Flight 19 atgriežas

“Pirmais latviešu rokenrola pārstāvis, pats pirmais, kas to aizsāka. Pirmais, kas izdzirdēja šo jauno, līdz šim nezināmo mūziku savas dzimtās valsts valdības aizliegtajā īso viļņu radiostacijā. Pirmais, kurš izgatavoja elektrisko ģitāru. Pirmais, kurš nodibināja pirmo rokenrola grupu PSRS (1961)” – teikts Kalifornijā producētās topošās dokumentālās filmas Rockin’ The Kremlin projekta izklāstā. “Pēc trīs veiksmīgu rokgrupu – The Revengers, Natural Product, Three&A Half izveides viņš visbeidzot (1974. gadā) emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm.”

Kas tad notika pirms šī “visbeidzot”? Kas noteica traģiska zaudējuma sajūtu vēl ilgi pēc Seiska aizbraukšanas gandrīz vai visos, kas viņu pazina, bija kopā ar viņu spēlējuši vai kaut reizi dzirdējuši viņu dziedam? Klifs, Edvīns Sirmbārdis, grupas Natural Product dalībnieks, to skaidro ar Seiska pārdabisko personības valdzinājumu, kas neizbēgami iespaidojusi katru, kas vien gadījies tās starojuma zonā: “Viņš nekad nebija dusmīgs vai noskumis – viens vienīgs labestības un prieka izvirdums, cilvēks ar ļoti spilgtu, izsmalcinātu ritma un stila izjūtu – no country, blues līdz soul. Kur viņš parādījās, tur gaiss sāka vibrēt. Jo viņš pats bija mūzikas un vīrišķības iemiesojums. Seiskim pat nebija jāspēlē, lai sievietes, viņu ieraugot, sāktu trīcēt, bet veči sarosītos. Mūziķiem, padzirdot, ka pasākumā piedalīsies Seiskis, bija skaidrs, ka notikuma nozīme līdz ar to desmitkāršosies.” Par Seiska spējām iespaidot masas liecināja miliču ķēdes un satiksmei slēgtās ielas Padomju Savienības pilsētās, kur notika Seiska un viņa grupas koncerti. Seiskim mūzika bija sinonīms brīvībai, padomju varai – “pūstošā” kapitālisma, NATO un “Amerikas Balss” ierocis. Un varai nekas cits neatlika, kā atslēgt elektrību, bet Seiskim – pamest savu pilsētu.

Nokļuvis Amerikā, Seiskis pievienojas pirmajai no PSRS izkļuvušo mūziķu rokgrupai Sasha i Yura, daudz koncertē, uzstājas telekanāla ABC koncertsērijās The Midnight Series, CBS News ar Volteru Kronkaitu (Walter Cronkite) un ABC-TV’s Good Morning, America ar Deividu Hārtmenu (David Hartman). 1978. gadā Sanfrancisko Seiskis dibina savu pirmo ierakstu studiju, pēc septiņiem gadiem pārceļas uz Sandjego, studē Palomaras koledžā (1986–1990 Seiskis ieraksta un raksta, aranžē un producē, studijā Flight 19 top viņa pirmā rokgrupa ar tādu pašu nosaukumu, viņš atklāj un palīdz realizēties jauniem talantiem – viens no tiem – Edijs Veders no Pearl Jam savā pirmajā albumā pateicas Seiskim kā savam skolotājam. Šogad Seiskis izdevis savu pirmo CD[1. www.cdbaby.com/cd/moonlightjam], gatavo izdošanai nākamos, un sola turpmāk bieži būt Rīgā.

N.L.

Ninuce Leimane, Juris Zvirgzdiņš: Ķersimies vērsim pie ragiem – kas ir rokenrols?

Seiskis:Ja pie ragiem, tad sākšu ar ļoti svarīgu ritmisku aspektu: rokenrolā stiprs uzsvars tiek otrajai un ceturtajai takts daļai, atšķirībā no klasiskās vai country mūzikas, kurā uzsvērta pirmā un trešā. Šī primitīvā ritma saknes vai dzīles – sauc, kā gribi – man palaimējās izjust pirms divdesmit sešiem gadiem Amerikas dienvidos, maza Alabamas ciematiņa baptistu baznīcā, kur biju vienīgais baltais starp melnajiem. Tas skats, kad ceremonijas laikā visus klātesošos pārņēma ritmisks transs, un viņi sita plaukstas un dziedāja kopā ar kori un muzikantiem, mani totāli satrieca. Manuprāt, rokenrols sajaucis un apvienojis sevī dažādas ietekmes – no gospel, boogie woogie, blues līdz country. Man personīgi tas ir dzīvinošs ritms un enerģija kā ķermenim, tā garam.

Leimane, Zvirgzdiņš: Pastāsti, kādas ir tavas pirmās atmiņas par Rīgu?

Seiskis:Elizabetes iela 103 – pati pēdējā māja, blakus Rīgas stacijai. Tur dzīvoja latvieši, krievi, poļi, ukraiņi, ebreji, kaut kādā mērā nemīlot citam citu, bet jo īpaši – ebrejus. Bērnus, protams, tas neinteresēja – pagalmā visi bijām savējie. Mana mamma cienāja un baroja visus kaimiņu bērnus, lai ko es būtu pie mums atvedis, tāpat kā citas mammas. O, jā, es atceros gan dažus iespaidīgus momentus no savas bērnības! Pirmais, kad biju aizgājis ciemos pie kāda drauga, un viņš atrada sava tēva pistoli (tēvs bija virsnieks). Draugs, lieloties, nomērķēja uz mani un nospieda gaili. Lode aizsvilpa ­­­man gar ausi un ietriecās vecā ģitārā, kas kā dekorācija karājās pie sienas. Vēl atceros klubu blakus mūsu mājai, kur sestdienās spēlēja orķestris un bija dejas, kas parasti beidzās ar kautiņiem starp zaldātiem un matrožiem. Bērniem tā bija jautra izklaide, taču reiz kautiņš beidzās ar asinsizliešanu – jūrnieks zvēla zaldātam pa galvu ar ģitāru, bet zaldāts izvilka nazi un jūrnieku nodūra. Nekustīgs ķermenis un mūzikas instruments – tikpat neaptverama likās varbūt vienīgi doma par Visuma bezgalību – pirmsskolas vecumā bieži skrēju uz Operas parciņu pie sava drauga astronoma, kurš tur sēdēja mazā būdiņā un ļāva man skatīties teleskopā.

Zvirgzdiņš: Es savukārt atceros tevi rītos “Mazajā Lunā”...

Seiskis:Jā, rītos vai uz paģirām. Bet tas jau bija vēlāk, kad Rīgā bija zināms katrs akmens, katrs dīvainis un visi unikālie tipāži – cilvēki, suņi un kaķi, un arī mani tie visi pazina. Cik atceros, varēja satikt ikvienu, ko vien vēlies, zinot, kurā kafejnīcā un ap kuru laiku katrs iegriežas. Tā laika jauniešiem Rīga bija īsta izklaides un saskarsmes Meka. Pēc daudzajiem Amerikā nodzīvotiem gadiem un pasaules apceļojumiem pirmo reizi iebraucot Rīgā, kaklā sakāpa kamols – vai tiešām esmu atkal mājās?

Leimane, Zvirgzdiņš:Tu stāstīji, ka pirmo reizi ģitāru esot dzirdējis Jaunatnes teātrī.

Seiskis: Šķiet, man bija deviņi gadi, kad ģitāra pirmo reizi pārsteidza kā mūzikas instruments, nevis sienas dekors vai kautiņu atribūts. Atceros, ka pamodos tajā brīdī, kad uz skatuves stāvēja jauns cilvēks Belcebula kostīmā un dziedāja tolaik populāro Īva Montāna dziesmu “C’est si bon”, ko es pietiekami labi zināju, lai saprastu, ka viņš dzied nepareizi – nevis franču valodā, bet kaut kādu kalambūru no vārdiem ar galotni -on. Taču ne jau tas mani satrieca, bet gan acīmredzamais fakts, ka iespējams vienlaikus dziedāt un spēlēt ģitāru. Pārdzīvojums neļāva sagaidīt cēliena beigas, un es izskrēju no zāles. Atradu durvis uz aizkulisēm, meitenes triko un krūšturos garāmskrienot bužināja man matus, jautāja, kā sauc un ko te daru. Teicu, ka gribu satikt aktieri, kas spēlēja ģitāru, un viņas parādīja tā puiša ģērbtuvi. Pa pusatvērtām durvīm skatījos, kā viņš grimējas nākamajam izgājienam. “Ko tu gribi?” viņš jautāja, ieraudzījis mani spogulī. Nomurmināju, ka gribu dziedāt un spēlēt ģitāru, un vai viņš nevarētu man to iemācīt. Viņš lika man pienākt tuvāk un parādīt savus pirkstus. Tos apskatījis, teica, ka nekas nesanāks. “Kāpēc?” es iesaucos, un atbilde bija briesmīga: “Tev ir mazi pirksti.” Man izsprāga asaras, es izrāvu pirkstus no viņa rokām un izdrāzos ārā no teātra. Sajūta bija ļoti pretīga, visu dienu un vakaru skatījos uz saviem pirkstiem, gudrodams, kā lai tos pagarina. Naktī paņēmu šķēres un iegriezu starp pirkstiem. Briesmīgas sāpes, kliedziena pamodinātā mamma, asinis un asaras...

Leimane, Zvirgzdiņš: Kas bija tavi skolotāji? Ar ko kopā tu spēlēji?

Seiskis:Mans pirmais ģitārspēles skolotājs bija sešpadsmitgadīgais čigāns Koļa Zelta Zobs. Tiesa gan, viņš mani nemācīja, es vienkārši staigāju Koļam pa pēdām parkos un ballītēs, kurās viņš spēlēja. Skatījos, klausījos un iegaumēju akordus, tad skrēju uz mājām un mēģināju spēlēt kā viņš. Ģitāru man bija aizdevis lāga večuks, Dzelzceļnieku kluba Tautas instrumentu ansambļa vadītājs. Notrinu pirkstus līdz asinīm gar basa balalaikas stīgām un pacietu grupas biedru zobgalības, lai tikai varētu dabūt uz mājām ģitāru. Man bija jau vienpadsmit, kad spēlēju gandrīz tikpat labi kā Zelta Zobs. Sākām spēlēt divatā ballītēs, kāzās, un visiem ļoti patika, ka kopā ar čigānu uzstājas mazs puika. Kad pēc daudziem gadiem Amerikā laimējās iepazīties un pavadīt vakaru ar leģendāro Čaku Beriju (Chuck Berry), viņš man ar kaut ko atgādināja čigānu Koļu...
Bet tad nāca īstā mīlestība – rokenrols. No paziņām padzirdēju, ka Rīgā ir divi čaļi, kas arī spēlē ģitāru un mīl šo jauno mūziku. Es viņus sameklēju – Zeneku Januško un Vladimiru Bodrovu. Viņi tāpat kā es klausījās Radio Luxembourg un zināja daudzas amerikāņu dziesmas, pat divbalsīgi dziedāja Everly Brothers gabalus. Mēs kļuvām tuvi draugi, un, kad Zeneka un Vladimira kaimiņš Kots (Kostja Dimitrijevs) sāka spēlēt bungas, nodibinājās mana pirmā grupa The Revengers.

Leimane, Zvirgzdiņš: Un kur palika Koļa Zelta Zobs?

Seiskis: Manai mammai bija rotaslietu lādīte, bet reiz tā izrādījās tukša. Es meklēju Koļu, bet neatradu – viņš bija vienkārši pazudis. Pēc vairākiem gadiem redzu, ka pa Krišjāņa Barona ielu, parka pusē, divi drāžas pakaļ vienam, kliegdami: “Ķeriet zagli!” Koļa skrēja pāri sliedēm, un manu acu priekšā viņu notrieca tramvajs. “Tas esi tu...” – viņš paspēja pateikt, kad biju pieskrējis klāt, un, iebāzis pirkstus sāpju pārgrieztajā mutē, norāva no zoba zelta kronīti un pameta to manā virzienā...

Leimane, Zvirgzdiņš:Arhitektūra esot sastingusi mūzika. Tev apnika tas sastingums vai bija citi iemesli?

Seiskis: Mammas iespaidā sāku studēt arhitektūru, bet mana galva bija pilna ar visu ko citu, tikai ne sistemātiskām mācībām. Tas noteikti nebija mans aicinājums, taču tagad ar baudu “klausos” tādus ģēnijus kā Frenku Loidu Raitu vai Gaudi, kad vien nokļūstu viņu šedevru tuvumā.

Leimane, Zvirgzdiņš: Kad tu saprati, kas ir tavs aicinājums?

Seiskis: Tolaik bija varbūt tikai divi valsts radiokanāli – abos gan skanēja viens un tas pats – , bet mani glāba cits radio, ko Rīgā bija grūti noslāpēt, un īsviļņos varēja uztvert Rietumus. Pirmo radioaparātu mamma nopirka, kad man bija seši gadi, un es, var teikt, tajā dzīvoju. Mammai bieži vien nācās mani, aizmigušu pie radiolas, nest uz gultu. Es klausījos visu pasauli, bet visvairāk man patika “mūzika angļu valodā”. Un pati valoda man šķita maģiska. Vissatriecošākais mirklis – kad pirmo reizi izdzirdēju Bila Heilija Rock Around the Clock. Tad arī man kļuva skaidrs, ar ko gribu nodarboties visu savu mūžu. Bet tai pašā laikā man nez kādēļ patika arī īsta folkmūzika. Reiz kāds skolasbiedrs pateica, ka viņš dzied latviešu zēnu korī, un es aizgāju viņam līdzi uz mēģinājumu. Mani pieņēma, un es trīs mēnešus dziedāju latviešu tautas dziesmas. Līdz vasaras brīvdienām.

Leimane, Zvirgzdiņš:Tas latviešu zēns korists varbūt bija Pits Andersons?

Seiskis:Nebija vis. Ar Pitu iepazinos, kad gāju otrajā vai trešajā klasē un Dinamo klubā sāku trenēties sporta vingrošanā un akrobātikā. Mums bija kopīga aizraušanās ar Rietumiem, īpaši – ar Ameriku. Izgriezām no žurnāliem bildītes, fotogrāfijas, krājām visādus papīrīšus ar “amerikāņu” uzrakstiem un kā īsti kolekcionāri mainījāmies. Kaut kur sadabūjām arī pirmās nelegālās skaņuplates, kas bija izgatavotas uz rentgena plastmasas. Domāju, ka mēs ar Pitu jau tad bijām lielākie rokenrola fanātiķi visā Rīgā. Neatceros, kāpēc mūsu bērnības ceļi pašķīrās, bet atkal satikāmies, kad man bija trīspadsmit un es jau spēlēju un dziedāju. Savā pirmajā – un vispār pirmajā – magnetofonā Dņepr no radio ierakstīju dažādus rokenrolus, pēc tam mēģināju saklausīt un pierakstīt vārdus, un Pits te bija neatsverams palīgs. Tāpēc angļu valodas stundās garlaikojos – zināju vairāk, nekā mācīja skolā.

Leimane, Zvirgzdiņš:Vai grupa Revengers arī tapa skolas laikā?

Seiskis:Jā, 1962. gadā, ja nemaldos. Sākām mēģināt kaut kādā pabriesmīgā fabrikas klubā, kas bija apkārts ar lozungiem, ļeņiniem un citiem vadoņiem, kas klusi noraudzījās, kā es bļāvu “Good Golly Miss Molly”. Kluba vadība mums atļāva uzstāties fabrikas Jaungada ballē. Atceros šoku klātesošo sejās, ka visas dziesmas bija angļu valodā. Pilsētā ātri izplatījās ziņa par grupu, kas spēlē tikai amerikāņu mūziku, un mūs sāka aicināt uz dažādiem klubiem, skolām, institūtiem. Bija daudz smieklīgu gadījumu, kad satrakoti direktori lauzās uz skatuvi, aurodami: “Prekraķiķ igraķ!”[2. Pārtraukt spēlēt! (krievu val.)] Mēs turpinājām, līdz šie atslēdza elektrību. Tas, protams, tikai vairoja jauniešu sajūsmu un mūsu popularitāti.

Leimane, Zvirgzdiņš:Kā tas bija – būt pūļa elkam? Vai sieviešu uzmanība tevi nenogurdināja?

Seiskis:Kā lai to pasaka... Visi šie blakus aspekti man nešķita svarīgi; tas nebija mans mērķis – iekarot simpātijas. Gribēju tikai dziedāt un spēlēt, es kaifoju no mūzikas, nedomādams par to, kādu reakciju tas izraisa – vai publika kliedz, raud vai dauza mēbeles. Es nekontrolēju ekstāzi, kurā nonāca klausītāji, un, bieži vien, arī savējo. Kā tagad saprotu, iemantodams popularitāti – un tā tas notiek jebkurā sabiedrībā – , kļūsti par magnētu, un tavas izvēles iespējas daudzkāršojas. Nevar teikt, ka es pilnībā būtu ignorējis privilēģiju izvēlēties labākās Rīgas meitenes, ar ko pavadīt laiku pēc koncertiem, taču rokenrolu mīlēju ne jau tāpēc, lai viņām kaut kā īpaši patiktu.

Leimane, Zvirgzdiņš: Sešdesmitajos gados un septiņdesmito sākumā Rīgā populārs bija Raimonds Pauls, Pits Andersons, Edvīns Sirmbārdis, brāļi Airapetjani, kas vēl?

Seiskis:Rīgas oficiālā mūzikas pasaule man bija galīgi sveša. Protams, zināju Raimonda Paula vārdu. “Naktī, klusās Vecrīgas ielās...” – tā ir viņa dziesma? Dažreiz redzēju viņu Rīgas ielās vai dzirdēju konservatorijas mūziķus par Paulu baumojam, taču iepazīties mums nav nācies. Atceros arī vārdu – Kublinskis. Pilsētu bija aplidojusi ziņa, ka Ziga Lorencs nopircis Fender Stratocaster – vienu no labākajām ģitārām pasaulē. Šķiet, tajā laikā viņš sāka vākt kopā grupu “Eolika”, un Kublinskis bija tās mākslinieciskais vadītājs. Tolaik dibinājās daudz dažādu grupu, un mēs visi, protams, cits citu pazinām. “Ziemeļblāzma”, Dreamers (ar Grišu Dimantu), brāļu Airapetjanu Jokers, ļoti augstā līmenī darbojās Rīgas džeza klubs ar neskaitāmiem jazz- un popsession... Vārdu sakot, – bija jautri.

Leimane, Zvirgzdiņš:Kur tev pašam visvairāk patika spēlēt?

Seiskis:Visburvīgākās atmiņas saglabājušās par vakariem Mākslas akadēmijā, kur pulcējās viss centra krējums – mākslinieki, aktieri, farsovšķiki, ārzemnieki, kriminālie, modeles, stukači, sportisti un, protams, visi muzikanti. Durvis aizvērās, un jautrība turpinājās līdz pieciem rītā. Mēs ar Pitu un mūsu grupu Natural Product tur bieži spēlējām, kļūdami aizvien populārāki ne tikai rokmūzikas cienītāju vidū, bet arī KGB, kas galu galā mums aizliedza spēlēt vispār. Man atlika vai nu nodzerties vai bēgt.

Leimane, Zvirgzdiņš: Spriežot pēc nostāstiem, nodzeršanās tev nedraudēja – kamēr citi meklējuši aliņus, ar ko salāpīties, tu esot enerģiski pucējis zobus, “it kā nekas nebūtu bijis”.

Seiskis:Jā, pohas pazinu tikai teorētiski.

Leimane, Zvirgzdiņš: Kas no tiem laikiem vēl palicis atmiņā?

Seiskis:Aizmirstas pazemojumi, tumsonība, rupjība, liekulība – mūzika mani vienmēr glābusi no depresijas un personīgās dzīves likstām, laikam tāpēc tieši vai netieši ar to saistās arī visas atmiņas. Agrā jaunībā, padzirdējuši, ka arī Tallinā ir rokenrola grupa, abi ar Pitu ielavījāmies vilcienā, noslēpāmies kupejā uz augšējā plaukta un agri no rīta izkāpām Tallinā, vakarā jau bijām klubā, kurā spēlēja Virmalisti (vēlāk – Optimisti). Mēs kļuvām labi draugi, īpaši – ar Heigo Mirku un ģitāristu Tommasu, un braucieni uz Tallinu brīvdienās kļuva par neatņemamu dzīves sastāvdaļu ne tikai mums ar Pitu, bet arī daudziem citiem jauniem rīdziniekiem. Tā nu var teikt, ka mēs ar Pitu pavērām ceļu uz “visrietumnieciskākajiem” padomju Rietumiem. O, tur varēja skatīties Somijas televīziju un kaut vai tāpēc vien padomju īstenība nešķita tik drūma kā citur. Un tad – armija. Drausmas, no kurām centos izvairīties, kā vien mācēdams, slēpos pie draugiem Jūrmalā... Mammai bija kolekcija no vismaz divdesmit manis ignorētām pavēstēm. Bet rudenī, kad biju iebraucis mājās, sešos no rīta man atbrauca pakaļ un aizveda uz medicīnisko komisiju. Tās bija beigas, tikpat kā nokļūt cietumā, un mana dzīve pārvērtās par murgu tieši tūkstoš un vienas nakts garumā. Īpaši nepanesami, jo Rīgā tai laikā risinājās unikāli notikumi.

Leimane, Zvirgzdiņš: Piemēram?

Seiskis:Piemēram, demonstrācija “Brīvību ģitārai”. Prātam neaptverami – Padomju Savienībā protests pret varu! Pēc armijas – varbūt pats svarīgākais bija iepazīšanās ar Djūku Elingtonu, viņa orķestri un džeza dziedātāju Dī Dī Bridžvoteri 1970. gadā Minskā. Atceros draudzību ar mūziķiem no tolaik populārajām poļu grupām Chervoni Gitari un Trubaduri, ar kuriem kopā veselu nedēļu dzīvoju Tallinas un Ļeņingradas viesnīcās un, uzdots par grupas dalībnieku, dziedāju skaņu pārbaudes mēģinājumos pirms koncertiem. Trubadūru bundzinieks Pāvels kļuva par manu vistuvāko un jautrāko draugu. Iebraucis Rīgā, viņš vienmēr taisnā ceļā nāca pie manis ar poļu vodku, un mamma gatavoja mums zaceni...
Atceros Melno jūru Gurzufā, kur 1969. gadā uzstājos ar gruzīnu grupu Zolotoje Runo un, pirmo reizi mūžā sapīpējies hašišu, dziedāju James Brown un strinkšķināju ģitāru ar zobiem (sens čigānu triks, ko biju aizguvis no Koļas Zelta Zoba). Kaukāzs un Svanetija, kur pa istabas logu, pamostoties, redzēju Elbrusa virsotni. Uzstāšanās Pleskavā un sarunas ar mūkiem klosterī par Dievu. Koncerts Viļņā, pēc kura arestēja daudz jauniešu, kas mūs pavadīja līdz stacijai. Rietumu Ukraina, kur pieci miliči mani vilka nost no skatuves gandrīz tūkstoš cilvēku acu priekšā, pūļa apgāztās un sadauzītās milicijas mašīnas... Jautri!

Leimane, Zvirgzdiņš:Un tad tavi un attīstītā sociālisma ceļi šķīrās.

Seiskis:Mūsu ceļi šķīrās ilgi pirms manas aizbraukšanas. Var pat teikt, ka tie nekad nebija savienojušies. 1974. gada beigās es pametu Rīgu, un 1975. gada pavasarī jau stāvēju uz Amerikas zemes. Neesmu juties ne varonis, ne taisnības cīnītājs. Vienkārši mīlēju amerikāņu mūziku un gribēju būt brīvs. Baiļu gan nekādu nebija. Ja nu vienīgi no domas, ka tā arī nodzīvošu, nekad neredzējis Riodežaneiro.

Leimane, Zvirgzdiņš: Parastais maršruts – Vīne, Roma, un tālāk – ASV. Vai atceries pirmos iespaidus?

Seiskis: Jā, maršruts bija ļoti interesants, sākot jau ar pēdējām padomijas šausmām Brestā, kad robežsargi negribēja mani laist pāri: izbraukšanas vīzas fotogrāfijā biju ar ūsām, bet viņu priekšā stāvēju gludi skūts. Tik tikko paspēju ielekt jau ātrumu uzņēmušā vilcienā, un tad nostrādāja mana armijas pieredze – izgāzu uz smīnošajiem tipiem formās visu man zināmo mātesvārdu krājumu, un – biju brīvs! Dievs zina, kāds eņģelis man stāvēja klāt... Apakšbikšu gumijā biju noslēpis mazu papīra gabaliņu, uz kura mikroskopiskiem burtiem bija uzrakstīti politieslodzīto vārdi. Vīnē to nodevu attiecīgajam dienestam.
Vīne šķita ļoti līdzīga Rīgai, tikai daudz tīrāka un smaržīgāka, galanti cilvēki, dāmas ar maziem sunīšiem skaistos kostīmiņos... Vīnē biju divas nedēļas, tad ar vilcienu cauri Alpiem braucu uz Romu. Un atkal veiksme! Manā kupejā – jauns itālis, kurš brīvi runā angļu valodā, Rudolfo Orricio, romietis, divu lielāko Itālijas mūzikas žurnālu korespondents. Sadraudzējāmies – par maz teikts, jutāmies kā brāļi! Rudolfo pazina labākos Romas mūziķus, mani izmitināja Marčello, tolaik slavenās grupas Banco Del Muto menedžeris, un es devos viņiem līdzi koncerttūrē pa Itāliju. Man pat izdevās uzrīkot koncertu ar ievērojamiem Romas muzikantiem. Tās bija bezrūpīgas, fantastiskas dienas, pirms nonācu savā bērnības sapņu zemē Amerikā.

Leimane, Zvirgzdiņš: ASV tu dzīvoji Vašingtonā, tagad – Sandjego, Kalifornijā. Pats izvēlējies, vai tā iznāca?

Seiskis:Atlidoju uz Ņujorku, un mans draugs Freds Fellers (mūsu draudzība iesākās Rīgā, viņš vairākas reizes bija Latvijā), no JFK lidostas aizveda mani uz Vašingtonu DC, kur viņam bija jānobeidz mācības juridiskajā fakultātē. Sabiju galvaspilsētā pusotru mēnesi, un tad cauri visām ASV ar mašīnu braucām uz Kaliforniju. Labāk neizdomāsi! Teksasā iekļuvām tornado, redzēju māju Memfisā, kurā piedzima Elviss, slaveno krustojumu 12th Street and Vine Kanzassitijā, Henka Viljamsa kovboja zābakus tikko atklātā muzejā Nešvilā, Bruce un Grand Canyon, Lasvegasu, Losandželosu, visu to neaprakstāmo dabu... Mūsu ceļš beidzās Bērklijā, Freda ģimenes mājā, kur es nodzīvoju divus gadus, līdz pārcēlos uz Sanfrancisko. 1987. gadā sadraudzējos ar ļoti interesantu jaunu cilvēku Niku Binkliju (Nick Binkley) un viņa sievu Daienu. Drīz vien Sandjego ar Niku nodibinājām skaņu ierakstu studiju, un tā nu es tur esmu. Jau divdesmit gadus.

Leimane, Zvirgzdiņš:Gan tavu skaņu ierakstu studiju, gan grupu sauc Flight 19. Kāpēc?

Seiskis:Lidojums no Romas uz Ameriku bija Flight 19. Arī mājai, kurā biju ierīkojis savu pirmo studiju, un parkošanās vietai bija numurs 19. Amerikas vēsturē Flight 19 iegājis 1945. gadā, kad Bermudu trīsstūrī pazuda Čārlija Teilora vadītā eskadriļa. Manas studijas nosaukumu noteica kāda man zīmīga detaļa: piloti paspēja pastāstīt par dīvainībām, kas notiek ar un ap viņu lidaparātiem, un tās bija pirmās un pēdējās bez vēsts pazudušo liecības, ko lidojumu centrā izdevās ierakstīt magnetofona lentē. Šis mistiskais gadījums transformējās manas studijas idejā – aizlidot mūzikā un nekad neatgriezties. Grupa Flight 19 veidojās un dzima manā studijā, nebija nekādas vajadzības meklēt citu nosaukumu.

Leimane, Zvirgzdiņš:Sešdesmito vidus, septiņdesmito sākums – apgriežas pasaule – Bērklija, Baeza, Parīze, Prāga, Morisons, Džoplina, sex, drugs & rock’n’roll... Kas no tā visa palicis pāri? Seisky, drugs & rock’n’roll?

Seiskis:Piekrītu, tā bija Renesanse ne tikai mūzikā. Diemžēl man tika tikai tās aste, taču es aizvien esmu jaunas Renesanses gaidās. Skumji, ka pasaule maina domas par Ameriku tagadējā prezidenta un viņa kabineta politisko spēļu dēļ. Bet vēlēšanas ir tuvu. Nu, nevar taču nieka septiņi gadi noslaucīt vairāk nekā divsimt gadu vēstures un to, ko Amerika nozīmējusi visai pasaulei! Sex, drugs & rock’n’roll... – to vienmēr var apmainīt pret secretaries, wine & elevator music. Neslēpšu – esmu izmēģinājis visas Amerikā pieejamās narkotikas, taču nekad neesmu bijis narkomāns. Man paveicies – tāds organisms!

Leimane, Zvirgzdiņš:Ar kādiem mūziķiem kopā esi spēlējis? Ko ieraksti?

Seiskis:Rīgā, šķiet, esmu spēlējis un džemmojis ar visiem tā laika muzikantiem un grupām, pat ar tādiem džezmeniem kā Einārs Raibais, Vadims Viadro, Vladimirs Boldirevs. Arī Amerikā esmu džemmojis ar ļoti daudziem, visus nosaukt nav iespējams, saukšu pazīstamākos: Džoana Baeza, Toms Fogertijs, grupa Santana, Edijs Veders (Pearl Jam). Pazīstu daudzas leģendāras personības amerikāņu mūzikā. Ierakstu visdažādāko tautību talantus un dažādu stilu mūziku, dažkārt arī klasisko mūziku. Arī pats rakstu mūziku un aranžēju, un producēju daudzus projektus. Nesen iznāca mans disks Moonlight Jam at the Gas Lamp, veltījums Sandjego.

Leimane, Zvirgzdiņš:Tu esi uzstājies Krievijā arī pēc PSRS sabrukuma. Kāda tur publika un koncertu atmosfēra, salīdzinot, piemēram, ar šīgada maijā “Sapņu fabrikā” pieredzēto?

Seiskis:Tā kā biju Amerikā pirmās krievu rokgrupas Sasha i Yura dalībnieks 1976. gadā, gribot negribot nācās sastapties ar daudzām Maskavas popzvaigznēm, kas bija izrāvušās uz Kaliforniju pie saviem draugiem Sašas un Juras, un Jura viņus visus pludināja pie manis, lai pie sevis izmitinu. Tas pats turpinājās, kad biju jau pārcēlies uz Sandjego. 1994. gadā iepazinos ar Maskavā pazīstamo Vjačeslavu Maležeku un savā studijā ierakstīju divus viņa diskus ar amerikāņu mūziķiem. Vēlāk Maležeks mūs ar mana drauga Nika Binklija grupu Street Dogs uzaicināja spēlēt Stasa Namina jaunajā roka kafejnīcā Maskavā, bet šī gada sākumā aizbraucām uz Kremli kā Maležeka jubilejas koncerta viesi. Uz Kremļa skatuves, klīrīgajai, stīvajai publikai pieklājīgi aplaudējot, jutos absolūti idiotiski. Rīgas un Maskavas publika nav salīdzināma. Tas bija fantastiski un sentimentāli – pēc tik daudziem gadiem būt uz skatuves ar savu bērnības draugu un dziedāt īstu rokenrolu – visaugstākā bauda! Publika “Sapņu fabrikā” knows how to rock![3. ...zina, kā rokot (angļu val.).]

Leimane, Zvirgzdiņš:Vai ASV izjuti nostalģiju pēc Latvijas?

Seiskis:Nekad neesmu sirdzis ar nostalģiju, un mani nav skārušas “ilgas pēc dzimtenes”. Tomēr, no lidostas tuvojoties pilsētas centram, kā jau teicu, rīklē milza kamols. It kā tā pati, tomēr pavisam cita Rīga. Pavisam savāda sajūta: eju pa Rīgu, viss it kā pazīstams, bet cilvēki sveši – ne draugu, ne paziņu, ne miliču, ne stukaču aiz muguras, ne laucinieku ar maisiem no Krievijas... Jutos kā tūrists. Tomēr bija viens patīkams moments Vecrīgā, kad kāds man uzsauca: “Ei, Seiski,[4. Iesauka Seiskis savulaik cēlusies no vārda saints skanējuma Lūisa Ārmstronga slavenajā dziesmā When the Saints Go Marching in, ko Valērijs bieži izpildīja.] kā iet?”, un pagāja garām.