"Cīņa ar rakstīšanu ir galā"

Filips Rots paziņojis, ka viņš beidzis rakstīt. Tā viņš sacījis intervijā kādam franču žurnālam. Paziņojums gan tas īsti nebija, taču tikpat labi arī varēja tāds būt, jo dažu dienu laikā to pārtvēra vai visi mediji. Vairs nerakstīs. Tas bija smalks gājiens, jo paziņot ko tādu nozīmētu parādīt, ka pasauli, tavuprāt, šī ziņa interesē – un interesē jau arī, taču tu negribi izrādīt, ka esi ko tādu pieņēmis. Vēlāk intervijā Čārlzam Makgratam no New York Times Rots piemin līmlapiņu pie viņa datora. “Cīņa ar rakstīšanu ir galā,” tur esot teikts. Tagad, kad lēmums pieņemts, viņš katru dienu skatoties uz lapiņu. “Tā man dod tik daudz spēka,” viņš saka. Mēs varam tikai priecāties – ja ne sevis, tad rakstnieka dēļ, kurš tik ilgus gadus devis tik daudz. Jebkura cita attieksme nozīmētu nepateicību. Un tomēr.

Un tomēr te kaut kas nav kārtībā; tas nav tik vienkārši. Galvenais jautājums ir saistīts ar rakstītāju. Rots paziņojis, ka viņš vairs neturpinās darīt to, kas viņam kļuvis par mokošu cīņu. Tas, kas rakstīšanu padara par cīņu, protams, ir apstāklis, ka rakstnieks nevar šo procesu kontrolēt – ne to, kam viņš spēj tikt klāt kā materiālam, ne to, kāds ir rezultāts. “Es zinu, ka nerakstīšu tik labi kā iepriekš,” Rots saka. “Man vairs nav tādas izturības, lai pārciestu vilšanās izmisumu… Es vairs nejaudāju pārdzīvot dienas, kad uzrakstu piecas lappuses un tad tās izmetu.”

Kā tad īsti rakstnieks saistīts ar materiālu? Griba – ar rezultātu? Interesanti, ka Rots apgalvo – viņš neesot nonācis pie sava lēmuma pēkšņi; ilgāku laiku viņš nogaidījis un vērojis. Viņš neesot gribējis pārsteigties. Taču nekas neesot noticis. Un, kā zina jebkurš rakstnieks, – ja nekas nenotiek vai notiek maz, vai vienkārši nepietiekami daudz, process kļūst mokošs. Tādos brīžos sēdēt pie rakstāmgalda nozīmē saskarties ar savu nespēju – pretrunu starp vēlēšanos rakstīt un iespēju šo vēlmi piepildīt.

Un tā nu Rots ir pārtraucis rakstīt, kaut gan viņš zina arī, ka vārti uz rakstīšanu joprojām ir vaļā. “Es kļūdījos! Man nenāca ne prātā, ka radīsies vēl kas!” Šajās lietās griba ir lielā mērā iluzora. Mākslinieks ir kā trauks, kurā mītošās enerģijas un impulsi viņam īsti nepakļaujas. Tajā pašā laikā pakļauts ir viņš pats: šīs neprognozējamās enerģijas un impulsi ielaužas mākslinieka personībā un dzīves pieredzē kā materiāls. Kā Rots to formulē sarunā ar Makgratu: “Mana dzīve bija kā tramplīns tam, ko es rakstu. Kad es rakstu, man zem kājām vajadzīgs kas stabils. Es neesmu nekāds fantazētājs. Es šūpojos augšā lejā uz tramplīna un tad ienirstu prozas ūdeņos. Taču jāsāk man ir dzīvē, lai arī prozā varētu iepūst dzīvību.”

Ņemot vērā intensīvo saikni starp viņa dzīvi un mākslu, ko gan tādam rakstniekam kā Rots nozīmē sacīt, ka viņš nolēmis pārtraukt rakstīt, – it kā rakstīt vai nerakstīt būtu kaut kādā veidā atkarīgs no viņa gribas? Rots slēdz derības ar sevi, ka viņam vairs nebūs kādreizējo iedvesmas pacēlumu. Ja tiešām, kā viņš uzskata, iedvesma nenāks, viņš būs aiztaupījis sev sāpes, ko izraisītu gribēšana bez varēšanas: viņš neko nebūs vinnējis, bet nebūs arī zaudējis. Bet, ja kādu dienu viņš sajustu sevī atkal kūsājam rakstīšanas enerģiju, viņš varēs brīvi atkāpties. “To nu es negaidīju…” Un kurš gan viņam ko iebildīs?

Taču varētu jautāt: vai lēmums pārtraukt rak­stīšanu jebkādā veidā aptur jauna materiāla rašanās iespēju? Vai viņš pieņēmis arī lēmumu – ja tādu vispār var pieņemt – pārtraukt domāt kā rakstnieks? Pārtraukt domāt kā tas cilvēks, kurš viņš ir? Un kāda gan ir tāda cilvēka iekšējā dzīve, kurš apzināti nolēmis vairs neuzlūkot pieredzi kā materiālu, ko iespējams pārveidot mākslinieciskiem mērķiem, – kurš vēro, neiztēlojoties iespēju pārveidot to, ko vēro? Vai leopards var atteikties no saviem plankumiem? Vai rakstnieks var ignorēt to, kas viņu padarīja par rakstnieku, – savas izcelsmes priekšnoteikumus? Vai arī – ja ne ignorēt, tad vismaz tos mainīt?

Kas tādā gadījumā ir rakstīšana, ja to iespējams apturēt? Vai tā ir kaut kas, ko var nošķirt no visa pārējā un tad uz to iedarboties? Es – gluži pretēji – uzskatu, ka rakstniekā rakstīšanai pieejamā apziņa būtībā ir tas pats, kas viņa apziņa vispār. Tieši tā viņu padara par rakstnieku – pat vairāk nekā tas, ko viņš uzraksta. Tas, no kā es smeļos, lai rakstītu, ir mana dienišķā apziņa pilnā tās apjomā. Nav jau tā, ka es vispirms piedzīvotu savas dzīves notikumus un tad smeltos tajos, lai varētu rakstīt. Nē, es lielā mērā dzīvoju tajā apziņā un tajā formā, ko veido rakstīšana. Iedomāties, ka rakstīšanai varētu pateikt “pietiek”, nozīmētu vairs nedzīvot ar tādu prāta ievirzi – būtībā iedomāties, ka es vairs neesmu es.

Es nesaku, ka visu, kas ar mani atgadās, es uzlūkoju kā tematu vai potenciālu materiālu rakstīšanai, – nepavisam ne, taču es nudien uzskatu, ka šāda apziņas ievirze vismaz kaut kādā mērā ietekmē visu; šādai apziņai pieredze nav kaut kas tāds, kas notiek un ar to arī beidzas; pieredze ir vienmēr atgūstama un pārveidojama ar iztēles palīdzību. Tāda veida redzēšana ir kļuvusi par manu otro dabu. Es iznāku no pasta un ieraugu vīru, kas dīdās pie ietves malas, gaidīdams, kad varēs šķērsot ielu. Viņam galvā ir zila beisbola cepurīte, kājās – skriešanas kurpes, un tas, kā viņš paliecies uz priekšu un raugās te uz vienu, te otru pusi, man liecina, ka viņš rikšos pāri ielai, kolīdz mašīnu plūsmā parādīsies sprauga. Viņu vērojot, esmu viņu “nomērījis”. Un, kamēr rakstīšana tās dziļākajā līmenī ir vēlēšanās atgūt pieredzes veselumu ar valodas struktūru palīdzību, vīrs beisbola cepurītē ir šī veseluma ļoti neliela, taču visnotaļ reāla daļa.

Rakstīšanas grūtībām ir tik daudz līmeņu. Vispirmām kārtām ir prasība – to pazīs jebkurš rakstnieks –, lai pēc stila teikumi liktos svaigi un pārliecinoši, lai tie neatkārtotu iepriekšējās sevis versijas. Šī prasība ar katru gadu kļūst stingrāka. Ilggadējam rakstniekam ne vien draud pastāvīgas briesmas pārlieku bieži izmantot – nodeldēt – savu pamatmateriālu, bet pamatīgu darbu prasa arī novērst stilistisku atkārtošanos. Tik daudz ko no tā, ko liekam uz papīra, vajā ieradums. Enerģijas ķēdē kāds jau atstājis savu zīmogu – mēs paši. Cik viegli mēs ieslīgstam ierastajā prozas ritmā un cik grūti ir rakstīt citādi, vienlaikus nekļūstot samākslotam.

Tad vēl ir radošās enerģijas problēma. Jebkurš teksts, kuram ir cerība palikt uz lapas, prasa intensīvu radīšanas piepūli. Tā ir uzmanības un koncentrēšanās piepūle, tā ir valodas piepūle – būt oriģinālam vārdu lietojumā – un piepūle paturēt galvā plašāko secīguma un ieceres kontekstu, kas reti panākams bez krietnas devas radošas enerģijas. Labs teksts ir iekāres produkts: tu labi raksti tāpēc, ka jūti nepieciešamību kaut ko pateikt un proti pielietot nepieciešamos amata rīkus.

Runāt par rakstnieka norietu nozīmē runāt par stilu. Valoda vairs nespēj turēties līdzi radošajai iecerei vai – vēl ļaunāk – tā nespēj šo ieceri skaidri īstenot. Nezinu, vai šos pacēlumus un kritumus iespējams attēlot ar līkni. Nereti tā ir ne tik daudz stāva arka kā pagarš svārstību viļņojums. Zinu, ka vismaz man bieži ir gadījušies periodi, kad licies, es nekad vairs neatradīšu pareizo, vajadzīgo toni, taču tad, sev par pārsteigumu, šādu toni, kas labi pieskaņojies tematam, negaidīti uzeju.

Un tomēr visa šī lieta mani uztrauc – ka mana galvenā nodarbošanās, mana apsēstība, manu ambīciju objekts jau kopš tīņa gadiem varētu pamazām izbālēt; ka es varētu zaudēt enerģiju un iedvesmu. Tik skaidri atceros veselus periodus – gadiem ilgus periodus, kad mani nemocīja šaubas ne par tematu, ne par stilu, kad, ambīciju pārņemts, es rakstīju, kad vien varēju, katru dienu, pašpārliecināti un regulāri aizpildīdams lappuses, kas tagad manī izsauc vienīgi izbrīnu. Nevaru iedomāties, ka es to varētu vēl kādreiz atkārtot: lasīt, izdarīt piezīmes, klabināt uz rakstāmmašīnas vienu melnrakstu pakaļ otram. Kas bija mans dzinulis? Labi, jaunības enerģija. Taču arī vēlēšanās pateikt ko savu, piešķirt savai domai formu. Es gribēju redzēt nodrukātu savu vārdu, gribēju, lai mani atzīst un uzslavē mani literārie laikabiedri. Alkas pēc uzslavas ir viskoncentrētākā degviela.

Vai tagad esmu pateicis savu sakāmo, izdomājis domājamo, apmierinājis slāpes pēc atzinības? Vai arī pa šiem gadiem esmu vienkārši kļuvis gudrāks un iemācījies redzēt sev cauri? Nezinu. Zinu, ka ir grūtāk nekā agrāk uziet ideju vai iedomāties frāzi, kas man liktu steigties augšā pa kāpnēm, lai sēstos pie rakstāmgalda. Skaidrāk nekā jebkad agrāk es redzu, ko nozīmē izcils teksts. Lasu autorus, kurus apbrīnoju visvairāk, un redzu, ko viņiem izdevies panākt. Esmu kļuvis daudz pazemīgāks.

Un vēl man jāprāto: kāpēc man tas viss tā rūp? Ko es iegūstu, ik dienas stādīdams sev mērķi rakstīt un tad – tagad es izklausos pēc Rota – tik bieži nespēdams to izpildīt? Kas ir tas, kas dzen mūs, dzītos? Protams, mēs vēlamies atzinību, proti, apstiprinājumu mūsu izvēlei dzīvot iekšējo dzīvi. Taču mēs ilgojamies arī pēc ekspresīva spēka apziņas. Jo mēs zinām, ka labākajos rakstīšanas brīžos mēs esam lielākā saskaņā ar sevi nekā jebkurā citā brīdī. Laboratorijas žurka atrod pareizo pogu. Mūsu narkotika ir ne ar ko neaizstājamā savienotības sajūta, kas rodas, saliekot kopā vārdus, lai atainotu to, ko nesam sevī, un atspoguļotu jūtošo sevi, to, kas mēs esam. It kā ar pareizajiem vārdiem pareizajā secībā mēs uz visiem laikiem varētu atbrīvoties no cilvēciskās nepilnības apziņas, kura mūs tā grauž. Tas, protams, nekad nav noticis – šis “uz visiem laikiem” –, taču cerība ir vilinoša. Un droši vien katrs no mums piedzīvojis pietiekami daudz “gandrīz” brīžu, lai mēs turpinātu spēli.

Rakstīšana ir kas vairāk nekā nosliece un pavisam noteikti vairāk nekā ieradums. Piekrītu itāliešu rakstniecei Natālijai Gincburgai, ka tā ir “veids, kā dzīvot uz zemes”. Rakstnieks veido tekstu, jā, protams, taču rakstīšana plašākā nozīmē veido pašu rakstītāju. Rakstīšana ir klāt visu laiku – kā vēlēšanās ar to nodarboties, kā domāšana par to. Tā izpaužas veidā, kā valoda skan manā galvā, kad es domāju vai kaut ko murminu pie sevis; izpaužas vārdu izvēlē, kad es sarunājos ar citiem. Tas nenozīmē, ka aiz šiem vārdiem ir vēl kāds neaizskarts es. Es esmu mana apziņa; mana apziņa ir mana valoda. Lai pārtrauktu rakstīt vai pārtrauktu gribēt rakstīt, vai pārtrauktu domāt tādā veidā, kā domāju, man būtu pilnībā jāapstādina mana vēršanās iekšup.

Domāšana rakstīšanas virzienā, nemaz nerunājot par pašu rakstīšanu, ļauj man – spiež mani – nodarboties ar to, kas man rūp visvairāk. Kamēr ikdienas dzīve atšķaida koncentrētu sevis apzināšanos, pūles izteikties savāc visu atpakaļ. Es to izmantoju, lai rediģētu haosu sev apkārt. Lūkojot disciplinēt vārdus, pasaule atkāpjas, un iekšējā apziņa tiek pagriezta uz visskaļāko. Tā ir parastās lietu kārtības izkropļošana, taču tā kļūst par savādu ieradumu. Atteikties turpināt veidot teikumus nozīmētu izmainīt pamatattiecības starp sevi un pasauli. Kā gan es varētu to izturēt?

Vai rakstīšana tādā gadījumā būtu narcisms? Tik liela noņemšanās ar enerģijas savākšanu, lai izteiktu sevi, it kā par to liecina. Taču jautājums patiesībā ir, vai šī enerģija ir vērsta uz sevi vai tā vienkārši virzās caur sevi, lai piekļūtu pasaulei. Lai gan līdzās politiķiem, ārstiem un mediju zvaigznēm ir arī tāda paša narcisma pārņemti rakstnieki, veiksmīgs teksts – tāds, kurš sasniedz un iespaido lasītāju, – nevar būt autora egocentrisma izpausme. Narcisma izpausme ir noslēgta personīgās enerģijas ķēde, kas nevar iekustināt nevienu citu. Atkāpšanās no ārējās realitātes, kas var izskatīties pēc ieslēgšanās sevī un citu izslēgšanas no sava redzes lauka, visticamāk, ir cenšanās nosargāt radīšanai vissvarīgāko: nepastarpinātu uzmanību. Parastie uzmanības kliedētāji, ar kādiem pilna ikdienas dzīve, šādu koncentrēšanos nepieļauj. Pārtraukt rakstīt nenozīmē obligāti pagriezt muguru intensīvai enerģiju koncentrēšanai, taču tas atņem vienu no svarīgākajiem šī procesa stimuliem.

Es baidos, ka, atsakoties no rakstīšanas – pat ja es justu, ka rakstīšana atsakās no manis –, es padarītu sevi mazāku, atšķaidot iekšupvērsumu, kas ir ekspresijas priekšnoteikums. Lai kāds spēks manī būtu palicis, tas nespētu izpausties, būtu bezmērķīgs, virmojošs tikai sevī un sevis dēļ. Domas un tēli tiktu izsaukti iztēlē, taču tie netiktu likti lietā – ja vien par likšanu lietā neuzskata pašu šo izsaukšanas pieredzējumu. Taču es tā neuzskatu.

Es domāju par cilvēku, kurš sešdesmit vai vairāk gadus ik dienas savas domas un raizes, visu savu enerģiju novadījis valodā; kurš, atkal un atkal saņemdams gandarījumu, droši zina, ka viņa iztēle un atainojumi sasnieguši mērķi. Nespēju iztēloties, kā šis cilvēks, atteicies no cīņas, tagad mostas jaunai dienai. Skaidrs, ka viņam ir pietiekami daudz nodomu un nodarbju, bet kāda gan jēga iet uz pastkasti, ēst zupu vai ļaut frizierim apcirpt pakausī matus, ja vairs nav iespējas to visu pārveidot kaut kamī citā? Kādus secinājumus es varētu izdarīt no Rota lēmuma? Vai varētu būt, ka pietiek ar dzīves norisēm, kas strauji nomaina cita citu? Ka pasaulei nav vajadzīgs rakstnieka – mākslinieka – papildu glābjošais žests? Ka nolikt spalvu malā ir atteikšanās, padošanās tam, ka, saskaņā ar Kītsu, mūsu dzīves ir ierakstītas ūdenī? Ka mēs, Šekspīra vārdiem runājot, esam viela, no kuras veidoti sapņi? Vai arī, ka, citējot Jeitsu, “cilvēks mīl, bet mīl to, kas zūd”?