Es biju lielisks!

Kinoteātrī nodziest gaisma. Uz ekrāna parādās attēli, un skatītājs tiek ievests kino ilūzijas pasaulē. Parasti tas notiek maigi un nemanāmi – pat tad, ja uz ekrāna notiekošais ir brutāls un skarbs. Režisoriem kinoskolās māca, kā to pareizi izdarīt – tā, lai skatītājam vienmēr būtu pamats zem kājām. Labi, īsas aporijas ir pieļaujamas, bet tām visbiežāk jātiek kompensētām ar drīzu atgriešanos drošā un saprotamā šķetināmu cēloņsakarību pasaulē.

Tiesa gan, līdzās populārajai meinstrīma kino pasaulei vienmēr ir darbojušies dažādi savdabji, kuriem labpaticis veidot filmas pēc sava prāta un līdzības, ignorējot jebkādus kino pareizības likumus. Kā Džons Kasavetīss (1929–1989), kura filmas skatītājiem piedāvā neparastu līdzbūšanas pieredzi, kas brīžiem pat šķiet robežojamies ar vuārismu. Šī pieredze ietver intīmu tuvību ar varoņiem, kuru gaitas, darbības un reakcijas nav iepriekš paredzamas. Līdzīgi kā kvantu mehānikā nav izskaitļojama sīkdaļiņu kustība. Kasavetīss ir viens no retajiem kinorežisoriem, kam izdevies uz kino pasauli pārnest cilvēku ikdienas dzīves neprognozējamību un daudzpusību, nepadarot to par haotisku banalitāšu kaleidoskopu. Tieši otrādi – šķietami nenozīmīgās detaļas un mazās lietas palīdz atsegt tās smalkās cilvēka dvēseles kustības, kurām lielā kino lielo notikumu pasaulē vieta parasti neatrodas.

Kāda attāla radniecība ar viņa filmām jaušama arī Kasavetīsa intervijās un publiskajos iznācienos – tā pati viņa filmām raksturīgā vitālā enerģija, tikai vēl raupjā, neapstrādātā veidā, kur izpausmes veids nav mazāk svarīgs par saturu.

Jānis Putniņš

Playboy: Pirms kļuvāt par režisoru, vai jūs reiz neteicāt, ka “vienīgais cilvēks, kurš filmēšanas laukumā ir vēl nesvarīgāks par režisoru, ir talantu aģents”?

Džons Kasavetīss: Kad to teicu, es biju zobgalīgs jauns aktieris, taču es arī tagad no saviem vārdiem neatkāpjos. Es neciešu režisorus.

Playboy: Kāpēc?

Kasavetīss: Galvenokārt tāpēc, ka viņi izlemj. Viņi izlemj, ka šim jābūt tā, tam – citādi, un viņi jau ir izdomājuši, kā visam jāizskatās, – un vairums režisoru neļauj nevienam citam izpaust savu redzējumu. Vienīgais iemesls, kāpēc vispār strādāt kinoindustrijā, ir kaut ko izpaust, un režisori ir vienīgie cilvēki, kas to neļauj.

Playboy: Vai jūs, būdams režisors, ļaujat citiem izpaust savu redzējumu?

Kasavetīss: Domāju, ka jā – vismaz es cenšos. Filmēšanas laikā vienmēr turu prātā, ka arī kādam citam var būt labas idejas. Piemēram, es patiešām domāju, ka Bens Gazara par aktierspēli un kinomākslu zina daudz ko tādu, ko es nezinu, un es gribu no viņa mācīties. Kad mēs strādājām pie filmas “Vīri” (Husbands), es vienmēr gribēju zināt, ko viņš domā, jo gribēju, lai viņš šajā lomā parāda visu, ko spēj. Labam režisoram tieši tā arī jāstrādā. Godārs un Bergmans tā strādā, taču viņi ir izņēmumi.

Playboy: Kāpēc?

Kasavetīss: Vairumu režisoru interesē tikai pašu ambīcijas un izpatikšana kinostudijai un skatītājiem. Un, ja viņi nedomā par skatītājiem, tad viņi domā par kādu personīgu problēmu, kam nav nekāda sakara ar viņu darbu.

Playboy: Kurus režisorus jūs domājat?

Kasavetīss: Paklau, režisorus, kurus neciešu, es ignorēju tik ilgi, līdz aizmirstu viņu vārdus. Es atceros visus režisorus, ar kuriem man kā aktierim ir paticis strādāt, – tādus kā Dons Sīgels un Roberts Oldričs. Man šķiet, ka mūsdienās režisoriem ir jābūt tādiem kā The Beatles: viņiem jāraksta pašiem savs materiāls. Tas ir neticami, ka režisori dod citiem rakstīt scenārijus savām filmām. Taisīt karjeru no citu cilvēku darba režisēšanas ir vienkārši nepareizi.

Playboy: Vai, jūsuprāt, romānu un lugu kinoadaptācijas ir sliktas kā tādas?

Kasavetīss: Jā. Režisoram būtu jārada pašam savas filmas.

Playboy: Vai jūs būtu noraidījis uzaicinājumu režisēt, teiksim, “Krusttēvu”?

Kasavetīss: Bez šaubām. Kāpēc jāfilmē “Krusttēvs”? Es sevi uzskatu par mākslinieku, es darbojos kinomākslā, un literatūras bestsellera pārvēršana kases grāvējā man nekādi nešķiet māksla. Frānsiss Fords Kopola ir lielisks jauns cilvēks un satriecošs mākslinieks, bet “Krusttēva” filmēšana viņam acīmredzami sagādās daudz ciešanu.

Playboy: Kāpēc lai tā notiktu, un kāpēc tas ir acīmredzami?

Kasavetīss: Man ir viena atbilde uz abiem jautājumiem: Bobs Evanss, studijas Paramount galvenais producents. Kad Evanss sāka strādāt, viņš solīja dot režisoriem pilnīgu radošo brīvību savās filmās. Protams, tā nenotika, un, lai saprastu, kādēļ, jums būtu jāsaprot viss tas murgs, kas saistās ar lielajām kinostudijām. Vārdu sakot, Paramount nopelnīja vismaz 150 miljonus dolāru kopš Evansa nolīgšanas, dažas filmas ir izdevušās, dažas nav, citas ir kā “Catch-22” – dievs vien zina, par ko bija tā filma –, un tad viņi ciešā kinostudijas uzraudzībā nofilmē “Mīlas stāstu”, kas kļūst par fantastisku hitu, un Evanss pēkšņi saka, ka viņš ir radošs kinomākslinieks. Vai Evanss to režisēja, uzrakstīja, nofilmēja, tēloja tajā? Viņa ieguldījums bija viņa sieva galvenajā lomā. Un, kad izrādījās, ka filma ir kases grāvējs, viņš paziņoja, ka nekad vairs neatvēlēs radošo kontroli kādam citam. Neatvēlēs? Kurš, pie velna, viņam devis tiesības kaut ko atvēlēt? Evanss ir tukša vieta! Viņš ir drēbju pakaramais, kas karājās skapī un izauga par puiku. Kā viņš uzdrīkstas salīdzināt sevi ar mākslinieku!

Playboy: Vai jūs sarunās ar kinostudiju vadību esat tikpat tiešs kā tagad ar mums?

Kasavetīss: Es savu sakāmo nevienam nepielāgoju, taču ne visi studiju vadītāji ir stulbi. Studijām nevajadzētu sevi muļķot par to, kas tās ir: filmu ražotājas. Studijām būtu jāpieturas pie tā, ko tās prot; un dažas tā arī dara. Taču tieši tāpat arī māksliniekiem nevajadzētu jaukties naudas lietās, par ko atbild studija. Ja kāds tā dara, viņš ir stulbs – ja viņš sāk nodarboties ar naudas lietām, tas atņem enerģiju darbam pie filmas, iespējams, pat liek viņam nedaudz zaudēt prātu. Ja, filmējot “Vīrus”, es būtu vairāk laika veltījis budžetam, man būtu palicis mazāk laika, ko pavadīt kopā ar Benu un Pīteru [Folku] ārpus filmēšanas laukuma, un tas savukārt būtu negatīvi iespaidojis manu režisora darbu, scenāriju un aktierspēli.

Playboy: Kāpēc jūs “Vīriem” izvēlējāties Folku un Gazaru?

Kasavetīss: Nebija īpaša iemesla – man šķita, ka viņi filmai labi der un ka mēs trijatā varētu labi sastrādāties.

Playboy: Vai tā notika?

Kasavetīss: Mēs labi sastrādājāmies. Un mēs kļuvām draugi tādā līmenī, kurā pienākumam vai lojalitātei vairs nav nozīmes. Nozīme ir vienīgi tam, ka mēs darām vienu darbu, mēs cits citu pārbaudām un pārbaudām arī sevi. Tādā situācijā katrs aktieris domā: “Cik augstu es varu aizsniegties?” Tas ir savtīgi – un godīgi. Un, reāli ņemot, Benijs nekur tālu netiktu, ja Pīters vai es nebūtu savu uzdevumu augstumos. Tāpēc mēs zinājām, ka mums ir jāstrādā tādā līmenī, un, lai to izdarītu, mums bija jākļūst par draugiem.