Ausis kā dvēseles spogulis

Interviju biju sarunājusi savas mājas dārzā, un nemanot sarunā iesaistījās visi apkārtējie, pat kaķis. “Jauks kaķītis,” ieminējās Lučins, “laikam kādu gadu vecs”. Es piekrītoši pamāju. “Būs resnulis, kad izaugs.” “Kāpēc jūs tā domājat?” es painteresējos. “Viņam ir īss un masīvs kakls,” atbildēja ciemiņš. Lučina nodarbošanās – fenotipoloģija – pēta “individuālajā fenotipā balstītu psiholoģisko un psihofizioloģisko faktoru mijiedarbību cilvēka vai dzīvnieka uzvedībā”, bet latīniskais termins phenotype apzīmē dzīvas būtnes (tai skaitā cilvēka) visu bioloģisko pazīmju kopumu katrā konkrētā dzīves brīdī. Fenotips ir genotipa realizācija konkrētos vides apstākļos. Vienkārši runājot, fenotipoloģija nozīmē cilvēka uzvedības un spēju noteikšanu, pamatojoties uz ārējo izskatu. Marks Lučins stādās priekšā kā zinātnes virziena autors – dzimis 1965. gadā Igaunijā, 1991. gadā pabeidzis Maskavas Lauksaimniecības institūta Bioloģijas fakultāti, aizstāvot diplomdarbu “Zīdītāju etniskais fenotips un raksturs” un, pamatojoties uz Pavlova un citu fiziologu pētījumiem, izstrādājis un patentējis savu metodi, ko nosaucis par fenotipoloģiju. Tagad viņš uzstājas ar labi apmeklētiem semināriem Krievijā, Baltijas valstīs un citur – par tādām aizraujošām tēmām kā, piemēram, “Kā gramatiski pareizi apstrādāt etnosus PR kampaņu laikā” vai “Problēmsituāciju risinājums un ieviešana “līdz atslēgai”” – kā arī konsultē personāla atlases speciālistus. Kāda paziņa man pastāstīja, ka viņas darba intervija, pretendējot uz atbildīgu amatu lielā starptautiskā kompānijā, beigusies ar to, ka viens no klātesošajiem viņai palūdzis parādīt ausis. Nesen popularitāti Latvijas medijos izpelnījās TV3 raidījumā “Bez Tabu” paustais Lučina viedoklis par Latvijas Valsts prezidenta kandidātu piemērotību – ausu ziņā piemērotākais izrādījās Valdis Zatlers.

A.A.

Rīgas Laiks: Es tā saprotu, ka šī teorija attiecībā uz cilvēkiem nozīmē – noteiktas ārējās pazīmes liecina par noteiktām lietām raksturā. Vai tiešām viss ir tik fizioloģiski un prāts neko nenozīmē?

Marks Lučins: Kāpēc nenozīmē – nozīmē gan, tikai savu iespēju robežās. (Ieslēdz datoru un demonstrē dažādu cilvēku fotogrāfijas, vienā no pirmajiem attēliem parādās Maikls Džordans.) Paskatoties uz cilvēka fenotipu, ļoti precīzi var pateikt, kurš kam ir piemērots. Deguns liels? Jā. Caur degunu mēs viņu varam stimulēt, bet tā var būt arī viņa vājā vieta – un tur mēs arī viņu paņemsim. Ja runā par līderiem, piemēram, par prezidentiem... (Meklē fotogrāfiju datorā.) Ņemsim par piemēru Izraēlas prezidentu...

RL: To, kuru atstādināja no amata par seksuālu uzmākšanos?

Lučins: Tas mums nav svarīgi – ar smadzenēm tur viss ir kārtībā, tās ir ar visām cilts iezīmēm. Katram ir savi rādītāji, kuri katru cilvēku ļoti spēcīgi novirza uz vienu vai otru pusi. Lūk, fotogrāfijas. (Attēlā redzams pāris: meitenei ir izteikta zoda līnija.) Jo lielāks zods, jo lielākas iespējas šim cilvēkam uzvarēt stresa situācijā. Šeit mēs redzam, ka nešaubīgi konfliktā uzvarēs viņa, bet viņš... Viņš vienkārši būs laimīgs. Kur viņš liksies?

RL:Man laikam, salīdzinot ar manu vīru, ir mazāks zods.

Lučins: Skaidrs. Tāpēc jums vajadzētu uzbrukt viņam no stūra un slepeni. Ja pret mums iet tanku divīzija, nevajag mesties ar cirvi tuvcīņā. Skaidrs? Vajag tā pavisam akurāti rīkoties.

RL: Bet kāpēc to sauc par fenotipoloģiju, nevis, piemēram, androtipoloģiju vai humanotipoloģiju?

Lučins: Vārds “fenotips” nozīmē genotipa ārējo formu, kas izgājusi noteiktu nobriešanas un veidošanās periodu. Tātad fenotipoloģija ir zinātne par fenotipu. Ar ko mūsu teorija principiāli atšķiras no citām metodikām? Paraudzīsimies uz to, kā cilvēka orgāns var darboties. Kāpēc viņš tieši tā darbojas? Kā tas veido signālu, kurš pēc tam nonāks smadzenēs? Un kā, savukārt, smadzenes atbildēs apkārtējai videi? Visu šo faktoru kopsumma veido raksturu. Nav tā, ka jūs paskatījāties apkārt un pateicāt: “Man ir 10 paziņas, viņiem visiem ir gari deguni – visi viņi ir nabadzīgi un agri nomira!” Izdarām secinājumus, garš deguns – nāve nabadzībā. Mēs pārbaudām ar citām metodēm: ja jau garš deguns nozīmē nāvi nabadzībā, tad visiem itāliešiem un francūžiem būtu jādzīvo trūkumā. Interesanti gan! Tātad krieviem un nēģeriem būtu jāmirst bagātiem. Kaut kas šeit acīmredzami nesakrīt. Tad, lūk, statistiski šādus datus nav iespējams saņemt. Ar ko vienmēr nodarbojas fizionomistu kungi? Viņi izdomā to, kas viņiem liekas, un pavelk to zem kaut kādas statistikas bāzes, absolūti neoperējot ne ar kādiem zinātniskiem datiem. Tā ir falsifikācija. (Rāda auss attēlu.) Jums pazīstama šāda aina, vai ne? Tā ir ķīniešu akupunktūras sistēma. Atkarībā no auss formas tā vai citādi darbojas tā vai cita auss zona. Tas vai cits punkts saņem lielāku stimulāciju. Piemēram, ja auss ļipiņa ir liela – bet ļipiņa atbilst galvas rajonam – tad galvas darbība attiecīgi tiek stimulēta lielākā mērā. Tas taču ir acīmredzams. Nekas pārdabisks pat nav jāzina. Varu pateikt vēl vienkāršāk: ja kāda tehnoloģija sniedz labumu komercijā un tiek veiksmīgi izlietota biznesā, tad tā tik tiešām darbojas. Un mēs varam runāt par to, ka tā pastāv. Savukārt, ja tas nav skaidri pamatots, tad es tam vienkārši neticu. Piemēram, nevienam astrologam es neesmu redzējis rekomendāciju ne no Eiropas Savienības, ne no Eiropas Padomes, ne no kādas organizācijas.

RL: Bet ir jau pazīstami citi fakti, piemēram, Reigana bijušais astrologs ir publicējis grāmatu, kurā ir minēts, ka Reigana un Gorbačova tikšanās īpaši izskaitļotas laikos, kas bija visneizdevīgākie Padomju Savienībai un visizdevīgākie ASV.

Lučins: Un kāpēc tad viņi to darīja?

RL: Acīmredzot savu mērķu sasniegšanai.

Lučins: Nevaru tam piekrist. Kāpēc? Gorbačovs bija cilvēks ar ļoti labām smadzenēm. Viņš pēc savas dabas bija iznīcinātājs, sagrāvējs – tīri ģenētiskā nozīmē, ar izcilām dotībām. Brīnišķīgs cilvēks – bet viņš izdarīja savu darbu un obligāti nemaz nevajadzēja meklēt kādus īpašus zvaigžņu stāvokļus. Tas neatbilst patiesībai.

RL: Neatbilst fenotipoloģiskajai patiesībai?

Lučins: Neatbilst patiesībai. Ja cilvēkam ir tādi dotumi, kā Gorbačovam, tad absolūti nav svarīgi, piektdiena vai sestdiena: ja būs tāda balss, kā Monseratai Kabaljē, tad viņa dziedās gan piektdienā, gan sestdienā. Un nemaz nav jāskatās, kāda zvaigzne tur zvaigžņo un kāda planēta kur atrodas. Bet ja būs kāda vārna, pieņemsim, ļoti labi tehniski aprīkota, tad nekas labs vienalga nesanāks. Tikai ģenētiskie dati ir no svara! Un to var precīzi noteikt, ar tādu rādītāju palīdzību, kā, piemēram, auss biezums.

Neviens astrologs nav patentējis savu metodi. Bet es gan! Tas ir diezgan sarežģīti, jo īpašai iestādei ir jāpierāda, pie tam tādai iestādei, kurai ļoti negribas izsniegt patentu, jo ļoti gribas pašiem izmantot šīs zināšanas, īpaši Krievijā, kur man ir nācies četrus gadus sniegt dažāda veida paskaidrojumus. Un šajā komisijā ir gan medicīnas zinātņu kandidāti, gan fiziologi, gan citi speciālisti.

RL: Bet Rietumos?

Lučins: Daudz vienkāršāk. Pagāja divas nedēļas kopš mūsu dokumentu iesniegšanas Vašingtonā un viss tika nokārtots. Īpaši viņus interesēja, kā pēc auss profila var noteikt cilvēka intelektuālos dotumus.

RL: Un kā var?

Lučins: Princips ir vienkāršs: auss ārējā daļa ir tas instruments, kas uztver viļņus. Ja mēs par piemēru ņemam fotoaparātu, tad optiskos viļņus uztver objektīvs, no objektīva formas un fokusa būs atkarīga arī attēla kvalitāte: sasists, izliekts, greizs, precīzs un tā tālāk. Tātad no auss formas būs atkarīgs tas, kādu signālu cilvēks saņem: tas būs sarežģītāks vai vienkāršāks u.tml. Jo sarežģītāks signāls, jo auss trenētāka.

RL: Bet, ja ņemam klasisko piemēru, kuru bieži vien lieto šādos gadījumos: par Mocartu, kurš izaudzināts traktorista ģimenē? Un izaug attiecīgi par traktoristu.

Lučins: Visticamāk, tas būs slikts traktorists, bet ar ļoti labām muzikālajām dotībām. Tādu gadījumu, protams, ir daudz. Tur jau slēpjas traģēdija, jo cilvēki lielākoties neizmanto tās spējas, kas viņos ieliktas no dabas. Skumji, jo tās parasti ir tieši tās spējas, kas var atnest viņiem izdevīgumu un lielu labumu. Bet mēs parasti darām sekojoši: bērni ir tāds maziņš revanšs vecāku dzīvei, mātei neizdevās kļūt par pianisti un tas nozīmē, ka dēlam tas ir jāspēj, neraugoties uz to, ka viņam ir ciniska un rūdīta jurista dotumi. (Turpina rādīt attēlus.) Un šeit kāda auss? Bieza, vai plāna?

RL: Normāla.

Lučins: Bet šeit?

RL: Superplāna.

Lučins: Bet mums ir kādas ausis? (Rāda uz intervētāju.)

RL: Plānas.

Lučins: Tad, lūk, jebkura lieta, ja tā ir plāna, tad kā viņa rezonē ar skaņu? Vieglāk. Bet ja auss ir bieza, tad rezonēšana notiek vājāk.

RL: Es pārstāju uztvert tekstu, ko man saka pāris toņus augstāk.

Lučins: Lūk, lūk! Tad kā vajadzētu sazināties ar plānausainajiem? Viņus nedrīkst bārt. Jo plānākas austiņas, jo svarīgāk cilvēkam saņemt komplimentus, uztvert smalkas nianses, viņam apkārt nedrīkst būt rupja atmosfēra, nekādā gadījumā nedrīkst pacelt balsi. Tas būtu tas pats, kas cilvēkam ar normālām ausīm braukt par zaķi trolejbusā un pēc tam iesēdināt viņu uz 10 gadiem, par to, ka viņš braucis bez biļetes. Vienā kamerā ar to, kurš sēž 5 gadus par slepkavību. Būs tieši tāda pati sajūta.

Biezausainajiem būs citādi. Mehānika ir vienkārša. Tātad, auss ir tā zona, kurā beigu beigās iekļūst viļņi. Šeit tiek ņemta vērā tikai ārējā daļa (rāda grafiku), lūk, šīs diagrammas šobrīd ir aizceļojušas uz patentu departamentu Vašingtonā un kopā ar tām ir aizceļojis šis grafiks. Šeit mēs redzam, kā pieaug svārstību zona. Ja mēs paņemsim no fotogrāfijas šo te cilvēku ar apaļajām ausīm, tad tādi parasti ir nedaudz patruli. Un to mēs redzam filmās – visiem burvjiem parasti ir garas un izstieptas ausis, nu, piemēram, kā Klintonam – tāds stils. Radoši cilvēki, kaut vai tie paši režisori, šādas lietas intuitīvi sajūt.

RL: Bet ārstam var būt tādas ausis?

Lučins: Slimnīcā ar tādām ausīm ir ļoti labi: cilvēks uztvers daudz jutīgāk, labāk lieku reizi aizies pie slimnieka, nekā gaidīs, kamēr viņam piezvana. Nākamā lieta – jo plānākas ausis, jo cilvēku vieglāk apmācīt: tikko izdzirdētais burtiski uzsūcas. Un ja vēl tam pievienojas garš kakls, tad šādiem cilvēkiem vieglāk iemācīties valodas un komunikāciju tehnoloģijas, visu viņi ātri uztver. Bet ja mēs ņemsim par piemēru biezausaino un piedevām ar īsu kaklu, tad vieglāk nošauties, kā iemācīt viņam jaunu valodu. Es, piemēram, universitātē biju atbrīvots no valodu apmācības.

RL: Tad jau varbūt pēc krūšu formas arī var kaut ko noteikt?

Lučins: Lieta tāda, ka krūtis – viņas taču ir ar ādu apvilktas, tāpēc tur būs tādi rādītāji, kā platība un tamlīdzīgi, kas saistīti ar ķermeņa uzbūvi. Un ķermeņa uzbūve pati par sevi ir interesanta lieta. Kāpēc, piemēram, sievietei viduklis vajadzīgs? Es domāju, reti kurš fiziologs atbildēs uz šo jautājumu. Vīrieti var pievilināt arī ar citām lietām, piemēram, ar astīti. Kāpēc nē? Maza pūkaina astīte, ļoti skaisti.

RL: Nuuu... Viduklis, tas varētu būt satraucoši.

Lučins: Kam satraucoši? Vispār jā, mani mans viduklis ļoti uztrauc… Jūs nezināt un arī daudzi fiziologi nezina, bet lieta ir tāda, ka mūsu ādai ir vairāki slāņi. Un ja mēs ielīdīsim šajā struktūrā, tad ieraudzīsim interesantu īpatnību: siltums mūsu organismā uzkrājas un pēc tam tieši tādā pašā veidā cenšas no ķermeņa aiziet. Siltums atstāj ķermeni diezgan interesantā veidā – kā infrasarkanais starojums. Tātad, ja infrasarkanais starojums izlido no mūsu ķermeņa, mēs atdziestam. Ādas iekšpusi sauc par mezodermu. Vai jūs esat ģērējuši kādu dzīvnieku? (Visi noliedzoši purina galvas.)Bet priekšstats ir? Zem ādas parādās visādas tādas plēves. Kam tās ir vajadzīgas? No vienas puses, tās darbojas kā serozais apvalks. No otras puses, tām piemīt apbrīnojama funkcija – tās labi atstaro infrasarkano starojumu. Un katra vismazākā muskuļa daļiņa ir ietīta šajās plēvēs, kā polietilēnā. Kāpēc? No vienas puses – lai slīdētu, no otras – lai saņemtu siltumu atpakaļ. Ja mūsu ķermenis ir apvilkts ar ādu noteiktā formā, tad attiecīgi siltums koncentrēsies centrā. Galva, piemēram, ir apaļa. Kas biežāk kļūst plikpauraini: tie kam kvadrātveida galva vai tie, kam apaļa?

RL: Apaļgalvainie.

Lučins: Pareizi. Bet kāpēc? – Jo lokālās pārkaršanas vieta izveidojas daudz biežāk un mati draudzīgi pamet galvu, jo matains radiators neatdziest.

RL: Bet hormoni, testosterona daudzums un tamlīdzīgi?

Lučins: Hormoni arī, protams. Ja mēs ņemam apaļgalvainos plikpaurus par piemēru. Ļeņins tāds bija? Hruščovs? Bet Staļins nē – viņš bija ar matainu kvadrātveida galvu! Gorbačovs – apaļa galva. Jeļcins – mataina galva. Un tā tur Krievijā iet – ik pēc viena plikpaurainā nāk matainais. Tas viss diktē dažādus uzvedības modeļus. Matainajiem nav pārkaršanas. Tas veido arī citas sociālās iemaņas. Tātad, ņemam cilvēku un izveidojam viņam vidukli – tad iekšējais siltums akumulēsies ķermeņa iekšpusē. Ja mēs uztaisītu šādas figūras modeli no tāda materiāla, kas atstaro gaismu, un tad ieietu iekšā iegurņa rajonā – tad mēs ieraudzītu, ka viss siltums atgriežas un uzkrājas iekšpusē, reproduktīvo orgānu zonā. Šī iemesla dēļ sievietēm temperatūra šajā zonā ir augstāka nekā vīriešiem un viņas var ziemā mīnus 10 grādos staigāt zeķubiksēs un nesalt. Ar vīrieti šāds numurs neies cauri. Kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka tas ir bioloģiski svarīgi. Tas pats notiek ar krūtīm: sievietēm krūšu galiņi būs izteiktāki un tumšāki. Bet kāpēc? – Jo tumšs vienmēr labāk uzkrāj siltumu. Bērns pēc piedzimšanas vēl normāli neredz, viņš orientējas pēc siltuma, tāpēc arī daudzi vīrieši instinktīvi uzskata, ka, jo lielāki krūšu galiņi sievietei, jo viņa izskatās pievilcīgāka. Tas pats attiecas uz vidukli – izskaidrojums ir bioloģisks un sēž kaut kur dziļi ķermenī. Vīriešiem tieši otrādi – gurni ir sašaurināti, plecu līnija paplatināta. Tā siltums novirzās uz sirds un plaušu rajonu. Ārēji tas izpaužas kā ātra rīcība, līdzeni pukstēt un monotoni runāt kā dīzelis vīrietis nespēj.

RL: Vai fenotipoloģija var pierādīt, kāpēc sieviete ir vājāka?

Lučins: Fenotipoloģija to nevar pierādīt, bet tā var paskaidrot, kāpēc sieviete ir citāda, kāpēc tai ir citāda domāšana. Ja cilvēkam uzacu loki ir sīkāki, bet sievietēm parasti tie ir sīkāki un asāki, tad fokuss zem šiem lokiem atrodas gandrīz virspusē. Bet šī priekšējā zona atbild par mūsu pašreizējo, operatīvo atmiņu. Fizioloģiski tas izpaudīsies kā īslaicīga koncentrēšanās, oriģinālu risinājumu atrašana – un viss. Tālākā darbība tiks bremzēta. Smadzenes tā ir iekārtotas. Vīrietim šī zona, kā likums, būs masīvāka, tāpēc fokuss sanāk dziļāks un jaudīgāks. Tāpēc darbosies kā kalkulators, kas visu izskaitļo un pēc tam rīkojas. Sievietēm šis sasprindzinājums būs īslaicīgs. Viņa izsper savu ideju un vīrietim nākamās divas nedēļas ir ar ko nodarboties.

RL: Interesanti, vai jūs izmantojat savas zināšanas, iepazīstoties ar sievietēm?

Lučins:Teiksim tā, man tas citādi izpaužas. Man noteikti ir sarežģītāk nekā citiem, jo es jau iepriekš redzu pārāk daudz. Tomēr vajag zināmā mērā pakļauties reklāmai, būt apžilbinātam, pašam sev kaut ko iestāstīt, un tad jau izšķirties par zināmu soli.

RL: Tad jūs tā rūpīgi ieskatāties ausīs un deguna formā, nekādas kājas un krūtis nepalīdzēs.

Lučins: Nu, ja godīgi, tik tiešām, un nekādi izmēri nesaviļņo.

RL: Ir rakstnieku sacerēti nākotnes modeļi, kur jau embrija stadijā tiek noteiktas vēl nedzimušo bērnu spējas, un nevajadzīgie embriji, ar sabiedrībai bīstamām ausu vai deguna formām, vienkārši tiek iznīcināti uzreiz pēc piedzimšanas vai izolēti no sabiedrības.

Lučins: Cilvēks, kuram ir paraugnoziedznieka dotumi, ar šiem pašiem dotumiem var kļūt par virsnieku, sportistu, vai pat biznesmeni. Saprotiet, tie ir tie paši dati! Apstākļi ir nozīmīgs faktors. Nazis noziedznieka rokās var nogalināt, bet saimnieka rokās nogriezt maizes šķēli. Ja cilvēkam ir tādi vai šādi dotumi, tas norāda nevis uz to, ka viņš ir slikts, bet gan īpašs. Un noteiktas lietas šim cilvēkam būs vieglāk iegūt, bet citas – sarežģītāk. Tas nozīmē, ka šī cilvēka spējas racionālāk ir izmantot, izvēloties lielākā labuma gūšanas ceļu.

RL: Cilvēks, piemēram, ar jogas vai diētas palīdzību spēj mainīt raksturu vai vismaz paradumus.

Lučins: Raksturu pilnībā nav iespējams izmainīt. Ja cilvēks ir bijis piemēram, talantīgs noziedznieks, tad viņš atkal var kļūt spēcīgs – piemēram, spēcīgs svētais. Ja cilvēks ir bijis ļoti seksapīls, piemēram, pirms celibāta pieņemšanas, tad skaidrs, ka viņš ir bijis ļoti valdzinošs sievietēm. Tad viņš arī turpmāk var kļūt valdzinošs sievietēm, bet jau citu iemeslu pēc pievilkt šīs sievietes un apsēklot nevis ar spermu, bet ar idejām. Bet abstraktas modelēšanas līmenī tas būs viens un tas pats process.

RL: Bet cilvēka brīvā griba?

Lučins: Ko nozīmē – griba? Ģenētiskos parametrus mainīt nav iespējams! Cilvēks var attīstīties nepārtraukti, bet viņš attīstīsies savu iespēju robežās. Pavlovs nodarbojās ar šo metodiku, viņš attīstīja to tik tālu, ka suni pievienoja elektriskajai strāvai un vienlaicīgi deva ēdienu. Katru reizi, kad suns saņēma elektrības sitienu, viņam nenormāli gribējās ēst. Ko tas nozīmē? Automātiskais sāpju reflekss tika bloķēts, jo daudzas reizes notika viena un tā pati darbība. Katru reizi, kad suns gribēja ēst, viņš saņēma strāvas sitienu. Un tā simtiem un simtiem reižu. Pakāpeniski jauda tika palielināta. Pie viņa ciemos atbrauca amerikāņu zinātnieks, arī fiziologs. Starp citu, šo piemēru es minu no nepublicētajiem Pavlova darbiem. Amerikānis skatījās, kā suns saņēma 200 voltus stipru strāvas sitienu un viņam acis no orbītām līda ārā: “Es saprotu, kāpēc kristieši, tad, kad viņus mocīja, vēl stiprāk ticēja Dievam!”

Bet par tagadējo situāciju es gribu teikt: tauta ir masveidā neizglītota, tāpēc parazitē dažāda veida astroloģijas, fizionomikas un hiromantijas, un tamlīdzīgas blēņas. Protams, roku formai ir noteikta nozīme fizioloģijā, bet ne jau no tā, uz kuru pusi kura rieviņa aizlīdusi, kaut kas ir atkarīgs. Šobrīd tas ir novests līdz pilnīgai profanācijai. Tas būtu tas pats, kā apgalvot, ka ar sarkanas krāsas fotoaparātu var uzņemt savādākas bildes, nekā ar zaļas krāsas kameru. Apskatiet vēl vienu muļķību. (Rāda attēlu ar 16 cilvēku zīmējumiem.) Vienkārši trūkst vārdu.

RL: Šķiet, socionika?

Lučins: Nē, tā nav socionika, tas ir vēl jautrāk, Padomju Savienībā milicijā bija šāda shēma, pēc kuras noteikt tautību. Redziet, krievs, ukrainis, bet šis trešais vispār pēc Ļeņina izskatās! Krievs, starp citu, te ir tipisks Vologdas krievs, teiksim, ar Arhangeļskas vai cita reģiona krievu tam nav nekāda sakara. Savukārt, šis ūsainais tips – tas nebūt nenozīmē, ka tas ir ukrainis, jūs mierīgi atradīsiet arī tādu latvieti vai vācieti. Ebrejam, protams, var saskatīt kaut ko ebrejisku. Bet, protams, tas varētu arī būt gruzīns. Savukārt gruzīns ar armēni ir galīgi vienādi, vienīgi kazahs ir tīri tā nekas izdevies, nedaudz gan ķīnietim līdzīgs.

RL: Un kā latvietis?

Lučins: Tas nu gan nav latvietis! Un šis? Vai tad līdzīgs igaunim? Interesanti zināt, ar ko. Ar ko gan tas no moldāva atšķiras? Zili brīnumi! Tagadējās shēmas daudz neatšķiras no šīm muļķībām, īpaši grūti kaut ko iemācīt ir psihologiem un pedagogiem. Psihologi spiež uz motivāciju, bet pedagogi: “Eh, ko tur – ko vajag, to arī izaudzināsim!” Toties ārsti un sporta treneri fenotipoloģiju pieņem ātri un ar baudu, viņi uzreiz redz rezultātu, īpaši treneri. Ja viņš redz puisi ar izcilu zodu, tad saprot, ka visi paņēmieni sporta veidā viņam būs jāieaudzina ar viltību, jo spēks viņam jau tāpat ir. Citam, ar smalkāku zodiņu, kurš stresā nebūs tik agresīvs, būs jāmāca ar citiem paņēmieniem, ar ko viņu paņemt. Kad būs saķeršanās ar stiprāko, tad šajā cīņā viņam ir jāuzvedas tā, lai stiprāko kaitinātu un meklētu viņa kļūdas. Arī armijā šīs zināšanas ir noderīgas. Piemēram, pie mums mācījās viens sapieru brigādes komandieris. Un viņš teica: “Par ausīm man viss ir skaidrs. Arī par zodiem. Bet ko ar kaklu darīt? Kādus vajag ņemt? Ar īsākiem, vai garākiem?” Es viņam saku, labāk ar garākiem, jo tie būs noturīgāki pret stresu un iniciatīvas bagātāki. “Skaidrs!” viņš saka, “bet cik resnam ir jābūt kaklam?” Es jautāju – ko tu gribi, lai viņi tur paliek vai lai mājās atgriežas? Viņš saka, lai atgriežas. Tad nu viņš arī izvēlējās puišus ar vidējiem kakliem, samērā tieviem. Bija tikai divi bojāgājušie, un arī tie kļūdas pēc, bet brigādē viņu bija ap simt cilvēkiem. Pirmkārt, cilvēki bija pareizi profesionāli sagatavoti, otrkārt, visiem viņu labākās spējas tika izmantotas produktīvi. Ekonomiski izdevīgāk ir izmantot tās īpašības un spējas, kuras cilvēkam jau ir.

RL: Un kā ar tā saucamajiem indigobērniem?

Lučins: Viņiem ir citas formas galvaskausi, daudz ietilpīgāki. Viņi vienkārši... viņi ir mutanti. Teiksim, iepriekšējās paaudzēs, arī mūsējā, Homo sapiens sejas proporcija attiecībā pret smadzeņu daļu bija 1 : 1, 68 – zelta griezums. Bet viņiem tuvojas 1:1 un man ir aizdomas, smadzeņu daļa būs aizvien lielāka.

RL: Tad viņi izskatīsies pēc lampiņām?

Lučins: Pilnīgi pareizi, vēl ausis būs, bet viss pārējais ar laiku atrofēsies. Ar laiku pievienosies taustekļi un vairošanās notiks ar vieglu pieskārienu datora klaviatūrai. (Klātesošie smejas.) Tādu milzīgu smadzeņu uzturēšanai nepieciešama liela jauda, lielāks atpūtas laiks. Mūsdienu bērni, paraugieties tikai apkārt, visi ir neirastēniķi! Viņi ātri nogurst, piecpadsmit minūtes var ar kaut ko nodarboties, koncentrēties, pēc tam kādu laiciņu viņiem jāpaguļ ar kājām gaisā. Bet likt strādāt kaut vai 45 minūtes no vietas tik jaudīgam datoram, kādi ir mūsdienu pusaudži un jaunieši – tad, piedodiet, akumulators nosēdīsies!

RL: Vai tiesa, ka jums bija arī fenotipoloģisks viedoklis par piemērotāko Latvijas prezidentu?

Lučins: Man parādīja trīs fotogrāfijas un jautāja, kurš no šiem cilvēkiem ir vispiemērotākais prezidenta amatam, pat jūsu premjeru atstiepa! (Runa ir par Zatlera, Kalvīša un Endziņa fotogrāfijām.) Tiesa gan, nepaskaidroja, ka tas ir jūsu premjerministrs. Viņam ir lieliski komersanta dotumi, pie tam tāda, kuru naudai ne tuvumā nevar laist.

RL: Un jūs izvēlējāties Zatleru no šiem trim?

Lučins:Jā, jo es redzēju, ka tas ir praktiķis, ciniķis un vispār konkrētas dabas cilvēks. Tas trešais variants bija ar ļoti augstu jūtīguma pakāpi un tendēts veikt skaļus paziņojumus. Bet jums kas ir vajadzīgs: rezultāts vai paziņojumi?

RL: Tad jūs tomēr nodarbojaties ar politiskām vai sociālām prognozēm?

Lučins: Labāk darīsim tā: es jums pateikšu, kas šodien progresē, bet jūs pati izveidosiet prognozi! Pirmām kārtām sabiedrībā kopumā progresē tās ģenētiskās iezīmes, kuras atbild par tieksmi uz ekstrēmu rīcību. Ja mēs paraugāmies uz pagājušā gadsimta 30. gadiem: 30 cilvēku grupas foto, apakšā guļ cilvēks, parasti viens, 50., 60. gadu bildēs – divi trīs. Bet ja klases foto uzņemts, teiksim, 1995. gadā, lejā būs jau kādi desmit. No tiem pašiem trīsdesmit. Otrkārt, ļoti stipri progresē intelektuālo dotumu kvalitātes līnija, pie tam šajā jomā vērojama arvien lielāka noslāņošanās... Kā metalurģijā; eļļa uzpeld, bet ūdens grimst. Un vidusšķira, uz kuras būtu jābalstās kapitālismam kā sistēmai... pēcpadomju telpā praktiski sāk izzust. Eiropā ir cita tendence: tā pati tieksme uz ekstrēmo, kam pievienojusies tieksme būt donoram. Cilvēki ir mazāk ievainojami, tik ātri neiekarst, augstāks sāpju slieksnis. Domāju, ka visas lietas, kas saistītas ar dzīvnieku, dabas, dažādu minoritāšu aizsardzību, tikai palielināsies, brīžiem nonākot līdz absolūtam marasmam. Demokrātija kļūs arvien kroplāka, lai gan morāles līmenis būs augstāks.