Pirmais un pēdējais panks

Rīgas Laiks: Kur jūs īsti šobrīd dzīvojat?

Malkolms Maklarens: Es šobrīd dzīvoju Parīzē un Ņujorkā. Pusi uz pusi. Londonā es vairs īpaši bieži nemitinos kopš 80. gadu vidus, lai arī reizēm tur iebraucu. Man tur ir māja un ofiss, taču Londona man nekad nav patikusi. Kā jau tas bieži gadās, es biju spiests tur dzīvot savas draudzenes dēļ, kas bija angliete. Es paliku Londonā tikai viņas dēļ, un tad, kad mēs pašķīrāmies, es piepeši izjutu nenormālu brīvības sajūtu un devos dzīvot uz Parīzi. Nu jau kādus piecus gadus dzīvoju tikai Parīzē. Ir milzīga atšķirība starp Parīzi, Ņujorku un Londonu. Man patīk, ka Parīze un Ņujorka abas ir sievišķīgas pilsētas. Londona ir izteikti vīrišķīga. Daudzi cilvēki to nemaz tik viegli nepateiks, jo Ņujorka tiem šķiet visai raupja, smagnēja kā Manhetenas betons. Taču patiesībā tā ir galēji sievišķīga. Pilnīgi noteikti – pati stilīgākā Amerikas pilsēta. Atšķirīga no jebkuras citas vietas Amerikā, iespējams, vienīgā patiesi sievišķīgā pilsēta šajā valstī. Es tur jūtos ļoti komfortabli.

RL: Ko tas nozīmē – sievišķīga pilsēta?

Maklarens: Tā ir jutekliskāka, seksīgāka, bez šaubām, skaistāka, tāda pilsēta, kurā tiek runāts no sirds, tāda, kas ir kulturāli kopta, tāda, kurai piemīt īpaša inteliģence. Tāda, kas vienmēr spēj pārsteigt. Tā ir vieta, kurā tu joprojām spēj atklāt kaut ko jaunu, un Ņujorka tāda ir. Pārsteidzoša un pavedinoša. Londonā nekā tamlīdzīga nav, nekā pavedinoša. Londona ir brutāla, tā pat nemēģina tevi pavedināt. Salīdziniet Parīzes ielu kafejnīcas un Londonu, kur viss ir paslēpts – viegli var iedomāties pastaigu Parīzes ielās, bet pastaigāties Londonā ir kaut kas neiedomājams. Paskatieties uz Eifeļa torni – tas izskatās pēc seksīgām sievietes kājām tīkliņzeķēs. Parīzes ielas, tas, kā Parīze ir būvēta, tilti un viss pārējais – tas ir ļoti sievišķīgi. Ēdiens tur ir aicinošs, atvērts, Parīzē dzīvot ir ļoti patīkami. Tā ir vieta, kas ļauj tev sapņot. Londonā sapņot nav iespējams, tur realitāte vienmēr ir tev tieši sejā. Šo iemeslu dēļ es labprātāk dzīvoju Parīzē. Man tur ir labāk domāt, tas nebūtu iespējams Londonā. Es nesaku, ka Londona nebūtu radoša vieta, tā ir ļoti radoša, bet tā mūsdienās ir kļuvusi par daudz ķermeniska. Tā ir meļu pilsēta, visa Apvienotā Karaliste ir meļu nācija. Anglija ir izdzīvojusi tikai pateicoties tam, ka kļuvusi par krāpnieku kultūras čempioni. Tonijs Blērs ir pasaules čempions melošanā! Man tas nekad nav paticis, jau kopš piecu gadu vecuma. Londona ir vērsta uz produktu, tā ir maldinoša – ņemiet par piemēru Londonas restorānu ēdienu, tā ir vistīrākā krāpšana, izskatās labi no virspuses, bet, kad tu sāc ēst, tā ir pilnīgi bezgaršīga masa! (Gardi smejas.) Nekas Londonā nav tas, pēc kā izskatās! Visu savu mūžu, ko es tur nodzīvoju, es centos graut šo melošanas kultūru. Un man šķiet, ka panku estētikai tas ir kaut mazliet izdevies – satriekt angļu melošanas kultūru. Vismaz uz kādu brīdi. Panku estētika kā mākslas virziens kļuva tik aizraujošs tieši Londonā un Apvienotajā Karalistē tāpēc, ka tam izdevās atmaskot melošanas kultūru. Šī iemesla dēļ panki tā patika bērniem

RL:Ko tieši pankiem izdevās mainīt?

Maklarens: Viņi pārkāpa likumus, kurus briti bija uzturējuši īpaši rūpīgi – likumus par to, kādā veidā ir iespējams būt radošam. Tas pavēra iespēju kļūt radošam jebkuram, tas radīja “izdari to pats” kultūru. Un tas biedēja britus par visu vairāk – ka tagad jebkurš cilvēks uz ielas var kļūt par mākslinieku, ka tagad iespējams jebkas. Panki atļāva cilvēkiem radīt alternatīvu, viņi atjaunoja ticību tam, ka amatieris ir pārāks par profesionāli. Tā bija milzīga pārmaiņa. Tā padarīja neglīto par skaisto, tā pieļāva kļūdu kā mākslas darba sastāvdaļu, kļūdas izrādīšana kļuva par māksliniecisku aktu! Patiesībā tas bija sākums kultūrai, kas būtu daudz viengabalaināka. Anglija bija apmāta ar savu sabiedrības šķiru hierarhiju, ar to, ko mēs saucam par pecking order – panki sagrāva šo kārtību. Tas, ko viņi paveica, bija uz brīdi apturēta kultūras vienveidības nostiprināšanās, iespējams, ka tas neilga vairāk par gadu, jo šis process nav apturams, kultūras vienveidība ir globalizācijas procesa sastāvdaļa, taču panku iedibinātā kultūras dažādošanās joprojām nes augļus. Panki kļuva par jaunu mērvienību tam, kas ir cool, lai gan neviens neticēja, ka tas būs iespējams. Citiem vārdiem sakot, pasaule pārdefinēja priekšstatu par cool. Izklaides industrija saprata, ka tai turpmāk jāiekļauj savos produktos “panciskums”, lai tos varētu pārdot. Viņi bija spiesti algot pankus, lai varētu pārdot jebko. Šodien panki ir banku un korporāciju menedžeri, viņi ir pilnībā iekļāvušies šajā sistēmā, es viņus satieku katru dienu – Ņujorkā, Londonā, Milānā, Berlīnē, skaties, kur gribi. Tie ir tie paši bērni, kas tolaik bija divpadsmit gadus veci, un viņi joprojām ir panki! Tagad viņi piedalās korporāciju stratēģijas plānošanā!

RL:Un viņi tur jūtas ērti?

Maklarens: Jā, tas, kas notika toreiz, izmainīja visu viņu dzīvi, taču šobrīd viņi ir mehānisma sastāvdaļa. Paskatieties uz Džoniju Rotenu! Viņš ir zemes īpašnieks Kalifornijā. Taču panku ideja joprojām ir spēkā. Tā joprojām nosaka, kas ir cool un kas nav. Kopš 70. gadiem mākslā nav bijis spēcīgākas idejas par pankiem.

RL:Vai tad ideja par to, ka jebkurš drīkst dziedāt, nesākās jau ar bītliem?

Maklarens: Ne gluži. Tev ir jābūt diezgan izcilam, lai kļūtu par bītlu. Lai kļūtu par panku, tev vispār nav jābūt nekam. Pat ir labāk, ja tu neesi talantīgs. Tas vispār nav svarīgi. Galvenais ir spēt iznīcināt sevī jebkādu talantu un profesionalitāti, būt rupjam, neapstrādātam, neglītam, būt amatierim, saprast, ka tu esi nācis nojaukt kultūru, nevis to uzturēt. Lai kļūtu par bītlu, tev ir jābūt harmonijā ar industrijas prasībām, bet es radīju apstākļus, kas šādu harmoniju padarīja par neiespējamu. Tas bija karš, kultūru karš! Mēs (kad es saku mēs, es domāju savus draugus no mākslas skolas laikiem) bijām nobrieduši nepatikšanām, mūs neinteresēja iespēja gūt panākumus, radot un menedžējot tādas brīnišķīgas un skaistas popgrupas kā bītli. Mūs tas neinteresēja. Jā, mums pārmeta šarlatānismu, to, ka mēs esam pārvērtuši britu popkultūru par lētu mārketinga triku. Un tas daudzējādā nozīmē bija taisnība. Mēs nebūt neglorificējām to, ko darījām, mēs to necēlām uz pjedestāla, mūs daudz vairāk interesēja tieši pretējais, savā būtībā mēs bijām kultūras teroristi.

RL: Tad kāpēc jūs pārdevāt Sex Pistols ierakstus?

Maklarens: Mēs to nedarījām. Mēs nepārdevām ne tuvu tik daudz, cik varēja šķist. Sex Pistols bija populāri ne jau dēļ pārdotiem ierakstiem. Sex Pistols kļuva populāri tāpēc, ka masu mediji pārdeva ideju, kas atradās šīs grupas pamatā – ideju par vispārpieņemtās kārtības izjaukšanu. Mēs pārdevām domāšanas veidu, to, kā iespējams raudzīties uz lietām. Sex Pistols neiedzīvojās no pārdotiem ierakstiem, to vajag saprast. Viņi varbūt iekļuva topos pirmajā vietā uz kādu nedēļu, bet tas neko nenozīmē. To nevar pat salīdzināt ar bītlu panākumiem, tas ir smieklīgi! Tikai daudz vēlāk, kad Sex Pistols bija jau izjukuši, nākamajos divdesmit gados viņi kaut ko varēja nopelnīt. Bet tobrīd, septiņdesmito gadu beigās galvenais nebija nopirkt skaņuplati, galvenais bija saplēst savu skolas formu, izgriezt to uz āru, nočiept saspraužamās adatas no mammas atvilktnes un aizmukt no mājām četrpadsmit gadu vecumā. Iekulties nepatikšanās. Būt pret visu. Lūk, tas bija panku idejas pamatā. Lūk, kam bija panākumi! Radīt situāciju, kurā tev vairs nekad nav jākļūst atkal normālam. Situāciju, no kuras nav iespējama atgriešanās. Lūk, ideja, kas vilināja! Lielākā daļa Sex Pistols fanu ne reizi nenopirka viņu skaņuplati. Tie, kas pirka ierakstus, bija bērni, jaunāki par četrpadsmit gadiem. Bērni, kas nevarēja izrauties no mammu rokām – tie, kas bija ieslēgti mājās. Viņi izspieda no vecākiem naudu, lai aizietu uz veikalu un nopirktu Sex Pistols plati, taču, tiklīdz viņi to pārnesa mājās, šī plate visdrīzāk tika iznīcināta. Es to lieliski atceros savā veikalā – tie bija mazais Džimijs un mazais Billijs, kas izpirka visas drēbes. Divpadsmitgadīgi sīkie, kas sestdienas rītos atnāca ar savām mammām. Un mazais Billijs nopirka tēkreklu, uz kura attēlots pliks nēģeris ar milzīgu locekli, un Billija mamma, piesegusi acis, lai neredzētu, ko pērk, pasniedza naudu un muka ārā no veikala. Tas bija tipiskākais pircējs manā veikalā. Ja tev bija sešpadsmit vai septiņpadsmit gadi, tu par to vairs neuztraucies, tu saplēsi savu veco tēkreklu, nošļakstīji to ar krāsu, sastiprināji ar saspraužamajām adatām un biji gatavs doties izklaidēties! Bet divpadsmit gadu vecumā vienīgā iespēja piedalīties šajā izrādē bija nopirkt to par vecāku doto naudu. Un vienīgā vieta, kur to varēja izdarīt, bija mans veikals ar nosaukumu “Sex”. Tas kļuva par Meku.

RL:Kāpēc jūs savienojāt jēdzienus punk un sex?

Maklarens: “Sex” bija veikala nosaukums. Tas bija vienīgais veids, kā patiešām nokaitināt angļus – paziņot, ka tu pārdod seksu. Angļi nevar ciest seksu, viņiem sievietes ir vienā istabā un vīrieši – otrā. Viņi pēc apprecēšanās parasti vairs nesatiekas. Ieraugot veikalu ar nosaukumu “Sex”, angļi nosarkst, uztraucas, kļūst uzbudināti – kad es to ievēroju, es sapratu: “Tā ir mana lielā stunda! Šeit es esmu karalis!” Es sapratu, ka šajā virzienā ir iespējams izraisīt skandālu, kaitināt cilvēkus, un to var izdarīt, kliedzot vārdu sex. Rezultātā vienīgie cilvēki, kurus interesēja, kas ir iekšā veikalā, bija tīņi. Viņiem bija nepieciešama jauna identitāte, kas atšķirtu tos no vecākiem, no skolotājiem, no brāļiem un māsām. Tie bija bērni, kas meklēja jaunu identitāti, un viņi vēra mana veikala durvis. Visus pārējos biedēja doma par to, kas šādā veikalā varētu būt iekšā. Tikai bērni, kas ienāca veikalā, atrada tur brīnumainu vietu ar mūzikas automātu, ar sienām, kas bija aprakstītas pornogrāfiskiem citātiem no Berouza un Nabokova. Tur bija polsterēti plaukti ar afrikāņu maskām, gumijas rētām, krūšu knaģiem un locekļu gredzeniem, visu veidu fetišistu pātagām un ķēdēm, tēkrekliem, uz kuriem attēloti cilvēki visbriesmīgākajās pozās. Tas bija atbaidoši, pretīgi un... fantastiski! Tur pilnā skaļumā tika spēlēts rokenrols un katrs sīkais, kas tur ienāca, nākamajā dienā jau bija izstāstījis visiem saviem draugiem, ka tā ir vieta, uz kurieni obligāti jāaiziet! Dabiski, ka šis veikals kļuva par tikšanās vietu, kur dibinājās jaunas grupas. Vienu no tām es nosaucu par Sex Pistols – viņi bija jauni un skandalozi, tāpēc es izvēlējos apzīmējumu, kas nozīmēja mazu locekli. Pistole ir mazs šaujamais un viņi bija jauni, seksīgi slepkavas. Ko viņi grasījās slepkavot? Visu popkultūras pasauli! Visu, sākot ar bītliem! Iznīcināt to, sagraut! Dienā, kad mēs parakstījām līgumu ar EMI ierakstu kompāniju, es gribēju sasaukt preses konferenci, kurā sadedzinātu bītlu vaska figūras no Tiso muzeja tā, lai tās izkustu un pārvērstos vaska peļķēs. Diemžēl mēs to neizdarījām. Toties mēs izdarījām daudz ko citu – ierakstījām dziesmu “God Save the Queen”, ko izlaidām karalienes kronēšanas 25 gadu jubilejas dienā. Dziesma nokļuva pirmajā vietā pārdošanas topos un visa ierakstu industrija bija nobijusies to atzīt – dziesmu tabulās, kas tika publicētas presē, pirmā vieta bija aizkrāsota ar melnu, daudzi veikali atteicās šo ierakstu pārdot, radiostacijās atskaņot to bija neiespējami. Tas bija labākais, ko mēs varējām vēlēties, mēs bijām kļuvuši par popkultūras ienaidnieku numur viens, mums atlika vienīgi iekarot ierakstu industriju, un mēs to izdarījām, nepakustinot ne pirkstu. Kā? Tas notika vienā naktī. Vienā naktī visi divpadsmitgadīgie tīņi bija kļuvuši par pankiem un vēlējās nodibināt savas grupas. Es mūžam atcerēšos brīnišķīgo žurnālistu no krievu laikraksta “Pravda”, kurš bija atbraucis uz Londonu, lai rakstītu par mūsu iesākto revolūciju! Viņš vēlējās intervēt Sex Pistols un uzzināt, kad mēs esam nolēmuši nogalināt karalieni! Es viņam teicu – eu, tā ir lieliska ideja, šaubos, vai mēs to izdarīsim, taču tas, ko mēs darām, ir kaut kas līdzīgs! Tobrīd mēs bijām pabeiguši ierakstīt albumu un domājām, kā to nosaukt. Nosaukums “Never Mind the Bollocks” radās, dzerot kādā krogā ar šo žurnālistu. Viņš jautāja: “Un kā jūs esat nolēmuši nosaukt šo revolucionāro ierakstu?”, uz ko ģitārists atbildēja: “A mums pie vienas vietas!” (tiešā tulkojumā “never mind the bollocks” būtu “neņemt galvā šīs blēņas”, tikai rupjāk – aut. piezīme). Un es sapratu – lūk, tas ir lielisks nosaukums!

RL: Vai tā ir taisnība, ka Džonija Rotena vietā par Sex Pistols solistu varēja kļūt Midžs Jūrs (vēlāk kļuva pazīstams kā Ultravox solists)?

Maklarens: Ā, tur bija daudz visādu sīko, kas ieklīda veikalā. Daudzi no viņiem pat neprata lasīt un mēs domājām, ka vajadzētu atrast kādu, kas spētu uzrakstīt kaut vai dziesmas tekstu. Jā, vienu brīdi mēs apsvērām ideju par Midžu Jūru, taču viņš bija nepietiekami briesmīgs. Viņš nebija gana piedauzīgs, viņš gribēja kļūt populārs, tāds tipisks rokgrupas dalībnieks. Bet mums nevajadzēja tipisko, mums bija padomā kaut kas cits! Mēs meklējām kādu, kas būtu atbaidošs, antisociāls, neķītrs, nekam nederīgs – tāds, ko pieņemtu jebkurš tīnis, kas kaut reizi izjutis identitātes problēmas seksuālās nobriešanas stadijā. Un mana draudzene Vivjena teica – te ir viens zēns, kas reizēm ienāk veikalā, ļoti piemīlīgs, ļoti harizmātisks, viņš izskatīsies lieliski šajās drēbēs, tev viņš jānovērtē, Malkolm! Viņu sauc Džons, paskaties uz viņu, kad viņš atnāks uz veikalu. Pagāja pāris dienas, es viņu nevarēju atrast. Bet tad kādu dienu veikalā ienāca viens puisis. Es nodomāju – tas ir viņš? Neizskatās diez ko piemīlīgs, bet ko var zināt. Varbūt Vivjenai tāda īpatnēja gaume? Viņš izskatījās kaitinoši, bija jūtama viņa attieksme pret apkārtējiem. Es pienācu klāt, kad viņš pētīja kādu kurpju pāri, kuru ļoti vēlējās nopirkt. Es teicu – tu dabūsi šīs kurpes par brīvu, ja vakarā atnāksi uz bāru tepat aiz stūra. Es gribu, lai tu satiktos ar pāris cilvēkiem, kas vēlas dibināt grupu. Vai tu proti dziedāt? “Nēēē,” viņš atbildēja, “tikai galīgi šķībi! Toties es spēlēju vijoli.” Es nodomāju – ak tu, sīkais izdzimteni! Tu esi perfekts! Viņu sauca Džons. Vakarā mēs sarīkojām viņam noklausīšanos. Uzlikām mūzikas automātā Elisa Kūpera dziesmu “Eighteen” un teicām – vienkārši dziedi līdzi, vienalga, zini vārdus vai nezini! Viņš izskatījās pēc Parīzes Dievmātes katedrāles zvaniķa, sakumpis, nokaunējies, viņš bija fantastisks! Dziesmas vārdus viņš nevis dziedāja, bet spļaudījās un vēma, klepoja savā kabatlakatā. Es skatījos un domāju – tas ir fantastiski! Viņā nav nekā, kas līdzinātos visām tām stulbajām popzvaigznēm! Viņš ir izcils. Pārējie grupas dalībnieki gan izskatījās nobažījušies un domāja, ka esmu sajucis prātā. Viņi bija gribējuši kādu, kas prastu dziedāt un labi izskatītos, kādu, kas padarītu viņus bagātus un slavenus. Viens no viņiem piecēlās un teica – ja tā, tad es aizeju no grupas. Es atbildēju – vācies pie velna! Nekad vairs nenāc uz manu veikalu. Šis ir tas, kas jums vajadzīgs! Viņi savācās un ilgi sprieda, līdz nolēma: “Labāk darīsim, kā Malkolms saka, citādi...” Tā es viņus piespiedu, vācu kopā, vilku uz mēģinājumiem, liku rakstīt dziesmas... Četras nedēļas vēlāk kādā mēģinājumā ienāca Vivjena, lai satiktu šo zēnu Džonu. “Nu, kur viņš ir?” viņa vaicāja. “Kā, re, kur – sēž pie bāra ar alus glāzi rokā!” es teicu. “Tas nav tas Džons! Šis ir kaut kāds neglītenis!” viņa iekliedzās. “Kā tev varēja ienākt prātā... Ar šo tev nekas nesanāks!” Es mēģināju viņu nomierināt, teikdams, ka grupa jau viņu ir pieņēmusi un tagad ir par vēlu kaut ko mainīt, ka jāļauj zēniem mēģināt un tā tālāk. Pēc nedēļas veikalā ienāca kāds puisis – gara auguma, glīts un smaidīgs. Viņš pienāca pie manis un teica: “Vivjena mani atsūtīja pie jums. Jūs meklējot grupai dziedātāju.” “Nē, nē, nē,” es atbildēju, “noklausīšanās ir beigusies. Mums vairs nav vajadzīgs dziedātājs.” “Bet es protu spēlēt saksofonu!” “Pie velna, es zinu, ka tu neko neproti spēlēt! Turklāt, mums nav vajadzīgs sasodīts saksofons!” Beigu beigās šis zēns sāka piestaigāt uz Sex Pistols koncertiem un es sapratu, ka viņš ir Džona draugs, nu, tā Džona, kurš tagad jau bija kļuvis par Džoniju Rotenu. Tikai pēc tam, kad grupā bija sākušās nesaskaņas un no tās aizgāja basģitārists, mēs viņu nomainījām pret Džona draugu, kuru iesaucām par Sidu. Viņš gan neprata spēlēt basģitāru un mēs bijām spiesti koncertos atslēgt viņam skaņu. Bet Vivjena beidzot bija apmierināta un teica – viņš ir tas, kas spēj izglābt šo sasodīto grupu no galīgas izgāšanās! Kādu dienu, kad grupai bija paredzēts koncerts Holandē, viņi sēdēja bārā un Džonijs, apvainojies uz visiem, atteicās piedalīties saundčekā. Viņš tur vienkārši sēdēja un dzēra alu, bet Sids piedāvājās nodziedāt viņa vietā. Viņš piegāja pie mikrofona un sāka dziedāt. Izrādījās, ka viņš prot dziedāt visas dziesmas un dzied tās perfekti! Kā, pie velna, Vivjena varēja zināt? Viņš bija perfekts! Tikai vēlāk, kad grupa jau bija izjukusi, es uzzināju, ka viņi bija istabas biedri un tas Džons bija padzirdējis no šī Džona par to, ka manā veikalā tiek dibināta grupa, un atnācis pirmais, izlikdamies, ka interesējas par kurpēm. Viņš bija atnācis tikai tāpēc, ka gribēja kļūt par dziedātāju. Lai nu kā tur būtu, Sids vēlāk pierādīja, ka ir labs dziedātājs. Kad Sex Pistols izjuka, viņš iedziedāja dažas Edija Kokreina dziesmas filmai “The GreatRock ‘n’ Roll Swindle”. Viņš bija uzaudzis ar šīm dziesmām, viņam vienmēr ir paticis vecais rokenrols, viņš arī uz manu veikalu bija nācis tikai tāpēc, ka tur skanēja rokenrols. Un fantastiskākais šajā visā stāstā ir tas, ka Sida iedziedātās Kokreina dziesmas pārdošanas ziņā pārsniedza jebkādus apjomus, ko bija sasnieguši Sex Pistols. Tajā it kaut kāda savāda likteņa ironija. Un kā viņš nodziedāja Frenka Sinatras “My Way”! Viņš varēja nodziedāt jebko! Iedodiet viņam telefonu grāmatu, viņš nodziedātu arī to. Viņš būtu varējis dziedāt uz Lasvegasas skatuves, sacensties ar Elvisu Presliju un Eltonu Džonu, valdzināt visizsmalcinātāko publiku. Viņam bija dabas dots talants. Un tā ir milzīga nelaime, ka viņš gāja bojā. Protams, nāve padarīja Sidu par ikonu, par panku kustības Džeimsu Dīnu, taču viņam piemita spējas kļūt par zvaigzni jebkurā jomā. Viņš tikpat labi būtu varējis dziedāt ar orķestri, ar rokgrupu stadionā, jebkur, viņam gluži vienkārši bija talants.

Viņa nāve bija panku kustības kulminācija, taču arī tagad, trīsdesmit gadus pēc tam, šī ideja turpina dzīvot. Es to redzu joprojām, pasaule ir ieinteresēta panku idejā, tā ir iekļuvusi smalkākajos muzejos Vīnē, Berlīnē, Parīzē, Londonā, Ņujorkā un Losandželosā. Bija vajadzīgs laiks, taču šobrīd panku ideja ir akceptēta mākslas pasaulē. Bez panku revolūcijas nebūtu ne Demjena Hērsta, ne Ričarda Prinsa! Panku kustība ir ietekmējusi mākslu, kino, modi – tā ir ietekmējusi visu! Tā ir izmainījusi vērtību sistēmu, mūsu priekšstatu par to, kas ir cool. Bija nepieciešami trīsdesmit gadi, lai cilvēki to saprastu un pieņemtu. Panki nemirst!

RL: Ko īsti, jūsuprāt, nozīmē punk kā ideja? Kāds sakars, piemēram, terminam “cyberpunk” ar Sex Pistols?

Maklarens: Viljams Gibsons to lieliski parādīja – viņš rakstīja par parādību, ko nodēvēja par “steam punks” (tvaika mašīnu pankiem). Viņš parādīja pankus, kas dzīvoja krietni pirms panku ēras – 19. gadsimtā. Paņemiet Čārlzu Dikensu! Viņa Olivers Tvists sastop personāžus, kuros nav grūti pazīt tā laika pankus! Kas viņus atšķir? Antisociāla, jauneklīga domāšana – seksīga, stilīga, uz dumpi musinoša. Tās ir trīs lietas, kas piemīt jebkuram pankam – viņi ir seksīgi, stilīgi un musinoši. Sajauciet šīs sastāvdaļas jebkādās proporcijās un jūs iegūsiet tādu pašu sprāgstvielu kā mēs. Ja es būtu doktors Frankenšteins un izmantotu ķīmiskas vielas, es ņemtu divas daļas sacelšanās, vienu daļu stila, un divas daļas seksa – bladāc! – es būtu atkal sešpadsmitgadīgs! Ja es tagad atskatos uz savu dzīvi... es pavadīju mākslas skolā bezgalīgi ilgu laiku, es biju īsts mūžīgais students, bezatbildīgs, bērnišķīgs, tāds, kādus britu sabiedrība nekad nav varējusi ciest. Es studēju mākslu, cik vien iespējams ilgi – mainīju skolas, mainīju vārdu, iestājos no jauna – es gribēju palikt tajā pasaulē, jo tā bija fantastiska. Nebija jāstrādā, nebija jādomā par karjeru... es biju uzaudzis 19. gadsimta romantiskās mākslas garā – tajā, kas nāk no Viljama Bleika un Bairona laikiem. Lieliski atceros kādu lekciju, es tikko biju iestājies mākslas skolā, man bija septiņpadsmit gadu, auditorijā, kurā sēdēja kādi divdesmit jaunieši, ienāca lektors un teica: “Nu, es tā saprotu, ka jūs visi te esat nolēmuši kļūt par veiksmīgiem gleznotājiem, grafiķiem, tēlniekiem, kinorežisoriem un dizaineriem?” Protams, visi, kas atradās auditorijā, bija pilni sajūsmas par sevi, viņi vienkārši spīdēja no lepnuma, ka ir iekļuvuši šajā skolā. Un viņš teica: “Pie velna, nē – neviens no jums par tādu nekļūs!” Iestājās klusums, un tad viņš teica: “Es jums pateikšu, kas jūs patiesībā sagaida. Jūs sagaida neveiksme! Un ikviens, kas iedomājas, ka gūs jelkādus panākumus mākslā, labāk lai pieceļas un iet projām tūlīt pat!” Neviens nepakustējās. “Nu, labi,” viņš turpināja, “neveiksme galu galā nav nemaz tik slikta lieta. Tā palīdz no rītiem piecelties, uzrotīt piedurknes un ķerties pie darba. Jūs sapratīsiet mākslinieka likteni tikai tad, kad sapratīsiet, ko nozīmē piedzīvot neveiksmi. Saprast, kā pārdzīvot neveiksmi, nozīmē saprast, kā būt drosmīgam. Jo tikai drosmīgie spēj pārkāpt likumu. Un pārkāpt likumu ir vienīgais veids, kā jūs varat izmainīt kultūru. Izmainot kultūru, jūs varat izmainīt dzīvi. Un tas ir jūsu uzdevums – izmainīt dzīvi.” To ir grūti saprast, kad tev ir septiņpadsmit. Grūti pat apjēgt, par ko, pie velna, šis vīrs runā. Gadu vēlāk viņš atgriezās mūsu auditorijā. Viņš bija viens no vieslektoriem, šķiet, ka viņu sauca Frits, viņš bija slavena gleznotāja Viljama Frita dēls – tā, kurš gleznojis “Derby Day”, lielu akadēmisku audeklu Teita galerijā. Viņa dēls nebija tik pazīstams gleznotājs, taču viņš bija vēstnesis, viņš bija atnesis līdz mums lāpu, ko pirms viņa bija nesuši 19. gadsimta romantiķi. Viņš atgriezās pēc gada un teica tiem, kas bija palikuši no sākotnējā studentu skaita – es domāju, apmēram puse: “Nu? Jādomā, ka tagad jūs esat kaut ko uzzinājuši par to, kas ir neveiksme?” Un mēs saprotoši mājām ar galvām – jā, nu mēs zinām, kas tas ir. “Labi, bet es jums pateikšu vēl ko – pat neceriet, ka jūs drīkstat samierināties ar to, ka esat sapratuši, ko nozīmē būt par neveiksminieku! Tas, kas jums ir jāiemācās, ir – kā kļūt par izcilu neveiksminieku! Kā kļūt par satriecošu neveiksminieku! Kā kļūt par nepārspējamu neveiksminieku! Jo izcila neveiksme ir simtkārt labāka par jebkuru banālu veiksmi.” Šie vārdi turpināja atbalsoties manā apziņā visus turpmākos gadus, līdz es pametu mākslas skolu 26 gadu vecumā. Un es nepārstāju domāt par to, kā, pie velna, lai es kļūstu par izcilu neveiksminieku. Kā lai es neveiksmi pārvēršu veiksmē? Kopš pirmās dienas mākslas skolā tas bija dzinējspēks visam, ko es darīju, un, ja ir kāds cilvēks, kas ir patiešām atbildīgs par panku revolūciju 1977. gadā, tad tas bija šis lektors ar saviem 19. gadsimta romantiskās mākslas ideāliem. Viņš iepotēja manī ticību neveiksmēm, ticību kļūdām, amatierismam, kultūras drupām. Tam, ka bez neveiksmēm nav iespējama kultūras virzīšanās uz priekšu. Kas mēs būtu, ja neciestu neveiksmes? Kas mūs piespiestu apgleznot nākamo audeklu, ja visu, kas iespējams, mums būtu izdevies sasniegt ar iepriekšējo? Tam vairs nebūtu jēgas! Šajā ziņā panku kustība ienāca kultūrā kā nolemta neveiksmei. Tā bija pretēja visai pēckara ideoloģijai, kas bija virzīta uz patēriņu, uz to, lai pirktu aizvien vairāk, un ražotu tikai to, ko iespējams pārdot. Panku piedāvātais nevienam nebija vajadzīgs, tā bija pašnāvība no tirgus viedokļa. Tas bija kultūras terorisms. Un tieši tas panku ideju padarīja tik pievilcīgu tīņu acīs, tas piešķīra šai idejai seksīgumu. Tas atdeva rokenrolam likumpārkāpēja garu, kāds tam sākotnēji bija piemitis – iespējams, ka pēdējo reizi. Šaubos, vai tas vairs ir iespējams mūsdienās, kad popkultūra ir vistīrākais patēriņa produkts. Mēs dzīvojam karaoke laikmetā, kurā popzvaigznes nodarbojas ar to pašu, ar ko viduslaiku alķīmiķi – cenšas pārvērst sūdu par zeltu!

RL: Jūs neklausāties popmūziku?

Maklarens: Protams, klausos. To jau nevar nedzirdēt, tā ir visur – veikalā, krogā, uz ielas. Tā reizēm pat pavedina, un es tāpat kā jebkurš no mums dažkārt kļūstu par tās upuri. Reizēm tā pat izklausās pēc protesta kliedziena. Taču nevajag ļaut sevi apmānīt – popmūzika vairs nekad nebūs tas, kas tā reiz ir bijusi. Tā ir kļuvusi par preci. Un arī mode to nespēs – tā ir kļuvusi par preci. Kino? Pavisam noteikti nespēs, jo tā ir tirgus industrija. Ir palicis tikai viens medijs, viens kultūras aspekts, kas vēl joprojām saglabājis pašcieņu, un tā ir māksla. Mūzikas biznesā jau sen neviens nevar rakstīt tādu mūziku, kādu vēlas. Kino industrijā tas nav pat iedomājams. Tikai mākslā vēl kaut kādā līmenī tas ir iespējams. Laikmetīgajā mākslā, ko joprojām nosaka mākslinieki, nevis galerijas vai producenti. Nevienā citā jomā šobrīd nav vērojams tāds radošs pacēlums, kāds ir mūsdienu mākslā. Un pārsteidzošākais ir tas, ka šī māksla tiek pirkta daudz labāk par jebko citu, jūs neatradīsiet nevienu izcilu mūsdienu mākslas darbu, kas jau parīt nebūtu nopirkts. Laikā, kad nauda ir kļuvusi pilnīgi nevērtīga, labākais veids, kā to ieguldīt, ir pirkt mākslas darbus. Nevis Chanel kostīmus, nevis rollsroisus, nē – vienīgā lieta, kas vēl ir saglabājusi kaut kādu vērtību, ir laikmetīgā māksla. Demjena Hērsta gleznas tiek pārdotas par miljoniem! Protams, tā kļūst par naudas taisīšanas līdzekli, ir cilvēki, kas iedzīvojas uz tās rēķina, taču viena vienīga iemesla dēļ – kultūras industrijai vairs nav nekā cita, ko varētu pārdot kā cool. Un kas ir cool mūsdienu mākslā? Tas, ko par tādu definējusi panku ideja. Tas arī ir iemesls, kāpēc panku ideja šobrīd ir kļuvusi aktuāla. Es nemitīgi saņemu vēstules, man zvana ar uzaicinājumiem – un ne jau no televīzijas vai kinoļaudīm – no lielākajiem muzejiem un mākslas galerijām. Ikkatrs mākslas kurators grib saprast un apjēgt, ko tad īsti nozīmē punk, jo tas ir iedvesmojis lielāko daļu no tā, ko mēs saucam par mūsdienu mākslu. Punk ir padarījis par mūsdienu mākslu jebko, ko vien mākslinieks vēlas par tādu nosaukt. Tam ir tikai jābūt intelektuāli interesantam un emocionāli jāsaista, citādi tas var būt jebkas, neatkarīgi no formas. Panku kustība iznīcināja jebkādas formas. Tāpēc māksla šobrīd ir visbrīvākā sfēra. Mūzika ir iekļauta kompaktdisku žņaugos, festivāli ir smieklīgi – tie taču vairs nav nekādi festivāli! Tie festivāli, kas notika sešdesmitajos, nesa skaidru vēstījumu – tās bija klanu sapulces, izraidīto tikšanās vietas. Tagad tie ir tikai tirgus prece. Es nesen biju uzaicināts uz kādu briesmīgu festivālu Zviedrijā. To sauca “Peace and Love Festival”! Kas tas par murgu? Kāds idiots pilsētas domē to bija izdomājis? Ko viņš iedomājās – ka nokļūs atpakaļ sešdesmitajos? Tas ir absurds! Tas ir karaoke! Mēs dzīvojam karaoke pasaulē.

RL: Kas tad galu galā ir cool?

Maklarens: Es domāju, bērni ir cool. Man šķiet, ka būt bērnišķīgam vienmēr ir cool. Bērni drīkst būt bezatbildīgi, viņi drīkst darīt to, ko sabiedrība necieš, viņiem vajadzētu drīkstēt palikt bērnišķīgiem tik ilgi, cik tas ir fiziski iespējams, taču pasaule diemžēl to nevēlas pieļaut. Tajā pašā laikā bērnu kultūra kļūst aizvien spēcīgāka – paskatieties uz Harija Potera fenomenu, uz Pixar animācijas filmām, uz to, kā bērnu apģērbs ienāk modē! Pusmūža sievietes noskuj savas kājstarpes, lai izskatītos pēc pusaudzēm un dodas uz randiņiem! Taču viena lieta ir pieaugušie, kas imitē bērnus, un pavisam cita – bērni, kas sāk rīkoties kā pieaugušie. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka nākotnes intelektuālais avangards būs piecus sešus gadus veci datorlietotāji un interneta blogi būs tā vieta, kur veidosies kultūra.

RL: Un kā jūs jūtaties savos sešdesmit gados?

Maklarens: Lieliski. Vienīgais, kā man pietrūkst, ir mazliet enerģijas. Ja es zinātu, kur to nopirkt...