Demokrātijas nepieciešamā fikcija
Foto:

Ar vēsturnieku Džonatanu Izraelu sarunājas Arnis Rītups

Demokrātijas nepieciešamā fikcija

Kopš 1948. gada, kad ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, tādi jēdzieni kā demokrātija, vārda brīvība, šķiru un dzimumu vienlīdzība u.tml. pakāpeniski iesakņojās Rietumu pasaules sarunvalodā un šobrīd tiek uzskatīti ja ne par pašsaprotamiem dzīves apstākļiem, tad noteikti par politiskiem standartiem, pēc kuriem civilizētā pasaulē būtu vērts tiekties. Taču 18. gadsimta otrajā pusē šīs idejas bija pieskaitāmas pie tā, ko Džonatans Izraels – viens no mūsdienu vadošajiem apgaismības laika vēsturniekiem pasaulē – dēvē par radikālo apgaismību.

Šīs jaunās, radikālās apgaismības filozofiskos pirmsākumus un novirzīšanos no klasiskajiem apgaismības principiem Izraels lielā mērā saista ar Spinozas idejām par vienlīdzīgu sabiedrības iekārtu, baznīcas varas ierobežošanu un republikānisku valsts pārvaldi.

Džonatans Izraels ir dzimis 1946. gadā un lielu daļu savas profesionālās karjeras pavadījis Lielbritānijas akadēmiskajā vidē – absolvējis Oksfordas Universitāti, ieguvis tajā filozofijas doktora grādu un lasījis lekcijas par Eiropas moderno vēsturi dažādās Anglijas augstskolās, tostarp arī Londonas Universitātes koledžā. Kādu laiku Izraels studējis arī ārpusē – El Colegio de México koledžā Meksikā.

Kopš 2001. gada Izraels ir profesors Vēstures pētniecības augstskolā Prinstonas Universitātes Padziļināto pētījumu institūtā.

Savā grāmatā “Prāta revolūcija” (A Revolution of the Mind: Radical Enlightenment and the Intellectual Origins of Modern Democracy. Princeton University Press, 2011.) viņš skaidro Spinozas ideju ietekmi uz mūsdienu Eiropas intelektuālajiem atskaites punktiem, vēsturi un valsts pārvaldes modeļiem. Taču viens no interesantākajiem Izraela aktualizētajiem jautājumiem, šķiet, ir tas, kādus riskus šīs idejas sevī ietvēra, apdraudot pastāvošo valsts iekārtu. Būdams pārliecināts demokrāts, Izraels saskata arī tās likumsakarības, kuru dēļ šīs idejas zināmās aprindās tiek uzskatītas par apdraudējumu arī mūsdienās.

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Vai mēs joprojām dzīvojam apgaismības laikā?

Džonatans Izraels: Nekādā gadījumā. Man šķiet, ka apgaismība tā arī līdz galam savu mērķi nesasniedza, lai gan tai bija zināmi panākumi. 19. gadsimta sākumā tā vēl joprojām bija varens spēks, kas ietekmēja politiku, kritiku un sociālo problēmu izpratni, – krietni lielāks, nekā daudzi vēsturnieki bijuši gatavi atzīt. Bet domāju, ka, īpaši pēc 1848. gada revolūcijām, šī radikālā, demokrātiskā un apgaismojošā tendence sadursmē ar sociālisma idejām būtībā sabruka. 19. gadsimta 30. un 40. gados notika zināma šķelšanās; sociālistiem bija pilnīgi cits priekšstats par to, kā uzcelt labāku pasauli, un es domāju, ka viņi guva lielākus panākumus nekā apgaismotāji. 19. gadsimta otrajā pusē apgaismība jau vairs praktiski neeksistē kā vērā ņemams spēks. Kā jūs labi zināt, tas ir daudzu kustību aktivitātes laiks – tas ir imperiālisma un reakcionārā monarhisma laikmets, dažādu sociālisma un nacionālisma paveidu laikmets – bet ne apgaismības laikmets. Taču 19. gadsimta pirmajā pusē apgaismība vēl joprojām ir ļoti varens spēks.

RL: Un kopš tiem laikiem tā vairs nav atguvusies?

Izraels: Tā sāk atgūties pēc Otrā pasaules kara šausmām un fašisma sakāves. Cilvēki sāk domāt: “Kā mēs varējām tik tālu nonākt?” Un, protams, viens no galvenajiem soļiem ir 1948. gadā pieņemtā Cilvēktiesību deklarācija, kura iezīmē atgriešanos pie apgaismības jautājumiem. Domāju, ka tā sāk palēnām iespaidot filozofu un vēsturnieku domāšanu – turklāt pēdējās desmitgadēs krietni lielākā mērā nekā līdz 20. gadsimta pēdējai ceturtdaļai. Apgaismība tiek daudz un plaši apspriesta, un var būt, ka tas ir iesākums kaut kam lielākam – tas ir iespējams; taču es neteiktu, ka šī atdzimusī interese par apgaismību līdz šim būtu atstājusi kādu dziļu iespaidu.

RL: Es esmu dzimis 14. jūlijā, un mani jau kopš agra vecuma interesēja, kas šajā datumā noticis citos laikos. Un es pakāpeniski nonācu pie secinājuma, ka tā bijusi viena no nelaimīgākajām dienām cilvēces vēsturē; manī nostiprinājās visai negatīva attieksme pret šīm trim idejām, kuras radās apmēram šajā laikā: liberté, égalité, fraternité. Man tie kļuva par tādiem kā sliktajiem vārdiem. Varbūt ar jūsu palīdzību es varētu atgūt to nevainību...

Izraels: Es ceru! (Smejas.)

RL: Aplūkosim visus trīs pēc kārtas. Kādas ir brīvības idejas intelektuālās saknes? Divsimt gadus iepriekš tāda ideja vienkārši neeksistēja.

Izraels: Domāju, ka intelektuālās saknes ir despotisma ideja, doma par cilvēku tiesībām, lai kas tas arī būtu... Un diskusija par cilvēku tiesībām ir tipiska 18. gadsimta parādība, pirms tam par tām nemēdza strīdēties. 17. gadsimtā valdīja uzskats, ka dažādiem sociālajiem slāņiem ir dažādas tiesības, bet domu apmaiņa par to, kādas tad ir dažādu sabiedrības grupu tiesības, un ar laiku arī vispārēju un vienlīdzīgu tiesību ideja – tas jau ir tipisks 18. gadsimts. Taču to nevar nošķirt no domas, ka sabiedrībā viss ir nepareizi – ka cilvēku tiesības vai nu netiek atzītas, vai arī ir aizmirstas. 18. gadsimtā eiropiešos pamodās apziņa, ka viņus apspiež despotiskie karaļi, aristokrāti un garīdzniecība...

RL: Un viņi nebūs apmierināti, “līdz pēdējais karalis tiks pakārts pēdējā priestera zarnās”.

Izraels: Tas ir tāds diezgan asinskārs formulējums, bet... Doma, ka brīvība saistīta ar pastāvošās sistēmas gāšanu, ir 18. gadsimta ideja, pirms tam tā nekur nav sastopama.

RL: Bet ideja dzima atsevišķu cilvēku prātā, ne jau pašā 18. gadsimtā. Ja neskaita domu par despotismu – kādu intelektuālo piepūli viņi ieguldīja brīvības idejas formulēšanā? Un kas ir šie viņi?

Izraels: Tie ir pirmie revolucionāri jeb cilvēki, kuri pirmie izvirzīja republikas ideju – domu, ka brīvība ir sasniedzama, atbrīvojot sabiedrību no karaļu un aristokrātu varas. Eiropā pirmās sabiedrības, kas sadumpojās pret veco iekārtu, bija Holandē, kur holandieši sacēlās pret spāņiem, un tad Anglijā 17. gadsimta 40. gados. Šveice bija vēl viena dumpinieku zeme, tur republikas idejas sāka apspriest jau 17. gadsimtā. Domāju, ka ļoti svarīga ir Holande, jo sākumā vairumam cilvēku tas pamatā bija reliģiskas dabas dumpis pret inkvizīciju un Spāniju, bet ideju, ka brīvība nozīmē tādu valsts pārvaldes formu, ko veido dažādu sabiedrības grupu pārstāvji, kuri strādā, kopīgi apspriežot jautājumus un konsultējoties savā starpā, – to Ho-landē par “patiesu brīvību” sauca jau 17. gadsimta vidū, un tas nozīmē, ka tur bija pilnīgi skaidrs priekšstats par to, ka brīvība ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no despotijas. Hugo Grocijs bija viens no pirmajiem domātājiem, kurš sāka strādāt šajā virzienā. Un tad vēl ir dažādi domātāji, kas aizstāvēja republikas ideju, – 17. gadsimtā tie, protams, ir angļi un holandieši. Šajā ziņā Le cercle Spinoziste – grupa, kas veidojās ap Spinozu, – ir tipisks piemērs vairākiem citiem pulciņiem, kas 17. gadsimtā mēģināja risināt, kā es to saucu, “republikāņu dilemmu”: kā iekarot plašāku atbalstu brīvības idejai, kura tobrīd vēl spēja vienot tikai ārkārtīgi nedaudzus cilvēkus.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Maijs 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela