Par politisko partiju vispārēju atcelšanu

Vārds “partija” šeit tiks lietots tādā nozīmē, kāda tam ir kontinentālajā Eiropā. Anglosakšu valstīs ar šo vārdu saprot pavisam citu parādību, kas dziļi saistīta ar angļu tradīcijām un nav pārceļama citur. Pēdējais pusotrs gadsimts to ir skaidri parādījis. Anglosakšu partijām piemīt tāds kā sporta vai spēles elements, kas var pastāvēt tikai aristokrātiskas izcelsmes institūcijā. Savukārt institūcijā, kas savos pamatos ir plebejiska, visam jābūt nopietni.

1789. gada revolūcijas laikā Francijas politiskajā domāšanā partijas jēdziens tikpat kā neparādījās – ja nu vienīgi kā ļaunums, no kura jāizvairās. Toties šeit darbojās jakobīņu klubs, kas sākumā kalpoja tikai par vietu brīvām debatēm. Par totalitāru partiju to pārvērta nevis kāds nenovēršams mehānisms, bet gan karš un giljotīna.

Dažādo grupējumu cīņu terora laikā trāpīgi raksturojis Tomskis: “Viena partija pie varas, visas pārējās – cietumā.” Šie vārdi paskaidro, kādēļ totalitārisms kontinentālajā Eiropā uzskatāms par partiju iedzimto grēku.

Politiskās partijas Eiropas sabiedriskajā dzīvē daļēji ir jakobīņu terora mantojums, daļēji – angļu ietekme. Taču tas, ka partijas joprojām pastāv, vēl nav iemesls tās saglabāt. Vienīgais attaisnojums kaut kā saglabāšanai ir tā labums. Taču politisko partiju ļaunums ir uzkrītošs. Tādēļ būtu rūpīgi jāizvērtē, vai labums, ko partijas dod, atsver nodarīto ļaunumu, lai partiju turpmāka pastāvēšana būtu vēlama.

Atbilstošāk gan būtu jautāt: vai no partijām vispār ir kāds labums? Vai tās nav tīrs – vai gandrīz tīrs – ļaunums?

Ja partijas ir ļaunums, tad ir skaidrs, ka gan pēc fakta, gan darbībā tās var nest tikai ļaunumu. Tas rakstīts jau Bībelē: “Labs koks nevar nest sliktus augļus, un slikts koks nevar nest labus augļus.”

Bet vispirms jāsaprot, pēc kādiem kritērijiem nosakāms, kas ir labs.

Tie var būt tikai patiesība un taisnīgums, un pēc tam otrajā vietā – noderīgums sabiedrībai.

Demokrātija, vairākuma vara pašas par sevi nav kaut kas labs. Tās ir līdzekļi labā sasniegšanai, kurus pamatoti vai nepamatoti uzskata par efektīviem. Piemēram, ja ebreju ievietošanu nometnēs un nežēlīgo spīdzināšanu līdz nāvei pēc visstingrākajiem parlamentārajiem un likumiskajiem principiem būtu nolēmusi Veimāras republika, nevis Hitlers, šī rīcība tāpēc nekļūtu ne par mata tiesu leģitīmāka. Turklāt šāda iespēja nav nemaz tik neiedomājama.