noteica un drošības labad piebilda: “Bet gogli es zinu!”

Nepilnu piecpadsmit gadu laikā kopš tā dibināšanas 1998. gadā uzņēmums Google no vienkārši internetā pieejamās informācijas meklētāja ir pārtapis ne vien par globālu un dažādās jomās nodarbinātu lieluzņēmumu, bet savā ziņā arī par visa interneta sinonīmu, vai vismaz vienu no metaforām, kas internetu ļauj izprast un raksturot, saskatīt tā vājās vietas un sazīmēt nākotnes attīstības virzienus. Un vēl Google ir kļuvis par globalizācijas un ar globalizāciju un digitalizāciju saistītu iespējamo ļaunumu uzskates līdzekli.

Par uzņēmuma neformālo saukli ir kļuvusi Google elektroniskā pasta servisa Gmail izveidotāju Amita Patela un Pola Buhheita ieviestā devīze “Neesi ļauns”. Tomēr “gogles” ļauno vai varbūtējo ļauno darbu saraksts turpina pildīties. Tajā, piemēram, ir bēdīgi slavenā sadarbošanās ar Ķīnas varas iestādēm līdz pat 2010. gada pavasarim, labprātīgi cenzējot meklēšanas rezultātus. Google bija piekritusi cenzēt sava meklētāja ķīniešu versijas rezultātus, pakļaujoties tā dēvētajam “lielajam Ķīnas ugunsmūrim” un Ķīnas teritorijā neatspoguļojot norādes uz informāciju par 1989. gadā notikušajiem Tjaņaņmiņas protestiem, Tibetas un Taizemes neatkarības cetieniem, Falunguņ kustību un citām Ķīnas varas iestādēm netīkamām tēmām. Tāpat zināmi Google pakļaušanās gadījumi arī ASV varas un autortiesību aizsardzības iestādēm, meklēšanas rezultātos neatainojot norādes vai nu uz politiski nevēlamu, vai kādam autortiesību īpašniekam būtisku saturu, un pat scientologu sektu kritizējošu lapu saišu cenzēšanu. Ar nebūšanu ļaunam, – vai nu pret Ķīnas politiķiem, vai scientologu sektas pārstāvjiem, – šādai centībai nav nekādas saistības. Tāpat tai diez vai ir kāds sakars ar paša Google pasludināto misiju “sakārtot pasaules informāciju un padarīt to visā pasaulē pieejamu un noderīgu”.

Visticamāk, te gan ir darīšana ar “nebūt ļaunam” ļoti šauri specifiskā veidā, ar ļaunumu saprotot jebko, kas varētu likt šķēršļus gogles kā prasīga un, es atvainojos par pārspīlētu salīdzinājumu, dzīva organisma izaugsmei. Gar uzņēmuma “mīzijās” jeb misijās un vīzijās oficiāli ierakstītiem mērķiem un neformāliem saukļiem šim organismam nav lielas daļas. Var teikt, ka tas ir izaudzis par netaustāmu (nu, labi, tās milzīgās serveru “fermas” dažādās pasaules malās un to patērēto elektroenerģiju uz mirkli izliksimies nemanām) kapitālisma iemiesojumu. Savos 15 pastāvēšanas gados Google ir kļuvis par vienu no visdārgākajiem zīmoliem pasaulē ar 29, 321 miljarda ASV dolāru ienākumiem gadā (2010. gada dati). Viens no Google vadītājiem – valdes izpilddirektors un miljonārs Ēriks Šmits – šā gada pavasarī droši vien pelnītā augstprātībā paziņoja, ka pasaulē ir tikai četri patiesi nozīmīgi tehnoloģiju uzņēmumi – Apple, Amazon, Facebook un, protams, Google. Kā recenzijā par vairākām nesen iznākušām Google veltītām grāmatām izdevumā London Review of Books rakstīja Daniels Sours, šis paziņojums nav tikai tukša lielība. Drīzāk tas iezīmē, ja tā var teikt, paradigmu maiņu, jo iepriekšējo paaudžu tehnoloģiju uzņēmumi – Intel, Microsoft, Dell u.c. – savu reputāciju un peļņu iemantoja galvenokārt ar korporatīvajiem klientiem paredzētiem un, saprotams, atbilstoši dārgiem produktiem un pakalpojumiem – kaut vai nodrošinot pašu ražoto produktu apkopi un atjaunināšanu. Šmita nosauktie četri uzņēmumi šo kārtību ir mainījuši – tie tirgo lietas un iespējas, kas var būt pieejamas un noderīgas ikvienam. “Tā kā vienkāršo cilvēku pasaulē ir daudz vairāk nekā uzņēmumu un tā kā nav tādu lietu, pret ko parastie cilvēki neizjustu kāri vai vajadzību, vai neizjustu kāri un vajadzību, ja to piepildījums pazib viņu acu priekšā uz ekrāna, tad peļņa, ko šādi var gūt, ir faktiski neierobežota,” rakstīja Sours. Un, lai gan tehnoloģiju nozare nav tik dižena kā naftas industrija, tās izaugsme ir ārkārtīgi strauja un ievelkoša, savā varā pārņemot daudzas citas nozares – reklāmu, tūrismu, nekustamo īpašumu tirgu, automašīnu tirdzniecību, pornogrāfiju, televīziju, kino, mūziku, izdevējdarbību, ziņas. Pats svarīgākais šajā uzņēmumu salīdzināšanas vēstījumā gan ir nemainīgais lielums, proti, fakts, ka tie kaut ko nebūt tirgo. Un, kā liecina Google piemērs, tirgošanu, ja vien ir atbilstošas iemaņas, var nomaskēt tik meistarīgi, ka produkta lietotāji pat nenojautīs – ap viņiem riņķo neredzama nauda.

Tas, ka tu zini, kas ir Google, protams, ir lieliski, taču ar šo gudrību, izrādās, ir krietni vien par maz, jo, kā saka, ja jau esi tik gudrs, parādi, kur tad ir tava nauda. Ā, un vēl jau ir tas teiciens par to, ka tādu bezmaksas pusdienu nemaz nav. Tieši šādā kontekstā ir vērts paraudzīties ne vien uz Google veiksmi, bet arī tai veltītajiem kritiskajiem viedokļiem, kas bieži vien ķeras pat pie tik augstiem plauktiem kā apsūdzības visas cilvēces mācīšanās spēju vai domāšanas sačakarēšanā.

Godīgi sakot, ir liels kārdinājums daudziem no šiem apokalipses jātniekiem piekrist – arī rakstot šo rakstiņu, es nepārtrauktā uzmanības deficīta sindromā mētājos starp rakstāmo tekstu un dažādām iespējam vēl kaut ko jaunu uzzināt internetā – ar Google meklētāja palīdzību, protams.

Viens no plašāku ievērību guvušajiem šādu kritisku uzskatu paudējiem ir Virdžīnijas universitātes mediju pētnieks Šiva Vaidhjanatans ar grāmatu “Visa guglizēšana (un kāpēc par to būtu jāuztraucas)”. “Mēs neesam Google klienti, mēs esam tā produkts,” viņš rakstīja. “Mēs – mūsu patikšanas, aizraušanās, tieksmes un gaumes – esam tas, ko Google pārdod reklāmas devējiem.”

Šajā apgalvojumā labi redzams vispārinājumu vājums. Tie labi noder, lai saceltu troksni, taču pārāk lielu uzmanību pievērš tikai vienai problēmas, ja tā vispār ir problēma, šķautnei. Kritiski noskaņotais autors tā arī nepapūlas paskaidrot, ko īsti saprot ar tevis vai manis padarīšanu par produktu jeb pārdošanu, lai gan izklausās jau skarbi un krāšņi. Kā savā recenzijā pamatoti aizrāda Sours, būtu aplami uzskatīt, ka Google “visu, ko par mums zina,” pārdod reklāmdevējiem kā tāds šaubīgs mēstuļu kantorītis: “Izmantojot Google piedāvātās iespējas, nevar nomērķēt reklāmu 32 gadus vecam vientuļam heteroseksuālam vīrietim, kas dzīvo Londonā, strādā Goldman Sachs un vaļasbrīžos slēpo.” Toties, piebilst Sours, ko tādu var mēģināt izdarīt sociālajā tīklā Facebook, taču par to, vismaz pagaidām, tik vērienīgas ļauno darbu aizdomas kā par Google nav izskanējušas. Droši vien tāpēc, ka feisbukā informāciju katrs par sevi vairāk vai mazāk mākulīgi var ievietot un kaut kā nebūt kontrolēt pats. Google gadījumā šīs iespējas ir krietni vien mazākas. Tāpat kā Google (precīzāk – tā radītās programmas un algoritmi) ir mašīna, kas nosaka, kas ir svarīgs un kas mazāk svarīgs, arī reklāmu izvietošana ir ne tik daudz trako profesoru kontrolēts sociālā darvinisma eksperiments, cik “aukstu” mašīnu aprēķināti soļi, reklāmas izvietojot tur, kur tās potenciāli visvairāk varētu tikt pamanītas un uz to saitēm varētu tikt klikšķināts.

Ja iepriekš atļāvos izmantot salīdzinājumu ar organismu, būtu jāpiebilst, ka Google ir auksts organisms, un devīze “Neesi ļauns” šādā kontekstā šķiet vai nu apbrīnojami ciniska, vai pravietiska. Arī par dabas izpausmēm – vienalga, vai tā būtu varde vai haizivs, – mēs īsti nevaram teikt, ka tās ir ļaunas vai labas.

Uzņēmums darbojas no 20. gadsimta 90. gadu beigām un pa šo laiku ir kļuvis arī par viena no reklāmas un mārketinga darbinieku kvēlākajiem sapņiem iemiesojumu – tā zīmols īsā laikā no īpašvārda ir pārvērties par plaši lietotu darbības vārdu, ar kuru tiek apzīmēta informācijas meklēšana. Ieguglēt var pats savu vai uz darba piedāvājuma sludinājumu pieteikušās personas vārdu, tā var noskaidrot gan paša “popularitāti”, gan to, vai darba meklētājs nav iepriekš ticis pieminēts kriminālziņās, u.tml. Izplatoties mobilajām ierīcēm, kas internetā ļauj ielūkoties faktiski jebkurā dzīves situācijā, aicinājums ieguglēt (ar to saprotot gan paša vēlmi, gan citu izteiktu mudinājumu) ir tik spēcīgs, ka no tā nav iespējams atteikties pat ģimenes vakariņu laikā, sarunājoties ar draugiem vai sēžot darbavietas sapulcē. Kaut ko vienkārši nezināt vairs nav iespējams, kur nu vēl to atzīt, jo visu acumirklī var noskaidrot, ielūkojoties Google.

Atrasto rezultātu skaitam kaut ko vajadzētu nozīmēt. Pašam vārdam Google meklētājs 0,6 sekundēs atrod vismaz padsmitiem miljardus pieminējumu, viens no Google tiešākajiem konkurentiem Microsoft radītais meklētājs Bing minēts “tikai” dažus simtus miljonu reižu, kādreizējie interneta meklēšanas pionieri Lycos un Altavista minēti tikai dažos desmitos miljonu interneta vietņu, un tikai interneta pirmsākumu līderis Yahoo tiek minēts vairākus miljardus reižu. Atrasto rezultātu skaitu ir liels kārdinājums saistīt ar tādiem “lielumiem” kā reputācija, popularitāte u.tml., taču bieži vien šajos skaitļos ir liela tiesa nejaušības – gluži kā “dabā”. Miljonu skaita atšķirības var izraisīt izdarītā meklējuma diennakts stunda, jums pieejamā interneta ātrums un citi faktori, kas brīdi, kad meklētā frāze ierakstīta meklētājā, šķir no brīža, kad uz ekrāna parādās Google atrasto rezultātu saraksts.

Tomēr kaut kādas “popularitātes likumsakarības” rezultātu skaits ļauj saskatīt. Interesantākie nebūt nav gadījumi, kad jāsalīdzina 10 tūkstoši vai miljoni pieminējumu. Par vienu no intriģējošākajām Google laikmeta parādībām ir kļuvuši cilvēki, kuri nav guglējami un kuru vārdam neatsaucas gandrīz neviens vai neviens pieminējums kādā interneta vietnē. Šādi cilvēki šķietami pretojas Google veicinātajam priekšstatam, ka visam ir jābūt acumirklī sasniedzamam, turklāt vēlams – bez pārāk lielas maksas vai pat par baltu velti. Un runa nebūt nav par pensionāriem, kas vēl nav gājuši programmas “Pieslēdzies, Latvija!” datorkursos, vai zīdaiņiem bez savas IP adreses un sociālo tīklu profila. Reizēm tie var būt vienkārši konservatīvi noskaņoti cilvēki, kas neizmanto pat mobilo tālruni, necenšas nonākt ziņās, bet nebūt nav uzskatāmi par neveiksminiekiem. Jā, starp citu, zināmas grūtības kaut ko uzzināt Google meklētājā Latvijas žurnālistiem bija arī tad, kad nāca zināms, ka brūkošās Parex bankas valdi vadīs kāds Kristofers Džons Gviljams.

Google dibinātāji - Krievijā dzimušais Sergejs Brins un amerikānis Larijs Peidžs (Foto: Corbis)

Sāciet rakstīt Google meklētāja teksta lauciņā vārdu vai frāzi, un Google “pats” centīsies uzminēt, ko esat vēlējies meklēt un rakstīt, un zibenīgi piedāvās programmas “iepriekšējā pieredzē” uzkrātas frāzes. Sāciet rakstīt vārdu “dzīves”, un jums ātri vien tiks piedāvāta arī “jēga”. Nospiežot turpat līdzās esošo saiti “es ticu veiksmei”, jūs tiksiet aizvadīts uz vienu šķietami nejauši izraudzītu lappusi, kas, pēc Google ieskatiem, varētu vislabāk atbilst meklētajam, – nu, teiksim, kā atbilde uz vārdu savienojumu “dzīves jēga” tiek piedāvāta nonākšana draudzes “Prieka vēsts” lapā.

“Es ticu veiksmei” pogai ir saistība ar reklāmu, taču nepavisam ne tā, kā tas tiek iztēlots populāros maldos. Sākotnējā pogas nozīme bija tāda, ka pēc tās nospiešanas pakalpojuma lietotājs automātiski tika “pārsviests” uz vietni, kas parastā režīmā būtu visu meklēto rezultātu saraksta pirmajā vietā. Ņemiet vērā, ka tas notiek, apejot jebkādu rezultātu sarakstu, un Google ir iespēja parādīt jebkādas reklāmas. Pēc dažu aktīvistu aprēķiniem, poga “Es ticu veiksmei” ik gadu Google izmaksā kādus 110 miljonus ASV dolāru, jo uz tās nospiež vismaz 1% meklētāja lietotāju.  

Poga “Es ticu veiksmei” veicina Google darbības izraisītos maldus, ka noteikti kaut kas jau nu atrasts tiks. Un tieši tāpēc personas, kuru tur “nav”, mēdz būt tik mulsinošas, jo rada vai nu ārkārtīgi noslēpumainu, vai vecmodīgu, vai varbūt pat šaubīgu iespaidu. Tā tas ir pavisam vienkārša iemesla dēļ – ja reiz esi Google meklēšanas rezultātos iekļuvis, no tiem izkļūt jau ir gaužām grūti vai pat neiespējami, un par kaut ko sašutušu personu prasības vai pat tiesāšanās ar vēlmi tikt “izņemtām no gugles” parasti liecina vienīgi par nespēju saprast, kā vispār Google meklētāja rezultātos nonāk. Mēģinājumi tikt izņemtiem nu jau nesaraujami savijušies ar parādību, kas ieguvusi Streizandes efekta apzīmējumu. 2003. gadā aktrise Bārbra Streizande sāka svēto karu, kura mērķis bija no interneta vietnēm un meklētājiem izvākt viņas privātmājas attēlus. Pasākuma rezultāts bija gluži pretējs cerētajam un gribētajam – no lidmašīnas fotografētie villas attēli kā nocirstās pasaku pūķa galvas sāka vairoties un izplatīties. Ikviens, kuru aizskāra aktrises centieni, par savu pienākumu uzskatīja attēlus pārpublicēt, un tie savukārt parādījās Google meklētāja rezultātos. Beigās tie bija tik plaši pieejami, ka nevienu jau vairs īsti neinteresēja, kļūstot par apliecinājumu pieņēmumam, ka lietas, kas zināmas visiem, īsti vairs nav uzskatāmas par ziņām.

Protams, arī Google meklēšanas ātruma nodrošināšanai savos serveros mēdz saglabāt interneta lapu kopijas. Izmantojot taustāmo lietu pasaules līdzības, tas nozīmē, ka avīze, kas atrodas uz jūsu naktsskapīša, jūsu kaimiņam būs pieejama ātrāk, ja tās kopija būs ielikta arī viņa skapītī. Vismaz teorētiski no dažiem skapīšiem šīs saglabātās kopijas būtu iespējams arī “izņemt”, taču Google nenodarbojas ar informācijas pavairošanu, saglabāšanu un pārvietošanu tās uzrādītajos meklēšanas rezultātos. Tas, ko dara Google – tādā vardes vai, kā interneta pirmsākumos bija pieņemts teikt, zirnekļa bezkaislībā –, ir sistemātiska visu esošo naktsskapīšu caurlūkošana un tajos atrodamā satura pierakstīšana. Pat ja no Google arhīva lapas jeb pierakstu blociņa kopija būs izņemta, jau pēc pāris dienām tā pati informācija var parādīties kādā citā vietnē un līdz ar to – arī atgriezties Google meklēšanas rezultātos. Ja vien skapīša saturs būs tas pats.

Pirms Google dzimšanas 1996. gadā interneta meklētāji – Lycos, HotBot, AltaVista u.c. – pārsvarā izmantoja pavisam vienkāršu un gaužām neuzticamu informācijas meklēšanas paņēmienu. Meklēšanas rezultātu “augšgalā” jeb tur, kur būtu jāparādās meklējumam visvairāk atbilstošajai informācijai, parādījās norādes uz vietām, kur meklētais vārds vai frāze bija pieminēts visvairāk reižu. Kontekstam, informācijas avota uzticamībai un citiem kritērijiem nebija svara, un līdz ar to, piemēram, meklējot slimnīcu, itin viegli meklēšanas rezultātu saraksta augšgalā varēja nonākt skolnieka sacerējums vai, teiksim, Borisa Pasternaka dzejolis “Slimnīcā”. Šo sistēmu varēja viegli apmuļķot un izmantot arī mērķtiecīgai cilvēku maldināšanai, ko drīz vien atklāja pornogrāfiska vai citādi apšaubāma satura interneta vietņu uzturētāji, – atlika vien lapās apslēpt pietiekami daudz noteiktu vārdu un frāžu, un šīs lapas interneta meklētājos, atsaucoties uz šiem vārdiem, nonāca rezultātu augšgalā. Tas nozīmēja, ka, ja vien jums pietika uzņēmības savā pornogrāfiskajā lappusē kādas pārdesmit reizes ierakstīt vārdu “pupu”, šī lapa noteikti nonāca meklēšanas rezultātu saraksta augšgalā, apsteidzot lapu, kur bijis kaut kas par pupu mizām.

Nezinu, kā tas bijis citiem, taču es savu pirmo sastapšanos ar Google atminos spilgti. Kā jau daždien datoru un interneta lietotāju sabiedrībā, arī 90. gadu otrajā pusē notika diezgan aktīva praktisku padomu un ieteikumu apmaiņa, un reiz, apspriežot labākās informācijas meklēšanas iespējas internetā, tobrīd žurnālists, bet vēlāk reklāmas darbinieks un nu jau arī rakstnieks Pēteris Pūrītis ieminējās par Google. Pēc viņa attiek­smes bija noprotams, ka par Google nezina un to neizmanto tikai īpaši neapgaismoti interneta sērfotāji, kā toreiz mēdza sacīt. Šajā ziņā Google dibinātāju – Krievijā dzimušā Sergeja Brina un amerikāņa Larija Peidža – radītais “neformālā” ideālisma noskaņojums vairākkārt ir izrādījies veiksmīgs – arī Google Mail jeb Gmail pirmsākumos šis elektroniskā pasta pakalpojums tika popularizēts tikai ar privātu ielūgumu un uzmundrinājumu palīdzību. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka šī pati “mutvārdu” metode citos gadījumos izrādījusies neveiksmīgāka par džīmeilu – tāds bija Google mēģinājums apvienot visas sociālo tīklu aktivitātes “reālā laika komunikācijas” projektā Google Wave un nu jau, šķiet, arī agresīvajā izlēcienā, cenšoties sakaut sociālā tīkla Facebook impēriju, – Google+.

Tagad zīmols Google daudziem kļuvis bezmaz vai par interneta sinonīmu, jo tieši šī meklētāja lapa dažu datoru pārlūkprogrammās ir uzstādīta kā pirmā, ko cilvēks ierauga, visai ilgu laiku līdzīgu izplatību bija guvusi lapa jeb “portāls” Yahoo.com. Arī to bija izveidojuši divi Stenfordas universitātes studenti – Džerijs Jangs un Deivids Filo. Internetā vēl diezgan ilgi klejoja apbrīnas pilnas leģendas par to, “kā tas viss sācies” – Jangs un Filo esot strādājuši pie Yahoo!, dienām neizejot no savas istabiņas, gulējuši uz matračiem zem galda, pārtikuši no neveselīgas pārtikas u.tml. Google šajā ziņā šķiet gluži vai kā stāsts par dubultnieku, kas izrādījies krietni vien veiksmīgāks – varbūt vairs neguļot uz matračiem zem galda (ja vien viņi to vispār darījuši), tomēr saglabājot savu šķietamo pret 80. gadu kokaīniski uzvalkoto japijismu vērsto čomiskumu.

Tomēr Yahoo! pret Google bija, ja tā var sacīt, kā nakts pret dienu. Vispirms jau tāpēc, ka Yahoo! vēl patiesi informāciju varēja gan ievietot, gan, ja vien radās tāda nepieciešamība, arī izņemt jeb dzēst. Yahoo! darbojās kā strukturēts un tematiski sazarots interneta norāžu jeb saišu katalogs, savā ziņā tālruņu jeb adrešu grāmata.

Teiksim, ja jums gribējās kaut ko uzzināt par Pīteru Geibrielu, jums bija jādodas uz sadaļu “Mākslas un izklaide”, tad uz “Mūzika”, pēc tam uz “Popmūzika”, līdz visbeidzot jūs nonācāt pie konkrētajam māksliniekam veltītas sadaļas, kur bija apkopotas saites uz lielāku vai mazāku daudzumu viņam veltītu lappušu. Parasti saraksta augšgalā bija oficiālās vai kaut kādā citā ziņā uzticamākās tēmai veltītās lapas, zemāk jau visas amatieru, fanu un censoņu radītās. Protams, šo meklēšanas ceļu varēja saīsināt arī, izmantojot robustu meklēšanas sistēmu, taču atbilstoši Yahoo! laikmeta domu gaitai, lai kaut ko meklētu, vēl bija daudzmaz jāzina, ko gribas atrast, – kaut vai tik ļoti aptuvenā asociatīvā ķēdē kā “Māksla un izklaide–Pītera Geibriela dziesma Sledgehammer”.

Nav grūti saprast, kāpēc Google spēj samulsināt vecāka gadagājuma interneta lietotājus un 
reizēm satraukt jaunākos. Brīdī, kad vecāki, sākot rakstīt Google meklētājā kādu vārdu vai frāzi, ierauga sarakstu ar piedāvātajiem meklēšanas variantiem, kura augšgalā ir frāze: “Kādi ir pliki pupi?”, ir skaidrs, ka pasaulē kādam citam par jums vai pārējiem jūsu datora lietotājiem ir zināms kaut kas vairāk nekā jums pašam vai pašai.

Taču mūsu visu attiecību sākums ar Google ir bijis tik šķietami nevainīgs. Man tas bija neizpratnes pilns mulsums. Man ieteiktais pats pats izcilākais interneta meklētājs izrādījās pilnīgi balta lapa, kurā nekā nebija. Nē, nu kaut kas jau tur tomēr bija – lodziņš, kur ierakstīt meklējamo vārdu vai frāzi, divas pogas: “Meklēt” un “Es ticu veiksmei” un lapas nosaukums – ziliem, sarkaniem, dzelteniem un zaļiem burtiem rakstīts: Google. Nebija nedz tematisku kategoriju, nedz garu saišu sarakstu. Tas izskatījās pēc kaut kāda pārpratuma.

Pārpratums bija arī lapas nosaukums, jo saskaņā ar oficiālo leģendu Google dzima no aplami pierakstīta vārda “googol”. Un tas nebūt nav mēģinājums kaut kā nebūt angļu valodā atveidot krievu rakstnieka uzvārdu, bet gan apzīmējums skaitlim, ko veido vieninieks ar simt nullēm. Nosaukuma izvēle, saprotams, gan nebija nejauša – Brins un Peidžs bija gribējuši, lai tas simbolizē meklētāja dāvāto iespēju ļaudīm tikt pie milzīga informācijas apjoma. Starp citu, šī ideja vēl joprojām ir dzīva meklētāja rezultātus atainojošajā lapā, kuras apakšmalā allaž parādās vārds Google, kas ar papildu burtiem “o” pastiepts garumā atkarībā no atrasto rezultātu skaita.

Atrastos rezultātus Brins un Peidžs bija iecerējuši šķirot nevis pēc meklētā vārda vai frāzes pieminējuma biežuma lapās, bet gan pēc interneta lappušu un vietņu savstarpējām attiecībām. Jauno tehnoloģiju viņi nodēvēja par PageRank, un tā rezultātu novērtējumā ņēma vērā ne vien interneta vietnē atrodamo lappušu skaitu, bet arī, tā teikt, atgriezeniskās saites, proti – norādes jeb atsauces uz konkrēto lappusi no citām vietnēm. Līdz ar to lappuse, kurā bija publicēts skolnieces sacerējums par tēmu “Slimnīca”, visticamāk, meklēšanas rezultātos tika novērtēta kā mazāk vērtīga nekā populāras slimnīcas lappuse, uz kuru norādes atrodamas daudzās dažādās citās lappusēs.

Sākumā studentu radītais meklētājs atradās universitātes serverī, un tā adrese bija google.stanford.edu, taču jau 1997. gada rudenī tika reģistrēts patstāvīgs domēnvārds Google.com, vēl pēc gada tika nodibināts šāda nosaukuma uzņēmums, un Brina un Peidža draudzenes Sūzanas Vojcickas garāža kļuva par pirmo Google mītnes vietu. Atšķirībā no pārējās pasaules ASV tieši garāžas vēsturiski ir kļuvušas par daudzu nozīmīgu pārmaiņu aizsākuma mājvietām. Iespējams, tas kaut kā saistīts ar ASV priekšpilsētu kultūru un nepatīkamo patiesību, ka pārējā pasaule ir aizsniedzama tikai visai brutālā veidā – ar automašīnu, bet automašīnai ir vajadzīga garāža.

Runa nav tikai par tā dēvētā “garāžu roka” grupām, no kurām izperinājušās plaši pazīstamas popmūzikas zvaigznes. Saskaņā ar leģendu, arī pirmais Apple dators tapa Stīva Džobsa garāžā.

Brins un Peidžs pieņēma darbā Google pirmo darbinieku – Kreigu Silverstounu, un kopš tā brīža līdz pat mūsdienām uzņēmumā tiek uzturēta “darbinieku numurēšanas” tradīcija – ikvienam darbā pieņemtajam tiek piešķirts kārtas numurs. Šā gada maijā Google unikālo apmeklētāju skaits pirmoreiz uzņēmuma vēsturē pārsniedza 1 miljardu, kas, salīdzinot ar iepriekšējo gadu ar tā 931 miljonu, ir pieaugums par 8,4 procentiem. Kā tas nereti mēdz gadīties ar strauji izaugušiem, lieliem un veiksmīgiem uzņēmumiem, sākušas iznākt arī bijušo darbinieku atmiņas, kurās tie “atmaskojoši” cenšas izklāstīt, kā “viss bijis patiesībā”. Viena no šādām grāmatām ir Duglasa Edvarda atmiņas “Es ticu veiksmei jeb Google 59. darbinieka atzīšanās”. Viens no Edvarda pienākumiem un klupšanas akmeņiem esot bijusi Google 1. aprīļa joku sacerēšana. Google ir “draudzīgs” uzņēmums, un to mums atkal un atkal nebeidz atgādināt meklētāja logotips, kuru laiku pa laikam noteiktos brīžos mēdz aizvietot Visu svēto nakts ķirbis, Ziemassvētku egle vai populāra modernisma mākslinieka stilā ieturēts zīmējums. Edvarda idejas ne vienmēr bija guvušas piekrišanu, un, kā tajā anekdotē (skat. Google!), rūgtums tomēr palika.

Kopš Stanforda universitātes, garāžas, gandrīz baltās sākumlapas un pirmajām serveru telpām, kurās, kā vēsta aculiecinieki, Google darbību esot nodrošinājušas ar velkro līmauduma strēmelēm sastiprinātas brīvstāvošas datoru detaļas, uzņēmuma izaugsme ir bijusi ne vien ārkārtīgi strauja, bet arī pārsteidzoši plaša.

Šī izaugsme gan ne vienmēr bijusi veiksmīga, taču šķiet, ka arī mēģinājumi un kļūdas ir daļa no Google “kultūras”, kuras mērķis ir atšķirties no “uzvalkotā” biznesa. Par neatņemamu Google leģendas sastāvdaļu nu jau kļuvusi uzņēmuma darba vide un attieksme pret darbiniekiem – kaut vai mūždien piesauktie 20% darba laika, ko darbinieki tiek mudināti izmantot privātiem izpētes un ideju attīstības projektiem. Kāda mākoņa maliņa no šajos 20% laika notiekošā atspoguļojās Google apakšsadaļā Google Labs – tas bija tāds kā testa poligons dažādiem reizēm dzīvotspējīgiem, bet citkārt bezjēdzīgiem Google darbinieku pasākumiem.

Grāmatu digitalizācijas projekts Google Books turpinās, un, lai gan meklētājs ieskenēto grāmatu saturā ir visiem pieejams, izdevēju un autortiesību uzraugu iebildumu dēļ pats grāmatu saturs tomēr tiek turēts aiz atslēgas. Google Maps ļauj aplūkot ikvienas pasaules malas karti vai puslīdz kvalitatīvu satelītuzņēmumu, taču turpinās arī laiku pa laikam dažādus iebildumus izraisījušais apkārtnes 360 grādu fotopanorāmu iemūžināšanas pasākums Google StreetView – tagad arī Latvijā, kur Google StreetView fotografēšanas mašīna šovasar pat pamanījās iekulties autoavārijā. Attīstīties un pilnveidoties turpina arī mašīntulkošanas projekts Google Translate, lai ko arī mēs visi par to domātu – jo īpaši brīžos, kad esam saņēmuši kārtējo mēstuli ar šķietami latviešu valodā rakstītu nesaprotamu tekstu.

Tomēr lai ko arī Google darītu kā uzņēmums vai ko arī izgudrotu tā darbinieki viņiem atvēlētajos 20% darbalaika, galvenais peļņas avots vel arvien ir saistīts ar tā sākotnējo ideju, proti – informācijas meklēšanu, bet visi pārējie, ja vien jelkad attīstīsies un nenomirs dabiskā nāvē, vēl arvien ir tikai nākotnes sapņi vai piedeva. Taču ar informācijas meklēšanu šī peļņas gūšana ir saistīta labi maskētā un apvērstā veidā. Kaut gan mazpilsētas kokapstrādes uzņēmuma vadītājam šķiet, ka viņš “gogli zina”, svarīgākais šajās Google un informācijas gribētāja attiecībās ir tas, ka gogle arvien labāk zina to, ko uzzināt gribas jums. Šādi iegūtās zināšanas tiek tērētas vienam no pašiem senākajiem naudas pelnīšanas paņēmieniem, jo vairāk nekā 96% no pērn gūtās 29 miljardu peļņas Google ir nopelnījis ar reklāmas pārdošanu, taču arī ievērojama daļa no atlikušajiem 4% ienākuši no dažādām ar reklamēšanos saistītām nodarbēm. Šķietami tukšā baltā lapā balstītais meklēšanas bizness ir tik veiksmīgs, ka Google reklāmas ieņēmumi ievērojami pārsniedz visus ASV laikrakstu reklāmas ieņēmumus kopā, un ne tikai. Tas ir “fantastisks panākums, no interneta virtuālajiem maldiem un māņiem uzbūvējot naudas taisāmo mašīnu,” Google darbošanos vienā teikumā raksturojis Stīvens Levijs, grāmatas “Ielaminēti jeb Kā Google domā, strādā un iespaido mūsu dzīvi” autors.

Rakstnieks un žurnālists Džeimss Gleiks pat ir izveidojis tādu kā Google naudas pelnīšanas īso kursu, kas sniedz konspektīvu pārskatu par uzņēmuma naudas pelnīšanas mehānismu mērķtiecīgo attīstību. 2000. gada sākumā Google sāka tirgot “premium klases sponsorētās saites”. Būtībā tas nebija nekas vairāk kā vienkāršas teksta rindiņas, uz kurām varēja klikšķināt, taču to parādīšanās bija saistīta ar meklētajiem vārdiem – ja jūs meklējāt vārdu “slimnīca”, jums tika piedāvātas saites ar meklēto vārdu. Tas nebija nekas īpaši oriģināls, oriģinālās idejas nāca pēc tam. Tajā pašā gadā Google ieviesa AdWords sistēmu – tā ļāva meklētājā savas reklāmas ievietot faktiski ikvienam, ja vien jūsu rīcībā bija “5 minūtes brīva laika un kredītkarte”. Piepeši reklamēties internetā sāka pat mazas šķērsielas frizētavas vai nomales apbedīšanas biroji. Neilgi pēc tam nāca vēl vairāki jauninājumi.

Viens bija jauna maksāšanas sistēma – reklāmdevējiem bija jāmaksā nevis vienkārši par reklāmas izvietošanu (nezinot, vai kāds uz viņu saitēm klikšķina), bet gan tikai par katru klikšķi. Ja līdzīgu sistēmu ieviestu drukātajā vai jebkurā citā reklāmā, reklāmdevēji maksātu tikai par tām reklāmām, kuras kāds ir pamanījis un varbūt to iespaidā, piemēram, aizgājis uz veikalu. Taču tas vēl nebija viss – Google ieviesa savdabīgu reklāmas vārdu vairāksolīšanas sistēmu, ļaujot reklāmdevējiem sacensties, kurš tiks pie visvairāk klikšķus nesošajiem vārdiem. Kā raksta Gleiks, pacientu intereses aizstāvoši advokāti par, piemēram, azbesta izraisītu audzēju apzīmējumiem esot bijuši gatavi maksāt pat 50 dolārus – par vienu uzklikšķināšanu uz vārda, protams.

Klikšķinātāju uzvedības vērojumi savukārt ātri vien ļāva izsecināt, kuras reklāmas ir populārākas un tātad veiksmīgākas, un tas ļāva attīstīt tādu kā dabiskās atlases sistēmu – jo reklāma bija veiksmīgāka, jo pamanāmākā vietā rezultātu lapā tā tika novietota. Visi šie izgudrojumi jau 2003. gadā Google nesa tādus ienākumus, ka uzņēmums jutās spiests tos slēpt gan no preses, gan konkurentiem. Taču arī ar to vēl nebija gana.

Sākot arvien labāk pārzināt informācijas patērētāju ieradumus un saprotot, ka ir izdevies izurbties cauri vismaz divu miljardu interneta vietņu saturam, Google savus pakalpojumus nolēma piedāvāt arī “uz āru”. Uzņēmumam bija zināšanas gan par interneta saturu, gan par to, ko cilvēki vēlas atrast. Atlika vien abus šos elementus savienot kopā, un tapa sistēma AdSense jeb “uz saturu mērķēta” reklāma. Ideja jau atkal bija gaužām vienkārša – kā it visas Google idejas, kamēr vien tās nebija ienākušas kādam prātā.

Teiksim, jums pieder slimībām vai slimnīcām veltīta interneta vietne, taču, cerot uz papildu peļņu – jo Google jums to sola – jūs pierakstāties un kļūstat par AdSense dalībnieku. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka necilos laukumiņos jūs savā vietnē turpmāk ievietosiet Google reklāmas laukumus. Tajos Google liks reklāmas, kas, atbilstoši jūsu lapas satura analīzei un jūsu norādītajām tēmām, ir jums un jūsu lapas apmeklētājiem tematiski atbilstošas. Par klikšķiem uz reklāmām tiek maksāts ne jau jums, bet uzņēmumam Google. Kaut kas, protams, atlēks arī jums – pēc tam.

Google stāstam, visticamāk, gals vēl tik drīz nepienāks, ja vien, kā tika dziedāts vecā Dzelteno pastnieku dziesmā, visā pasaulē nepazudīs elektrība. Šā gada aprīlī pie uzņēmuma vadības atgriezās viens no tā dibinātājiem un sākotnējais izpilddirektors Larijs Peidžs. Par skaļāk izskanējušajiem viņa pirmajiem darbiem kļuva 25, viņaprāt, dzīvot un attīstīties nespējīgu Google jauno projektu apturēšana – tika pārtraukta arī neveiksmīgā Google sociālo tīklu pasākuma Buzz eksistence. Tika noslēgts Google vēsturē lielākais finansiālais darījums – par 12,5 miljardiem tika pārpirkts Motorola Mobility, tādējādi meklēšanas un programmatūras nozarēs norūdīto Google kāju ieliekot arī mobilo ierīču ražošanas jomas durvīs. Gandrīz līdz nepazīšanai pārvērsts daudzu Google pakalpojumu – e-pasta, pat minimālisma stilā ieturētā meklētāja, – izskats, un pārvērtusies esot arī gaisotne uzņēmumā. Peidžs noteicis, ka neviena sapulce nedrīkst būt garāka par 50 minūtēm, ja sapulce ir stundu gara – jāparedz pauze iešanai uz tualeti. Taču Google nebūtu Google un Peidžs – Peidžs, ja jauninājumi būtu tikai šādi kosmētiski darba vides un strādājošo attiecību pielabošanai. Sanfrancisko līča rajonā darbojas ārkārtīgi slepena Google laboratorija, un par tajā notiekošo atklātībā nonāk tikai baumas. Projektā, kas nu jau guvis apzīmējumu Google X, tiekot izstrādātas 100 Google iekšienē par visrevolucionārākajām atzītās idejas. Kas tās par idejām, netiek izpausts, tiek izteikti visdažādākie minējumi – roboti, automašīnas bez vadītājiem, mākslīgais intelekts un kas tikai vēl ne. “Viņi ir diezgan tālu priekšā visiem citiem,” laikrakstā The New York Times izteicies Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta Mākslīgā intelekta un datorzinātņu laboratorijas profesors Rodnijs Brūks. “Taču Google jau nav parasts uzņēmums, uz viņiem neattiecas nekas no parastajiem uzņēmumiem raksturīgā.”

Starp citu, pēc Peidža pārnākšanas pārmaiņas piemeklējusi arī elektroniskās sarakstes nozīme uzņēmuma iekšējo jautājumu apspriešanā. Peidžs nevarot ciest bezgalīgās diskusijas, šurpu turpu sūtot strupus e-pasta ziņojumus. Viņš uzskatot, ka daudz noderīgāk ir uz brīdi vienkārši satikties un izrunāties. 

Raksts no Decembris, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela