Es ne par ko neatbildu

Jau pašā sākumā būs tikai godīgi piebilst, ka šī saruna notika Rīgā 2012. gada septembrī, taču dažādu iemeslu dēļ tās publicēšanu atlikām. Pa šo laiku pazīstamā krievu kinorežisora Andreja Končalovska dzīvē notikusi nelaime – pagājušā gada oktobrī viņš kopā ar sievu Jūliju Visocku un četrpadsmit gadus veco meitu Mariju cieta autokatastrofā Francijā, un Mariju tikai tagad ārsti sāk izvest no komas. Visdrīzāk tagad šī intervija vairs nebūtu iespējama, bet, ja tomēr notiktu, tā būtu pavisam citāda.

Rīgas Laiks:Tā kā jums nav daudz laika sarunai, ķersimies uzreiz pie paša galvenā.

Andrejs Končalovskis:Protams.

RL: Pastāv priekšstats, ka mūža beigās laiks it kā “saspiežas” un cilvēks ierauga savu dzīvi it kā visu uzreiz, kopumā. Sakiet, lūdzu, ja, vadoties pēc šāda priekšstata, jums vajadzētu uzņemt filmu, par ko tā būtu?

Končalovskis:Nu, nezinu... Man patlaban grūti pateikt, jo vienmēr jau ir ilūzija, ka dzīve ir bezgalīga. No otras puses, jebkura filma – tā ir vēlēšanās paildzināt dzīvi.

RL: Kādā ziņā jūs kino uzskatāt par mākslu? Ja uzskatāt...

Končalovskis:Tā ir viss, kas cenšas nofiksēt to vai citu dzīves atdarinājumu, tā vai citādi. Mēģinājums radīt simulakru...

RL:Vai šai atdarināšanai ir kāda jēga ārpus tās pašas par sevi, vai tai ir kāds mērķis?

Končalovskis:Bet vai cilvēkam ir kāda jēga ārpus sevis paša?

RL:Nav skaidrs.

Končalovskis:Nav skaidrs.

RL:Tad es vēlreiz atgriezīšos pie apsvēruma, ka saprast to, kas ir mūsu dzīve, mēs varam, vienīgi novērtējot to visu kopumā, proti, jau pēc nāves. Līdz tam mēs to nesaprotam.

Končalovskis:Nu, tad kādēļ mēs tagad cenšamies...

RL:Jā, bet ko mēs atdarinām? Mēs to nezinām...

Končalovskis:Nē, mēs atdarinām mūs ietverošo realitāti. Tā vai citādi ikviena māksla ir realitātes atdarināšana.

RL:Un kāpēc tas būtu vajadzīgs?

Končalovskis:Spēle. Turklāt es domāju, ka cilvēkam vispār raksturīga imitēšana. Bērns atdarina spēlējoties, senie klinšu zīmējumi atdarina, cenšas atveidot... Ja cilvēks būtu akls, tad būtu citi priekšstati par mākslu. Ja cilvēks nebūtu vizuāla būtne, bet tikai, teiksim, dzirdoša...

RL:Vai jums neliekas, ka dzīvē ir kāds noslēpums, kādēļ nākas atdarināt?

Končalovskis:Nē, neliekas. Man liekas, ka visus noslēpumus radījis cilvēks. Ārpus cilvēka noslēpumu nav.

RL:Taču ārpus cilvēka nav arī dzīves.

Končalovskis:Nē, kāpēc? Mikrobi taču dzīvo. Viņi vienkārši to neapzinās. Milzums dzīvo būtņu dzīvo, to neapzinoties. Tā kā cilvēks spēj izveidot priekšstatus, viņš prot projicēt pagātni, pagātnes pieredzi uz nākotni un tālāk konstruēt priekšstatus, kam vispār nav nekādas saistības ar realitāti... Periskopi, melnie caurumi, teleportācijas, bezgalība, turpu, šurpu, tas vispār nekā neattiecas uz cilvēka sapratni un vispār uz dzīvi.

RL:Bet kas attiecas?

Končalovskis:Tas, ka viņš redz un rada noteiktu tā ilūziju, ko viņš redz. Katrā gadījumā, manuprāt, viņš rada tā ilūziju, ko viņš redz, jo no tā, ko es minēju, 99 % ir neizzināmā. Patiešām neizzināmā! Jūs taču nevarat iztēloties... Lūk, zinātnieki iztērēja gadu vai divus, lai notvertu elektronu ierosu. Lai to izdarītu, vajadzēja fiksēt vienu miljardo daļu sekundes un izstiept to tā, lai būtu iespējams fiksēt ierosu... Tā ka mūsu priekšstatam par laiku nav nekāda sakara ar Visumu. Ne īsā, ne garā nozīmē. Mēs nesaprotam bezgalību uz abām pusēm, mēs nespējam iztēloties bezgalību, piedevām vēl bezgalību gan uz šo, gan citu pusi... Tas viss tik ļoti nav pieejams mūsu saprašanai... Vispār mūsu pastāvēšana – tā balstās tik tievā... Es vienmēr minu cilvēkus, kas aukstā naktī sēž pie ugunskura. Viņi ir kā pelējums: vēl tuvāk ugunskuram – karsti, mazliet tālāk – auksti... Lūk, tur mēs arī dzīvojam...

RL:Jūs cilvēkus pieskaitāt pelējumam?

Končalovskis: Protams, jūs arī esat pelējums, kas tad cits? Domājošs pelējums.

RL:Un sievietes arī ir pelējums?

Končalovskis:Kā gan viņas šajā ziņā varētu atšķirties? Mēs visi esam dzīva kultūra. Pelējums – tā ir dzīva kultūra.

RL:Nu, ar ko atšķiras – varu tikai minēt, bet šis pelējums mūsos izsauc jūtas.

Končalovskis:Bet mūsos taču jūtas izsauc ne tikai sievietes, mūsos izsauc jūtas daudzas lietas. Karsta šokolāde izsauc mūsos jūtas. Vispār – vardulēnam nevar paskaidrot, ka pa ūdeni varētu skriet. Zirneklēns, kas skraida pa ūdens virsu, nekad nepaskaidros vardulēnam, kā tas darāms, tāpat kā vardulēns nekad nepaskaidros zirneklēnam, ka var nirt. Lūk, te mēs atrodamies, te... Tādēļ Antons Pavlovičs, teikdams “īstenībā neviens nezina patiesību”, man atklāja pašu galveno patiesību. Bet jādzīvo kaut kā ir, vai ne? Lūk, un mēs arī dzīvojam starp mūsu priekšstatiem.

RL:Tātad savās filmās jūs nerunājat par patiesību, bet par apmānu, kā jūsu grāmatā “Pacilājošais apmāns”?

Končalovskis:Nu, pasaulē viss ir relatīvs, tostarp arī es... Es nerunāju par patiesību, es runāju par jūtām, kas saviļņo. Tas, kas saviļņo, tā būtībā arī ir patiesība.

RL:Kas ir patiesība?

Končalovskis:Es nezinu, kas ir patiesība, bet, lūk, tas, kas mākslā saviļņo, ir patiesība. Un vairāk nekā nav. Ja māksla nesaviļņo, tad tā jau vairs nav māksla, bet nu tā... Ir daudz lietu, kas ir svarīgas, teiksim, publicistika, zinātne, taču... mākslai taču nav jāpiespiež cilvēks ļoti pareizi sasprindzināt savu galvu.

RL:Tas man atgādina epizodi jūsu grāmatā, kur jūs aprakstāt domstarpības ar Andreju Tarkovski par mākslu. Jūs atsaucaties uz kino kā spēli, kā to saprata Fellīni, bet Tarkovskis, saskaņā ar jūsu teikto, uzskatīja, ka māksla kaut ko glābj, teiksim, pasauli, vai arī attīra, padara cēlāku. Kur balstīta jūsu tieksme taisīt kino kā spēli?

Končalovskis:Es domāju, ka Fellīni pret savu darbību attiecās ar humoru un ironiju. Un, kā jebkurš gudrs āksts, viņš lieliski saprata, ka ir bur­vju mākslinieks, bet Tarkovskis daudz nopietnāk izturējās pret māk­slu, līdz ar to – arī pret sevi. Tādēļ... Nu, varbūt viņš ticēja, ka māksla spēj izmainīt cilvēku. Kad cilvēks no sirds tic, ka spēj cilvēku mainīt, viņš kļūst par pravieti... Nu, un tā tālāk. Ir tāds teiciens: “Tiem, kas domā, dzīve ir traģēdija. Tiem, kas jūt, tā ir komēdija.” Vai, šķiet, otrādi. Īsti neatceros, bet vienalga – skaisti!

RL:Jūs uzskatāt, ka Tarkovskis savā mākslas izpratnē maldījās?

Končalovskis:Protams. Ziniet, Bībeles priekšstats – patiesība dod brīvību – arī ir maldīgs. Pirmkārt, kas ir brīvība? Otrkārt, kas ir patiesība?

RL:Aha, Kristus maldījās, tāpat kā Tarkovskis...

Končalovskis: Domāju, ka drīzāk Tarkovskis maldījās kā Kristus.

RL:Bet jūs vismaz reizi esat izmantojis brīvības jēdzienu – runājot par savu filmu “Stāsts par Asju Kļačinu, kura mīlēja, bet pie vīra neizgāja”. Jūs rakstījāt – es atstāstu aptuveni –, ka ne visai sapratāt, par ko taisāt filmu, taču, to darot, vienalga esot bijis pilnīgi brīvs. Tātad jūs atzīstat brīvības vērtību. Vai tā būtu bijusi pēdējā reize, kad jūs bijāt brīvs?

Končalovskis:Kad es lietoju vārdu “brīvība”, tas taču vienmēr ir bezgalīgi mazā daudzumā salīdzinājumā ar to, kā jebkurš no mums saprot brīvību. Kad es runāju par brīvību toreiz, tā bija brīvība valodas meklējumos, nekā citādi. Taču tai pašā laikā es atrados šausmīgos padomju cenzūras žņaugos. Jo viss it kā bija proporcionāli... Vispār, atklāti sakot, jūsu saruna ir tik augstpierīga, ka man pat ir grūti saprast, ko es jums varu pateikt. Nē, es varu pateikt, taču kam tas vajadzīgs?

RL:Tad varbūt atgriezīsimies pie jūsu domstarpībām ar Tarkovski.

Končalovskis:Jā, attiecībā uz Tar­kovski... Runājot tālāk par Andreju. Tā kā Andrejs par pašu galveno mākslā uzskatīja patiesīgumu...

RL:Bet jūs sakāt, ka govis arī mauj patiesi...

Končalovskis:Jā. Mākslā galvenais ir saprast, ka sākumā ir jānonāk pie savas valodas, lai varētu būt patiess. Tātad viņš tomēr pirmām kārtām meklēja valodu, jo tikai būt patiesam – ar to nepietiek. Tam, ko tu gribi izteikt, nepieciešama valoda. Un viņa filmas, bez šaubām, daudziem liek atkāpties no tā, ko viņi redz, – lai saprastu. Viņa filmas “neievelk” principiāli, tās liek cilvēkam atkāpties kā kaut kā grandioza, patētiska, dīvaina priekšā, tās ir mīkla. Kādēļ man patīk Fellīni? Jo Fellīni uzņēma filmas kā bērniem, bet tas, man šķiet, ir pats dižākais, kas iespējams mākslā: kad cilvēkā jebkurā vecumā rodas bērns. Ikvienā cilvēkā ir bērns, bet Tarkovskis no cilvēkiem taisīja tādus domātājus, nevis bērnus. Tur nav spēles.

Un otrs, pats galvenais: ne Tar­kov­skis, ne Fellīni, ne Bergmans, pat ne Kristus – cilvēkus nav padarījuši labākus. Ja tas būtu noticis, mēs dzīvotu pilnīgi citā, harmoniskā pasaulē. Bet harmonijas nav! Vēl vairāk... Lūk, viens angļu filozofs nesen rakstīja, ka “māksla uzzeļ tur, kur ir milzīgas pretrunas. Kad nav pretrunu, nav arī mākslas”. Citējot Orsonu Velsu Rīda filmā “Trešais”...

RL:Par Šveici?

Končalovskis:Jā, jā, jā.

RL:Es gan lāgā nesaprotu, kas tur īsti slikts, tajā dzeguzē. Pulksteņos... Vispār – man patīk tie pulksteņi ar dzeguzi, un droši vien tur vajadzīga ilgstoša prasme, lai kaut ko tādu izgatavotu[1. Runa ir par frāzi, ko it kā izdomājis Orsons Velss, kura tēlotais ļaundaris Harijs Laims Kerola Rīda filmā “Trešais” (1949) saka: “Itālijā trīsdesmit gados, kad valdīja Bordžas, bija karš, terors, slepkavības, asinspirts, taču viņi radīja Mikelandželo, Leonardo da Vinči un renesansi... Šveicē toties bija brāļu mīlestība. Viņiem bija pieci gadsimti demokrātijas un miera, bet ko viņi radīja? Pulksteni ar dzeguzi.”]

Končalovskis:Protams! Taču tā nav māksla.

RL:Un māksla – tā ir Krievijā?

Končalovskis:Nē. Viņš runā par to, ka kara laikā, diktatūras laikā, lielu konfliktu laikā ir pamats, lai rastos māksla. Māksla nevar rasties tur, kur ir harmonija.

RL:Iznāk, ka tajā garlaicīgajā Šveicē nekādas mākslas būt nevar, toties Krievijā...

Končalovskis:Nē. Svarīgi ir tas, ka patlaban māksla mirst vispār. Kā balts pērtiķis. Baltie pērtiķi ir beigušies, un māksla ir beigusies, mēs, meklējot jauno, esam iznīcinājuši jebkuras formas. Tirgus ir mākslu iznīcinājis! Mākslas vērtību izsaka tirgus cena. Tirgus aizvieto mākslu, taču māksla nav priekšmets pārdošanai, māksla, saskaņā ar Šopenhaueru, ir vienīgais fakts, kas apliecina Dieva esamību. Vienīgais!

RL:Bet kāpēc jūs, būdams rietumnieks, atgriezāties tajā Āzijā? Tas ir, Krievijā?

Končalovskis:Jo es esmu krievs!

RL:Un ko tas paskaidro? Piemēram, Nabokovs...

Končalovskis:Ja es spētu rakstīt, es droši vien arī neatgrieztos. Taču Krievijā man ir iespēja nodarboties ar lietām, kuras... Teiksim, Krievijā atšķirībā no Rietumiem teātris ir dzīvs. Pat Anglijā teātris jau nīkuļo, vispār angļu valodas auditorija samazinās daudz straujāk nekā, piemēram, vācu. Nē, tur spēlē, protams, lielās tradīcijas vēl ir dzīvas, taču publika jau vairs nav tā, un vispār Rietumos visās nozarēs uzvar tirgus. Bet Krievijā skatītājs vēl ir apmēram no 19. gadsimta, viņš iet uz teātri. Tas ir ļoti svarīgi. Ja ir skatītājs – ir teātris. Nav skatītāja, nav teātra.

RL:Vai jums ir interesanti dzīvot Krievijā?

Končalovskis:Jā. Interesanti. Man vispār ir interesanti dzīvot. Lai arī sarežģīti... Daudz kas izsauc sašutumu. Bet sašutums principā nebūtu vajadzīgs. Nedrīkst pārmest pirmklasniekam, ka viņš nezina Nīči.

RL:Bet kādā skolā Krievijā iet tas pirmklasnieks?

Končalovskis:Visās. Krievija dzīvo arhaiskā laikmetā. Feodālismā, pat viduslaikos. Dzīvības cena ir nulle.

RL:Un kādas tur ir viduslaiku pazīmes?

Končalovskis:Vara pār lietām sakrīt ar varu pār cilvēkiem. Cilvēks, kuram pieder nauda, valda pār cilvēkiem. Viņu dzīvībām.

RL:Tātad kāda ir jūsu attieksme pret Putinu?

Končalovskis:Es attiecos pret viņu kā pret tās Krievijas pārstāvi, kura iznāca no 9. gadsimta.

RL:Vai jums šķiet ērti kritizēt Krieviju, kad pašam ir iespēja mierīgi dzīvot Itālijā, taisīt vīnu un sašust?

Končalovskis:Bet es arī vairs neizjūtu sašutumu. Jūs domājat – izjūtu? Sašutuši ir cilvēki, kas nesaprot, ka filozofijas fakultātes studenti ne ar ko nav labāki par pirmklasniekiem. Tie ir vienādi dzīvi. Vienkārši nedrīkst pārmest pirmklasniekam, ka viņš nezina Nīči.

RL:Vai jūs piedalījāties Bolotnajas demonstrācijās?

Končalovskis:Nē. Nē, lieliski, ka tās ir, taču to dalībnieku ilūzijas ir fantastiskas, neiedomājamas. Tās ir ilūzijas, kam nav nekādas saistības ar realitāti. Piemēram, “Krievija bez Putina”. Tas ir tik šaurs lozungs! Tas ir mūžīgais stāsts – nost ar caru! It kā jaunais, kurš atnāks, visu sakārtos... Tā ir kolosāla ilūzija. Lūk, Džons Grejs nesen uzrakstīja brīnišķīgu rak­­stu par to, ka cilvēki ļoti bieži – un eiropieši jo sevišķi – domā, ka brīvība ir nepieciešams cilvēka atribūts un ka cilvēka brīvību iegrožo tirānija. Tādēļ, nogāžot tirāniju, cilvēks kļūs brīvs, bet, ja viņš kļūs brīvs, tad radīsies demokrātija. Grejs saka, ka tā ir kolosāla ilūzija – saistīt brīvību ar demokrātiju, jo demokrātijā brīvības nav. Demokrātija pirmām kārtām ir cilvēka uzvedības stingra organizēšana, kur cilvēks pats sevi ierobežo, bet principā brīvības jēdziens nozīmētu “dzīvo, kā gribi”. Nē, dzīvo tā, lai netraucētu citiem, bet tas nozīmē – ne tā, “kā gribi”. Tādēļ šī dihotomija – pats galvenais oksimorons – ka brīvība ved pie demokrātijas un, ja nogāztu diktatūru vai tirānu, tad tik būtu laba dzīve. Uz to balstās ilūzijas tiem, kas pieprasa Krieviju bez Putina. Es viņiem uzrakstīju: “Jūs tiešām domājat, ja aizies Putins, tad ļaudis pārstās dirst kāpņu telpās?”

RL:Bet vai tad Putins ir tirāns?

Končalovskis:Nē, viņš nav tirāns. Viņš, manuprāt, ir nepietiekami tirāns.

RL:Nepietiekami tirāns – tas ir, kā?

Končalovskis:Pirms desmit gadiem es BBC teicu, ka viņš ir nepietiekami stingrs. Protams. Krievijā neizbēgami – pasvītroju, neizbēgami – jābūt stingram valdniekam. Nestabilitāte novedīs pie haosa, haoss novedīs pie diktatūras. Svarīgi ir, kāda diktatūra būs Krievijā. Ja Ataturka diktatūra, tad Krievijai būs iespējams iegūt kaut kādas formas...

RL:Tas ir, pagaidām tā ir diezgan bezformīga?

Končalovskis:Absolūti bezformīga.

RL:Vai jūs nebaidāties runāt to, ko domājat par Krieviju?

Končalovskis:Pagaidām ne. Mums joprojām ir relatīva vārda brīvība. Turklāt tagad tomēr ir internets – Padomju Savienība internetu nespētu pārdzīvot. Tā sabruka tieši laikā, jo tā sabruktu jebkurā gadījumā.

RL:Bet Krievija internetu spēs pārdzīvot?

Končalovskis:Krievija pārdzīvos. Bet – kā gan lai es to zinu? Taču man liekas, ka, pirmkārt, rodas jauna balto krievu šķira, domājošo...

RL:Kur rodas?

Končalovskis:Krievijā, interneta brālībā. Interneta brālībā cilvēki to­­mēr sāk domāt, kaut kāda elite sāk domāt. Vispār Krievijā ir pietiekami daudz ļoti talantīgu cilvēku, kuri, kā man liekas, saprot problēmu būtību. Lūk, kāds tur “Krievijas trešais ceļš”, muļķības kaut kādas. Es nesen Kazaņā pateicu – kāpēc jūs neieviesāt islāmu? Ja Krievijā būtu vardarbīgi ieviests musulmanisms, mums būtu pavisam cita valsts. Būtu kārtība, cita, taču kārtība. Bet tā – ne islāmu ieviesāt, ne katolicismam ļāvāt ie­­nākt... Un notika velns zina kas.

RL:Vai jūs atceraties, kurš izdomāja dialogu: “– Tu esi dzīvnieks? – Nē, sliktāk, es esmu cilvēks”?

Končalovskis:Šekspīrs!

RL:Un kurš to ievietoja filmā “Bēgļu vilciens” (Runaway Train)?

Končalovskis:Džons Voits.

RL:Aktieris pats?

Končalovskis:Tā ir parafrāze par Šekspīru, es īsti neatceros, bet tā bija aptuveni tāda: “Pat pašam negantākajam dzīvniekam piemīt žēlums, taču man tā nav.” Džons atnāca pie manis ar šo domu no Šekspīra, bet es vienkārši ieliku to dialogā.

RL:Vai jūs kaut kādā ziņā varētu parakstīties zem šīs frāzes par to, ka cilvēks ir kaut kas sliktāks par dzīvnieku?

Končalovskis:Protams. Absolūti!

RL:Varbūt jūs paskaidrotu...

Končalovskis:Jo cilvēks apzināti dara ļaunu. Neviens dzīvnieks apzināti nedara ļaunu. Dzīvnieks dara ļaunu tikai nepieciešamības spiests. To teicis Goldmans: “Cilvēks ir pats bīstamākais dzīvnieks uz Zemes.”

RL:Un jūs tam piekrītat?

Končalovskis:Absolūti. Kāpēc brūk kopā planēta? Nekādu dzīvnieku nekāda darbība tam nav iemesls, bet mēs jau arī esam dzīvnieki! Nekādas organiskās dzīvības darbības uz Ze­­mes nerada ļaunumu, bet mēs, lūk, esam tāds pelējums, kas arvien vairāk pārņem planētu, bet planēta, protams, no mums atbrīvosies...

RL:Jūs esat pārliecināts?

Končalovskis:Absolūti! Ja mēs turpināsim tā dzīvot, protams, nenovēršami!

Ir tāds Džordžs Karlins – vai jūs zināt viņu? Lūk, viņš raksta: “Cilvēki saka: glābiet planētu! Neuztraucieties, jūs vispirms sevi glābiet! Planēta neaizies bojā, jūs aiziesit... Jūs gribat teikt – glābiet planētu mums! Mums, lai mēs varētu turpināt to notiesāt...”

RL:Lasot par “Bēgļu vilciena” uzņemšanu, es pievērsu uzmanību, ka jūs esot cēlies četros no rīta un lūdzies, un jūs arī rakstāt, ka toreiz esat to darījis katru dienu. Kāpēc jūs pārtraucāt?

Končalovskis:Kļuva komfortabli. “Bēgļu vilciena” uzņemšanas laikā mani mocīja diskomforts, vientulība, arī mamma bija tālu, sveša zeme... Bija daudz dažādu apstākļu, kas izsauca nepieciešamību pieskarties kaut kam tādam, kas palika tur, kur mamma.

RL:Jūs gribat teikt, ka Dievs ir tur, kur ir mamma?

Končalovskis:Nu, toreiz – tur. Tagad – es nezinu, kur.

RL:Vispār nezināt, kur?

Končalovskis:Nē, es saku, ka nezinu, kur ir Dievs. Es zinu, ka cilvēkiem ir savi svēti pienākumi. Jābūt. Taču dažās valstīs tos jau vairs neievēro, teiksim, pavadīt vecus cilvēkus līdz kapam vai izaudzināt paaudzi, kas būtu labāka par mums.

RL:Kādā mērā jums svarīgs princips – par to jūs runājat savā agrīnajā darbā par režisora mākslu – “es tā gribu”?

Končalovskis:Man vienmēr tas ir bijis svarīgs.

RL:Augstāk par šo principu nekā nav?

Končalovskis:Bet vispār – man nekad nav bijis principu.

RL:Vai augstāku par “tā es gribu”? Vai vispār nav bijis?

Končalovskis:Nu, “es tā gribu” – tas ir ļoti svarīgs princips. Tā ir nelaime, ja tev tāds princips ir un tu to iemieso. Cita lieta, vienmēr nepieciešams izvēlēties starp iespējamo un neiespējamo. Jo mēs esam gudrāki, jo vairāk vēlamies iespējamo, nevis neiespējamo.

RL:Ziniet, mani mulsina tas, ko grāmatā “Pacilājošais apmāns” jūs rak­stāt par savām sievietēm. Jūs rakstāt, kā tās esat gribējis, kā tās jums piederējušas, dažādas detaļas... Kāpēc jūs to darāt?

Končalovskis:Kāpēc gan jūs tā runājat? Es par savām sievietēm rakstu ar mīlestību. Nu, reizēm tur ir dažas detaļas, taču es nekad – gandrīz nekad! – nerakstu neko tādu, kas varētu... Bet es tāpat rakstītu arī par vīriešiem. Es vispār nepiederu pie cilvēkiem, kuri uzskata, ka pret sievietēm jābūt citai attieksmei nekā pret vīriešiem. Principā. Protams, heteroseksuāļiem ir cits priekšstats par dzīvi, taču cilvēkiem vajadzētu attiekties citam pret citu, vadoties nevis pēc dzimuma, bet pēc tā, ka visiem mums ir četras ekstremitātes un viena galva.

RL:Taču šie četri, ko jūs minējāt, neizsauc mūsos jūtas...

Končalovskis:Nepareizi!

RL:Un tieši sievietes ir tās, ko mēs gribam. Un “gribu” šeit ir ļoti svarīgs aspekts.

Končalovskis:Ziniet, pirmkārt, es neatbildu par to, ko esmu uzrakstījis pirms trīsdesmit gadiem. Es vispār ne par ko neatbildu! Otrkārt, mazums ko es esmu dzīvē uzrakstījis, krietnu pusi es jau sen esmu aizmirsis... Cilvēki savā attīstībā mainās, es pat nevaru zināt, kāds esmu bijis lops. Turklāt tas nenozīmē, ka es to sapratu toreiz. Bet reizēm es domāju: cik es biju talantīgs! Un arī zinu, ka tā ir taisnība. Cilvēkam var iedvest praktiski visu: gan to, ka viņš ir mēsls, gan to, ka ģēnijs. Ir ļoti maz cilvēku, kuriem to iedvest nevar.

RL:Un kādā šīs iedvešanas stāvoklī atrodaties jūs?

Končalovskis:Domāju, ka neviens nezina, kāds kurš ir īstenībā. Vis­mazāk jau nu viņš pats. Es varbūt arī zinu nedaudz labāk, taču vienalga jūs neko neizzināsiet.

RL:Es neizzināšu jūs, ja? Tas nozīmē – jūsu pašizziņa ir apstājusies pusceļā?

Končalovskis:Pašizziņa, manuprāt, turpinās visu mūžu. Tikai viena ilūzija nomaina citu. Tās ir miesas trīsas. Pēdējās zaudētās ilūzijas, bet ilūzijas ir pirmsnāves trīsas...

RL:Un tomēr es atļaušos atgādināt, ko jūs rakstījāt saistībā ar sievietēm. Mani samulsināja jūsu pārliecība – vismaz pirms gadiem divdesmit –, ja vīram reizēm ir sānsoļi, cita sieviete, tad tas labvēlīgi atsaucas uz viņa attiecībām ar sievu.

Končalovskis:Mēdz būt dažādi, taču kopumā – jau tūkstošiem gadu pastāv publiskie nami. Vīriešiem, nevis sievietēm! Tas kaut ko nozīmē.

RL:Un ko tas, jūsuprāt, nozīmē?

Končalovskis:Domājiet paši! Antons Pavlovičs Čehovs, būdams kādā pilsētā, vienmēr apmeklēja trīs vietas – baznīcu, kapsētu un publisko namu. Tas ļoti atsvaidzina – ironiskā ziņā... Mēs, protams, cenšamies atrast balansu starp vīrišķo un sievišķo, taču sievišķā un vīrišķā uztvere tā atšķiras, ka... Sievietei ļoti grūti paskaidrot vīrietim, ka viņai seksuālās jūtas vienmēr ir personificētas. Un seksuālās jūtas viņai vienmēr ir daļa no upurēšanās. Sieviete dod, vīrietis ņem, citādi nemēdz būt. Vīrietis ir kaut kā iznīcinātājs, sieviete – kaut kā saglabātāja. Tie ir absolūti dažādi priekšstati, kuri droši vien pastāv tikai kopumā...

RL:Bet vai jums ir izdevies kādai no jūsu sievām paskaidrot, ka publiskie nami ir nepieciešami vīrišķās dabas dēļ?

Končalovskis:Nē, neviena sieviete negrib ne dzirdēt par to. Man nav nācies satikt Simonu de Bovuāru – sievieti, ar kuru var runāt par tamlīdzīgām tēmām. Un es arī nebūtu ar tādu laimīgs. Ar Simonu de Bovuāru. Man neliekas, ka Simonu de Bovuāru uzbudināja Sartrs kā seksuālās vēlmes objekts. Metru sešdesmit garš un šķielacis.

RL:Bet jūs taču zināt, cik nenogurdināms viņš bija šajā lietā...

Končalovskis:Viņš bija grandiozs visās lietās. Vīrieša seksualitāte sievietei atrodas viņa prātā.

RL:Nopietni?

Končalovskis:Absolūti!

RL:Un es domāju, ka – varā.

Končalovskis:Bet tas ir ļoti tuvu. Viens ir otra turpinājums. Un te ir atkarīgs arī no līmeņa. Vudijs Allens varēja dabūt jebkuru sievieti, principā nebūdams ļoti skaists un pat ne ļoti jauns. Taču vienalga – jo viņš bija gudrs, bagāts un viņam bija kolosāla humora izjūta. Divi afrodīziji.

RL:Taču, ja runā par varu un tuvību, tad, atvainojiet par tādu netaktisku piezīmi, jūsu brālim droši vien jābūt sievietēm ļoti iekārojamam.

Končalovskis:Un viņš arī ir. Nu, bet sievietes jau arī atšķiras...

RL:Un kā jūs attiecaties pret brāli?

Končalovskis:Brīnišķīgi. Ļoti labi. Cita lieta – vai es varu piekrist viņa viedoklim par Krieviju un citiem jautājumiem. Mans brālis ir īsts krievu pareizticīgais. Viņš ne par ko nešaubās, pat baidās šaubīties. Viņš tikai tic.

RL:Kā jūs saprotat Semjuela Džonsona izteikumu, ka patriotisms ir pēdējais patvērums neliešiem?

Končalovskis:Viss ir relatīvs. Noteiktā sabiedrības periodā droši vien tā arī ir. Bet citā mēdz būt tieši otrādi, jo patriotisms var būt arī kolosāls stimuls dzimtenes aizstāvībai. Vai zi­­nāt, patriotisms droši vien nenozīmē teikt “mana valsts ir labākā pasaulē”... Tas ir kaut kas cits.

RL:Un kas tas ir?

Končalovskis:Es domāju, ka... Nezinu. Negribu domāt.

RL:Labi. Ja viss ir relatīvs, tad atgriezīsimies pie tā, kas neizklausījās relatīvs. Jūs teicāt, ka vīrieša seksualitāte slēpjas viņa prātā. Bet kur tādā gadījumā slēpjas sievietes seksualitāte?

Končalovskis:Jūs arī uzdodat tādus jautājumus... Es neapgalvoju, bet vienkārši saku, ka sievietei afrodīzijs ir vara. Starp citu, to teica Kisindžers. Kas ir vara? Vara visbiežāk ir tuvums naudas plūsmai, tiesībām atņemt dzīvību un – prāts. Prāts arī ir vara. Tikai dažādas sievietes uzbudina dažādas varas formas.

RL:Vārdu sakot, dažas uzbudina prāta vara?

Končalovskis:Jā. Tās, kuras tā uzbudina, ir to pelnījušas.

RL:Taču kā jūs varētu kategorizēt sievietes seksualitāti? Ja vīrieša seksualitāte ir vara, prāts?

Končalovskis:Cilvēks dzīvo trīs līmeņos. Zemākais ir fizioloģija. Teiksim – velns, dzīvnieks. Tas ir viens un tas pats. Tā ir fizioloģija. Cilvēks dzīvo fizioloģiskā līmenī, viņā nepieciešami ir daļa no dzīvnieka. Viņam ir fizioloģiskas baudas, piemēram, aiziet uz tualeti. Cilvēki to dara ar lielu patiku un reizēm pat pēta savu pūliņu rezultātu. Tas ir instinkts, bet tā ir fizioloģija. Un viņš var arī uz sevi skatīties spogulī. Ar baudu. Taču aplūkot sevi spogulī viņam sagādā baudu vienīgi tad, kad viņš ir viens. Cilvēks. Ja tai brīdī būs klāt vēl kāds cits, viņam būs kauns. Taču ir slimi cilvēki, ekshibicionisti, viņiem patīk to darīt publiski. Sekss attiecas uz šo cilvēka dzīves daļu, fizioloģiju... Velns, kārdinājums, tēvs Sergijs nocērt sev pirkstus – lai cīnītos ar kārdinājumu. Tātad ir fizioloģija. Otrs cilvēka dzīves līmenis – sociālais. Viņš nevar bez tā dzīvot. Ja cilvēks dzīvo bez sociālā līmeņa, tad viņš vairs nav cilvēks. Un trešais līmenis – garīgais. Cilvēks un Dievs. Vai arī ko viņš iztēlojas kaut kur tur, ideālā pasaulē. Un sekss pastāv visos trijos līmeņos.

RL:Bet kad jūs domājat par sevi, tad – kurā līmenī?

Končalovskis:Kā par dzīvnieku. Pirmām kārtām. Tā ir vēlēšanās. Saprotiet taču, dzīve ir vēlēšanās un nekas cits. Vienīgi cilvēks šīs vēlēšanās apzinās, bet dzīvnieks – ne.

RL:Agrīnajam Džoisam, kad viņš mācījās jezuītos, viņa dienasgrāma­tās lasāms jautājums: ar ko sūds atšķiras no mākslas? Pēc aptuveni puslappuses pārdomām viņš secina, ka ne ar ko. Jūs pieskārāties fizioloģiskajai pusei, runājot par cilvēku, kurš tualetē veras savu pūliņu rezultātā. Tad ar ko atšķiras darba rezultāts un sūds?

Končalovskis:Liela atšķirība. Lieta tāda, ka cilvēks var aizrauties vienīgi ar savu sūdu. Bet mākslā ar svešu sūdu var aizrauties citi.

RL:Filozofam Žižekam ir filma par kino, kurā ir tāds tēls – sūds aizpeld poda dziļumos, neredzamā pasaulē. Kad mēs sēžam kinoseansā, mēs skatāmies uz to, ko režisors ir izmetis, līdzīgi kā sūds aizpeld podā. Vai arī jums liekas, ka tas tā nav?

Končalovskis:Nezinu. Kā lai es to zinu? Tas ir atkarīgs no skata punkta, no tā, kas viņam ir galvā. Nē, man māksla ir brīnišķīgs un vienīgais apliecinājums Dieva esamībai. Kuru izdomājis cilvēks.

RL:Tieši tādēļ man liekas dīvaina viena jūsu grāmatas nodaļa, kurā jūs apgalvojat, ka māksla ir intelektuālā masturbācija, onānisms.

Končalovskis:Nē, ne jau māksla. Kritika.

RL:Nē, tur iznāca, ka kritika ir jau otrreizējā masturbācija. Jūs rakstāt, ka viņi masturbē attiecībā uz citas masturbācijas objektu.

Končalovskis:Nē, viņi masturbē attiecībā uz konkrētu objektu, bet nedomājot par šo aktrisi, jo tā ir manējā, es par to patlaban domāju.

RL:Atļaujiet jums nocitēt jūsu teikto...

Končalovskis:Lūdzu, tikai tas nav svarīgi. Jūs atkal... Ja tā būtu pratināšana, tad – protams, un es pasauktu arī advokātu. Bet es negribu atbildēt par to, ko esmu kādreiz teicis.

RL:Nē, nu vienkārši smieklīgi – par to onānismu...

Končalovskis:Nu, labi, lasiet.

RL:“Ja izmantojam analoģiju starp mākslas darbu un onānismu, tad kritiķis spēj izjust radošu erekciju tikai pēc tam, kad mākslinieks ir jau izšļācies. Viņš atspoguļo jau atspoguļotu materiālu, viņa radošais process – tā ir masturbācija par masturbāciju.”

Končalovskis:Pilnīgas blēņas.

RL:Tātad māksla kā vienīgais Dieva esamības pierādījums vai arī – kā intelektuāla masturbācija.

Končalovskis:Vienkārši skaista doma.

RL:Bet vai skaistums kaut kā papildina domu?

Končalovskis:Kā gan citādi... Skaistums pats par sevi ir doma. Taču skaistums nepastāv, ja nu vienīgi cilvēka apziņā.

RL:Un kur pastāv cilvēka apziņa?

Končalovskis:Nu, katram cilvēkam tā pastāv... Vienkārši cilvēks var sevi ieraudzīt spogulī, un jau tādēļ viņam piemīt apziņa, bet tālāk – tie jau ir vērtējumi, sociālie un citi. Ja runājam par mīlestību, ir fizioloģija, ir sociālie... Dažas sievietes, piemēram, ir kāras uz vīriešiem ar lieliem muskuļiem. Tā ir fizioloģija. Citas – uz popzvaigznēm... Bet trešās – uz to, kas ir absolūti svēts, neķermenisks cilvēks, platoniska mīlestība un tā tālāk. Arī mīlestība, arī sekss, taču ideālajai pakāpei it kā vajadzētu būt kņazam Miškinam. Kāds var būt sekss kņazam Miškinam, ja viņš gultā nevienu nevar noguldīt? Taču viņu var mīlēt! Lūk, trīs līmeņi – un visiem tiem ir vieta, taču visa pamatā tomēr ir jutekliskums. Ja cilvēks neizjustu baudu no seksa, tad cilvēces nebūtu. Tā pārstātu pastāvēt.

RL:Andrej, vai drīkst jums uzdot poētisku jautājumu?

Končalovskis:Jūs kaut kā ne īpaši esat noskaņoti uz maniem...

RL:Brodskis citē Čēzari Pavēzi: “Nā­ve atnāks, un tai būs tavas acis.” Tas – runājot par sievietēm. Vai jūs varat iztēloties, kādas acis būs jūsu nāvei?

Končalovskis:Nezinu, varbūt viena būs tā pati Viktora Igo acs, kas vērās no zārka vāka. Viena acs, ne divas. Nē, es negribu par to domāt. Līdz pat šim laikam. Lai arī domas par nāvi nāk – dabiski, citādas –, taču par to vienalga negribas domāt. Gribas domāt – kāda laime, ka pasaulē ir vēlme! Kad nav nekādu vēlmju – lūk, tā ir nāve.

RL:Vai jums vēl ir vēlme uzņemt kino?

Končalovskis:Man ir visas vēlmes. Visas. Tai skaitā arī – uzņemt kino. Taču, redziet, nevaru atrast naudu.

RL:Vai atceraties – Antonioni vienā savā filmā pārkrāsoja kokus baltā krāsā. Kādas ir jūsu attiecības ar kokiem?

Končalovskis:Jā, dīvaini... Tas droši vien ir kaut kas no bērnības. Un droši vien ir kaut kāda ģenētiska pieķeršanās kokiem no vecātēva... Viņš rakstīja vietā, kur bija daudz koku. Es mīlu ēnu – no kokiem, nevis no mājām. Es nezinu, koki šajā ziņā manī izsauc kaut kādu labu atavismu, droši vien no druīdiem. Starp citu, vai jūs zināt, ka kokiem ir atmiņa? Ja, ejot garām, koku visu laiku sit pa vienu un to pašu vietu, tad ar laiku šī vieta, jums tuvojoties, sāk sažņaugties. Varbūt tā ir ūdens atmiņa? Tā arī beigsim šo sarunu.