Es biju Ingmars

Savā autobiogrāfiskajā grāmatā “Pārvērtības” leģendārā norvēģu aktrise Līva Ulmane raksta, ka mamma par viņas piedzimšanu Tokijā atceroties divas lietas: “Pele pārskrējusi pār grīdu, un to viņa ieskatījusi par labu zīmi, māsiņa noliekusies pār gultu un līdzjūtīgi pačukstējusi: “Diemžēl jums ir meitene. Vai jūs pati negribētu to pavēstīt savam vīram?”

Savu karjeru Līva Ulmane sāka kā teātra aktrise, bet plašāku ievērību guva ar Elīsabetas lomu Ingmara Bergmana filmā “Persona” (1966). Ar šo lomu sākās Bergmana un aktrises ilgstošā sadarbība, romantiskās attiecības un kopdzīve Fores salā, kā arī draudzība turpmākos gadus, kad Līva jau bija pārcēlusies uz ASV.

1982. gadā Līva Ulmane sāka pati uzņemt filmas. Līdz šim viņa ir bijusi režisore septiņām filmām, divām– pēc Bergmana scenārija. Ulmanes jaunākā filma ir Augusta Strindberga lugas “Jūlijas jaunkundze” ekranizācija ar Džesiku Časteinu un Kolinu Farelu galvenajās lo­­mās. Pavisam nesen tā tika demonstrēta arī Rīgā, kinofestivālā RigaIFF. Tieši pirms seansa režisore kāpa uz skatuves un veltīja skatītājiem nelielu uzrunu, kurā atgādināja, ka kinozāle ir vieta, kurā cilvēkus piemeklē burvīgas pārvērtības, un nevar noliegt, ka mūsdienu informācijas pārbagātībā to patiešām ir diezgan viegli aizmirst. Ulmanes “Jūlijas jaunkundze” ir ornamentāla Strindberga lugas interpretācija, kuras darbība pārnesta uz 19.gadsimta beigu Īriju, bet no personāžiem saglabāti tikai trīs nedrošības nomākti tēli, kuri vienas nakts garumā risina šķiru pretrunas, cīnās paši ar savu izolētību, sāpina cits citu visdažādākajos veidos, bet vispirmām kārtām, protams, šķetina mūžseno sāpīgo saistību starp vīrieti un sievieti.

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Vai tiesa, ka vārds “Līva” tulkojumā no norvēģu valodas nozīmē “dzīve”?

Līva Ulmane: Jā. Un tas ir ļoti raksturīgs norvēģu vārds, Zviedrijā tas gandrīz nav sastopams, par Dāniju vis­pār nezinu.

RL: Kas liek jums justies dzīvai?

Ulmane: Jaunas dzīvības laišana pa­­­sau­­lē. Tas man patiešām lika justies dzī­­­­vai. Un brīdis, kad viņi ienāca ar bēr­­nu un nolika to man blakus. Viņi at­­nesa sviestmaizes, es varēju tās ēst, un man tikko bija piedzimis bērns. Un vēl arī tas, ka esmu kopā ar kādu, ko mīlu. Šīs ir divas lietas, kas uzreiz nāk prātā.

RL: Es gribētu uzdot dažus jautājumus par filmu “Jūlijas jaunkundze”. Kādas ir galvenās atšķirības starp to, kā Jūlijas jaunkundzi saprot Augusts Strindbergs un kā viņu saprotat jūs?

Ulmane: Atšķirības, protams, ir, jo esmu sieviete. Kad Strindbergs sarak­stīja “Jūlijas jaunkundzi”, lugas pirmā izdevuma sākumā bija garš priekšvārds par to, cik ļoti Strindbergam nepatīk sievietes, viņu īpatnības un iekšējās pār­­domas. Saprotams, ka šī nepatika mums nav kopīga. Ne tikai tāpēc, ka esmu sieviete, bet arī tāpēc, ka man daudz kas sievietē šķiet ļoti vērtīgs.

RL: Kā piemēram?

Ulmane: Tūlītēja līdzcietība, kādu vī­­­rie­ši ne vienmēr izjūt vai izrāda. At­­zi­nība, kuru vīrieši, iespējams, izjūt, taču ne vienmēr izrāda. Atbildības sa­­jūta, proti, “kāpēc es esmu šeit, ar otru cilvēku”, ko vīrieši, iespējams, izjūt, taču ne vienmēr izrāda. Un man radās iespaids, ka Augusts Strindbergs... Es daudz ko esmu pievienojusi, jo tā ir adaptācija. Brīžos, kad lugā viņa klusē, es viņai esmu likusi teikt to, ko viņa, iespējams, domāja: “Dažkārt es jūtu, ka neesmu nekas, ka neesmu iederīga...” Tamlīdzīgas lietas. Lietas, kuras, manuprāt, vīriešiem un sievietēm ir kopīgas, taču sievietes tās daudz biežāk izsaka vārdos. Mēs redzam Jūlijas jaunkundzi, kad viņas dzīve tuvojas noslēgumam. Un viņa izvēlas divus cilvēkus, no kuriem ir pilnīgi neiespējami iegūt to, ko viņa vēlas – būt pamanītai un atzītai. Augusts Strind­bergs to ne vienmēr pasaka, bet tas ir ļoti labi redzams. Viņš neļauj viņai runāt. To visu var uzskatīt par dzimu­mu atšķirībām, bet man šķiet, ka Jū­­lijas jaunkundzei tas sen vairs nav va­­jadzīgs. Es domāju, ka viņa nav spējīga būt ar kādu kopā un ka tas nav tas, pēc kā viņa tiecas. Vēl jo vairāk, es piekrītu zviedru rakstniekam Ēnkvistam, ka viņai jau ir gatavs plāns, viņa grib izzust. Un tad viņa izvēlas divus pilnīgi nepiemērotus cilvēkus, ar kuriem dalīties pēdējās sarunās un tikt pamanītai, kā arī sajust šo “es neesmu ne­­kas”. Viņa pati atrod savus slepkavas.

RL: Tieši tāpēc es gribētu uzdot jautājumu par filmas noslēguma ainu, kas izskatās pēc citāta no prerafaelītu gleznas. Vai jūs piekrītat idejai par skaistuma un nāves tuvumu?

Ulmane: Zināmā mērā. Tas nenozīmē, ka uzskatu pašnāvību par labu risinājumu. To es patiešām neapgalvoju. Taču tad, kad viņa sēž pie strauta un laiž ziedus pa straumi, viņa saka, ka katrs no mums ir niecīgs, bet kopā mēs jau esam kaut kas. Man šķiet, ka tas ir vienīgais brīdis Strindberga lugā (lai gan tas nav pateikts tieši), kad viņa atrod mieru. Daudzi no mums, iespējams, ir piedzīvojuši nāves agoniju un nāves bailes. Tajā visā ir zināma grācija un skaistums, turklāt tam nav obligāti jābūt reliģiskam skaistumam. Es dodos projām, bet kaut kas mani vēl tur, es neesmu atzīta, bet esmu pamanīta. Kāds mani tur un neļauj aiziet. Es biju domājusi beigt filmu ar kadru, kurā ūdens iekrāsojas aizvien sarkanāks un ziedi peld pa straumi. Bet tad es biju Londonā un ieraudzīju gleznu ar Ofēliju, kura guļ strautā. Un nez kāpēc pat Džesika, kurai vienmēr ir auksti un viss jāizdara pāris sekundēs, gulēja ūdenī un teica: “Nesteidzieties, nesteidzieties.” Viņa to sajuta. Un tas ir redzams viņas sejā. Man šķiet, ka tajā brīdī Jūlijas jaunkundze sadzird vārdus no Bībeles, kurus pati varbūt nemaz nesaprot. “Pēdējie būs pirmie” Debesu valstībā un tādā garā, neko tādu viņa līdz šim nav dzirdējusi. Tas ir līdzīgi kā “Anonīmajos alkoholiķos”. Viņi visi tur sēž, un pēkšņi, pasakot “es esmu alkoholiķis”, tu esi šiem cilvēkiem piederīgs, un tas, ka to saka citi, padara tevi laimīgu. Tāpat arī viņa pēkšņi saprot, ka ir tā pēdējā un būs tā pirmā. Viņa jūtas pamanīta.

RL: Vēl viens jautājums par Jūlijas jaunkundzi, par mīlēšanās ainu. Vai jūs piekrītat, ja nemaldos, Aristoteļa izteikumam, ka cilvēki pēc mīlēšanās ir skumji?

Ulmane: Protams, tā var būt. Es arī esmu jutusies skumji. Bet es nedomāju, ka ar to viss beidzas. Kā jau teicu, viens no brīžiem, kad jūtos patiešām dzīva, ir tad, kad esi kādam cieši blakus un tu vari ieskatīties cil­vēkam acīs, un cilvēks ieskatīsies tavējās, un jūs patiešām būsiet kopā, jūs būsiet viens, lai gan patiesībā esat divi. Bet, protams, tas var būt arī ārkārtīgi skum­ji, un ir skaidrs, ka arī viņiem tā bija. Strindbergs šo brīdi gan neaprakstīja, taču ir zināms, ka viņi mīlējās. Man tas likās drausmīgi skumji. Vai nu viņai ir mēnešreizes, vai nu viņa vēl ir nevainīga, bet tā tas notiek. Viņa ir pilnīgi viena, pilnīgi izo­­lēta. Viņš pieceļas kā­jās un no­maz­­gā viņu no sevis ar ūdeni, un es nespēju iedomāties neko skumjā­­ku par to, ka otrs cilvēks tevi cenšas nomazgāt nost. Un aiz durvīm stāv trešais cilvēks, kurš domā, ka pieder vienam no viņiem. Tieši no viņas sejas mēs uzzinām, kas notiek iekšā. Strind­bergs neko no tā visa nav stās­tījis, taču nav arī nestāstījis.

RL: Jūs, iespējams, zināt, ka modele, kura pozēja Ofēlijai, no stundām ilgas vannā gulēšanas saķēra plaušu karsoni.

Ulmane: Un mākslinieks, kurš bija pilnībā nodevies savai mākslai, par to pat neiedomājās.

RL: Tieši tā. Tāpēc es gribētu lūgt pa­­stāstīt par to, kā Ingmars Bergmans filmēja ainu, kurā jūs gulējāt...

Ulmane: Laivā?

RL: (Smejas.) Jā. Un bijāt galīgi nosalusi.

Ulmane: Man patīk, ka jūs to pieminat. Jo tā bija tieši tāda pati situācija. Viņš bija dusmīgs, un es pat neatceros, par ko viņš bija tik dusmīgs uz mani un tik ļoti mani ienīda. Mēs ar Sīdovu gulējām laivā, starp citu – Baltijas jūrā, bija drausmīgi auksti, bet Bergmans tikmēr bija tērpies vi­­sādās jakās citu virs citas, kabatā viņam bija sviestmaizes, un kaut kāda iemesla dēļ mums bija jāguļ laivā, bet tas, kas man bija mugurā, diezko ne­­sildīja. Man šķiet, ka pat Maksam fon Sīdovam bija siltāk nekā man. Un es jutu, ka mēs pārspīlējam, attēlojot šo divu cilvēku pazemojumu, jo pazemojums, kuru es izjutu kā sieviete, bija daudz spēcīgāks par to, kas man bija jāattēlo. Es jutos tāpat kā šī sieviete, taču patiesībā to juta Līva, un par to es Ingmaru ienīdu. Man joprojām ir fotogrāfija, kurā viņš stāv un smaida. Un ir skaidrs, ka viņš zināja, ko dara. Un starpbrīžos celties nedrīkstēja, mēs gulējām turpat. Es joprojām atceros šo sajūtu.

RL: Kas tajā pašā filmā lika viņam virzīt jūs tuvāk degošajai mājai?

Ulmane: Redziet, tā ir mana iztēle, nevajag tai pārāk uzticēties. Taču manā iztēlē viņš teica: “Tu neesi pietiekami tuvu, mums jāredz tās briesmas. Tu skaties uz mirušu bērnu un nedomā par uguni. Ej tuvāk! Ej tuvāk!” Manā iztēlē skan šie vārdi: “Ej tuvāk! Ej tuvāk!” Un viņš nekad nav no tiem atteicies. Gluži pretēji, viņš zināja, ka man ir svarīgi savā autobiogrāfijā teikt to, ko jūtu. Bet viņš nebija ļauns cil­­vēks. Viņš nebija traks varmāka. Dažās viņa filmās ir daudz vardarbības. Bet mūsu attiecībās nekādas fiziskas vardarbības nebija.

RL: Nekā tāda kā “Laulības dzīves ainās”?

Ulmane: Nē, viņš vienkārši ļāva dusmām pāriet. Manā vietā viņš dažreiz mēdza kaustīt spilvenus. Nevaru teikt par citām viņa attiecībām, tomēr es to būtu uzzinājusi, jo mēs par šādām lietām runājām. Ingmars nebija fiziski varmācīgs cilvēks. Iespējams, viņš gribēja tāds būt, un varbūt tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš uzņēma fil­mas, liekot kādam gulēt puskailam laivā. Šāds niknums viņam piemita. Bet viņš pats kā vīrietis, kā cilvēks nekad nebūtu spējīgs pacelt roku pret sievieti.

RL: Vai Ingmara paša attiecības ar sievietēm palīdzēja uzņemt tādas fil­­mas, kādas tapa, piemēram, jūsu kopdzīves laikā?

Ulmane: Kad tapa “Persona”, mēs ne­dzīvojām kopā. Pirms “Personas” filmēšanas es viņu nepazinu. Pēc tam bi­­ja divas filmas, “Vilka stunda” un “Kauns”, – tad mēs dzīvojām kopā. “Kaislības Annas dēļ” – tad vairs nedzīvojām. Tā ka viss, kas tapa pēc tam, vairs nebija mūsu kopdzīves laikā. Bet es domāju, ka šīs spēcīgās emocijas bija mūsu attiecību sastāvdaļa. Mums bija lieliskas emocijas, jo mēs bijām ļoti labi viens otru iepazinuši. Kad filmējos “Personā”, es biju jauna, man bija kādi 24 vai 25 gadi. Es nesapratu, par ko tur ir runa. Es biju nokautrējusies, iebraukusi no Norvēģijas... Es tiešām nesapratu. Tikai vēlāk, kad pati biju sasniegusi 40 gadu vecumu, es sapratu, kā tas ir, kad negribas runāt. Kad negribas, lai cilvēki uzdod jautājumus un mēģina iedziļināties, kā jūs to darāt pašlaik. Vienkārši uz pāris gadiem pazust. To es sapratu, kad man jau bija 40, bet toreiz, 25 gadu vecumā, kad tapa filma, es zināju tikai vienu – kaut kāda iemesla dēļ es esmu Ingmars Bergmans. Es domāju, ka visas manas reakcijas tā vai citādi ir saistītas ar viņu. Un šī atziņa, man šķiet, arī bija tas, kāpēc viņš tik ļoti gribēja ar mani strādāt. Es negribēju aizņemt Bibi vai Harietas vietu. Es aizņēmu Maksa fon Sīdova un Ērlanda Jūsefsona vietu, jo, ja nebūtu manis, viņi arī turpmāk būtu galvenajās lo­mās. Proti, viņi bija galvenajā lomā, taču es filmā “pārstāvēju” Ingmaru, lai gan biju no viņa pilnīgi atšķirīga.

RL: Vai tas nozīmē, ka jūs zinājāt, ko viņš vēlējās izdarīt? Ja jūs viņu pārstāvējāt, tātad zinājāt, kas notiek viņa galvā?

Ulmane: Jā, es to zināju. Es zināju, kad viņš melo, un viņš zināja, kad es meloju. Tādas bija mūsu attiecības, un tāpēc tās tik ilgi turpinājās, jo starp mums bija īpaša savienība. Jau “Personas” laikā viņš man teica: “Tu un es, mēs esam saistīti sāpīgām saitēm.” Un tā arī bija.

RL: Kā jūs domājat, vai tad, kad jūs gulējāt un salāt laivā, Ingmars zināja, ka “pārraida” caur jums kādas īpašas jūtas?

Ulmane: Es domāju, ka tajā dienā viņš galvenokārt pārraidīja filmas sa­­jūtu, to, kas notika ar šo sievieti, kura no­­kļu­va laivā bez silta apģērba. Proti, tas pieder pie filmas, un stāsts ir par to, ko nodara karš. Un man šķiet, ka viens no iedvesmas avotiem bija arī notikumi jūsu valstī. Mēs dzīvojām pie Baltijas jūras un apspriedām no­­tiekošo. Mums pat likās, ka naktī re­­dzējām bēgļus, kas gan nebija taisnība. Taču, lai kā šajā ainā atspoguļotos šis sievietes tēls un viņas stāsts, es pati tai brīdī jutu tikai viņa dusmas pret mani, tā bija viņa atriebība. Es to ainu tā arī nenoskatījos, lai gan ir skaidrs, ka tā ir izcila. Man tā vienmēr ir bijusi ļoti personīga. Es teicu: “Ingmar, vai tad tu mani nemīli? Es esmu sieviete. Vai tiešām tu negribi mani apskaut un apsegt ar vienu no savām siltajām jakām?” Iespējams, arī tā ir atšķirība starp vīrieti un sievieti, es nezinu. Bet man likās, ka tas ir bezsirdīgi no viņa puses. Tagad es kā režisore varētu izdarīt tāpat. Bet es visu laiku sauktu aktieriem: “Vai jums nav auksti? Paņemsim mazu pauzīti.” Un es kaut ko darītu lietas labā. Man šķiet, ka sievietes to dara biežāk. Es nezinu, kāpēc jūs interesē šī aina. Jo man, pat atceroties vien, tā izraisa dusmas.

RL: Kā jums šķiet, vai būtu iespējams uzņemt tikpat emocionāli spēcīgu ainu, ja starp aktieri un režisoru nebūtu šādu personīgu attiecību?

Ulmane: Jā, protams, ir ļoti stingri režisori, un viņi rīkotos tāpat. Tad būtu svarīgi, lai nebūtu iespējams pa­­ņemt pārtraukumu un sasildīties. Bet tas būtu iespējams.

RL: Vai jūs esat stingra režisore?

Ulmane: Nē, bet es esmu laba režisore, jo man ir milzīga uzticība aktieriem. Viņi ir radītāji. Brīdī, kad kameras fil­mē un es atrodos filmēšanas laukumā, viņi ir radītāji. Un, lai kāds arī būtu manis dotais uzdevums, lai cik brīnišķīgas būtu manas idejas, es tajā brīdī neiejaucos viņu iztēlē, sakot, kas viņiem būtu jājūt un kāpēc viņiem tas būtu jājūt. Man ir prieks sajust to neticamo pārsteigumu, kad viņi ir izdomājuši kaut ko tādu, kas man pašai nekad nebūtu ienācis prātā, un es ie­-raugu to, ko citādi nekad nebūtu ie­­raudzījusi. Tas ir brīnums, ko var sajust režisors, kurš strādā ar labiem aktieriem. Viņi pārsteidz un paceļ režisora iedoto scenāriju jaunā līmenī. Tāpēc es neesmu stingra. Varbūt pat neesmu pietiekami stingra.

RL: Bet jūs dodat aktieriem brīvību, brīvo telpu...

Ulmane: Nē, brīvo telpu ne, jo es esmu scenārija autore, es zinu, kā jā­­strādā kamerai, kur kam jāatrodas. Bet brīdī, kad mēs sākam, es viņiem dodu pilnu brīvību un atzīstu viņu jaunradi.

RL: Taču improvizēt jūs neļaujat?

Ulmane: Nē. Vismaz ne klasiskā ie­­studējumā, jo tur tekstiem ir ļoti liela nozīme. Tur nevar improvizēt.

RL: Tā kā jūs pati esat spēlējusi ga­­diem ilgi, vai jūs jūtat zināmu solida­ritāti ar aktieriem? Jūs nespīdzi­nāt viņus ar ainām, kurās gribat no vi­­ņiem izvilkt kādu konkrētu emociju?

Ulmane: Nē. Nē. Es nekad tā nedarītu. Iespējams, esmu pat pārāk iejūtīga pret aktieriem, un viņi to zina. Tā­pēc es arī pieminēju, cik brīnišķīgi bija, ka Džesika vispirms teica: “Es negulēšu tajā aukstajā ūdenī ilgāk par pāris se­­kundēm.” Un viņa zināja, ka es nekad nelūgšu to darīt. Bet beigās viņa pati bija tā, kas teica: “Nesteidzie­ties, ne­­steidzieties.”

RL: Filmā “Līva un Ingmars” jūs runājat par zināmu Ingmara klātbūtni, kas ir jūtama jūsu darbībās. Piemēram, kad pasakāt kaut ko muļķīgu, viņš iejaucoties, iesūtot mušas starp jums un kameru.

Ulmane: Protams, tie pa daļai ir joki. Mēs bieži runājām: “Ja viens no mums nomirs un atgriezīsies, lūdzu, neatgriezies mušas izskatā, jo tad var gadīties, ka otrs tevi noklapēs. Parādies pa īstam.” Un, ja pēkšņi bariņš mušu pielido klāt, kad es runāju kaut ko tādu, kas viņam varētu nepatikt, man šķiet, ir tikai cilvēcīgi teikt: “Ak Dievs, cik daudz mušu, viņam tas nepatīk.” Es domāju, ka dzīvē ir brīži, kad kādas enerģijas ietekmē kaut kas notiek. Bet es saprotu, ja pēkšņi redzu daudz mušu, tas nav tāpēc, ka Ingmars tās man būtu uzsūtījis.

RL: Bet vai jūs jūtat viņa klātbūtni?

Ulmane: Jā, protams. Es ticu Dievam, es ticu, ka Dievs ir manī. Es nezinu, kas ar mani notiks pēc nāves, es neticu paradīzei un tamlīdzīgām lietām, taču ticu mūsu enerģijai, kas ir tik spēcīga, un mēs par to uzzinām aizvien vairāk. Un, ja cilvēks jums ir tuvs, viņa enerģija paliks ar jums. Nav zināms, vai šī enerģija turpina dzīvot. To es tiešām nezinu. Bet zinu, ka tad, kad Ingmars nomira... Kā tur saka? Ka ķermenis pēc nāves kļūstot par pusgramu vieglāks? Kaut kas tur ir. Daži to sauc par dvēseli.

RL: Vai jūs jūtat saikni ar šo Ingmara enerģiju, arī uzņemot savas filmas?

Ulmane: Nē, jo es esmu es. Varētu teikt, ka esmu strādājusi ar kino ģē­­niju, taču vēl pirms viņa es vairākus gadus strādāju par aktrisi kino un te­­āt­rī. Dzīvojot kopā ar viņu, es strādāju arī ar daudziem citiem. Es daudz ko darīju. Es ceļoju, rakstīju. Es nejūtu, ka man šī enerģija visu laiku būtu nepieciešama, lai eksistētu. Ne jau Ing­­­ma­ra enerģija mani uztur pie dzīvības.

RL: Ir, piemēram, tāds izteikums, ka neesot iespējams rakstīt pēc Marsela Prusta. Kā var režisēt pēc Ingmara Bergmana?

Ulmane: Bet citi režisori taču arī ir režisējuši pēc Ingmara Bergmana, pat tādi, kas nav ar viņu strādājuši. Es sevi uzskatu par ļoti labu režisori. Ingmars man atdeva uzņemšanai divus savus scenārijus. Par vienu no tiem viņš teica, ka nekad nevarēšot to uzņemt, jo neticot Dievam. Viņš teica, ka es esot vienīgā, kas to varētu izdarīt, un tā bija filma, kas viņam pašam bija ļoti svarīga, “Privātās grēksūdzes”. Pro­­tams, ka var režisēt bez Ingmara Bergmana. Un protams, kāpēc lai es nevarētu režisēt bez Ingmara Berg­mana? Arī mazāk talantīgi cilvēki to dara.

RL: Taisnība. Bet vai varētu teikt, ka jūs kļuvāt par sevi tikai pēc Ingmara Bergmana? Jo tad, kad spēlējāt Ing­mara Bergmana filmā, jūs bijāt viņš.

Ulmane: Nē, es biju viņš tikai viņa filmās. Tas, ka aizbraucu uz Savie­notajām Valstīm, nebija pateicoties viņa filmām. Es tiku nominēta Oskaram par cita režisora, Jāna Truela, filmu. Un neviens neteiktu, ka es biju arī Jāns Truels. Bet, runājot par Ingmaru, es saprotu, kā tas izskatās, taču... Redziet, tas arī ir vīrieša jautājums. Jo kā lai sieviete kaut ko dara pēc tam, kad ir strādājusi ar šādu cilvēku? Kā lai viņa neatrodas pilnīgā ietekmē? Mani tas ir ārkārtīgi ietekmējis, es no Ingmara esmu tik daudz mācījusies, pateicoties viņam, man bija bagātīga dzīve. Es zinu, ka viņš uzņēma vienu filmu, no kuras man pietika stulbuma atteikties, tā bija “Fa­­nija un Aleksandrs”, viņš pats par to ir rakstījis. Un bibliotēkas krātuvē līdzās visiem scenārijiem ir arī šī filma, un pie viena no monologiem, kas bija paredzēts man, lieliem, lieliem burtiem ir rakstīts: “Es tevi ienīstu, Lī­­va! Kāpēc tu tā darīji?” Es arī biju Ingmaram vajadzīga. Tikpat ļoti, cik man bija vajadzīgas viņa filmas, tikpat ļoti un pat vēl vairāk viņam biju vajadzīga es, jo no manis viņa filmas sastāvēja. Bet es daudz ko darīju arī bez Ingmara.

RL: Grāmatā “Pārvērtības” jūs liekat noprast, ka cilvēki dzīves gaitā mainās. Vai drīkstu jautāt, kas tieši jums palīdz visu laiku būt Līvai Ulmanei?

Ulmane: Es nezinu. Jo es esmu Līva Ulmane. Ingmars reiz teica, ka mēs esam radīti no viena veseluma. Bet tā nav taisnība, jo es tāda neesmu. Absolūti ne. Tas bija aplams pieņēmums no viņa puses. Lai gan jūs sa­­kāt, ka daļēji esmu viņš, jo mani jo­projām iespaido Ingmars un mušas, un viss pārējais, ka es joprojām esmu Ingmars, tā nav taisnība. Es biju Līva Ulmane, pirms iepazinos ar Ingmaru, biju Līva Ulmane, kad biju ar viņu kopā, un pēc tam arī. Un esmu pārliecināta, ka ne­­vienam vīrietim šis jautājums nekad netiktu uzdots pretējā virzienā. Jo tad uzreiz būtu: “Ak Dievs, man vai nu jāaizstāvas, vai jāsniedz paskaidrojumi.” Un tā, es pieļauju, arī ir vislielākā atšķirība. Ja es nebūtu Līva Ulmane, es pārjautātu: “Ko jūs teicāt?” un uzreiz stātos jums pretī. Bet tā vietā... Zināt, kā Nora filmā “Leļļu nams”. Viņa ne­­apšauba jautājumu, viņa apšauba pati sevi. Ingmars ticēja, ka esmu neatkarīga, taču patiesībā es tāda neesmu. Agrāk, sēžot grim­­ētavas krēslā pirms filmēšanas, es varēju pamanīt, ka šis nebūs labs grims, taču nespēju to pateikt. Es va­­rēju nospēlēt visu filmu ar dīvainu grimu, jo nespēju to pateikt. Lūk, ko nozīmē “nebūt radītai no viena veseluma”. Bet es varu ar to sadzīvot.

RL: Jūs teicāt, ka filmām ir kaut kas jāiemāca. Vai varat minēt piemēru, kad filma jums ļāvusi dzīvi saprast labāk?

Ulmane: O, pilnīgi noteikti! Un es patiešām to saku no visas sirds, jo ticu, ka dzīve ir neatkārtojama, mēs dzīvojam vienu reizi un esam gan cits citam, gan paši sev ļoti daudz parādā. Un, kad es vēl biju ļoti jauna, gandrīz meitene, es redzēju Vitorio De Siku, “Brīnumu Milānā”. Es redzē­­ju “Umberto D.”, “Divriteņu zagļus”, “Vienu cilvēku”. Viņš izmainīja manu dzīvi – es biju augusi ļoti konservatīvā ģimenē. Un pēc vairākiem gadiem es noskatījos Čaplina “Degpunktu”. Es biju to redzējusi jau agrāk, taču toreiz tas man daudz ko iemācīja par mīlestību un rūpēm par otru cilvēku, kā arī to, kā ļaut mīlestībai aizceļot kaut kur citur un nebūt tās sastāvdaļai. Bet tas, ko mums pavēstīja Vitorio De Sika, kā cilvēki lidoja pie Dieva vai kur nu viņi lidoja, un Umberto D., un suns, un dzīve uz ielas, un tas, kā nevienam tā nerūp, un “Divriteņu zagļi” – jā, tas viss burtiski izmainīja manu dzīvi. Un es zinu, ka arī šodien var iziet no kinoteātra ar apziņu, ka dzīvot ir diezgan labi un ka ir izredzes. Jo fil­­mā ir apvienota literatūra, mūzika, radošā darbība, visas mākslas kino ir apvienotas.

RL: Vismaz vienā filmā jūs esat izkārtojusi pati savu nāvi.

Ulmane: Es to esmu darījusi savās filmās?

RL: Ne jau savās, bet kā aktrise Ing­­mara filmās.

Ulmane: Protams, es taču esmu Ing­­mars. (Smejas.)

RL: Bet jūs mirsiet nevis kā Ingmars, bet kā jūs pati.

Ulmane: Jā. Bet viņš uzrakstīja scenāriju un uzņēma filmu.

RL: Bet vai jūs esat domājusi par sa­­vas nāves izkārtošanu?

Ulmane: Nē. Nekad. Es gribētu uz­­ņemt filmu, kas, iespējams, nesanāks mana vecuma dēļ, bet mana meita ir sarakstījusi skaistu grāmatu ar nosaukumu “Žēlastība”. Tā ir par vīrieti, kurš grib mirt, jo ir smagi slims, un viņš lūdz savu sievu, kura ir medmāsa, to nokārtot, un viņa piekrīt. Un tad, jau mirstot, viņš pēkšņi atkal grib būt dzīvs un to visu pieredzēt. Bet nu viņš vairs nevar parunāt un to visu izteikt sievai. Un sieva, kas ir devusi solījumu, to arī izpilda. Tā ir brīnišķīga grāmata par to, vai ir jāpalīdz cilvēkam nomirt. Arī Ingmars par to bieži runāja. Viņš teica: “Es gribu iedzert tabletes, ja zināšu, ka citiem būs mani jākopj.” Bet viņš tomēr to neizdarīja. Un arī es to nekad nedarīšu, jo ticu, ka, iespējams, ceļa galā, kas tagad ir tuvāks nekā jebkad iepriekš, tomēr kaut kas ir. Protams, es to nevarēšu izmantot filmā, bet... Vai jautājums bija, vai es gribu, lai man palīdz no­mirt?

RL: Nē. Kad jūs teicāt, ka jūsu dzīve mainījās, noskatoties De Siku, es iedomājos, ka varbūt mēs savā dzīvē kaut ko darām tāpat kā filmās, tostarp arī mirstam.

Ulmane: Skaidrs. Jā, kaut ko mēs darām tāpat kā filmās, arī mirstam. Es to vēl nedaru, taču es vēlētos būt pie pilnas apziņas. Vai es atbildēju uz jūsu jautājumu?

RL: Jā. Pavisam noteikti jūs to iz­­darījāt. Liels paldies jums, Līva.