Bērni - mūsu nākotne

Bērnu aizraušanās ar datoru mūsdienās ir pilnībā dabisks process, kas varētu nākt par labu arī pieaugušajiem, pavēstīja pedagoģijas zinātņu doktors, Krievijas Zinātņu akadēmijas Skaitļošanas centra un Federālā izglītības attīstības institūta galvenais zinātniskais līdzstrādnieks Aleksandrs Uvarovs.

LETA, 12. novembrī

Šoruden pasauli pāršalca kāda eksperimenta rezultāti – iespējams, ka tas ir tikai asprātīgs reklāmas kampaņas elements, taču Motorola esot aizvedusi tūkstoš savu jaunāko planšetdatoru uz nomaļu Etiopijas ciemu, kura iedzīvotāji nekad mūžā neesot redzējuši rakstītu vārdu, nedz arī televīzijas raidījumu, un iedevuši tos bērniem, uzreiz pēc tam ātri vien dodoties prom, lai neietekmētu eksperimenta rezultātus. Planšetdatori bijuši apgādāti ar saules baterijām, tīmekļa kamerām un satelītpieslēgumu, kas nodrošināja iespēju sekot visam, kas ar tiem tiek darīts, no attāluma. Jā, vēl tie esot bijuši neizpakoti – tajās glītajās kartona kastītēs, kuras pat attīstīto Rietumu iedzīvotājiem negribas mest ārā. Liels bijis pētnieku pārsteigums, kad noskaidrojies, ka bērni nav īpaši ilgi spēlējušies ar kartona kastītēm. Četru minūšu laikā pirmais bērns izsaiņojis planšetdatoru un atradis ieslēgšanas pogu. Piecu dienu laikā viņi kopīgiem spēkiem (un skārienjutīgo ekrānu) atklājuši 42 aplikācijas, kas darbināmas, nezinot angļu valodu un ierasto datorprogrammu simbolu vārdnīcu. Pēc divām nedēļām bērni šajā Etiopijas ciematā dziedājuši dziesmas angļu valodā, bet pēc pieciem mēnešiem atklājuši, kā var uzlauzt Android sistēmu un atslēgt tīmekļa kameru, šādi pieliekot eksperimentam daiļrunīgu punktu.

Ko tas pierāda? Tas, ka bērnam ir vieglāk apgūt datorprasmes, ir bijis zināms jau sen. Pieauguša cilvēka iemaņas un ieradumi traucē pilnībā izmantot mūsdienu datoru funkcionalitāti un ātrumu, bet svaigas un neskartas nervu sistēmas ātri pielāgojas zīmju un darbību sistēmai, kas ļauj vadīt un pārvaldīt datoru. Jau tagad ir skaidrs, ka rokraksta kultūra, kas diktējusi mūsdienu civilizācijas un izglītības pamatprincipus vairākus tūkstošus gadu, ir praktiski beigusies. Acīmredzot arī drukāta vārda iemaņas, kas pirms simt gadiem bija dažu mašīnrakstītāju un telegrāfistu prerogatīva, bet pēdējo desmit piecpadsmit gadu laikā kļuvušas par vispārēju prasību, varētu kļūt mazsvarīgas, ja datoru vadības un informācijas ievadīšanas tehnoloģijas turpinās attīstīties skārienjutīgo ekrānu, roku un acu kustību sensoru virzienā. Datori un tos atgādinošās iekārtas, kas ienāk mūsu ikdienā, aizvien vairāk kļūst intuitīvi un “dabiski” vadāmas, tāpēc nav jābrīnās par to, ka šo principu apgūšana vieglāk padodas tiem, kas joprojām domā un rīkojas “dabiski”, nevis pusmūža rietumniekiem, kuru ikdienu un “sīko pirkstu motoriku” ir būtiski iedragājusi tintes pildspalvu pareizrakstība, automašīnas vadība ar rokas ātrumkārbu vai televīzijas pults ar pogām.

Pirms vairākiem gadiem intervijā ar Malkolmu Maklārenu, grupas Sex Pistols un panku estētikas radītāju, mēs runājām arī par nākotni. Viņš pilnā nopietnībā apgalvoja, ka pasauli visai drīz pārvaldīs piecgadīgie – tie, kas visātrāk un pārliecinošāk apgūst jaunas zināšanas un prot izmantot datorus un internetu. Un te rodas pamats arhetipiskajām bailēm no “ragaviņām uz mežu” – pieaugušie aizvien vairāk zaudēs kontroli pār mācību procesu. Lai arī datorsistēmu izstrādi un informācijas plūsmas saturu vēl joprojām kontrolē nauda, tas ir, bagātākie cilvēces pārstāvji, veidu, kādā tiek izmantots internets un tam pieslēgtās iekārtas, sāk diktēt lietotāji, tas ir, bērni. Vienīgais mierinājums, ka šie bērni nenovēršami izaug un paši kļūst par pieaugušajiem. Tāpat kā vecajos labajos laikos.