Dzīves ziņa

Igors Zibraks

Gaisinas stāsti

Uzmest visus

Uzmest visus

Es piedzimu Gaisinā, Vinnicas apriņķī. Ticiet man, tā bija klasiska štetl. Mēdza teikt, ka Gaisinā piecdesmit procenti ir ebreju, bet pārējie ir viņu sievas un bērni. Patiesību sakot, viņu nebija vairāk par ceturtdaļu, taču, ticiet man, tas vienai pilsētiņai tāpat ir neprātīgi daudz. Kā saka ebreji, lai jūs sev zināt, ka Odesā 1989. gadā bija 6 procenti ebreju, bet 2001. – 1,2 procenti; taču visi skaitļi ir nieks, salīdzinot ar stāstiem. Bābels un Žvaņeckis savu lietu prata.

Kad man bija septiņpadsmit, es, salasījies Bābelu, gribēju uzrakstīt “Gaisinas stāstus” – līdzīgi “Odesas stāstiem”. Taču jau tad es lieliski sapratu, ka tas nozīmētu uzmest visus. Jo manu dzimto Gaisinu dalīja neredzama siena: visas sarunas, baumas un pat patiesība, kas cirkulēja ebreju daļā, kurai nebija nekādu ģeogrāfisku robežu, nekad nenoplūda pilsētas neebreju daļā. Un tas notika tādēļ, ka ebrejus vienmēr audzināja, liekot saprast, ka informācija ir pati svarīgākā lieta pasaulē. Tev var atņemt naudu, māju, mašīnu un pat grāmatas. Taču to, kas ir tev galvā, tev atņemt nevar. Tādēļ, ja kaut ko esi uzzinājis, dzirdējis, redzējis, – pastāsti vecākajiem. Tā nav tava darīšana, vai tas ir svarīgi vai nav, vai tā ir laba vēsts vai slikta. Viss jaunais tev jāpavēsta vecākajiem, un nav svarīgi, cik tev pašam gadu. Saprati? Vecākajiem. Un viņi sapratīs, ko ar to iesākt – paziņot visiem pārējiem ebrejiem vai tikai tuvākajiem un radiniekiem, kā arī neesošās kopienas neoficiālajam vadītājam. Vai arī noslēpt to kā dārgakmeni, līdz pienāks laiks. Ar neebrejiem varēja dalīties naudā, maizē, vienvārdsakot, visā, tikai ne informācijā. Taču man ir jau 57 gadi, gandrīz visi mani varoņi jau ir kapā, bet ebreju Gaisinā vairs nav. Pagalam un aizbraukuši. Un es arī pats esmu aizbraucis un gandrīz arī nomiris. Tādēļ tagad jau drīkstu. Īpaši es – jo tā arī neesmu kļuvis par pareizu ebreju.

Gaisinas biznesa skola

Reiz mēs kopā ar Odesas ebreju Žeņu Adlerovu, kuru vecāki sešpadsmit gadu vecumā aizveda uz Ņujorku un kuram bija divas augstākās izglītības – finansēs un mārketingā –, izdevām žurnālus Fly & Drive un Travel + Leisure. Starp citu, viņš ilgu laiku bija Rīgas žurnālu Next, Riga Now un vēl kaut kādu tādu īpašnieks, vairs neatceros. Lūk, un viņam ar ebrejiem raksturīgu monoloģismu patika stāstīt pamācošus piemērus no amerikāņu mārketinga mācību grāmatām. Vienreiz man tas apnika un es paziņoju, ka visu to pats zinu, jo savulaik esmu beidzis HBS. Satriekts par tādu nekaunību, Žeņa atcirta – stāstīt, ka esmu pabeidzis Hārvarda Biznesa skolu, es varu kādam citam, taču viņam nu gan ne. Es savukārt paskaidroju, ka runāju nevis par Hārvardu, bet par Gaisinas biznesa skolu un ka mana izglītība ir daudzkārt vērtīgāka tādēļ, ka to es ieguvu daudz agrāk nekā viņš, turklāt arī tās izmantošanas pieredze man ir daudz bagātāka. Žeņa tūdaļ pat nomierinājās – paldies dievam, viņa amerikāņu izglītību neviens neaizskāra. Un bija gatavs klausīties.

Pirmais piemērs.

Kad man bija seši gadi, es biju “Mosjas Urmana mazdēls”, bet mans bērnības draugs Paša Kotlovskis bija “ Kurpnieka Moišes mazdēls”. Kad mums palika kādi četrpadsmit, es kļuvu par “Henriha Zibraka dēlu”, bet Paša tā arī palika “Kurpnieka Moišes mazdēls”. Un tad es sapratu, ka Pašas tēvs nav brends. Tas ir mārketings. Tagad – par finansēm. Pēc ebreju likumiem, naudu nedrīkst aizdot ar procentiem. Tādēļ ebrejs augļotājs – tas ir šausmīgi, tādu cilvēku ebreji uzskata par izdzimumu. Un nežēlsirdīgais ebreju dievs noteikti viņu sodīs, bet, ja nepaspēs sodīt, būdams aizņemts tajā brīdī, tad sodīs viņa dēlus vai mazdēlus. Aizdot naudu var. Tikai – bez procentiem. Un vēl viens stingrs ebreju likums: parādniekam nedrīkst atgādināt par parādu. Pat ja viņš ir ņēmis uz trim dienām, bet pagājuši jau trīs mēneši. Un ebreji arī neatgādināja. Krieviem un ukraiņiem tāda likuma nav, tādēļ tie atgādināja saviem parādniekiem pašos nepiemērotākajos brīžos. Bet ebrejs klusēja un gaidīja. Tiesa, laiku pa laikam viņš savam parādniekam lūdza kādu pakalpojumu, piemēram, palīdzēt saskaldīt malku. Un tas ar prieku palīdzēja. Jo tas neko nemaksāja. Skaidra lieta, uz katru ebreja saskaldītu pagali sanāca pa desmit krieva, taču krievu cilvēkam tas tikai uzlaboja garastāvokli: viņš varēja justies veiklāks, stiprāks un prasmīgāks. Pēc tam iedzēruši pa glāzītei šņabja, abi šķīrās. Un krievs labā noskaņojumā gāja mājup. Citu reizi vajadzēja pasēdēt ar bērnu, palīdzēt izcelt vecu riekstu koku un tā tālāk. Laikā, kamēr parāds netika atdots, ebreju ģimenei pakalpojumi un palīdzība tika par desmit reizes lielāku summu. Ja to pārskaitītu naudā. Taču ebreji nepārskaitīja. Kāpēc gan? Mēs taču esam draugi. Vēlāk arī parāds tika atdots. Turklāt ebrejs bija pirmais rindā – viņš taču nebija atgādinājis. Un no viņa vienmēr varēja aizņemties vēlreiz, nebaidoties, ka viņš dīks par atdošanu. Tā ka Hārvarda grāds finansēs un mārketingā ir bērna šļupsti salīdzinājumā ar Gaisinas BS.

Ebreju kāzas

Par ebreju kāzām var uzrakstīt veselu biezu grāmatu. Lieta tāda, ka ebreju kāzām ir vismaz trīs funkcijas: pirmā – savākt naudu jaunajam pārim, jo tikai tuvinieki, kas labi zina, kāda ir situācija jaunajā ģimenē, kāda ir jaunā pāra un viņu vecāku gaume, spēj uzdāvināt kaut ko praktisku un noderīgu. Un, lūk, šeit ebreji parēķinās dāvanas cenu, un runa nav par to, cik tas maksā mehāniski. Tiks novērtēts, kādā mērā dāvana ir deficīts. Visiem pārējiem jādāvina nauda. 1974. gadā likmes bija aptuveni šādas: pieaugušie – 25 rubļi, tas attiecas uz, ja var tā teikt, pavisam svešiem cilvēkiem, pārējiem jādod nedaudz, kaut vai par 5 rubļiem vairāk. Kamēr bērns nedzer, viņa vārdā naudu vēl nedod, līdz ar to var teikt, ka bērniem līdz 17 gadiem kāzas ir bez maksas. Pēc 17 gadiem likme būs 10 rubļu. Minimālais cilvēku skaits vienkāršās kāzās – simts. Tādējādi jūs saprotat, ka vismaz pirmajā laikā jaunais pāris badā nebūs. Otrā kāzu funkcija – biznesa klubs. Uz ebreju kāzām sabrauc cilvēki no visas valsts. Pēc tā saucamās svinīgās daļas vīrieši nosēžas sāņus un sākas informācijas un iespēju apmaiņa. Kāds var “dabūt” linus, kāds cits – mežu, vēl kāds – kokvilnu. Nu, un trešā funkcija – tas ir līgavu tirgus. Ebreju meitenei pie vīra jāiziet līdz 21 gada vecumam. Vēlāk viņa kļūst par nostāvējušos kefīru. Tādēļ, kad meitene sasniedz divdesmit, viņas liktenī dalību sākt ņemt visi paziņas. Nē, protams, meitene var atrast vīru arī pati; tā ir liela laime. Ja viņa iziet pie ebreja. Jauktas laulības netiks pieņemtas. Ebreji ir internacionālisti; visas citas tautības šajā ziņā ir pilnīgi vienlīdzīgas.

Piemēram. Es ar savu draugu Romu Jablonski sēžu kārtējās ebreju kāzās. Es vēl neesmu līgavainis. Bet Roma – ir. Par līgavaini tu kļūsti, ja esi beidzis vai taisies sekmīgi beigt institūtu. Nevis vienkārši beigt, bet sekmīgi – pasvītroju. Ja tu neesi spējīgs mācīties institūtā, tev ir jādien armijā, bet ne tādēļ, ka armija iztaisīs no tevis vīrieti. Vīrietis tai jāiztaisa no krieviem vai ukraiņiem. Pareiza ebreju zēna dzīvē armija – tā ir nelaime. Un, ja puiku paņem armijā, tad galīgi vēl nav skaidrs, kāds viņš atgriezīsies atpakaļ. Jo atgriezties viņš var jau kā krievs. Tātad, ja nespēj mācīties – pārnāc no dienesta un precies. Roma pameta skolu pēc astotās klases. Neviens viņu nenosodīja. Romas tēvs nomira, kad Romam bija deviņi. Jaunākajam bija pieci. Viņa ebreju mamma, kā jau ebreju sievietei pienākas, visu savu garo mūžu slimoja. Tādēļ Roma pēc skolas sāka strādāt. Astoņpadsmit gados aizgāja armijā. Divdesmit gados – atgriezās. Būdams jau gandrīz krievs. Taču, tā kā viņš bija gandrīz vai bārenis, pilsētā nesāka piesieties viņa krievu manierēm. Ārons Moisejevičs Šneiders viņu pieņēma darbā. Par ebreju kāzām var uzrakstīt biezu grāmatu, bet par Ārona Šneidera dzīvi var uzrakstīt četrus sējumus. Visu viņa ģimeni vācieši nošāva viņu pašu mājas pagalmā, bet Āronu vienkārši neatrada – viņš slēpās bēniņos un pa spraugu vēroja nošaušanu. Āronam bija četrpadsmit. Par spīti visam, viņš kļuva par miljonāru. Es nepārspīlēju. Taču tas ir vēl pavisam cits stāsts.

Vārdu sakot, Romam bija labs darbs. Viņš brauca tālos komandējumos, kaut ko veda turp, kaut ko – atpakaļ. Roma daudz nerunāja, jo stipri stostījās; jautājumus neuzdeva. Un lūk, pie mums piepeld klasisks ebreju saprecinātājs:

– Oi, cik patīkami redzēt ebreju zēnus!

“Bet vai tad te ir vēl kādi neebreju?” es nodomāju, taču skaļi neko neteicu. Es sapratu, ka nav atnākuši manis dēļ.

– Bet, klau, iedzersim pa piecdesmit!

Iedzērām.

– Roma, – viņš saka, – tu redzi tur, lūk, to meiteni?

– Nu, ne-ne-neko sev čiksa.

– Maijiņa, Maijiņa, – saka saprecinātājs, kam acīmredzami neiepatikās vārds “čiksa”. Un šķielē uz mani, kas acīmredzami neesmu līgavainis, lai gan par Romu tikai divus gadus jaunāks, un klausīties arī vēl tā kā būtu par jaunu. Turklāt tādas sarunas mēdz risināt tête-à-tête. Taču visi zina, ka Roma stostās un ka es esmu viņa tuvākais draugs, tādēļ mani prom nedzen. Saprecinātājs saka:

– Trīsistabu dzīvoklis Odesā, trīsdesmit tūkstoši uz grāmatiņas un darbs par taksistu Odesā.

Roma klusē – domā vai kaut ko gaida, nav saprotams. Tad saprecinātājs piebilst:

– Ja nu pēkšņi izdomāsi, ka gribi mācīties, viņas vecāki ir pasniedzēji Tehnoloģiskajā institūtā un var tevi iekārtot vakara nodaļā.

Iztēloties Romu dienas nodaļā nespēja pat saprecinātājs.

– Paklau, vēl pa piecdesmit.

Izdzeram.

– Taču ir viens noteikums, – saka saprecinātājs, – vajag pusgadu aplidot.

Te ir jāpaskaidro, ka ikvienā bildināšanā gan radiniekiem, gan paziņām jāzina, ka viss noticis aiz mīlestības. Un viss izskatās ticami. Skaidrs, kurās kāzās iepazinušies. Visas līgavaiņa vizītes tiek spēcīgi izafišētas. Roma aplido. Un tas ir ļoti svarīgi. Jo pie mums labai meitenei saprecinātāja pakalpojumi navnepieciešami. Aplidošanas ilūzijai jābūt pilnīgai. Ja cilvēki dzīvo vienā pilsētā, tad svarīgi, lai viņus bieži redzētu kopā. Ja dažādās – līgavainis cenšas zvanīt nevis no mājām, bet no pasta, lai visi zinātu, uz kurieni viņš zvana. Nekāda slinkošana nav pieļaujama, citādi kāzu nebūs. Roma domā. Bet pēc tam negaidīti, pat man negaidīti, bez kādas stostīšanās, skaidri un stingri noskalda:

– Nē!

– Roma, – uzsāk saprecinātājs, – tu...

– Nē, – jau nikni saka Roma. Saprecinātājs ātri aiziet. Meitene Maija ir aptuveni manā vecumā un no tāluma izskatās itin simpātiska. Es viņu uzaicinu uz lēno deju. Meitene ir simpātiska arī tuvumā. Smejas par maniem jokiem, labi smaida, nespiežas klāt, taču arī neattālinās. Ko bija saskatījis Roma un ko nebiju ieraudzījis es, pilnīgi nav saprotams. Atgriezies pie galdiņa, jautāju, kas par vainu.

– Viņš mani piečakarēt gribēja.

– Tu domā, ka viss tas par trīsistabu dzīvokli, naudu un darbu ir diršana? – es brīnos.

– N-n-nē, tā ir patiesība. Taču ebreju kāzas notiek tikai vasarā. Tas nozīmē, ka būtu jāaplido gads.

Manuprāt, pusgads vai gads – nav liela starpība, ja jau esi iesaistījies šajā programmā. Taču Romam tā nelikās. Viņš bija godīgs un principiāls puisis. Nomira no infarkta pirms diviem gadiem. Tā arī neapprecējies.

Marks Jakovļevičs Špiļmans

Mūsu pilsētā bija daudz neparastu cilvēku. Viens tāds bija Marks Jakovļevičs Špiļmans. Marks Jakovļevičs bija pats slavenākais kukuļdevējs Padomju Savienībā. No visas, kā mēdza teikt, neaptveramās dzimtenes malu malām brauca šurp cilvēki, kas bija atveduši līdzi savu problēmu un divas paciņas naudas. Lielākā paciņa bija paredzēta ministram, ministra vietniekam vai kādam citam priekšniekam, kurš varēja jautājumu atrisināt, mazākā – Markam Jakovļevičam pašam. Satriecošākais šajos darījumos bija tas, ka Špiļmanam kukuli vajadzēja iedot cilvēkam, kuru viņš nekad nebija sastapis, un tas bija jāizdara jau pirmajā tikšanās reizē. Skaidra lieta, ka, ilgstoši darbojoties šajā nozarē, izveidojās arī pazīšanās, taču Marks Jakovļevičs nekad neprasīja naudu restorānam un laiku, lai iepazītos tuvāk. Kā viņš rīkojās, nezina neviens un vairs nekad arī neuzzinās. Taču dažas no šī ģeniālā psihologa metodēm man tika kā viņa mazmeitas potenciālajam līgavainim. Es, protams, tad vēl biju jauns, nekaunīgs un tam atbilstoši – stulbs. Man likās, ka vecajam vīram vienkārši patīkami papļāpāt ar jaunu cilvēku. Ka tas bija mēģinājums izdot pie vīra mazmeitu, es nesapratu. Nu, viņš paaicināja Viku, lai atnes tēju un cepumus. Nu, bet Gaisinā taču arī nebija pieņemts sēdēt pie tukša galda. Un vecais patrenkāja mazmeitu pāris reizes šurpu turpu. Nu, visi veči jau ir tādi apnicīgi, bet ebreju – jo īpaši. Reiz viņš nedaudz pieskārās metodikai, kā iedot kukuli nepazīstamam cilvēkam. Taču mani tas neinteresēja, un viņš ātri sāka runāt par ko citu. Vienīgais, ko es atceros, bija punkts, ka uzticība jāiekaro tajā laika sprīdī, kad tu ej no durvīm līdz krēslam, kurā tev būs jāapsēžas. Kāpēc tieši ejot? Kāpēc to nevarēja darīt sēžot? Es nezinu. Taču tā teica dižais Marks Jakovļevičs. Kāpēc uzreiz – dižais? Paskaidroju. Vienīgā metode, kuru es apguvu, bija tā, ar kuras palīdzību var dabūt biļetes dzelzceļa kasē, kad nav biļešu. Tiem, kas atceras padomju laikus, paskaidrot neko nevajag, bet tiem, kuri jau vairs neatceras, par laimi, neko arī nevar paskaidrot. Tātad ir vajadzīga biļete. Biļešu nav. Tu pieej pie kases lodziņa. Ieraudzījis pie tā vēl sešus kandidātus, tu sāc rīkoties. Kāda ir ideja? Tev jāiztēlojas, ka tu vālē kasieri. Jāiztēlojas pilnīgi reāli. Ja tu to nespēj, nekas neiznāks. Trenējies. Domā par to, ko tu labāk spēj iztēloties vai kas tevi vairāk uzbudina. Tā ir tava problēma. Taču, kā saka aktieri, tev jāiedzīvojas tēlā. Tas nav vienkāršs uzdevums. Tu redzi kasieri daļēji, viņa sēž. Tu nevari viņai pateikt – bet jūs piecelieties, lūdzu, un paejieties. Vai sakārtojiet matus. Tev var palīdzēt vienīgi tava iztēle. Ja spēsi dzīvi iztēloties – saņemsi biļeti. Ja nespēsi – biļetes nebūs. Šo metodi es apguvu ātri un veiksmīgi to izmantoju. Patiesības labad gan pastāstīšu par vienu gadījumu, kad sistēma nenostrādāja. Tas notika 2000. gadā. Tolaik jau problēmas ar biļetēm bija izgaisušas – līdz ar iedzīvotāju naudiņu. Un lūk, šajā pilnīga bezdeficīta laikā viena no mūsu līdzstrādniecēm nevarēja nopirkt biļeti sev vajadzīgajā datumā uz Voroņežu. Skaidrs, ka to vajadzēja izdarīt laikus, taču, tā kā viņas tēvs bija atvaļināts pulkvedis un pazīšanās joprojām bija, viņš tai izkārtoja kaut kādu neīstu apliecību, ka viņa ir medicīnas māsa kara daļā un var iegādāties biļetes karavīru kasē. Tādas kases bija. Taču pat šajā kasē vajadzīgo biļešu nebija. Meitene bija novesta līdz asarām. Un te es pieteicos palīdzēt. Teicu, ka protu izmangot, spiežu uz līdzjūtību. Vārdu sakot, aizbraucām līdz Paveļecas stacijai; biļešu nebija, nebija arī rindu. Kasieres varēja labi redzēt, pat no attāluma. Un te es ar šausmām atklāju, ka nespēju neko izdarīt, nav iztēles. Es vēl neesmu vecs, man ir 43 gadi, taču kasieres šoreiz bija kā atlasītas – nevienai nebija mazāk par 60, sakoptības pakāpe – nulle. Iespējams, ka viņām nebija palielināta alga un strādāt bija palikušas tikai tās, kuras nespēja atrast citu darbu. Un uz viņu vietām vairs nebija citu pretendentu. Mana meitene nervozē – kāpēc gan es neeju pie kasēm, kamēr es skaidri apjaušu, ka no manis varbūt gerontologs arī varētu iznākt, taču maniaks gerontofils gan nekādi. Viss. Tai brīdī lodziņā “Administrators” parādījās sieviete, pajauna, ap 45 gadiem, krāsotām lūpām. Ja jums nav bijis kādu divu gadu atturības perioda, jūs neparko nespēsit iztēloties to, ko iztēlojos es. Pēc 30 sekundēm viņa, pierakstījusi manu uzvārdu, teica: “Pieejiet pie karavīru kases.”

Raksts no Aprīlis 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela